Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Maltuve.

Purvu un taku skrējiens “Maltuve” savu nosaukumu guvis no Maltuves purva, bet organizatori sola, ka dalībnieki tiešām jutīšoties izmalti. Vai nu tā tiešām būs? Parādās bildītes no trases, bet parasti jau tāda veida attēli ir gluži vienkārši vietas, kurām jāskrien garām. Nevar būt, ka šoreiz būs jāšķērso! Vispār jau derētu pārbaudīt.

Savas spējas novērtēju kā vidējas, tāpēc piesakos vidējai distancei – 17km. Pirms sacensībām esmu noķērusi nelielu klepu, bet nejūtos tik slima, lai paliktu mājās. Varbūt tieši izvandīšanās pa purvu nāks par labu! Pirms starta uzzinu, ka grāvji esot lecami, un vispār organizators esot sūkstījies, ka par maz slapjuma. Skaidrs, tad telefonu plēvē netīšu. Ievēroju, ka dalībnieku ir maz. Varbūt varētu pacīnīties par kādu labu vietu? Sākot skriet, klepus ir iesprūdis kaklā, ir pagrūti skriet un elpot, tāpēc saprotu, ka cīnīties nāksies tikai ar sevi, un nopriecājos, ka nepieteicos 29km distancei.

Sākumā trase ved caur mežu. Tad smilšains ceļš, kas nesenā lietus dēļ nav vis irdens, bet normāli skrienams. Tiktāl labi. Atkal mežs, kaut kāds slapjums. Ilūzijas, ka var saglabāt sausas kājas, zaķu cilpas ap kokiem un peļķēm… Un tad parādās kaut kāda slapja stiga. Skaidrs, Maltuve sākas! It kā cenšos skriet, bet drīz vien ir skaidrs, ka mana aktivitāte drīzāk ir nevis skriešana, bet steigšanās. Kājas ir ne tikai slapjas, bet izmērcētas. Ūdens ir auksts. Skaidrs, organizators nav melojis – trase tiešām ved cauri tām vietām, kas ir bildītēs, nevis garām tām! Grāvis. Lecams. Smiltis. Labi, jo var pažāvēt un sasildīt kājas. Un tad seko pats labākais – garumgarā stiga pa purvu. To, ka tā ir stiga, gan var saprast tikai no tā, ka redz vairākus marķējumus uz priekšu taisnā līnijā. Ir purvs. Un ar purvu es domāju tiešām purvu. Bez takām vai kaut kā tamlīdzīga. Tas ir purvs. Sfagni, ūdens, daudz ūdens, kas nezin kāpēc ir ledusauksts, un pērnās dzērvenes. Varbūt uzēst? Nē, negribas, ir grūti. Varbūt vēlāk. Kaut kādā mistiskā veidā cenšos steigties ātrāk, jo nevar jau saprast, cik ilgi tas purvs te vēl būs! Vēlāk uzzinu, ka vajadzēja skriet pa tām vietām, kas vasarā būtu bīstamākās, jo tur apakšā esot vēl sasalis. Skaidrs, kāpēc tas ūdens bija tik stindzinošs! Bet es cenšos skriet tur, kur ir ciņaināks un mazāka iespēja iegrimt. Brīdī, kad, turoties pie mazās priedītes, cenšos izvilkt iestigušo kāju, saprotu, ka cīņa būs ne tikai ar sevi, bet arī ar kontrollaiku. Par laimi, klepus no kakla ir pazudis, un visu uzmanību varu veltīt steigšanās procedūrai. Visu laiku priekšā kādu redzu, tāpēc izpaliek sajūta, ka būšu pēdējā no pēdējiem, un neviens mani finišā negaidīs. Kad priekšā vairs nevienu neredzu, saprotu, ka stiga beidzas, ir pagrieziens. Kas būs tālāk?

Tālāk ir purvs. Vienkārši purvs. Ne vairs tik slapjš, nav jāvandās pa sfagnu un ūdens kokteili līdz ceļiem, toties ir vaivariņi un kaut kādas dzērveņu mētras, kas skrāpē kājas. Skrienu no marķējuma līdz marķējumam, jo tālāk distance nav saskatāma. Ak, es teicu, ka es skrienu? Nē, es steidzos! Vaivariņi, mmm… Gribas te palikt, jo tik sen neesmu bijusi purvā! Visam labajam reiz pienāk beigas, un purvs arī beidzas, toties sākas bērzu birzīte. Pa apakšu ir sīki, smalki žagariņi, kas birst botās. Un grāvis. Šis nav lecams! Pēc tam vēl vairāki nelecami grāvji. Un telefons man nav ietīts plēvē. Balansēju uz slapja “tiltiņa”, kas sastāv no kaut kādiem grāvī iemestiem koka gabaliem, un izdzirdu aiz sevis cilvēku. Es ceru, ka tā nav sieviete, es negribu ne ar vienu cīnīties. Skrienu uz priekšu, tālāk ir normālāk skrienams, kaut kāda stiga vai ceļš, bet marķējums ir pašvaks. Kad neredzu nākamo, apstājos un blisinos apkārt. Cilvēks aiz manis ir vīrietis. Ļoti labi, lai tad viņš skrien, kā grib! Viņš skrien aiz manis. Pats vainīgs. Priekšā ir melno dubļu laukums. Izskatās, ka tur var attapties arī līdz kaklam dubļos, bet pēc pēdām redzu, ka citi ir skrējuši pāri. Labi, tad es arī! Drīz vien distances sadalās. Laikam tas džeks aizskrēja uz 29km trasi, jo vairs distancē es neredzēju ne viņu, ne kādu citu skrējēju.

Pēc dažiem pagriezieniem atkal kaut kāda stiga vai taisns ceļš, kas klāts ar ūdeni. Pa kreisi var iztipināt, tad pa labi var, tad vairs nevar, nu nekas – kājas jau tāpat ir slapjas! Atkal smiltis un tad tā sausā purva ekosistēma, kurai es nezinu nosaukumu, toties labi pazīstu to citas pasaules sajūtu, kas tādā valda. Esmu stāvā sajūsmā. Beidzot esmu iedzīta savā mīļākajā vidē! Kaut kur smadzenēs ataust doma, ka ir sacensības. Nav ne jausmas par kilometriem, bet paskatos, cik pulkstenis. Izdomāju, ka reāls rezultāts būtu 2 stundas. Kontrollaiks – 3 stundas. Gan jau būs kaut kas pa vidu. Kopš starta ir pagājusi gandrīz stunda. Nospriežu, ka viduspunkts būs stundu – pusotru pēc starta. Kaut ko tur vēl kalkulēju, un tad ir kontrolpunkts ar bufeti, kurā saprotu, ka skrienu optimistiskajā plānā uz 2 stundām, jo tā bufete ir viduspunktā. Brīvprātīgie paziņo, ka es esot otrā. Kaut kā neticas, bet nu tomēr godīgi cilvēki, acīs skatās… Ēdu šampinjonus un domāju – varbūt tiešām otrā? Labs ir, skrienu tālāk, pie velna, es gribu to otro vietu! Pēdējo reizi uz pjedestāla es biju 2015. gadā! Vakarā gan atceros, ka 16. gadā arī bija uzvaras, bet tajā brīdī es atceros tikai 15. gadu, kas šķiet kaut kādi Ulmaņlaiki.

Uz priekšu, uz priekšu! Smilšainie ceļi, viss skrienams! Kaut kāds operators novērš uzmanību, un aizskrienu nepareizi – kalnā augšā. Velns, jāskrien bija pa leju! Atgriežos trasē un koncentrējos vairāk, jo to marķējumu tiešām brīžiem nevar redzēt. Pagājusi pusotra stunda. Palikusi pusstunda līdz stunda, atkarībā no tā, pa kurieni būs jāskrien. Kad šķiet, ka nu jau tikai ceļi un stigas, sākas atkal kaut kāds slapjums. O jē, varēs pastaigāt un atpūsties! Ha, kā tad! Ielikuši fotogrāfu. Jāskrien. Labs ir, skrienu. Jo tālāk, jo vairāk rēķinu kaut kādas mistiskas minūtes, kas jānoskrien. Beigas jau jūtamas, skrienu pa stigu un ieraugu to lielo kāpu, kuru pazīstu no orientēšanās sacīkstēm. Velns, būs jāskrien augšā! Skrienu tuvāk, lejā bulta. Vai tiešām trases autors var būt arī žēlīgs? Tiešām jāskrien pa apakšu! Nu jau viss, jau var dzirdēt sacensību centru, bet tomēr ir neticība – ja nu vēl kaut kādas viltīgās cilpas pašās beigās ieliktas? Cilpu nav, skrienu ātrāk. Atpakaļ neskatos, bet, ja nu tur kāds ir, tad drošības dēļ jāuzskrien tā ātrāk. Viss, finišs pēc 1:53:50 un 2. vieta no sievietēm. Grupā 1. vieta. Vīram sīkdistancē 3. vieta grupā, tas arī iepriecina.

Gozējamies saulītē, kāpjam uz pjedestāliem, saņemam balvas. Par pirmo vietu kadiķa svečturis, ko nevaru vien beigt ostīt. Kā man patīk kadiķa smarža! Par kopvērtējumu dabūju normālu virtuves dēli, man patīk. Bet vislabākā ir sajūta, ka es atkal varu pakāpties uz augšu apbalvošanā. Lai arī nelielās sacensībās ar mazu dalībnieku skaitu, bet tomēr. Tā ir ellīgi laba sajūta. Gribu vēl! Gan uzvaras, gan purvus.

Par un ap “Meža taku skrējieni”

Foto: Valdis Sviķis

Foto: Valdis Sviķis

jeb Pašpietiekams intelektuālis VILMĀRS ZEME (V) un smaidīgs apdrošinātājs ROBERTS TREIJS (R), kuri ved mūs mežā

Lasīt tālāk.