Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Uzlabotā Maltuve.

Purvu un taku skrējiens Maltuve, kas norisinās Maltuves purvā, pērn bija starp maniem mīļākajiem skrējieniem, tāpēc nebija nekādu šaubu, ka šogad jāskrien atkal. Vienīgais jautājums – kuru distanci ņemt? No apkārtējo skatieniem redzu, ka nav vairs nekāds noslēpums, ka man iekšās aug maziņš hiēnbērniņš. Tas nu reiz ir apstāklis, kas ietekmē skriešanu. Šogad ir divas distances – 5+ un 18+. Piecītis par īsu, tur pat kājas netiek saslapinātas, tāpēc atliek viens vienīgs variants – skriet visu. Nu labi, lai notiek!

Starta dienā jūtos labi, stresa nav, jo es apzinos, ka šogad jau nu nekādu pjedestālu nebūs. Var skriet mierīgi un arī pastaigāties, ja tā labpatīk. Šogad trase ir sausāka nekā pērn. Par agru sapriecājos – smilšu ceļi tak ir izžuvuši! Cik grūti ir skriet pa smiltīm! Sākumā skrienu, jo nogurusi neesmu. Brīnumainā kārtā pat neesmu pēdējā no skrējējiem. Slapjā stiga jau pazīstama, tāpēc nav nekāda pārsteiguma – kājas ir slapjas, un tā tam Maltuvē jābūt. Gaidu īsto purva posmu. Kad sāku skriet pa to, esmu pārsteigta, ka daudzi nekur tālu nav aizskrējuši. Purvs ir salīdzinoši silts, pārāk arī negrimst. Pilnīgi citas sajūtas nekā pirms gada. Brīnos pati par sevi – kā es purva vidū spēju kādu noķert un apdzīt? Maziņais palīdz? Varbūt vienkārši purvi ir mana ekosistēma un viss. Pa viršiem vairs nevar tik ātri paskriet, tāpēc pastaigājos. Bērzu birzīte, meža ceļš, melno dubļu pleķi, kuri šogad ir izzuduši, pazīstamas stigas, kuras arī šogad ir izžuvušas. Purvam cauri ir, tālāk jau būs vieglāk, es visu atceros.

Tā, kas tas tāds? Pērn tāda pagrieziena nebija! Jāskrien nevis pa sauso, gaišo ceļu, bet gan iekšā tieši viršos! Nezinu, vai tas ir slikti, jo gaišais ceļš sastāv no irdenām smiltīm. Esmu jau piekususi, tāpēc pa viršiem pastaigājos. Ļoti skaista apkārtne, es jūsmoju un vispār nejūtos kā sacīkstēs. Pēc viršiem ir grāvis ar fotogrāfu, bet man laikam laba fotogrāfija nesanāks – grāvim es smuki tieku pāri. Fotogrāfs saka, ka citi esot tur pamatīgi iežampājušies. Bufete ir klāt, paēdu par prieku brīvprātīgajiem, kuri paziņo, ka es esot pirmā, kura normāli paēd. Es esot devītajā vietā. Aiz muguras pieskrien desmitā vieta. Nu ir pavisam skaidrs, ka esmu kaut kur tālu no pirmajām vietām, par ko man pārsteiguma nav. Tipinu uz priekšu un skatos, ka no nepareizās puses pieskrien bariņš cilvēku. Esot nepareizi aizskrējuši. Kā tur varēja nepareizi aizskriet? Manuprāt marķējums bija izcils! Tuvākajā kilometrā mani apdzen jauni un jauni kadri, kuri vienā vai vairākās vietās apmaldījušies. Ko es varu teikt? Lēnāk jāskrien vai rūpīgāk jāskatās! Sākas kaut kāds pumpuļains meža posms, kurā mani apdzen tā desmitā vieta. Labi, tagad es esmu desmitā. Par to vairs nedomāju. Prātoju, cik vēl varētu būt palicis, ko skriet. Nogurums ir klāt, reizēm pastaigājos arī skrienamās vietās, bet nevienā brīdī nepienāk domas, ka gribētos ātrāk finišu. Tas purvaini mežainais apvidus ir tāds, ka gribas tikai smaidīt un baudīt to vēl un vēl!

Beidzas visādi izmainītie trases posmi, nonāku pazīstamā vietā, kur pirms gada bija kārtējā žampa. Šoreiz tieku pāri bez jaunas iekāpšanas slapjumā. Sāk gribēties uz krūmiem. It kā vairs nav tālu līdz finišam, bet tā sajūta spiež arvien vairāk. Būtu stulbi ciesties tagad vairākus kilometrus un tomēr iesprukt krūmos beigās, tāpēc rīkojos, kamēr vēl ir mazie kociņi. Tā, tagad ir vieglāk. Pazīstamā stiga ar kalnu galā. No pieredzes zinu, ka skats ir mānīgs – būs jāskrien pa leju. Skrienu tuvāk, kas tad tas? Redzu bultas, kas ved kalnā augšā! Vēl viens trases zīmētāju pārsteigumiņš! Bet man patīk, visapkārt ir skaista daba. Sākas atkal pazīstamas vietas, jūtu finiša tuvumu, bet spēki ir galā. Negrasos skriet caur pārpūli, tāpēc staigāju vēl vairāk, lai gan patiesībā te tikai vienreiz vajadzētu saņemties, un finišs pats uzskrietu virsū. Nekur jau šamais nepazūd – pēdējā slapjā stiga, kura šogad ir gandrīz sausa, un viss – finišs, tēja un pīrādziņš. Un beigās izrādās, ka tā desmitā vieta, kura pārtapa par devīto, ir trešā vieta grupā. Manā grupā. Es esmu brīnišķīgajā ceturtajā vietā. Ja būtu nepaslinkojusi šur un tur, ja nebūtu gājusi krūmos, ja… Ai, nav jārēķina! Es gaidu maziņo, tāpēc nekādu cīņu šogad! Diena bija burvīga. Ziniet, ko darīšu nākamgad? Skriešu atkal Maltuvi!

Maltuve.

Purvu un taku skrējiens “Maltuve” savu nosaukumu guvis no Maltuves purva, bet organizatori sola, ka dalībnieki tiešām jutīšoties izmalti. Vai nu tā tiešām būs? Parādās bildītes no trases, bet parasti jau tāda veida attēli ir gluži vienkārši vietas, kurām jāskrien garām. Nevar būt, ka šoreiz būs jāšķērso! Vispār jau derētu pārbaudīt.

Savas spējas novērtēju kā vidējas, tāpēc piesakos vidējai distancei – 17km. Pirms sacensībām esmu noķērusi nelielu klepu, bet nejūtos tik slima, lai paliktu mājās. Varbūt tieši izvandīšanās pa purvu nāks par labu! Pirms starta uzzinu, ka grāvji esot lecami, un vispār organizators esot sūkstījies, ka par maz slapjuma. Skaidrs, tad telefonu plēvē netīšu. Ievēroju, ka dalībnieku ir maz. Varbūt varētu pacīnīties par kādu labu vietu? Sākot skriet, klepus ir iesprūdis kaklā, ir pagrūti skriet un elpot, tāpēc saprotu, ka cīnīties nāksies tikai ar sevi, un nopriecājos, ka nepieteicos 29km distancei.

Sākumā trase ved caur mežu. Tad smilšains ceļš, kas nesenā lietus dēļ nav vis irdens, bet normāli skrienams. Tiktāl labi. Atkal mežs, kaut kāds slapjums. Ilūzijas, ka var saglabāt sausas kājas, zaķu cilpas ap kokiem un peļķēm… Un tad parādās kaut kāda slapja stiga. Skaidrs, Maltuve sākas! It kā cenšos skriet, bet drīz vien ir skaidrs, ka mana aktivitāte drīzāk ir nevis skriešana, bet steigšanās. Kājas ir ne tikai slapjas, bet izmērcētas. Ūdens ir auksts. Skaidrs, organizators nav melojis – trase tiešām ved cauri tām vietām, kas ir bildītēs, nevis garām tām! Grāvis. Lecams. Smiltis. Labi, jo var pažāvēt un sasildīt kājas. Un tad seko pats labākais – garumgarā stiga pa purvu. To, ka tā ir stiga, gan var saprast tikai no tā, ka redz vairākus marķējumus uz priekšu taisnā līnijā. Ir purvs. Un ar purvu es domāju tiešām purvu. Bez takām vai kaut kā tamlīdzīga. Tas ir purvs. Sfagni, ūdens, daudz ūdens, kas nezin kāpēc ir ledusauksts, un pērnās dzērvenes. Varbūt uzēst? Nē, negribas, ir grūti. Varbūt vēlāk. Kaut kādā mistiskā veidā cenšos steigties ātrāk, jo nevar jau saprast, cik ilgi tas purvs te vēl būs! Vēlāk uzzinu, ka vajadzēja skriet pa tām vietām, kas vasarā būtu bīstamākās, jo tur apakšā esot vēl sasalis. Skaidrs, kāpēc tas ūdens bija tik stindzinošs! Bet es cenšos skriet tur, kur ir ciņaināks un mazāka iespēja iegrimt. Brīdī, kad, turoties pie mazās priedītes, cenšos izvilkt iestigušo kāju, saprotu, ka cīņa būs ne tikai ar sevi, bet arī ar kontrollaiku. Par laimi, klepus no kakla ir pazudis, un visu uzmanību varu veltīt steigšanās procedūrai. Visu laiku priekšā kādu redzu, tāpēc izpaliek sajūta, ka būšu pēdējā no pēdējiem, un neviens mani finišā negaidīs. Kad priekšā vairs nevienu neredzu, saprotu, ka stiga beidzas, ir pagrieziens. Kas būs tālāk?

Tālāk ir purvs. Vienkārši purvs. Ne vairs tik slapjš, nav jāvandās pa sfagnu un ūdens kokteili līdz ceļiem, toties ir vaivariņi un kaut kādas dzērveņu mētras, kas skrāpē kājas. Skrienu no marķējuma līdz marķējumam, jo tālāk distance nav saskatāma. Ak, es teicu, ka es skrienu? Nē, es steidzos! Vaivariņi, mmm… Gribas te palikt, jo tik sen neesmu bijusi purvā! Visam labajam reiz pienāk beigas, un purvs arī beidzas, toties sākas bērzu birzīte. Pa apakšu ir sīki, smalki žagariņi, kas birst botās. Un grāvis. Šis nav lecams! Pēc tam vēl vairāki nelecami grāvji. Un telefons man nav ietīts plēvē. Balansēju uz slapja “tiltiņa”, kas sastāv no kaut kādiem grāvī iemestiem koka gabaliem, un izdzirdu aiz sevis cilvēku. Es ceru, ka tā nav sieviete, es negribu ne ar vienu cīnīties. Skrienu uz priekšu, tālāk ir normālāk skrienams, kaut kāda stiga vai ceļš, bet marķējums ir pašvaks. Kad neredzu nākamo, apstājos un blisinos apkārt. Cilvēks aiz manis ir vīrietis. Ļoti labi, lai tad viņš skrien, kā grib! Viņš skrien aiz manis. Pats vainīgs. Priekšā ir melno dubļu laukums. Izskatās, ka tur var attapties arī līdz kaklam dubļos, bet pēc pēdām redzu, ka citi ir skrējuši pāri. Labi, tad es arī! Drīz vien distances sadalās. Laikam tas džeks aizskrēja uz 29km trasi, jo vairs distancē es neredzēju ne viņu, ne kādu citu skrējēju.

Pēc dažiem pagriezieniem atkal kaut kāda stiga vai taisns ceļš, kas klāts ar ūdeni. Pa kreisi var iztipināt, tad pa labi var, tad vairs nevar, nu nekas – kājas jau tāpat ir slapjas! Atkal smiltis un tad tā sausā purva ekosistēma, kurai es nezinu nosaukumu, toties labi pazīstu to citas pasaules sajūtu, kas tādā valda. Esmu stāvā sajūsmā. Beidzot esmu iedzīta savā mīļākajā vidē! Kaut kur smadzenēs ataust doma, ka ir sacensības. Nav ne jausmas par kilometriem, bet paskatos, cik pulkstenis. Izdomāju, ka reāls rezultāts būtu 2 stundas. Kontrollaiks – 3 stundas. Gan jau būs kaut kas pa vidu. Kopš starta ir pagājusi gandrīz stunda. Nospriežu, ka viduspunkts būs stundu – pusotru pēc starta. Kaut ko tur vēl kalkulēju, un tad ir kontrolpunkts ar bufeti, kurā saprotu, ka skrienu optimistiskajā plānā uz 2 stundām, jo tā bufete ir viduspunktā. Brīvprātīgie paziņo, ka es esot otrā. Kaut kā neticas, bet nu tomēr godīgi cilvēki, acīs skatās… Ēdu šampinjonus un domāju – varbūt tiešām otrā? Labs ir, skrienu tālāk, pie velna, es gribu to otro vietu! Pēdējo reizi uz pjedestāla es biju 2015. gadā! Vakarā gan atceros, ka 16. gadā arī bija uzvaras, bet tajā brīdī es atceros tikai 15. gadu, kas šķiet kaut kādi Ulmaņlaiki.

Uz priekšu, uz priekšu! Smilšainie ceļi, viss skrienams! Kaut kāds operators novērš uzmanību, un aizskrienu nepareizi – kalnā augšā. Velns, jāskrien bija pa leju! Atgriežos trasē un koncentrējos vairāk, jo to marķējumu tiešām brīžiem nevar redzēt. Pagājusi pusotra stunda. Palikusi pusstunda līdz stunda, atkarībā no tā, pa kurieni būs jāskrien. Kad šķiet, ka nu jau tikai ceļi un stigas, sākas atkal kaut kāds slapjums. O jē, varēs pastaigāt un atpūsties! Ha, kā tad! Ielikuši fotogrāfu. Jāskrien. Labs ir, skrienu. Jo tālāk, jo vairāk rēķinu kaut kādas mistiskas minūtes, kas jānoskrien. Beigas jau jūtamas, skrienu pa stigu un ieraugu to lielo kāpu, kuru pazīstu no orientēšanās sacīkstēm. Velns, būs jāskrien augšā! Skrienu tuvāk, lejā bulta. Vai tiešām trases autors var būt arī žēlīgs? Tiešām jāskrien pa apakšu! Nu jau viss, jau var dzirdēt sacensību centru, bet tomēr ir neticība – ja nu vēl kaut kādas viltīgās cilpas pašās beigās ieliktas? Cilpu nav, skrienu ātrāk. Atpakaļ neskatos, bet, ja nu tur kāds ir, tad drošības dēļ jāuzskrien tā ātrāk. Viss, finišs pēc 1:53:50 un 2. vieta no sievietēm. Grupā 1. vieta. Vīram sīkdistancē 3. vieta grupā, tas arī iepriecina.

Gozējamies saulītē, kāpjam uz pjedestāliem, saņemam balvas. Par pirmo vietu kadiķa svečturis, ko nevaru vien beigt ostīt. Kā man patīk kadiķa smarža! Par kopvērtējumu dabūju normālu virtuves dēli, man patīk. Bet vislabākā ir sajūta, ka es atkal varu pakāpties uz augšu apbalvošanā. Lai arī nelielās sacensībās ar mazu dalībnieku skaitu, bet tomēr. Tā ir ellīgi laba sajūta. Gribu vēl! Gan uzvaras, gan purvus.

Izcili, iedvesmojoši, brutāli

IMKA_4839

“Domāju, ka šodien dzima kaut kas burvīgs un nedaudz biedējošs!”

“Skarbākais skrējiens kādā esmu piedalījies.”

“Izcili, iedvesmojoši, brutāli.”

Ar šādiem vārdiem savu piedalīšanos Latvijas grūtākajā maratonā komentēja tā dalībnieki, kuri sestdien Āžu kalna pakājē startēja pirmajā Vilkaču maratonā.
Lasīt tālāk.

Taku reitings / Kalnu karalis un karaliene 2016

2016. gadā ir izmaiņas!

 

Sakarā ar Latvijas taku skrējienu augošo skaitu, būs divi reitingi, kas atdalīti atsevišķās kopvērtējuma tabulās.

Latvijas Taku reitinga kalendārā ir 19 sacensības, kurās pamatdistance sasniedz vismaz 15 km un organizatori sarūpējuši trases dabā ārpus pilsētvides. Pavisam ir 33 ieskaites distances. Šajā reitingā summēsim visus posmus.

Savukārt, Latvijas Kalnu Karaļa un Kalnu Karalienes titula īpašnieku noteikšanai tiks vērtēta katra skrējēja četru labāko punktu summa Taku reitinga sacensībās.

Mazliet mainīta punktu aprēķina formula, ļaujot šogad reitingā ietvert arī trases bez izteikta reljefa. Pārvarētajiem augstummetriem gan ir izšķiroša nozīme joprojām.

Abiem reitingiem ir kopīgs nolikums, to lasiet ultrataka.lv. Noderēs arī tur atrodamais kalendārs.

Šie kopvērtējumi un atsevišķos posmos iegūtie punkti apskatāmi kopējā Google izklājlapā – pagaidām ŠEIT. Tā tiek atjaunota un precizēta pēc katras nedēļas nogales, kad notikušas ieskaites sacensības. Aplūkojamas tabulas lapas Taka2016 un KalKar2016.

 

 

 

 

Diskusijas par reitingiem, jaunākie papildinājumi tabulās

 

Latvijas Kalnu karalis un karaliene 2015

Latvijas Kalnu karalis un karaliene 2014:     apraksts   un   kopvērtējums

Mūsējo sacensības

IMG_1682Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie. Lasīt tālāk.

Āžu kalna stirnu buks

StirnuBuks-logo-okTaku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” aicina izskriet skaistākos Engures novada paugurus. Latvijā netrūkst asfalta skrējienu, bet pēdējā laikā arvien populārāki kļūst arī skrējieni brīvā dabā, tā saucamie treili. Jauns taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” pirmoreiz 23. augustā notiks arī Engures novadā, pavisam netālu no Tukuma. Lasīt tālāk.