Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Pirmais iespaids par orientēšanās sportu, jeb no high heels, no dresses!

Jau kopš 2012. gada augusta manī radās vēlme iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgos kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu… līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem. Tur es uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visas šīs labās domas manī krājās un krājās. Pieņēmu lēmumu – šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!

Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju, par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecās trail krosenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdējo posmu Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas, lai „vecie vilki” iepazīstinātu „jaunus vilkus” ar orientēšanās sportu. Kad es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildēja: “Ap desmit kilometriem”. Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri… tīrais nieks! Piekrītu. Vēlos uzsvērt, ka piedāvājums par sacensībām nāca iepriekšējā vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties nebija laika.

Nedaudz par veselības stāvokli: iepriekšējā dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju, kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilnu klapi… nē, tieši otrādi, es jau zināju par dienas izklaidēm un tas man lika saudzēt sevi. Jau braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto rādīja ka man vēl jāatpūšas 6 stundas).

Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzamais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirībā no skriešanas sacensībām ir atvērts – tas nozīmē, ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte – ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda. Ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidējā vai lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidējā, vai garā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visam ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgās lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un 13kp.Vēl, lai piedalītos – bez kompasa, kartes un protams smadzenēm, ir vajadzīga SI- karte (čips), ar kuras palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem.

 20140330_120438
mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte

Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu. Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam. Sākumā skrējām ātri… pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm… kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km… Liekas – nav jau daudz? Bet pa meža bezceļiem, ticiet man – TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu, ka šīs sacensības nebūs tik vieglas, kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais… ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: “Arī šī bedre ir kartē… kā arī šī sakne, tā arī ir atzīmēta kartē…” Ticēju katram viņa vārdam, jo apskatīt karti man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis bija aizskrējis tik tālu, ka man nācās nedaudz, ar sprinta palīdzību piedzīt… pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena laikā mani vairs nebiedēja tādi izteicieni, kā: “Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei… būs jāskrien pāri tam lielajam kalnam un pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam.” Pēc astotā punkta es uzjautāju: “Cik KP mums jāsavāc?’’ Atbilde bija: “25”. “Ak, mans Dievs!!” – tajā mirklī nodomāju. Tad es sapratu, uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus – 14,130. Uzprasot to nozīmi, es saņēmu atbildi, ka tā ir mūsu aptuvenā kilometrāžā. Tas būtu, ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu. Bet tā nekad neizdodas noskriet… jo ir žogs, upe utt. Heh… noteikti sanāks kādus 16km savākt. Domājot par to, ka priekšā vēl ir tikai 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam Teorētiski mums divas reizes jāšķērso purvs. Kā asfalta skrējējam, tādas bija manas domas. Izrādās, orientieristi domā savādāk. Pēc KP Nr. 40 mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju, ka tā taciņa ir apkārt purvam – а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu kā man viena kāja paliek mitra, tad otra… Prasu Jānim: “Man kājas slapjas, tas nekas?” Viņš ļoti mierīgi atbild: “Man arī. Skrienam tālāk.” Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvoju ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te – HOP! Un tāda patīkama vēsa sajūta.

Man patika skriet pa purvu! Tad vienu pēc otra atkal savācām KP. Es skaitīju, cik vēl līdz beigām palicis, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, ka šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam… vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem , jo tad Jānis lika samazināt ātrumu un es varēju viņam turēt līdzi.

 20140330_143515
rezultāti no Muceniekiem

Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica, ka nākamo punktu es meklēšu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns… aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrienu pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi. Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atradām bedri un atzīmējāmies pie KP. Uz to brīdi priekšā palika trīs KP, un necik spēks manā ķermenī. Skrēju, tad ātri gāju, tad atkal skrēju. Vēl viens KP,  otrs… un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm. Beidzot es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies. Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nespēju noticēt, ka tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzies! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 – labs rezultāts! :) Paldies Jānim par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!

 20140401_180812
mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte

Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, ka iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci, lai saprastu, kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tām, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju. Jo svētdienas skrējiena laikā ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju.

Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu.  Godīgi, varēju labāk, vismaz pa kādam 6 min noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baudīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju, ka viņš varētu mani aizvēst uz beidzamo kontrolpunktu. Bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa… man uz turieni nevajadzēja.

Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: “Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederēs.” Varu apgalvot, ka tiešām, ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēdās galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējienā svārkus uzvilkt var… un arī skrējieni uz papēžiem pastāv… bet mežā viss ir savādāk!

 *beigtās – man nebūs žēl tos saplēst un izmest.

**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt

Skrējējas trimestru piezīmes 6. Svars, Magnēts un traucēkļi

Kā jau solīju – šoreiz par dažām jaunām lietām – svara pieaugumu, Magnētu un jaunām sajūtam gurnos.

Par svara pieaugumu

Gandrīz visas sievietes, īpaši sievietes-skrējējas, mani sapratīs, kad teikšu, ka svara izmaiņas ikdienas dzīvē man ir lielais BŪ. Protams, lielāku reakciju vienmēr izraisa svara pieaugums, tomēr, gatavojoties maratonam vai kam garākam, mēdzu diezgan uzmanīgi sekot arī svara kritumiem, lai noteiktu, vai garo skrējienu laikā ir uzņemts pietiekami daudz šķidruma un nav iestājusies dehidratācija. Mans ideālais skrējējas svars, ko centos uzturēt puslīdz konstantu, ir 56kg, kas ultru gatavošanās laikā mēdza nokrist līdz 55kg, bet tad es jau sāku izskatīties pēc tādas, ko vajadzētu pabarot ar varu. Ap grūtniecības iestāšanās laiku gan jau biju uzņēmusi nedaudz lieko kilogramu un par starta punktu uzskatu 57.5kg. Tā kā, ārstējot traumu, pirms grūtniecības skrēju maz, centos par tiem pāris kg pārāk nestresot, ar domu – sāksies aktīvāka skriešanas sezona, pazudīs paši. Līdz ar grūtniecības iestāšanos skriešanas/diētu plāni svara zudumam aktualitāti zaudēja.

Kopējais pieļaujamais svara pieaugums grūtniecības laikā ir atkarīgs no sievietes sākotnējā svara – jo mazāks ir BMI (body mass index), jo lielāks ir pieļaujamais svara pieaugums. Tas veidojas no (skaitļi uz grūtniecības beigām):

  • bērna svara – 3-3.5kg,
  • placenta, augļūdeņi, lielāka dzemde – kopā 3 līdz 4.5kg,
  • lielāks asins apjoms (pieaugums esot līdz 50% no pirmsdzemdību apjoma) – 1.5-1.8kg (ā, re kur rodās tas treniņefekts pat sēžot uz dīvāna – sirdij tik daudz papildus asiņu dzenāt apkārt!),
  • krūšu pieaugums – ap 1kg (hmm, tas laikam man ir pagājis secen),
  • tauku uzkrājums turpmākai bērna barošanai – 2 līdz 4kg (iedomājaties manu skrējējas paniku pirmo reizi ieraugot šos ciparus!)

Tomēr kā brīdina ārsti, vecmātes un literatūra – neceriet, ka tagad ēšanā ir atļauts viss un varēs ēst par diviem (kas to būtu domājis, un kā tad mani sapņi par kūkām, šokolādēm un citiem saldumiem bez ierobežojumiem?). Papildus kaloriju daudzums, kas pieļaujams dienā, ir 200-250kcal, nemaz ne tik daudz, cik varētu likties. Turklāt, ņemot vērā organisma papildus prasības pēc vitamīniem un minerālvielām, to kaloriju piepildījumam jābūt “gudram” (gandrīz citāts).

Svara pieauguma regulēšana ir viens no iemesliem, kāpēc sievietēm iesaka grūtniecības laikā saglabāt aktīvu dzīves veidu. Jāsaka kā ir, vēlme uzēst kaut ko neveselīgu, kalorijām bagātu, saldu/miltainu rodas ik pa brīdim, un, cik esmu paklausījusies citās sievietēs, kas ir gaidībās, tā ir visām. Esmu ļāvusies šim grēkam pāris reizes – nu tā no sirds – kūciņu kalni, siermaizīšu šķīvji vai brokastu pārslu nakts uzdzīves. Regulāra skriešana ir palīdzējusi tam visam neuzkrāties pārāk stipri ap vidukli, lai gan arī no tā, protams, netiku pasargāta.

Pirmajā trimestrī svara pieaugums man gandrīz nebija vērojams – toksikozes dēļ ēstgribas nebija. Otrajā trimestrī ēdu jau daudz dūšīgāk, tad notika arī tās pāris uzdzīves, līdz ar to – svars stabili sāka kāpt uz augšu. Kamēr tas kāpa līdz robežai, no kuras es kādreiz sāku gatavoties savam pirmajam maratonam – 64kg, tikmēr man nebija nekāds psiholoģiskais stress – šī ir tā robeža, no kuras ir skaidrs, kā pēc tam nokāpt atpakaļ. Man likās, ka tiklīdz pārkāpšu tai, tā man sāksies panika, bet nepaspēja – uz to brīdi mans vēders jau sasniedza palielu apjomu un es beidzot pieņēmu ar sirdi un dvēseli – esmu topošā mamma. Līdz ar to uz trešā trimestra sākumu mans svars bija gandrīz 65kg (normāls pieaugums no ārstes un vecmātes viedokļa). Zemāk arī attēls, kā tas laikā mainījās – pilnīgākam ieskatam. Par to, kā man ar svaru veiksies trešajā trimestrī, uzrakstīšu, kad tas būs pagājis.

svara pieaugums 1./2. trimestros

Par Magnētu un kā tas kļuva par jauno ģimenes sportu

Magnēta vilinājumā gandrīz ar pilnu atbildību ir vainīgi kluba biedri GunaO un Rasels, abi aktīvi musinātāji, bet Guna – lai teorētiska pierunāšana neiet zudumā, veica mums ar Lindu arī “ātro” praktisko apmācību pusotru stundu garumā Mežaparkā, ņemot par palīgu vasaras Magnēta karti. Jāsaka godīgi, šī nebija mana pirmā iepazīšanās ar orientēšanos, mana laba draudzene – aktīva orientieriste – mēģināja ievilkt mani šajā pasaulē jau Viļņā. Tur man gāja kā pa celmiem – kamēr skrēju draudzenei līdzi, likās, ka visu saprotu, tiklīdz sāku darīt to pati, regulāri nevarēju atrast ne tikai kontrolpunktus, bet arī starta/finiša vietu, regulāri izskrēju ārā no distances kartes un mēdzu aizmaldīties tik ilgi, kamēr noņēma kontrolpunktus. Tāpēc atsākt bija bailīgi, bet nu ļoti gribējās.

Uz pirmo posmu aizbraucām kopā ar Lindu un Gunu, mēs ar Lindu piereģistrējāmies, nolēmām, ka pirmo reizi – drošs paliek nedrošs – iesim kopā un sāksim ar pirmo distanci (1-3km, no orientēšanās viedokļa ļoti vienkārši). 12 minūtēs bijām jau galā, ar sajūtu, ka bija par īsu. Nākamajā reizē es aizbraucu viena pati, un pat izkļuvu ārā no meža otrajā distancē (3-5km), maldoties ilgāk par stundu. Trešajā reizē iedomājos, kāpēc gan braukt vienai pašai, un piedāvāju pamēģināt savam draugam. Tā aizsākās ģimenes sporta būšana. Vēl pāris nedēļas mēs te braucām, te nebraucām, dažreiz kāds no mums, dažreiz abi. Bet tad pienāca laiks, kad ievilka mūs orientēšanās tā kārtīgi un kļuvām par pastāvīgajiem apmeklētājiem. Rezultātā no uz šo brīdi notikušajiem 47 posmiem, esmu piedalījusies 41.

Kas man patīk Magnētā? Pirmām kārtām, tas ir pamatīgs intervālu treniņš – te tu tes, ko kājas nes, pret kalnu, te atkal jāpastāv (vai jāpaiet) un jāpadomā, kur īsti tu tes un vai vispār uz pareizo pusi? Otrām kārtām, segumi ir ļoti dažādi, kas palīdz stiprināt saites, cīpslas un muskuļus, kas ikdienas skriešanā uz asfalta varbūt nemaz neieslēdzas. Te jāmin arī, ka orientēšanās pavisam plakanā mežā notiek ļoti reti. Man kā slinkam skrējējam ļoti patīk, ka kāpas un pauguri Magnētā tiek pasniegti uz paplātes, protams, ja neskaita to, ka katrreiz jābrauc uz citu mežu. Kas pēc būtības arī ir pluss slinkajiem skrējējiem – iespēja apskatīt dažādas vietas. Trešām kārtām, segums gandrīz vienmēr ir mīksts – sūnas, vecas lapas, zemes ceļi un sniegs ziemā. Grūtniecības laikā seguma jautājums kļūst īpaši aktuāls, literatūra iesaka iegādāties šim laikam apavus ar lielāku amortizāciju. Tas saistīts ar to, ka organismā notiek hormonālās izmaiņas – lai rastu papildus vietu augošam bērnam un sagatavotu sievieti dzemdībām, kļūst mīkstākas un neizturīgākas saites, cīpslas, arī citi saistaudi. Man kā minimālo apavu piekritējai opcija ar lielāku amortizāciju nelikās gana pārliecinoša, tāpēc nolēmu nomainīt segumu un no asfalta turēties pa gabalu. Pāris pirmās nedēļas man bija nedaudz tramīga viena potīte – šķiet, biju to pastiepusi mežā, bet pēc atpūtas dienām tā parasti pārgāja, un pēc tam man netraucēja vispār.

Protams, nav labumu bez sliktumiem, bet manā gadījumā tie drīzāk ir tādi materiālie punkti. Orientēšanās tomēr prasa speciālus apavus – galvenokārt, slīdamības dēļ. Iespējams, neesot stāvoklī, šim punktam nepievērstu tik lielu uzmanību, bet esot tas ir moments, ar ko negribēju riskēt. Sākumā skrēju ar Merrell Trail Glove, kam saķere ar virsmām nebija slikta, tomēr virskārta izrādījās neizturīga. Otrajā pusē – ar Vivobarefoot Neo Trail, par kuriem esmu visnotaļ augstās domās – vēl plānāka zole, ļoti laba saķere ar sūnām, sniegu un citām virsmām, plats purngals (kā man patīk), izskatās, ka arī gana izturīgas. Otrs mīnuss – aizaugušos mežos / mežos ar militāriem objektiem un dzeloņdrātīm var viegli tikt vaļā no tik iemīļotā apgērba, es pamanījos uzplēst savas mīļākās bikses. Bet salīdzinot ar plusiem, manuprāt, tā nav pārāk liela cena.

Par gurnu muskuļiem un citiem traucēkļiem

No otrā trimestra sākuma mani sāka vajāt viena un tā pati kaite – likās, ka visa skriešana notiek priekšējos gurnu muskuļos (tajos, ko angļu valodā pieņemts saukt par hip flexors). Tam varētu būt divi iemesli – augstāka kāju cilāšana / citāda gaita orientējoties mežā, gan arī gaitas izmaiņas, augot manam vēderam. Grūtniecībā ir vērojama diezgan lielas gaitas izmaiņas – solis kļūst platāks (uz sāniem) un īsāks, līdz ar to, iespējams, ka sāk strādāt citi muskuļi. Man palīdzēja papildus jogas stiepšanās – gan turpinot iet uz skrējēju jogas nodarbībām Labo Sajūtu laboratorijā, gan veicot tos pašus vingrojumus mājās. Līdz pat trešajam trimestim šie gurnu muskuļi ir vienīgie, ko vispār pēc skriešanas jutu un kas man dažreiz traucēja, ja neskaita bērna kustības skrējiena laikā. Paša vēdera lielums līdz pat otrā trimestra beigām man skriet netraucēja, dažreiz gan vilka vēdera apakšā muskuļus, tad pietika pāriet soļos uz dažām minūtēm, lai varētu turpināt skriet. Dažreiz skrējiena laikā arī bērns mēdza pagriezties tādā pozā, ka kļuva neērti vai nepatīkami skriet. Pamatpadoms šai situācijai ir mesties četrāpus, lai gravitācijas ietekmē bērns mainītu pozu, jāatzīstās, es skrējiena laikā to ne reizi neizmantoju – iedomājaties, skrien sieviete, nepietiek ar to, ka stāvoklī, bet tad vēl nometas četrāpus. Ko nez cilvēks parastais padomātu? Tāpēc es izmantoju to pašu pasoļošanas metodi. Vienreiz nācās iet pat gandrīz kilometru pirms varēju atsākt skriet, bet parasti tas notika krietni ātrāk.

Nākamreiz – pēc Darjas pasūtījuma – par piepampumu, muguras sāpēm, izmaiņām ēdienā :) Ja kādai(-am) interesē vēl kādas specifiskas tēmas, miniet komentāros, centīšos dalīties pieredzē.

Esmu ievilināta

Jau sen te forumos un klātbūtnē tiek runāts par rogainingu un orientēšanos, esmu pat personīgi uzrunāta ar “Tev noteikti patiks, pamēģini!”. Nu nevilināja, ilgi turējos pretī. Piekritu, ka droši vien man patiktu, bet nebija izteiktas vēlmes pat pamēģināt. Bet gluži nevilšus tomēr nonācu līdz tam. Sestdien biju savā pirmajā rogainingā un pirms tam pāris reizes paskrēju ar kompasu un karti arī Magnētā.

Iespaidi un secinājumi? Kā jau te šajā un citā  publiskajā vidē esmu izteikusies: man nav skaidrs tikai viens – kāpēc es to nedaru jau sen?!? Rogainings ir viena aizraujoša ballīte! Sešas stundas ar tikko iepazītiem cilvēkiem komandā pagāja nemanot un šķita pat par maz. Tā bija varena ekskursija pa skaistu apvidu, kurā citkārt nekad nebūtu ienācis prātā doties.

Bija gan arī pāris “vilšanās” – finišā ierados sausām kājām un bez tulznām, kas jau sen forumos tika apzināti kā galvenie blakusapstākļi, ar kuriem rēķināties rogainingā. Tik nedaudz kreisās rokas īkšķis bija stīvs no kartes un kompasa žmiegšanas.

Kad un kur ir nākamais rogainings?

AC

Pateicības: 

Komandasbiedriem – Jurim, Mārtiņam, Madarai par kompāniju trasē, 

Matīsam par kompasu, 

GunaiO par ievadkursu, 

Raselam par mācībstundu un padomiem, 

Ingai_K par transportu

un visiem pārējiem par iedvesmu, padomiem un kompāniju. 

Dzīves anatomija

Sāku domāt, kāda ir mana sporta dzīves anatomija? No 10 gadiem spēlēju volejbolu. Beidzu līdz ar vidusskolu. Pēc tam bija gan steps, gan bodybaiki, gan teniss, līdz beidzot atradu savu aizraušanos – orientēšanos. Bet tad, kad galva pilna ar darba lietām, mācībām un vēl sazin ko, tad ir neiespējami orientēties. Tāpēc sāku vienkārši skriet. Lai sakārtotu domas un pēc tam ar tīru galvu radītu jaunas idejas. Vēlāk jau izmēģināju arī visas iespējamās piedzīvojumu sacensības. Bet mana sirds laikam tomēr pieder maratonam un rogainingam. Pie tā arī turēšos 2013. gadā.

Ekspresintervija ar Siguldas kalnu maratona uzvarētāju

Īpaši runīgs viņš nav, acīmredzot ir viens no tiem, kurš sevi parāda ar darbiem. Jāpiezīmē, ka visnotaļ izteiksmīgi. Savu pirmo maratonu šī gada Nordea Rīgas maratona ietvaros noskrējis ātrāk par trim stundām. Vēl pavisam nesen kādā no Krimuldas serpentīna koptreniņiem, kas tika rīkoti, gatavojoties Siguldas kalnu maratonam, viņš tika uzrunāts, uzslavējot viņa tempu, skrienot augšup pa serpentīna bruģēto taciņu. Atbilde bija pieticīga: “Citi skrien vēl ātrāk…” Nezinu gan, ko viņš bija domājis ar tiem “citiem”, bet Siguldas kalnu maratonā (SKM) ātrākais garajā distancē bija tieši viņš – Mārtiņš Puriņš.

Troks vai no Rogaininga

Viens no šīs vasaras jaunatklājumiem viennozīmīgi ir rogainings. Daudzi teiktu, ka tiem, kas veselu diennakti klīst pa mežiem/purviem/pļavām, visi nav mājās. Un viņi daudz nealojas, jo rogaineri naktī mājās nepārnāk. Viņi iet, skrien, lien, brien, rāpo varbūt pat peld, no iešanas viņi atpūšas skrienot, bet guļ kustībā, lai tikai iepīkstinātos kārotajā kontrolpunktā. Lai piedod čempioni un visi pārējie rogaininga entuziasti, bet no stratēģiska un izturības sporta veida reducēšu to uz 24h ekskursiju dabā, savā un līdzcilvēka vai komandas biedra miesā, prātā un raksturā, kas nav nedz maz, nedz viegli. Lasīt tālāk.