Rogainings = skriešana ar galvu… bet ne sienā! 21.martā Spices apkaimē briest pēc kārtas jau 13.Rīgas Rogainings, kuru iecienījuši arī skrējēji, kam tīk septiņreiz nomērīt ar mērlenti kartē, pirms spert kāju mežā.
|
||||||
Komandas blogi |
Man patīk skriet, varu to darīt stundām ilgi, izbaudot dabas skatus vai vienkārši kustību prieku, tomēr garie skrējieni, ka zināms, ir stipri ārpus komforta zonas un mēdz sagādāt ne tikai grūtības, bet arī krietnu devu vientulības. Reizēm tas der, bet reizēm gribas kompāniju. Rogainingi šajā ziņā ir ideāli. Protams, var gadīties, ka jacīnas ir ne tikai ar savu, bet arī ar pārinieka mīkstmiesi, tomēr neizpaliek jautrība un kopīgi piedzīvojumi daudzu stundu garumā. Pirms pusotra gada pamēģināju to pirmo reizi un kopš tā brīža nevaru vien likties mierā. Patīk. Visbiežāk mana komandas biedrene ir bijusi Inga. Kopā ar viņu esam guvušas stipri daudz sāpīgu mācību, tādēļ vienojāmies, ka šoreiz visu darīsim pareizi vai vismaz ne tik nepareizi, kā līdz šim. Nomainījām arī nosaukumu no amizantā, bet mazliet neveiklā „Kur ir Ziemeļi?” uz „Sciurus vulgaris” kā atsauci uz VSK Noskrien Vāverēm.
Starta vietā pie Azura ierodamies laicīgi, tādēļ reģistrācijā ne mirkli negaidām rindā, paspējam pat uzēst brokastis un ieskriet aptiekā. Inga mani nedaudz uztrauc, jo nav vesela, lai gan viņa ir stipra un, jādomā, izturēs tās 6 stundas. Plānošana mums aizņem tieši haotiskas 20 minūtes. Neizskatot variantus, uzzīmējam ļoti optimistisku maršrutu ar 39 km gaisa līnijā. Gan jau vēlāk izdomāsim, kur noīsināt. Metamies stāties rindā pie ieejas starta koridorā. Kad pienākusi mūsu kārta nopīkstināt identus, Inga pēkšņi apķeras, ka nevar atrast kompasu. Saku, ka iztiksim ar manējo, bet viņa nav ar mieru, tādēļ traucas uz mašīnu to meklēt. Man tas uzdzen nelielu stresu, bet gan jau, ka es arī negribētu skriet bez kompasa. Vēroju kā cilvēku masas plūst iekšā starta koridorā. Esam tik daudz. Tas varētu radīt sastrēgumus uz ieplānotā dzelzceļa pārvada. Inga atgriežas bez kompasa, ko darīt, skriesim ar vienu. Starts. Cilvēku masa spiežas cauri vārtiem. Pieķeros pie Ingas somas, negribētos pazust straumē. Plūstam tai līdzi tilta virzienā, lēciens pāri barjerai un sastrēgums uz kāpnēm. Pirmais punkts ir tieši ceļmalā – pieticīgs divnieciņš. Diemžēl esam uzsākušas par strauju un mana nelietīgā kreisā kāja ņemas par to atriebties, raujoties labi zināmajos krampjos. Nāksies nomest tempu, gan pēc kādiem 5 km atlaidīs. Tikmēr savācam pāris garlaicīgus punktus Daugavas malā. Laiks ir vienkārši brīnišķīgs – tik silts un pavasarīgs. Skriet bez virsjakas izrādījās pareizā izvēle. Nākošie 7 punkti izvietoti Ķengaragā. Tas ir mans rajons, te esmu pavisam droša, skrienu taču pa bērnības pagalmiem. Bišku padomāt vajag vien pie 67. punkta, parējie paši iekrīt kabatā. Ķengaragu atstājam ar 28. punktu, šķērsojot Šķirotavas dzelzceļa pāreju. Tieši laikā, jāpiezīmē, jo aiz mums dārdēdams velkas kravas vagonu sastāvs. Turpinām pa Krustpils ielu. Ceļā aizvadīta nedaudz vairāk kā stunda. Šķiet, mums iet tīri labi, bet priecāties vēl nedaudz par agru. Droši vien, ka visi grūtie punkti vēl tikai priekšā. Necik daudz neskrējušas, raujam pa kreisi mazdārziņos meklēt 58. punktu. Šķērsojam grāvi, skaļi apmainoties ar viedokļiem, vai tas bija vai nebija jādara tieši šeit, lai nu kā – turpinām gar to uz priekšu, atpakaļ jau neskriesim. Šī nodarbe kļūst par izaicinājumu, kad jāspraucas pa brikšņiem starp grāvi un sētu, aiz kuras riedams un siekalas šķiezdams, plosās milzīgs, pinkains suns. Jāspraucas tiešām ar spēku, un esmu tik tuvu zvēram, ka sajūtu viņa elpu uz savas sejas. Tirpas pārskrien pār muguru iedomājoties, ar kādu labpatiku viņš šobrīd iecirstu zobus manā vaigā. Varbūt vajadzētu viņu nofotografēt? Atmetu šo domu, redzot, ka Inga sāk strauji attālinaties. Tiekam uz normāla ceļa un punkts ir rokā. Tālāk karte rāda, ka šķērsojams grāvis. Kad nonākam pie tā, saprotam, ka ir auzas, grāvis ir plats un nekā līdzīga tiltiņam nav. Pavadām mirkli prātojot, vai ir vērts meklēt kādu apkārtceļu, bet nolemjam skriet gar grāvi puslīdz vajadzīgajā virzienā, cerībā, ka tas paliks vismaz šaurāks. Tas, protams, nenotiek. Otrpus grāvim pamanām kādu vīru komandu, kas saka, ka mūsu izvēlētajā virzienā nekas labs nav gaidāms, vienas vienīgas sētas, tādēļ labāk šķērsot to sasodīto padarīšanu. Viņi brien pāri grāvim vietā, kur tas aizaudzis ar krūmiem. Drosmīgi, bet pretīgi. Taču kādu mirkli skrējušas saprotam, ka mums jādara tas pats. Ūdens ir tiešām atbaidošs – duļķains, necaurspīdīgs, ar varavīkšņainiem eļļas plankumiem pa virsu. Noskatām tādu aizaugušāku vietu un brienam pāri. Kedas piesmeltas, bet pāri esam. Nebija nemaz tik traki. Tikai neparasti silta sajūta kājām. Veiksmīgā kārtā esam trāpījušas uz vajadzīgā ceļa. Lai atrastu 65. punku, neriskējam maldīties cauri rūpnieciskajām teritorijām un skrienam apkārt uz Granīta ielu. Atpazīstam šo vietu, vispirms pēc smaržas – spēcīga svaigas koksnes smarža, pēc tam arī pēc izskata. Protams, te mēs skraidījām pagājušo sestdien, tikai no citas puses. Saprotam, ka, ja esam tik tālu apmetušas līkumu, būtu grēks nepaņemt arī 43. punktu, kas atrodams vieglāk par vieglu. Pēc tā garš un garlaicīgs skrējiens uz jau plānoto sešinieku. Jau atkal Ingas Garmins paziņo, ka laiks uzēst. Man rodas aizdomas, ka tam gadžetam vispār nekas cits nav prātā. Mirkli pasvārstījušās ar domu par vēl vienu ārpuskārtas četrinieku, tomēr nolemjam turēties pie plānojuma. Skrienot uz nākamo punktu, tiek pieveikts pusmaratons. Kādas 2h un 15 min. Tas mani uzjautrina – mans pirmais pusmaratons pirms 3 gadiem prasīja tikpat ilgu laiku. Inga smejas, ka viņai tik lēna pusmaratona gan nav bijis. Atrodam punktu, tas ir viegli, tāpat arī vēl vienu, maza ezeriņa krastā. Izskrienam cauri Vālodzēm, pa ceļam satikuši draudzīgo Eža Puskažociņu. Pēc punkta sasniegšanas saprotam, ka puse ceļa, spriežot pēc mūsu optimistiskā plānojuma, ir pieveikta un tūlīt būs pagājusi arī puse laika, tādēļ ir vērts apsēsies ceļmalā un nedaudz pārdomāt dzīvi. Pieņemam prātīgu lēmumu, nedoties uz vēl diviem attāliem ieplānotajiem punktiem, jo tas prasītu kā minimums 5 km, pie tam kas vēl zina, vai tajos mežos nesavārīsim ziepes. Tā vietā, ja laiks atļaus, paņemsim klāt kādu punktu tuvāk startam. Pēc sastrādātajām muļķībām Rīgas Rogainingā rudenī, ļoti centīsimies iekļauties kontrollaikā. Metamies pretī 55. kontrolpunktam. Līdz lielajam ceļam aizskrējušas, griežam pa taisno pāri apstādījumiem vajadzīgās elektrolīnijas virzienā. Priekšā, protams, grāvis. Kamēr apmulsusi veros, cik liels līkums būtu jāmet tam apkārt, Inga jau ir atradusi šaurāku vietu un lido tam pāri. Lieliski, tagad tikai pa stigu uz priekšu. Purvs, mums vajadzīgs austrumu stūris. Vai purviem vispār ir stūri? Kamēr par to prātoju, punkts jau spīd cauri kokiem. Lieliski. Ceļā uz nākamo gan nedaudz sapinamies meistarībā un aizskrienam ar dīvainu līkumu, ko pamanām tikai vakarā, pētot noskrieto ceļu. Tobrīd likās, ka skienam pa taisno. Nākamais punkts izrādās Līgo parka estrāde Ulbrokā. Viegli, tāpat kā turpmākie 2 kontropunkti tajā pašā Ulbrokā. Tomēr pēc tam tik vienkārši vairs neizskatās. Nākas skriet, līst un vilkties apkārt rūpnieciskai teritorijai. Brikšņi, atkritumi un sēta, kas šķiet teju vai bezgalīga.
Punkts tiek veiksmīgi atrasts un nākošais meklējams mežā. Tur gan nedaudz samulstam, jo šķietami vajadzīgā taka nav viena, kā saprotam pēc kartes, bet kādas trīs paralēlas. Galvu jauc arī svītrainas lentas, kas, sasietas ap kokiem, labprāt tēlo prizmas. Par laimi, mežs ir gana caurskatāms, lai punktu tomēr pamanītu. Ceļā uz nākošo necilo trīspunktnieku, esam par zemu novērtējušas kartē iezīmēto grāvi. To, protams, var apskriet, bet no šīs vietas punkts atrodas nieka 50 metru attālumā. Vajadzēja domāt laicīgāk. Nav variantu, jātiek tam pāri. Diemžēl šis nav tik aizaudzis kā iepriekšējais draudziņš, bet labā ziņa ir tā, ka ūdens ir puslīdz caurspīdīgs. Pirmais solis, ir labi, iegrimstu līdz celim, otrs – arī līdz celim, nākošais, tuvāk grāvja vidum mani iesūc līdz augšstilbam. Nu nē, raujos atpakaļ, Inga palīdz man tikt ārā. Peldēt īsti negribas, un vilks viņu zina, cik dziļi var iegrimt grāvja viducī. Mēģinu vēlreiz, kur ūdens, kaut arī nav caurspīdīgs, taču aizaudzis ar maziem, retiem krūmeļiem. Kaut kā, pie tiem turoties, izbrienam cauri. Šeit vismaz ir tāda sajūta, ka pat tad, ja nāktos grimt dziļāk, pie tiem turoties, kaut kā izvilktos ārā. Punkts ir mūsu, metamies pakaļ nākošajām, un tur, kā smiedamies par mums, priekšā vēl viens grāvis, lielāks, platāks, dziļāks un netīrāks par visiem šodien redzētajiem. Inga saka, ka nebūs nekādas apkārt iešanas. Esam jau slapjas, mums nav ko zaudēt. Nu nezinu, līdz viduklim negribu, ne jau tajā zampā. Noskatām aizaugušāku vietiņu. Tā gan nevieš uzticību, jo krūmiņi ir ļoti smalki. Sakožu karti zobos, man līdzsvaram noderēs abas rokas, un drūmā nolemtībā brienu iekšā. Grimst, briesmīgi grimst. Un smird. Neizsakāmi smird, pēc kaut kādiem puvekļiem. Neviens normāls cilvēks te savu kāju droši vien nespertu. Bet mēs esam nogurušas, mums nav variantu. Jo dziļāk grimstu, jo ciešāk sakožu karti. Negribu, negribu, negribu! Tieku pāri, kāda laime! Tikko kā karte ir no mutes laukā, varu lādēties tieši tā, kā Ķengaraga iedzimtajai pienākas, lai man piedod šī rajona inteliģentā daļa. Pametu skatu atpakaļ, Inga ir tieši grāvja vidū un iegrimusi līdz staklei. Ak, nē, kaut nu viņa turpinātu uz priekšu, nevis atpakaļ! Protams, viņa dara tieši tā, izlīzdama no grāvja slapja un pretīgām dūņām nomūrējusies. Paspēju iemūžināt pēdējos šīs cīņas mirkļus. Esam krietni atvēsinājušās, bet punkts ir mūsu. Ceļā uz nākošo punktu izlemjam, ka ātrāk būtu nogriezt mazu stūrīti caur kapiem. It kā nenāk prātā, ka būtu minēts kāds aizliegums. Man vispār patīk kapi, pie kam šajos ir daudz manu radinieku. Domāts – darīts. Raujam cauri kapiem. Pēc mirkļa izdzirdam skaļus svilpienus un dusmīgu aurošanu. Mēs esot bezkaunīgas. Bļāvēji sapulcējušies ap klātu galdu, velta mums ne tos jaukākos vārdus. Man gan liekas, ka ne mēs tās bezkaunīgās, ne mēs svilpjam, ne aurojam, ne dzīrojam pie klāta galda kapos – nelēkšojam taču pāri kapu kopiņām, vienkārši skrienam pa celiņu. Turpinām uz priekšu, apsteidzot kādu sieviešu komandu. Par laimi vairāk neapmierinātu indivīdu nesastopam, tikai liels, melns kaķis, pamanījis mūsu tuvošanos, bailīgi aizlien aiz kāda pieminekļa. Skaistulis. Priekšā vārtiņi, esam laukā, izskrienam cauri dzīvojamai teritorijai un esam tieši vajadzīgā ceļa galā. No turienes paņemt 64. punktu ir tīrā bērnu spēle. Pēc šī izlemjam paņemt vienu neplānotu punktu, kas izrādās, ir parciņā, caur kuru reiz skrējām vienā no Teikas koptreniņiem. Vieglāk par vieglu, ja neskaita, ka līdz tam jāskrien kāds pusotrs kilometrs. Vēl pāris skrienamie punkti un Dreiliņu mežš, kurā maldījāmies šīs sezonas pirmajā SSV. Aizraujam bišku par tālu, bet punktu atrodam, kaut ar zināmu līkumu, te nu jāpiekrīt teicienam: kam nav galvā, tam ir kājās. Atlikušas vien kādas 30 minūtes, tas nozīmē, ka no viena plānotā četrpunktnieka jāatsakās – nekādas flirtēšanas ar kontrollaiku šodien. Skrienam bez apstājas paņemot pēdējos 2 punktus. Nogurums un sāpošas kājas. Ko nu tur liegties, esam nomocījušās, bet finišs jau redzams, sadevušās rokās, gavilēdamas ieskrienam tajā kādas 7 minūtes pirms kontrollaika beigām. Mēs to izdarījām! Lieliska sajūta!
Izdarījām visu, ko varējām, atliek vien gaidīt rezultātus. Mūs sagaida mani vecāki ar garšīgu tēju. Pastaipām sāpošās kājas un dodamies pie rezultātu monitora. Savā grupā esam pirmās, tomēr mūs apsteidz veterānu komanda – Crazy sisters. Punktu skaits mums ir vienāds, bet viņas ieradušās ātrāk. Nav slikti, bet vēl jau rezultāti var mainīties, jo komandas turpina ierasties. Esam optimistes, tādēļ dodamies saposties pjedestālam, atstājušas manu tēti pieskatīt rezultātu tabulu. Atgriežamies tieši uz apbalvošanu. Emocijas kūsā un sāpes uz mirkli aizmirstas. Liels ir mūsu pārsteigums, ka apbalvošana notiek strikti pa grupām un mums tomēr ir iespēja uzkāpt uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Ai, cik jauki! Smaids pa visu seju. Mums patīk tas pakāpiens!
Lai lasītājiem nerodas iespaids, ka manas, jaunās māmiņas, skriešanas gaitas ir apsīkušas, padalīšos progresā. Pāris nedēļas atpakaļ Hannai ir apritējis pusgads. Mammas (un noteikti tēti arī) sapratīs manas divējādas jūtas – pusgads reizē ir tik daudz un tik maz! Hanna mainās un mācās burtiski pa dienām, tajā pašā laikā joprojām esam ļoti cieši saistītas, kas, protams, ietekmē arī skriešanu. Par zīmīgām lietām šajos pēdējos divos mēnešos uzskatu:
Ha, pusmaratons pusgadu pēc dzemdībām – nav slikti, ne? Bet par visu pēc kārtas. Oktobrī mani uz dažām nedēļām noķēra kas līdzīgs pēcdzemdību depresijai. Kas līdzīgs, nevis depresija, jo savā apātijā, vēlmē norakties no pasaules un sava bērna zem segas un nenākt ārā nenonācu līdz kliņķim. Zem segas nerakos, vienkārši biju īgnāka, nogurušāka, nesabiedriskāka par sevi parasto. Diezgan ātri arī sapratu, ka nedarot neko, tālu netikšu. Sāku ar garām pastaigām (skriet, protams, pavisam negribējās), izdomājot visvisādus (dažreiz visnotaļ mākslīgus) iemeslus. Kā piemēram, kaķiem beidzas sausā barība. Nekādu problēmu, Arkādijs saka, paķeršu rīt pa ceļam no darba. Nē, nē, tā tās lietas neies, kaķiem barību vajag šodien (lasi – man sevi kaut kā no mājas ir jāizvelk)! Krauju bērnu ratos un pa iespējami garāko ceļu caur mežu (8km pret 4km pa šoseju) ejam uz Depo. Un tā gandrīz katru dienu ar jaunu iemeslu. Palīdz. Palīdz arī atzīt sev, ka neesmu “supermamma”, ka man var būt slikts garastāvoklis un ir tiesības šad tad justies nogurušai un pažēlot sevi. Un teikšu jums vēl kas palīdz – kārtīgas sacensības! Siguldas kalnu maratonā dalību šogad laimēju loterijā, ko veica organizatori starp iepriekšējā gada atkritumu vākšanas koptreniņa dalībniekiem. Droši vien, lieki teikt, ka piedalīties pirms izlozes netaisījos, kalniņiem trenējusies nebiju, tik tikko plakanajā asfaltā sasniedzu 15km attālumu treniņos. Bet nu liktens piedāvā piedalīties, vīrietis atbalsta un sola doties ar bērnu supergarajā uz nez-cik-stundām pastaigā, kamēr es finišēšu. Nestāstīšu par trasi, laika apstākļiem utt, to visu jau ziniet no pašu dalības un citu komandas biedru rakstiem un blogiem. Priekš manis šīs sacensības bija ļoti grūtas, īpaši posmi uz augšu. Kājas bija galertā jau pēc pirmajiem 5km, pēc 11km es vairs nevarēju kāpt kalnos bez apstājas un daudz laika zaudēju atpūšoties, nemaz nerunājot par finiša kalnu, kurā rāpos 9 minūtes. Bet tā sajūsma un runners’ bliss! Kā galvenā motivācija man bija izbadējies un noilgojies bērns finišā, tāpēc pa nogāzēm uz leju un plakanajos gabalos spiedu sev skriet līmenī “komfortablais diskomforts” – grūti, bet var paciest. Un izrādās, te tas prieks arī aprakts! Un es atcerējos, ka esmu skrējēja, ka esmu brīva, kad skrienu, ka esmu es pati. Ne mamma, ne draudzene, es pati!  Siguldas KM finišs. Kārļa Pakārkļa foto. Iegūtie endorfīni un atmiņas mani silda joprojām. Protams, uznāk kādreiz tumšākas dienas, bet tās ir individuālas, retas un pa vienai. Skriet pamazām turpinu, cenšoties maksimāli daudz treniņu aizvadīt aerobajā zonā. Lasu P. Maffetone The Big Book of Endurance Training and Racing, pārējiem pagaidām neiesaku (un varbūt neieteikšu). Drīzāk gan man ieintriģēja raksts par Larisa Dannis, šī gada ASV čempioni 50 jūdzēs, kas trenējoties stingri pēc Mafetona metodes. Es zinu, ko teiks pieredzējušie un skeptiķi – ka nav jau jābūt Mafetona ideju sekotājam, lai zinātu par aerobo treniņu efektivitāti etc etc. Un nav jau arī. Bet mani pirms tam nekas nespēja nomotivēt skriet tik lēni (uzsākot mans temps bija 8:30-9:00 min/km). Un ja minētā metode mani motivē vilkties gliemeža gaitā, tad esmu autoram parādā vismaz izlasīšanu un veselīgu kritiku. Nesen samērīju, ka tagad jau varu pie tiem pašiem pulsiem vikties ap 8:00-8:10min/km. Ir cerības līdz pavasarim kaut cik ātrumu iegūt. Izņēmumi aerobajiem treniņiem man tomēr mēdz būt diezgan daudz, kas visticamāk palēnina aerobās bāzes iegūšanu. Pirmkārt, tās ir visas orientēšanās. Ne es tajās prātīgi iesildos un atsildos, ne arī skrienu aerobajā zonā. Mežā, kā jau mežā, skrien tik ātri, cik ātri var, lai galva vēl joprojām strādā. Otrs izņēmums ir periodi, kad pulsometrs nav pie rokas. Biju aizdevusi savējo Garmin Laumai Montanejos Trail 55km skrējienam, pretī saņemot viņas pulsometru, bet tāpat kā Laumai bija interesanti momenti ar manu elektronisko draugu, tā arī man lielas draudzības ar viņas Garmin nesanāca jeb lielāko daļu skrējienu šajā laikā aizvadīju bez pulsometra. Stipri pēc sacensībām pulsa ziņā izskatījās arī Rīgas Rogainings. Pēc tam, kad Arkādijs bija iemēģinājis savus spēkus Vaidavas rogainingā, nolēmām, ka es varētu izmēģināt pilsētvidē – daudz vienkāršāka loģistika ar bērnu un arī 2h ir kā radīts man. Kādu laiku likās, ka nesavākšu komandu, bet tad vienlaicīgi pieteicās Guna un Andulis. No Anduļa saņēmām veselu lērumu ar iespējamiem komandas nosaukumiem, mums ar Gunu atlika vien izvēlēties un piereģistrēt “TT 2h” komandu. Sacensību dienā nolēmu, ka rogainings jau nebūs ātrs, tāpēc došos uz Alfu kājām/skriešus un tur pēc otro brokastu ieturēšanas gan jau nebūs problēmu turpināt skriet. Ar plānošanu jau viss forši, ar izpildījumu – kā vienmēr. Kaut ko nepareizi sarēķināju, pēc otrajām brokastīm ieskriet veikalā nepaspēju (ļoti kārojās Rimi Spēka rikas – tāda forša sēklu maizīte), savukārt, nokļūdījos arī distances samērīšanā un atskrēju par ātru. Vismaz laiks, ko izstāvēt rindas, bija pietiekams. Tad sekoja visādi organizatoriski darbi kā – izņemt numurus, pabarot bērnu, nodot bērnu pieskatīšanai tētim un vecmammai, un tad jau – distances plānošana. Vai es minēju, ka nekad nebiju piedalījusies rogainingā, tāpat kā mani komandas biedri? Nu nekas, pieņemot par konservatīvu ātrumu 12:00min/km, sazīmējām trasi. Sākumā mums gāja kā pa celmiem – pirmo punktu (26.) atradām ātri – pēc cilvēku bariem. Šķiet, ka arī nākamos divus (45. un 38.) varētu tāpat, bet nomaldījāmies pie abiem divās priedēs un zaudējām daudz laika. Pēc tam jau ar orientēšanos gāja vieglāk, šķiet, visi beidzot pamodās. Ar skriešanu starp punktiem arī bija tīri labi, skrējām man komfortablā tempā, brīžiem, kad likās par ātru, pārgāju soļos. Pēdējā pusstundā man sāka ļoti salt rokas, skaidrs, beidzās enerģijas krājumi (trasē neēdām un gandrīz arī nedzērām). Pēdējos punktus ņēmām Biķernieku mežā un bija šaubas, vai paspēsim, bet Andulis nosolījās, ka izvedīs pa īstajām taciņām. Vēl skrienot, runājām, kā nu kurš dosies mājup (man bija plāns ķert rokā savu ģimeni un uzreiz arī pazust), ka gan jau nekādi pjedestāli tādiem lēniem iesācējiem tāpat nespīd, ha-ha. Man patika, ka neskatoties uz maldīšanos, izskrējām skaisti pēc plāna, paņemot visus plānoos punktus un ieskrienot vien minūti pirms beigām. Atradu ģimeni un devos mājup. Liels gan bija mans prieks un pārsteigums, ka pjedestālu tomēr bija iespējas ieraudzīt – mix grupā ieguvām trešo vietu, kopā savācot 38 punktus un otrajai vietai zaudējot laikā, bet ne punktos. Varbūt rogainingā (pilsētvidē) esam cerīga komanda! Ja vien Andulis un Guna piekritīs, varētu kādreiz izmēģināt arī mežā.  Rīgas rogaininga karte Un kur tad pusmaratons, lasītajs jautās. Nu gluži vienā gabalā vēl nav mēģināts. Bet kopā vienā dienā gan – uz rogainingu man sanāca 6.5km un rogainingā savācām 15.5km. Ņemot vērā, ka laiks starp skrējieniem bija mazāk kā 2h, man ir pārliecība, ka pusīti jau varu noskriet. Neatkarīgi no tā, ka nezinu, cik ātri (lēni) tas sanāktu, šī doma ļoti silda un ceļ pašapziņu. Līdz 100km atlikuši vien 78km.
Nav kompass, nav problēmu. Jebšu, kad aktīvā skriešanas un velobraukšanas sezona ir beigusies, tad beidzot ļāvos sev pierunāties pamēģināt un piedalīties rogainingā, par ko apkārt draugi tik jūsmīgi runā. Tā teikt, ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalns nāk pie Muhameda (atbilde uz jautājumu kāpēc Rīgas rogainings). p.s. Nelaid māte bērnus mežā, tfu, uz sacensībām! Nākamreiz, kāds lūdzu aizslēdziet tās sasodītās durvis un nelaižat mani laukā, ja zināt, ka esmu apaukstējusies vairāk nekā vajag. p.s.s. Kas notika pēc tam. Ar ģimenes ārsta gādību tiku pie nedēļu garām brīvdienām. Bet vienu tagad gan zinu, ka nākamreiz uzmetīšu komandu arī tad, ja būsim tikai divi dalībnieki. Vienmēr esmu gribējusi izprovēt rogainingu, tikai nekad netrāpījās savaņģot kompanjonus, bet varbūt vaņģoju ne pārāk uzstājīgi. Izrādās, ka neviens vien Divplāksnis pie sevis ir prātojis, ka varētu izmēģināt dalību rogainingā, tikai nevienam to skaļi nav deklarējis. Ja nu pēkšņi atrodas kompanjons, tad būs arī jāstartē. Taču tad ne saukts, ne gaidīts, rogainings pienāca klāt pats. Kad sociālajos tīklos parādījās pasākums „Rīgas rogainings”, daudzi Divplākšņi spieda pogu „piedalos”. Lāsma sāka uzdot jautājumus, vai tiešām piedalīsies? Noraidošu atbilžu nav. Sāk kļūt interesanti. Vienu brīdi šķiet, ka būs jāorganizē pat vairākas Divplākšņu komandas. Jo tuvāk nāk pasākuma diena, jo straujāk dilst potenciālo dalībnieku skaits. Līdz tas sarūk līdz 1 dalībniekam, kas nozīmē, ka komandas nav. Notiek otrā dalībnieku meklēšanas kārta. Rezultātā top Divplākšņu komanda – Rozamunde, Lasma3, Zanda19 un Māris, kurš komandā iekļūst IlgaisC deleģēts. Nevienam no mums nav rogaininga pieredzes. Lai sagatavotos pasākumam, kā pamatinformāciju un obligāto literatūru izmantojam Ingas_K bloga ierakstu „Kur ir Ziemeļi Vaidavā?”. Divplākšņu 75. koptreniņa jubilejas pasēdēšanā tiek detalizēti iztaujāts ar rogainingu pieredzi bagātais Uģis, kurš tajā brīdī ir nedaudz nobažījies, kā tikt savai komandas biedrenei Laumai līdzi. Es, pēc dabas diezgan slinka būdama, redzot, kā aktīvi gatavojas Lāsma, kura lasa visu pēc kārtas, un izdzirdot, ka kaut ko par šo lietu zina arī Māris, atslābstu un vienkārši gaidu pasākumu. Pa to laiku Māris ar neko diži neiespringst. Viņš ir uzaicinātā persona, kas pat nepazīst savas komandas dalībnieces. Viņu nomoka tikai viens jautājums – kā piemeklēt pareizo apģērbu slāņa biezumu. Zanda ir uzņēmusies sagādāt kaut ko korķa tāfelei līdzīgu un krāsainās piespraudītes ar domu, ka mums to vajadzēs plānošanai. Lāsma sacensību rītā sameklē striķīti un aizraujas ar km atzīmju atzīmēšanu uz tā, ka gandrīz nokavē satikšanās laiku. Stāvot pēc numuriem notiek aktīvas diskusijas un pieredzes apmaiņa. Par ko? Pieredzes taču nevienam, kā izrādās nav. Māri uzņemam kā labu senu čomu no bērnu dārza laikiem. Dabūjam karti. Plānošanā Cinamon vestibilā piedalījos netieši – fotografēju un taisīju selfijus, konsultēju vienu jaunu ģimenīti, kuri, izrādījās, par rogainingu zina vēl mazāknekā es. Vai man grūti padalīties ar padomiem? Jācer, ka viņi finišēja.
Starts, pirms kura komandām jāatzīmējas. Izrādās, nav nemaz tik viegli nopīkstināt to puļķi. Vispār tas, kas notika sacensību laikā, pilnībā sagrāva manus priekšstatus par rogainingu. Tas izrādījās necerēti aizraujošs piedzīvojums! Pārbaudīju dažas vispārzināmas atziņas, par kurām iepriekš nebiju aizdomājusies. “Dzīve visā ievieš savas korekcijas”, jebšu “Cilvēks domā, Dievs dara” – plāno kontrolpunktus, kā gribi, tik un tā dabā sanāk pavisam citādi. Saskaņā ar saplānoto nogājām precīzi pirmos divus KP. Turpmākais bija brīva improvizācija. Kartes materiāls bija tieši tik foršs, lai marķieri varētu ar cimdiem viegli notīrīt un brīvi koriģēt distanci. “Komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms” – vienbrīd pēc puslaika pitstopa vilkos nopakaļ pārējiem, jo uzēsts bij laikam par daudz, un sapratu, ka bez manis nekur viņi tāpat nespruks, bet, ja es spētu vilkties ātrāk, tad moš sanāktu vēl kāds kontrolpunkts klāt. Tad komandas gars lika pievilkt asti. No kontrolpunktiem tīri tā atrašanas ziņā lielākais čakars laikam bija ar punktu aiz Austrumu slimnīcas mežiņā, kur bija jābūt akmenim. Lāpstu līdz nebija, tāpēc nevarējām pārbaudīt, vai zem kontrolpunkta apakšā bija vai nebija akmens. Māris šeit no pilnīgas aiziešanas neceļos/purvā/meža brāļos izglāba kaimiņus igauņus. Vēl jokains punkts bija aiz sētas un trubām paslēptais. Atraktīvākie punkti? Bunkurs, kur Lāsma ar Māri ielēca, nedomājot, kā tiks laukā, kamēr mēs ar Zandu piesardzīgi vispirms sameklējām normālu pieeju.
Punkts Biķernieku trases iekšienē. Lai tiktu tam klāt bija izvēles iespējas – skriet apkārt un meklēt pieeju, vai šķērsot nelielu šķērsli.
Vēl bija riktīgi jautri vilkt no 26.tā “pa taisno” uz 45.to (jei bogu tobrīd vēl nesaprotu, kāpēc nevaram normāli skriet pa celiņu) – reāli džungļi, gardi smiltsērkšķi un pilnīgi lietojami RIMI ratiņi uz riteņiem – tuvāk sirdij, tuvāk mājām! Ezermalas ielā tagadējā RTU pārziņā esošajā graustu teritorijā mutiski “atrāvāmies” no TANKistiem, ka blandāmies pa viņu teritoriju. Rāpšanos pār žogiem, līšanu zem trubām un vagoniem nemaz nepieminu – pieņemu kā normu. Ceļš uz finišu un prātā pazib doma, ka 6stundieku negribētu. Šodien negribētu. Tiekam pie siltākām drēbēm, iepazīšanās ar rezultātiem (nepilnās 4 stundās veicot 25 km un savācot 72 punktus ierindojamies 59.vietā no 133 komandām), plovs/zupa, piparkūku “medaļa” no Divplākšņu krustēva Miervalža rokām – viss pasākums bija viens vienīgs labestīgi jautrs piedzīvojums, kurš piebeidzās ar Lāsmas mašīnas iemūrēšanu, kad taisījāmies doties mājās – mašīnas bija tā saliktas, ka nebija neviens iedomājies par 4stundnieku izbraukšanas iespējām.
Atziņa – šis noteikti nebija mans pēdējais rogainings. Ar komandu šādā sastāvā var kalnus gāzt un purvus brist. Paldies, mīļie!
|
2024. gadā: noskriets - 141266.57 km skrējuši - 304 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 7814.56 km skrējuši - 235 biedri skrējieni - 746 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Punkts zem Salamandras dzelzceļa bija diezgan ekstrēms. Zanda to atcerēsies visilgāk – rāpjoties augšup pa slīpo betonu zem tilta, neaprēķināja, kā pareizāk piekļūt kontrolpunktam, kā rezultātā abas ar Lāsmu bija spiestas izpildīt akrobāta cienīgus trikus, lai nopīkstinātu Zandas čipu, nenogāžoties no uzbēruma. Tā kā, pēc informācijas nolikumā, atzīmējoties kontrolpunktā, starplaiks starp dalībniekiem nedrīkst būt ilgāks par minūti, šis moments Zandai uzdzina stresu, tomēr beigās arī šis kontrolpunkts veiksmīgi bija ieskaitīts.
km 
-