Kāds ir tavs stāsts,
Sirmā Kuldīga.
Kāds ir tavs glāsts,
Tu dižā Kurzemes hercogiene/Mana grāmata 2.sējums
|
||||||
Komandas blogi |
Šogad kaut kā nesataisījos skriet We Run Riga. Es pat nezinu, kāpēc, bet jau biju iedomājusies, ka tā diena man būs brīva, lai laiskotos vai darītu citas lietas. Otrdienas vakarā man atraksta baskājainais Edgars un piedāvā skriet PaBaso komandā stafeti. Aah, ko? Pa asfaltu ar basām kājām? No vienas puses, gribas. Nekad neesmu skrējusi stafeti, bija jau iepriekš ienākusi prātā ideja kādu sacensību pamēģināt noskriet minimālajos apavos (šeit jau tiek piedāvāts nākamais līmenis), jūtos arī pagodināta, ka man piedāvā skriet tieši šajā komandā. No otras puses, man šogad ir ļoti švaki rezultāti, esmu jūtami salēninājusies. Pa asfaltu pēdējoreiz bez apaviem skrēju kaut kad pērn. Šogad tikai trīs reizes pa pludmali. Pārējie komandas biedri ir titulēti basskrējēji, tāpēc nejūtos īsti cienīga skriet ar viņiem kopā. Godīgi atzīstos Edgaram, ka esmu lēna un neesmu skrējusi basām kājām – lai meklē kādu ātrāku! Ja neatradīs, tad esmu ar mieru aizpildīt robu un kaut kā censties noskriet. Man sola nedusmoties par lēnumu, un atliek lēmumu līdz nākamajai dienai. Nākamajā dienā kopā ar vīru eju ~40km pārgājienā pa ceļiem, bezceļiem, apvidu, odiem, briežutīm, purviem, mežiem un tamlīdzīgām brīnišķīgām, bet nogurdinošām vietām. Neviens nekādas īsziņas neraksta, tāpēc atviegloti nospriežu, ka ir atrasts kāds ātrāks skrējējs. Vakarā ielienu viesnīcas palagos un smejos par savu gigantisko, uz pēdas uzberzto tulznu. Nu, kā var pārgājienā tāda liela, trekna tulzna uzmesties? Ilgi gan smiekli nenāk, jo man atnāk starta saraksts – 1.etapu skries Edgars, 2.Līga, 3.Gunta, 4.Pēteris. Koooo? Bet man ir tulzna! Man tiek pateikts, ka līdz svētdienai jāsaārstē, citādi būšot grūti! Esot jāuzlīmē labais tulznu plāksteris. Pēc izgulēšanās un visu sāpīgo vietu palocīšanas uz manas treknās tulznas tiek uzlīmēts mans vienīgais labais tulznu plāksteris, kas lāgā nemaz to tulznu nenosedz. Pārgājiens turpinās – kaut kā jau mājās jātiek! Sākumā viss ir forši, varu uz tulznas šūpoties kā uz bumbiņas, bet tad tā sāpīgi plīst, šķidrums gar plākstera malu tek ārā un viss ir slikti. Dīvaini, jo parasti tieši pārplīšana atvieglo sāpes. Pēc tam pierodu. Paiet pāris dienas, kuru laikā es nesaprotu, kā es to stafetes posmu noskriešu. Sāku mēģināt atcerēties, kāds vispār Mežaparkā ir asfalts. Nevaru atcerēties. Ja nu briesmīgs? Tad neko, skriešu, zobus sakodusi, un centīšos sāpes, asinis un asaras atbīdīt līdz finiša līnijai! Mazajai Nāriņai Andersena pasakā arī katrs solis bija kā uz nažiem, un neko, cieta! Ceru, ka tik traki nebūs, sestdienas pašā vakarā vēl nopērku labo tulznu plāksteru asorti, un galīgi bez entuziasma dodos gulēt. Svētdienas rītā ir priecīgs satraukums. Laikam esmu emocionāli nestabila, bet, kamēr vēl pirms sacensībām ir priecīgs satraukums, viss ir kārtībā! Vīrs uzlīmē uz manas tulznas lielo plāksteri, uz otras kājas preventīvi tiek uzlīmēts tāds pats, jo vēl ir redzamas veco tulznu paliekas. Vīrs saka, ka es galīgi neprotot ar sevi apieties, jo jau ir izķērnāti divi labie plāksteri. Man vienalga, apauju sandalītes un braucu uz otru Rīgas galu. Laiciņš estrādē ir saulains, mūsu komanda arī. Pirmsstarta uztraukums pārņem mani savā varā. Tiek runāts, ka derētu pa visiem kopā iekļauties 40 minūtēs. Tās ir 10 minūtes uz katru. Saskumstu, jo es nevaru 2,5 km noskriet 10 minūtēs. Galīgi negribas pievilt komandu, bet es tiešām nespēju paskriet tik ātri! Arī ar botām kājās ne. Iesildāmies, tirināmies, līdz startam palikušas 7 minūtes. Mēs ar Līvu gribam vilkties starta virzienā, bet puiši kaut ko bremzē. Labi, ka Alīna nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un aizdzen savu Edgaru uz startu, jo pats jau viņš neiedomātos, ka tur jāiet! Tā, kur ir stafetes kociņš? Nav! Kur to var dabūt? Nezinām! Āaaaa! Jautājam cilvēkiem, katrs saka kaut ko citu. 2 minūtes līdz startam. Kur palicis Edgars? Āaaaa! Mēs ar Pēteri ieraugām, kur dod tos sprunguļus, bet kur tagad ir Līva? Āaaaa! Skrienam uz sprunguļiem, tur mums saka, ka esot jau paņemts. Ļoti labi, skrienam uz startu skatīties, vai Edgars stāv savā vietā. Jā, stāv, kāds atvieglojums! Iespraucies pašā pirmajā rindā starp sīkajiem. Skats komisks – apkārt bērni, bet pa vidu liels, bārdains onkulis. Startā aiznesas kā vējš. Līva ieņem savu vietu 2.etapa koridorā, mēs ar Pēteri ejam skatīties sacīkstes. Edgars skrien sestajā pozīcijā. Labi! Līva pārņem stafeti, es eju savā koridorā. Lielākā daļa vēl nav aizskrējusi 2.etapā, bet drīz jau nāks pirmās vietas, tāpēc līderu komandu 3.etapa skrējējiem ļauj ieņemt vietas maiņas koridorā. Es eju uz koridoru, man tiesnesis nostājas priekšā un stingri atgādina, ka tagad iet tikai līderi. Jā, mana komanda pirms apļa bija 6.vietā, mēs esam līderi! Tas nekas, ka es pēc tādas neizskatos! Patirinos, drīz jau skrien Līva, izskatās galīgi noskrējusies. Nez, kā ies man? Paņemu sprunguli un skrienu. Pagaidām nekādu emociju, tikai saprotu, ka jāskrien tik ātri, cik var. Nav laika slinkošanai, distance ir īsa! Ar prieku sajūtu, ka asfalts ir tīri labs. Nebūs jāasiņo. Kaut kāds čalis man paskrien garām. Atbalsts trasē ir lielisks, komentētāji pamana, ka ir basas kājas, un par to runā: “Skrien arī komanda ar basām kājām! Iedomājieties, viņi ir priekšā lielākajai daļai pārējo! Viņiem ahillejs darbojas pavisam citādi!” Kaut ko vēl viņš tur turpināja, bet es centos pēc iespējas ātrāk aizskriet prom. Apdzenu čali, kas man paskrēja garām sākumā. Īsti nevaru saprast, ko es tur īsti apdzenu, jo ļoti daudz komandu vēl ir otrajā aplī. Man trūkst gaisa. Elsoju, mute jau sausa. Mēģinu saražot siekalas, izdodas. Visu laiku sev atgādinu, ka jāskrien vēl ātrāk. Kāds kilometrs ir noskriets, man jau gar acīm zvaigznītes, bet saprotu, ka šādā distancē jāskrien ar visām zvaigznītēm, jo stafete ir atbildība. Skatos, ka vairāki cilvēki staigā. Nopietni, ir pagājis 1 kilometrs no 2,5, un viņi staigā? Sajūtos tīri labi par to, ka man tīri labi skrienas salīdzinājumā ar citiem, un skrienu tik tālāk. Uznāk lūzuma brīdis, kad notiek pamatīga cīņa galvā, kur es pati sev bļauju virsū. Šoreiz ir tā – kājās ir, galvā ir, bet iekšās nav. Tieši tajā brīdī pretī nāk Edgars. Cik labi! Kad komandas kapteinis skatās, nav vietas lūzuma brīžiem, ir jāsaņemas uz pēdējo uzrāvienu, kas ir pusdistances garumā. Ar izbrīnu jūtu, ka ar pēdām viss ir kārtībā. Varbūt apziņa gluži vienkārši ir izstūmusi visas sajūtas, kas nāk no apakšas? Paelpot es nevaru, sirds tūliņ salauzīs ribas, sviedri tek pār deniņiem, bet kājas ir tādā kā bezapziņas kūniņā, kur nav nekā… Tā, pietiek pievērst uzmanību pēdām, sāks vēl sāpēt! Kaut kāds pagrieziens, tad jau tūliņ būs stadions! Nē, vēl nav. Līderi aizskrien pēc savas uzvaras, ka nav ko redzēt! Ne es līdzi varu pavilkties, neko, tikai elsoju un cenšos iztukšot galvu no ķermeniskajām sajūtām. Kad tuvojos beigām, atceros, ka man jāmeklē Pēteris, kam nodot to sprunguli. Redz, kur jau ir! Ņem to koku un skrien, skrien prom! Viss, man ir viss. Ne parunāt varu, ne paelpot, saņemu medaļu un maisiņu, un mēģinu iet pie savējiem. Apzinos, ka esmu noskrējusi draņķīgāk par visiem pārējiem, bet mana sirdsapziņa ir tīra – es izdarīju, ko varēju. 11 minūtes un 29 sekundes. Komandas biedri dod pieci un tiešām neizrāda dusmas par to, ka es tā vilkos. Bet kas tad tas? Skrien Pēteris, un izskatās, ka sanāks iekļauties tajās 40 minūtēs! Skrienam lejā uz trasi, aurodami, cik var, lai viņš skrien, cik var. Izdodas! Ir! Esam iekļāvušies 40 minūtēs un visi esam tīri priecīgi. Vēlāk izrādās, ka laiks ir 39:16, kas ir devis mums 10.vietu no 126 komandām. Ja atskaita nost skolu stafetes dalībniekus, tad esam 8.vietā. Gozējoties mauriņā, noplēšu vienu plāksteri, kas tāpat ir sagriezies grīstē. Otrs gan lielo tulznu ir pasargājis. Kaut kas ir uzberzts no jauna, kaut kur ir uzberztas tās pašas vietas, kas uzberžas parasti, bet vispār esmu patīkami pārsteigta par savu pēdu stāvokli. Un vēl esmu patīkami pārsteigta par stafetes sajūtām kā tādām. Bija labi!
Ir vakars vēls un saule tik riet, bet pa Jelgavu skrējēju bari tik klīst. Ja kāds draugs pirms gada būtu pateicis, ka man patiks skriet un to darīšu daudz, būtu viegli pasmīnējis. Ja draugs vēl piebilstu, ka noskriešu maratonu un palikšu dzīvs, noteikti sāktu pie paziņām meklēt kāda laba psihiatra kontaktus. Bet nu sanāca, kā sanāca, un tagad pēc Lattelecom Rīgas maratona var nedaudz atskatīties, kas, kā un kāpēc sanāca.
Neveiksmīgais pirmsākums Tieši tā – pēdējos 20 gadus mana attieksme pret reizēm redzētajiem skrējējiem bija visdrīzāk ar līdzjūtības pieskaņu, un uz kādu sarunu pieminētu varbūtību, ka es varētu skriet, parasti atbilde bija – “Gribat mantot manus parādus? Skriet manā vecumā?” Nav jau gluži tā, ka nebūtu nekad skrējis – pamatskolā to darīju tīri labprāt, bieži pa gabaliņam arī izskrēju tāpat vien un biju no tiem kadriem, kurus fizkultūras učuks no skolas salasa uz rajona sacensībām. Mačos nekā spoža nebija, 1500 metri jau likās krietni par garu, un parasti vazājos pa beigām, tomēr pie sirds labāk gāja īsākas distances – reiz pat dabūju diplomu par 3. vietu 400 metros. 90. gadu sākumā kolektīvi piedalījos Tautasdziesmu maratonā, galvenokārt noejot 5km distanci. Sākot mācīties vidusskolā, pārcēlos uz Rīgu. It kā gribējās skriet, bet tuvumā nebija stadiona, un lauku puikam pa ielām rikšot kaut kā negribējās. Arī skolā bija neraža – fizkultūras učuks deklarēja, ka mums pa suņu piekakāto stadiona parodiju nav ko vazāties, un viss sports notika zālē. Tālāk jau nāca cigaretes, alkohols, studijas, darbs, un skriešana vairs nebija ne prātā. Gadu gaitā (tagad man ir 38) dzīvesveids bija diezgan nelāgs – vairāk nekā 20 gadu smēķētāja stāžs, pamatīgas alus mucas tukšotas, rīts bez mēra, un pieaudzēti lieki 25 kg. Pirms 5 gadiem gan sāku vasarā braukt ar riteni uz darbu un dažos garākos izbraucienos, to arī turpināju, un nedaudz “riepu” nodeldēju, tomēr uzkāpt pa kāpnēm vai aizsiet kurpēm auklas bieži bija liels izaicinājums. 2013. gadā iegādājos kaut kādas lētās sporta kurpes, sāku pa mazam gabaliņam skriet, tomēr tas likās nāvīgi grūti, un ātri šo neciešamo nodarbi atmetu. Pirmie asni Tā nu sanāca, ka 2015. gada sākumā beidzot nolēmu pieteikt karu savai “riepai” (pie 170cm auguma 92 kg ir tiešām par daudz) un sāku mazāk rīt, svaru nodeldējot līdz kādiem 88 kg. Tomēr doma par kustēšanos pat i prātā vēl nenāca. Tad nejauši divas manas draudzenes neatkarīgi viena no otras sāka aģitēt, ka man ir jāskrien Lattelecom Rīgas maratonā. Kaut kādā prāta aptumsumā apsolījos, ka skriešu 5 km un tad tikai aptvēru, ka esmu smagi iekritis un jāsāk kaut ko darīt, lai pēc pāris km par prieku skatītājiem nepaliktu guļam trasē. Martā, iestājoties siltākam laikam, saņēmos, notrausu putekļus no 2 gadus iepriekš nopirktajām lētajām botēm un pamēģināju skriet. Izrādījās, ka ar mazāku svaru tas tomēr nav tik briesmīgi, un jau pirmajā piegājienā bez apstāšanās pieveicu 2 km. Reizi vai divas nedēļā tā arī paskrēju, pamazām kāpinot distanci līdz 3-4 km, pārmaiņus arī nedaudz paejot. Aprīļa beigās jau pieveicu 5 km, nedēļu pirms starta pieveicu gan 6, gan 8 km bez apstāšanās un sajutu, ka varbūt veiksmes gadījumā varētu pieveikt arī 10 km skrējienu… bet pieteicies biju jau 5 km un neko darīt. Un kas pats labākais, sāku izjust prieku no skriešanas. Lattelecom 5km skrējiens izrādījās tomēr baigais plezīrs, noskrēju 23:25 bez lielas piespiešanās un sev par lielu brīnumu atklāju, ka esmu nevis kaut kur pa vidu 13 000 dalībnieku, kur biju cerējis būt, bet pat pirmajā 400-niekā. Tad nu sev pajautāju – kāpēc neskriet vairāk un nepamēģināt garākas distances?
Iesācēja eiforijā, kaut ko internetā salasījies un vēl vairāk neizlasījis līdz galam, metos kāpināt distances, skrienot pa asfaltu – 10, 12, 14, 16 km un sapņot par pusmaratonu, bet pēc 16 km pieveikšanas jūnija vidū sāka sāpēt saites ceļgala ārmalā. Īsti neņēmu vērā, vēl nedaudz paskrēju, un ar to arī viss beidzās, jo paskriet vairs nevarēju vispār. Pēc trim nedēļām celis it kā atkopās, tomēr uznāca vēl slinkums, tāpēc jūlijā un augustā sanāca skriet ļoti maz, kaut arī biju nopircis normālas kurpes, un tās pārmetoši skatījās no plauktiņa. Tuvojoties septembrim, mani no galīgas skriešanas atmešanas atkal izglāba labā paziņa, saaģitējot piedalīties Nike Riga Run 10 km distancē. Negribēju krist kaunā, atsāku kārtīgi skriet, šoreiz gan prātīgāk, un sacensībās gāja tīri labi – 52:50.
Nu bija atkal āķis lūpā, un sāku nopietni domāt par pusmaratona pieveikšanu oktobrī Siguldā. Turklāt atmetu arī smēķēšanu, lai gan diemžēl tikai līdz janvārim, bet tas rezultējās ar 4 kg svara pieaugumu. Tomēr kaut kur nejauki samežģīju potīti un atkal nācās negribēti atpūsties, tāpēc pusmaratonu sezona bija garām, un plāni bija jāpārceļ uz pavasari. Publiski apņēmos noskriet 21 km 2016. gada 15. maijā, un bija vien jāgatavojas.
Oktobra otrajā pusē biju jau atkopies un apņēmības pilns nedēļā skrēju 30-40 km. Novembris vispār bija ideāls skriešanai, tajā noskrēju vairāk nekā visā vasarā kopā – 171 km, arī decembrī netika slinkots – 162 km. Tomēr, nelāgās pieredzes izmācīts, vairāk par 12-13 km vienā reizē neskrēju, garāku distanci (14 un 16 km) pamēģināju tikai decembra otrajā pusē, turklāt pamatīgi ņēmu iekšā glikozamīnu. Vēloties labāk sagatavoties, novembrī, decembrī un janvārī aktīvi piedalījos Adidas skriešanas skolas Warm-up nedēļas nogales treniņos, kur sestdienās bija fitness, pēc kura sāpēja dibens un visādi muskuļi, par kuriem iepriekš pat nezināju, ka tādi ir, bet svētdienās kopskrējiens Mežaparkā (janvārī laika apstākļu dēļ manēžā), kuros pirmo reizi izbaudīju intervālu skrējienus, kas likās varen grūti. Kopā 2015. gadā tika noskrieti 800 km.
Izlaušanās Īpaši necerot uz veiksmīgu iznākumu, pieteicos Lattelecom Rīgas maratona Adidas skriešanas skolas programmai “Mans pirmais maratons”, lai gatavotos pusmaratona distancei uz 15.maiju, un jutos tiešām aplaimots, ka tiku iekļauts laimīgo 16 sarakstā. Tas deva iespēju pirms treniņprogrammas sākuma “Capital Clinic Riga” par brīvu veikt slodzes testu, kurā uzzināju, ka man ir laba slodzes izturība, ar sirdi viss kārtībā, ka aerobais slieksnis pulsam ir 129, bet anaerobais – 177, kā arī joprojām galīgi nejēdzīgs svars (82 kg). Tāpat tiku pie ekipējuma un trenera Romāna Meldera, kurš sastādīja plānus un arī pieskatīja, kā tie tiek pildīti.
Janvāra sākumā aukstuma un sniega dēļ tika skriets diezgan maz, tomēr vēlāk apstākļi normalizējās, un kopā tika pieveikti 129 km. No februāra sākās jaunā treniņprogramma, kas tiešām nebija viegla – 5-6 treniņi nedēļā, dažādi ātruma intervāli un tempa skrējieni. Sākumā intervālos vai miru nost, piemēram, pildot uzdevumu, reiz gadījās nejauši attapties vairs ne uz stadiona skrejceļa, bet futbola laukuma vidū. Tomēr pamazām sāku pierast, un progress bija jūtams. Svars arī kritās, kā paredzēts – ap 2 kg mēnesī, un tas noteikti atviegloja skriešanu, kaut gan brīžiem treniņos bija jūtams, ka trūkst degvielas. Distances kļuva garākas, un jau februāra otrajā pusē treniņā 2 stundās noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Tad marta sākumā jau pieveicu 26 km, kurus gan sabojāja savilkta paceles cīpsla, marta otrajā pusē tādā pašā laikā 28 km, vēl pēc nedēļas 2 stundu skrējiena laikā pieveicu 24,6 km, uzstādot sev traki labu pusmaratona laiku – 1:43:30.  
Pēc pirmajiem diviem treniņos noskrietajiem pusmaratoniem sāka dīdīt doma, ka nospraustais mērķis – pusmaratons ātrāk par 2 stundām – jau ir izpildīts ar uzviju, tāpēc jāsniedzas tālāk. Izvēles bija divas – vai nu traki ātrs pusmaratons, ko īsti negribējās, vai arī – PATS maratons. Komandas biedri vēl pabakstīja gan mani, gan treneri, un tiku pievienots maratona gatavošanās grupai. Aprīļa sākumā noskrēju 10 km testu, maucot uz pilnu gāzi pa stadionu. Rezultāts izskatījās tīri vai neticams – 42:46. Pēc tam aprīļa vidū bija pēdējais garais skrējiens, kuru nolēmu veikt Stirnubuka Lūša distancē. Kaut arī trenerim tas nepatika, jo viņš bažījās, ka varu dabūt traumu, tīri pieņemami 28,5 km distanci noskrēju 2:36:00 – pats jutos apmierināts, jo šis bija pirmais taku skrējiens. Pēc tam vēl aprīļa beigās noskrēju 10,6 km distanci sacensībās Biķerniekos, bet atrados “bedrē” un kājas bija traki smagas, skriet negribējās nemaz un tikai nedaudz palīdu zem 50 minūtēm.  “Stirnu buka” Lūša distancē Tad treniņos vēl viena vidēji smaga nedēļa, kuras beigās pēdējais garais 15 km skrējiens, un tad jau pirmsmaratona atslodzes nedēļa ar 4 īsiem skrējieniem. Pēc svētdienas garā skrējiena sāku bezogļhidrātu diētu, kuru beidzu trešdienas rītā, sākot uzpildīties ar visu, kas vien salds – lai būtu rezerves, jo 42 km ar parastajiem krājumiem vien nepietiek. Kopā “Mans pirmais maratons” programmā teju četros mēnešos aizvadīju ap 90 treniņiem, tajos noskrienot 1100 kilometrus. Visvairāk tika noskriets martā – 375 kilometri, lielākais apjoms nedēļā – 100 km. Programmas laikā zaudēju 7 kg svara (sāku ar 82 kg, pirms starta bija 75 kg). Ik pa brīdim kaut kas sāpēja – te pēda, te celis, te hamstrings, pirms maratona sevi pieteica gūžu locītavas, bet ne tik ļoti, ka vajadzētu pārtraukt treniņus (varu palielīties – neizlaidu nevienu pašu treniņu).
Maratons Pēc stresā pavadītas pusgulētas nakts (labi, ka hokejā nebija papildlaika, kurš nekrietnelis grabināja to salūtu un kurš vakarā nepabaroja manu kaķi?) uz starta izgāju tīri žiperīgs (gan ar nedaudz augstāku pulsu, nekā gribētos), no rīta ieēdis nedaudz auzu pārslu putras, divus banānus un profilaksei puskilo ibumetīna.  Te lieliskā “Mans pirmais maratons” komanda pirms starta Mūzika uzmundrināja, atbalsta komanda ar pudeļu kravu gaidīja, superīgie komandas biedri Reno un Māris nebija pačibējuši (bijām nolēmuši vismaz pirmo pusi skriet kopā), jostā maigus vārdus teica 6 želejas. Kā “Mans pirmais maratons” komanda bijām ielikti pirmajā starta koridorā kopā ar mūsmāju un melnajām zvaigznēm, tāpēc starts sanāca varen ātrs, un pirmais km tika pieveikts 4:36. Turklāt pa priekšu konstanti vēl diezgan daudzus km rikšoja komandas kolēģi Intars, Dace un Lauma, labi uzturot tempu. Tā nu ar Māri un Reno pirmos 30 km diezgan konstanti rikšojām robežās no no 4:40 līdz 4:50 min/km, veiksmīgi noturot tempu, vienīgi uz brīdi pēc apgriešanās punkta Krasta ielā pametām trasi, lai kopā palaistītu krūmus. Pirmo želeju apēdu ap 6.km, pēc tam jau nāca pārmaiņus Vitargo maisījums no sekundantiem trases malā un želejas. Pēc 21 km mēs ar gandarījumu konstatējām, ka visiem ir pārsists PB pusmaratonā (man uzrādīja ap 1:41, bet grūti saprast īsto rezultātu, jo gabalu iepriekš Reno ar savu milzu ķepu nejauši man trāpīja pa pulksteni un tam uzmetās pauze). Pirmais grūtais brīdis uznāca ap 23-25 km, jo skauda par finišējušajiem pusmaratonistiem, turklāt nāca tukšās Skanstes apkaimes ielas. Vitargo pudeles beigās sanāca pat par daudz, iekšā viss žļangājās un no pēdējās buteles pat atteicos. Tad pamazām Reno sāka atpalikt, un mēs ar Māri turpinājām bizot iepriekšējā tempā.
Ķīpsalā kaut kur ap 36-37 km Māris pēkšņi noķēra sienu un ieteica man skriet tālāk līdzšinējā tempā, ko arī darīju, jo no ritma tiešām izkrist negribējās. Tomēr pēc kāda km pašam uznāca vientulības besis, bet ierāvu speciāli sataupīto double expresso želeju un sāku maukt pat ar smaidu sejā. Tomēr uz beigām sevi aizvien vairāk pieteica ļodzīgās gūžas, kas aizdomīgi uzvedās jau kādu mēnesi, celis arī maigi par sevi sāka atgādināt, beigu beigās acis jau vairāk vērās pulkstenī nekā trasē, jo palika gaužām garlaicīgi un nevarēju sagaidīt, kad tikšu pie bezmaksas alus. Tomēr aizvien vairāk nostiprinājās apziņa, ka TIEŠĀM būšu to paveicis. Un tad arī tautu meitas, pēdējie bruģa metri un finišs.
Kaut arī treneris rezultātu prognozēja ap 3:45, pašam sapnis bija 3:30, beigās pie finiša cipari rādīja kaut ko fantastisku – 3:24:27
Daudz skrējēju krastmalā par Rīgas maratonu dzied, |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-