Pavasarī, kā jau godīgam noskrienietim pienākas, piedalījos Komandu kausa izcīņā Rīgas maratona ietvaros. Kā jau pienākas, biju to komandu sastāvā, kas ieguva kausus un piedalījās loterijā. Kā jau bija sagaidāms, man loterijā veicās un biju viena no tiem 12 veiksmīgajiem, kas tiek pie apmaksātas dalības Ņujorkas maratonā. Vienlaicīgi gribēju un negribēju braukt. Gribēju, jo kurš gan negribētu? Negribēju, jo ceļš, naktsmītnes un ikdienas izdevumi solīja iecirst zobus maciņā, bet maciņš bija paredzēts ģimenes dibināšanai, ligzdas taisīšanai un tamlīdzīgām lietām. Nu neko, ja jāskrien, tad jāskrien! Uzreiz zvanīju līgavainim un nostādīju viņu fakta priekšā, ka kāzu ceļojums mums būs uz Ņujorku. “Jā, labi!” Šķiet, ka viņš vairāk par mani saprot, ko skrējējam nozīmē Ņujorkas maratons, un iedrošina mani nelaist garām iespēju. Kooperējamies ar komandas biedrenēm Santu un Antru, laicīgi tiek nopirktas biļetes un noīrēts dzīvoklis netālu no Centrālparka, kur paredzēts finišs. Kas to varēja domāt, ka tas izrādīsies pakrimināls melno rajons?
Pirms brauciena man aizdod ceļvedi un karti. Ak, cik daudz gribas apskatīt! Cik maz laika tam visam būs! Piemetu uz lapas objektus, kurus noteikti gribu redzēt. Iepriecina ziņa, ka lidostā mūs sagaidīs divi latvieši – Santas attāli radinieki. Pārsteigums! Izrādās, ka vīrs viņus visai labi pazīst no agrās jaunības ballītēm. Tiekam aizvizināti līdz rajonam. Dzīvokļa atslēgas saimnieks mums atstājis afrikāņu bārā (kas to būtu domājis, ka tas būs nevis afrikāņu, bet afroamerikāņu bārs?). Kad pāris no mūsējiem iet iekšā, meklējot minēto saimnieku, bāra iemītnieki kļūst manāmi satraukušies un tēlo, ka neko nezinot. Drīz gan tiek noskaidrots, ka 2 baltie ar papīriem rokās ir tikai tūristi, kam vajag dzīvokļa atslēgas, ko arī dabūjam. Nekāda pieczvaigžņu viesnīca tā nav, bet nebija arī domāts, ka būs luksuss. Tikai atslēga uz mums visiem četriem viena… Traki. Pirmajā vakarā spējam tikai aiziet uz veikalu pēc brokastīm un likties gulēt. Veikalā kultūršoks – šauras ejas, visādas dīvainas preces un darbinieks, kas, nogūlies uz zemes, krāmē ledusskapī aliņus.
Laika zonu maiņa rezultējas ar to, ka jau 5:00 visiem acis vaļā. Kaut kā novārtāmies līdz 6:00 un ejam brokastīs. Plāns apskatīt Centrālparku un apkārtni. Visi kopā dodamies ekspedīcijā. Pārsteigums – pilsēta ir visai klinšaina, parkā ir mežonīgās dabas stūrītis un visādi citādi stūrīši, kā, piemēram, priežu zona, pils zona, kalns, kur visi skraidina suņus, dažādu sporta veidu zonas un pilns ar skrējējiem. Kad nāk tuvāk pusdienlaiks, sākam meklēt, kur paēst, un atrodam picēriju, kur gaida patīkams pārsteigums – no vienas picas šķēles var ļoti labi paēst. Bet mums katram divas! Pēc tam mēs sadalāmies, jo mums ar Krišjāni ļoti gribas apskatīt dabas un vēstures muzeju (to, par kuru bija tā filma). Āaaa, tik fantastiskā muzejā es nebiju bijusi nekad! Tur bija viss! Nācās skriet cauri triecientempos, lai pagūtu apskatīt ja ne visu, tad vismaz interesantāko. Kultūras, dzīvnieki, akmeņi, jūra, visvisādas ekosistēmas un meži… Un dinozauri! Tagad tā – atceries bērnību un iedomājies savu mīļāko dinozauru! Ja tas, tāpat kā man, bija stegozaurs, tad tagad iedomājies, ka vari ar roku paaiztikt pavisam īstu stegozaura muguras plātni! Jā, es to izdarīju! Vispār tur bija visādi paraugi, kurus drīkstēja aiztikt. Kad beidzot mūs dzina no muzeja ārā, iespaidu bija tik daudz, ka atlika tikai aizvilkties līdz mājām un kaut kā mēģināt neaizmigt pārlieku ātri.
Nākamajā dienā atkal mostamies agri, kas visumā ir tīri labi, jo var izmantot vairāk dienas gaišā laika. Kopā ar vīru dodamies uz debesskrāpju rajonu. Galvas atgāztas, visādi brīnumi. Volstrīta izrādās šaurāka, nekā domāts, Brodveja gan pienācīgā pamatīgumā. Kārtīgi izstaigājamies un paklausām sparīgam vietējam, kurš mūs pierunā izvizināties ar ūdens taksi. Tas tiešām bija tā vērts! Pusotras stundas kuģojums pa Bruklinas un Manhetenas apkārtni, Brīvības statuja, tilti, stāsti par dažādām ēkām. Ar kājām pārejam Bruklinas tiltam, skats iespaidīgs, tilts arī. Ķīniešu pilsētiņa gan bija citāda, nekā bijām iedomājušies, bet paēdām gan lēti un garšīgi. Vakarā pazīstamie latvieši mūs visus aizved paēst uz citiem rajoniem un parāda okeānu. Tumsā gan neko īpaši redzēt nevar, bet jā, beidzot esmu bijusi pie okeāna! Vakarā pilnīgs pārgurums. Kad es beidzot paskriešu pa pilsētu? Varbūt rīt.
Nākamā diena ir ceturtdiena, kad paredzēts maratona expo apmeklējums. Kaut kā apjukumā sanāk, ka mēs ar Krišjāni paspējam iekāpt metro, bet meitenes nē, jo nenostrādāja metro ieejas karte. Vajadzīgajā pieturā viņas gaidām, nesagaidām un nospriežam, ka gan jau satiksim expo. Kā tad! Tas ir milzīgs! Pie ieejas rinda, kas gan diezgan ātri saiet iekšā telpās. Patīkami noorganizēta numura un visa pārējā saņemšana. Ideāla iespēja piemērīt kreklus pirms saņemšanas, lai būtu pārliecība, ka derēs. Cauri izstaigājam, bet ilgi tur netusējamies, jo gribas redzēt pēc iespējas vairāk no pilsētas. Taimskvērs ir acis žilbinošs. Kā vīrs izteicās, brīžiem pat dienā vajag saulesbrilles. Atrodam pastaigu taku, kas iekārtota pamestas dzelzceļa līnijas vietā. Vienā galā atstāts tāds urbānāks paskats, otrā galā dārznieks ir pacenties. Taka iet pa gaisu, tāpēc smuki var apskatīt apkārtni, kur visur kaut ko ceļ no jauna. Vēlāk nonākam rajonā, kas agrāk bijis atsevišķs ciemats. Atšķirībā no lielākās daļas Manhetenas, tur ielu sistēma ir mazliet citāda, tiek izjaukts regulārais un numurētais paralēlo ielu un avēniju tīkls. Sajūta tāda, it kā būtu kādā pavisam citā pilsētā. Izstaigājam ceļveža piedāvāto maršrutiņu un jau krītam nost no kājām. Laikam jau nevajadzētu tieši pirms maratona tik daudz staigāt, bet pa lielam ir vienalga – kad tad visu apskatīt, ja ne tagad? Kad sāk krēslot, uzbraucam augšā Rokefellera debesskrāpī. Nodzīvojamies tur līdz pilnīgai tumsai. Skats ir aizgrābjošs, esam augstāk par lielāko daļu ēku, pilsēta mirdz gaismiņās un pie kājām kā liels, tumšs pleķis vīd Centrālparks. Pēc tam iekāpjam nepareizajā metro uz māju pusi, bet to, ka tas ir nepareizais, saprotam tikai tad, kad, ejot uz māju pusi, parādās iepriekš neredzētas vietas. Interesanti tāpat, jo atklājam parku, kurš ir uz klints nogāzes. No augšas var redzēt plašu skatu pār pilsētu.
Piektdienā sadomājam aiziet uz to vakardienas parku, pa ceļam paķerot vēl dažus elpu aizgrābjošus parkus, kur apbrīnojamā kārtā ir gan labiekārtotās, gan mežonīgās zonas. Nodzīvojamies pa pilsētu, apskatot visādus objektus, un pievakarē jādodas uz nāciju parādi. Tur mums prasa uzrādīt kādus tur apstiprinājuma epastus… Ko? Pirmā dzirdēšana! Sazināmies ar citiem latviešiem, viņi pa kādu tur otro pusi esot tikuši iekšā, mēs arī skrienam, jo laika vairs nav daudz. Izrādās, ka tiešām no katras valsts ir limitēts dalībnieku skaits, bet viņi paši tur ir nočakarējušies un Latvijai to nav paziņojuši, līdz to tiekam iekšā visi. Skrējiens līdz somu nodošanai, esam iekšā. Visa tā iekļūšana bija pats interesantākais, jo no paša gājiena nekā tāda tur nebija. Mēs ar vīru vēl ejam pēc somām, bet mājās esam ātrāk par komandas biedrenēm, pie kurām ir atslēga, jo viņām atkal problēmas ar metro karti. Kamēr kāpņu telpā gaidām, izrādās, ka kaimiņi ir jauki un izpalīdzīgi, apjautājas, vai viss kārtībā. Vispār uz ielām daudz izpalīdzīgu cilvēku, kuri metas palīdzēt, ja izskatāmies pēc tādiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Mūsu rajonā vispār iedzīvotāji ir izteiksmīgi. Gluži kā filmās! Jā, un visur smēķē marihuānu. Vai runā paši ar sevi. Vai velk ratiņus un smejas.
No rīta pamostos ar iesnām, kas parādījās jau iepriekšējā vakarā. Nav jauki… Vīram 5km skrējiens, tāpēc tirināmies uz centru. 10 tūkstoši skrējēju, bet vīrs teica, ka skriet esot bijis viegli, jo tur diezgan sīki sadalīts pa koridoriem, vadoties pēc skriešanas ātruma, un pa lielam visi ir godīgi norādījuši, cik ātri skries, tāpēc nav tā, ka lēnie muļļājas ātrajiem pa priekšu. Kā skrien visi, tā aizskrien. Nopriecājos cerībā, ka maratonā arī tā būs, un tieši tā arī ir. Finiša zonā secinu, ka satikšanās paredzētajās vietās ir visai apgrūtināta, jo liela daļa parka ir slēgta, tāpēc mainām satikšanās plānus rītdienai, jo man finišs ir turpat. Pēc skrējiena atkal dodamies nelielā ekskursijā ar domu pārāk nepārpūlēties. Aizbraucam ar metro uz Rūzvelta salu. Kas par zemzemi tā vietējā metro stacija! Nu ja, zem upes. Sala ir apburoša. Nost no pilsētas trokšņiem un ar ainavisku skatu uz Manhetenu. Tilts tai pāri ir krietni augsts, un es ar bažām saprotu, ka rīt tur vajadzēs skriet pāri. Bet pagaidām sildāmies saules staros un baudām bagātnieku salu, kurai ir pusmežonīgās zonas un slimnīcas drupas. Uzmetam aci mazākajai Manhetenas salai – pāris akmeņu. Atpakaļ braucam ar gaisa tramvajiņu. Izrādās, tur darbojas metro karte! Parasts transportlīdzeklis, bet kas par skatu, kas par augstumiem! Vēlāk atklājam arī Centrālparka nostūrus, kur vēl neesam bijuši. 3500 gadus sens ēģiptiešu obelisks. Jā. Pilsēta turpina pārsteigt! Vakarā nosalstu, jo meitenes ar visu atslēgu ir devušās iepirkšanās tūrē, mums nākas gaidīt. Vakarā galva ir pilna, ir grūti parunāt un ir sajūta, ka ceļas temperatūra. Ar cerībām, ka rīt būs normāli, laicīgi dodos gulēt.
Rīt nav normāli. Ir iesnas un temperatūra, un nākas tiešām piespiesties, lai izlīstu no gultas. Maratona rītā! Nu kāpēc? Kāpēc? Jūtu, ka būs grūti. Aizkratāmies uz vip autobusu, kas mūs aizvizina līdz startam. Nopriecājos par lielisko organizētību, kas vairāk kā 50 000 skrējēju spēj salikt pa koridoriem un palaist trasē vajadzīgajā laikā. Starta brīdis ir emocionāls. Es skrienu Ņujorkas maratonu! Vai tas var būt? Var! Starts ved pāri garākajam tiltam visā Ziemeļ- un Dienvidamerikā. Jūdzes paiet nemanot. Nav laika domāt par jūdzēm, jāskatās uz apkārtni! Zinu, ka uz beigām es noplīsīšu un tāpat nevarēšu paskriet, tāpēc nospriežu, ka derētu sākumam iekrāt handikapu. Ja tagad turēšos ar blakus skrienošo tempa turētāju uz 3:45 un spēšu tā izvilkt līdz pusmaratonam, tad man būs vēl 2 stundas un 7 minūtes, lai iekļautos 4 stundās. Tas der. 4h es gribu, jo pirms maratona dažs labs apšaubīja manas spējas iekļauties četrās. Es vēl parādīšu! Rit jūdze pēc jūdzes. Ik pa 5km ir arī kilometru atzīmes, taču tās ir diezgan nemotivējošas. It kā es nezinātu, kas ir 5km no 42! Bet kas ir 3 jūdzes no 26? Sīkums! Ik pa jūdzei ir dzirdināšanas punkts. Ar visu to temperatūru ļoti slāpst, tāpēc trekterēju ūdeni un sporta dzērienu galoniem vien. Varbūt nevajadzētu dzert tik daudz, bet man slāpst, tāpēc dzeru. Trase ved augšā un lejā, augšā un lejā. Trases malās auro līdzjutēji un rāda smieklīgus un motivējošus plakātus. Brīžiem ir vieglāk, brīžiem grūtāk turēties kopā ar tempa turētāju, bet cenšos. Tā, drīz jau būs pusmaratons un tas trakais tilts pāri Rūzvelta salai. Ieraugu tālumā tilta balstus un augšupceļu. Diezgan smagu augšupceļu… Viss, es vairs nespēju turēt to tempu, nākas pāriet soļos, bet diezgan ātri saņemos, jo nesoļošu tak visu to tiltu! Un tad izrādās, ka tas vēl nebūt nav īstais tilts, tikai kaut kāds pārvads! Āaaaa! Pēc tā vēl līkumu līkumi pa pilsētu. Drīz jau nāk arī garais tilts. Šķiet, ka tas nekad nebeigsies. O, zīme! Vēl 11 jūdzes, nav tik traki. Pārrēķinu kilometros. Ko, nopietni? Vēl kādi 17-18 kilometri? Tak ejiet pa gaisu! Es vairs nevaru! Zūd motivācija. Pārāk daudz, lai vienkārši noietu, nāksies vien skriet. Negribu. Man ir slikti, man ir grūti! Tā, tilts beidzas, kaut kāds līkums uz leju. Vēlāk vīrs stāstīja, ka tur mani redzējis, es esot izskatījusies visai nožēlojami. Priekšā garu garais taisnais gabals pa Manhetenu. Augšā, lejā. Man vairs nav iekšās, kaut kā moku, skrienu un eju. Līdzjutēji nu jau auro tā, it kā tās būtu Olimpiskās spēles vismaz. Tas palīdz. Pievēršos trases malām. Ja izdodas nodibināt acu kontaktu ar skatītājiem, viņi bļauj manu vārdu, kas uzrakstīts uz krekla. Dod pieci. Dod banānus. Dod konfektes. Galīga panīkuma brīdī ieraugu nesankcionētu dzeršanas punktu, kur dod kolu ar ledu! Kola ar ledu, ak! Domāju, ko pateikt tām melnajām meitenēm. Cik novēroju, viņi ir diezgan ticīgi, tāpēc nosaucu viņas par eņģeļiem. Kādā smaidā viņas atplauka! Laikam jau ir patīkami, ka kāds novērtē. Baudu mūzikas punktus. Pārsvarā ir roks. Patīkami. Cik var to popsu klausīties? Skaitu ielas. Zinu, ka pie 125. ir tilts uz Bronksu. Vēl ir tikai astoņdesmitā… Beidzot arī Bronksa ir klāt. Skaitās dikti krimināls rajons, bet skatītāji mūs sagaida sirsnīgi. Kaut kā beidzas izmisums, jo nu jau viss, tikai taisnais gabals līdz finišam. Sāk parādīties plakāti, kas sola drīzas beigas. Man griežas vēders no milzīgā šķidruma daudzuma, ko esmu izpļumpējusi. Nu jau ņemu gandrīz visu, ko man dod. Leksēju iekšā želejas, apelsīnus, vīnogas, banānus… Vēl 5 jūdzes. Cik viegli pagāja pirmās 5! Tad jau nekas traks vairs nav sagaidāms. Aha, kā tad, reku jau tā ir – 35km atzīme! Nu kuram to te vajadzēja uzstādīt? Man kļūst sliktāk. Ik pa laikam ir plakāti, kas vēsta, ka nedrīkstot uzticēties saviem pirdieniem, un vēl kakiņa uzzīmēta klāt. Uzskatu to par zīmi un nolemju plānu par 4h atstāt tualetē. Galoni un unces ir atstāti tur, bet vēders sāp vienalga. Labi, Gunta, saņemies! Vēl 10 ielas līdz Centrālparka sākumam! Tā, jau Centrālparks! Skrienu, skrienu gar to parku, 23 jūdžu atzīme. Aaah, tiešām? Zinu, ka kaut kādā brīdī trase vīsies iekšā parkā, bet tas brīdis nenāk un nenāk. Skrējiensoļoju uz priekšu un ļauju, lai skatītāji ar saviem nevaldāmajiem decibeliem mudinātu mani kustēties ātrāk. Tā, vēl 2 jūdzes, kaut kāds trīnītis. Patiesībā vēl 2,2 jūdzes, kas patiesībā sanāk tuvāk četriem kilometriem. Es negribu skriet 4 kilometrus! Laimīgā kārtā beidzot trase sāk iet uz leju un ir iespējams paskriet bez pārcilvēcīgām mokām. Pusjūdze gar parka īso malu un tad jau vēl tikai knipucītis pret kalnu līdz finiša līnijai. Pēdējos kilometros atkal ir parādījusies vēlme noskriet 4 stundās un parādīt visādiem neticētājiem, ka es to tiešām spēju izdarīt. Un izdaru arī! 3:59:01.
Pēc finiša ir kaitinoši gara eja, kur saņemam medaļas, plēves, finišētāja maisiņus un turpinām tik iet un iet, un beigās jau redzu zīmi, kur novirzās tie, kas izvēlas pēcskrējiena pončo, bet, kamēr tiek līdz tiem pončo, paiet vēl pusgadsimts. Kad tieku ārā no visas tās maratona zonas, vēl kaut kā klumburēju līdz vietai, kur sarunāju satikties ar vīru. Bezspēkā padaru viņu par atbildīgo tikšanai uz mājām, kas nebūt nav viegls uzdevums, jo, pa taisno braucot un ejot, sanāk šķērsot trasi, un nav zināms, vai tajā brīdī un tajā punktā varēs tikt pāri. Tiek izshēmots apkārtceļš. Veikalā gribu to un šito, šito un to. Cenas daudz kam klāt nav rakstītas, bet man vienalga, es gribu to limonādi ar skrējējiem uz etiķetes, es gribu kaut kādu kosmisko brauniju un es gribu kreiso kolu. Paspēju vēl uzmundrināt skrējējus, kamēr vīrs pērk alu, un nu jau ir klāt laiskošanās pēcpusdiena. Jā, es esmu noskrējusi Ņujorkas maratonu!
Ar to vēl ceļojums nebeidzas. Pirmdienā ir sarunāts satikties ar latviešiem un veikt Divplākšņu izbraukuma stīvo koptreniņu. Ir forši! Pēc tam vēl ekskursija uz vietām un muzeju, ko nepaguvām pirms tam, pagaršojam ēdienus, kurus noteikti vajadzēja pagaršot. Daudziem kaklā medaļas, man arī. Daudzi apsveic, jo tur noskriet maratonu skaitās cienījami, nevis stulbi. Jā, patiešām jauks kāzu ceļojums sanāca! Paldies visiem kāzu viesiem par makā liekamajām dāvanām, mēs tās iztērējām tā, ka paliks atmiņā!
Kad Miks pērnā gada Skrējēju ballē apņēmās “nākamgad Hānjā neskriet”, es blakus stāvot nosmējos, ka var tak’ skriet maratonu nevis simtiņu. Tiesa, tad gan es vēl nezināju, ka kārtējā klases ekskursijā netālu no Tallinas pievārtes jeb Vecgada vakarā pēc kurās tur stundas riņķojot mežā ap trim priedēm man nāks atklāsme, ko tad man nozīmē “es nākamgad Hānjā neskriešu”. Dīvaini, bet beidzot sajutu, ka man ultras un citi garie zvēri kādam laikam pietiek. Jā es gribu skriet, baudīt pasākumu un atpūsties. Jāatzīst, ka šogad, skrienot tad, kad gribas un ko gribas, jūtos varen labi atpūtusies. Tas, protams, neliedza pirms pērnajiem Ziemassvētkiem pieteikties TDS izlozei, aizbraukt un finišēt. Pirms Rīga – Valmiera sirsniņa gan nemierīgi dauzījās un dvēsele rauties rāvās uz šosejas, bet palīdzēt man arī patīk.
Lai vai kā, bet ideja Hānjā skriet tikai maratonu sāka patikt aizvien vairāk un vairāk. Tu noskrien maratonu un tad vari skatīties, kā citi izklaidējas trasē. Ideāli. Ar šo domu tā arī dzīvoju un dalījos ar citiem. Viss bija skaisti līdz brīdim, kad nolikumā izlasīju, ka “maratons nav sacensības”, un mans plāns pajuka. Skriet jau var, bet, ja tur nevienu neapbalvo, tad varu skriet arī simtiņu.
Ja sākumā organizatori solīja jaunu trasi un mazāk apļus, tad ziemeļos pēkšņi uzkritušais sniegs un tik pat pēkšņās lietavas vairāku dienu garumā atļāva mums riņķot jaunā 6.66km trasē ierastos 15 apļus.
Starts. Kā jau Hānjā starts tiek dots balsij skanot no pūļa, jo galvenais orgs Ivars arī skrien. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šogad pirmais aplis tiek veikts lampiņu gaismā, jo septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Sākums pazīstams, bet pēc tam tiekam aizvirzīti jaunās takās. Dubļi. Maratonisti pēc kāda pusotra kilometra pazūd aiz līkuma, kur viņiem savs ekskluzīvais pirmais aplis jeb mazā cilpa. Pēcāk gan mēs visi riņķosim kopā. Kalni ņemami, arī tas viens lielais, stāvais gandrīz, bet tikai pirmajā aplī. Skatos uz priekšu, skatos zem kājām, skatos, kur spīd gaismiņas. Pirms lielās pļavas apmulstu, jo nemanu nevienu bultu. Tālumā pļavā it kā spīd, bet te neko nemanu. Pastāvam, paskatāmies apkārt un aizskrienam lejā uz pļavu. Tiesa nākamajā aplī i bulta parādījās, i dzeršanas telts uzslieta. Kad apļa beigās mani apdzina Līna ar Juri, biju neizpratnē, jo šie tak mani apdzina trases sākumā. Teicās nomaldījušies. Lai viss būtu kā parasti, mans iekšējais vēders ar mani negrib sadarboties – spiež pie ātrākas un augšup skriešanas tā, ka gals klāt. Šis nu gan nebija manos plānos. Pirmo apli nomoku ar pārdomām, ka tā jau nav skriešana, bet vilkšanās pa trasi. Par ēšanu vispār neko negribu dzirdēt. Saprotu, ka šeit arī mūzika nelīdzēs. Esmu dusmīga, bēdīga, sašutusi, bez motivācijas, gandrīz ar asarām acīs un vispār. Kāda vēl želeja, kāda vēl ēšana? Skatos uz uzkodu galdu un vienīgais, ko atzīstu par ēdamu, ir nedaudz kolas. Bet tā jau es to sasodīto simtu neizvilkšu.
Katrs nākamais aplis diži neatšķiras no pirmā. Ja vien neskaita to, ka mūs sāk apdzīt maratonisti, un tagad var trīs vietās trasē pamāt pretī skrienošajiem. Aplī nekas nav mainījies. Zaļais paklājs startā, mazais uzkalniņš ar līkumu, lapas, vēl kāds līkums, vietām jāuzmanās no peļķēm, tad atkal dziļāk mežā pa mazām taciņām. Lēzens kāpums pa slēpošanas trasi augšup, dubļi, kārtējais līkums, zeme ar košām rudens lapām, bet aiz līkuma plakāts, ka Hannes svin 40 gadu jubileju ar kūkām. Dzeršanas punkts – kūkas. Slapja pļava. Burvīga taka gar ezeru, kur tālumā esošā laipa vilināt vilināja jeb sauca – atnāc pasēdi pie manis. Saknes, laipa pār dubļu peļķi. Takas. Stāvais kalns augšup, kam otrā pusē seko marķēts noskrējiens, lai kāds bedrē neiekrīt. Vēl pāris līkumi pa slēpošanas trasi, un ilgi gaidītais stadions klāt. Mans vēders ir vēl vairāk sadumpojies pret mani un skriešanu, ka brīžiem savas negācijas izgāž jau lēnā skrējienā. Nekas nelīdz – ne sarunas, ne domas, ne mūzika austiņās. Stāvu pie uzkodu galda un prātoju, ko vēl bez kolas varētu pamēģināt. Pēc ilgām pārdomām gurķi atzīstu par labu un banānu arī, bet no visa pārejā jau skatoties vien nelabi metas.
Ejat tak jūs visi. Trīs apļi arī izklausās labi. Tas būtu pusmaratons… Bet, kas ir pusmaratons salīdzinājumā ar maratonu vai simtiņu? Bet ultru ieskaita no maratona un medaļa ir par simtiņu. Ne šis, ne tas. Galva pilna ar pēdējo laiku notikumiem, pār vaigu norit asara. Viena? Kāpēc tikai viena. Nevar visas uzreiz un tā kārtīgi, lai pēc tam ir miers mājās, galvā un dvēselē? Vismaz pēc tam būtu labi. Brīdī, kad kāpju (lasīt – velkos) kalnā, pretī nāk organizatoru cilvēki. Nu ja. Kā es tagad raudāšu, atkal nekā. Paskrien garām kāds igaunis un uzmundrina. Vēlāk uzzināšu, ka tas bija Hannes, kurš manīja, ka es tā raiti skrienu. Ja? Kaut kā nemanīju sev to raito soli. Otrajā uzkodu punktā kūkas. Mmm, izskatās gardas. Ar tēju būs līdzēts, kādas vēl kūkas.
Pusīte tā kā būtu. Želeja izrādās tīri ēdama. Vēders aizvien sarežģī manu dzīvi. Skrienu un prātoju par iespējamo finiša laiku. Sapnis par 12h izsapņots, maz ticams, ka izdosies noskriet ātrāk kā pērn, jo pārāk lēni kustos uz priekšu, tāpēc būtu ideāli iekļauties 13-14h. Vienvārdsakot būs gara, gara diena. Ja vien spēšu kaut ko ieēst, vai arī būs jauna pieredze mazēšanā. Brīdī, kad sajūtos lieliski un izdomāju, ka kalnu tak var pievarēt skrienot, tā vēders sāk spiest un platā bikšu josta nemaz tik plata vairs nešķiet. Vienā no reversajiem trases posmiem pretī skrien Ivars. Samājamies. Te pa trasi pretī nāk orgu dāma ar fotoaparātu. Paceļu galvu, piekoriģēju skriešanas soli, sataisu pareizo sejas grimasi un svētlaimē paskrienu garām… un atkal sašļūku ierastajā pozā. Te kādā brīdī pretī nāk orgs ar kameru plecā un sāk filmēt. Atkal visas iepriekšējās darbības, tik tagad skaisti jāaizskrien līdz nākamajam līkumam, kur mani vairs nevar redzēt. Starp dabas baudīšanu, skriešanu, asarām, čipsu graušanu, tēju, kolu, pļāpām ar citiem tiek pievarēts viens aplis pēc otra. Brīdī, kad Laimonis ir savu maratonu finišējis, viņš laipni apkalpo pārējos. Putru negribu. Tēju labāk. Mmm, ķilvamaizītes. Viņas kā aicinādamas sauc – apēd mani, uz ko vēders pretī nosmīn – ēd, ēd… Štrunts, ka viss plāns vējā, bet kādu želeju var apēst vai tad pa velti viņas vedu līdzi. Te apli kopā skrienu ar vienu igauņu dāmu, te mani apdzen visi, kam nav slinkums, te pati apdzenu visus, ko varu. Te garām palido pirmā no dāmām, ieskrējusies. Tā ezera laipa manu skatienu aizvien vairāk un vairāk piesaista, ka pamanos aizķerties aiz saknes. Kāds garām skrienot uzmundrinoši uzsit pa plecu un prom ir. Septītais aplis pievarēts. Iestiprinos ar kolu un gurķiem. Rēķinu, ka otrai pusei laiks pāri pārēm. Finišēt var kaut vai rāpus.
Pēcvārds. To, ka septītais aplis būs pēdējais, biju izlēmusi jau pirmajā aplī, jo pēc pirmā apļa izstāties būtu nepieklājīgi. Protams, ka pēdējais aplis tika noskriets raitā solī un kā – vai tad man kaut kas sāp? Protams, ka galvā pavīdēja doma, ka tā jau es tagad izstāšos un būs kā vienmēr simtiņš, kad pirmā puse tā grūtākā un pēc tam jau tikai noskriet. Nosmaidīju pie sevis un pateicu stingru: Nē. Ne, šoreiz. Sagatavotās želejas tā arī palika neapēstas. Pēcāk mājā, kad gaidījām Pētera finišu, kurinājām krāsni, lai nebūtu jāsalst, un klausījāmies kā augšstāvā pa jumtu dejo lietus, es sapratu, ka es taču jau no paša sākuma uz Hānju braucu skriet maratonu.
Nobeigums. Finišs tika sasniegts pēc septiņiem apļiem jeb pēc 47km un 6h14min.
Iedzeru no Rīgas paņemto miega tēju un liekos gulēt! Viss ir sarēķināts, viss ir sagatavots. Tomātu sula sataisīta. Nepieciešamie pulverīši ir sasvērti mazās paciņās. Mūsu apartamenti uz brīdi atgādināja narkotiku tirgoņu perēkli vai ķīmiķu laboratoriju. Ja man būtu jāiet cauri lidostas kontrolei ar mugursomu, tad noteikti tiktu pieaicināts uz individuālo apskati.
Tā kā sola +32°C, tad skriešu šortos. Guļot rodas zelta ideja, lai būtu mazāks svars, savu legingu vietā somā ielikt Baibas bikses. Tie grami ir kapeikas (santīmi, centi) salīdzinot ar 3kg, kas man 101km būs jānes līdzi. Naktī guļu labi. 5:30. Esmu izgulējies. Ceļos un vāru visiem auzeni. Baibai nav jāceļas. Lai neņemtu līdzi sauļošanās krēmu, ieziežos jau mājās. Es, Andris un Līga dodamies uz autobusu! Tiekot līdz autobusu pieturai, mūs sasēdina kopā ar 50 cilvēkiem, kas jancīgi saģērbti. Viņiem ir mugursomas un nūjas. Autobusā tomēr izdomāju, ka skriešu kreklā ar īsām rokām. Ceļš ar autobusu ir jau neliels ceļojums. Mēs piebraucam diezgan tuvu ledājam. Tikai tagad var nojaust tā īstenos izmērus, kas pietuvojas daudzstāvu mājas augstumam. Autobuss dodas iekšā tunelī, kas savieno Franciju ar Itāliju. Laba sajūta, ka atrodies tieši zem Monblāna vai tajā iekšā. Gaisma tuneļa galā – Itālija un autobuss līkumodams nolaižas piestātnē. Turpat arī saliktas plastmasas būdas, pie kurām izvietojusies rinda. Kamēr mūsējie ieņem rindu, es pārvelku īso kreklu. Beidzot sāku saprast sievietes, kā tas ir, kad nezini, ko vilkt. Jāsaka gan, ka manu izvēli vada racionāli priekšnosacījumi.
Dodamies uz starta zonu. Šeit mūsu ceļi ar Andri un Līgu šķiras. Jo starts ir sadalīts divos starta koridoros. Es tieku pirmajā, jo pieteikšanās anketā norādīju plānoto finiša laiku 18-20h. Ieeju starta zonā, atrodu vietu kur apsēsties. Jo kājām būs turpmāko dienas daļu ko darīt. Pēc brīža man pievienojas Inga K. Viņas pozitīvisms un enerģija iedvesmo. Ja godīgi, tad vienu trešdaļu kaifa no sacensībām var saņemt tikai izejot uz starta. Adrenalīns jau stundu kā plosās manā ķermenī. Gandrīz divi tūkstoši cilvēku, plecs pie pleca. Tiekam piecelti kājās un pastumti uz priekšu. Jo sēdējuši esam drona palaišanas zonā. Dronam piemiedzu ar aci, nododu sveicienus mājot! Skan Marseljēza, Francijas himna. Viss notiek franču valodā! Helikopteru troksnis kļūst skaļāks. Tā radītās vibrācijas uzsit adrenalīnu. Gaiss vibrē.
Mēs sākam skriet. Distance ved kalnā, visi skrien kā traki. Hallo, Jums vēl 100km priekšā. Varbūt es neesmu tik sagatavots? Neskriešu. Nevajag piedzīt kājas pašā sākumā. Esmu atbraucis izklaidēties, nevis skriet uz rezultātu. Pāreju ātrā solī, kustinot nūjas. Ingu redzēju kaut kur priekšā. Lai jau visi skrien. Es izklaidēšos. Ātri eju pret kalnu. Mums priekšā 1,5km vertikālie metri, skriet varēšu pēc 2,5h. Pēc 30 min mans ātrums kļūst lielāks. Pamazām sāku iet garām tiem, kas pārķēruši startu. Aizeju garām arī Ingai, kas nemaz nav Inga, tikai no tāluma izskatījās viņai līdzīga. Pilsētas asfalta serpentīnu nomaina skujkoku mežs. Līdzīgs kā Latvijā, tikai daudz stāvāks un lielākām saknēm. Tad kāds gabaliņš uz leju, uz augšu, koki beidzas, sākas pļavveidīga apkārtne. Šajā augstumā koki neaug. Un tad ieraugu, kur mums būs jāuzkāpj. Cilvēku čūskas serpentīns vijas augšā pa kalnu.
Liekas, ka kalns beigsies, bet tad ieraugi čūsku priekšā, čūsku pakaļā. Pulss ir labs. Nevienu necenšos apdzīt, sekoju citiem. Startu pārķērušie paši apdzenās. Gan jau enerģija noderēs. Beidzot ieraugu telti. Tātad esam galā. Skeneris mani saskaita.
TETE DE LA TRONCHE 2H20M. 10,4km. 1435 kāpummetri. 600.pozīcija.
Ūdens man ir pietiekoši. Uzpildīšos nākošajā punktā. Lejā skrienot, īsti skriešana nesanāk. Mēģinu piešauties noskrējienam. Ieskrienu dzeršanas punktā. Sāku pētīt, kāda sistēma? Kas tiek piedāvāts? Nekā prātīga. Sajaucu savu dziru. Kaut kā lēni sanāk. Un čammājoties dodos tālāk. Statistika rāda, ka manas čammāšanās laikā 33 sportisti mani ir apsteiguši.
REFUGE BERTONE 2:58. 14,7km. 633.pozīcija.
Beidzot var arī paskriet. Skrējiens pa pļavu. Tagad skrienu visiem garām. Skrējēji izretinājušies. Ieskrienu pirmajā punktā padzeru kolu, aplejos ar aukstu ūdeni un skrienu prom. Nesaprotu kā, bet pa mazo brītiņu esmu apdzinis vairāk nekā 100 cilvēkus.
REFUGE BONATTI 3:57 22,1km. 515. Pozīcija.
Sinoptiķi nav pievīluši, ir karsti. Taču jāsaka, ka karstums ir patīkams. Nav mitrs, kā Latvijā. Aizvien vairāk parādās cilvēki, kas jāapdzen. Jābilst, ka daudzi nemaz nav draudzīgi. Mācos apdzīt cilvēkus ar nūjām. Bīstamās vietās garām eju pa iekšmalu. Iemācījos veiklu triku, ja nelaiž garām: viegli uzsitu ar nūju pa nūju un garām esmu. Pateicos: Tenk jū vai paldies! Ceļš ved lejup pa akmeņaini sakņainu taku. Skrienot pievienojos grupiņai. Pēkšņi viens puisis krīt. Asiņains celis. Izskatās sāpīgi. Vai viss ok? Dzīvos. Grupiņa man paliek aizmugurē. Jābūt uzmanīgam.
Pēkšņi jūtu, ka pievienojos tam vienam komats pieciem procentiem, kas sacensību laikā gūst potīšu traumas. Sāpīgi. Ceļos kājās. Celis nedaudz nobrāzts. Mana labā potīte sastiepta. Bet pie šīs traumas jau esmu pieradis. Tikai ceturtā stunda, un jau jāstājas ārā? Sāku skriet prātīgi. Sāpes pāriet. Nākamajā punktā atdzesēšu. Tad atceros vienu lietu, ko neizdarīju. Ja ar Aknu, kad tā sāka izrādīt neapmierinātību, es visu sarunāju: „Mīļo akniņ, šodien pastrādāsim, pēc tam balvā Tev došu daudz olbaltumvielas. Tev jau tās patīk”. Akniņa atbild ar klusēšanu. Droši vien domā: atkal tas saimnieks izdomājis sacensībās piedalīties. Tad ar pašu galveno – ar kalniem vēl neesmu runājis. Kaut kur biju lasījis, vai kādā filmā dzirdēju, ka ar kalnu ir jāvienojas, lai viņš pieņemtu. Uzsāku sarunu: Varenais, Monblān! Lūdzu, pieņem mani. Lūdzu, atļauj man aizskriet līdz Šamonī. Es apņemos būt daļa Tevis, kamēr skrienu. Jūs neticēsiet, bet palīdzēja. Potīti vairs nejūt. Ieskrienu dzeršanas punktā, nevajadzēs dzesēt.
ARNUVA 4:43. 27,4km. 466.pozīcija. Pēc dzeršanas punkta šķērsoju upi. Šobrīd saprotu, ka tā bija Itālijas – Šveices robežupe. Ja kļūdos, tad labojiet. Sākas karstākais kāpiens. Ir karsti, bet man patīk apdzīt. Karstumā daudzi šķiet noplīsuši. Citi apsēžas, citi izstājas, citi stāv, citi turpina ceļu kalnā. Es savā tempā kāpju. Brīžiem, kad redzu, ka kāds ir priekšā, un viņam tuvojos, tad sajūtu medījuma garšu un viegli paeju garām. Ik pa brīdim tūristi uzsauc “Bravo Janis!” Patīkami, uzmundrinoši. Labi, ka vārds ir uz numura. Citi vēl noprasa no kuras valsts. “I’m from Latvia”. Kalna gals, grūtākais darbs būs padarīts. Drīz varēšu iepazīties ar noskrējienu četrpadsmit km garumā.
GRAND COL FERRET 6:05. 31,8km. 2605 kāpummetri. 450.pozīcija. Malacis, Jāni! Kāds mani uzrunā Latvju mēlē. Es te gaidu savējos. Citi Latvieši vēl neesot manīti. Mani kutina mazais prieciņš. Puisis piedāvā ūdeni. Kalna galā vējš. Negribu, lai sapūš, sataisu tomātu sulu un dodos projām. “Tālāk būs uz leju”, nezināmais savējais nosauc. “Paldies”, un aizdodos noskrējienā. Godīgi sakot, šāds lēzens noskrējiens man patīk. Labāk, nekā biju iebaidīts. Pamazām parādās koki. Raiti ripoju lejā. Skrējēju rindas kļūst retākas. Helikopters sen nav dzirdēts. Pirmie jau sen gabalā. Drīz jau būšu pusē – nodomāju. Priecājos par Šveices sakoptību. Lauku mājas. Skaisti. Manas “augstpapēdenes” sitas pa asfaltu. Tā es saucu savas radžotās LaSportiva kurpes! Laiks foršs, karsts. Bet kopš esmu aiz kalna, nav tiešie saules stari.
LA FOULY 7:13 41,9km 401.pozīcija. Jau skrienot iekšā La Fouly mūs sagaida neparasti daudz atbalstītāju. Aplausi, govju zvani, dārza šļūtenes. Jūtu, ka zeķe ir pilna ar smiltīm. Jūtu tulznu. Pārvilkšu zeķes, izbaudīšu dzeršanas punktu. Atdzesēšos. Zaļo pieturu arī vajag. Ieskrienu punktā.
Novelku zeķi. Saprotu, kas man berž. Šī ir pēdējā reize, kad vazelīnu smērēju uz kājām. Itālijas putekļi izgājuši cauri kurpei un zeķei, pielipuši pie vazelīna. Sanāk smuks smilšpapīrs, kas berž tulznas. Nomazgāju kājas. Uzvelku zeķi atpakaļ. Sajaucu tomātu sulu! Padzeru kolu. Nogaršoju dažādus batonus. Apēdu banānu. Galds paliek labāks ar katru punktu. Tā, tualete! Ne sliktāka kā 5 zvaigžņu viesnīcā. Baltas flīzes, viss tīrs. Automātiskais aromatizētājs izpūš aromu. Kondicionēts vēss gaiss. Reāli paliek žēl, ka nav nepieciešams uzkavēties ilgāk! Spoguļi ļauj novērtēt savu stāvokli. Labi, ka nav dubļainas kājas. Jūtos neērti. Jo mēģinu iet tā lai manas augstpapēdenes nesaskrāpē flīzes! Beidzu spoguļoties. Apēdu pa batonam un dodos baudīt Šveici. Pēc neliela gabaliņa Compressport mārketings man piedāvā aproci. Uzlieku to. Viņi ir tiešām ir mārketinga karaļi. Šis ir skaistākais posms, jo vijas cauri Šveices ciematiņiem. Bērni sagatavojuši dzērienus. Skandina zvanus. Dod pieci. Skaistie Šveices kalnu namiņi. Fantastika, kā filmās! Skrienu cauri ciematam, un ceļš aizvijas augšā. Sākas kāpiens uz Champex Lac. Kāpju, kāpju, kāpju, kāpju. Come on, kad šis beigsies. Kartē neizskatījās, ka tik augstu un ilgi jākāpj. Skrējēji sākuši čupoties pa bariņiem. Panāku kādu amerikāni jau trešo reizi šajā distancē. Aizeju viņam garām. Jūtu, ka cilvēki apkārt sāk plīst. Kāds austrietis elš, pūš. Vai tālu? I need my personal assistant (tulk. – man nepieciešams privātais asistents – red.), viņš izvirza prasības. Es viņam novēlu, lai turas. Panāku vēl baru plīstošu ļaužu. Nezinu kādēļ, bet šis gabals, kas kartē izskatās necils, dzīvē bija viens no grūtākajiem. Vai tādēļ, ka iepriekš bija viegli skrējiens uz leju. Šajā posmā arī pamanīju pirmos, kas izstājas. CCC stilā dāmas ar aplikācijas palīdzību izsauc pavadoni. Ik pa brīdim redzu, ka ne no kurienes uzrodas vīrietis sarkanā jakā un kaut kur ved izstāties nolēmušo. Redzēju divas šādas epizodes. Beidzot uzrodas fotogrāfs. Kurš saka, ka vēl 600 m palikuši.
CHAMPEX-LAC 9:25. 55,9km. 3370 kāpummetri. 360.pozīcija. Pirms telts cilvēku pūļi. Šajā punktā ir ļauts saņemt palīdzību no malas. Ieeju teltī. Nu baigais tusiņš. Visi sēž pa pārīšiem. Ēd vakariņas. Man ēst īpaši negribas. Šajā romantiķu kafejnīcā atrodu brīvu vietiņu. Sajaucu dzeramo. Nodegustēju ēdienus. Ieraugu milzīgu sagrieztu, bet neaiztiktu melleņu kūku. Dzimšanas diena kādam – nodomāju. Paņemu batoniņus un dodos projām. Pēc brīža atskārtu, ka šī kūka taču bija mums – skrējējiem. Dalības maksā iekļauta. Tajā brīdī tik sāku sevi sunīt. Kādēļ nepaēdu to kūku? Iztēlojos, cik tā bija garšīga. Mutē siekalas saskrēja. Nu jau puse paveikta, otru pusi nāksies skriet ilgāk. Gan jau 20 stundās iekļaušos. Skrienam pa mežu, pēkšņi meža vidū rokeru bārs. Iekniebju. Tiešām bārs. Paliek aizvien tumšāks. Jādomā par lampu. Atlikuši tikai divi zobiņi. Gan jau pēdējais zobs būs vieglāks nekā pārējie. Esmu pāri zoba smailei. Checkpoints.
LA GIETE 11:36. 67,2km. 4220 kāpummetri. 272.pozīcija. Džeki kurina ugunskuru. Jāliek lampa. Man ir orientieristu iecienītais lukturis. Gaisma ļoti laba. Taču baterija atsevišķi. Līdz ar to paiet 5 minūtes, kamēr sataisos. Bet toties, kur es dodos, tur uzaust diena. Ārā tik silti, ka skrienu ar īsajām rokām. Līdzko skrienu lejā, tā mani apdzen. Nav man tā noskrējienu tehnika. Kā viņi to dara, nesaprotu. Nav jau tā, ka tā taka būtu līdzena. Viņi mauc garām pašķeltiem akmeņiem un saknēm. Tumsā, kad skrienu lejā, redzu pilsētas gaismas. Skaisti, bet tā nenāk un nenāk tuvāk. Nolaižos Trient Petzel checkpointā.
TRIENT 12:25, 72km, 276.pozīcija. Padzeru kolu. Vēlreiz padzeru kolu. Un vēlreiz padzeru kolu. Polis piedāvā Kolu ar vodku. Iesmejam. Pēkšņi pie manis uzrodas franču TV žurnāliste un uzdod jautājumus. Prasa, no kurienes, kā jūtos? Latvijas, jūtos lieliski. Noskrējis 70km un neesi piekusis. Es saku, ka nē… vēl ne. Kādēļ neesmu piekusis? Jo biju konferencē, kur zinātniski pierādīts, ka nogurums ir galvā. Iedzeru uz ceturto kāju kolu, ieēdu un laižu tālāk.
Nakts, tumšs. Ik pa brīdim dzird govju zvanus un sajūtu pazīstamo aromu. Viņas ir tepat kaut kur blakus. Kāpju kalnā. Sajūtu, ka iet uz leju. Tā skaidrs, otrs zobs sasniegts. Paliek tikai lejā, augšā, lejā.
CATOGNE 13:53. 77,5km. 5122 kāpummetri. 243.pozīcija. Ripoju lejā, atkal mani apdzen. Nu nemāku pa tām saknēm un akmeņiem maukt lejā. Sāku piekopt stratēģiju, ja mani apdzen, tad mēģinu turēt līdzi un kopēt kustības. Liekas – sāk padoties. Dzirdu mūziku. Laikam kādi ļautiņi restorānā izklaidējas, domāju. Mūzika paliek skaļāka. Pūtēju orķestris. Raits ritms. Noskrējiens kļūst jautrāks. Savu pulsu arī nezinu. Garmins nobeidzies. Esmu lejā.
VALLORCINE 14:42. 82,6km. 238.pozīcija. Izrādās – orķestris sagaida mani. Izritinājuši sarkano paklāju. Meitenes uzcirtušās. Kola, banāns un dodos prom. Nu, vēl pēdējais kalns. Kāpums sākumā lēzens. Viena šveiciešu stirna man aizjoņo pa priekšu. Lai jau skrien. Man atvaļinājums. Atkal orķestris. Mūzika gan sērīga. Ieraugu sienu, uz kuras zigzagus zīmē lampiņas. Saprotu, ka nebūs šis visvieglākais kalns. Saprotu, kādēļ mūzika tāda izvadoša. Skats jau labs. Rāpjos augšā. Panāku stirnu. Solis tāds raitāks liekas, ja Tev trausla un simpātiska pēc skata sieviete pa priekšu skrien. Tad kopā kāpjam. Bet viņa bez nūjām. Laikam viņu nodzinu. Apdzenu plīsējus. Redzu tikai trepes. Kāpju, kāpju. Augšā esmu. Skrienu pa akmeņiem šķeltiem akmeņiem. Punkts, kuru neatceros.
LA TETE AUX VENTS 16:40. 90,3km. 6012 kāpummetri. 197.pozīcija. Pamanu telti. Forši, ka tūlīt būšu klāt. Nepagāja ne stunda, skrienot lejā, līkumojot un augšā esmu BUFF teltī.
LA FLÉGÈRE 17:22. 93,8km. 192.pozīcija. Man kolu piedāvā 60 gadīgs bārdains hipsters. Es apmulstu. Vai tas ir viss? Tūlīt noskriešu lejā, un piedzīvojums ir beidzies. Nekā nebija. Patusēšu ar frīko vīru. Visi skrien cauri, grib jau mājās. Neviens nepietur. Nu labi, laižos lejā. Mani panāk viena sieviete. Mācos tehniku noskrējienā no viņas. Izskatās, ka amats rokā, jo sāku skriet ātrāk kā viņa. Nu jau pazīstamās aveņu takas. Jau Šamonī. Pilsēta guļ. Brīvprātīgie norāda ceļu, beidzot normāli var paskriet. Nu, kādēļ tik ātri? Pat saullēktu kalnā nesagaidīšu. Izskrienu cauri Šamonī. Uzņemu ātrumu un ielidoju finišā. Apkārtējiem patika mans lidojums. Nez kādēļ pārējie finišētāji tādi piekusuši.
CHAMONIX 18:25. 101,1km. 6121 kāpummetrs. 195.vieta kopvērtējumā. 48.vieta V1 vīru grupā. Finišēt 3:25 naktī nav forši. Nav cilvēku. Saņemu vesti, iekožu kaut ko. Man piedāvā alu, bet kolas vairs nav. Alu diemžēl vairs nedzeru.
Pēcvārds.
Skrējiens izbaudīts. Mierīgi un izklaidējoties. Tagad saprotu, ko nozīmē kalnu skrējiens. Melleņu kūka palika neapēsta. Saullēkts netika sagaidīts. Baiba izlasīja un teica, ka beigas norautas. Patiesi tādas arī bija manas sajūtas, ka beigas norautas. Tas nozīmē, ka nāksies skriet pilno UTMB. Psiholoģiski un fiziski esmu gatavs skriet saulainos apstākļos. Kā būtu, ja lītu lietus, nezinu. No sniega man ar nav bail. Taču pie tehnikas un ekipējuma vēl jāpiestrādā.
Runājot par cipariem. Pusotru stundu lieki pavadīju visos punktos. 17 stundās mierīgi varētu iekļauties. Tas, nozīmē 110-120.vieta +-. Tātad, ja tāds nīkulis, kā es, var teorētiski ieskriet simtniekā, tad man ir pārliecība, ka mūsu puikas, piemēram, Andris var pacīnīties par labu vietu desmitniekā. Nobeigumā saite uz informāciju par manu skrējienu.
Kādēļ man patīk rakstīt? Jo rakstot ir iespējams vēl vienu reizi izdzīvot piedzīvojumu, kas ar Tevi ir noticis. Tādēļ nolēmu vēlreiz izdzīvot šīs vasaras skaistāko piedzīvojumu. Sacensības mēdz būt dažādas – dažreiz mērķis ir piedalīties, dažreiz – saprast, ko nozīmē skriet kādā apvidū, pārbaudīt savas spējas, dažreiz uzvarēt sevi vai sacensties ar citiem. Šoreiz stāsts būs par ballīti nedēļas garumā, lai saprastu, ko nozīmē skriet apkārt Monblānam. To, ka skriešu UTMB biju jau izsapņojis sen pirms vispār sāku skriet. Patiesībā ļoti iespējams, ka skriet sāku tieši ar mērķi: kādreiz noskriet pilno UTMB. Nākošais pavērsiens ceļā uz Monblāna skrējienu bija tad, kad pirms diviem gadiem mans draugs Andžejs pierunāja noskriet Siguldas kalnu maratonu. Tika iegūti pirmie punkti, kas nepieciešami, lai kvalificētos sacensībām. Pēc tam Cēsu Eco trail. Un tad jau kvalifikācijas punktu skaits UTMB CCC distancei bija pietiekošs. Ja punkti ir sakrāti, tad tie ir jātērē, saka Andris, viens no šī raksta varoņiem.
Dzimšanas dienas dāvanā no draugiem saņemu Mont Blanc smaržas. Jāpiezīmē gan, ka dāvinātājiem nav ne mazākās nojausmas par maniem plāniem skriešanas jomā. Visas zīmes ved uz Šamonī. Ir skaidrs, ka ir jāpiesakās sacensībām. Decembrī sākās iepriekšējā reģistrācija skrējienam. Vēl tikai jālaimē izlozē, un varēšu gūt pavisam jaunu pieredzi.
Kādā jaukā dienā saņemu e-pastu, ka esmu laimējis izlozē! Bieži man loterijās neveicas, īpaši, jo nepērku to biļetes. Izrādās veiksmīgi ir arī Andris ar Līgu. Vienojamies braukt kopā. Jāsaka, ka man veicās arī ar to, ka ceļojuma tehnisko pusi: apartamentu, lidmašīnas un transfēra organizēšanu uzņēmās Andris. Paldies viņam par to!
Lidojam no Rīgas ar Lufthansa cauri Frankfurtei uz Ženēvu. Sapriecājos, ka varēšu lidmašīnā baudīt smalko vācu servisu. Taču neraža. Esmu palicis tik tievs, ka vācu stjuarts mani vairākas reizes nepamana, mēģinot viņam izlūgties pienu pie kafijas. Pienu viņš nepiegādā arī tad, kad pats atkārtojis “coffee with milk”. Iespējams – viņš visiem līdzekļiem mēģina mani pasargāt no neveselīgā piena plaģiāta, kas sabērts trubiņās vai safasēts trauciņos ar trīs gadu derīguma termiņu. Ņemot vērā, ka mums bija lielisks ceļojums, tad tā laikam bija laba zīme. Frankfurtē laiks paskrien, sēžot pie bezmaksas kafijas aparāta. Drīz jau lidojums uz Ženēvu. Pēc tam pāris stundu laikā transfērbuss mūs nogādā Šamonī.
Monblāns mūs sagaida Mākoņos
Drīz jau satikšanās ar Franču dāmu, kura ierāda mums mājīgo dzīvokli, kas uz nedēļu kļūs par mūsu mājām. Ierasties gandrīz nedēļu pirms skrējiena izvēlējāmies, lai varētu gūt baudu no kalniem un aklimatizētos. Iekārtojamies apartamentos, dodamies pastaigāties un iepazīt pilsētu. Kāja paslīd ejot garām kafejnīcai, un nopērkas Crème brûlée.
Latvijas karogs ir vietā!
Starts un finišs UTMB distancei, finišs pārējām
Skatāmies laika prognozi: Netipiski silts Monblānam. Skrējiena dienā sola līdz pat +32°C. Man patīk skriet arī karstumā! Gulēt eju laicīgi, jo no rīt 8:00 došos uz konferenci “Medicine and Science in Ultra Endurance sports”.
Konference.
Pasākums noris precīzi. Vada Amerikānis. Lektori – profesori ir skrējēji no ASV, Kanādas, Francijas, Skotijas. Skoti, sākot konferenci, atvainojas par savu slikto angļu valodu. Prezentācija parasti sākas tā: Mani sauc tā un tā. Tādas un tādas universitātes profesors.
Ātrākais lektors Andrew Murray
Strādāju tādā un tādā klīnikā. Esmu noskrējis to un to, pirmās vietas tur un tur. Un tad vēlama bilde ar Gediminu Griņju fonā. Iegūstu jaunas zināšanas, kas jau tiks izmantotas priekšā esošajā skrējienā. Mediķiem paredzēto pirmās palīdzības sniegšanas daļu neapmeklēju, jo ir jābauda kalni.
Laiks noskaidrojas
Pirmie iespaidi
Pēc treniņplāna paredzēts aklimatizācijas skrējiens līdzenā apvidū. Andris noskata vislīdzenāko vietu. Rezultātā ar pacēlāju uzbraucam līdz pirmajai pieturai Midi stacijas virzienā. Visi skrienam. Es priecājos kā mazs bērns. Pārsteigumu sagādā Baiba, kura pastaigas vietā izvēlas skrējienu.
Nez kādēļ Baibai smagākā mugursoma
Pa kalnu takām viņa ir ar mieru skriet. Un vispār, ja viņa dzīvotu kalnos, tad skrietu katru dienu. Ziniet, bet tur tiešām ir skaisti. Kalni dara brīnumus. Skatus nav iespējams aprakstīt. Nevajag arī. Tie ir jāredz un jāizdzīvo. Sasniedzot virsotni, skriešanas laiks ir beidzies. Pārejam pārgājiena režīmā. Ledāji izskatās pēc viegli sasniedzām apledojušām sniega kupenām martā. Kas tad tas? Mazāki par skudrām punktiņi virknē kust lejup pa ledāju. Alpīnisti treniņpārgājienā, nosaka Andris. Šajā brīdī tikai izdodas saprast Ledāju patieso izmēru.
Vienu dienu izdodas redzēt lavīnu, kas nolīdzina ledāju. No attāluma tīri neko. Bet saprotu, ja tu esi tur, tad neviens Tevi neizglābs. Biju plānojis aprakstīt visas dienas, bet tagad saprotu, ka izbeigsies visa tinte un spalva paliks neasa. Piefiksēšu tikai tos mirkļus, kas visvairāk palikuši atmiņā! Avenes. Kādā brīdī radās doma par paštaisītu Crème brûlée ar avenēm.
Dosimies uz Breventu
Visas nepieciešamās sastāvdaļas mums ir, Andris ir gatavs pagatavot, taču aveņu nav. Pēc mūsu pastaigskrējiena Breventas stacijas apkaimē, arī šajā dienā nolemjam ar kājām iet lejā uz Šamonī. Ja godīgi, tad, ejot lejā, visu laiku sāp kreisais celis. Brīžiem domāju, kā es varēšu noskriet to 101 km, ja sāp. Bet pārejam pie avenēm. Ejot lejā no Breventa stacijas, bija daudz aveņu gar ceļa malām. Pielasījās pilna Isostar pudele. Tās lielākās avenes auga pāri kraujas malai. Brīžiem bail bija skatīties, kā Andris liecās pāri ceļa malai. Nu, bet viņiem ar Līgu kalnā kāpēju pieredze.
Selfijs ar kalniem
Kad veiksmīgi beidzās otrs aklimatizācijas treniņš, tad Andris rādīja savu kulināra talantu. Starp citu, ja nākas dzīvot kopā ar Andri un Līgu, tad par diētām nāksies aizmirst.
Paraplanieristi
Šodien mums ir paredzēts paskriet un pavingrot. Laiks ar katru dienu kļūst siltāks. Pa dienu iesilst līdz +28°C. Noskatām vingrošanai foršu pļaviņu. Tur lejā kā Ērgļi laižas paraplanieristi.
Ja vēlaties lidot, tad LesAilesDuMontBlanc.com
Vingrojam. Ik pa brīdim pārlaižas pāri ēna. Atmiņā uzaust aina no kapteiņa Granta bērniem, kad kondors nes mazo zēnu. Sirreāli.
Lauma.
Iesim sagaidīt Laumu, kurai drīz ir jāfinišē TDS distance, kura bija 119km gara ar 7250 vertikālajiem metriem. Pirms tam aplikācijā sekojam viņas gaitām. Mēģinām uzmundrināt (attālināti), kad redzam, ka viņai priekšā ir kāpums. Pilsētā satiekam daudzus latviešus. Iegūstam Facebook draugus. Jau tas, ka esi šeit, Tevi vieno ar citiem. Jo Jūs esat kalnu taku skrējēji. Taču vēl vairāk Jūs tuvināties, kad runājat vienā valodā.
Gaidot Laumu, interesanti vērot finišētājus. Atmiņā palikuši 3 cilvēku profili. Viena sieviete, nāk uz finišu. Visi malā stāvošie uzgavilē: Bravo! Pēc brīža redzu, ka vīrs un četri bērni sagaida viņu pēdējā km taisnē. Visi kopā dodas uz finišu. Man asaras acīs atkal saraušas, redzot to prieku. Es kādreiz labprāt arī Baibu sagaidītu finišā!
Parādās pāris, kundze ap 70 gadiem, melniem matiem, melns sporta tērps, Salomon mugursoma, vaigi iekritušies, liekā svara nav. Viņu pabalsta jauns vīrietis ap 30. Ziniet, varbūt Jūs teiksiet, ko viņa šeit dara? Bet piekrītu teicienam, ka labāk nomirt sacensībās nevis slimnīcā! Miršana viņai nav ne prātā. Nākamajās dienās pamanu viņu atbalstām un uzmundrinām citus skrējējus. Viņa ir ātrāka par Laumu! Bravo, uzsaucu varenajai dāmai!
Tad vēl viens vīrietis – izskatās pēc spāņa – ar krampjiem sarautām kājām mēģina nokļūt līdz finišam. Viņam palīdz. Finišā jau gaida ātrā palīdzība un nestuves. Bravo! Visi sauc! Viņš tiek aizvests uz slimnīcu. Es būtu izstājies. Es vispār nebūtu startējis, ja nebūtu gatavs. Tad jau parādās viņi. Lauma ir varone manās acīs, jo pirmo reizi redzu dzīvu latvieti, kurš finišē TDS. Viņa nāk kopā ar Tomu, ja nemaldos. Sagaidītāji, latviešu blice uzliek fonā karogu, fotografēju.
Lauma un Toms finiša taisnē.
Viņas kolēģes pierunā viņu skriet finišā. Viņa aizlido. Pēc finiša ekspresintervija par distanci. Man ir svarīgs katrs vārds. Varbūt ko noderīgu varu iegūt. Kā es to varēšu izdarīt? Labā ziņa, ka celis vairs nesāp!
Compressport!
Vai iesim uz Compressport brokastīm, vaicā Andris? Kādām brokastīm? Vai Compressport uzaicinājumu nesaņēmi? Šajā brīdī saņemu mācību, ka ne viss ir spams. Un pirms izdzēst epastu, izlasi to. Compressport šobrīd ir sporta mārketinga karaļi. Piesakāmies brokastīm! Brokastis ir jānopelna noskrienot 5 km vieglā riksī ar Compressport atbalstītajiem elites sportistiem, kuru vārdus mēs nezinām, lai viņi piedod. Pirms skrējiena mēs saņemam bezmaksas sviedru lentes. Varam izvēlēties krāsas. Ņemu spilgti dzeltenzaļo. Noderēs tumšajā laikā skrienot! Pēc skrējiena brokastis pie vienas foršas Ecobio kafetērijas! Kafija, muslis, jogurts. Musli es apēdu arī par tiem, kas neatnāca uz šo pasākumu.
Compressport dāvaniņas
Somas pārbaude un numuru izņemšana
Ja godīgi, tad šajā sakarā dzīvot ar Andri ir tīrais sods. Viņš izbrāķē daļu manis paņemtā ekipējuma. Klīstu pa pilsētas bodēm un meklēju ūdensnecaurlaidīgās bikses, ūdensnecaurlaidīgos cimdus. Pasākums diezgan demotivējošs, jo lietus netiek solīts.
Ejot izņemt numuru, bija jāpastāv nedaudz rindā, kas kustējās raiti. Izlases veidā vajadzēja uzrādīt attiecīgo ekipējumu. Beigās tiekam pieskaitīti zaļo kastai, kas tiek nomarķēta ar zaļo lentīti. Nekas, pienāks diena, un man būs sarkanā lente. Pēc lentītes izsniedz numuru un T kreklu. Beigās var smuku bildi sataisīt.
Fotografēšanās iespēja pēc Nr. saņemšanas
Tā, mīļie! Es varētu rakstīt un rakstīt. Nedēļas laikā apsolos aprakstīt pašu skrējienu, ja vien atstāsiet pa kādam komentāram uzmundrināšanai.
Dažādi man gājis ar tiem pusmaratoniem. 1. reize bija 2011. gadā, kad sāku ar 1:24h. Pēdējā 9. reizē jau tiku līdz 1:17:59. Pa starpu vēl gadījās arī 1:25h pēc negulētas nakts. Tad nu šajā rudenī biju nobriedis 10. reizei. Jāatzīst, ka rudenī, kad gan laika apstākļi ir labi treniņiem, gan arī gaisa temperatūra sacensībās ir man piemērotāka (vislabāk jūtos, ja ir 0-10°C), ir pilnīgs pusmaratonu vakuums. Valmierā tie kāpumi mani kauj nost. Tad vēl ir tādi miksētie asfalta/krosa pusmaratoni, bet esmu izteikts asfalta/stadiona cienītājs, kas no apšaubāmiem segumiem turas pa lielu gabalu. Vēl ir ārzemju pusmaratoni, kur izmaksas krietni lielākas. Tad nu faktiski vienīgais, kas paliek pāri, ir Siguldas pusmaratons. Bet arī te ne viss mani apmierina. Pirmkārt, pietiekoši garš kāpums, kas jāveic 4 reizes. Otrkārt, starts jau 9:00, kas pie mana miega režīma ir liels izaicinājums. Es tad labāk startēju kaut 2:00-3:00 pa nakti. Un tad vēl arī nemitīgā slalomēšana, apdzenot atpalicējus, kurus jau jāsāk apdzīt 2. apļa beigās. Un tā līdz finišam. Šajā ziņā pat sāk likties, ka Valmiera nemaz tik slikts variants nebūtu bijis.
Gatavošanās
Šogad sportiskās formas virsotni sasniedzu jūnijā, ko turēju arī jūlijā. Biju plānojis arī skriet Jelgavas pusmaratonu, tomēr iepriekšējā nedēļā, kad bija plānots veikt to galveno treniņapjomu, saaukstējos. Esmu pagaidām visai slimīgs, un saslimt sanāk regulāri. Ar atlabšanu negāji tik viegli, nezināju, vai vispār paspēšu līdz sacensību dienai, un gluži vienkārši sirdsapziņa neļāva skriet, jo plānotais darbs netika paveikts. Tā kā neesmu nekāds robots un formu ilgi neturu, tad augustu paņēmu vieglākā režīmā, lai jau septembrī uzsāktu gatavošanos Siguldas pusmaratonam. Rudenī regulāri esmu saņēmis jautājumus, kam es gatavojos. Šeit parasti rodas pārpratumi, jo, kad es atbildu, ka gatavojos Siguldai, tad tas daudziem saistās ar Siguldas kalnu maratonu, un jau mēnesi iepriekš gatavoties pusmaratonam jautātājiem liekas kaut kas neparasts.
Jebkurā gadījumā septembrī skriešanas treniņu ziņā viss gāja daudz maz tā, kā ieplānots, forma gāja uz augšu, gandrīz vai katrs nākamais stadiona treniņš sanāca labāks nekā iepriekšējais. Piemēram, 19. septembrī 7x1km vidēji 3:26min/km, kamēr pēc 8 dienām jau bija 9x1km vidēji 3:24min/km. Abās reizēs pauzes bija 1 min. Uz kilometrāžu īpaši neiespringstu, jo galvenais man ir kvalitāte, nevis pliki kilometri. Bet jebkurā gadījumā tā vidēji ap 60km pēdējās nedēļās sanāca, kas manam līmenim ir pilnīgi normāla kilometrāža.
Tad nu nākamā lieta, pie kā es piedomāju, bija saaukstēšanās. No iepriekšējiem 4 gadiem 3 reizes esmu saaukstējies tieši augustā/septembrī. Šogad gan saaukstējos jūlija vidū, tā, ka bija cerības, ka kaut kāda imunitāte iegūta. Jebkurā gadījumā es piekopu tādu taktiku, ka pēc katra ātruma treniņa LSPA stadionā skrēju uz turpat blakus esošo Bābelīša ezeru peldēties. Rudens gan nelutināja, un tikai septembra vidū palika vēsāks ūdens, kad patiešām varēja trenēt organismu. Pašsaprotama lieta ir aukstā duša (silto ūdeni lietoju, lai tikai traukus nomazgātu). Diemžēl vasarā tas aukstais ūdens ne dušā, ne ezerā diez ko auksts gan nav, tāpēc pēc saaukstēšanās jūlijā sapratu, ka pietiek slinkot un taisīju ledus vannas: satecināju vannā auksto ūdeni un tad sabēru pilnu vannu ar ledus gabaliem. Pamatīga ķēpa gan tā ir. Galvenā ideja, ka visas tās aukstuma procedūras stiprina imunitāti, tas ir zinātniski pierādīts. Organismam saskaroties ar auksto ūdeni, vēnas automātiski aiztaisās ciet, lai aukstā asins plūsma nesasniegtu vitāli svarīgos ķermeņa rajonus, piemēram, krūšukurvi, sirds rajonu, lai pēc tam, kad atkal organisms vairs nav saskarē ar aukstumu, vēnas atkal attaisītos vaļā. Jo labāk trenēts organisms, jo labāk notiek šī vēnu aiztaisīšanās/attaisīšanās. Ar aukstuma treniņiem šo procesu var uzlabot dramatiski, kas vienlaicīgi arī jūtami uzlabo imunitāti. Ja par zinātniskajiem datiem, tad reāli pētījumi parāda, ka trenētos organismos tā saucamie “iekaisuma” jeb ļaunie proteīni gandrīz vispār nav atrodami, pateicoties aukstuma treniņiem. Jebkurā gadījumā imūnajai sistēmai ir potenciāls būt modrai un kaujas gatavībā pret ārējiem uzbrukumiem, taču jūlijā kaut kā ar tiem aukstuma treniņiem man bija švaki, kas tad arī droši vien veicināja to, ka mana imūnā sistēma nebija tik modra. Otra lieta, kas nāk komplektā, ir atjaunošanās: aukstums palīdz atjaunoties pēc fiziskām slodzēm (izskaidrojums līdzīgs kā ar imunitāti), un aukstuma vannas šādiem nolūkiem izmanto ļoti daudzi elites sportisti.
Bet vispār drusku aizmuldējos, jo blogs ir par Siguldas pusmaratonu. Tā kā ar treniņiem un nesaaukstēšanos viss gāja ideāli, tad nākamā lieta bija mēģinājums izmainīt savus gulēšanas paradumus. Vislabākais miegs man ir tad, kad eju gulēt pēc pusnakts. Tad nu mēnesi pirms Siguldas regulāri vienkārši brutāli uzliku modinātāju uz ļoti agru laiku, lai galu galā organisms saprastu, ka vakarā agrāk jāaizmieg. Regulāri cīnījos ar hronisku miega badu. Atļāvu arī šad tad organismam atlūzt un pagulēt ilgāk, lai galīgi sevi nesabeigtu. Bet galu galā izdevās daudz maz aklimatizēties Siguldas laika zonai. Vienu reizi pat aizmigu jau 21:00 un bez modinātāja piecēlos jau 6:00. Lai organisms pierastu, ka jāskrien būs ātri jau no rīta, tad visus savus ātruma treniņus arī centos taisīt agri no rīta. Dažas reizes vienkārši uzsāku skriešanu jau pirms 6:00.
Modificētie apavi no dažādiem rakursiem.
Visbeidzot vēl par apaviem un cīņu pret tulznām. Kā nu man pirms 5 gadiem teica LOV fizioterapeits, tad nu ir man tāda tizla pēda, ka pirksti viens pret otru sitas un beržas. Tāds tizls nu es esmu. Tulznu ziņā man jau ir izstrādāts algoritms. Katru dienu smērēju pēdas, pēdējā nedēļā pat vairākas reizes dienā. Ar apaviem man ir tā, ka, jo vairāk km noskrieti un jo vairāk esmu tos apstrādājis, jo mazāk berž. Tad nu izvēlējos skriet savos visuzticamākajos apavos ar noskrietajiem 2500 km, ko esmu vairākkārtīgi apstrādājis un modificējis (bildē kreisais apavs). Sanācis šad tad uzplēst skrienot, pēc 1000 km zole jau bija izdilusi pilnīgi caura, bet dažādi pārlīmējot caurumus un aizstājot zoli, izdevies iegūt labu rezultātu, kas nemaz neberž.
Tagad nu, kad pēdējais grūtais treniņš paveikts, palika vairs tikai slodzes nomešana un sagatavošanās skrējienam, lai tieši uz startu laiku sasniegtu to īsto homeostāzes līmeni (angliski tapering periods). Pēdējais nopietnais treniņš man bija 7 dienas pirms starta, pēc tam vairs tikai vieglie skrējieni uz 4:10-5:00min/km. Pēdējās 2 dienas pirms starta neskrēju, bet tā vietā vieglas pastaigas. Pēdējās 3 dienas ēdu pastiprinātos daudzumos ogļhidrātus. Normāli muskuļi uzglabā tikai nelielu daudzumu glikogēnu, taču, uzņemot pastiprinātos daudzumos ogļhidrātus, to glikogēna daudzumu, kas tiek uzglabāts muskuļos un aknās, var palielināt. Protams, OH uzlāde efektīvāka ir pirms maratona, tomēr šoreiz nolēmu arī pamēģināt pusmaratonam.
Pirms starta
Iepriekšējā dienā labi atpūtos un uzkrāju spēkus. 22:30, kad patiešām miegs mani kāva nost, gāju gulēt. Biju pilnīgi mierīgs, nekādu uztraukumu, domāju labas domas. Viena lieta ir tas, ka nāk miegs, bet pavisam cita lieta ir aizmigt, un kaut kā negāja man tik labi šajā ziņā. Tā nu pienāca jau 2:00. Tā kā modinātājs bija uz 6:00, tad sapratu, ka vairāk par 4h miega šoreiz nesanāks. Un visi mēģinājumi mainīt miega režīmu komplektā ar hroniskos miega badu utt, viss tas veltīgi darīts. Tad nu mēģināju sevi piemānīt un mēģināju iestāstīt, ka Siguldas pusmaratonu tomēr neskriešu. Kam man tur mocīties! Ātri vien pēc tam beidzot arī aizmigu.
Ierodoties Siguldā uz starta vietu, mani pārsteidza, ka nekur nebija atrodama ģērbtuve, un pat reģistrācijas teltī man nemācēja teikt, kur tad ir pārģērbšanās vieta. Kā vēlāk ziņoja informators, tad telts pa nakti bija aizpūsta līdz pašai Gaujai. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, un visas šīs ķibeles orgus droši vien drusku aizkavēja, un galu galā startu pārcēla uz 9:15, līdz ar to varēju vairāk iesildīties un pamosties ne tikai fiziski.
Skrējiens
Esmu nonācis līdz pašam skrējienam. Ja vēl pirms nedēļas domāju, ka izskriet zem 1:16h varētu būt pa spēkam Siguldas trasē, tad, redzot laika prognozi, kas rādīja brāzmainu vēju, sapratu, ka zem 1:17h ir maksimums, ko no sevis varētu izspiest. Taču, tā kā man pat 4h miegs nesanāca, un biju ne visai labā stadijā, galva tāda dulla, tad beigās jau manas ambīcijas nokritās vēl par minūti, un labot PB 1:17:59 jau būtu sasniegums. Bet vispār jutos tā, ka grūti bija novērtēt, uz ko es šādā stadijā esmu spējīgs. Mierināju sevi ar domu, ka 2 pusmaratonus esmu noskrējis arī ar 0h miegu, tā ka 4h miegs pat nav nemaz tik slikts variants. Visreālākais, kā sasniegt mērķi, varētu būt skriet kāpjošā tempā tā, lai katrs nākamais aplis ir ātrāks. Startā dzirdēju, ka Matisons plānojot noskriet uz 1:17-1:18h kāpjošā tempā. Tieši tas, kas man vajadzīgs. To laikam dzirdēja vēl daži, jo apkārt Matisonam tāda paliela grupiņa izveidojās.
1. aplis. Turos grupiņas aizmugurē.
Es kā tāds liekēdis iesēdos grupas aizmugurē (skatīt bildē). Gadu nebiju skrējis sacensībās neko garāku par 10.55km, un viena no pusmaratona burvībām ir tā, ka vismaz pirmie kilometri ir daudz maz viegli un neprasa tik lielu piepūli. Bija gan arī tādi, kas bija galīgi aizelsušies pēc pirmajiem km, bet tās ne jau manas problēmas. Pēc 180 grādu pagriešanās punkta beidzot arī izjutu spēcīgo pretvēju. Pamatīgi rāva nost no kātiem. Pat neko daudz nedeva, ka biju aizvējā aiz palielas skrējēju grupiņas.
1. aplis 19:37, tālāk pārceļos uz 2. apli
Viss iet ideāli pēc grafika, jo orientējos uz vidējo apļa laiku 19:29, bet kāpjošā tempā, tāpēc 8s lēnāks 1. aplis ir akceptējams. 2. apļa sākumā, kad beidzot pretvējš beidzās, sapratu, ka lielas jēgas šai trases posmā kā tādam liekēdim skriet aiz muguras nav, tāpēc skrēju projām un ķēru priekšā esošos. Drīz vien sapratu, ka nav neviena no priekšā esošajiem, kas skrietu manā tempā, un esmu palicis trasē viens pats. Skrienot atpakaļ pēc 180 grādu pagrieziena, vējš pūta vēl trakāk, un sapratu, ka 1. apļa aizvējš tomēr drusku palīdzēja. Tā kā vēl bija jāskrien kāpumā uz augšu, tad temps tika pamatīgi noslāpēts, un sanāca paliela mocīšanās. Izskrienot uz garo starta finiša taisni, redzēju, ka priekšā esošie ir ļoti tālu priekšā un knapi vispār saskatāmi. Tur nav variantu. Tad nu pieņēmu taktisku lēmumu nedaudz piebremzēt un uzgaidīt abas sieviešu līderes, ap kurām bija paliela grupiņa izveidojusies. Pie tam tur vēl tā ekstra, ka līdera velosipēds brauc pa priekšu un attīra ceļu no atpalicējiem, kas pamazām jau sāka uzrasties.
2. aplis 19:23, pārceļos uz 3. apli
Vienā trases posmā 2. aplī tik lēni skrēju, ka nebija pārliecības par 2. apļa rezultātu, tomēr ir izdevies nomest 14s. Gaidot sieviešu līderes, sapratu, ka laiks jāizmanto lietderīgi un jāatbrīvojas no želejas. Problēma gan bija tā, ka nebija ne mazākās vajadzības pēc želejas. Mest projām negribējās, tad nu tomēr izdzēru. 2. apļa 1. kilometrā mani beidzot panāca sieviešu līdere: Marhele un Luiza no Krievijas. Turpat arī bija Matisons, no kura es pēc 1. apļa biju aizmucis. Kopā bijām gandrīz 10 skrējēji grupiņā. Un te nu es pēc pilnas programmas izjutu, cik noderīgs ir līdera velosipēds. Trase tika smuki attīrīta no atpalicējiem, gandrīz visi smuki rindiņā tika novirzīti uz vienu malu. Nebija nekādas vajadzības slalomēt starp masām, tik viegla skriešana. Te nu man radās ideja, ka orgi varētu iezīmēt uz asfalta optimālo trajektoriju, kā tas ir vairākos lielajos maratonos. Tad arī atpalicēji varētu pieturēties pie tā un skriet pa šo optimālo līniju smuki rindiņā. Būtu daudz vieglāk apdzīt, jo tā lielākā problēma ir tā, ja atpalicēji skrien katrs pa savu trajektoriju: viens vienā pusē, otrs otrā un vēl kāds pa vidu. Un dažbrīd arī blakus pa 2 vai 3 vai vienkārši katrs pa savu pusi. Un ja vēl tas tiek darīts šaurās vietās, kur tikai 2 var blakus skriet, tad ir pavisam grūti. Jebkurā gadījumā sapratu, ka jāturas vien tajā zonā starp sieviešu līderi un velosipēdistu. 180 grādu apgriešanās punktā bijām palikuši 7 skrējēji grupiņā. Ja 2 apļus iepriekš es kā liekēdis biju aiz Matisona muguras, tad šoreiz bija otrādāk un turējos grupas priekšgalā. Pavērsiens beidzot notika starta/finiša taisnē, kur Marhele veica izrāvienu, jūtami kāpinot tempu. Es biju vienīgais, kurš turēja līdzi, un grupiņa vienā brīdī pilnībā izjuka.
3. aplis 19:28, dodos 4. aplī
Laika izteiksmē 3. aplis 5s lēnāk, kā otrais, tomēr notikumi trasē mani pilnībā apmierināja. Temps kāpināts, kopumā esmu daudz maz ciešamā stadijā. Aizmugurējie augšstilba muskuļi gan pamatīgi piedzīti, bet var izturēt. Dullums galvā nav tik traks. Ņemot vērā vēju un to, ka Luīza gan jau nav pārāk tālu aiz muguras, sapratu, ka Marhele centīsies turēties man līdzās, lai man tiktu nodrošināts pilns serviss ar trases attīrīšanu no atpalicējiem. Apzinoties, cik tas velosipēdists man būtisks, es arī negrasījos padoties un atpalikt. 180 grādu apgriešanās punktā jau bijām atrāvušies no Luīzas par 27s. Skrienot atpakaļ pret vēju un kalnu, es pārvērtos par tempa turētāju, un Marhele kā pielipusi skrēja man aiz muguras. Vispār bija pagrūti. Un līdera velosipēds sāka ziņot, ka Luīza pamazām tuvojas. Tad nu šajā brīdī, kad parunāt es vispār nebiju spējīgs, Marhele aiz muguras man vairākas reizes uzmundrināju un teica, lai saņemos. Nu kas par servisu man šodien! Priekšā trases attīrītājs, un vēl piedevām mani aiz muguras motivē. Izskrienot starta/finiša taisni, biju tā ieciklējies uz Marheli un velosipēdistu, ka fonā knapi vispār pamanīju, ka nejauši apdzenu vienu citu tiešo konkurentu.
Pēdējie metri.
Vispār kaut kādā brīdī, kad Marhele izlīda no aizmugures un sāka skriet man blakus, sāku satraukties, vai tik neatkārtosies pagājušā gada variants, kad es zaudēju par 0.15s. Biju tā iekarsis, ka pat nedomāju meiteni palaist pa priekšu, bet biju gatavs kaut pats pārraut to finiša lenti, lai tikai kārtējo reizi nezaudētu meitenei, jo no saviem visiem 8 SL pusmaratoniem vēl ne reizi nebiju priekšā sieviešu uzvarētājai. Vispār kopumā visai miglaini atceros pašu finišu, taču šoreiz biju 1s priekšā Marhelei, un kaut kādā mistiskā veidā tiesneši paspēja šīs 1 sekundes laikā pacelt no zemes to uzvarētāja lentu.
4. aplis 18:52, 5. aplī vairs nedodos
Beigu rezultāts sanāca 1:17:19. Pēdējais aplis 36s ātrāk kā trešais. Izmocīts PB par 40s. Jūtos galīgi pārmocījies. Sevi esmu pārspējis. Beidzot arī sieviešu uzvarētāju esmu pāspējis. Es biju fokusējies uz <1:18h, bet beigās izrādījās, ka arī zem 1:17h tik nereāli nemaz nebija. Ievadot skrējienu, sapratu, ka pusmaratonā var ne tikai izlīst zem apaļām minūtēm, bet ir arī citas robežas. Vidējais temps tiek uzrādīts kā 3:39.88min/km, kas nozīmē, ka pēc šīm sacensībām nu esmu kļuvis par pilntiesīgu 3:3X min/km pusmaratonistu.
Pārdomas pēc finiša
Vispirms par gulēšanu un agro starta laiku. Ja starts būtu, piemēram, 12:00, tad būtu gulējis 3h ilgāk, nodrošinot 7h miegu. Bet droši vien būtu aizmidzis jau stipri pirms 2:00. Es tomēr sāku saprast, ka laikam vienīgā izeja, kā rīkoties pirms šādiem atbildīgiem startiem, ir miega zāles. Neredzu citus variantus, jo nav patīkami, ka viss treniņos ieliktais darbs gandrīz vai bija veltīgs. Šoreiz izlīdu sveikā cauri. Otrs variants ir vienkārši nestartēt tik agros laikos, ko es arī nedarītu, ja man būtu kāda labāka alternatīva rudenī.
Par tulznām pēc skriešanas. No maniem 10 pusmaratoniem šis laikam varētu būt pirmais, kur nedabūju nevienu pašu tulznu. Mājasdarbu paveicu perfekti. Te pat nav ko vairs piebilst.
Par sāpēm. Te nu visvairāk izcēlās aizmugurējie augšstilba muskuļi, kas bija visvairāk piedzīti. Zinu, kas man ziemas periodā jāizdara, lai šo muskuļu grupu stiprināti. Vēl arī nedaudz sāpēja papēži, jo trasē bija pagarš lēzens posms uz leju, kur tad arī sanāca lielāks trieciens uz papēdi. Siguldas serpentīnceļa treniņos es parasti daru tā, ka augšā skrienu ar vieniem apaviem, bet lejā ar citiem apaviem. Te tādas iespējas nebija.
Par ogļhidrātu uzlādi pirms starta. Nebija ne vainas. Glikogēns pilnībā pietika, želeju veltīgi nopirku. Ja nebūtu piedzīti aizmugurējie muskuļi, varētu skriet vēl. Bet vispār jau lielāka jēga no OH uzlādes būtu pirms 30km, nevis pusmaratona.
Par aukstuma treniņiem. Jācenšas regulāri peldēties aukstā ūdenī. Tas manā skatījumā ir vislabākais veids, kā stiprināt imunitāti. Bet vispār jau tas ir ne tikai ansiso viedoklis, bet tie ir reāli zinātniski dati. Ziemas peldes biju plānojis uzsākt jau pirms 4 gadiem, bet kaut kā vienmēr atradu kādus ieganstus, lai no tā izvairītos. Tagad gan esmu noskaņojies nemeklēt attaisnojumus tur, kur to nav.
Mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied, tfu, maijā, kad pilsētu pārņem skriešanas prieks… Tā varētu raksturot kādu ikgadējo maija mēneša nedēļu, kad atšķirībā no iepriekšējiem gadiem jau janvāra beigas zināju, ka maijā ballītei būs būt.
06.05. Vakars. Sēžu birojā un pļāpāju ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas kārtējo reizi pavadītas viesnīcā, lai uzskaitītu visus numurus, aploksnes, saspraudes, mantu glabātuves numurus. Kā gadījās kā ne, pārskatot numurus tie nemanāmi izklājās pa grīdu. Brīdis atelpai. Bet savu grāmatvedību kārtībā savedu.
07.05. Ko šodien darām? Ar šādu skatienu uz mani lūkojas ap trīsdesmit palīdzēt atnākuši palīgi. Aiziet – līmējam aploksnes, krāmējam kastēs. Vispārēji smiekli, čalas visapkārt. Opā, nav pat pusdiena pagājusi – mēs pabeidzām. Tā lēnām telpas vienā galā sarūk atvesto numuru kastes. Bet telpas vidus tik pat lēnām aizpildās ar sapakotajiem numuriem. Neticami, bet vairāk kā puse sapakota. Prieks un gandarījums par paveikto. Vakars. Tik vien kā mājās un gulēt.
08.05. Jau no rīta ziņoju, ka pabeigsim līdz pusdienlaikam. Lielā komandā ir spēks. Nav pagājušas dažas stundas, ka telpā sāk atskanēt: “Mums beidzās numuri!”, “Kam ir numuri?”, “Ko mums vēl darīt?”. Ja sapakots, tad sapakots. Dienas noslēgumā kā bonusu atlasām vienu no super lielajām komandām. Tagad gan šodienai viss. Pie sevis priecājos, ka man būs divas brīvas atvaļinājuma dienas, kurās nevajadzēs strādāt.
Vēl tikai šonedēļ pietrūkst pielikts punkts pēc labi padarīta darba, tāpēc dodos izklaidēties jeb tikai 495 pakāpieni, 28 stāvi, 100 augstuma metri, 3min33sek. Tas viss iekš StairTrack, kur finišs Radisson Blu hotel Latvija 27. stāva āra terasē. Viegli nebija skriet augšup tajās bezgaisa trepēs, bet aizraujoši gan. Protams, gandarījums par savu 3.vietu starp dāmām.
09. – 10.05. Brīvdienas, saule, jūra, velo, grāmata, dārzs, ceriņi, atpūta. Telefons arī aizdomīgi klusē, protams, līdz otrdienas vakaram…
11.05. Ballīte viesnīcā tiek nomainīta ar ballīti Olimpiskajā sporta centrā. Komandas, komandas, komandas. Kad komandas augšstāvā sapakotas, tad laiks pārvākties uz noliktavas telpām. Ak, kā man patīk staipīt aplokšņu kastes pa trepēm. Labi, ka zālē ir ratiņi. Sāk parādīties pirmie jautājumi, vai mūsējā komanda ir sapakota?
12.05. Man aizvien patīk staipīt kastes ar sapakotajām un sašķirotajām aploksnēm no viena zāles gala uz otru. Kamēr zālē paralēli noris uzbūves darbi, tad mēs otrā stūrī pielasām klāt bukletus un somas pie aploksnēm. Ap pusdienlaiku komandu pārstāvji spieto kā bites ap stropu. Patīkami. Ik pa brītiņam zvana telefons, pastkastītē no biroja iebirst jauns e-pasts, kādam kaut kas jāpaskaidro. Piekusu. Sēžu zālē uz grīdas un skatos, kā top expo plauktu sistēma. Būs atkal ko darīt. Aiziet, atkal kastu stiepšana. Visu laukā no noliktavas. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam pievērst uzmanību un citiem sīkumiem. Vēl tik jāpabeidz iekārot plaukti, sanest somas, bukletus un, kā ierasts, ar taksi pēc pusnakts mājās.
13.05. Nezinu, kā tas gadījās, bet expo ierodos pat ļoti laicīgi. Man ārā stāvošie aizrāda, ka expo vēl nav vaļā, un rindas beigas ir tur. Protams, protams, bet bez manis jau tāpat nekas nesāksies. Nosmaidu pie sevis par pozitīvu dienas sākumu. To, ka ir pagājusi pusdiena sapratu vien brīdī, kad Agnese man rokās iespieda ēšanas talonu un aizsūtīja pusdienās. Viss, ko atceros no rīta cēliena, ir rindas, daudz cilvēku, aploksnes, brīvprātīgo jautājumi un zvanošs telefons. Vakars mierīgāks, var lēnām apjaust izņemot aplokšņu daudzumu, palīdzēt dalīt kreklus un ar mierīgāku aci novērot, kas tad īsti notiek expo.
14.05. Sestdiena. Šodien rīta cēliens mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Tik Rimi bērnu skrējiens vairāk apmeklēts, kā vakar, bet tas uz neilgu brīdi. Kādā brīdī parādās TT brigāde. Palūdzu atlasīt TT numurus, jo man komandu lapa rokā var nostāvēt pat pusstundu neaiztikta. Noskatos prezentāciju, ievērtēju kreklu, kopbilde. Atpakaļ pie darba. Kreklu dalīšana nomierina prātu. Brīvākā brīdī veicam aplokšņu kastu optimizāciju. Vēl pēc kāda laika jau sāku prātot, cik un kas jāved prom uz krastmalu. Urā. Expo ir beidzies. Zālē momentāni sāk rosīties vīri melnā. Mēs steidzam atbrīvot plauktus. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas, kas jāved uz biroju un kas uz krastmalu. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās.
15.05. Nevarētu teikt, ka ļoti gribas celties, bet vajag. Brokastis, autobuss, krastmala. Mastiņš jautā pēc mana dalībnieka numura un saskaņo, kuros punktos būs kola. It kā jau šogad maratonu neskrienu, bet tāpat patīkami, ka kāds atceras par mani un kolu.
Starts. Pārmaiņas pēc nelīst, bet laiks ir sutīgs un jau pirmajos kilometros ir tik karsts kā karstākajā vasaras dienā. Pēc pirmajiem kilometriem uz Vanšu tilta atzīstos, ka vakar domāju par to, kur tikt pie tempa turētāju špikera. Bet tad atcerējos, ka skriešu kopā ar TT 4h un, ja te ir kodētais Aivars, tad es droši varu iztikt bez špikera, jo pēdējos atšķirīgos kilometrus spēšu (-sim) noskriet paši. Nav jau tā, ka šoreiz skrienot nav par neko jādomā, tik jāseko pārējiem TT līdzi, ir jādomā, jo visi kopā mēs kontrolējam tempu. Un iekšējais tempa pulkstenis ir aktīvs. Vanšu tilts, Ķīpsala, tilta tālākais gals, ovācijas pretī skrienošajiem tempa turētājiem, Vecpilsētas bruģis, Brīvības piemineklis ar dejotājiem, Vecrīga, krastmala. Neilgi pirms Vecrīgas bruģa viens no līdzskrējējiem jautā, vai es ar Daci neesam māsas, jo dikti līdzīgas. Nē, nē. Šodien gandrīz visas tempa turētāju meitenes svārkos un ar puķēm matos.
Maskavas ielas tālākajā galā maratona tempa turētāji piedāvā mainīties ar distancēm, nē, nē. No oranžā puišu krekliņa neatteiktos, bet skriet maratonu šodien gan nav plānots. Pie apgriešanās punkta precizējam laiku, distanci, tempu. Novēlam veiksmi un prom esam. Mums trīs pēdējie kilometri līdz finišam. Pie sevis nosmaidu, ka šodien viegli skrienas. Ir. Finišs.
Nākošais rīts, kā jau pirmdiena – brīvdiena. Turpinu izbaudīt atvaļinājumu – izgulēt nedēļas sagurumu un saprast, kas ir kas. Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.
Nobeiguma vietā. Jā, kādam kaut ko gari skaidroju par maratona norisi; kādam atradu pazudušu numuru; kādam norādīju, ka viss augšā ir rakstīts; kādam gari un plaši skaidroju, ka viņam nav taisnība; kādam skarbāk atbildēju un kādam… tā varētu turpināt gari un plaši, bet… tad atverot e-pastu saproti, ka tas viss nav velti: “Vislielākās PALDIES Jums visiem par ieguldīšanos, pašaizliedzību, perfekcionismu, vilktspēju, lamāšanos un profesionalitāti, lai mēs visi kopā radītu tādu trīsdiennieku, lai visai Rīgai, Latvijai un Eiropai būtu veselu gadu, ko runāt un aprunāt līdz nākamajam! Bez Jums tas viss nebūtu iespējams! Prieks un lepnums būt par daļu no tādas sapņu komandas! Paldies arī visām tām čaklajām bitēm, kas strādāja kopā ar Jums visiem ārpus mana redzes loka! Un izturību Jums visiem ar nākamajiem šīs nedēļas projektiem.”
p.s. Jā, mums nākošajam gadam ir plāns. Iesākumā izbaudīsim brīvdienas Jūrmalā, tad cītīgi nodosimies saviem darbiem. Sestdienā aiziesim līdz Krastmalai paskatīties Nāciju parādi un svētdienā mēs padosim ūdeni sagurušajiem skrējējiem Ķīpsalas tālākajā galā.
km 
-