Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Mēneša skrējējs. Mošķis

Moskis_Titul

Kad jau vairāki mēneša skrējēji tika pieminējuši Mošķi kā vainīgo pie fakta, ka viņi reģistrējušies noskrien.lv, sapratām, ka Biedrs Nr.2 ir jāsauc uz nopratināšanu. Viņa pārliecināšanas spējas tiek pielīdzinātas reliģiskai sludināšanai, un runā, ka to ietekmē VSK Noskrien ieguva savu sākotnējo veidolu. Viņš ir viens no retajiem (varbūt pat  vienīgais?) mūsu zemes pārstāvis, kurš skrējis Sanfrancisko maratonu. Nu jau bieži redzams brīvprātīgo rindās, kā arī veiksmīgas izlozes rezultātā arī aizskrējis līdz Valmierai (drošības labad gan jāpiebilst, ka no Rīgas, ne Liepājas). Oficiāli Mošķis pazīstams kā Juris Guba. Tad nu iepazīsimies tuvāk ar cilvēku, bez kura šis klubiņš būtu, ja ne sliktāks, tad citāds jau nu noteikti.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Borga

Anete_Titulbilde

Izvēloties mēneša skrējējus, gadās tādas reizes, kad par izvirzīto kandidātu kāds saka – šo atliekam uz vēlāku laiku, jo ticu, ka viņš / viņa parādīs vēl ko vairāk. Tā tas bija arī ar šo mēneša skrējēju – apspriesta jau iepriekš, bet “atlikta maliņā”, gaidot lielākus sasniegumus. Un sagaidījām ar – pārliecinoša uzvara Siguldas kalnu maratonā, piekāpjoties vien 6 vīriem. Bet šķiet, ka arī šis jau vēl nav nekāds ceļa gals, tik vien kā tāda viegla iesildīšanās kam nopietnākam. Skatoties uz līdzšinējo straujo progresu rezultātos, likumsakarīgi šķiet, ka labākais vēl tikai sekos. Mēs gaidīsim!

Nopietna, apņēmīga, uz mērķi orientēta un vienmēr smaidīga – tāda ir mūsu šī mēneša skrējēja – borga jeb Anete Švilpe.
Lasīt tālāk.

Vispār jau pieteicos pusmaratonam…

Ja kāds draugs pirms gada būtu pateicis, ka man patiks skriet un to darīšu daudz, būtu viegli pasmīnējis. Ja draugs vēl piebilstu, ka noskriešu maratonu un palikšu dzīvs, noteikti sāktu pie paziņām meklēt kāda laba psihiatra kontaktus. Bet nu sanāca, kā sanāca, un tagad pēc Lattelecom Rīgas maratona var nedaudz atskatīties, kas, kā un kāpēc sanāca.

file1

Neveiksmīgais pirmsākums

Tieši tā – pēdējos 20 gadus mana attieksme pret reizēm redzētajiem skrējējiem bija visdrīzāk ar līdzjūtības pieskaņu, un uz kādu sarunu pieminētu varbūtību, ka es varētu skriet, parasti atbilde bija – “Gribat mantot manus parādus? Skriet manā vecumā?” Nav jau gluži tā, ka nebūtu nekad skrējis – pamatskolā to darīju tīri labprāt, bieži pa gabaliņam arī izskrēju tāpat vien un biju no tiem kadriem, kurus fizkultūras učuks no skolas salasa uz rajona sacensībām. Mačos nekā spoža nebija, 1500 metri jau likās krietni par garu, un parasti vazājos pa beigām, tomēr pie sirds labāk gāja īsākas distances – reiz pat dabūju diplomu par 3. vietu 400 metros. 90. gadu sākumā kolektīvi piedalījos Tautasdziesmu maratonā, galvenokārt noejot 5km distanci.

Sākot mācīties vidusskolā, pārcēlos uz Rīgu. It kā gribējās skriet, bet tuvumā nebija stadiona, un lauku puikam pa ielām rikšot kaut kā negribējās. Arī skolā bija neraža – fizkultūras učuks deklarēja, ka mums pa suņu piekakāto stadiona parodiju nav ko vazāties, un viss sports notika zālē. Tālāk jau nāca cigaretes, alkohols, studijas, darbs, un skriešana vairs nebija ne prātā.

Gadu gaitā (tagad man ir 38) dzīvesveids bija diezgan nelāgs – vairāk nekā 20 gadu smēķētāja stāžs, pamatīgas alus mucas tukšotas, rīts bez mēra, un pieaudzēti lieki 25 kg. Pirms 5 gadiem gan sāku vasarā braukt ar riteni uz darbu un dažos garākos izbraucienos, to arī turpināju, un nedaudz “riepu” nodeldēju, tomēr uzkāpt pa kāpnēm vai aizsiet kurpēm auklas bieži bija liels izaicinājums. 2013. gadā iegādājos kaut kādas lētās sporta kurpes, sāku pa mazam gabaliņam skriet, tomēr tas likās nāvīgi grūti, un ātri šo neciešamo nodarbi atmetu.

Pirmie asni

Tā nu sanāca, ka 2015. gada sākumā beidzot nolēmu pieteikt karu savai “riepai” (pie 170cm auguma 92 kg ir tiešām par daudz) un sāku mazāk rīt, svaru nodeldējot līdz kādiem 88 kg. Tomēr doma par kustēšanos pat i prātā vēl nenāca.

Tad nejauši divas manas draudzenes neatkarīgi viena no otras sāka aģitēt, ka man ir jāskrien Lattelecom Rīgas maratonā. Kaut kādā prāta aptumsumā apsolījos, ka skriešu 5 km un tad tikai aptvēru, ka esmu smagi iekritis un jāsāk kaut ko darīt, lai pēc pāris km par prieku skatītājiem nepaliktu guļam trasē.

Martā, iestājoties siltākam laikam, saņēmos, notrausu putekļus no 2 gadus iepriekš nopirktajām lētajām botēm un pamēģināju skriet. Izrādījās, ka ar mazāku svaru tas tomēr nav tik briesmīgi, un jau pirmajā piegājienā bez apstāšanās pieveicu 2 km. Reizi vai divas nedēļā tā arī paskrēju, pamazām kāpinot distanci līdz 3-4 km, pārmaiņus arī nedaudz paejot. Aprīļa beigās jau pieveicu 5 km, nedēļu pirms starta pieveicu gan 6, gan 8 km bez apstāšanās un sajutu, ka varbūt veiksmes gadījumā varētu pieveikt arī 10 km skrējienu… bet pieteicies biju jau 5 km un neko darīt. Un kas pats labākais, sāku izjust prieku no skriešanas.

Lattelecom 5km skrējiens izrādījās tomēr baigais plezīrs, noskrēju 23:25 bez lielas piespiešanās un sev par lielu brīnumu atklāju, ka esmu nevis kaut kur pa vidu 13 000 dalībnieku, kur biju cerējis būt, bet pat pirmajā 400-niekā. Tad nu sev pajautāju – kāpēc neskriet vairāk un nepamēģināt garākas distances?

file2

Iesācēja eiforijā, kaut ko internetā salasījies un vēl vairāk neizlasījis līdz galam, metos kāpināt distances, skrienot pa asfaltu – 10, 12, 14, 16 km un sapņot par pusmaratonu, bet pēc 16 km pieveikšanas jūnija vidū sāka sāpēt saites ceļgala ārmalā. Īsti neņēmu vērā, vēl nedaudz paskrēju, un ar to arī viss beidzās, jo paskriet vairs nevarēju vispār. Pēc trim nedēļām celis it kā atkopās, tomēr uznāca vēl slinkums, tāpēc jūlijā un augustā sanāca skriet ļoti maz, kaut arī biju nopircis normālas kurpes, un tās pārmetoši skatījās no plauktiņa.

Tuvojoties septembrim, mani no galīgas skriešanas atmešanas atkal izglāba labā paziņa, saaģitējot piedalīties Nike Riga Run 10 km distancē. Negribēju krist kaunā, atsāku kārtīgi skriet, šoreiz gan prātīgāk, un sacensībās gāja tīri labi – 52:50.

file3

Nu bija atkal āķis lūpā, un sāku nopietni domāt par pusmaratona pieveikšanu oktobrī Siguldā. Turklāt atmetu arī smēķēšanu, lai gan diemžēl tikai līdz janvārim, bet tas rezultējās ar 4 kg svara pieaugumu. Tomēr kaut kur nejauki samežģīju potīti un atkal nācās negribēti atpūsties, tāpēc pusmaratonu sezona bija garām, un plāni bija jāpārceļ uz pavasari. Publiski apņēmos noskriet 21 km 2016. gada 15. maijā, un bija vien jāgatavojas.

file4

Oktobra otrajā pusē biju jau atkopies un apņēmības pilns nedēļā skrēju 30-40 km. Novembris vispār bija ideāls skriešanai, tajā noskrēju vairāk nekā visā vasarā kopā – 171 km, arī decembrī netika slinkots – 162 km. Tomēr, nelāgās pieredzes izmācīts, vairāk par 12-13 km vienā reizē neskrēju, garāku distanci (14 un 16 km) pamēģināju tikai decembra otrajā pusē, turklāt pamatīgi ņēmu iekšā glikozamīnu.

Vēloties labāk sagatavoties, novembrī, decembrī un janvārī aktīvi piedalījos Adidas skriešanas skolas Warm-up nedēļas nogales treniņos, kur sestdienās bija fitness, pēc kura sāpēja dibens un visādi muskuļi, par kuriem iepriekš pat nezināju, ka tādi ir, bet svētdienās kopskrējiens Mežaparkā (janvārī laika apstākļu dēļ manēžā), kuros pirmo reizi izbaudīju intervālu skrējienus, kas likās varen grūti. Kopā 2015. gadā tika noskrieti 800 km.

file5

Izlaušanās

Īpaši necerot uz veiksmīgu iznākumu, pieteicos Lattelecom Rīgas maratona Adidas skriešanas skolas programmai “Mans pirmais maratons”, lai gatavotos pusmaratona distancei uz 15.maiju, un jutos tiešām aplaimots, ka tiku iekļauts laimīgo 16 sarakstā. Tas deva iespēju pirms treniņprogrammas sākuma “Capital Clinic Riga” par brīvu veikt slodzes testu, kurā uzzināju, ka man ir laba slodzes izturība, ar sirdi viss kārtībā, ka aerobais slieksnis pulsam ir 129, bet anaerobais – 177, kā arī joprojām galīgi nejēdzīgs svars (82 kg). Tāpat tiku pie ekipējuma un trenera Romāna Meldera, kurš sastādīja plānus un arī pieskatīja, kā tie tiek pildīti.

file6

Janvāra sākumā aukstuma un sniega dēļ tika skriets diezgan maz, tomēr vēlāk apstākļi normalizējās, un kopā tika pieveikti 129 km.

No februāra sākās jaunā treniņprogramma, kas tiešām nebija viegla – 5-6 treniņi nedēļā, dažādi ātruma intervāli un tempa skrējieni. Sākumā intervālos vai miru nost, piemēram, pildot uzdevumu, reiz gadījās nejauši attapties vairs ne uz stadiona skrejceļa, bet futbola laukuma vidū. Tomēr pamazām sāku pierast, un progress bija jūtams. Svars arī kritās, kā paredzēts – ap 2 kg mēnesī, un tas noteikti atviegloja skriešanu, kaut gan brīžiem treniņos bija jūtams, ka trūkst degvielas. Distances kļuva garākas, un jau februāra otrajā pusē treniņā 2 stundās noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Tad marta sākumā jau pieveicu 26 km, kurus gan sabojāja savilkta paceles cīpsla, marta otrajā pusē tādā pašā laikā 28 km, vēl pēc nedēļas 2 stundu skrējiena laikā pieveicu 24,6 km, uzstādot sev traki labu pusmaratona laiku – 1:43:30.

 

Pēc pirmajiem diviem treniņos noskrietajiem pusmaratoniem sāka dīdīt doma, ka nospraustais mērķis – pusmaratons ātrāk par 2 stundām – jau ir izpildīts ar uzviju, tāpēc jāsniedzas tālāk. Izvēles bija divas – vai nu traki ātrs pusmaratons, ko īsti negribējās, vai arī – PATS maratons. Komandas biedri vēl pabakstīja gan mani, gan treneri, un tiku pievienots maratona gatavošanās grupai.

Aprīļa sākumā noskrēju 10 km testu, maucot uz pilnu gāzi pa stadionu. Rezultāts izskatījās tīri vai neticams – 42:46. Pēc tam aprīļa vidū bija pēdējais garais skrējiens, kuru nolēmu veikt Stirnubuka Lūša distancē. Kaut arī trenerim tas nepatika, jo viņš bažījās, ka varu dabūt traumu, tīri pieņemami 28,5 km distanci noskrēju 2:36:00 – pats jutos apmierināts, jo šis bija pirmais taku skrējiens. Pēc tam vēl aprīļa beigās noskrēju 10,6 km distanci sacensībās Biķerniekos, bet atrados “bedrē” un kājas bija traki smagas, skriet negribējās nemaz  un tikai nedaudz palīdu zem 50 minūtēm.

"Stirnu buka" Lūša distancē

“Stirnu buka” Lūša distancē

Tad treniņos vēl viena vidēji smaga nedēļa, kuras beigās pēdējais garais 15 km skrējiens, un tad jau pirmsmaratona atslodzes nedēļa ar 4 īsiem skrējieniem. Pēc svētdienas garā skrējiena sāku bezogļhidrātu diētu, kuru beidzu trešdienas rītā, sākot uzpildīties ar visu, kas vien salds – lai būtu rezerves, jo 42 km ar parastajiem krājumiem vien nepietiek.

Kopā “Mans pirmais maratons” programmā teju četros mēnešos aizvadīju ap 90 treniņiem, tajos noskrienot 1100 kilometrus. Visvairāk tika noskriets martā – 375 kilometri, lielākais apjoms nedēļā – 100 km. Programmas laikā zaudēju 7 kg svara (sāku ar 82 kg, pirms starta bija 75 kg). Ik pa brīdim kaut kas sāpēja – te pēda, te celis, te hamstrings, pirms maratona sevi pieteica gūžu locītavas, bet ne tik ļoti, ka vajadzētu pārtraukt treniņus (varu palielīties – neizlaidu nevienu pašu treniņu).

Teipi

Maratons

Pēc stresā pavadītas pusgulētas nakts (labi, ka hokejā nebija papildlaika, kurš nekrietnelis grabināja to salūtu un kurš vakarā nepabaroja manu kaķi?) uz starta izgāju tīri žiperīgs (gan ar nedaudz augstāku pulsu, nekā gribētos), no rīta ieēdis nedaudz auzu pārslu putras, divus banānus un profilaksei puskilo ibumetīna.

Te lieliskā “Mans pirmais maratons” komanda pirms starta

Te lieliskā “Mans pirmais maratons” komanda pirms starta

Mūzika uzmundrināja, atbalsta komanda ar pudeļu kravu gaidīja, superīgie komandas biedri Reno un Māris nebija pačibējuši (bijām nolēmuši vismaz pirmo pusi skriet kopā), jostā maigus vārdus teica 6 želejas.  Kā “Mans pirmais maratons” komanda bijām ielikti pirmajā starta koridorā kopā ar mūsmāju un melnajām zvaigznēm, tāpēc starts sanāca varen ātrs, un pirmais km tika pieveikts 4:36. Turklāt pa priekšu konstanti vēl diezgan daudzus km rikšoja komandas kolēģi Intars, Dace un Lauma, labi uzturot tempu.

Tā nu ar Māri un Reno pirmos 30 km diezgan konstanti rikšojām robežās no no 4:40 līdz 4:50 min/km, veiksmīgi noturot tempu, vienīgi uz brīdi pēc apgriešanās punkta Krasta ielā pametām trasi, lai kopā palaistītu krūmus. Pirmo želeju apēdu ap 6.km, pēc tam jau nāca pārmaiņus Vitargo maisījums no sekundantiem trases malā un želejas.

Pēc 21 km mēs ar gandarījumu konstatējām, ka visiem ir pārsists PB pusmaratonā (man uzrādīja ap 1:41, bet grūti saprast īsto rezultātu, jo gabalu iepriekš Reno ar savu milzu ķepu nejauši man trāpīja pa pulksteni un tam uzmetās pauze).

Pirmais grūtais brīdis uznāca ap 23-25 km, jo skauda par finišējušajiem pusmaratonistiem, turklāt nāca tukšās Skanstes apkaimes ielas. Vitargo pudeles beigās sanāca pat par daudz, iekšā viss žļangājās un no pēdējās buteles pat atteicos. Tad pamazām Reno sāka atpalikt, un mēs ar Māri turpinājām bizot iepriekšējā tempā.

VillijsarMari

Ķīpsalā kaut kur ap 36-37 km Māris pēkšņi noķēra sienu un ieteica man skriet tālāk līdzšinējā tempā, ko arī darīju, jo no ritma tiešām izkrist negribējās. Tomēr pēc kāda km pašam uznāca vientulības besis, bet ierāvu speciāli sataupīto double expresso želeju un sāku maukt pat ar smaidu sejā. Tomēr uz beigām sevi aizvien vairāk pieteica ļodzīgās gūžas, kas aizdomīgi uzvedās jau kādu mēnesi, celis arī maigi par sevi sāka atgādināt, beigu beigās acis jau vairāk vērās pulkstenī nekā trasē, jo palika gaužām garlaicīgi un nevarēju sagaidīt, kad tikšu pie bezmaksas alus. Tomēr aizvien vairāk nostiprinājās apziņa, ka TIEŠĀM būšu to paveicis. Un tad arī tautu meitas, pēdējie bruģa metri un finišs.  

Villijsfinish

Kaut arī treneris rezultātu prognozēja ap 3:45, pašam sapnis bija 3:30, beigās pie finiša cipari rādīja kaut ko fantastisku – 3:24:27

villijsarMariFinisha

Mēneša skrējējs. dzinchathegreat

dzintars

Marts viennozīmīgi pagāja skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera zīmē. Žūrijai viegli nebija – skrējēji, rekordisti, jaunie ultramaratonisti, nepārspējami brīvprātīgie, fotogrāfi un visādi citādi aktīvi cilvēki. Bet viens tomēr ieguva pārsvaru ar savu iniciatīvu. Tie, kam draugi un tuvinieki sekoja līdz tiešsaistē, un brīvprātīgie, kas ar to darbojās, jau zinās – Rīga – Valmiera bija rezultātu tiešsaistes programma, kurā brīvprātīgie atzīmēja dalībnieku ierašanos kontrolpunktos un mājās palikušie to visu varēja redzēt un uzzināt, kur viņu trakais ģimenes loceklis atrodas. Tagad tik jāatrod vainīgais un tas ir dzinchathegreat, kurš oficiāli pazīstams arī kā Dzintars Rērihs. Viņš arī sabiedrībai noderīgs bijis pērn, turot tempu populārākajos asfalta skriešanas pasākumos, bijis iniciators dažādiem koptreniņiem un ir arī Teikas koptreniņu dibinātājs. Par ko slavēt, netrūkst. Kas viņam pašam sakāms par šo?

Lasīt tālāk.

Noskrien 2012 uzvarētāji

Mēneša skrējējs. Arle

Šī mēneša skrējējs nāk ar novēlošanos, bet viennozīmīgi ir pelnījis šo titulu. Lieliska sezona, labi rezultāti un palīdzēšana citiem noskriet esot kā tempa turētājam. Varu pačukstēt, ka mēneša skrējēja žūrijai pie kopsaucēja nonākt bija ārkārtīgi grūti, bet es esmu lepns ar viņiem, jo nepakļāvās spiedienam no augšas un pie septembra mēneša skrējēja nonāca. Artūr, apveicam.
Lasīt tālāk.