Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kuldīgas pusmaratons 2016 bildēs

k01

Kāds ir tavs stāsts,
Sirmā Kuldīga.
Kāds ir tavs glāsts,
Tu dižā Kurzemes hercogiene/Mana grāmata 2.sējums

Lasīt tālāk.

Ellīgais Ventas ielejas Stirnubuks

Nu nedaudz ir atvilkta elpa un karstums noplacis, jāķeras klāt pie tā, kā gāja Ventas ielejas Stirnubuka 30 km Lūša distancē.

To, ka skriešu Kuldīgā garāko distanci, nospriedu pāris nedēļas pirms starta. Īsti jau negribējās tūlīt pēc jāņošanas skriet, tomēr biju izlēmis, ka pēc maratona pagājis gana daudz laika bez sacensībām, un pirms pirmā ultramaratona, kas iecerēts augusta sākumā, jāveic pāris garie taku skrējieni, kā arī jāpārbauda, kā paciešu karstumu (tieši tik daudz grādu gan plānos neietilpa, kaut arī sinoptiķi solīdu siltumu solīja jau krietni iepriekš un, pretēji gaidītajam, īpaši nekļūdījās). Īsti karstā laikā nemaz nebiju rikšojis pat ne treniņos, jo pagājušajā vasarā traumas dēļ tikpat kā neskrēju, šogad vēl liela karstuma nebija un parasti skrienu pavēlu vakaros.

Pirmsjāņu nedēļa tika aizvadīta smagos intervālu skrējienos un svētdienā jau biju galīgi iztukšojies, tāpēc Stirnubuka nedēļā izskrēju tikai vienu reizi Līgo dienā un īpaši spārnots nejutos. Svētkos nenocietos un pieēdu klāt pāris kilogramu svara, arī no alus neatteicos, īpaši gan arī nepārforsējot. Savu artavu šie grēciņi gan noteikti deva.

Starta dienā no rīta laiks vēl likās ciešams, bet Kuldīgā, izkāpjot no auto, jau varēja manīt gaisā ko nelāgu. Nonākot starta zonā un nedaudz iesildoties, sāka likties, ka tūlīt ceptas vārnas no gaisa kritīs. Visi plāni par skriešanu maratona tempā momentā tika atmesti, sadzēros sālsūdeni, paķēru 0,5l pudeli ar elektrolītu dzērienu un 4 elektrolītu želejas, ilgi spriedelēju, skriet ar kreklu vai labāk bez, un tad jau bija jāsāk rikšot. Bet pulss jau pirms starta bija par 20 lielāks nekā ierasts, kas omu neuzlaboja.

pic1

Starta pūlī kustējos diezgan lēni, pa pilsētas bruģi arī ātrums nebija liels, un burzmā pie Akekšupītes kāpnēm pat dabūju pastāvēt. Ticis augšā uz tilta un tālāk pa asfaltu ieskrējies, 3.kilometru pieveicot ap 5:06 min/km, nākamais kilometrs arī aizgāja tīri raiti kaut arī lēnāk, jo pulss uzlidoja nepatīkami augstu. Pirmajā dzeršanas vietā vēl jutos tīri labi. Drīz jau varēja manīt pa kādam, kas pārgājis soļos, un pēc 5.kilometra pašam uznāca nepārvarama vēlme to darīt. Mānīju sevi, ka soļojot būs vieglāk padzerties, bet atsākt skriet bija traki grūti. Sāka mākties virsū domas, ka bērnus par bāreņiem nevajadzētu atstāt un labāk mest mieru, bet sakaunējos un spirinājos uz priekšu, pārmaiņus ejot un skrienot. Kustēties uz priekšu motivēja arī fakts, ka pa trasi atpakaļ iet negribējās un telefona nebija līdzi, kur kartē taisnāko mājupceļu atrast. Turklāt viena dāma satraukti klaigāja, ka līdz beigām vairāk dzirdināšanas vietu nebūšot, bet bija slinkums skaidrot, ka vajadzētu tomēr būt. Ap 10.kilometru pamanīju vēkšpēdus apkritušu jaunekli, kuru citi gādīgi apvēdināja ar zariem, un dūša galīgi sašļuka.

pic2

pic3

Tomēr otrajā dzeršanas vietā kārtīgi salējos ar ūdeni no iekšpuses un ārpuses, ierāvu dubultkafijas želeju un radās spēki turpināt. Tas gan nebija ilgi un atkal ik pa brīdim pasoļoju, bieži apsverot iespēju saīsināt trasi un nogriezties uz Stirnubuka distanci (kas bija par kādiem 8 km īsāka),  īpaši ik palaikam sadzirdot “ātro” sirēnas vai uzmetot aci purpursarkanajām kolēģu sejām.  Mežā ēnā vēl likās ciešami, bet uz lielajiem grants ceļiem bija īsta cepeškrāsns, saule burtiski spieda pie zemes, un kājās bija betona čībiņas. Nākamajās dzeršanas vietās lējos, cik varēju, un biju milzīgi pateicīgs vietējiem cilvēkiem, arī bērniem, kas pie mājām nesavtīgi piegādāja izslāpušajai ordai dzīvības veldzi. Par ātrumu bija sen jau aizmirsts, urdīja tikai vēlme kaut vai rāpus, bet tikt līdz galam. Sprinta posmā pat nemēģināju skriet, saņēmos, un uz Stirnubuka trasi nenogriezos.

pic4

Lūša distances turpinājumā gaidīja patīkams pārsteigums, Riežupītes ūdenskritums. Tam pāri sausām kājām tikt nevarēja, kurpes nost vilkt negribējās, tāpēc kopā ar citiem iemērcos brīnumjaukajā SPA. Pēc šīs peldes atkal atgriezās dzīvība un nākamos 5 kilometrus jau vairāk skrēju nekā gāju, un kurpēs žļurkstošais ūdens īpaši netraucēja.

pic5

pic6

pic7

Dažus km pirms finiša satiku paziņu, kura nūjoja un nejauši bija nomaldījusies, pieķerot klāt dažus liekus km. Tā nu gabaliņu pļāpājot pagājāmies kopā, līdz sirdsapziņa sāka mocīt un pēdējos km līdz finišam daudzmaz godīgi noskrēju, pilsētā vēl no gādīga vietējā saņemot brīnumjauku spaini auksta ūdens uz galvas un šortiem.

pic8

Finišā ieskrēju slapjš un laimīgs, kaut arī rezultāts graujošs – 3:40:17, tikai 114.vieta (vecuma grupā 58.), un laiks par stundu ilgāks nekā Riekstukalna bukā. Un sasniegts augstākais pulss, kāds jebkad bijis – 198.

Secinājums – nāksies vien treniņus pavadīt iespējami karstākā diennakts laikā, citādi karstajos mačos sanāks vien pastaigas.

Kuldīgas pusmaratons bildēs

Ku-01

Kuldīga ir pilsēta ar dvēseli, kura izsenis lepojas ar karstākā pusmaratona titulu. Lasīt tālāk.

VSK Noskrien tempa turētāji

tt_galva

„Tas nevarēja būt viegli: tempa turēšana ir tik nogurdinoša nodarbe, ka vienīgi ģimene, muļķi un sasodīti labi draugi ir pierunājami tajā iesaistīties” K.Makdugals. Dzimuši, lai skrietu.

Lasīt tālāk.

Kuldīgas pusmaratons 2014 reiz bija

K0001

Tas nekas, ka Kuldīgas pusmaratons jau otro gadu sīvā cīņā ir zaudējis karstākā pusmaratona titulu, tam privātmāju rajona šarmu atņemt nevar.

Lasīt tālāk.

Kuldīgas pusmaratons bildēs 2013