Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Trakā un lepnā liepājnieka stāsts par 1. maratonu

edGars-pusenu-kapas-ienemsana-29112009-11Šā gada 1. janvārī notika tā, ka mēs, edGars un Kampars, noskrējām maratonu pa pludmali Liepāja – Jūrmalciems – Liepāja. Par to arī šis stāsts, no ievada ar Dzintara boulingu, līdz atvadām ar atiešanas skrējienu.

Boulinga pasākumā, kas bija jauks, bet par ko nav šis stāsts, runājām, kur un kā skriesim 1. janvāra skrējienu. Kofeīnam darbs pa kājām maisās, Mošķis uz dzimto pusi – Ventas krastā, brauks. Liepājā paliekam es un Kampars, jā ir vēl arī unknown un justmaris, bet kaut kā viņi vēl nav pielipuši mūsu ciešajam kodolam. Tad nu norunājam 1. datumā sazvanīties.

Zvanu 10:20 Kasparam, viņš nepacēla, gaidu, atzvana, sarunājam, ka Kampars apskatīs jūru un vēl sazvanīsimies. Zvana 12:00, kad esmu jau veikalā pie dzīvokļa un norunājam “pēc pusstundas”. Ātri uz dzīvokli, pārģērbjos un raiti skrienu līdz pludmalei. Kad izskrēju pludmalē, jau tālumā redzēju dzeltenu jaku. Vēl pastaipījos un tad jau Kampars bija klāt.


Skrējiens

Uzreiz arī sākām skriet. Uz jautājumu, cik ātri skrienam, teicu, ka ne visai ātri un pieņēmām, ka 5:30 būtu normāli. Laik’ pa laikam, čekojām tempu, brīžam tas mīlēja uzkāpt uz 5:15; 5:09, vai pat 4:55. Skrējiens bija sācies.  Apstākļi bija nevainojami. Mums no gaisa krita reta sniega pārsla, pieturējās pāris grādus zem nullles un bija gandrīz bezvējš.

Līdz Bernātiem tiek dažādi temati aprunāti. Visu jau šeit neatklāt :)Liepaja-Jurmalsciems-maratonkarte

Kad nu esam pie Bernātiem, kas izrādās nav nemaz tik grūti, Kampars saka, ka viņš domājot skriet pilnu 21 km vienā virzienā. Saku, ka pēdējais, ko biju plānojis skriet ir līdz Pūsēnu kāpai pa pludmali. Saņemu atbildi, ka tas aptuveni tas pats arī varētu būt. Piekrītu,”labi, lai iet!” Kampars nebija īsti drošs, vai tas man ir pa spēkam. Saprotams, es pats arī nezināju. Tikai teicu, ko novēroju, ka muskuļi var, locītavas arī, tad tik jāskrien. Tā arī bija, Pūsēnu kāpu no krastmalas nevar saskatīt, bet ar to visai nenopūlamies, skrienam tik un pētām footpad (nezinu kā latviski) kilometru rādījumus pulsometrā. Runājam, cik kādreiz Kampars tālu te ir skrējis. Vienreiz pavasarī esot gribējis aizskriet līdz Jūrmalciemam, bet tā arī nav sanācis. Šoreiz aizskrējām gan. Vēl turpceļā teicu, ka galā varētu uztaisīt nelielu pauzīti, bet pēc viņa sejas nolasīju, ka to īsti neatbalsta, tāpēc jautāju: “jeb varbūt tomēr bez pauzes?” Tam ātri piekrīt Kampars un pamato ar to, ka pēc tādas pauzes vairs negribēšoties skriet.

Jūrmalciema “ostā”, kur griežam atpakaļ, zvejniekus nesveicinām – mēs tādi kautrīgi. Griezāmies riņķī un kādu gabaliņu paskrējuši uztaisījām “zaļo pauzi” – es ieēdu pāris spiedienus no “Maxim” želejas, padzēros Kampara līdzpaņemto dzeramo un aidā, tālāk. Solis bija raitāks nekā šurpskrienot, domāju, ka tas iespējams dēļ Maxim’as. Labi saprotot, ka šis paātrinājums neturpināsies līdz laimīgajām beigām, pat ne tuvu tām. Un tā arī bija, ņēmu par labu, kā bija. Bet vairāk Maxim’u nelietoju sekojošu iemeslu dēļ: *) nebija īpaša izsalkuma sajūta, *) gribējās ļaut piedzīvot šīs nebijušās daudzo kilometru izjūtas ķermenim “nesabojātā veidā” *) pārstrādāt želeju – tā tomēr ir slodze kuņģim.

Kādā apziņas kaktiņā es nojautu, ka pēc kādiem 25–30 kilometriem man pretī nāks nezināmais. Tā arī izrādījās. Bet bailes vai šaubas gan manī neiezagās. Tās trakos neapmeklē, jo trakie taču ir pārdroši. Un reizēm, daži sadodas rokās, lai viņu iecerētais izdotos.

Protams, pēc neilgā uzrāviena atceļa sākumā, temps izlīdzinājās, bet, atšķirībā no mana cīņu biedra, vēl pēc dažiem kilometriem tas sāka kristies. Laiku pa laikam vēroju, kā Kampars jau atrodas pussoli vai pilnu soli priekšā. Reizēm pieliku soli, bet pamatā, pamanījis mani atpaliekot, viņš pagaidīja.

Šī treniņa daļa – psiholoģiskais treniņš, bija sācies un solījās ilgt pusotru stundu. Sākusies cīņa ar laiku un sevi, piedevām cenšoties būtiski nesamazināt ātrumu, kas krītas līdz 5:40, bet nezinu, vai brīžam, vai visu laiku. Kaut kā, uz to brīdi, ap 30. kilometru vairs nebiju tik runīgs, kā sākumā. Kad bijām nedaudz aiz Bernātiem, jautāju jau savādāk, nevis, cik ir noskrieti kilometri, bet cik laiks noskriets?! Ceļā pavadīts bija jau 2:47, bet Kampars vēl piebilda, ka šitādā laikā būtu jau jāfinišē. Šķiet, viņam tas deva papildus spēkus turpmāko skriet ātrāk, man gan nedeva. Es parēķināju, ja iepriekšējie aprēķini ir pareizi, tad jāskrien vēl stunda, bet, nezin kāpēc, Kampars pie sevis izrēķināja un skaļi teica, ka apmēram pusotru stundu vēl jāskrien. OK, izšņaucu degunu un pie sevis nodomāju:”Edgar, sakod zobus un skrien – atceries, čīkstēšana nepalīdzēs ne tev, ne Kamparam”. Sākās sarunas ar sevi. Centos nepukstēt, bet, šķiet, kaut kas izspruka jau tāpat. Pēc tam gan vairs nekas neizspruka, šķita, ka turpmāko distanci pavadīsim klusējot. Pēc laika, kad no līdzskrējēja atpaliku par pussoli, Kampars saka: “Re, jau Liepājas mājas redzamas!” Neatbildu neko, paskatos, jā redzamas, bet kilometri, cik tās ir tālu, ir grūti pasakāmi, bet tie nav mazi. Vēl pēc laika, kad atpalieku vēl par soli, Kampars – “Vairs nav daudz palicis”. Tikmēr, mans temps kļūst arvien tipinošāks, bet es cenšos balansēt starp spēku patēriņu un soļa garumu. Jo, pamazām teju tumšs gar acīm sāk palikt. Nu labi, tik traki nebija, bet spēki bija pamatīgi paplicināti. Rokas bija grūti noturēt 90 grādu leņķī, likās smagas, tad nu tās purināju gar sāniem un vicināju gaisā. Spēkus netērēt sarunai, tāda bija komanda no “vadības centra”. Pēdējo 10 kilometru laikā nāca prātā domas, ka katrs no tiem pēdējiem kilometriem ir 3-4 kilometru vērts, kas noskrieti sākumā.

Netālu pirms Liepājas kāds skrējējs skrēja pretī, ja jūs zinātu, cik iekšā man bija uzvaroša sajūta pār viņu. Tā nu mans lepnums par sevi vēl nav rimies, bet izdomāju, ka tas ir saprotami, pirmais maratons kā nekā.  Maratons, kaut arī treniņmaratons, vienalga tika noskriets pa aptuveni 4 stundām.

Lepnums iekšā ir par savu varoņdarbu. Kaut kādā ziņā saprotu, ka tas ir muļķīgi un bērnišķīgi un tā pa īstam tas nevienam citam nerūp, kā vien man pašam. Taču, pašam gan ir iemesls izsliet galvu un pacelt degunu. Gan jau pāries – kluba biedri un it īpaši Mošķis, Aivars, sm72 un gan jau vēl kāds pievienosies apsveicēju pulciņam un noliks degunu vietā :)

Tagad, ja kāds gribēs gudri runāt, ka pusīte jau esot tikai pusīte, tad varēšu atbildēt, ka esmu noskrējis veselu un tuvākā (nezinu cik tuvu) laikā vairs negribu.

edGars

Atiešana

Tā nu sanāca, ka mamma dabūja uztraukties, jo prom ejot, vēl nebiju drošs, ka skriešu maratonu, kaut gan, ko tur liegties, pieļaut tādu domu pieļāvu. Kāpēc neko neteicu? Lai nesatrauktos jau iepriekš. Vien mierinājums viņai bija šoreiz, ka neskrienu viens.

Zvans pie durvīm, esmu atpakaļ dzīvoklī. Mamma satraukusies un mēģina tvert kaut kādas ārējās pazīmes, pēc kurām varētu pateikt, ka kaut kas nav kārtībā. Man tikai iekšēji jāsmaida. Palūdzu, lai laiž ūdeni vannā. Nav jau tā, ka pats nevarētu, bet pie reizes tas viņu mazliet nodarbinās, un varēšu mierīgāk atsiet botes. Izvairīgi, taču beigās pasaku, ka skrēju visu laiku, nepatīk jau man tie uztraukumi. Novelku treniņtērpu, zeķes, uz brīdi liekas, ka labai kājai ir liela tulzna pie īkšķa, taču nav. Apskatu abas pēdas, skaisti, neticami, nav nevienas tulznas vai nopietna noberzuma, labajai kājai aiz papēža vien neliels noberzumiņš, tas arī viss. Paķeru vienu banānu un vēl kaut ko no galda, uzdzeru Ķekavas avota ūdentiņu un laižos siltā, pat karstā vannā. Izsildos, lai arī nosalis neesmu, bet patīkami. Ilgi gan nevannojos, jo tomēr līdz pilnai atpūtai vēl jāpaciešas, tā kā ģērbjos, mazliet slēpdams, ka nav visai vienkārši nolikt pilnu pēdu pie zemes. Un taisos braukšanai uz laukiem.

Kā papildus “ekstra” manai necilajai, bet mīļajai mašīnītei šofera durvis netaisās ciet, un dabūnu visu ceļu tās ar vienu roku drošināt. Bet varbūt tas labi, nezaudēju modrību.

Laukos vairs atlicis tikai izžaut mantas, sasmērēties ar “Fastumgel”, “Traumel” neatrodas. Vēl negara skype saruna ar Mošķi, šo un to ierakstu noskrien.lv un var doties pie miera.

Nākamajā dienā, kad grasījos skriet atsildošo skrējienu, paņēmu vakardienas zeķes, pavisam parastas, no kokvilnas un poliamīda, ieraudzīju, ka labai zeķei aizmugurē virs papēža tāda sacietējusi krevele. Kaut kāds šķidrums tomēr tecējis laukā no manis pa to mazo pušumiņu, kas uzberzās apmēram distances vidū, bet tālāk skrējienā pārmēru netraucēja.

Pats atiešanas skrējiens padodas visai viegli, traucē tikai tās pašas nospiestās pēdas. Bet sirds par sevi neliek manīt, tas mani priecē. Muskuļi un locītavas arī kalpo, skaisti.

Izskaņā

Uz ko es gāju? Kā jau es – uz kādu jaunu nebijušu pieredzi. Nebija nekāda brīnumu pieredze, bet bija labi, kā bija (tā ir jāsaka, ir jābūt pateicīgam, lai atkal citu reiz piedzīvotu ko jauku, tas no manas mazās “ticības grāmatiņas” :D ). Izjutu vien lielu fizisku nogurumu. Pēdas sāpēja dēļ apaviem, bet ne pārmērīgi. Spēku izsīkumu rezultātā solis palika īsāks.

Tā aizritēja man piedzīvojums vārdā “mans pirmais maratons” lepnuma un prieka pavadīts. Domāju, ka būs grūti skrējiena beigās, bet ne ka tā grūti. Tā jau arī ir piedzīvojumu burvība, nekad nevar zināt, ko tas nesīs.

Izsaucieni pa ~kilometriem

18. “Ja es tagad domātu par to, ka būs jāskrien šitais viss vēl atpakaļ, droši vien vairs uz priekšu nevarētu paskriet.”

19. “Tā, cikās mēs varētu noskriet visu, ja ietu pa 5:30… 4h12 – 3h30=42; 42/2=21; 3h30+21=3h51. Tas tā – tīri teorētiski skrienot.

23.  Muļķīgās iedomas – “ja skriešu ātrāk, ātrāk tikšu arī finišā, kaut gan daļa patiesības jau tur ir”

24.  “Kreisā pēda iesāpējās.”

26.  “Ja labajā pusē būtu sirds, tad es teiktu, ka man sirds iesāpējās”

27.  “Sāku just potītes iekšpusi.”

29. K:  “Sāpēs progresē?” – E: “Nē, kādas bija, tādas ir.”

32. K:  “Re, jau Liepāja redzama – E :  nodomāju – kā tad, redzama…, bet nesaku neko

36. K: “Padzerties gribi?”- E: “Es nezinu, ko es gribu, – ātrāk finišu, labi iedod.”

37. K: “Nav vairs tālu” – E: nodomāju – kā tad nav tālu, bet es vēl torni neredzu, bet paldies par uzmundrinājumu, nesaku neko

Atskaņas no maratona

* Gala secinājumus varēšu izdarīt vēl pēc 4 dienām. Tas ir aptuvens laiks, kamēr vēl organisms atgūstas. Skaitlis nav ņemts no grāmatām, bet sajūtām.

** Patreiz – konkrētajā situācija, pie konkrētās trenētības, konkrētajā ātrumā, maratonu varēju veikt. Tās arī bija manas aplēses pirms skriešanas.

*** Lai normāli skrietu maratonu, ir jābūt daudz vairāk kilometriem treniņos, tas gan ir vispārzināms, bet šoreiz varēju to izjust. Pēdējie 10 kilometri gāja izdzīvošanas režīmā :)

**** ”Labā kompānijā žīds pakārās”. Iespējams, ka dēļ sava iedzimtā un ar Liepājas vēju iepūstā trakuma dēļ arī varētu veikt šo distanci viens, bet kopā bija daudz patīkamāk.

22 komentāri rakstam Trakā un lepnā liepājnieka stāsts par 1. maratonu

  • Kampars

    Žēl, ka par to nedabūju medaļu. Apsveicu, un novēlu vēl daudzus, daudzus maratonus noskriet.

  • vargans

    “Lepnums iekšā ir par savu varoņdarbu. Kaut kādā ziņā saprotu, ka tas ir muļķīgi un bērnišķīgi un tā pa īstam tas nevienam citam nerūp, kā vien man pašam. Taču, pašam gan ir iemesls izsliet galvu un pacelt degunu.”

    Manuprāt, tas ir tikai apsveicami, ka Tev pašam ir gandarījums un lepnums. Pašapziņai prieks un gandarījums ir vajadzīgs. Ja, noskrienot maratonu, tas ir tikai kārtējais noskrietais, vai tad vairs ir vērts? Kad ir zudis gandarījums, vai ir tam pasākumam jēga? …un vienalga vai tās ir 3 vai 4 stundas…Tu esi varoņdarbu paveicis, jo Tu to vari! Prieks par Tevi!

  • Krishjohn

    Trakajiem pieder pasaule! Apsveicu.
    Skatos, Tevī arī ir daļa mazohisma kā manī :)
    Skaisti sarakstīji, viegli lasījās.

  • sm72 sm72

    Baigais malacis EdGars!!! Galu galā neskrien jau priekš citiem, bet gan audzē savu “kaifa” muskuli un cel savu pašapziņu:D

  • Kaspars Kaspars

    Apsveicu ar pirmdzimto! Viens no retajiem, kas pirmo maratonu neskrien kādās lielās sacensībās, par to liels “respect” cepums. :)

  • edGars

    paldies :)
    mēs vēl paskriesim!

  • MAKRO

    Tas ir jauki ka noskrēji tieši treniņā šādu distanci,vismaz zinās kāds ir tas maratons un iejutīsies teiksim Ļenas Prokopčukas lomā kura šo distanci skrien vidēji 3:25. un kilometru. Ceru ka drīzumā ieraudzīšu tevi kādā no maratoniem. Ar cieņu Māris Pakārklis(MAKRO)!

  • kofeins kofeins

    Edgar, kà ar lìdzìgu trenninjmaratonu uz pavasara pusi ar mani ??? :D :D :D

  • edGars

    kofeins: domāju, ka uz garāku par 30tinieku nepierunāsi :)
    MAKRO: domāju, ka šogad vēl sacensībās garāku par pusmaratonu neskriešu.
    Krishjohn: raksts tapa ilgāk, nekā skrējiens.
    bet es mēdzu savas domas mainīt :)

  • Hehe! Neesmu sajūsmā par edGara maratonu, bet ko nu tur – trakie paliek trakie :) Rakstura audzināšana ne pa jokam :) Ceru, ka būs ar personīgo “ķermeņa masu” viss ok :) Kā teica Makro, gaidu personīgo pirmrekordu oficiālos mačos :) Pats skrēju savu pirmo maratonu vienu reiz noskrienot 20km, bet treniņos maksimumā izspiedu ap 16km … sen tas bija un vairs nav patiesība :) Lai viss izdodas! Paldies par rakstu! :)

  • laumiic

    daru, ko gribu, kad gribu un kapēc gribu, jeb trakajiem pieder pasaule. un lepnums pēc šāda pasākuma par sevi ir patc galvenais :)

  • Aivars Aivars

    Nebija tas prāta darbs skriet bez pienācīgas sagatavošanās to lielo gabalu. Bet ko tur nu vairs – kas izdarīts, tas izdarīts… Cerams, ka šoreiz tas būs beidzies bez nopietnām sekām, bet tā riskēt ar savu veselību laikam var tikai jaunībā.
    Kas attiecas uz to lepnuma sajūtu par savu varēšanu un paveikto – tā man ir pazīstama, jo es to piedzīvoju pavisam nesen – pagājušajā sezonā. Tā ir katra cilvēka iekšējā sajūta un nav svarīgi, ko par to domā citi. Tie, kuri to nav pieveikuši, tie to pat nezina un zināt nevar. Maratons sagādā pietiekami daudz emociju un sajūtu, īpaši jau pats pirmais. Un, jo grūtāks un garāks ceļš ir bijis uz to – pirmo, jo lielāks gandarījums un lepnums ir par paveikto. Apsveicu Tevi – Tu esi to paveicis!

  • edGars

    gala secinājums, nospiestās kājas bija kārtībā jau pēc divām dienām, bet sirds savādāku dauzīšanos jutu arī skrienot 4. janvārī. 9. janvāra skrējienā sirds jūtas labi, šodien arī, būšu izdzīvojis.

  • forši! Un kā ir ar kustībām? Ceļi nesāp? Ar apaviem gan derētu piestrādāt … lai izdodas maratons ar visu diplomu un medaļu :)

  • edGars

    mazlietiņ, pavisam mazlietiņ sāp kreisais celis. Ko tu tiem apaviem izdarīsi… Medaļas skrējienā, visdrīzāk, skriešu ar vasaras apaviem, tie ģeld. Eju tagad pārbaudīt -18 grādus.

  • nez, kur Tu tik daudz to grādus esi sadabūjis, man te -6C

  • edGars

    labojos, no rīta bija -18, kad skrēju -16 vismaz pie mājas, bet skrienot mežā pēc sajūtas bija vēl mazāk. Deguns krita nost tikai pirmo 1/2 kilometru.

  • es Tev, šķiet, jau teicu, ka esi malacis ;) :)

  • edGars

    Jā :)

  • Girts

    Apraksts interesants, lai arī vienveidīgs. Cik sapratu, no edGars, tad viņš noskrēja savu 1. maratonu un saprata, ka maratonu vairs neskries?

  • edGars

    Paldies :) cik labi māku, tik rakstu. Ne gluži tā, Ģirt, noskrēju savu pirmo un TUVĀKĀ LAIKĀ vairs neskriešu. Bet, iespējams jau 2011, vai varbūt 2012 skriešu. Viss atkarīgs no kilometrāžas, otrreiz vairs neskriešu tik nesagatavojies, tik maz km noskrējis.
    Stc skaidrs, ka esi tas pats, kas vidusskolā paralēlklasē.
    Par blogu, man ir, tikai ne tāds pavisam publisks. Kas grib, gan jau var atrast.

  • […] Maratons man bijis tikai treniņrežīmā 2010. gada 1. janvārī kopā ar Kamparu no Liepājas līdz Jūrmalciemam un atpakaļ, par to jau tapis raksts. […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.