VSK Noskrien akcijas “Uzdrošinies noskriet 2″ dalībnieki gatavojas savam pirmajam maratonam Valmierā 18. septembrī. Viņiem nepieciešams mūsu padoms, atbalsts un līdzi jušana.
Noskriets. Ar rezultātu zem 4 stundām.
Ko var pateikt? Bija grūti. Lielākas grūtības sagādāja nogurums muskuļos (sākās pēc apmēram 18.kilometra), jo pulss bija normas robežās, zem anaeroba sliekšņa.
Ļoti palīdzēja tas, ka pēc dažiem kilometriem pēc starta panācu Ievu un turējos viņai līdzi līdz kādam 25.kilometram. Tempu viņa turēja augstāku, nekā es plānoju (ap 5:15 - 5:20 min/km), un tas palīdzēja izveidot laika rezervi, kura ļoti noderēja pēdējos 10 kilometros, kad temps nokrita līdz pat 6 min/km). Noteikti palīdzēja 2 želejas (60 ml katra) un 0.5l enerģijas dzēriena (elektrolīta) pudelītēs uz jostas. Dzeru arī ūdeni dzirdināšanas punktos, bet piesardzīgi.
5 stundas pēc finiša jūtos labi. Ļoti ceru, ka tā arī būs no rīta.
Laikam šoreiz bez komentāriem :) Ideāls maratons, milzīgs paldies \\"Undrošinies noskriet 2\\" akcijai un 4:30 tempa turētājiem Dima.h2o un Ainars par kompāniju un atbalstu, īpaši pēdējos 195metros :)
Pāvel, mazliet esi pārcenties pēc Ventspils, es mazliet nomestu slodzi – pirmajā dienā pēc pusītes ne vairāk par 5-6km, pastaigas otrdienā treniņu izlaistu … slodze vien liekas par lielu – paskaties arī iepriekšējo nedēļu pirms pusītes, ne pa jokam
Ģimenes ārsts ieteica Pēdas Aprūpes Kabinetu (www.pedasaprupe.lv). Biju tur, uztaisīju pēdas noslodzi testu. Speciālists konstatēja, ka pēdas man ir noslogotas nepareizi. Tāpēc iegādājos ortopēdiskās zolītes, kas ir jāvalkā ar visiem apaviem, ieskaitot skriešanas kurpes. Tās palīdzēs izkoriģēt noslodzi uz pēdām un mazināt traumu varbūtību.
Man domāt Jekaterina varētu būt šīs grupas līdere.Labs treniņapjoms pirmajam maratonam. Novēlu izturību un pacietību jaunajiem maratonistiem… labāk, lai ir grūti treniņos, tad vieglāk būs skrējienā.
Es tikai skatos, ka Jekaterinai garajos skrējienos ir ļoti augsts pulss, pēdējā skrējienā bija 168.
Teorētiski skrējienam būtu jābūt lēnam ar zemu pulsu, tāpēc 168 liekas stipri par daudz.
Jekaterina ir malacis, tieši ar savu spēju ieplānot dienas tā, lai dzelžaini turētos pie treniņplāna. (Šīsnedēļas atpūta neskaitās, ja ķermenis saka, ka vajag atslodzes nedēļu, tad vajag, ir jau ne pa jokam saskriets.)
Jautājums tikai ir: vai ir jāturas dzelžaini pie treniņu plāna? Varbūt es kļūdos, bet es uzskatu, ka sastādītais plāns norāda vispārējo virzienu trenēšanas procesam. Ja VSK Noskrien speciālisti uzsvērtu, ka ir jāskrien tieši pēc sastādītā plāna (ko viņi manuprāt nekad neteica), tad tas nozīmētu, ka viņi uzņemas atbildību par rezultātiem un (kas ir svarīgāk) par mūsu veselības stāvokli. Es tomēr uzskatu, ka gan par rezultātiem, gan par mūsu veselības stāvokli esam atbildīgi tikai mēs paši. VSK Noskrien speciālisti var izteikt savus padomus, rekomendācijas, palīdzēt mums ar treniņu plāniem, bet tikai mēs paši nosakām, kad un cik daudz mēs skrienam, lai tas palīdzētu mums noskriet visus 42.2 km 18.septembrī un pie tam palikt veseliem. Ja mans ārsts vai mans ķermenis saka, ka vajag nedaudz atpūsties, es tā arī darīšu. Un esmu pārliecināts, ka mūsu VSK Noskrien biedri mums tikai piekritīs.
Dzelžaini pie treniņa plāna nav jāpieturas,tas tieši tā kā PĀVELS jau piemin – jāieklausās SEVĪ,ko saka ķermenis,dažkārt arī izlaists treniņš ir nepieciešams.NEVIENS ,NEVIENAM NEVAR IEPROGRAMMĒT KĀDU REZULTĀTU.Tie plāni ir tikai ieteikumi,pēc kā vajadzētu vadītos ,lai noskrietu maratonu.Nu nevar kāds ņemt atbildību par otru – ka noskries maratonu,rezultāts tāds un tāds…KATRAM JĀSTRĀDĀ PAŠAM AR SEVI,protams – pieturoties daudzmaz pie ieteiktā plāniņa.PATS GALVENAIS – TICĒT SEV un NEPĀRVĒRTĒT SAVAS SPĒJAS ,TAD IZDOSIES.
Protams, cik cieši mēs turamies pie sastādītā treniņplāna, nosakām mēs paši. Tomēr maratonam nepieciešamos apjomus būtu ārkārtīgi grūti saskriet tos rūpīgi neplānojot, līdz ar to katra atkāpe no iecerētā ir jāizvērtē krietni rūpīgāk nekā, teiksim, gatavojoties pusmaratonam. Katrā ziņā man vienas no lielākajām grūtībām sagādā tieši laika plānošana, gandrīz visu pakārtojot skriešanai, tāpēc īpaši novērtēju tieši Jekaterinas spēju turēties pie treniņplāna. Nelielas bažas tikai rada Jekaterinas augstie pulsi komplektā treniņu un sacensību ātruma mazā atšķirību: vai tiešām pie tādiem pulsiem var izpildīt «sarunāšanās testu»?
Kad es gatavojos maratonam izmantojot plānu to neievēroju ne par 100%, ne par 90% (droši vien pa kādiem 60%) un tik un tā likās ka dzīvoju tos trīs mēnešus tikai maratonam. Pats galvenais ir paša sajūtas un neviens treneris, konsultants vai eksperts nepateiks to kā tu jūties.
VSK Noskrien iesaka lielāko uzmanību veltīt garajiem skrējieniem, jo tie nāks veselībai un maratonam pa labu, bet arī šeit kilometri šurpu turpu neko būtiski nemaina.
Paldies visiem par uztraukumiem, neesmu pieradusi pie tādas uzmanības, bet jāsaka, ka tas ir patīkami :)
Par manu augsto pulsu – arī miera režīmā man ir nedaudz paaugstināts pulss (75-77), domāju, ka tas ietekmē arī treniņa pulsu. Sarunāties varu brīvi līdz pulsam 165-168, pie augstākiem gan grūtāk. Parasti arī vados pēc sajūtām; viss, kas ir līdz pulsam 170, nešķiet pēc piepūles (ja vien nav iekrājies nogurums). Tā kā sacensībās esmu maz piedalījusies (un pēdējās arī ne pārāk veiksmīgi), man bija grūti izvērtēt starpību starp pulsiem un ātrumiem, bet tagad man arī sāk likties, ka varbūt mani treniņi ir par ātru. Mēģināšu nākamajos treniņos pavērot pulsu ciešāk.
Par plānošanu – jāpiekrīt Ievai – pašreiz gandrīz visa pārējā dzīve ir pakārtota skriešanai un maratona plānam. Pārnesot nedēļas treniņus uz agrajiem rītiem dzīve kļuva nedaudz vieglāka.
Un… kā var redzēt no mana pēdējā skrējiena, arī mana dzelžainā pieturēšanās plānam ir salūzusi zem iekrātā noguruma, tāpēc izbaudu pāris atpūtas dienas bez skriešanas :)
Man bija līdzīgi, kaut nebiju ne tuvu 100% plāna izpildei, bija sajūta ka bez skriešanas, darba un gulēšanas vairs nekā cita pasaulē nav. Tāpēc lai nepazaudētu prieku ko dod skriešana reizēm vajag kaut ko izlaist, ja tā prasās, un galvenais nemēģināt neko saķert, ja kas palaists garām, savādāk ieguvums būs pārgurums, traumas un riebums pret uzstādītajiem mērķiem.
Jūsu gadījumā galvenais ir noskriet un tā minūte vai piecas gala rezultātā nav tik būtiskas (Pirmajam maratonam jau pilnīgi noteikti)
Mana pieredze ir sākt visu no otra gala. Es skrēju savam priekam no NRM mājas lapas plāna paņemot tikai ideju par apjoma pakāpenisku audzēšanu un to, ka mēnesi pirms vajadzētu noskriet vienu 30+ skrējienu. Lēmumu skriet maratonu es pieņēmu 2 nedēļas pirms tā. Pievienojos, ka primāra ir sekošana savām sajūtām ne plānam.
lai arī tie kilometru izpildes plāni kā nu sanāk, tā sanāk, ir 2 lietas no sagatavošanās plāna, ko ievēroju dzelžaini – kūku pēcpusdiena/vakars 2 dienas pirms sacensībām un pasta party iepriekšējā vakarā :)
Vakar biju Sporta Laboratorijā (http://www.sportlab.lv/), Brīvības gatve 363. Izgāju slodzes testu uz skrejceļa.
Kopumā viss ir ok, vienīgais pievērta manu uzmanību elpošanai (kas man pašlaik nav visai pareiza).
Gan muskuļu, gan asinsvadu sistēmas sagatavošanas līmeni novērtēja kā ļoti augstu, kas ļoti priecē.
Precīzi noteica aerobo un anaerobo sliekšņus, iedeva rekomendācijas treniņiem.
Ļoti apmierināts.
Pavel, tie rezultāti laboratorijās varētu būt precīzāki, ja Tu būtu izvēlējies testēšanas dienu, kas būtu bijusi nedaudz vēlāk pēc Kuldīgas “blieziena”. Iespējams, ka Tavi laboratorijas rezultāti reāli ir vēl labāki.
Ieva, aerobo slieksni man noteica ap 138 bpm, anaerobo – ap 165 bpm.
Ieteica “lēnajos garajos” skriet “bāzes slodzes” intervālā – no 138 līdz 148 bpm. Pēc pulsometra aprēķiniem tas bija līdz 149-150 bpm, pie kā es arī centos turēties. Tāpēc sanāc, ka trenējos līdz šim daudzmaz pareizi.
Diemžēl, pēc “sarunāšanās testiem” nekad neskrēju. Kad vēl nebija pulsometra skrēju pārāk ātri (to tikai pēc tam sapratu). Savukārt, kad iegādājos pulsometru, orientējos uz sirds ritmu.
Ieva, izlasīju Tavu komentāru pie šodienas skrējiena. To, kur Tu raksti, ka neesi gatava maratonam. :)
Domāju, ka tomēr ir jādomā pozitīvi. Esmu pārliecināts, ka mēs visi finišēsim. Vienīgais jautājums ir – cik ātri. Bet par to es personīgi neuztraucos. Ja viss būs labi (būs labs laiks un labs veselības stāvoklis un morāla gatavība, un vienkārši viss sakritīs veiksmīgi) – noskriesim ātrāk. Bet nekas traks nenotiks, ja noskriesim nedaudz lēnāk. Uzvarēt maratonā diez vai sanāks. Bet galvenais, kā mēs zinām, nav uzvarēt – galvenais ir noskriet. :)
Ieva,visas negatīvās domas met no galvas ārrā ! Ja esi gājusi uz šo savu mērķi ,tad izdosies.Priekšlaicīgi nesatraucies.GALVENAIS – MIERĪGI IESĀC UN LĒNĀM VIRZIES UZ SAVU MĒRĶI.VISS BŪS OKEY ! MĒS AR TEVI !
Pie Jūsu paveiktajiem treniņu apjomiem vienīgā vilšanās būs par tēmu, ka nav skaidrs, kurā brīdī tad bija jābūt īpaši grūti. Laiku arī sola teju ideālu maratonam. Kompānija pati par sevi ģeniāla. Atliek tikai noskriet ar kaifu.
Ieva, no malas raugoties, izskatās – īpašām problēmām nevajadzētu būt… Skriets regulāri un gana daudz; pavisam briesmīgu/hronisku traumu nav(?); ātrums normāls 4:30 TT kompānijas izmantošanai vai pat drusku labākam rezultātam; svētdien sola jauku laiciņu…
Ja par “ķermeņa nepiemērotību”, tad atzīšos – Ozolnieku koptreniņā nopriecājos par Ievas glīto skriešanas soli, kamēr viņa vēl nebija aizmukusi tālēs zilajās. :) Man tāds nav – plakšķinu uz priekšu, kā nu māku, bet maratona distance ar to ir mierā un parasti kapitulē.
Izgulies, saēdies JAU ŠODIEN pankūkas vai citas kūkas un būs OK! :)
Paldies visiem par uzmundrinājumiem, laikam steiga treniņu pierakstot likusi man izklausīties pesimistiskākai nekā ir patiesībā. Man redz mājās ir viens dzīvs piemērs, ka, pēdējos sešos mēnešos pirms maratona saskrienot apmēram divreiz vairāk nekā es, vienalga maratonā var klāties ļoti ļoti grūti un arī nedēļu pēc tam. Tīri objektīvi ņemot maratonam gatava neesmu, tomēr pietiekami pusgatava, lai varētu noskriet “uz gribasspēku”, ja vien celis nesāks sāpēt.
Paldies par komplimentu, Anduli. Cik dažādi var būt viedokļi, kā reiz Ozolniekos sm72 treneris tieši kārtīgi nokritizēja manu lēkājošo soli. :-D
Ieva, neuztraucies! Es esmu nobijusies daudz vairāk par tevi :), un tas stresiņš kāpj augumā ar katru dienu, stundu, minūti. Bet gan jau izdzīvosim ;).
Ehhh, pirmais maratons, kur tie laiki, nedaudz jau nostaļģijā iegrimu… :) Nu nav tik traki kā jūs domājat(nu labi ir) :D, bet pēc starta šautenes jūs par to aizmirsīsiet. NOSKRIEN!!!
Visi trīs malači! Pavelu un Ievu visu laiku redzēju sev uz papēžiem, īpaši pozitīvi pārsteidza Ievas labais un vienmērīgais temps. saprotu, ka pēdējā km temps nokritās, tikai cīnoties ar krampjiem kājās.
Būs man jāatvainojas Ievai – vēl aizvakar biju aplam zemu viņu novērtējis… Laikam jau tā viņas “skriešana pa mežu sensenos laikos” ir atstājusi paliekošas sekas arī mūsdienās. :)
Šajā ziņā vispār stipri paveicās: katrā aplī varēju apskatīt, cik tuvu ir veseli četri “motivatori” – OreMan, ro, Ieva un Pāvels. Kā tu, cilvēks, neskriesi, ja tāds debitantu pulks dzenas pakaļ. :D
Savukārt, Jekaterina mani Ozolnieku koptreniņā uztrenēja tā, ka šodien spēju tomēr no augstāk minētajiem aizmukt. :)
Paldies jums visiem!
Jā, nu Andulis jau nenoķerams, tas arī saprotams, ņemot vērā Anduļa milzīgo maratonskriešanas pieredzi :) Tādēļ man pat tāda doma ne brīdi neradās, ka varētu mēģināt ķert. Arī par ro ķeršanu man nebija īsti domas līdz pat pēdējā apļa pagriezienam no Tērbatas ielas uz Valkas ielu, kur pēkšņi pamanīju, ka ro ir tikai pārdesmit metrus priekšā. Likās, ka ir krietni tālāk. Tāpēc bija interesanti garajā taisnē mēģināt turēt līdzi un pietuvoties.
UN2 dalībnieki arī visi malači – visi plānus izpildījuši. Jāteic, ka pēdējā aplī, veicot tālāku apgriezienu par 180 grādiem un redzot, cik tuvu ir Ieva, sāku bažīties par to, vai tik viņai nav kādi spēki pietaupīti pēdējiem kilometriem. Tā kā man lieku spēku nebija, tad raizējos par sevis noturēšanu priekšā līdz finišam ;)
Pāvel, man gan šķiet, ka labu tiesu tu vilki mani nevis es tevi xD Līdz 37. kilometram izdevās noskriet vienmērīgi ar ātrumu 5:20-5:30 min/km, un tad pēdējā 180 grādu pagriezienā iešāvās prātā augstprātīga doma noķert ro. Pulss bija zems, un pie zema pulsa parasti kājas var piespiest kustēties ātrāk. Dievi mani sodīja par šo augstprātību ar krampjiem visu atlikušo piecu kilometru garumā, bija jāsāk jau bažīties, vai Pāvels atkal nenoķers. Nedomāju, ka beigās būtu vieglāk, ja iesākts būtu lēnāk, pirmie 25 km noskrējās gandrīz bez jebkādām pūlēm, temps bija tikai nedaudz augstāks par brīvas saunas tempu.
Arī man gribētos apsveikt gan Ievu un Pāvelu ar lieliskajiem rezultātiem, gan sevi ar finišu :) Es pie starta līnijas nolēmu, ka pēc laika nedzīšos, tāpēc nolēmu skriet lieliskajā 4:30 tempa turētāju kompānijā :) Uz beigām gan nācās viņus nedaudz pazaudēt, bet viņu muguras arī bija lielisks motivators :D Milzīgs paldies akcijai un visiem atbalstītājiem, bez tā nebūtu saņēmusies šogad noskriet.
apsveicu visus, kas pieveica savu pirmo maratonu!:)
Ieva, noteikti var teikt, ka biji gatava, ja jau tiki līdz finišam – cits jautājums ir, par uzņemto tempu un visām citām niansēm … pajautā Aivaram703 – kā viņam gāja pēc pirmā maratona – domāju, ka trepes toreiz smējās ilgu laiku, bet tur nav nekāda brīnuma …
Kusties lēnām + par skādi nebūtu apmeklēt arī masieri/fizioterapeitu :)
Jāatzīstas, ka mans pirmais maratons pagāja ar manāmi mazākām sekām, kā biju domājusi – jau šorīt pamodos ar nepārvaramu vēlmi paskriet :D Ko arī īstenoju atjaunošanās režīmā, cerībā, ka svina smaguma sajūta no muskuļiem ātrāk pazudīs.
Jā, man arī nav praktiski nekādu jūtamu seku. Muskuļi gan jūtas piekusuši, bet nu tas tā. Nekādas trepes nesagādā nekādu problēmu nevienā virzienā, kas laikam skaitās jocīgi.. Vakar arī paskrēju atjaunošanos, bija sākumā pagrūti iekustēties, bet citādi ir ok.
OreMan, ielūkojos tavā blogā par pirmsvalmieras-sajūtām. Ja es to būtu izlasījusi pirms tam, dūša būtu papēžos, jo patiešām noskrēju tikai vienu garo treniņu-koptreniņu, 32km un vairāk nevienu. (labi, ka neizlasīju!) Tas, ka tagad jūties labi un nekas nesāp, liecina, ka trenējies esi pietiekami daudz, lai gan distancē vairākkārt no tevis dzirdēju, ka grūti. Savukārt es laikam vairāk noskrēju uz psiholoģisku noturību nevis trenētību, jo distancē visu laiku centos sevi uzmundrināt un iestāstīt, ka ir ok un nekas daudz nav atlicis, taču šodien paskriet vēl nevaru – traki sāp augšstilbu muskuļi priekšpusē. vakar noskrēju vienu stadiona apli, mans 3-gadīgais bērns uzvarētāja priekā mani apdzina, bet vairāk man skriet tiešām negribējās, jo uz katru soli šiem muskuļiem sanāk trieciens.
Apsveicu visus ar Maratona pievarēšanu. Un ar ļoti labiem rezultātiem. Pāvel, ceru ka drusku Tev palīdzējām. Godīgi sakot, necerēju ka Tu mūsu (4 stundas) tempu izturēsi, jo vadījos no Dubrovkas koptrenniņa redzētā. Tā nu iznāca ka lielāko distances daļu mēs piestrādājām par Motivātoriem-dzinējiem nevis Turētājiem, kā rakstīts uz krekla. Domāju ka tu pēdējos kilometros plīsīsi un man jau bija sagatavoti teksti Tevis motivēšanai noturēties pēdējos kilometros mums līdzi, bet Tu gandrīz vienmērīga tempā noskrēji līdz Finišam. Redzēju, RO, cik grūti Tev gāja, bet zinot Tavu spītību un apņemšanos zināju ka noteikti tiksi līdz galam ar teicamu rezultātu. Ceru ka mūsu pendelēšanās aizmugurē 4.apļa tālākajā galā Tev deva papildus stimulu noskriet ātri. Pēc Tava izsauciena pie tālāka trases punkta( ap 37.km)- NENOĶERSIET – man bija skaidrs ka noteikti nenoķersim un Tu noteikti noskriesi krietni zem 4:00. Un tas ka sāp augšstilbi ir normāli. Jo vairāk brauksi ar riteni jo grūtāka atiešana (es domāju augšstilbi). Starp citu, kad es nākošajā dienā pēc pirmā pusmaratona ierāpoju tramvajā – viss vagons smējās.
Nekādu problēmu ar trepēm un jau pirmie atjaunošanās treniņi? Tātad varējāt noskriet ātrāk. :-D
Labi, ka vakar bija iespēja nerādīties cilvēkos, jau šodien kursabiedriem biju staigājoša skriešanas antireklāma. Toties varonīgi pieveicu ierastos maršrutus uz divriteņa.
Noteikti, ka varējām ātrāk. Bet man, nonākot starta līnijā, pārsteidzošā kārtā (jo esmu motivējama ar cipariem :D ) rezultāts sarādījās nesvarīgs :) Nākamreiz apsolos censties būt ātrāka ;)
Aivar, jūs noteikti palīdzējāt. Es taču teicu, ka man vajag kādu laiku pēc starta, lai “ieslēgties”. Forši, ka palīdzējāt pirmajos kilometros noturēt labu tempu – savādāk varētu skriet ātrāk un iztērētu spēkus. Un protams paldies par to, ka vairākkārt uzmundrinājāt pa ceļam!
Es pēc koptreniņa arī nebiju pārliecināts par saviem spēkiem. Bet laikam vēl viens garais treniņš un Jūrmalas “pusmaratons” pirms nedēļas palīdzēja sagatavoties labāk.
Varbūt, varētu noskriet pa dažām minūtēm ātrāk, jo gan uzreiz pēc skrējiena, gan pirmdien nekas īpaši nesāpēja. Bet nu ceru, ka iespējas uzlabot savu rezultātu maratonā vēl būs.
Aivar703, es spītīgi mēģinu skriet! vakar un sodien nostaigāju 7-8km dienā, bet paskriešana izskatās smieklīga :D – paskrienu 15m ātri, tad tikpat eju, savādāk nesanāk. Par grūtumu maratonā – pēdējais aplis bija ar kritušos tempu, bet grūti – nē. Šādos brīžos grūtumu nejūtu, visu laiku likās, ka baigi maz palicis un vispār laiks ātri pagāja, nepaspēju nogarlaikoties :D. Jūs man tik tiešām bijāt motivatori – mazliet gribējās piebremzēt, bet atcerējos par jums :D.
[…] var pieminēt to, ka arī VSK Noskrien akcijas `Uzdrošinies noskriet 2` dalībniece Ieva man kalpoja par zināmu motivatoru pēdējā apļa beigu daļā, kad reversajā […]
[…] maratonam VSK Noskrien komanda sagatavoja trīs skrējējus un visi trīs uzdrošinājās un noskrēja savu pirmo maratonu. Šis plāns ir nedaudz modificēts viņu treniņu plāns un grūtāks par pirmo, jo arī prasības […]
km 
-
Pāvel, mazliet esi pārcenties pēc Ventspils, es mazliet nomestu slodzi – pirmajā dienā pēc pusītes ne vairāk par 5-6km, pastaigas otrdienā treniņu izlaistu … slodze vien liekas par lielu – paskaties arī iepriekšējo nedēļu pirms pusītes, ne pa jokam
Vai tad pusmaratonistu iepazīstināšana nebūs? :) cik tad nu vairs atlicis līdz Valmierai!
Būs, būs tuvākās dienās. Tiek gatavoti treniņu plāni.
Cītīgs darbs. Ja šādi turpināsies, visi noskries. Bez variantiem.
Pāvel, pastāsti vairāk kā gāja pie ārsta? Kas par zolēm un kāpēc?
Izrādās, mums ar Jekaterinu bijušas līdzīgas problēmas, LSC pusmaratonā startu meklējot. Vismaz, es tad neesmu vienīgais. :)
Ģimenes ārsts ieteica Pēdas Aprūpes Kabinetu (www.pedasaprupe.lv). Biju tur, uztaisīju pēdas noslodzi testu. Speciālists konstatēja, ka pēdas man ir noslogotas nepareizi. Tāpēc iegādājos ortopēdiskās zolītes, kas ir jāvalkā ar visiem apaviem, ieskaitot skriešanas kurpes. Tās palīdzēs izkoriģēt noslodzi uz pēdām un mazināt traumu varbūtību.
Man domāt Jekaterina varētu būt šīs grupas līdere.Labs treniņapjoms pirmajam maratonam. Novēlu izturību un pacietību jaunajiem maratonistiem… labāk, lai ir grūti treniņos, tad vieglāk būs skrējienā.
Es tikai skatos, ka Jekaterinai garajos skrējienos ir ļoti augsts pulss, pēdējā skrējienā bija 168.
Teorētiski skrējienam būtu jābūt lēnam ar zemu pulsu, tāpēc 168 liekas stipri par daudz.
Jekaterina ir malacis, tieši ar savu spēju ieplānot dienas tā, lai dzelžaini turētos pie treniņplāna. (Šīsnedēļas atpūta neskaitās, ja ķermenis saka, ka vajag atslodzes nedēļu, tad vajag, ir jau ne pa jokam saskriets.)
Jautājums tikai ir: vai ir jāturas dzelžaini pie treniņu plāna? Varbūt es kļūdos, bet es uzskatu, ka sastādītais plāns norāda vispārējo virzienu trenēšanas procesam. Ja VSK Noskrien speciālisti uzsvērtu, ka ir jāskrien tieši pēc sastādītā plāna (ko viņi manuprāt nekad neteica), tad tas nozīmētu, ka viņi uzņemas atbildību par rezultātiem un (kas ir svarīgāk) par mūsu veselības stāvokli. Es tomēr uzskatu, ka gan par rezultātiem, gan par mūsu veselības stāvokli esam atbildīgi tikai mēs paši. VSK Noskrien speciālisti var izteikt savus padomus, rekomendācijas, palīdzēt mums ar treniņu plāniem, bet tikai mēs paši nosakām, kad un cik daudz mēs skrienam, lai tas palīdzētu mums noskriet visus 42.2 km 18.septembrī un pie tam palikt veseliem. Ja mans ārsts vai mans ķermenis saka, ka vajag nedaudz atpūsties, es tā arī darīšu. Un esmu pārliecināts, ka mūsu VSK Noskrien biedri mums tikai piekritīs.
Es jau kaut kad agrāk citēju savu treneri forumā: “Ja tiek treniņu plāns izpildīts par 90%, tad tas jau ir ekselenti”.
Dzelžaini pie treniņa plāna nav jāpieturas,tas tieši tā kā PĀVELS jau piemin – jāieklausās SEVĪ,ko saka ķermenis,dažkārt arī izlaists treniņš ir nepieciešams.NEVIENS ,NEVIENAM NEVAR IEPROGRAMMĒT KĀDU REZULTĀTU.Tie plāni ir tikai ieteikumi,pēc kā vajadzētu vadītos ,lai noskrietu maratonu.Nu nevar kāds ņemt atbildību par otru – ka noskries maratonu,rezultāts tāds un tāds…KATRAM JĀSTRĀDĀ PAŠAM AR SEVI,protams – pieturoties daudzmaz pie ieteiktā plāniņa.PATS GALVENAIS – TICĒT SEV un NEPĀRVĒRTĒT SAVAS SPĒJAS ,TAD IZDOSIES.
Protams, cik cieši mēs turamies pie sastādītā treniņplāna, nosakām mēs paši. Tomēr maratonam nepieciešamos apjomus būtu ārkārtīgi grūti saskriet tos rūpīgi neplānojot, līdz ar to katra atkāpe no iecerētā ir jāizvērtē krietni rūpīgāk nekā, teiksim, gatavojoties pusmaratonam. Katrā ziņā man vienas no lielākajām grūtībām sagādā tieši laika plānošana, gandrīz visu pakārtojot skriešanai, tāpēc īpaši novērtēju tieši Jekaterinas spēju turēties pie treniņplāna. Nelielas bažas tikai rada Jekaterinas augstie pulsi komplektā treniņu un sacensību ātruma mazā atšķirību: vai tiešām pie tādiem pulsiem var izpildīt «sarunāšanās testu»?
Kad es gatavojos maratonam izmantojot plānu to neievēroju ne par 100%, ne par 90% (droši vien pa kādiem 60%) un tik un tā likās ka dzīvoju tos trīs mēnešus tikai maratonam. Pats galvenais ir paša sajūtas un neviens treneris, konsultants vai eksperts nepateiks to kā tu jūties.
VSK Noskrien iesaka lielāko uzmanību veltīt garajiem skrējieniem, jo tie nāks veselībai un maratonam pa labu, bet arī šeit kilometri šurpu turpu neko būtiski nemaina.
Paldies visiem par uztraukumiem, neesmu pieradusi pie tādas uzmanības, bet jāsaka, ka tas ir patīkami :)
Par manu augsto pulsu – arī miera režīmā man ir nedaudz paaugstināts pulss (75-77), domāju, ka tas ietekmē arī treniņa pulsu. Sarunāties varu brīvi līdz pulsam 165-168, pie augstākiem gan grūtāk. Parasti arī vados pēc sajūtām; viss, kas ir līdz pulsam 170, nešķiet pēc piepūles (ja vien nav iekrājies nogurums). Tā kā sacensībās esmu maz piedalījusies (un pēdējās arī ne pārāk veiksmīgi), man bija grūti izvērtēt starpību starp pulsiem un ātrumiem, bet tagad man arī sāk likties, ka varbūt mani treniņi ir par ātru. Mēģināšu nākamajos treniņos pavērot pulsu ciešāk.
Par plānošanu – jāpiekrīt Ievai – pašreiz gandrīz visa pārējā dzīve ir pakārtota skriešanai un maratona plānam. Pārnesot nedēļas treniņus uz agrajiem rītiem dzīve kļuva nedaudz vieglāka.
Un… kā var redzēt no mana pēdējā skrējiena, arī mana dzelžainā pieturēšanās plānam ir salūzusi zem iekrātā noguruma, tāpēc izbaudu pāris atpūtas dienas bez skriešanas :)
Man bija līdzīgi, kaut nebiju ne tuvu 100% plāna izpildei, bija sajūta ka bez skriešanas, darba un gulēšanas vairs nekā cita pasaulē nav. Tāpēc lai nepazaudētu prieku ko dod skriešana reizēm vajag kaut ko izlaist, ja tā prasās, un galvenais nemēģināt neko saķert, ja kas palaists garām, savādāk ieguvums būs pārgurums, traumas un riebums pret uzstādītajiem mērķiem.
Jūsu gadījumā galvenais ir noskriet un tā minūte vai piecas gala rezultātā nav tik būtiskas (Pirmajam maratonam jau pilnīgi noteikti)
Mana pieredze ir sākt visu no otra gala. Es skrēju savam priekam no NRM mājas lapas plāna paņemot tikai ideju par apjoma pakāpenisku audzēšanu un to, ka mēnesi pirms vajadzētu noskriet vienu 30+ skrējienu. Lēmumu skriet maratonu es pieņēmu 2 nedēļas pirms tā. Pievienojos, ka primāra ir sekošana savām sajūtām ne plānam.
lai arī tie kilometru izpildes plāni kā nu sanāk, tā sanāk, ir 2 lietas no sagatavošanās plāna, ko ievēroju dzelžaini – kūku pēcpusdiena/vakars 2 dienas pirms sacensībām un pasta party iepriekšējā vakarā :)
Vakar biju Sporta Laboratorijā (http://www.sportlab.lv/), Brīvības gatve 363. Izgāju slodzes testu uz skrejceļa.
Kopumā viss ir ok, vienīgais pievērta manu uzmanību elpošanai (kas man pašlaik nav visai pareiza).
Gan muskuļu, gan asinsvadu sistēmas sagatavošanas līmeni novērtēja kā ļoti augstu, kas ļoti priecē.
Precīzi noteica aerobo un anaerobo sliekšņus, iedeva rekomendācijas treniņiem.
Ļoti apmierināts.
Pāvel, kādi tad tev sanāca sliekšņi? Vai skrienot pēc izjūtām un «sarunāšanās testiem» esi pareizi novērtējis treniņu ātrumu?
Pavel, tie rezultāti laboratorijās varētu būt precīzāki, ja Tu būtu izvēlējies testēšanas dienu, kas būtu bijusi nedaudz vēlāk pēc Kuldīgas “blieziena”. Iespējams, ka Tavi laboratorijas rezultāti reāli ir vēl labāki.
Ieva, aerobo slieksni man noteica ap 138 bpm, anaerobo – ap 165 bpm.
Ieteica “lēnajos garajos” skriet “bāzes slodzes” intervālā – no 138 līdz 148 bpm. Pēc pulsometra aprēķiniem tas bija līdz 149-150 bpm, pie kā es arī centos turēties. Tāpēc sanāc, ka trenējos līdz šim daudzmaz pareizi.
Diemžēl, pēc “sarunāšanās testiem” nekad neskrēju. Kad vēl nebija pulsometra skrēju pārāk ātri (to tikai pēc tam sapratu). Savukārt, kad iegādājos pulsometru, orientējos uz sirds ritmu.
Ieva, izlasīju Tavu komentāru pie šodienas skrējiena. To, kur Tu raksti, ka neesi gatava maratonam. :)
Domāju, ka tomēr ir jādomā pozitīvi. Esmu pārliecināts, ka mēs visi finišēsim. Vienīgais jautājums ir – cik ātri. Bet par to es personīgi neuztraucos. Ja viss būs labi (būs labs laiks un labs veselības stāvoklis un morāla gatavība, un vienkārši viss sakritīs veiksmīgi) – noskriesim ātrāk. Bet nekas traks nenotiks, ja noskriesim nedaudz lēnāk. Uzvarēt maratonā diez vai sanāks. Bet galvenais, kā mēs zinām, nav uzvarēt – galvenais ir noskriet. :)
Ieva, pilnībā piekrītu Pāvelam – liels darbs treniņos ir ieguldīts, noteikti visi pieveiksim sevi un distanci :)
Ieva,visas negatīvās domas met no galvas ārrā ! Ja esi gājusi uz šo savu mērķi ,tad izdosies.Priekšlaicīgi nesatraucies.GALVENAIS – MIERĪGI IESĀC UN LĒNĀM VIRZIES UZ SAVU MĒRĶI.VISS BŪS OKEY ! MĒS AR TEVI !
Pie Jūsu paveiktajiem treniņu apjomiem vienīgā vilšanās būs par tēmu, ka nav skaidrs, kurā brīdī tad bija jābūt īpaši grūti. Laiku arī sola teju ideālu maratonam. Kompānija pati par sevi ģeniāla. Atliek tikai noskriet ar kaifu.
Ieva, no malas raugoties, izskatās – īpašām problēmām nevajadzētu būt… Skriets regulāri un gana daudz; pavisam briesmīgu/hronisku traumu nav(?); ātrums normāls 4:30 TT kompānijas izmantošanai vai pat drusku labākam rezultātam; svētdien sola jauku laiciņu…
Ja par “ķermeņa nepiemērotību”, tad atzīšos – Ozolnieku koptreniņā nopriecājos par Ievas glīto skriešanas soli, kamēr viņa vēl nebija aizmukusi tālēs zilajās. :) Man tāds nav – plakšķinu uz priekšu, kā nu māku, bet maratona distance ar to ir mierā un parasti kapitulē.
Izgulies, saēdies JAU ŠODIEN pankūkas vai citas kūkas un būs OK! :)
Paldies visiem par uzmundrinājumiem, laikam steiga treniņu pierakstot likusi man izklausīties pesimistiskākai nekā ir patiesībā. Man redz mājās ir viens dzīvs piemērs, ka, pēdējos sešos mēnešos pirms maratona saskrienot apmēram divreiz vairāk nekā es, vienalga maratonā var klāties ļoti ļoti grūti un arī nedēļu pēc tam. Tīri objektīvi ņemot maratonam gatava neesmu, tomēr pietiekami pusgatava, lai varētu noskriet “uz gribasspēku”, ja vien celis nesāks sāpēt.
Paldies par komplimentu, Anduli. Cik dažādi var būt viedokļi, kā reiz Ozolniekos sm72 treneris tieši kārtīgi nokritizēja manu lēkājošo soli. :-D
Šovakar vakariņās pankūkas, rīt brokastīs aukstas pankūkas, rīt vakariņās makaroni, parīt brokastīs miežu putra, parīt pusdienās — maratons!
Ieva, neuztraucies! Es esmu nobijusies daudz vairāk par tevi :), un tas stresiņš kāpj augumā ar katru dienu, stundu, minūti. Bet gan jau izdzīvosim ;).
Nevienam jau nav pārliecības pirms sava pirmā.. Man arī visādas šaubīgas domas pa galvu svaidās. Gan jau viss būs OK. Veiksmi visiem!
Tātad trīs UN2 akcijas dalībnieki, OreMan un ro gaida savu pirmdzimto. :))
Vai ir vēl kāds jaunais maratonists?
Ir ,ir man daži zināmi,arī mūsu Indra.
Paldies, Didzi! Jāprecizē: galvenā interese – par maratona debitantiem tieši no VSK Noskrien.
Pagaidām rezultāts 4:2 par labu meitenēm. :)
Ehhh, pirmais maratons, kur tie laiki, nedaudz jau nostaļģijā iegrimu… :) Nu nav tik traki kā jūs domājat(nu labi ir) :D, bet pēc starta šautenes jūs par to aizmirsīsiet. NOSKRIEN!!!
Visi maratonisti ir noskrējuši! Milzīgs paldies visiem par atbalstu!
Visi trīs malači! Pavelu un Ievu visu laiku redzēju sev uz papēžiem, īpaši pozitīvi pārsteidza Ievas labais un vienmērīgais temps. saprotu, ka pēdējā km temps nokritās, tikai cīnoties ar krampjiem kājās.
Būs man jāatvainojas Ievai – vēl aizvakar biju aplam zemu viņu novērtējis… Laikam jau tā viņas “skriešana pa mežu sensenos laikos” ir atstājusi paliekošas sekas arī mūsdienās. :)
Šajā ziņā vispār stipri paveicās: katrā aplī varēju apskatīt, cik tuvu ir veseli četri “motivatori” – OreMan, ro, Ieva un Pāvels. Kā tu, cilvēks, neskriesi, ja tāds debitantu pulks dzenas pakaļ. :D
Savukārt, Jekaterina mani Ozolnieku koptreniņā uztrenēja tā, ka šodien spēju tomēr no augstāk minētajiem aizmukt. :)
Paldies jums visiem!
Jā, nu Andulis jau nenoķerams, tas arī saprotams, ņemot vērā Anduļa milzīgo maratonskriešanas pieredzi :) Tādēļ man pat tāda doma ne brīdi neradās, ka varētu mēģināt ķert. Arī par ro ķeršanu man nebija īsti domas līdz pat pēdējā apļa pagriezienam no Tērbatas ielas uz Valkas ielu, kur pēkšņi pamanīju, ka ro ir tikai pārdesmit metrus priekšā. Likās, ka ir krietni tālāk. Tāpēc bija interesanti garajā taisnē mēģināt turēt līdzi un pietuvoties.
UN2 dalībnieki arī visi malači – visi plānus izpildījuši. Jāteic, ka pēdējā aplī, veicot tālāku apgriezienu par 180 grādiem un redzot, cik tuvu ir Ieva, sāku bažīties par to, vai tik viņai nav kādi spēki pietaupīti pēdējiem kilometriem. Tā kā man lieku spēku nebija, tad raizējos par sevis noturēšanu priekšā līdz finišam ;)
Nenoķerams biju, iespējams, pēdējo reizi. :) Tas ir tikai laika jautājums – pieņemot, ka šis nebija OreMan pēdējais maratons. :)
Pāvel, man gan šķiet, ka labu tiesu tu vilki mani nevis es tevi xD Līdz 37. kilometram izdevās noskriet vienmērīgi ar ātrumu 5:20-5:30 min/km, un tad pēdējā 180 grādu pagriezienā iešāvās prātā augstprātīga doma noķert ro. Pulss bija zems, un pie zema pulsa parasti kājas var piespiest kustēties ātrāk. Dievi mani sodīja par šo augstprātību ar krampjiem visu atlikušo piecu kilometru garumā, bija jāsāk jau bažīties, vai Pāvels atkal nenoķers. Nedomāju, ka beigās būtu vieglāk, ja iesākts būtu lēnāk, pirmie 25 km noskrējās gandrīz bez jebkādām pūlēm, temps bija tikai nedaudz augstāks par brīvas saunas tempu.
Arī man gribētos apsveikt gan Ievu un Pāvelu ar lieliskajiem rezultātiem, gan sevi ar finišu :) Es pie starta līnijas nolēmu, ka pēc laika nedzīšos, tāpēc nolēmu skriet lieliskajā 4:30 tempa turētāju kompānijā :) Uz beigām gan nācās viņus nedaudz pazaudēt, bet viņu muguras arī bija lielisks motivators :D Milzīgs paldies akcijai un visiem atbalstītājiem, bez tā nebūtu saņēmusies šogad noskriet.
Pievienojos apsveicējiem – maratons ir jāskrien tad, kad patiešām esi tam gatavs un rezultāti rāda, ka tas tā arī ir bijis.
Vai par cilvēku, kam vēl nākamajā dienā kājas rauj krampjos pie izkāpšanas no gultas var teikt, ka viņš bija gatavs maratonam? :-D
apsveicu visus, kas pieveica savu pirmo maratonu!:)
Ieva, noteikti var teikt, ka biji gatava, ja jau tiki līdz finišam – cits jautājums ir, par uzņemto tempu un visām citām niansēm … pajautā Aivaram703 – kā viņam gāja pēc pirmā maratona – domāju, ka trepes toreiz smējās ilgu laiku, bet tur nav nekāda brīnuma …
Kusties lēnām + par skādi nebūtu apmeklēt arī masieri/fizioterapeitu :)
Jāatzīstas, ka mans pirmais maratons pagāja ar manāmi mazākām sekām, kā biju domājusi – jau šorīt pamodos ar nepārvaramu vēlmi paskriet :D Ko arī īstenoju atjaunošanās režīmā, cerībā, ka svina smaguma sajūta no muskuļiem ātrāk pazudīs.
Jā, man arī nav praktiski nekādu jūtamu seku. Muskuļi gan jūtas piekusuši, bet nu tas tā. Nekādas trepes nesagādā nekādu problēmu nevienā virzienā, kas laikam skaitās jocīgi.. Vakar arī paskrēju atjaunošanos, bija sākumā pagrūti iekustēties, bet citādi ir ok.
OreMan, ielūkojos tavā blogā par pirmsvalmieras-sajūtām. Ja es to būtu izlasījusi pirms tam, dūša būtu papēžos, jo patiešām noskrēju tikai vienu garo treniņu-koptreniņu, 32km un vairāk nevienu. (labi, ka neizlasīju!) Tas, ka tagad jūties labi un nekas nesāp, liecina, ka trenējies esi pietiekami daudz, lai gan distancē vairākkārt no tevis dzirdēju, ka grūti. Savukārt es laikam vairāk noskrēju uz psiholoģisku noturību nevis trenētību, jo distancē visu laiku centos sevi uzmundrināt un iestāstīt, ka ir ok un nekas daudz nav atlicis, taču šodien paskriet vēl nevaru – traki sāp augšstilbu muskuļi priekšpusē. vakar noskrēju vienu stadiona apli, mans 3-gadīgais bērns uzvarētāja priekā mani apdzina, bet vairāk man skriet tiešām negribējās, jo uz katru soli šiem muskuļiem sanāk trieciens.
Apsveicu visus ar Maratona pievarēšanu. Un ar ļoti labiem rezultātiem. Pāvel, ceru ka drusku Tev palīdzējām. Godīgi sakot, necerēju ka Tu mūsu (4 stundas) tempu izturēsi, jo vadījos no Dubrovkas koptrenniņa redzētā. Tā nu iznāca ka lielāko distances daļu mēs piestrādājām par Motivātoriem-dzinējiem nevis Turētājiem, kā rakstīts uz krekla. Domāju ka tu pēdējos kilometros plīsīsi un man jau bija sagatavoti teksti Tevis motivēšanai noturēties pēdējos kilometros mums līdzi, bet Tu gandrīz vienmērīga tempā noskrēji līdz Finišam. Redzēju, RO, cik grūti Tev gāja, bet zinot Tavu spītību un apņemšanos zināju ka noteikti tiksi līdz galam ar teicamu rezultātu. Ceru ka mūsu pendelēšanās aizmugurē 4.apļa tālākajā galā Tev deva papildus stimulu noskriet ātri. Pēc Tava izsauciena pie tālāka trases punkta( ap 37.km)- NENOĶERSIET – man bija skaidrs ka noteikti nenoķersim un Tu noteikti noskriesi krietni zem 4:00. Un tas ka sāp augšstilbi ir normāli. Jo vairāk brauksi ar riteni jo grūtāka atiešana (es domāju augšstilbi). Starp citu, kad es nākošajā dienā pēc pirmā pusmaratona ierāpoju tramvajā – viss vagons smējās.
Nekādu problēmu ar trepēm un jau pirmie atjaunošanās treniņi? Tātad varējāt noskriet ātrāk. :-D
Labi, ka vakar bija iespēja nerādīties cilvēkos, jau šodien kursabiedriem biju staigājoša skriešanas antireklāma. Toties varonīgi pieveicu ierastos maršrutus uz divriteņa.
Noteikti, ka varējām ātrāk. Bet man, nonākot starta līnijā, pārsteidzošā kārtā (jo esmu motivējama ar cipariem :D ) rezultāts sarādījās nesvarīgs :) Nākamreiz apsolos censties būt ātrāka ;)
Manām sāpošajām kājām vienkārši skauž, ka dažam labam ir vairāk veselā saprāta un mazāk tieksmju uz mazohismu ;-)
Man arī liels prieks par jums visiem trim. Un arī pa ro, OreMan, Indru..
Aivar, jūs noteikti palīdzējāt. Es taču teicu, ka man vajag kādu laiku pēc starta, lai “ieslēgties”. Forši, ka palīdzējāt pirmajos kilometros noturēt labu tempu – savādāk varētu skriet ātrāk un iztērētu spēkus. Un protams paldies par to, ka vairākkārt uzmundrinājāt pa ceļam!
Es pēc koptreniņa arī nebiju pārliecināts par saviem spēkiem. Bet laikam vēl viens garais treniņš un Jūrmalas “pusmaratons” pirms nedēļas palīdzēja sagatavoties labāk.
Varbūt, varētu noskriet pa dažām minūtēm ātrāk, jo gan uzreiz pēc skrējiena, gan pirmdien nekas īpaši nesāpēja. Bet nu ceru, ka iespējas uzlabot savu rezultātu maratonā vēl būs.
Aivar703, es spītīgi mēģinu skriet! vakar un sodien nostaigāju 7-8km dienā, bet paskriešana izskatās smieklīga :D – paskrienu 15m ātri, tad tikpat eju, savādāk nesanāk. Par grūtumu maratonā – pēdējais aplis bija ar kritušos tempu, bet grūti – nē. Šādos brīžos grūtumu nejūtu, visu laiku likās, ka baigi maz palicis un vispār laiks ātri pagāja, nepaspēju nogarlaikoties :D. Jūs man tik tiešām bijāt motivatori – mazliet gribējās piebremzēt, bet atcerējos par jums :D.
[…] var pieminēt to, ka arī VSK Noskrien akcijas `Uzdrošinies noskriet 2` dalībniece Ieva man kalpoja par zināmu motivatoru pēdējā apļa beigu daļā, kad reversajā […]
[…] maratonam VSK Noskrien komanda sagatavoja trīs skrējējus un visi trīs uzdrošinājās un noskrēja savu pirmo maratonu. Šis plāns ir nedaudz modificēts viņu treniņu plāns un grūtāks par pirmo, jo arī prasības […]