Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Īsākās nakts skrējiens 2016 skaitļos

13517579_1767482350133004_6896290701537258016_o

Tradīcijas jākopj – jau ceturto gadu vienu no gada īsākajām naktīm sešu stundu un astoņu minūšu ilgumā noskrējām. Paldies jums un paldies mums!  Lasīt tālāk.

Limanāni pret Kāpiņiem – 12091:12920

noskrien_reitings_2016

Aizvadīti divi pilni sacensību mēneši un parādījusies pirmā reitinga intriga – kura no skrējēju ģimenēm būs labākā?  Lasīt tālāk.

Priekš kam!? Kādēļ!? Tu ko, slims!?

Šie ir ierastākie jautājumi no „ierindas” pilsoņiem, kuri izdzird, ka gatavojies skriet no Rīgas uz Valmieru, apm. 107 km, turklāt uzsākt skrējienu piektdienas/sestdienas naktī, kad visi „normāli” ļaudis „atveldzējas” kādā krodziņā pēc grūtas darba nedēļas.

IMG_4633

Atbilde ir pavisam vienkārša – tādēļ, ka es to varu!

Mans ceļš uz Valmieru aizsākās jau 2014.gadā, kad tika atjaunots („oficiāli”) skrējien-soļojums “Rīga – Valmiera”. Šis bija izaicinājums! 2015.gadā es pirmo reizi uzvarēju sevi un nodevu sveicienus no Mildiņas Sīmanim, un līdz ar to – kauliņi bija mesti!

2015.gada nogalē sapratu, ka ar pliku gribasspēku nepietiks, lai noskrietu šo distanci, un jāsāk kaut kas darīt. Nekas cits neatlika, kā izmantot savu nelielo skrējēja pieredzi un zināšanas, un izstrādāju treniņu plānu tieši šim skrējienam. Kā izdevās pieturēties plānam, var redzēt pēc grafika. Taču es sevi mierinu ar domu, ka jebkura kaujas pavēle ir metama ārā pēc iziešanas no bāzes!

IMG_20160403_092734

Tātad, 2016.gada 1.aprīļa vakars, kad pēc manis atbrauc draugi, lai kopā brauktu uz Rīgu, uz LU, pie trakajiem. Protams, atkalredzēšanās ar līdzatkarīgajiem, roku spiedieni, jauno kedu un cita inventāra nopētīšana, skrējienā piekopjamās taktikas izmantošanas apspriešana utt. Neiztrūkstošā Latvijas valsts himna, starta signāls un….Un, lūk, te Tu paliec VIENS Pats! Neatkarīgi to tā, cik daudz cilvēku tev blakus, kādi skaņas un vizuālie sajaukumi valda apkārt; Tu redzi, dzirdi un jūti tikai vienu – ceļu!

Atšķirībā no pagājušā gada, šoreiz skrējienam nepieciešamo inventāru un uzturlīdzekļus biju sadalījis četrās daļās, proti: uzreiz līdzi ņemšanai nepieciešamais, tad apm. 36. km, 64. un 94. km, kontrolpunktos (KP), katrā no tiem atstājot nepieciešamo skaitu enerģijas želeju un jau pagatavotu enerģijas dzērienu.

Skrējiena taktika bija pavisam vienkārša – vismaz līdz 64. km noturēt vidējo tempu 5:45 min/km, savukārt pēc tam mēģināt nenokrist zem 06:10. Uzturēt ne tikai tempa vienmērīgu kontroli, bet arī morālo stāju visa skrējiena garumā, palīdzēja draugs/treniņu partneris no #Jelgavas @Edgars Bukšs, ar kuru kopā esam noripinājuši ne vienu vien km.

Pirmie 32 km par nepatīkamu pārsteigumu bija visnotaļ grūti. Iespējams, to ietekmēja diennakts tumšais laiks, varbūt cilvēka fizioloģija, kad viss ķermenis tev brēc – Ej gulēt!, vai vienkārši – slinkums. Katrā gadījumā 1. KP, kur apstājos, bija 32. km, kur papildināju „Camelback”, apēdu siera gabaliņu un izbaudīju brīvprātīgo rūpes. Nākošais īslaicīgais pieturas punkts bija ap 46. km, kad vienkārši gribot nespēju paskriet garām tik simpātiskām brīvprātīgajām, kuras gluži kā sirēnas aicināja, lai apstājos, notraušu ceļa putekļus, pamielojos ar siltu tēju utt. Pie 64. km KP jau zināju, ka apstāšanās būs nedaudz ilgāka, jo biju sagatavojis rezerves/pārvelkamās drēbes. Nomainīju augšējo kārtu: T-kreklu, termo veļu, sausu „tuneli” un cepuri, protams, neizpalika prasmīgas rokas, kuras izmasēja/izkratīja man kājas, lai vieglāk būtu turpināt skrējienu. Jāatzīst, ka par patīkamu pārsteigumu nākošo 77. km KP sasniedzu daudz labākā noskaņojumā kā pagājušajā gadā. Pēc šī KP bija viens no garākajiem posmiem – 17 km, kurus, nez kādēļ nosaucu par „Psihodēlisko jūdzi”. Lūk, te lieti noderēja līdzi paņemtās telefona austiņas un Spotify. Neskatoties uz to, ka joprojām skrējām divatā, runāšana nebija prioritāra, jo nu jau katrs no mums cīnījās ar saviem iekšējiem dēmoniem un tarakāniem galvā, kā arī vispārējo nogurumu. Bija sajūta – ja tu arī šo posmu noskriesi, nepārejot soļos – jau būs OK. Ieskrienot 94. km KP, sajūtas bija dalītas. No vienas puses apzinies, ka palikuši S#$%a 13 km, no otras puses – pie Velna to visu! Tiesa, pēc brīvprātīgo aptekalēšanas nebija vairs variantu – jāceļas un jāizdara uzdevums līdz galam. Jāatzīst, ka atšķirībā no visas iepriekšējās distances, kuru pavadīju skrienot, šo posmu tika nolemts veikt, sadalot to pa km, proti – 1 km iet, 1 – skriet. Iesoļojot/ieskrienot pilsētā sajūtas bija lieliskas, gluži kā „Superstāram”, jo ļoti daudzi autobraucēji signalizēja (un ne jau tādēļ, ka skrējām pie luksofora sarkanā signāla), kājām gājēji māja ar rokām, viens otrs pārjautāja: “Tiešām no Rīgas?!” Pieskrienot pie Sīmaņa baznīcas, varēja redzēt/dzirdēt/sajust to sagaidītāju/atbalstītāju enerģiju, kas virmoja gaisā. Milzīgu emociju vilni izraisīja ģimene, kura gaidīja pie baznīcas. Moments, kad meita pastiepa roku, lai „iedotu pieci ”savukārt dēls sauca „Tētis! Mans tētis!” (nu vismaz es tajā momentā to dzirdēju!), sieva, kura ar rūpju pilnām acīm noskatījās kā es tuvojos finišam. Un, protams, sen gaidītais pieskāriens Kliņķim!

IMG_4645

Un tālāk….nu jā, tālāk bija neliela maldīšanās pa Valmieras pilsētu, meklējot īsto skolu, kur tad var nomazgāties un saņemt masāžu, brauciens uz mājām, ķermeņa protestēšana pret pastāvošo iekārtu ar drebuļiem, sāpēm kājās, vēdera streikošanu, varbūt ne profesionālu, bet tomēr mīļu kāju masāžu un kaujas brūču apkopšanu sievas izpildījumā!

Sausais atlikums:

  1. Gribasspēkam ir milzīga nozīmē, un tomēr, mēģiniet pieturēties pie plāna;

  2. Savlaicīgi pārbaudiet ekipējumu; Pārbaudiet vēlreiz!;

  3. Vienmēr pasakieties brīvprātīgajiem;

  4. Izmantojiet profesionāla masiera sniegto mašāzu un…vienkārši, simpātiskas sievietes attieksmi;

  5. Gūstiet baudījumu no visa, ko jūs dariet;

P.S. Nekad vairs! #Noskrien!

IMG_20160403_214245

Mēneša skrējēja. Lindams

2013_SKM_Finish-vsk-msForša ir sajūta, kad tu stāvi pūlī, gaidot startu, un dzirdi – ei, tas ir tas džeks, kas uztaisīja noskrien.lv. Bet vēl foršāka ir sajūta, ka ar tevi ir tādi cilvēki kā šī mēneša skrējēja, kas taisa noskrien.lv. Un ne tikai noskrien.lv. Viņa ir visur – sacensībās, pat uz pjedestāliem un kā brīvprātīgā, pasniedzot ūdeni, koptreniņos, parastos treniņos, viņa tur tempu, skrien Pasaules čempionātā 24h skriešanā, piedalās preses konferencēs, intervē mēneša skrējējus. Un kā jūs sapratīsiet no šīs intervijas – diemžēl neada. Linda, paldies, ka tu esi. Aprīļa mēneša skrējēja – Lindams.
Lasīt tālāk.

Noskrienietis lojālais

Lai noskrietu savu pirmo maratonu, 2010.gadā par skriešanu sāku interesēties mazliet nopietnāk, lai gan joprojām vadījos un vados pēc sajūtām, sevi lieki nemoku un cenšos skriet ar prieku. Meklējot internetā noderīgu informāciju par skriešanu, nokļuvu mājaslapā noskrien.lv. Apmēram gadus divus ik pa laikam palasīju forumu, kādu rakstu izlasīju, bet piereģistrēties īsti nebija motivācijas, jo visus savus noskrietos kilometrus uzticēju piezīmju grāmatiņai, tāpat šķita, ka, salīdzinot ar reģistrētajiem lietotājiem, es jau nekāds skrējējs neesmu. Man bija gadā labi ja 500 noskrieti km un radās sajūta, ka te tāds klubiņš, kur viens otru pazīst jau sen un nelikās, ka es te iederētos. Lasīt tālāk.

Mēneša skrējējs. Dzo

Cik forši bija, kad varēju vienpersoniski izvēlēties mēneša skrējēju vai otrā mēneša skrējēja izvēli noteica pirmais. Pēc tam jau katrs nākamais prasīja garas diskusijas, kurš tad no daudzajiem mūsu skrējējiem būtu pelnījis šo titulu. Jūlija mēneša skrējēja izvēlē vajadzēja vairāk laika, nekā pašam skrējējam, lai iegūtu Latvijas čempiona titulu 100km skriešanā. Pagājušo gadu viņš noskrēja sešus maratonus, šogad plāno deviņus. Lai izdodas un ņemiet vērā Dzo, jeb Jāņa Actiņa, padomu intervijas beigās. Lasīt tālāk.