Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Reiz man bija normāla dzīve…

Reiz man bija normāla dzīve… braucot mājās no Ziemassvētku rogaininga Pokaiņos prātā iešāvās doma. Ceļš izrādījās piesnidzis un slidens, vajadzēja koncentrēties braukšanai, tomēr apziņā uzplaiknījusī atklāsme nedeva mieru. Tikko biju piedzīvojusi pamatīgu vilšanos savās orientēšanās spējās, vairāk kā 2 stundas maldījusies nesaprotot, kur atrodos, sastopot savā ceļā vien stirnas un suņus, ielūzusi purvā, izmērcējusi kājas un pārsalusi. Toties tagad zinu, ka neaizsniedzamā attālumā dzirdamās automašīnu skaņas spēj ārkārtīgi iepriecināt topogrāfiskā izmisumā nonākušu cilvēku. Šo prieku var pārspēt vienīgi telefona zvans, apliecinot, ka turpinot ceļu ziemeļu virzienā drīz nonākšu uz šosejas.

Bet atgriežoties pie tēmas ,,normālā dzīve” jāatzīst, vairs nesaprotu, kas ir normāls. Vai ieplānot ar skriešanu saistītus pasākumus pilnīgi visās nedēļas nogalēs ir normāli? Atkarībā, kam jautā. Labāk nejautājiet man. Lai nu kā, aizejošā gada beidzamo stundu pavadīšanas scenārijs bija skaidrs jau pirms gada – tieši tad, kad beidzās iepriekšējais Pēdējās Nakts Sapnis.

Vecā gada pēdējās darba dienas izskaņā traucos mājup pa piesnigušajiem ceļiem, satraukumam arvien pieaugot. Ne jausmas kāpēc nervozēju. Atkal un atkal nākas sev atgādināt, ka daru to tikai un vienīgi savam priekam. Vai tomēr es cīnos ar kādu? Šīs domas ātri vien nomaina raizes par ceļabiedru kavēšanos. Gaidu zvanu, lai uzzinātu, vai klases autobuss tuvojas Baltezeram. Apžēliņ, izskatās, ka viņi jau ir ceļā uz Tallinu bez manis! Beigu beigās uzvelku zābakus… jā, zvans atskan, varu traukties uz pieturu. Prieks redzēt enerģiskos fizkultūriešus – pilns autobuss Jaungada sagaidītāju ar kedām un sporta tērpiem čemodānos. Klases audzinātāja visus ir sadalījusi komandās un devusi uzdevumus – mums jāuzvar sieviešu konkurencē. Darīsim, ko varēsim! Mūsu komandai kuras sastāvā ir Sigita, Lauma, Solveiga un es, ticis iedvesmojošs nosaukums – Mari Boikov.

Viesnīcā ierodamies pārāk vēlu, lai nobaudītu leģendārās igauņu pankūkas. Un vispār, apzinīgie ballētāji ātri dodas pie miera – no rīta jābūtu gataviem svinībām 12 stundu garumā.

Diena sākas ar Keilas ūdenskrituma apmeklējumu un tradicionālo kopbildi. Nokļūšana līdz galamērķim nav viegla, kājas slīd, bet pūles ir tā vērtas – skats liek aizrauties elpai, ūdenskritums ir sasalis! Kāpjot pa slidenajām kapnēm sajūtu savu celi, vai tas neiebildīs pret šīsdienas plānu – 100 kilometru pievarēšanu? Pavisam drīz varēšu to noskaidrot.

20141231_100708

Ierodamies starta vietā laicīgi, varu vien apbrīnot šofera prasmes izgrozīties pa šaurajām meža taciņām. Kopā ar numuru un čipu saņemu arī dīvainu adītu apģērba gabalu taupe krāsā, mani vienmēr sajūsmina igauņu balvas. Tās ir tik … amizantas. Pirms starta vēl paspēju aiziet līdz jūrai, nosalt un nogaršot tikko atvērtās bufetes piedāvājumu. Starts tiek dots, ballīte var sākties. Pirmie desmit kilometri skrienas ļoti viegli, arī celis neraida nekādus signālus. Skriešana bez sāpēm tiešām ir baudāma lieta, īpaši, kad fonā šalc jūra. Esmu izlēmusi nepiestāt starta zonā līdz divdesmitajam kilometram, lai būtu par ko papriecāties, kad šis brīdis pienāks. Tomēr skriešanas idille ir galā ap sešpadsmito kilometru. Nesaprotu, kas notiek, paliek ārkārtīgi grūti, celi nejūtu, toties sāp visa labā puse, nolemju sajūtas pagaidām ignorēt. Pēc divdesmitā kilometra sāk kristies ātrums. Pat jūras tuvums nespēj novērst vēlmi padoties. Brīžiem uzmundrina pārējie skrējēji. Vai zināt, cik esat lieliski? Kaut kā izvelku 27 kilometrus. Satieku savu komandas biedreni Sigitu, kura atzīstas, ka arī viņai diez ko neskrienas. Turamies kopā un, kas to būtu domājis – parādās jauni spēki, palielinām tempu, arī sāpes pamazām pierimst. Mums taču jāsaskrien uzvara sieviešu komandu konkurencē. Vienojamies skriet kopā līdz 30 kilometriem, pēc tam es ieturēšu ēšanas pauzi, bet Sigita pārģērbsies. Neko prātīgu ieēst tomēr nespēju, vien saujiņu mandarīnu šķēlīšu. Labi, ka krājumā ir dažas želejas, piespiežu sevi nedaudz iestiprināties. Tālāk skriešana turpinās viļņveidīgi, neizskaidrojamu iemeslu dēļ nespēju skriet vienatnē. Kad palieku viena, tad palēninos, ja skrienu ar kādu kopā, varu saņemties un ignorēt sava ķermeņa palīgā saucienus. Īpaši uzmundrina kāda jauka atkalredzēšanās – ap četrdesmito kilometru satieku savu Laulasmaa varoni Rainu. Skriešana kopā ar viņu burtiski spārno, netieku gudra, kas tā par ķīmiju. Laiku pa laikam noskrienam kopā vairākus kilometrus, un ikreiz ātrums palielinās. Protams, kā jau ultra skrējienā pieklājas, ir arī vientulības mirkļi, kad jādodas tumsā pilnīgi vienai. Dīvaini, ja aplis ir tikai kilometru garš, bet tomēr nesastopu nevienu pazīstamu seju. Jāpiebilst, ka Sigita un Rains nav vienīgie, ar kuriem kopā izdodas pievarēt dažus grūtākus apļus. Iznāk paskriet kopā gan ar Vančuku, gan edGaru, gan KārliMaratonu un pat Anduli, varbūt, kāds nejauši piemirsies. Izdodas pievienoties arī vienai dziesmai kopā ar LauruX un Druupiju. Ar interesi nolūkojos uz Brokiem, par kuru pieveicamajiem kilometriem sacelta pamatīga ažiotāža, arī Vinetu, Sabīni, Inu un Signi paturu acīs – viņiem šodien gaidāmas tādas kā ultru debijas. Iepriecina puiši, kuri atkal un atkal apdzen, bieži vien uzsaucot ko uzmundrinošu. Tomēr pēc 70 km pasākums man ir pilnīgi līdz kaklam – vairs nevaru un negribu turpināt. Sāp viss no vidukļa uz leju, izlūdzos Maikijam magnija ampulu – liels paldies viņam, bet uzlabojums ir neilgs, un kaut arī esmu apsolījusies iztikt bez ibumetīna, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Laimonis apsola sagādāt, tomēr ne uzreiz. Kad pēc trim apļiem beidzot tieku pie ilgi gaidītā ibumetīna, atsakos, jo izlemju, ka pie sāpēm esmu jau pieradusi. Turpinu riņķot, skaitot laiku līdz gada beigām. Ap deviņdesmito kilometru iestājas lūzuma punkts. Apļa vidū pāreju soļos. Jūtos tik vientuļa un nogurusi. Soli pa solim no skumjām tieku līdz asarām un tad jau arī līdz elsām. Vienkārši ļaujos, līdz sadzirdu soļus aiz muguras. Tas ir Rains. Viņš neko nejautā. Savācos, noslauku seju (labi, ka ir tumšs) un tālāk skrienam kopā. Pabeidzam apli, tad vēl vienu. Es apstājos, lai padzertos. Rains dodas tālāk. Apļu skaits ir pilnīgi sajucis. Uzzinu, ka Guna mani apsteigusi. Nevaru saprast, vai vajadzētu ko uzsākt. Neesmu šurp braukusi, lai cīnītos. Tagad saprotu pavisam skaidri – esmu atbraukusi, lai noskrietu 100 kilometrus, tomēr šķiet, ka nespēšu. Vismaz mēģināšu. Nākošajā aplī dodos kopā ar Vančuku. Mūsu žēlošanās drīz sāk likties uzjautrinoša. Kaut kā tiekam uz priekšu, brīžiem soļojot, brīžiem tipinot, līdz viņš sazin kāpēc uzstāj, lai skrienu ātrāk un negantā kārtā mani padzen. Nākas paskriet bišku ātrāk, vismaz tik daudz, lai atrautos, kas palīdz saņemties vēl uz dažiem apļiem. Beidzot atlikusi vien pusstunda līdz finišam. Izlemju – tās laikā jāpieveic 3 apļi, skaidrs, ka 100 kilometri beigās nesanāks, patiesībā īsti nav saprotams, cik sanāks, jo endomondo mānās jau no paša sākuma. No Vančuka uzzinu, ka Gunu tomēr esmu panākusi. Vēl divi apļi. Mans finišs ir nepilnas 5 minūtes pirms pusnakts. Ak, jā, klases audzinātājas dotais uzdevums tika izpildīts, starp sieviešu komandām, nav ne jausmas gan, cik tādu bija, tikām pirmajā vietā.

Skrējiens beidzies. Un tomēr nenoskrēju simtnieku, tikai 97. Labi, šajās sacensībās sieviešu konkurencē paliku trešajā vietā, bet zaudēju cīņā ar sevi. Vai zaudējums cīņā ar sevi ir zaudējums? Parasti sev neuzstādu tādus mērķus. Nē, nē, parasti ļaujos skrējienam, izbaudot katru mirkli. Izņēmums bija skrējiensoļojums Rīga –Valmiera, kur nolēmu skriet pēc kedām.

Atgriežoties laikā – pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve. Toties tagad meklēju atbildes uz jautājumiem –  kāpēc cilvēks rada tādus apstākļus, kad jāpārvar pašam sevi, ciešot sāpes un pārkāpjot cilvēcisko spēju robežas? Jo brīdī, kad esmu šķietami iztukšota, atrast sevī spēku nepadoties, patiešām nozīmē tik daudz! Lai nonāktu līdz šai sajūtai, ir vērts noskriet 12 un vēl vairāk stundu. Sevis pārvarēšana rada prieku, to iekšējo prieku, kas uzlādē, tā dēļ es skrienu. Varbūt šīs nebija manas veiksmīgākās sacensības, toties nav labāka veida, kā noslēgt gadu. Izskriet sevi pavisam tukšu, tikt klāt savai dziļākajai būtībai, lai nākamo gadu sāktu ar jauniem spēkiem un jaunu apņemšanos. Es tiešām skrienu priekam, tādēļ arī 2015.gadā izbaudīšu katru pieveikto kilometru un katru reizi, kad izdosies uzvarēt sevi. Starp citu, tieši pirms 2 gadiem mana „normālā” dzīve beidzās, bet jāatzīstas, tagadējā ir daudz interesantāka! Laimīgu Jauno Gadu Noskrien.lv!OLYMPUS DIGITAL CAMERA

13 komentāri rakstam Reiz man bija normāla dzīve…

  • Laimīgu Jauno Noskrien.lv gadu!
    un taisnība vien ir. Tras;e ir grūti un jāatbild uz jautājumiem, kamdēļ to darām, bet tad apzinies, ka bez Tevis ir vēl bariņš līdzīgi normālo un tā doma klejo no prāta uz prātu un te saņemas viens, tad nākamais un aiznākamais un nogurums pazūd. Būtībā, skrējējiem nekad nav grūti, tikai dažreiz kāds aizmirst pateikt jau pašā sākumā, ka nebūs viegli :)

  • Māris T Māris T

    Tādi nu ir tie Meža dīvainīši. Lasīju un pēkšņi atcerējos, ka, īstenībā, ne jau pirms Valmieras robežas beidzot izsniegtā kõla mani iedvesmoja pagājušā gada Burkānskrējiena pēdējajos kilometros. Priekā, Veipaskundzīt!

  • Hiēna essnee

    Kad pašai pēc nepilniem 3 mēnešiem jāskrien 107km, ir diezgan iznīcinoši lasīt, ka čempioniem arī ir grūti:D

  • Artūro

    Tomēr tās igauņu pankūkas iepriekšējā vakarā visdrīzāk ir nepieciešamas. Tu Vecgada vakarā nevienam nezaudēji – atceries, dari priekš sevis, nevis citiem. ;)

  • druupijs

    ”..Tas bija toreiz, kad tavas acis
    Veel speeja mani Valdzinaat,
    Bet tagad tumshaas rudenja naktiis
    man atliek tikai paskraidiit.. ”

    :D

    kursh veel zin shito dziesmu?

  • Rozamunde Rozamunde

    Ai, zināju nepareizā versijā, kur pēdējais vārds ir “pasmaidīt” :))) Paldies, druupij, ka beidzot uzzinu orģinālo versiju ;)

  • ai-jucis ai-jucis

    Kā man patīk lasīt šos iedvesmas pilnos rakstus… Grūti un tomēr pierunājam sevi :) Tas ir brīnišķīgi… Sajūtas, ka tomēr spējam izdarīt to, ko likās “nekad mūžā” nevarēs… Tās mums neviens nespēj atņemt un tās dzīvojas mūsos :) Padarot par pozitīvākiem un brīnišķīgākiem cilvēkiem!!! Sveicu ar labajiem rezultātiem :)

  • Labinieks Labinieks

    Visapbrīnojamākais un vismotivējošākais šādos rakstos ir tas, ka Tu redzi, ka ir cilvēki, kas spītējot visām mokām spēj izspiest no sevis vēl mazdrusciņ. Vienā rindkopā lasi, ka nu jau ir TRAKI, nākošajā rindkopā viss ir vēl drūmāk un tomēr šie pārcilvēki, tā gribētos man viņus saukt, spēj saņemties un vēl finišā atrast to pozitīvo. Apbrīnoju!!!

  • shahs shahs

    AAi, Dace. Man būtu te daudz un dikti ko iekomentēt, bet pieturēšos pie īsās versijas:)
    Par emocionālo pusi runājot, reti, kad ir raksti, kuros ar nervu galiem jūti visus pārdzīvojumus, bet tieši “nevaru” pārkāpšana (citi saka komforta zona) pabīda mūsu varēšanas spējas un ar to es tevi arī apsveicu, jo neba jau vienmēr robeža mērāma km vai h. Ar īsto emocionālo stāvokli mēs varam izdarīt neiedomājami daudz paši sevi pārsteidzot, bet ne vienmēr ir tā wow sajūta un tajos gadījumos sevi jāpiespiež vairāk un tieši šeit parādās spēju robeža un mana izpratne par jēdzienu “viss ir galvā”; Un Tev ar galvu viss ir kārtībā, es pat teiktu vairāk -daudzi var tevi apskaust par tādu galvu, tajā skaitā arī es.
    Praktiskā puse. Šķiet tavs stāsts lieliski pierāda, ka garajos skrējienos, sacensībās ēšana ir viens no svarīgākajiem stūrakmeņiem panākumu kaldināšanā.
    Magnija ampula – lielākajai daļai no magnija ampulām klāt ir piejaucētas arī aminoskābes un pēc tava apraksta, šķiet, ka tieši tās palīdzēja, bet tas nekad nav uz ilgu laiku (iz pieredzes). Nezinu kā un kādos apmēros uzņem aminoskābes, bet pie taviem km un slodzes, šķiet, ka nedaudz par maz, par ko organisms noprotestēja.
    Bet nu zvērs tu esi jebkurā gadījumā:)

  • Lai arī lasot tekstus par sāpēm un ibumetīnu, mana seja savelkas sāpju grimasē, man ir neizsakāmi liels prieks par Tevi! Atceros savu pagājušā (nu jau aizpagājušā) gada nogali, kas tika noslēgta šajā ballītē – tā tiešām ir kārtīga ballēšana ar sevi! :)
    Tā turēt! :))

  • Andulis

    Dace zvērīgi skrien un burvīgi raksta :) Patika viss, taču visvairāk vērtējums “tikai 97″.
    Jāatgādina publikai, ka noskriets par 7 km vairāk nekā iepriekšējā reizē, lai gan apstākļi bija tomēr drusku sliktāki! Spēja izkāpt no komforta zonas nes augļus. Man arī tā gri… vajadzētu. Izaugšu liels, tad noteikti :D

    Trīs iztrūkstošos apļus norakstām uz to, ka pārāk gluda trase, nav tik smuki pauguri kā pie Munameģa ;)

  • edGars

    Lasot rakstu titulbilde: VSK Noskrien komantai par sportisku kolektīvo garu. :)
    Viņu dāvaniņas ir lieliskas! Tagad sēžu dāvātajā džemperī.
    Mirklis bija skaists, bet foto sanāca izplūdis, kad skrējāt kopā pirms 30 km.
    Tātad – nevajadzēja skriet vienatnē. Ballīte tomēr :) Es, savukārt nevarēju paskriet kopā ar druupiju, ja nedziedājām, kamēr dziedājām, tikmēr varēju :)
    Man arī likās savādi tie apļi, kad apkārt dzirdēju vairāk igauņu valodu, kā latviešu. Gluži kā būtu svešumā aizbraucis.
    Stāsts par Rainu sirsnīgs.
    Mani sāpes pavadīja šad un tad, pēdu sāpes bija nepatīkamas brīžam, kad vairāk sāka sāpēt augšstilbi jutos atvieglots.
    Pats šo cīņu ar sevi jūtos mazliet zaudējis. Joprojām cenšos saprast un pieņemt. Mainīju mērķi skrējiena laikā un cenšos attaisnot sevi tagad par to.

    druupij, nezinu, bet atceros, ko uzdziedājām Veipaskundzītei:
    katrā lidostā vai stacijas ēkā
    es gaidīšu, kad mani sauks
    gatavs mesties jebkurā dēkā
    AR TEVI, AR TEVI, MANS DRAUGS
    es gaidīšu
    tikai, tikai, ja kāds mani sauks

    essnee: nogalina ātrums nevis distance.
    Arturo: atcerējos 2013. gada Čingoņa pankūku, tai bija vērtība, jo pavārs atskrējis no Latvijas.
    ai-jucis: bet prāts tā viltīgi iekārtots. Viš visu padara ‘normālu’. Tāpēc arī varoņdarbi pašam liekas normāli. (ir arī otra puse, ja cilvēks uz kaut ko NEsaņemas, prāts pieņem arī to. prātam galvenais nestresot :) )
    Labinieks: pozitīvais nav īpaši jāmeklē :) tas saucas: ES VARU (gandarījums).
    shahs: ar visām 4 pievienojos: `ar īsto emocionālo stāvokli` (bez šaubām, tikai apņēmību. Un, `tīra` galva ir dāvana. Arī par aminoskābēm, tik tur tiešām vajag zināt `cik` un `kad`.

  • Paldies autorei, paldies komentētājiem! Viss tik labi! Tas vārds, ar kādu es gribētu novērtēt Daces rakstīto, man pietrūkst. Nav tāda viena vārda lai apzīmētu to noslēpumaini vilinošo aizrautību, to skaudri apskaužamo noteiktību, to uzdrīkstēšanos pieņemt izaicinājumus un satriekt tos druskās! Jā.
    Džeks Londons rakstīja vienā savā stastā – tā bija Gaļa, tā bija lāča Gaļa, un mēs to ēdām jēlu, mēs to ēdām dzīvu. Un tos, kuri nevarēja ar kanoe izbraukt Baltā zirga krāces, tos sauca par zivjēdājiem. Bija jāiet pa vēja pusi, citādi tipa smirdēja pēc zivīm.
    Dace, es nezinu, ko Tu ēd, bet man viss tas ļoti atgādina Lāča gaļu.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.