Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Problēma “Rīga-Valmiera.” Piektā epizode

run_final_night

Pirms “Pēdējās nakts sapnis” skrējiena, izmantoju dažu mūsu komandas biedru metodi – izdomāju sev trīs plānu. Nu kaut kas, ko es gribētu izdarīt piedaloties šajās sacensībās. Gaidot autobusu sniegputenī Rīgā, jau pārdomāju savu Jaunā gada sagaidīšanas plāna saprātīgo pusi, bet somas bija sakārtotas. Nākamais šoks notika sacensību rītā. Voļdam pēdas niezēja no skriet gribēšanas pamostoties, savukārt guncha viņu psiholoģiski ietekmēja no sešiem rītā. Chingons no Babites bija brīvprātīgais un varēja lielāko daļa laika pavadīt meiteņu istabā, bet mtiger bija pasūtījis trīs maisiņus ar sporta pārtiku un klusējot visu noskatījās. Par pēdējo pilienu, tādam iesācējam kā es, kļuva fakts, ka istabiņā atradās arī Andulis. Viņš ir noskrējis vairāk maratonu, nekā man gadu un viņu nekas un neviens skriešanas jomā nebaida. Sacensību rīts maniem trim plāniem uzlika papildus slogu. Bet nu par pašiem plāniem…

C plāns bija noskriet maratonu. Šogad esmu vienu reizi neveiksmīgi mēģinājis noskriet maratonu Rīgas maratona ietvaros, bet laika apstākļi, netrenēšanās to neļāva pabeigt. Visas pārējās cerības uz maratonu izplēnēja un gads bija palicis bez šīs distances. Tāpēc maratons šķita labs mērķis un C plāns.

B plāns bija 50km. Esmu dzirdējis, ka tāda ir nākamā sacensību distance aiz maratona, bet diemžēl manas skrējēja kājas nekad tikt tālu vienās sacensībās nav tikušas. Labs un jau nedaudz utopisks plāns, ņemot vērā, ka 2014. gada garākā distance (34km) ir pieveikta vasarā un pēdējos četrus mēnešus tikt daudz pat neesmu noskrējis vienā mēnesī kopā.

A plāns un paši jaukākie sapņi man bija par pusi Rīga-Valmiera distanci. Nu ar domu, ja jau es 12h tikšu galā ar pusi, tad gan jau mani Valmierā pagaidīs un sliktākā gadījumā – kliķi jau no finiša nevar novākt. Puse distance pēc “Pēdējas nakts sapņa” sacensību formāta ir 54 apļi.

DSC_1146

Pirmā apļa lielāko daļu atrados vadībā un tikai apļa finiša taisnē mani apsteidza Mārtiņš. Pēc tam sāku atpalikt, jo līdera slogs izrādījās pa smagu un nezināju, ka otrais aplis atšķiras no pirmā. Pusmaratons aizgāja viegli un tikai nedaudz lēnāk, kā šī gada labākais pusmaratona laiks. Pēc tam ņēmu pauzi pusdienām un drēbju žāvēšanai un līdz 30km pat lielākoties skrēju. Tad sekoja daži apļi pēc Ivara metodes, kur gabalu iet un gabalu skrien. Šķiet 40km apli nogāju visu un tā laikā sarēķināju, ka varu nākamos divus apļus pieveikt pa septiņām minūtēm un man būs labāks maratona laiks, nekā mans pirmais un sliktākais maratona laiks Milānā. Un tad es sapratu, ka esmu nepareizi atcerējies rezultātu un man palikušas tikai drusku vairāk par desmit minūtēm pēdējiem diviem apaļiem. Lieliska sajūta, ka tu skrien garām visiem sacensību līderiem, savu kaut kādu muļķīgu sacensību dēļ. Bet es to izdarīju. Milāna vēl aizvien var lepoties ar sliktākā maratona rezultātu.

Sapratu, ka visa šī desošana manām kājām nav nākusi pa labu un raitā solī pieveicu vēl divus apļus Edgara pavadībā. Pēc tam atkal ēšana, pārģērbšanās un pavadīšana labsajūtā par izpildītu minimālo plānu. Diemžēl sacensības ilga vēl gandrīz sešas stundas un sapratu, ka pie B plāna varu tikt pat rāpus.

Tā kā pēdējos gados šīs sacensības no Jaunā gada sagaidīšanas ģimenes un draugu lokā pārvērtušās par “latvieši atbrauc ar autobusu, izdzer visu kolu, apēd visus gurķus, savāc visas balvas” pasākumu, tad par iepriecinājumu igauņiem mēs savu iesācēju komandu nosaucām nevis par “Pirmā reize” vai “Losing virginity,” bet igauņa Peeter Vennikas vārdā. Komandā bez manis bija vēl divi džeki un divas meitenes. Džeki, tikuši pie maratona, gaidīja jauno gadu siltajā teltī ar Jameson, bet meitenēm bija par dažiem apļiem mazāk nekā man.DSC_1233

B plānu izpildīju soļojot un sadzerot ar Chingonu alu. A plānam vēl vajadzēja četrus apļus un jau prātā pazibēja visādas ķecerīgas domas – tikt galā ar vēl vairāk, neļaut meitenēm sevi apsteigt, būt labākam komandā. Bet nākamgad būs jāskrien vēl vairāk, meitenēm arī vajag kādu prieciņu un mana siena iestājas pie 53 kilometra. Tāda sajūta, ka viss kas tevī ir iekšā, vienkārši sakrīt vienā čupā. Rokas nolaižas, kājas saļimst, domas neraisās un gribēdams nevari pārspļaut pār lūpu. Protams, silta tēja, pasēdēšana un A plāna izpildes tuvums darīja savu, bet ticis pie vajadzīgā apļu skaita vairs negribējās neko. Ne vairāk apļu, ne ēst, ne dzert, ne Jauno gadu.

Ejot pēdējā aplī izdomāju ultra plānu – visus trīs plānus izpildīt ātrāk nekā beidzas kontrolaiks. Tik un tā, nu jau kā jaunais ultramaratonists varu teikt – sapņojiet un uzstādiet sev neizpildāmus plānus. Jo tajā brīdī, kad esi ticis ar saviem plāniem galā, tu, protams, esi uzvarētājs, bet vienmēr var vēl vienu.

IMG_9564

DSC_1280

16 komentāri rakstam Problēma “Rīga-Valmiera.” Piektā epizode

  • svans svans

    Super…..:)

  • turiburu turiburu

    Te nemaz tekstu nevajadzēja,pietika ar pēdējo bildi. :)

  • guncha guncha

    Šādos pasākumos kā ultras ir grūti nošķirt brīdi kad ir “es vairāk nevaru” no “es vairāk negribu”…., līdz kliņķim puceļš paveikts :). Lai izdodas to sasniegt 28.03.2015. Skrienam, neguļam :)

    pēdējā bilde vnk super (šie džemperīši jums piestāv :):)

  • mtiger mtiger

    Labs, sasmējos :)
    “mtiger klusējot visu noskatījās” – klusībā prātoju par to, ka gulēt tikām tikai vienos naktī, ka guncha visus pamodināja jau sazin cikos, bet ka man pirms tāda starta būtu gribējies kārtīgāk izgulēties, tādēļ Keilas ūdenskrituma apmeklējumu labprāt apmainītu pret vēl kādu stundiņu miega. Tomēr mierināju sevi ar māsas atziņu, ka skrējiens sākoties tikai pēc sešām stundām, tādēļ secināju, ka nav tik svarīgi, kāda pirms starta ir fiziskā gatavība, jo pienāks brīdis, kad grūti būs pilnīgi visiem :)

  • Lauma Lauma

    Un, kur palika tas mērķis, kurā gribēji mani apdzīt pa apli? Lai gan viņš tev līdz galam neizdevās, jo kā mēdzu teikt šeit ballīte sākas tikai ap 6h.

  • Iesilu tikai pēdējās divās stundās, kad uz vaiga izsprāga pirmā sviedru lāse. Pēdējos apļos jau nācās vilkt nost jaku, tad biju ticis līdz komfortam :) Un jā, Šefam smuka bilde

  • IlzeP IlzeP(ilksy)

    turiburu
    02/01/2015 at 17:48
    Te nemaz tekstu nevajadzēja,pietika ar pēdējo bildi. :)

    Te kāds laikam aizmirsis, ka VSK Noskrien ir literātu klubiņš, kur vieni raksta, citi lasa un iedvesmojas un tūlīt jau ķersies pie pildspalvas (klaviatūras) :D:D

  • kvaki

    Paldies!Signim ar humoru viss kārtībā!Abi ar Regulatus uzņēmām riktīgu C vitamīnu devu skaļi smejoties:)

  • Andulis

    Riktīgi labi plānots, izpildīts, sabildēts un aprakstīts :)

    Man gan viss otrādi – skrējiena rītā acis atvēru tikai ap 8:00, būtu gribējis stundiņu ātrāk. Pats vainīgs, nevajadzēja cerēt, ka modīšos no Šefa un Čempionu klātbūtnes vien :D
    Neizpildīju nevienu savu plānu – ja nu vienīgi minimālos 10 km pieveicu, ieskaiti dabūju. Laikam pārāk augstās domās pērngad par sevi biju :/

    Taču prieks par Signi un vēl dažu labu!

  • LauraX LauraX

    Tas tauriņš – elegant’!

  • .Linda Lindams

    Man jautājums – Numurus pašiem ļāva izvēlēties? Tavējais šķiet tāds zīmīgs visa rakstītā kontekstā. :)

  • Andulis

    Igauņi saprata, kāds numurs jādod Signim :)

    Kaut gan nē, nav sapratuši līdz galam. Vajadzēja labāk #54. Vai pat #107/2 :)

  • Džemperi kā īstiem makšķerniekiem. :) Šefs ir normāls. Un tā atzīmēt var tikai Igaunijā un nekur citur uz pasaules nevienu finišā negaida tā, kā to dara Mēremoisā.

  • Kvaki Kvaki

    klāt nebiju,tāpēc jautājums-vai igauņi atkal visiem deva vienādus trikotāžas izstrādājumus?(dāvanas jau viņiem vienmēr oriģinālas:))

  • Hahaha! Pedeja bilde tiesham super! Signis malacis, ka trenejies un paldies par raktiem, lai mes varetu sekot lidzi gatavoshanas R-V.

  • Lauma Lauma

    Šogad igauņi mūs apdāvināja ar dažādiem džemperīšiem.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.