Diskusijas par treniņiem, sezonas un maratona/pusmaratonu sagatavošanas plāniem kādu brīdi bija pieklusušas, bet līdz ar Rīgas maratona cikla (standartā – 16.nedēļās) iesākšanos tās virmo no jauna. Tiek lauzti šķēpi par visdažādākām lietām – kurš plāns ir labāks, kura sagatavošanās koncepcija pareizāka. Arī treniņmetodes un vietas visdažādākās – katram pēc iespējas, vajadzībām un uzstādītiem mērķiem – sākot no specializētiem skriešanas trenažieriem, basketbola treniņiem un spēka vingrinājumiem trenažieru zālēs un peldēšanu, līdz skriešanai pa asfaltu vai jūrmalu – tas viss tiek izmantots, lai kārtīgi sagatavotos nākamajai 2009. gada sezonai. Nevienam nav noslēpums, ka tas, ko esi paveicis ziemā, kad tos ātrumus uztrenēt nemaz nav tik viegli, garie kilometri summā ar pieklājīgu vispārējo fizisko sagatavotību dod pamatu veiksmīgai sezonai.
Treniņi, paliek treniņi. Man, kā lielākai daļai no VSK Noskrien biedriem, parasti treniņi ir rutīna un neatkarīgi no sportiskās formas ir nepieciešams dzenulis, kas ļautu novērtēt sevi, uzlabot savas ātruma īpašības, komunicēties ar kolēģiem, izlūkot savus konkurentus un uzņemt pozitīvo lādiņu turpmākajiem treniņiem. Ar šādu pašu domu jau janvāra sākumā sākām meklēt kādas sacensības, kur varētu izmēģināt savus spēkus. Variantu nemaz tik daudz nava – Latvijā notiek pavisam maz sacensību un viens no šādiem pasākumiem ir LSC rīkotais Grīziņkalna “Veselības” skriešanas seriāls. Kopīgiem spēkiem, ar www.marathon.lv starpniecību atrodam konkrētu informāciju par datumiem, trases atrašanās vietu un visu pārējo, kas ar to saistīts – pat tika izlūkota trase, lai noskaidrotu, vai būs piemērota sacensībām. Pa vidam tiek nodibinātas grupējumi. Bez salaspiliešu un rīdzinieku specvienībām uzradušies jauni veidojumi – viens otru atraduši jelgavnieki un beidzot apvienojušies 3 liepājnieki, kuri nu jau spēj viens otru identificēt ne tikai lasot Sigņa blogu.
7.februāra agrs rīts – kā norunāts, Mošķis ar Kamparu dodas Rīgas virzienā, tiesa bez edGara, kurš atsaka savu dalību mocoties ar veselības likstām. Pa ceļam, tiek izbaudīti visi mūsu neparedzamā klimata ziemas izvirtības: lietus, sniegs, migla … bet kas ir galā, mums nav ne jausmas, lūdzam tur to, kas augšā, lai laiks skriešanai būtu labvēlīgs.
Kas ir “Daugavas” stadions ir daudz dzirdēts, bet nekad neesmu tur agrāk bijis. Kampars ātri atrod pareizo virzienu un esam gana laikā. Līdz startam palikušas 30 minūtes. Ātri piereģistrējamies, pārģērbjamies un dodamies iesildīties. Pa vidam
noskaidrojam, ka nav nekādas skaidrības par distances garumu un izvietojumu, vismaz mums tādas nav, jo to zinās tikai tiesneši turpat uz vietas, konsultējoties ar kluba vadību.
Satraukums ir pietiekami liels, jo es, un daudzi no VSK Noskrien biedriem pēdējie mači ir Ozolnieku 1/2-maratons, bet Kampara pēdējais varoņdarbs – Siguldas “kalniešu” skrējiens. Pa ceļam uz startu, satieku kaut kur redzētu meiteni. No sākuma nevaru atcerēties kur, bet tad tomēr saprotu, ka tā ir Līna (VSK maskējas kā Mildda) no dr.lv skrējēju domubiedru grupas. Apsveicināmies un kopīgi, caur iesildīšanās apli dodamies uz startu.
Startā satieku Krishjohn, tautā sauktu par Mazo Krišjāni, kas joprojām cīnās ar saviem ceļiem un atbraucis, ne gluži pēc augstas vietas, bet pēc sacensību prakses. Vairāk neviena no mūsējiem nav. Tā nu mūsu lieliskais kvartets ir ieradies uz starta līniju.
Pēc neliela ievada par vispārējo un lokālo LSC kluba finansiālo krīzi, noskaidrojam distances garumu un aptuveno kustības trajektoriju. Uzreiz pēc starta, līderiem pa pēdām dodamies visai kompaktā grupiņā, līdz ar ko, pirmais aplis man ir visai ātrs (5:02/km). Par to, vai tas bija prāta darbs, man līdz šim brīdim nav skaidrības. Šādam ātrumam nejūtos gatavs, tāpēc samazinu savus apgriezienus. Nu jau jūtos daudz maz komfortabli. Protams, līderi negrib mani gaidīt un atraujas, ka pēdas vien pazib. Kampars ir to vidū un pat vico visiem pa priekšu un vēja ātrumā apdzen mani par vienu apli un vēlāk vēl par vienu. Ar vēju cīnīties ir bezjēdzīgi, tāpēc es koncentrējos cīņai par savu vietu zem saules. Tiesa, sauli šoreiz nesagaidam, bet tāpat ir pavasarīgs laiks (+3C), ka pašam paliek tik karsti, ka gandrīz vai nožēloju par uzvilkto silto vējjaku. Nekas traks jau nav noticis, jo turos visai labi – vidējais ātrums turās ap 5:20-5:40/km. Vai spēšu šādu tempu noturēt? Nezinu. Tāpēc meklēju kādu “mērķi”.
Mazais Krišs ir tik “mazs”, ka kārtējo reizi pamanās aizmukt manis nepamanīts – varbūt tas arī ir labi, jo tagad sevi mierinu, ka neesmu bijis tik lēns, ka neesmu apdzīts par apli :) Mildda aizmūk no manis 3.aplī un tā līdz finišam viņu vairs neredzu. It kā škrobe, ka mūsējie visi mani pametuši, bet laika skumt nav un meklēju konkurentus tepat tuvumā. Veiksmīgi manevrēju pa vienīgo ledus trases gabaliņu (~100m) un izvēloties maliņu, kur vēl saglabājies pērnais sniegs, izdodas aiztraukties vairākiem skrējējiem garām. Kurš no tiem skrien manis izvēlētos maksimālos 9 apļus? Par to man ir maza saprašana, bet tas mani arī maz interesē. Noskatu vēl vienu mērķi, bet aiz viņa ir vēl viens zilais “karogs”. Ar pirmo (izrādās tiešais konkurents 9 apļu distancē) izrēķinos visai ātri, bet otrais … spēlējas ar mani kā kaķis ar peli. Te pielaiž mani līdz kādiem metriem 70, te atkal atrāviens. No mugurpuses nevaru atpazīt. Tā mēs arī finišējam. Ir aizdomas, ka tas ir kāds pieredzējis skrējējs, bet ka tik pieredzējis … pats Georgs Jermolajevs – šo pieredzējušo supermaratonistu un vairāku pasaules rekordu īpašnieku pazīstu jau sen. Izrādās, Georgs tiešām bija veicis savu kārtējo ātrumtreniņu kaujas apstākļos. Pārmiju dažu vārdu ar viņu. Esmu bijis labs partneris, jo neesot ļāvis atpūsties. Kā man gribas sagaidīt to laiku, kad es varēšu ar viņu uzspēlēt šo pašu “spēlīti” mainītās lomās :) Pateicos viņam par lielisku konkurenci, jo tā, man pašam nemanot, dod lielisku personisko vidējo ātrumu – 5:17 min./km. Rezultātus sola ievietot vakarā LSC mājaslapā, tāpēc mierīgi dodos no finiša tālāk.
Nedaudz pavingroju un dodos uz manēžu pārģērbties un nomazgāties dušās. Tad sāku meklēt pārējos kluba biedrus, jo Mildda no manis atrāvusies nav arī vairāk manīta. Ar Krishjohn viss ir skaidrs, finišējis visai augstajā 4.vietā (par MK piedzīvojumiem varat lasīt viņa personīgajā blogā). Mildda noskrējusi ļoti labi, bet savu rezultātu nezina, jo Ipod esot pievīlis. Veicam mazu apspriedi un “obligāto” fotografēšanos.
Apsveicam Kamparu – lielisks sniegums un pelnīta uzvara!
Nedaudz par pašu gaviļnieku. Dzīvojas, strādājas un trenējas “vēju galvaspilsētā”. Ir viens no pieredzējušākajiem VSK Noskrien maratonistiem – bet, kā pats saka, joprojām ir sev piemērotas treniņu sistēmas meklējumos. Trenējas pēc iespējām – līdz pat 2 reizēm pa dienu. Nākamais maratons vairs nav aiz kalniem – 1.martā – Barselonas Maratons. Pirmā vieta nav bijusi pašmērķis – galvenais saprast, vai nospraustais mērķis – izskriet no 3 stundām ir paceļama lieta. Skrien jebkuros laika apstākļos, ka tikai turas uz kājām.
Neliels rezumējums un atziņas par skrējienu un vīzijām nākotnē:
- Ar sniegumu un rezultātiem distancē esmu apmierināts. Līdzīgās domās ir arī
pārējie VSK dalībnieki. - Pasākums organizēts pietiekami labi – ir kur nomazgāties un tas ir liels pluss
labam garastāvoklim un gribai apmeklēt šo pasākumu vēlreiz - Pasākums tiks apmeklēts – plāni ir uz 21.02 – no Liepājas tiek plānots ierasties
vēl kuplākā sastāvā. - Pasākums nav no tās augstākās raudzes, bet ir vērts to apmeklēt, jo var kalpot par
izcilu ātrumtreniņu kaujas apstākļos. Šos mačus nesmādē arī augstākas klases
sportisti. - Distances garums ir visai demokrātisks – viens aplis ~1.27 km (3, 6, 9 apļi), bet
labākos laika apstākļos tiek palielināts līdz 2km (2, 4, 6 apļi) - Ērta piekļūšana ar personisko un sabiedrisko transportu
VSK Noskrien kluba dalībnieku rezultāti:
- Kampars: 44:50 V-40 1.v.
- Krishjohn: 48:02 V-18 4.v.
- Mildda: 1:04:34* S-18 1.v.
- Mošķis: 1:00:37 V-30 7.v.
Visus Veselības skrējiena rezultātus var atrast šeit
*rezultāts tiek precizēts
Interviju ar Mildda
Ar jaunāko VSK Noskrien ieguvumu, vienmēr smaidošo zemgalieti iepazināmies, iekš draugiem.lv skrējēju domubiedru grupā. Grīziņkalna skrējiens iznāca, kā pirmais klātienes tusiņš. Pirmais skrējiens iznācis pat ļoti veiksmīgs, labākā dāma 12km distancē ar visai pieklājīgu rezultātu kungu konkurencē. Tāpēc lūdzu viņu uz šo express interviju pēc skrējiena.
Mošķis: „Kā jūties pēc skrējiena? Ko teiksi par distanci un pašu skrējienu?”
Mildda: Sestdienas rīts pēc nakts maiņas darbā, steiga, neliels uztraukums un apjukums….Starts! Pirmajā aplī domāju tikai par trasi un centos to ielāgot. Nākamie apļi jau pagāja nemanot (gandrīz kā Gustavo dziesmā „…stabs, stabs,…koks, koks,…žogs, žogs, …māja, māja,…” :D).
Mazliet žēl, ka apļa garums nebija tāds, kā sākotnēji plānots, bet laika apstākļi diemžēl ir tādi kādi ir… Asfalts un vietām esošais apledojums netraucēja – arī trenējoties skrienu pa asfalta segumu un dažkārt apledojums ir vēl slidenāks.
Pēc maksimālās iespējamās distances noskriešanas jutu, ka visas rezerves vēl nav izsmeltas un varētu skriet vēl – tas mani iepriecināja. Tik tiešām izbaudīju skrējienu!
Mošķis: „Kāda ir skriešanas pieredze?”
Mildda: „Pie visa vainīgs ir tētis – viņš jau kādu laiku trenējās un piedalījās sacensībās, tad es izlēmu, ka arī gribu pamēģināt. Pirmo reizi skriet sāku, kad aizbraucu tētim līdzi uz sacensībām. Sacensībām princips tāds pats kā Grīziņkalna skrējienam, tikai ar laika limitu. Pirmajā reizē knapi tos 2km pievarēju, kamēr pārējie skrēja apli pēc apļa. Pēc tam uzstādīju sev mērķi nākošreiz noskriet daudz vairāk. Sāku kopā ar tēti trenēties – skrējām vismaz 3 reizes nedēļā, kā minimums 3km, reizēm arī 5km. Viegli nebija, taču ar laiku tā kļuva par sava veida atkarību:).
Piedalījāmies dažādās rajona (Dobeles) sacensībās. Distances bija dažādas – citām bija noteikts garums (parasti ne īsāks par 6km), citām noteikts apļa garums (1 vai 2km) un dots laika limits. Skrēju no 6- 12km.
Skriet sāku aptuveni pirms 5 gadiem. Pirmos divus gadus skrēju regulāri, bet tad 12. klasē neatlika tik daudz laika un skrēju arvien mazāk un vēl pēc gada, kad sāku studēt Rīgā, skriešanu tik pat kā pārtraucu. Vienīgais, ko regulāri darīju apmeklēju aerobikas nodarbības 1-2 reizes nedēļā, bet tik un tā jutu, ka kaut kas pietrūkst. Tātad gandrīz 2 gadi tikpat kā bez skriešanas. Šīs vasaras beigās, atkal atsāku skriet un sapratu, ka bez tā nevaru.”
Mošķis: „Kādus mērķus esi nospraudusi tuvākajā laikā skriešanās sakarā?”
Mildda: „Novembrī nolēmu, ka tas ir jādara daudz nopietnāk – nospraudu sev mērķi noskriet pusmaratonu, un kāpēc lai tas nebūtu Rīgas pusmaratons 17. maijā? Sāku skriet regulārāk . Tomēr studijas un darbs paņēma diezgan daudz laika. Reizēm cēlos pat pirms 6.00, lai tikai varētu noskriet kaut 1- 2km pirms lekcijām, taču ar to ir par maz, lai kaut ko sasniegtu.
Pamazām sāku ievākt informāciju par to, cik bieži un kā būtu jāgatavojas, lai sasniegtu mērķi. Kopš janvāra vidus skrienu pēc noteikta plāna 3 reizes nedēļā. Sākumā ~10 km nedēļā un tā ar katru nedēļu distances kļūst garākas. Pagaidām mans vidējais temps ir 4:50min/km.
Ar februāri ir atsākušās studijas un līdz ar to iespēja piedalīties aerobikas nodarbībās. Lai sasniegtu, ko esmu iecerējusi, plānoju skriet 3 nedēļā, kā paredzēts plānā, un papildus 2 reizes nedēļā apmeklēt aerobiku. Ļoti ceru, ka spēšu visam atrast laiku, jo es negribu apstāties, gribu izdarīt visu, lai 17. maijā varētu noskrietu 21,0975km!
Kas attiecas uz sacensībām, tad tās atdzīvina treniņu grafiku un ir kā mazi atskaites punkti ceļā uz mērķi. Skrējiens Grīziņkalnā deva ne tikai pārliecību, par saviem spēkiem, bet varēju atkal izbaudīt kā tas ir skriet kopā ar citiem skrējējiem – kad kopā skrien gan jaunieši, gan seniori, gan īstas skriešanas „haizivis”, un tad tu saproti, ka ir tik daudz vietas, lai vēl augtu un attīstītos šajā jomā.”
Mošķis: „Liels paldies par interviju! Novēlu veiksmīgus treniņus un sasniegt Rīgas Maratona finiša līniju!”
Līdzigie raksti:
km 
- 
Loading ...
Papildinājums Mežaparka rezultātam – mīnusi
1. Ledus, sniega taciņa ar pamatīgu slīpumu – soļa garums krietni sarūk;
2. Tempa maiņa – pamatīgi izsit no ritma un dod pa sirdi(pulss);
3. Aukstums – visman man pleci un mugura ap lāpstiņām un kaklu baig sala – līdz ar to bija stīvas – pamatīgs papildus enerģijas patēriņš;
4. Jāiztiek bez dzeramā – es mēģināju pēc katra apļa dzert – tas tikai taraucēja nevis palīdzēja – dzēriens auksts un uz br’di jāapstājas.
Aivarm – pamēģini skriet ar velokreklu – tas ir pieguļoš un aizmugurē ar kabatām. Tikai dzeramo gan tur nevar likt – baigi pendelējas. Mazā kabatiņa domāta mašinas atslēgai (vismaz tā to var izmantot)
Esmu iemanījies šortu mazajā kabatiņā paslēpt ogļhidrātu želejas paciņu. Skrienot maratonu, tur satilpināju pat divas gab.
Par mazo kabatiņu atslēgām, paldies – pikol un Aivars 703 (magnēts), nezinot es to gandrīz saplēsu, kad mēģināju tajā ogļhidrātu želejas mazo (40g) paciņu tur iestūķēt!
Par velokreklu padomāšu – tā ir alternatīva jostai, bet tam varētu būt tāds liels mīnuss, ka tam ir vīles un tas var stipri noberzt paduses un sānus. Braucot ar riteni nav pieņemts vicināt rokas, kā to dara skrienot. Tāpēc es laikam tomēr došu priekšroku stringa kreklam ar jostu. Un tie abi man ir diezgan drīz jānopērk.
Es, Kampar, papētīšu – varbūt želejas ir arī nedaudz apaļākas formas iesaiņojumā, lai tomēr varētu iebāzt tās kabatiņā. Jo neko citu sacensībās it kā nevajadzētu nest sev līdzi un arī josta tad būtu lieks traucēklis.
Varbūt kaut ko vēl var aizbāzt aiz pulsa mērīšanas jostas? Kaut gan tas nešķiet diez ko prātīgi…
Aiz pulsa mērīšanas jostas diezin vai izdosies. Viņa jau pati mēdz šad tad nošļukt. Ar papildus krāmiem, viņa noteikti nošļuks uz vēdera.
tāks = kaut kā te to Aivaru par daudz saradies, ar vienu virtuālu Aivaru mums nepietiek, tagad nu ir 3 :))
=> Aivariem – trenēties jau es trenēšos, bet arī savas robežas jāzina (vai zinu?) varbūt esmu tendēts uz sliktiem laika apstākļiem :)) ja es vēl tiktu no liekajiem kilogramiem vaļā ideāli būtu un tad jau var padomāt par laikiem, kas zem 1:50.
Ja par Mežaparka trasi runājam, man viņa nelikās tik sarežģīta, cik nu tas ledus un šļura => no pulsa pārāk ārā nesitos, laikam jau ziemas treniņu iespaids ir labs, jo treniņtrase nav gluži līdzena un šie kāpumi pa taciņu nekas traks nelikās :) Tas mans subjektīvais viedoklis. Auksti nebija ne brīdi => garais treniņtērps pavilka visu, piegulošais termokrekliņš bija ideāls aizstāvis. Bez dzeramā iztiku, jo treniņos nelietoju ne grama dzeramā, tā kā esmu pieradis. Ja skrienu mazāk par pusmaratonu, dzeramo sacensībās nelietoju nemaz, bet želejas man vēl nav izprovētas, tāpēc ir doma, kaut ko tādu izprovēt tuvākajos garajos skrējienos (>20 km)
=> Aivars, tempo/intervāl/kalna skrējieni vieni no vajadzīgākajiem paņēmieniem maratonista “ēdienkartē” – reti kuram tie patīk, bet iespaids ir milzīgs uz turpmāko gargabalnieka/maratonista karjeru. Tā kā, turies un es ar pie viena ar piestrādāšu pie tās lietas. Pa ziemu esmu noskrējis daudz, bet visi mani ātrumtreniņi ir bijuši kaujas apstākļos Rīgas pusē.
p.s. Aivars703(magnēts)=> vai esi arī mūsu klubiņa pievienojies, vai joprojām pats savā nodabā? :)
he hē, pierakstiet vēl vienu invalīdu rindām. šodien skrējienā sāpes celī lika apstāties. Skrējiens nebija ātrs.
Jāāāāāā…, edGars, tā ir kaut kāda sērga, mēs kaut ko fundamentāli nepareizi darām, ja jau gandrīz visiem pēc kārtas sāk streikot ceļgali! Man arī šorīt tempojot atkal iesāpējās ceļgals, bet pēc kādas minūtes divām pārgāja. Pikols, Mazais Krišš – abi ceļgalu dēļ jau kādu laiciņu jau pauzē…
Jā, ceļu traumas izsit lielus robus kluba biedru rindās. Atliek vien novēlēt ātrāk sadakterēt sāpošos ceļus un atgriezties ierindā. Jo skriešanas sezona tik tikko sākas, un priekšā daudz interesantu treniņu un sacīkšu.
Es priekš tiem ceļiem ieteiktu vairāk ēst tomātus želejā. Vienīgais veikals, kur es tos atrodu ir Dominas Prizma. Pēc tam, kad sāku tos daudz ēst ceļgalu problēmas neēsmu izjutis:)
Par tiem želejiem.’Romas maratonā man 3 želeji bija ielikti šortu kabatā un 2 uz rokas piekabināmā uzpariktē, kurā mp3 atskaņotājs atrodas:)
kā Sm72 ar rakstu par Romas piedzīvojumiem? :)
Došos uzmanīgi lūkot savus šodienas 16km noskriet, kamēr saule vēl spīd un ceļgals nav pamodies.:)
Droši vien, ka racionāli būtu želejas pirkt mazākā iesaiņojumā, jo tad tās vieglāk kabatiņā iestūķēt un nav visa uzreiz jāizlieto – var biežāk, bet pa drusciņai. Es internetā redzēju arī tādas – lielākas paciņas 100-200g ar skrūvējamu korķīti, bet tās, noteikti, kabatiņā neiestūķēt.
Lai visiem veiksmīga diena!
Aivar, nebūs biki par agru priekš garajiem skrējieniem? No agra rīta var paskriet iesildīšanās skrējienu tipa Tavus 6km, bet izturības skrējienu skrien tad, kad esi pamodies – tipa vismaz uz tiem pašiem 11.00 vai vēlāk. Ķermenis nav īsti pamodies un vai būs efekts no ši tik agriem skrējiem – es šaubos. Tā vismaz ir gudrās grāmatās rakstīts.
Par jostām – http://www.running.lv/shop.php?lang=lv&cat=35&limit=0& – izvēle pēc sirds patikas – sportistiem, amatieriem, dzērājiem.
Par klubu – iestājos – ceru ka es iederos, kaut pamatdisciplīna man ir pārvietoties pa bezceļiem un kā saka mana sieva “meklēt brikšņos-purvos orjentieristu mantiņas”.
Aivars 703, par jostām paldies, papētīšu un sapratīšu, ko man īsti vajag un vai vispār vajag.
Es, mošķi, izdarīju tieši kā Tu teici. Man ceļgals lika atgriezties un es šorīt noskrēju tieši 6km. Tagad līdz svētdienas garajam skrējienam to atpūtināšu. Bet tas 16km jau nebija paredzēts kā izturības, bet gan kā atslodzes skrējiens pēc vakardienas ātrumtreniņa.:) Man pēc plāna īsāku gabalu kā 9 vai 10 jūdzes šajās nedēļās vairs nav. Bet būtu žēl, ja viena vienīga ceļgala dēļ nāktos “norakstīt” darbu gandrīz pusgada garumā. Otrreiz tam vairs ne laika, ne spēka, ne pacietības var nepietikt…
Nu man nieka ceļgala dēļ 7 mēneši izkrita, labi ka izdevās baseinā savākt 75km un tagad jāsēžas uz velosipēda kādas nebēļas 5, un tad varēs sākt nopietni pēc programmas trenēties, tā kā ar ceļgaliem nejokot, galvenais tikt skaidrībā kas tur ir, un atcerēties ka plīsumi atrāvumi nepazūd paši no sevis, viņi var nesāpēt kādu laiku pat ilgu, bet pēc tam ja skriesi problēma ies tikai dziļumā, labāk saremontēt pašā sākumā, lai cik žēl būtu zaudēt laiku.Un vērts ieklausīties pieredzējušo ieteikumos, kā audzēt slodzi, kā sevi noslogot attiecībā pret svaru utt.
Līdz svētdienai, pikol, es neskriešu… Pēc tam, atkarībā no sajūtām, domāšu, ko darīt.
Vari iztaisīt ultrasonogrfiju un ja pa lēto tad magnetisko rezonansi tad redz īsto ainu.
Es domāju, pikol, ka vaina ir tikai slodzē un nekas vairāk. Duršanas vai kādas asas sāpes nav bijušas. Ceļgalam varētu nepatikt, ka esmu palielinājis slodzi pāri par 80km nedēļā. Pēc plāna tas bija paredzēts pakāpeniski, taču dažādu iemeslu dēļ iepriekšējās nedēļās kādus 10-15km nenoskrēju un, iespējams, tāpēc lēmums atstrādāt iekavēto nebūs bijis pietiekami labi pārdomāts. No nedēļas sākuma ar šodienas 6km man šonedēļ jau ir 52km. Ja nebūšu pietiekami atpūties, tad garo gabalu pārcelšu uz pirmdienu. Dzīvosim, redzēsim…:)
Kaut gan man ir vairāk kā 10 gadu lektora pieredze, man vēl joprojām ir tādi studenta gājieni visu darīt pēdējā brīdī. Tādēļ man ir vajadzīgs stress, lai to Romas rakstu uzrakstītu:D
Aivar, ko Tu tur īdi par pēdējo brīdi maratonam, Tava maratonista karjera nu tik sākās un noteikti drīzumā varēsi sakolokcionēt kādus vairākus desmitus:D Ceļi skrējējiem sāpēs un sāpēs, bet vai tādi nieki var atturēt no atkarības. Vai Tev liekas, ka smēķētājiem nav problēmas ar elpošanu un vai daudzi pie šādiem apstākļiem ir metuši zārknagliņas pie malas?:)
=> sm72, nemāci uz muļķībām – ar kājām labāk nejokot – kaut ko sasteigt te nav vērts. Tas neatmaksāsies ne īstermiņā, ne ilgtermiņā ne tik.
=> Aivars, atpūtini gan kājas un dodies ar svaigiem atgriezies distancē. Iesācējiem un ne tikai, tā ir problēma, kad cenšas atgūt to, kas loģiski nav atgūstams. Tev, Aivar, viena nedēļa bija rezervē un nesatraucies par to. Pirmais maratons ir tas, kas pateiks, vai patīk to maratonu skriet vai nē. Tāpēc nepārcenties un dodies, tikko liecies atkal gatavs to darīt :)
Laiks šodien ir tāds, ka varētu skriet no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. Brīvdienās tas nebūs sliktāks…:)
Tad vismaz smērē ar kādām smērēm lai nomierinātu iekaisumu, jo sāpes ir iekaisums, dabīgi ja tie nav muskuļi, pirms skriešanas iesmērē,efektīgi ir finalgons bet uzmanīgi, pats lietoju GELENKSALBE ar tipisku tantiņsmēru smaku, bet pēc treniņa padodas nomazgāšanai, ko nevar teikt par finalgonu,tā kā skrien ar iesmērētiem ceļiem un sargā no sapūšanas tas ir apsaldēšanas, jo iekaisums ir jānomierina.
Paldies, pikol, par padomu! Šopēcpusdien bagātīgi ceļgalu ieziedu ar “Fastum” un uz nakti atkārtošu. Bet finalgons vai GELENKSALBE man līdz svētdienas iecerētajai skriešanai būs aptiekā jāiegādājas. Tā ir laba doma pirms skriešanas ieziest ceļgalus – nekad vēl to nebiju darījis un pats nebūtu iedomājies! Paldies!:)
Staigājot nekādas sāpes nejūtu, bet miera stāvoklī sēžot, ceļgals it kā nedaudz smeldz. Kāpjot pa trepēm – kā nu kuro reizi, dažreiz drusku ir nepatīkama sajūta, bet dažreiz nē. Tā drīzāk ir trula, velkoša un it kā izstarojoša smeldze nevis ass dūriens vai kas tamlīdzīgs. Kā jau teicu, man šķiet, ka esmu drusku par daudz pēdējās dienās skrējis un par maz atpūties. Nav jau vairs man 18…:)
Aivar, tā ir tāda vienkārša pārslodzīte, pie kuras vismaz mani ceļgali ir jau pieraduši. Kas mūs nenogalina, tas tikai stiprina:D
=> sm72, tādas pārslodzes var un vajag nepieļaut skrienot regulāri un nepārkāpjot saprāta robežas. Esmu pietiekami cietis savas neapdomības dēļ.
Tāpēc, gatavojoties maratonam iesaku skriet vismaz 4x nedēļā. Ja kāds no treniņiem tiek izlaists, nav momentāli to jāatgūst, jo steiga reti kurā lietā dod pozitīvu rezultātu. Plānojiet savus treniņus tā, lai tie treniņi nepārklājas un nesanāk šī pārslodze. Tas attiecas ne tikai uz mums “vecajiem bukiem”, bet uz jaunatni tik pat – tālu pēc piemēriem nav jādodas.
=> sm72, saulīte tā spīd, ka es rīt noteikti atkal ļepatošu! Es tik nezinu cik, tas būs atkarīgs no ceļgala – kā viņa augstība uzvedīsies, es ceru, ka izdosies visus 26 plānā paredzētos kilometrus mierīgi un prātīgi nocilpot. Tik pēc pikola ieteiktās smēres šodien jāaiziet.
=> mošķi, “steidzies lēnām…” – tas kādreiz bija populārs uzraksts auto aizmugurē! Tikai tagad es saprotu, ka tas bija domāts pārgalvīgiem skrējējiem…:)
šis varētu būt labs moto variants krekliņam :)
Vakar no sirds dabūju izlocīt kājas Ozolniekos, 10km distancē. Tur tika atklāts skriešanas seriāls “Ielūdz Ozolnieki 2009″. Sanāca ļoti smags skrējiens, kaut kā vienkārši neskrējās. Tā aizelsies nebiju sen. Vidējais pulss 171-173 sitieni, ļoti tuvu maksimālajam.
Šodien jānomierina ķermenis ar kādu lēnu 20-30km skrējienu pa pludmali saulītē. Šķiet atkal būs brīnišķīga, saulaina diena.
Sveicieni visiem bizotājiem!
Kamparam kurš tad tu vakar tur paliki, es tur gar finišu slaistijos ar fotoaparātu, bet nemācēju tevi izdalīt, kāds tev bija numurs.
Pikol, es noskrēju kā trešais, nummuru vairs neatceros. Nākošreiz Tevi atpazīšu, jo neilgi pēc finiša man mazliet radās aizdomas par kaut kur redzētu seju. Tagad apskatoties iepriekš te publicēto vienu fotogrāfiju, sazīmēju Tevi. :)
=> Kampars, nevar jau visu laiku skriet uz maksimālo rezultātu – Tev jau tā forma turas visai labi, un kritums ir nepieciešams, lai to maratonu noblieztu daudz labāk + skaties šos mačus kā uz treniņiem, nevis vieni vienīgi mači uz maksimumu. Savādāk vari vienkārši sadegt pirms maratona. Bet pulss mačos ap 170 tā, ir normāla lieta.
Šodien beidzot izlīdīšu paskriet kādus 10km, biju saaukstējies – beidzot došu vaļu savām ilgām pēc jūrmalas smiltīm un piekāpu taciņām :)
Skriet ir baigais kaifs! Paldies, pikol, par ieteikto smēri, Finalgons iedarbojās vareni! It īpaši pēc skrējiena karstajā vannā!!!:D
Bet ja nopietni – man ir mlzīgs prieks par pavasari, par to, ka varēju atkal skriet. Noļepatoju savā komfortablajā (vidējais pulss 128 jeb 75% no max) tempā 26,5km un jūtos lieliski. Es, mošķi, tiešām steidzos lēnām.:) Noguruma nekāda, pie tā vainojama ir arī želeja, kuru izēdu pēc pusotras stundas skriešanas un kura darbojās vēl stundu – līdz pašam finišam. Pirmo reizi pats izjutu to milzīgo starpību, kāda ir uzēdot ko spēcinošu skrējiena laikā.
Novēlu visiem skrējējiem jauku dienu. Skriet ir baigais kaifs!
Pikol, varbūt Tev ir kaut kur publiskotas fotogrāfijas no Ozolnieku pasākuma?
Mošķi, es tā sirsnīgāk mēdzu uzskriet tikai pa retam. Treniņos parasti sevi nepārpūlēju. Vai šodien izlīdi saulītē? :)
Kampars, par to “sirnīgo skriešanu sacensībās” es pārāk labi zinu, kas un kā :)) tā kā nerunā pretīm :))
Šodien noskrēju gan – tiesa nokavēju saulīti ap 15.00 bija totālā migla, ka vairāk par 30 m nekas īsti redzams nebija :)Skrēju gandrīz vai uz tausti :)
Kampar, es nezinu kā es Tevi Ozolnieku startā nesazīmēju, jo netīšām biju ieklīdis Ozolniekos uz starta laiku garāmbraucot. Izskatās, ka tagad ir Ozolniekos labāks segums gar lielceļa malu, tā ka varēja būt diezgan labi rezultāti.
Es šodien nocilpoju 21 km. pēc plāna. Sāku skriet ap kādiem 16.40, līdz ar to saulīte nebija vairs tik karsta. Skriet bija bauda, jo īpaši netempoju. Skrēju apmēram pēc plāna 5:50. Ja citiem vājās vietas ir ceļi, man tādas vārīgās vietas ir potītes, kuras uz distances beigām sāk nedaudz kabināties ārā:)
Sakarā ar Romas mācību trasē iekļāvu četrus kāpumus. Vissliktāk manas potītes jūtās skrienot lejā no kalna :(
Kam gatavojies, sm72? Rīgas maratonam vai pusmaratonam?
baigās aizdomas, ka maratonam :)
Tā izskatās :)
Man arī sāk šķist, ka tas būs nopietni – viņš gatavojas maratonam :)
It kā es gatavojos Roveniemi maratonam, bet ja labi jutīšos, skriešu arī Rīgā maratonu. Vienīgi Rīgā krīt uz nerva tā riņķošana un riebīgais segums Ķīpsalas krastā:(
Šodien noskrēju 11 km. vieglo skrējienu pa 5:50 ar 2 kāpumiem viaduktos, nu kājas likās tādas pastīvas no vakardienas:)
Es atradu 18.aprīlī diezgan simpātiskus un nopietni organizētus (ar čipiem!) 8km krosa mačus Biķernieku mežā:
http://www.sportlat.lv/data/sacensibas/nolikumi/607008458.pdf
Pats es tajā dienā esmu jau nosolījies piedalīties talkā un arī distance ir ļoti īsa…, bet varbūt tā kādam saskan ar treniņu plāniem.
Vai kāds nebrauks 10.aprīlī uz Mežaparku. Tā pati trase kas 28.martā tikai bez ledus un sniega un uz pusi īsāka – 10km. Es pusmaratonā tajā slapjumā dabūju tādu tulznu ka tikai tagad krevele taisās krist nost. Ja viss ar kāju būs kārtībā, piedalīšos. Gribas salīdzināt rezultātu, kāds ir skrienot uz skrejceliņa telpās un ārā svaigā gaisā mačos. Jāsāk intensīvi gatavoties Rīgas pusmaratonam. Bija vēlme sporta zālē nomest kādus 5 kg, bet cilājot svarus(kas man patīk) un skrienot esmu tik 2kg pieaudzējis un esmu stabili 90+ grupā. Kaut ar to grupu 90+ var palepoties – nav daudz vīru, kas 90 un vairāk kilogramus 21 kilometru var aiznest nepilnās divās stundās.
Es jau sen teicu, ka vajg ne tikai vecuma , bet svara kategorijas ieviest.
Es te taisījos braukt 10.aprīlī uz Mežaparku. Ja neiemetīsies kādas sāpes kaulos, droši vien ka būšu.
Tad jau mēs ar Tevi, Aivars 703, esam vienā svara grupā!:)
10km sacensību režīmā piektdienā varētu būt pat interesanti. Man svētdien pēc plāna ir 32km, taču izskatās, ka tie būs jāpārceļ uz vienu vai otru pusi. Ja uz sestdienu, tad piektdien man jābūt brīvdienai. Ja uz pirmdienu, tad varētu uzrīkot ātrumtreniņu Mežaparkā. To es varētu šovakar jau zināt.
Re ku jums handikapa kalkulators ļoti patīkama lieta tikai svaru liekiet mārciņās http://academic.udayton.edu/PaulVanderburgh/weight_age_grading_calculator.htm
Es pēc pikola formulas sarēķināju savu pusmaratona rezultātu 1:17:37! :)))
Secinājums – steidzami jānomet savs svars un vecums, lai būtiski uzlabotu savu personisko rekordu!:)
Aivari, es jau esmu izkritis no Jūsu svara kategorijas, jo 2 mēnešu laikā esmu no 93 kg pārgājis uz 84 kg:) Ja gribiet nomest svaru, laipni lūgti nākošgad pavasarī mūsu līgumiskajās attiecībās:)