Diskusijas par treniņiem, sezonas un maratona/pusmaratonu sagatavošanas plāniem kādu brīdi bija pieklusušas, bet līdz ar Rīgas maratona cikla (standartā – 16.nedēļās) iesākšanos tās virmo no jauna. Tiek lauzti šķēpi par visdažādākām lietām – kurš plāns ir labāks, kura sagatavošanās koncepcija pareizāka. Arī treniņmetodes un vietas visdažādākās – katram pēc iespējas, vajadzībām un uzstādītiem mērķiem – sākot no specializētiem skriešanas trenažieriem, basketbola treniņiem un spēka vingrinājumiem trenažieru zālēs un peldēšanu, līdz skriešanai pa asfaltu vai jūrmalu – tas viss tiek izmantots, lai kārtīgi sagatavotos nākamajai 2009. gada sezonai. Nevienam nav noslēpums, ka tas, ko esi paveicis ziemā, kad tos ātrumus uztrenēt nemaz nav tik viegli, garie kilometri summā ar pieklājīgu vispārējo fizisko sagatavotību dod pamatu veiksmīgai sezonai.
Treniņi, paliek treniņi. Man, kā lielākai daļai no VSK Noskrien biedriem, parasti treniņi ir rutīna un neatkarīgi no sportiskās formas ir nepieciešams dzenulis, kas ļautu novērtēt sevi, uzlabot savas ātruma īpašības, komunicēties ar kolēģiem, izlūkot savus konkurentus un uzņemt pozitīvo lādiņu turpmākajiem treniņiem. Ar šādu pašu domu jau janvāra sākumā sākām meklēt kādas sacensības, kur varētu izmēģināt savus spēkus. Variantu nemaz tik daudz nava – Latvijā notiek pavisam maz sacensību un viens no šādiem pasākumiem ir LSC rīkotais Grīziņkalna “Veselības” skriešanas seriāls. Kopīgiem spēkiem, ar www.marathon.lv starpniecību atrodam konkrētu informāciju par datumiem, trases atrašanās vietu un visu pārējo, kas ar to saistīts – pat tika izlūkota trase, lai noskaidrotu, vai būs piemērota sacensībām. Pa vidam tiek nodibinātas grupējumi. Bez salaspiliešu un rīdzinieku specvienībām uzradušies jauni veidojumi – viens otru atraduši jelgavnieki un beidzot apvienojušies 3 liepājnieki, kuri nu jau spēj viens otru identificēt ne tikai lasot Sigņa blogu.
7.februāra agrs rīts – kā norunāts, Mošķis ar Kamparu dodas Rīgas virzienā, tiesa bez edGara, kurš atsaka savu dalību mocoties ar veselības likstām. Pa ceļam, tiek izbaudīti visi mūsu neparedzamā klimata ziemas izvirtības: lietus, sniegs, migla … bet kas ir galā, mums nav ne jausmas, lūdzam tur to, kas augšā, lai laiks skriešanai būtu labvēlīgs.
Kas ir “Daugavas” stadions ir daudz dzirdēts, bet nekad neesmu tur agrāk bijis. Kampars ātri atrod pareizo virzienu un esam gana laikā. Līdz startam palikušas 30 minūtes. Ātri piereģistrējamies, pārģērbjamies un dodamies iesildīties. Pa vidam
noskaidrojam, ka nav nekādas skaidrības par distances garumu un izvietojumu, vismaz mums tādas nav, jo to zinās tikai tiesneši turpat uz vietas, konsultējoties ar kluba vadību.
Satraukums ir pietiekami liels, jo es, un daudzi no VSK Noskrien biedriem pēdējie mači ir Ozolnieku 1/2-maratons, bet Kampara pēdējais varoņdarbs – Siguldas “kalniešu” skrējiens. Pa ceļam uz startu, satieku kaut kur redzētu meiteni. No sākuma nevaru atcerēties kur, bet tad tomēr saprotu, ka tā ir Līna (VSK maskējas kā Mildda) no dr.lv skrējēju domubiedru grupas. Apsveicināmies un kopīgi, caur iesildīšanās apli dodamies uz startu.
Startā satieku Krishjohn, tautā sauktu par Mazo Krišjāni, kas joprojām cīnās ar saviem ceļiem un atbraucis, ne gluži pēc augstas vietas, bet pēc sacensību prakses. Vairāk neviena no mūsējiem nav. Tā nu mūsu lieliskais kvartets ir ieradies uz starta līniju.
Pēc neliela ievada par vispārējo un lokālo LSC kluba finansiālo krīzi, noskaidrojam distances garumu un aptuveno kustības trajektoriju. Uzreiz pēc starta, līderiem pa pēdām dodamies visai kompaktā grupiņā, līdz ar ko, pirmais aplis man ir visai ātrs (5:02/km). Par to, vai tas bija prāta darbs, man līdz šim brīdim nav skaidrības. Šādam ātrumam nejūtos gatavs, tāpēc samazinu savus apgriezienus. Nu jau jūtos daudz maz komfortabli. Protams, līderi negrib mani gaidīt un atraujas, ka pēdas vien pazib. Kampars ir to vidū un pat vico visiem pa priekšu un vēja ātrumā apdzen mani par vienu apli un vēlāk vēl par vienu. Ar vēju cīnīties ir bezjēdzīgi, tāpēc es koncentrējos cīņai par savu vietu zem saules. Tiesa, sauli šoreiz nesagaidam, bet tāpat ir pavasarīgs laiks (+3C), ka pašam paliek tik karsti, ka gandrīz vai nožēloju par uzvilkto silto vējjaku. Nekas traks jau nav noticis, jo turos visai labi – vidējais ātrums turās ap 5:20-5:40/km. Vai spēšu šādu tempu noturēt? Nezinu. Tāpēc meklēju kādu “mērķi”.
Mazais Krišs ir tik “mazs”, ka kārtējo reizi pamanās aizmukt manis nepamanīts – varbūt tas arī ir labi, jo tagad sevi mierinu, ka neesmu bijis tik lēns, ka neesmu apdzīts par apli :) Mildda aizmūk no manis 3.aplī un tā līdz finišam viņu vairs neredzu. It kā škrobe, ka mūsējie visi mani pametuši, bet laika skumt nav un meklēju konkurentus tepat tuvumā. Veiksmīgi manevrēju pa vienīgo ledus trases gabaliņu (~100m) un izvēloties maliņu, kur vēl saglabājies pērnais sniegs, izdodas aiztraukties vairākiem skrējējiem garām. Kurš no tiem skrien manis izvēlētos maksimālos 9 apļus? Par to man ir maza saprašana, bet tas mani arī maz interesē. Noskatu vēl vienu mērķi, bet aiz viņa ir vēl viens zilais “karogs”. Ar pirmo (izrādās tiešais konkurents 9 apļu distancē) izrēķinos visai ātri, bet otrais … spēlējas ar mani kā kaķis ar peli. Te pielaiž mani līdz kādiem metriem 70, te atkal atrāviens. No mugurpuses nevaru atpazīt. Tā mēs arī finišējam. Ir aizdomas, ka tas ir kāds pieredzējis skrējējs, bet ka tik pieredzējis … pats Georgs Jermolajevs – šo pieredzējušo supermaratonistu un vairāku pasaules rekordu īpašnieku pazīstu jau sen. Izrādās, Georgs tiešām bija veicis savu kārtējo ātrumtreniņu kaujas apstākļos. Pārmiju dažu vārdu ar viņu. Esmu bijis labs partneris, jo neesot ļāvis atpūsties. Kā man gribas sagaidīt to laiku, kad es varēšu ar viņu uzspēlēt šo pašu “spēlīti” mainītās lomās :) Pateicos viņam par lielisku konkurenci, jo tā, man pašam nemanot, dod lielisku personisko vidējo ātrumu – 5:17 min./km. Rezultātus sola ievietot vakarā LSC mājaslapā, tāpēc mierīgi dodos no finiša tālāk.
Nedaudz pavingroju un dodos uz manēžu pārģērbties un nomazgāties dušās. Tad sāku meklēt pārējos kluba biedrus, jo Mildda no manis atrāvusies nav arī vairāk manīta. Ar Krishjohn viss ir skaidrs, finišējis visai augstajā 4.vietā (par MK piedzīvojumiem varat lasīt viņa personīgajā blogā). Mildda noskrējusi ļoti labi, bet savu rezultātu nezina, jo Ipod esot pievīlis. Veicam mazu apspriedi un “obligāto” fotografēšanos.
Apsveicam Kamparu – lielisks sniegums un pelnīta uzvara!
Nedaudz par pašu gaviļnieku. Dzīvojas, strādājas un trenējas “vēju galvaspilsētā”. Ir viens no pieredzējušākajiem VSK Noskrien maratonistiem – bet, kā pats saka, joprojām ir sev piemērotas treniņu sistēmas meklējumos. Trenējas pēc iespējām – līdz pat 2 reizēm pa dienu. Nākamais maratons vairs nav aiz kalniem – 1.martā – Barselonas Maratons. Pirmā vieta nav bijusi pašmērķis – galvenais saprast, vai nospraustais mērķis – izskriet no 3 stundām ir paceļama lieta. Skrien jebkuros laika apstākļos, ka tikai turas uz kājām.
Neliels rezumējums un atziņas par skrējienu un vīzijām nākotnē:
- Ar sniegumu un rezultātiem distancē esmu apmierināts. Līdzīgās domās ir arī
pārējie VSK dalībnieki. - Pasākums organizēts pietiekami labi – ir kur nomazgāties un tas ir liels pluss
labam garastāvoklim un gribai apmeklēt šo pasākumu vēlreiz - Pasākums tiks apmeklēts – plāni ir uz 21.02 – no Liepājas tiek plānots ierasties
vēl kuplākā sastāvā. - Pasākums nav no tās augstākās raudzes, bet ir vērts to apmeklēt, jo var kalpot par
izcilu ātrumtreniņu kaujas apstākļos. Šos mačus nesmādē arī augstākas klases
sportisti. - Distances garums ir visai demokrātisks – viens aplis ~1.27 km (3, 6, 9 apļi), bet
labākos laika apstākļos tiek palielināts līdz 2km (2, 4, 6 apļi) - Ērta piekļūšana ar personisko un sabiedrisko transportu
VSK Noskrien kluba dalībnieku rezultāti:
- Kampars: 44:50 V-40 1.v.
- Krishjohn: 48:02 V-18 4.v.
- Mildda: 1:04:34* S-18 1.v.
- Mošķis: 1:00:37 V-30 7.v.
Visus Veselības skrējiena rezultātus var atrast šeit
*rezultāts tiek precizēts
Interviju ar Mildda
Ar jaunāko VSK Noskrien ieguvumu, vienmēr smaidošo zemgalieti iepazināmies, iekš draugiem.lv skrējēju domubiedru grupā. Grīziņkalna skrējiens iznāca, kā pirmais klātienes tusiņš. Pirmais skrējiens iznācis pat ļoti veiksmīgs, labākā dāma 12km distancē ar visai pieklājīgu rezultātu kungu konkurencē. Tāpēc lūdzu viņu uz šo express interviju pēc skrējiena.
Mošķis: „Kā jūties pēc skrējiena? Ko teiksi par distanci un pašu skrējienu?”
Mildda: Sestdienas rīts pēc nakts maiņas darbā, steiga, neliels uztraukums un apjukums….Starts! Pirmajā aplī domāju tikai par trasi un centos to ielāgot. Nākamie apļi jau pagāja nemanot (gandrīz kā Gustavo dziesmā „…stabs, stabs,…koks, koks,…žogs, žogs, …māja, māja,…” :D).
Mazliet žēl, ka apļa garums nebija tāds, kā sākotnēji plānots, bet laika apstākļi diemžēl ir tādi kādi ir… Asfalts un vietām esošais apledojums netraucēja – arī trenējoties skrienu pa asfalta segumu un dažkārt apledojums ir vēl slidenāks.
Pēc maksimālās iespējamās distances noskriešanas jutu, ka visas rezerves vēl nav izsmeltas un varētu skriet vēl – tas mani iepriecināja. Tik tiešām izbaudīju skrējienu!
Mošķis: „Kāda ir skriešanas pieredze?”
Mildda: „Pie visa vainīgs ir tētis – viņš jau kādu laiku trenējās un piedalījās sacensībās, tad es izlēmu, ka arī gribu pamēģināt. Pirmo reizi skriet sāku, kad aizbraucu tētim līdzi uz sacensībām. Sacensībām princips tāds pats kā Grīziņkalna skrējienam, tikai ar laika limitu. Pirmajā reizē knapi tos 2km pievarēju, kamēr pārējie skrēja apli pēc apļa. Pēc tam uzstādīju sev mērķi nākošreiz noskriet daudz vairāk. Sāku kopā ar tēti trenēties – skrējām vismaz 3 reizes nedēļā, kā minimums 3km, reizēm arī 5km. Viegli nebija, taču ar laiku tā kļuva par sava veida atkarību:).
Piedalījāmies dažādās rajona (Dobeles) sacensībās. Distances bija dažādas – citām bija noteikts garums (parasti ne īsāks par 6km), citām noteikts apļa garums (1 vai 2km) un dots laika limits. Skrēju no 6- 12km.
Skriet sāku aptuveni pirms 5 gadiem. Pirmos divus gadus skrēju regulāri, bet tad 12. klasē neatlika tik daudz laika un skrēju arvien mazāk un vēl pēc gada, kad sāku studēt Rīgā, skriešanu tik pat kā pārtraucu. Vienīgais, ko regulāri darīju apmeklēju aerobikas nodarbības 1-2 reizes nedēļā, bet tik un tā jutu, ka kaut kas pietrūkst. Tātad gandrīz 2 gadi tikpat kā bez skriešanas. Šīs vasaras beigās, atkal atsāku skriet un sapratu, ka bez tā nevaru.”
Mošķis: „Kādus mērķus esi nospraudusi tuvākajā laikā skriešanās sakarā?”
Mildda: „Novembrī nolēmu, ka tas ir jādara daudz nopietnāk – nospraudu sev mērķi noskriet pusmaratonu, un kāpēc lai tas nebūtu Rīgas pusmaratons 17. maijā? Sāku skriet regulārāk . Tomēr studijas un darbs paņēma diezgan daudz laika. Reizēm cēlos pat pirms 6.00, lai tikai varētu noskriet kaut 1- 2km pirms lekcijām, taču ar to ir par maz, lai kaut ko sasniegtu.
Pamazām sāku ievākt informāciju par to, cik bieži un kā būtu jāgatavojas, lai sasniegtu mērķi. Kopš janvāra vidus skrienu pēc noteikta plāna 3 reizes nedēļā. Sākumā ~10 km nedēļā un tā ar katru nedēļu distances kļūst garākas. Pagaidām mans vidējais temps ir 4:50min/km.
Ar februāri ir atsākušās studijas un līdz ar to iespēja piedalīties aerobikas nodarbībās. Lai sasniegtu, ko esmu iecerējusi, plānoju skriet 3 nedēļā, kā paredzēts plānā, un papildus 2 reizes nedēļā apmeklēt aerobiku. Ļoti ceru, ka spēšu visam atrast laiku, jo es negribu apstāties, gribu izdarīt visu, lai 17. maijā varētu noskrietu 21,0975km!
Kas attiecas uz sacensībām, tad tās atdzīvina treniņu grafiku un ir kā mazi atskaites punkti ceļā uz mērķi. Skrējiens Grīziņkalnā deva ne tikai pārliecību, par saviem spēkiem, bet varēju atkal izbaudīt kā tas ir skriet kopā ar citiem skrējējiem – kad kopā skrien gan jaunieši, gan seniori, gan īstas skriešanas „haizivis”, un tad tu saproti, ka ir tik daudz vietas, lai vēl augtu un attīstītos šajā jomā.”
Mošķis: „Liels paldies par interviju! Novēlu veiksmīgus treniņus un sasniegt Rīgas Maratona finiša līniju!”
Līdzigie raksti:
km 
- 
Loading ...
Skriešanas sezona atklāta arī mūsu pusē (1)
Raksts publicēts: 2009.04.06. 16:30:12
Raksta autors: Rolands Bartaševics
Nosūtīt
Ziņa redaktoram
Sagatavot izdrukai
Garo distanču skriešanas seriāla «Ielūdz Ozolnieki» pirmajā kārtā uz starta līnijas trijās distancēs izgāja vairāk nekā 60 skrējēji, kas ir krietni vairāk nekā citus gadus.
Reklāma
«Parasti to skaits svārstījās nedaudz zem pussimta, taču šoreiz tas jau bija krietni pāri,» stāsta skrējēju kluba «Ozolnieki» vadītājs Juris Bērziņš. «Tas noteikti arī tādēļ, ka diena bija skriešanai radīta – saulaina, bet ne pārāk karsta.»
Skriet gribētāji bija ieradušies no dažādām Latvijas pilsētām.
Īsākajā – 2,2 kilometru skrējienā – startēja paši jaunākie dalībnieki: Vita Plivča (13:06), Džūlija Gašpuite (14:13), Santa Kalniņa (14:15), Harijs Višņevskis (11:21) un Markuss Austrups (12:48).
Piecu kilometru skrējienā sievietēm uzvarēja «Ozolnieku» skrējēja Dace Kovaļevska (21:32), otro atstājot Lailu Ceiku no Valmieras (23:02), bet trešajā vietā – Baibu Lāci no Rīgas (23:37).
Vīriešu konkurencē šajā pašā distancē pirmais bija Latvijas izlases dalībnieks Kaspars Briška (15:48), otrais rīdzinieks Normunds Paško (18:46), trešais – jelgavnieks Uldis Neilands (21:46).
10 kilometru skrējienā uzvarēja vēl viens Latvijas izlases dalībnieks – Dmitrijs Serjogins (34:32). Otrajā vietā ierindojās Ivars Valtass no Saldus (37:08), bet trešais – rīdzinieks Kaspars Tūbelis (37:46). Desmit kilometru distanci veiksmīgi noskrēja arī pazīstamais ūdens motosportists no Ozolniekiem Jānis Uzars.
Garāko distanci uzdrošinājās pieveikt arī viena daiļā dzimuma pārstāve – Olga Petrova (54:02).
Nākamā «Ielūdz Ozolnieki» kārta notiks 10.maijā.
Vietējā prese uztaisījusi Kamparu par rīdzenieku:)
Vai vietējā presē ir kaut kas manīts arī par Romas maratonu?
nav nekas manīts arī vēl “vairāk vietējā” – tipa iekš šī bloga – Sm72 ir pavisam slinks uz pavasari palicis uz rakstīšanu :((
Mošķi, es tā skrienu, ka mūza mani nevar panākt:D
Tu nepareizā virzienā skrieni – būtu tā kā laiks viņai pakaļ skriet un noķert :))
Rīt Mežaparkā atkal sola lietu un atkal tur būs sacensības. Kurus no kluba biedriem man ir cerības tur rīt uz starta ieraudzīt?
Vēlējos padalīties ar informāciju par ogļhidrātu želejām. Pēc veiktajiem tirgus pētījumiem es secināju, ka pie mums, Latvijā, visizdevīgāk ir tās pirkt SIA “Gigants Pluss” veikalā Rīgā Artilērijas ielā 13/1, jo viņi paši pa tiešo bez starpniekiem iepērkot savas preces Vācijā. Tur vienas paciņas cena ir tieši 1 lats. Sm72 ieteiktajā TC “Alfa” veikalā ogļhidrātu želejas paciņas cenas ir no 1,50 LVL līdz 1,70 LVL. Uz vienu iepakojumu (24 gab.) sanāk vismaz LVL 12,- starpība. Pat akcijas laikā “Alfā” paciņas cena neesot bijusi zemāka par 1,20 LVL, bet arī akcija kādu laiku atpakaļ ir jau noslēgusies. Varbūt kādam šī info noder.
Mežaparkā rīt būšu, ja nu vienīgi šodien mežā Magnētā nesačakarēšu kājas. Vispār rīt būs smagi. Aizvakar pēdējo reizi pirms vasaras pauzes no sirds izcilāju savas 10 tonas svarus. Vakar Magnētā (Beberbeķos)7km pa taisno pēc kartes pa kalniem-mētrām paskrēju, šodien Brekšos ar aptuveni tik pat. Vakar vēl pirmssvētku aliņš…
Par želejām. Es lietoju Maxim produkciju. Galvenokārt (braucot ar riteni, garie “tīrie” skrējieni) lietoju Energy Drink pulveri. Rogainos arī želeju. Pie mums veikalos visur dārgi. Magnētā uz vietas lētāk kā veikalā, bet tāpat cenas kož. Nesen internetā pasūtīju no Anglijas. Gandrīz uz pusi lētāk. Energy Drink 2kg pulveris (37 litri) – 20 lati, želeja 100g(skaitās 3 porcijas, man sanāk 2) – 1.20Ls. Cenās ierēķināju gan transporta izdevumus, gan banku valūtas konvertācijas.
Es arī būšu rīt Mežaparkā.
Ogļhidrātu želejas un enerģijas dzērienus treniņos nelietoju, vienīgi sacensībās, kad jāskrien īpaši garie gabali. Un arī tad vienu, divas paciņas. Tāpēc par cenām īpaši neesmu aizdomājies. Paņemu par tik, par cik var dabūt. Intereses pēc kādreiz būs jāiestaigā tajā SIA “Gigants Plus”. Runā, ka vēl viens veikals skrējējiem ir atvēries Cēsu ielā 31, saucas par “Maratons”. Arī tur būs kādreiz jāiestaigā.
Varu kluba biedriem noziņot, ka šodienas skrējienā VSK Noskrien bija pārstāvēts ar vismaz diviem biedriem – mani un Kamparu. Par Aivars 703 neko nezinam, jo ne es ne Kampars viņu ārpus virtuālās realitātes sastapuši nebijām, tāpēc bijām spiesti konstatēt, ka ar mūsu rīcībā esošo informāciju atpazīt viņu nav iespējams. Te, iespējams, būtu noderējusi Mošķa ieteiktā kluba atribūtika vai logo…
Bet par pašām sacensībām varu teikt, ka tās mums ar Kamparu abiem ļoti patika. Apstākļi bija jauki, skrējās labi un rezultāti bija plānotie. Kampars kā parasti finišēja pašā galvgalī – šoreiz 2.vietā. Esot skrējuši ar uzvarētāju līdzās, bet pusapli pirms finiša pretinieks kāpinājis tempu, bet Kampars nolēmis nesekot un nepārpūloties bijis aptuveni pusminūti aiz uzvarētāja ar rezultātu 36 minūtes ar mazu astīti.
Par savu izcīnīto vietu man dažādu iemeslu dēļ nav tik precīzas informācijas kā Kamparam:), toties es diezgan precīzi zinu savu rezultātu un ātrumu trasē. Vidējais ātrums man bija 4:29 minūtēs/kilometrs un kopējais laiks 44:30. Biju plānojis skriet tā, kā manā treniņplānā šonedēļ tempo treniņā paredzēts – ar 4:41 un finišēt 45-50 minūšu robežās, bet iznāca drusku ātrāk. Līdz šim šogad vēl nevienā tempo treniņā nebiju varējie sevi piespiest noskriet plānā paredzētajā ātrumā, bet te, sacensībās, sanāca stipri labāk.
Kopumā šodien skrējēju bija gandrīz tikpat, cik pirms divām nedēļām, iespējams, drusku mazāk, taču trasē visu laiku varēja priekšā saskatīt kādu muguru, kuru mēģināt noķert. Te es, protams, runāju par sevi, bet ne par Kamparu, kuram, skrienot visiem pa priekšu, šī intriģējošā un aizrautīgā nodarbe vienkārši nepienākas.:)
Es sāku ļoti prātīgi, tik prātīgi, ka palaidu pa priekšu pat Mošķa sīvāko un principiālāko konkurentu visas ziemas sezonas garumā G.Jermolajevu!:) Es viņu un dažus viņa kolēģus noķēru tikai tuvu ievadapļa finišam un apdzinu tikai otrā apļa sākumā. Vēl pārsimt metru viņš izmantoja manu aizvēju līdz sāka atpalikt. Tad es dzinos pakaļ nākamajām priekšā esošajām mugurām un, tās noķēris, drusku atpūtos. Pēc tam apdzinu un nolūkoju nākamos upurus. Un tā vairākkārt kādas trīs vai četras reizes es noķēru apmēram metrus 50 priekšā man skrienošos. Tik ar pašu pēdējo muguru finiša aplī man sanāca diezgan muļķīgi.
To par mērķi es izvēlējos pēdējā aplī pēc pirmā pagrieziena, kad biju atpūties pēc trīs skrējēju grupiņas – meitenes ar bizi un divu mana vecuma kungu panākšanas. Ilgi man neizdevās samazināt distanci no muguras, kura piederēja kādam nenosakāma vecuma bārdainam kungam. Bet pamazām es tiku tuvāk un tuvāk līdz pēc otrā pagrieziena ezermalā es to noķēru. Līdz trešajam pagriezienam aiz bārdainā atpūtos. Gribēju apdzīt, jo viņš nedaudz palēnināja tempu. Kādu gabaliņu pēc pagrieziena to arī izdarīju un nedaudz kāpināju tempu. Bārdainis neatpalika un turpat vien sekoja. Pirms pēdējā ceturtā pagrieziena vēl nedaudz pieliku tempu un, kad varēja jau saskatīt dalībnieku novietotās automašīnas un nojaust jau tik tuvo un saldo finišu, es sev aizmugurē vairs nevienu elpojot nedzirdēju. Priekšā nevienas muguras, kurai dzīties pakaļ arī vairs nebija. Pēc brīža jau bija redzams finišs un es mierīgi finišēju. Liels bija mans pārsteigums, kad burtiski vienu soli pirms finiša līnijas man garām bez mazākā troksnīša burtiski aizlidoja bārdainis! Man pat prātā nebija ienācis, ka kādā brīdī būtu bijis jāpalūkojas atpakaļ, un jāpārliecinās, vai gadījumā arī mana mugura nav kļuvusi kādam par mērķi!:)
Ja nebūtu bijis šī pēdējā nepatīkamā pārsteiguma, tad es būtu bijis sajūsmā par šodienas pasākumu un justos kā uzvarētājs, bet tagad es esmu tikai ļoti apmierināts un gandarīts gan par savu startu, gan rezultātu, gan labi pavadīto dienu un varu atkal atkārtot, ka ar prieku es došos uz Mežaparku atkal kādu citu reizi!
p.s. Un vēl – pats gan es vēl neizmēģināju, taču organizatori informēja, ka galvenajā ēkā ir pieejama tualete!
Tā, nu beidzot garais gabals Liepāja-Rīga-Liepāja ir nobraukts, un LSC rīkotais 10km skrējiens Mežaparkā pievārēts. Mežaparka trase, šoreiz jau bez sniega un ledus, bija ļoti piemērota skriešanai. Sasniedzu priekš sevis ļoti labu rezultātu – 36:05 (vidējais ātrums 3:37min/km), izcīnot 2.vietu. No sacensību uzvarētāja – Ivara Valtasa atpaliekot šoreiz jau vairs ne tik daudz kā Ozolniekos. Skrēju ar viņu kopā distances lielāko daļu, taču pēdējā daļā nespēju konkurēt. :(
Aivars ar skrējienu arī bija apmierināts, vidējais temps – 4:29min/km. Bet par iespaidiem pastāstīs jau viņš pats.
Priecīgas Lieldienas, un līdz nākošiem mačiem!
Vai, kāmēr es rakstīju, Aivars jau pasteidzies priekšā :)
Tu jau, Kampar, pasteidzies! Man jau līdz Salaspilij ir nesalīdzināmi tuvāk nekā Tev līdz Liepājai… Drīzāk ir jāsaka, ka es biju palēns rakstītājs…
Priecīgas visiem Lieldienas un daudz jauku skrējienu garajās brīvdienās!
malači puikas! :) Žēl, ka es tā netiku uz mačiem, biki saaukstējies esmu + rīt pie mežu ņemos …
Aivars => es tak teicu, ka sacensības uz tempo skrējieniem ir labākais treniņš un Tu te ļoti labi to pierādīji :) Varbūt intervālam vajag ko biki citu, bet 10km un tempo ir labs :))
Zini, Mošķi, intervāla treniņam – ātruma darbam, arī tādas sacensības ar ķeršanu ir ļoti piemērotas: kāpinājums ķerot, atpūta pēc noķeršanas, kāpinājums ķerot nākamo…utt…:)
Es ne tikai biju, bet pat finišēju ar sev cienīgu rezultātu 48:57 (tā man liekas). Gan jau mani pamanijāt – puspliks tusnis melnā ar melnu banti ap galvu. Es savā skrējienā par mērķi izvēlējos Jermolajevu. Pašā sākumā (1.apļa vidū)viņš jau bija man kādus simts metru priekšā. Un tā arī es viņu visu distanci neizlaidu no acīm – ja viņš sāka attālināties, sakodu zobus un piespiedu kājas kustināt drusku atrāk, kaut 3 iepriekšējās intensīvās aktivitātes dienas lika sevi manīt – jau pēc 5 km kājas tādas cietas un smagas, paldies dievam ar elpošanu viss kārtībā. Tā arī viņš palika kā nesasniegts mērķis. Pēdējā apļa otrajā pusē mani noķēra 4 vīru grupiņa. Kādu kilometru skrēju aiz viņiem aizvējā un pēdējos 150 metros ar finiša spurtu apdzinu visus, kaut viens dikti pretojās. Pāris skrējējiem uzprasīju – vai nav no mūsu klubiņa – diemžēl nē. Gan jau nākamajos mačos viens otru sazīmēsim.
Tu, Aivars 703, nākamreiz ej droši klāt sacensību uzvarētājam, visticamāk, ka tas būs Kampars.:) Un tad viņš Tevi ar visiem VSK Noskrien pulciņa biedriem, kuri tai dienā būs piedalījušies iepazīstinās…:)
Es jau sākot pēdējo apli garām skrienot apsveicu uzvarētāju, kas jau bija finišējis, bet par otro vietu neiedomājos.
Par to grupiņu ko beigās tomēr “nokodu” – viņi bija trīs nevis četri kā rakstīju iepriekš – tas ceturtais biju es. Bet tas jau normāli ka pēc 8.8 km skriešanas ar to skaitīšanu ir kā ir.(joks)
Pirmiem 20 vīriem jau ielikti rezultāti.
Mjā, tā komunikācija mums dažreiz dzīvajā pieklibo, bet tas nav nekas traks. Gan jau sazīmēsim viens otru nākam vai aiznākamreiz :) galvenais ir nenoiet no “true-way” – tas būtu kustēšanās ceļa, kas kārtīgam gargabalniekam kādreiz beidzas un citam sākas ar maratonu :)
Man jau ir kāds savs atpazīšanas talismans izdomāts … bet kā derētu kādu zīmi visiem kluba biedriem … :)
Interesants stāsts, Aivar! Nu vo, tas tikai nozīmē, ka pats nekad vēl neesi bijis tādā lomā. Tā jau ir taktikas spēle, ja viņš būtu skrējis skaļāk, tad nevarētu tevi apdzīt. Varu derēt, ka viņš speciāli skrēja klusāk kā parasti, es tā vismaz darītu :) Kampars arī vīrs uz goda, šitādi rezultāti…. ui, man vēl ko skriet un skriet
Drīzāk jau sen aizmirstas izjūtas, kas mēdz būt tikai un vienīgi sacensībās :) Šī spēlīte jau ir tā interesantākā, kad ir ko ķert un ir kas ķer :) Jermolajevs, neskatoties uz savu pieklājīgo vecumu, netaisās padoties un tikai ātrums dod to priekšrocību mums jaunajiem, jo izturības viņam pietiek 10 tādiem kā es :)
Jermolajevs meklē apļu skaitītājus un pavadoņskrējējus savam 1000km skrējienām arkādijā, jo tur nav elektronika un īrēt no sportlata dārgi. tāpēc vajag legālus apļu skaitītājus, ja mūsu klubam rastos kāda doma varētu tur piedalīties.
Baigie malači Jūs esiet ar tādiem rēķiniem. Es šodien arī mēģināju tempa treniņu, kaut kā sarāvu kreisās kājas ikra muskuli. Sasmērēju ar sildošo smēri un laikam nedaudz palīdzēja:)
http://www.superstyle.ru/10apr2009/lekarstvo_ili_jad šitas rakstiņš tādiem kā es, medus uz mēles.
sm72, turies! vai tikai nebūsi par vāju iesildījies tempo skrējienam?
=> pikols – labs raksts un labs materiāls pārdomām :)
Pikol, tiešām labs raksts! Par trauslo robežu, kas šķir zāles no indes, ikdienā gadās piemirst…
Aivar, reizēm arī tādos “Santas”, “Unas” … līmeņu rakstos var atrast rozīnīti:D
=> Pikols – uz kuru laiku Jermolajevs domā savu pasākumu veikt? Traki, ja tāds “monstrs” kā SPORTLAT nevar atļauties nosponsorēt vienu šādu pasākumu Žoram, vai kāda cita iestāde, vismaz daļēji.
1000km skriešana – prātam neaptverama lieta.
ir kur mums augt :)
Nu nēēēēēeee… 1000km – tas nav normāli…:)
Mēs te Mežaparkā mēles izkāruši cīnījamies ar 10km. He,he, iedomājos, kā būtu ja apļu skaitītājs mundri paziņotu: “vēl jāskrien vairs tikai 990km”
Tiešām Mošķi, mēs esam tikai ceļā uz pilnīgu atkarību:) Vai nav vienkāršāk Jermolajevam iedot sporta pulksteni, vai tas neietilpst viņa pašrealizācijas plāniņā?
Tie apļu skaitītāji ir vajadzīgi lai varētu reģistrēt skrējienu, bet laiks kad tas varnotikt ir atkarīgs no tā kad savāks tos skaitītājus.
Cik ilgi prognazējams tas skrējiens? Cik tad tās skaitīšanas mašīnas īres maksa ir liela? Vai nav iespējams uztaisīt akciju, ka atkarīgie sametās tai skaitīšanas mašīnas īrei?
skaitīšanas mašīna maksā no 500 līdz 1000lvl laikam atkarībā no noskaņojuma, garum vrētu but ap 8 dienas, bet skaitītāji ja viņi arī skrien var visādu rekordus savējos stādīt.
Kur tas, pikol, varētu notikt? Tu laikam teici, ka Arkādijas parkā. Varbūt, patiešām, to var apvienot ar garo skrējienu, tā teikt, patīkamo ar lietderīgo. Pa nakti viņš taču neskries, bet atpūtīsies, vai ne?
ja man atmiņa neviļ, tad viņš skrien arī naktīs, bet kaut kādu laiku noteikti velta arī miegam.
Tie 500- līdz 1000 lati ir pirkuma maksa, vai īres maksa?
Ha, ha īres maksa, jo šie ir patreiz monopolisti.
Kas tie ir par buržujiem, kam tāda vienīgā brīnummašīna?
Vakar sanāca piedalīties vienā no Zilo kalnu skrējiena kārtām Ogrē.
Kalni tur ne pa jokam!Skrēja 2 un 4km (teorētiski var arī 8km un 12km arī skriet, bet, cik sapratu no organizētājem, tad parasti skrien 4km [1aplis ~4km]).
Uz tādiem kalniem tiešām nebiju gatavojusies, tik ļoti pierasts pie Uzvaras parka un pat mājas trasēs kalnu ir krietni mazāk. Ar kājām problēmu nebija,skrējās viegli, bet par elpu gan nevarētu teikt to pašu. Kopumā jau bija labi noskrēju ~4km 16:52 minūtēs,bet vairāk par 4km nebūtu noskrējusi:)
Trase sausa,vienā vietā gan bija apledojums, bet tiešām pavisam nedaudz. Vislielākais mīnuss ir tas, ka trase nav marķēta, un nākošreiz es noteikti arī nezinātu, kur īsti jāskrien, jo trase diezgan līkumota un daudz iespēju noskriet no trases.
Sīkāk par turpmākajām kārtām, var uzzināt mājaslapā–> http://www.ogrenet.lv/sports/ogre/10327/
Bija interesanti, tā kā noteikti vēl kādu reizi došos Ogres kalnus iekarot:D
Veiksmes visiem skrējējiem!;)
Malace Mildda. Esmu arī secinājis, ka kalni ir svēta lieta. Tādēļ arī šī vakara savā tempa treniņā iekļāvu vismaz divus lielos viaduktus:)
SplitSplit secondsTotal Time kilometersTotal Distance metersElevation Gain metersElevation Loss minutes per kilometerAverage Speed minutes per kilometerMax Speed beats per minuteAverage Heart Rate beats per minuteMax Heart Rate
Summary 01:02:06 12.24 377 381 05:04 04:04 173 183
1 00:05:33 1.00 50 46 05:33 05:07 152 160
2 00:05:30 1.00 78 22 05:30 05:13 158 162
3 00:04:55 1.00 27 85 04:55 04:38 170 175
4 00:04:37 1.00 34 7 04:37 04:04 180 182
5 00:04:29 1.00 19 45 04:29 04:10 179 183
6 00:04:42 1.00 15 25 04:42 04:11 180 182
7 00:04:55 1.00 20 10 04:55 04:21 180 182
8 00:05:05 1.00 23 27 05:05 04:17 179 182
9 00:05:06 1.00 20 16 05:06 05:16 181 183
10 00:05:16 1.00 20 39 05:16 04:58 176 179
11 00:05:22 1.00 31 25 05:22 04:57 175 176
12 00:05:15 1.00 35 26 05:15 05:01 176 179
13 00:01:17 0.24 4 10 05:23 05:25 173 174
Problēma, ka tempa treniņā man puls diezgan paaugsts:(
Vai kāds/a nedomā piedalīties Latvijas čemp.krosā sestdien, 18.04.2009?
http://www.sportlat.lv/data/sacensibas/nolikumi/607008458.pdf
ir tāda doma piedalīties. pēc nelielas slimības u.c. pauzes vajadzētu izkustēties.
Man kaut kā negribas kārpīties pa Šmerļa smiltīm:( Es kaut kā biju ieklīdis Sportlat veicītī un tur pārdevēji savā starpā diskutēja, kādus nu tur grūtības pārvarēšanas šķēršļus varētu vēl iekļaut distancē:)
Jā smiltis īpaši labi nava, bet prātīgi būs jānoskrien.
Meklēju googles tantes kartē, bet sakarīgi nevarēju atrast pasākuma norises vietu. Arī to Šmerļa upīti nevarēju atrast. Pa kuru ielu, vai kā tur jābrauc?
Es arī meklēju, kur ir tā starta vieta, bet kartē (un arī dabā) neatradu…
Tālāk nemeklēju, jo esmu apsolījis sestdien piedalīties talkā. Arī to smilšu un šķēršļu dēļ nolēmu šo pasākumu izlaist, jo tas varētu nepatikt maniem ceļgaliem. Tāpēc šodien piereģistrējos Cēsu skrējienam, kas notiks nākamsestdien. Redzēju, ka Mošķis un Kampars tur man jau ir priekšā! Es arī nevarēju atrast veidu, kā nomaksāt dalības maksu, jo tur nekāda rēķina numura vai pat norādes uz to nebija.
Biķerniekos es nebūšu, bet Cēsīs gan!