Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Intervija ar Latvijas čempionu maratonā Valēriju Žolneroviču

image2

No čempioniem vienmēr tiek gaidīts labākais sniegums. Taču ceļš uz uzvarām ne vienmēr ir gluds kā tikko uzliets asfalts, tur var trāpīties gan kāds nelīdzeni bruģēts posms, gan plaisas un bedres, tāpēc īstu čempionu raksturo spēja tikt uz priekšu, neskatoties uz to, kas patrāpās ceļā. Par spīti pērnā gada “nelīdzenajiem ceļa posmiem”, viņš šogad atgādina par sevi ar Latvijas čempiona maratonā titulu un jaunu Latvijas rekordu, iepriekšējo labojot par 10 sekundēm. Piedāvājam jums interviju ar Valēriju Žolneroviču

Kā tu izdomāji kļūt par profesionālu garo distanču skrējēju?

Skolas gados Ugālē kopā ar citiem puikām gājām uz manēžu padarboties, un tā pamazām skolotājs un pirmais treneris D.Lodiņš ievilināja vieglatlētikā. Līdz 2010.gadam skrēju gandrīz tikai stadionā. Pēc tam, lai varētu darīt lietu, kas patīk un vienlaikus ir gan darbs, gan hobijs, nācās pārkvalificēties uz šosejas izklaidēm. Tas noteikti nebija bērnības sapnis, bet ļoti priecājos, ka ir tieši šāda dzīve.

Intervijā pirms maratona teici, ka tev ir desmit treniņi nedēļā. Kādi tie ir? Kā trenējas profesionāļi?

Treniņu skaits nedēļā mainās atkarībā no gatavošanās cikla. Tieši tajā intervijas periodā pirmdienās, trešdienās un piektdienās bija pa diviem treniņiem dienā, bet pārējās dienās pa vienam. Atpūtas dienu nav, bet ik pa laikam tādu tomēr trenerim izprasos. Sanāk gan tikai apmēram viena brīviena mēnesī. Dienās, kad ir divi treniņi, tiek pastrādāts arī pie spēka – zālē vai brīvā dabā. Viena diena nedēļā ir “brīvdiena” – tad varu skriet līdz noteiktam pulsam. Drīkst skriet lēnāk, kaut uz vēdera līst, bet tikai nepārsniegt pulsu. Atlikušajās dienās ir garie skrējieni un kāds specifisks darbs – tempa skrējiens, garāki atkārtojumi. Bet kopumā cilvēki trenējas tik dažādi, un pie viena rezultāta aizved simtiem dažādu ceļu.

Vai desmit sekundes maratonā ir daudz?

No kuras puses skatās. Tās ir tikai 0,4 sekundes kilometrā. Bet gan maratonā 10 sekundes, gan 1000m 0,4 sekundes, ja atpaliec no priekšā skrienošā, principā ir diezgan bezcerīgs zaudējums. Skaidrs, ka gandrīz jebkurš maratonists pēc finiša varētu “izdomāt”, kuros brīžos tika zaudētas desmit sekundes. Zaudēt laiku distancē ir itin viegli – maza atslābināšanās, sevis pažēlošana, un lieta darīta. Visi piekritīs. Bet kur tās iegūt? Tas jau ir sarežģītāk.

Kur tu ieguvi šīs desmit sekundes no iepriekšējā rekorda rezultāta?

Laikam jau distances pirmajā pusē. Attiecīgās aptuvenās atzīmes tad un tagad – 67:13 un 67:20, 66:41 un 67:42. Bet tas nav tik viennozīmīgi, ja katrs maratons ir atšķirīgs. Toreiz Frankfurtē skrēju grupā līdz 30-35km, un bija gan ļoti vējains un lietains. Savukārt tagad grupā skrēju tikai trīs kilometrus, un bija salīdzinoši silti. Tāda spiedīga saule, un, ja esi trenējies vēsumā, kā tas bija pie mums pirms maratona, tad skriet siltos laika apstākļos ir ļoti sarežģīti.

Dmitrijs Jurkevičs dominē klasiskajās garajās distancēs vieglatlētikā. Kas tev pietrūka tajās?

Jāsāk ar lielu paldies saviem treneriem, ar kuriem man savā dzīvē, ne tikai sportā, ir patiesi palaimējies. Pirmajam trenerim un skolotājam Dainim Lodiņam, kurš mani ievirzīja skriešanā un visādi citādi ar mani auklējās. Un Aleksandram Prokopčukam, pie kura pārejot, sāku skriet šosejā, jo tā tajā brīdī bija vienīgā iespēja palikt sportā. Pie Lodiņa samērā labi skrēju 3000m/kav, bet nopelnīt ar šadiem rezultātiem praktiski neko nevar. Un ja nebūtu ilggadīga OC Ventspils atbalsta, tad skriešana man beigtos jau 18 gados.

Tagad skatoties pagātnē, man noteikti pietrūka apjoma darba, nometņu (uz pirmo nometni aizbraucu 21 gada vecumā), jo rutīna Ugālē ne-darīja savu. Dainis mūs trenēja ļoti mīksti, maigi var jau būt, ka tā bija pareizi. Bet man tomēr liekas, ka vajag likt lielāku slodzi un tad skatīties, vai kaut kas nāk ārā.

311582_BIG%5b1%5d

Tev pieder abu garo distanču rekordi Latvijā. Nepatīk zaudēt?

Skaidrs, ka nepatīk. Kuram sportistam patīk zaudēt?

Citus iespējamos rekorda apdraudētājus redzi?

Maratonā pēdējā laikā neviens pietuvojies nav. Pusmaratonā salīdzinoši netālu ir Jānis Girgensons. Viņam labot pusmaratona rekordu, iespējams, būtu pa spēkam.

Kā Tu domā, kāpēc nevienam citam nav izdevies pietuvoties jūsu abu rezultātiem? Kas pietrūkst pārējiem?

Skaidrs, ka katram cilvēkam, sportistam ir savs fons, kādēļ notiek tas vai šis. Zinu tikai par pāris latviešu skrējējiem, ko un kā viņi dara. Ar viņiem tad arī ik pa laikam pārrunājam kaut kādas lietas. Par pārējiem grūti teikt.

V (175)

Eiropas rekords ir 2:06:10. Kas ir vajadzīgs, lai Latvijas rekordu izskrietu zem 2:10:00?

Šis ir ļoti komplicēts jautājums un vienas konkrētas atbildes nav. Domāju, jāsāk ar vieglatlētikas sakārtošanu Latvijā, no man zināmām valstīm Eiropā vēl nesakārtotāka vieglatlētika ir tikai Moldovā. Iespējams vienkārši jāpagaida, kad mums parādīsies kāds tikpat talantīgs vīriešu kārtas pārstāvis kā Jeļena Prokopčuka sievietēm.

Tu un Jeļena trenējaties pie viena trenera un abi esat Latvijas ātrākie maratonisti. Vai tas ir trenera nopelns?

Tā ir. Lielā mērā tas ir trenera nopelns. Viņš daudz kam ir izgājis cauri pats, daudz lasījis, runājis, klausījies un spēj to visu nodot tālāk. Viennozīmīgi uzskatu viņu par labāko garo distanču treneri Latvijā un arī tuvējā apkārtnē.

Pēdējos gados ir bijušas sacensības, kur latviešu skrējēji ir bijuši tev priekšā. Kāpēc?

Pēdējos gados arvien retāk parādos stadiona un manēžas mačos, tur neapšaubāmi ir diezgan daudz jauno, kuri mani varētu apskriet (1500m un 3000m). Savukārt šosejā pārsvarā skrienu tikai divas distances, un skaidrs, ka katru startu neuztveru ļoti nopietni. Daudzi no tiem ir vienkārši treniņu sastāvdaļa un daudzos skrējienos tiek pildīts kaut kāds uzdevums. Tāpat 365 dienas gadā neesmu optimālajā formā. Citi jau ar trenējas un, ja kādam no viņiem ir laba kondīcija, bet man savukārt tieši pretēji, tad nu sanāk skatīties mugurā. Bet būtu savādi, ja tā nenotiktu, tad būtu pavisam skumji. Es jau ar nepalieku jaunāks un kādā brīdī jānāk 5-10 gadu jaunākai paaudzei. Tagad pusmaratonu Latvijā daudz, bet gadus desmit atpakaļ bija tik daži un uzrādītie rezultāti bija iespaidīgāki nekā patlaban. Varētu saskaitīt apmēram septiņus cilvēkus, kuri skrēja 66-67:30 robežās.

Kāds būs Latvijas komandas sastāvs maratonā Tokijas Olimpiskās spēlēs?

Laiks rādīs, bet ceru, ka būs pilna komanda.

Ja vajadzētu sastādīt ekiden vai maratona stafetes komandu no Latvijas skrējējiem,  kuri tie būtu?

Varētu būt divas versijas:

  1. Jurkevičs, es, Hartmanis, Serjogins, Girgensons, Višķers, Blajs.
  2. Ģimene (Inna, Agnese un mamma) – saprot un daudz ko dara laikā, kad notiek intensīvs treniņu darbs. Treneris Aleksandrs Prokopčuks (un ģimene) – daudz ko esmu mācījies gan skriešanā, gan ikdienas lietās. Aigars Matisons – sens cīņu biedrs un draugs no “rajona”. Mārtiņš Rozentāls un Mārcis Zariņš – draugi, ar kuriem kopā trenējos – palīdz ar velo eskortu, svaru zāli, bezjēdzīgām sarunām. LOV fizioterapeiti un dakteri.  Atbalstītāji – Ventspils, Ventspils OC, Adidas, Beta vu san, Garmin, Ventspils novads.

Pirms gada varēju noskriet maratonu drusku zem četrām stundām. Vai es varētu satrenēties noskriet zem trim stundām?

Domāju ka jā. Bet vai tu būtu gatavs trenēties vairāk, regulārāk, disciplinētāk, iespējams, pārskatīt režīmu un uzturu? Skaidrs, ka mums katram ir savi “griesti”, bet, lai tiem tuvotos, no kaut kādām citām lietām būs jāatsakās. Uz savas ādas šīs atteikšanās iespējams tik krasi neesmu izjutis, jo esmu sportā jau no pusaudža gadiem un dzīve lielā mērā ir pakārtojusies sportam. Bet domāju tev kāds gads vai pusotrs būtu vajadzīgi.

Šogad būs arī otrs maratons? Ir jau kādi apsvērumi, ko izvēlēties rudenim?

Ļoti ceru, ka būs. Bet kur, kad un kas, vēl nezinu. Tuvāko nedēļu laikā kļūs zināmi vairāki nezināmie un tad atkarībā no tā arī domāsim. Tagad galvenais uzdevums – atpūta.

Kā atpūšas profesionāls sportists?

Katrs mēs esam tik dažādi, katrs arī atpūšas pa savam. Man patīk paskatīties kādu labu filmu, mazliet palasīt, kādu šaha partiju spokos uzlaist, bet nu jau kādu laiku galvenā izklaide ir mana un Innas lielākā uzvara – mūsu meita. Tāpat zināma atpūta un arī pienākums, nu jau otro gadu, ir kopā ar Aigaru Matisonu rīkot vēl vienus skriešanas svētkus mūsu dzimtajā pusē Ventspils novada Piltenē. Pagājušajā gadā atjaunojām šo skrējienu, kas iepriekš bija risinājies aptuveni 20 gadus, bet tad pazudis no skriešanas kalendāriem. Dažus gadus atpakaļ nodibināju savu sporta klubu “2BE1ST”, ar kuru pa lēnam darbojos un tikai šogad izlēmu to padarīt zināmu to plašākai publikai. Klubs darbojas vairākos virzienos, dažiem skrējējiem palīdzu ar treniņiem.

Vai ievēro kādu īpašu ēšanas režīmu pirms nozīmīgām sacensībām?

Pirms maratona taisu tā saucamo olbaltumvielu diētu, kura nav sveša vairumam skrējēju un tievētāju. Tad dažas dienas tiek maksimāli izslēgta ogļhidrātu uzņemšana, bet atlikušās dienas līdz maratonam ogļhidrāti tiek uzņemti vairāk kā ierasts.

Kas Tev vislabāk garšo, un vai to vari atļauties ēst vienmēr?

Saldumi, saldduummmiiiii. Laikam reti kuram tie negaršo. Mana vājība ir cepumi, kūciņas, bulciņas. Skaidrs, ka sevi ik pa laikam nākas ierobežot un kūciņas vietā notiesāt kādu dārzeni.

Vai ir mēģināts atjaunošanās procesā izmantot ledus vannas, vai varbūt ir kāds labs ieteikums, kā atjaunoties pēc maratona?

Jā, pirmoreiz ar ledus vannām saskāros Pekinas Olimpiskajās spēlēs, kur Latvijas delegācijai tādas bija divas. Kāpu tajās gandrīz pēc katra treniņa, jo Pekinā bija ļoti silti, pēc treniņa vai pat parasta krosa reizēm varēja arī no zeķēm šķidrumu izgriezt. Turpinājumā aukstu vannu vai kādu ūdenstilpni izmantoju tikai karstos laika apstākļos. Pagājušajā gadā izmantoju arī krio saunu – auksti, bet patika.

Ir kaut kādi klasiski ieteikumi – viegla masāža, pastaiga nākamās pāris dienas, iztikt bez skriešanas, miegs. Parasti pēc maratona naktī guļu tikai dažas stundas, bet šogad kaut kas pamainījās un miegs bija labs. Pazīstams igauņu maratonists saka, ka viņš pēc maratona iemigt var tikai vēsā vannā. Tāpat svarīgi pēc maratona mēģināt saglabāt ierasto ritmu. Nu kāds tas bija pirms skrējiena – režīms, miegs, uzturs. Un tikai nedēļas vai divu laikā ļaut sev atgriezties ierastajā dzīvē.

Pavasara maratonam izvēlējies Rīgu, kaut droši vien taču bija skaidrs, ka mazā dalībnieku skaita dēļ visu maratonu būs jāskrien vienam. Kādam rezultātam jūties gatavs ātrā trasē un ar konkurentiem blakus?

Rīga ir pārbaudīta vērtība. Viss pasākums ir noorganizēts super augstā līmenī. Esmu bijis arī citā “Bronze label” maratonā un tur ne tuvu viss bija tik sakārtots. Vēl svarīgāki faktori ir skriešana mājās un tas, ka organizatori tevi gaida, šī sajūta ir ļoti forša. Man ir daži šādi starti, kur es jūtos vienmēr gaidīts un organizatori priecājas mani redzēt, un šis cilvēciskais faktors ļoti nospēlē.

Gatavojoties maratonam, jau briestu tam, ka būs jāskrien vienam, tā teikt – gatavojos sliktākajam. Nav teikts, ka kādā Eiropas maratonā būs kompānija, tā vienmēr ir laimes spēle. Tikai paskatoties finiša protokolā, nevar vērtēt, vai šeit būtu ar ko skriet. Bieži vien daudziem (it sevišķi tumšādainiem) distances otra puse ir ar lielāku vai mazāku kritumu (arī man Rīgā). Tad nu beigās kāds plīst, kāds uzskrien un rezultāti līdzīgi, kaut abi kopā ir skrējuši tikai pirmos 100m.

Pēc finiša Rīgā bija divējādas sajūtas – ņemot vērā “plīsienu” distances beigu daļā, biju priecīgs arī par šīm desmit sekundēm, vēl jo vairāk ņemot vērā, kāds izvērtās pagājušais gads, bet no otras puses biju mazliet vīlies, jo gribējās izskriet vismaz no 2:14. Skaidrs, ka vienam skriet vienmēr ir sarežģītāk, nekā bariņā. Kaut no visiem saviem maratoniem, šķiet, tikai divus vai trīs esmu skrējis ar kādu kopā vairāk kā 5km.

image1

Kas notika pagājušā gadā?

Pagājušais gads bija ļoti neveiksmīgs un smags. Jau 2015.gada rudens maratonā eksperimentējām ar atgriešanos no kalniem, kurā dienā startēt, nobraucot lejā, un visas domas bija par Rio. Tādēļ arī netika skriets pavasara maratons. Tik ļoti gatavojos un gribēju Olimpiādē godam noskriet, bet laikam gribēju par daudz. Jo savs mērķis, sapnis ir jāiedomājas un jāpalaiž tā brīvāk, nepiespiestāk. Bet tas ne vienmēr tā sanāk, diemžēl… Līdz vasaras vidum viss gāja labi, bet tad jūlija pirmajās dienās saplēsu ikra muskuli. Desmit brīvas dienas un atkal sāku kustēt, bet sāpes atgriezās. Šādi neveiksmīgi atgriešanās mēģinājumi līdz Olimpiādei bija vairāki. Biļetes jau bija nopirktas maijā un nometnes saplānotas, bet, aizbraucot uz Rio, bija skaidrs, ka starts ir uz lielas jautājumu zīmes. Tā nu ir sanācis, ka pēdējās divas Olimpiādes ir beigušās ar DNF un DNS.

Bet tāds ir sports, ļoti liela daļa manas dzīves, bet kopš pagājušā gada ne pati svarīgākā, jo lielākajai dzīves uzvarai pašlaik rit 11. dzīves mēnesis.

Apsveikumi jaunajai ģimenei! Kā tas ir mainījis Tavu ikdienu? Vai neietekmē treniņu apjomu un mērķus?

Paldies. Vairs nevaru teikt, ka nav ko darīt kādu brīdi. Nav tā, ka man ļoti patīk staigāt, bet tagad sanāk paklejot pa dažām stundām dienā un kopā paelpot svaigu gaisu. Protams, ir vairāk rūpju, vairāk nervu ikdienā tiek patērēts, bet to visu atsver vienkārša kopā būšana. Jāsaka liels paldies Innai. Viņa man ļoti palīdz un atslogo brīžos, kad ir liels treniņu apjoms. Savukārt mērķi tagad kļuvuši konkrētāki un pats esmu kļuvis motivētāks.

8 komentāri rakstam Intervija ar Latvijas čempionu maratonā Valēriju Žolneroviču

  • Trakais Trakais

    Sasodīti ātrs ir Valērijs un visu ziedojis sportam. Patīk arī intervijas godīgums.

  • mtiger mtiger

    Uzrunājoši. Un arī prioritātes pareizajās vietās.

  • DK86 DK86

    Lieliska intervija. Iedvesmojoši, viegli lasīt. Veiksmi Valērijam arī turpmāk.
    Tajā pašā laikā – lielisks atgādinājums, ka amatieris vnk nevar trenēties kā profesionāls sportists. Profesionāļi trenējas smagāk, viņi atjaunojās savādāk, viņi daudz ko citu upurē sportam… viņi ir savādāki.

  • ramiism ramiism

    Paldies par interviju – bija interesanti palasīt.

  • un Valērijam foršs brālēns ;)

  • voļda voļda

    Paldies par aizraujošajiem gadījumiem sportista dzīvē.Valērijs ir Latvijas sporta zvaigzne.Lielmeistars savā elementā:)

  • ansiso ansiso

    Paliels pārsteigums šī intervija. Ļoti interesanti bija izlasīt. Par intervijā pieminēto cryosauna īsti nesapratu, vai tikai vienreiz pamēģināja, vai patiešām regulāri izmantoja kā treniņu sastāvdaļu. Apbrīnojami, ka ir daži, kas īsti nesaprot, kas ir Olimpiskās spēles un pilnā nopietnībā bija iedomājušies, ka Valērijs neskrēja Rio, lai nopelnītu komercmačos.

  • Paldies par šo interviju un cilvēcīgo atklātību tajā. Jūtos iedvesmots turpināt dzīvespriecīgu skriešanas treniņus!!!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.