Biedriem

Komanda piedalās

Kā uzvarēt Nordea Rīgas maratona pusmaratonā?

Ja kāds grib uzvarēt Nordea Rīgas maratona pusmaratona distancē nākamgad, tad ļaujiet ar sevi pirms tam aprunāties. Dienu pirms starta uz interviju aicināju vienu no labākiem Krievijas skrējējiem Sergeju Lukinu, kurš nākamajā dienā pēdējā kilometrā sarūgtināja savu draugu Valēriju Žolneroviču un uzvarēja. Viņa vienīgais padoms pusmaratona uzvarēšanā ir skriet. Un mīlēt skriešanu.

Pasta Party piedalās tikai skriešanas mīļotāji, vai arī tādi kas ātri skrien?

Parasti uz sacensībām dodos ar kādu kopā un tad mazākā kolektīvā pirms tam pasēžam un ieēdam makaronus. Pasta Party jau drīzāk ir nevis tas ēdiens, bet iespēja satikties ar citiem skrējējiem. Un tas jau nav galvenais, galvenais ir paskriet.

Kāpēc tu skrien?

Es mīlu skriešanu. Bez skriešanas, neko citu nemāku darīt. Tāpēc tikai skrienu.

Un kā ģimeni uzturi?

Man ir sponsors Saucony. Sporta apģērba un apavu ražotājs. Tas man nodrošina visu nepieciešamo ekipējumu. Pārējo jāsagādā skrienot un uzvarot.

Ko ģimene par to visu saka?

Tas jau ir kā parasts darbs. Bet ģimene ir ļoti apmierināta. No rīta izvadāju sievu uz darbu un bērnu uz dārziņu. Varu apdarīt visus mājas darbus. Paspēt uz visiem koncertiem bērnu dārzā. Nu tāds kā mājas gariņš. Noskrienu savus divus treniņus dienā un mana darba diena beigusies. Vienīgi uz treniņu nometnēm nelaiž. Kad nebiju precējies, varēju uz trīs mēnešiem aizbraukt.

Un līdz uz sacensībām nebrauc?

Šoreiz nē, bet tā jau prasās līdzi.  No vienas puses forši, ka var sievu ņemt līdzi uz darbu, bet no otras puses grūti, ja viens atpūšas un otram jāstrādā. Bet dažreiz jau brauc līdzi. Trases malā padod dzērienu. Ir pati skrējusi 10km sacensībās.

Sponsors rezultātu prasa?

Patreizējais sponsors prasa, lai es būtu apritē. Skrietu pa pirmajām vietām, būtu pamanāms interneta vidē, televīzijā. Daudzi sportisti blogus raksta un sponsors vēlas, lai tur parādos. Nu arī, lai lielākajā Latvijas skriešanas portālā būtu.

Jau no bērnības skrien?

Vienmēr esmu bijis sportā. Bērnībā nodarbojos ar distanču slēpošanu, bet sākoties perestroikai un deviņdesmit gadu finanšu krīzei pārgāju uz skriešanu. Slēpošanai ir dārgs inventārs, kā arī  tehnisks sporta veids. Tur daudz kas atkarīgs no inventāra, saviem spēkiem nevar visu. Man slēpošana labi padevās un grūta bija pāreja uz vieglatlētiku.

Tu esi gargabalnieks vai vieglatlēts?

Agrāk skrēju dažādas distances, arī stadionā. Tagad tikai pa asfaltu. Sanāk gan 7km skrējieni, gan 5km skrējieni, bet visi ir pa asfaltu. Galvenā specialitāte gan ir maratons.

Bet kāpēc Rīgā pusmaratons?

Lai ātri noskrietu, maratonu drīkst skriet divas reizes gadā. Man ir bijuši gadījumi, kad esmu skrējis trīs maratonus gadā, bet vienmēr nākamajā sanācis tikai viens.

Nevar sagatavoties?

Organisms nogurst un to nepieciešams atjaunot. Iegūt labsajūtu, lai nākamo maratonu var skriet ar labām emocijām.

Bet ir tādi kas skrien pa sešiem un vairāk maratoniem gadā?

Protams, bet viņi maratonu skrien pa trim stundām. Sava prieka pēc. Ceru, ka mani tas pats gaida pēc gadiem desmit.

Kurš būs tavs šī gada maratons?

БЕЛЫЕ НОЧИ” maratons Pēterburgā 26. jūnijā. Un pēc tam uzreiz Sibīrijas starptautiskais maratons Omskā. Omskā es esmu trīs reizes uzvarējis. Pēdējā reizē uzvarētājam tika mašīna – Škoda Fabia sporta variants. Pēc tam man bija kārtīgs maratons, kamēr 4000km to mašīnu līdz Pēterburgai dabūju. Lai arī nebūšu pašā labākajā formā priekš maratona, bet viņi aicina un man tur ļoti patīk. Tā nu šogad būs Pēterburgas un Omskas maratoni.

Krievijas labāko skrējēju vidū iederies?

Es domāju, ka esmu labāko desmitniekā. Bet droši vien, ka reāli esmu labāko piecpadsmitniekā.

Un kurš šogad ir labākais?

Dmitrijs Safronovs. Viņs ir jaunāks par mani un pagājušo gadu Eiropas čempionātā Barselonā bija trešajā vietā un otrais Fukokas maratonā. Šogad Londonā bija astotais un noskrēja pa 2:09:35.

Kāds ir tavs ātrākais skrējiens?

Eindhovenas maratonā noskrēju pa 2:10:57. Tas gan bija 2003. gadā. Pusmaratonu esmu skrējis ap 1:03:30. Tādā laikā esmu skrējis Francijā, Maskavā. Bet tā stabili skrienu pa 1:04.

Kādas prognozes uz Nordea Rīgas maratona pusmaratonu?

Domāju, ka ar 1:05 pietiks, lai uzvarētu kenijiešus.

Konkurentus zini?

Nē, nezinu. Tikai Valēriju Žolneroviču. Bet afrikāņi ir tādi bīstami skrējēji. Zinu ka būs etiopietis, kenijietis. No latviešiem nav citu konkurentu. Valērijs stāstīja, ka pirms pāris nedēļām labākie skrēja pa 1:09 un pēc tam nākamais pa 1:13.

Kurš uzvarēs?

Valēriju Žolneroviču noteikti uzvarēšu, bet ja zaudēšu baigi nesaskumšu. Man ar Valēriju bija divi kopīgi skrējieni šogad Portugālē un tajos viņš mani uzvarēja. Viens no tiem bija Latvijas rekords pusmaratonā. Tagad mana kārta. Tāpēc ceru, ka Valērijs izies uz startu.

No Pēterburgas viens atbrauci?

Vesela komanda atbrauca. Skriešanas klubs ar astoņpadsmit skrējējiem. Bet tas ir tāds skriešanas mīļotāju klubs. Atbraucu kopā ar viņiem, lai lētāk sanāk brauciens. Speciāli negatavojos Rīgai. Sen gribēju atbraukt apciemot Valēriju un te tā labi sanāca reizē ar sacensībām.

Un kādas distances skries skrējēji no Pēterburgas kluba?

Viens no viņiem skries maratonu un domāju, ja noskries līdz galam, varētu uz pirmo desmitnieku pretendēt.

Tik ātri skriešanas mīļotājs skrien?

Nu viņš trenējas. Pa dienu strādā un vakaros trenējas. Viņš varētu pa 2:25 noskriet.

Un citi?

Uz dažādām distancēm. Daži skries pusmaratonu, bet lielākoties 10km un 5km. Viņiem jau vairāk pats process un reizē arī ekskursija. Pēc EXPO paēdīs pusdienas un tad viņi ir nolīguši gidu. Ies pastaigā pa Rīgu. Tā teikt, maratonu jau šodien nostaigās. Viņiem galvenais ir visu apskatīt. Skrienot arī nesteigsies, lai labāk visu varētu izbaudīt.

Rīgā esi pirmo reizi?

Nē, es te skrēju maratonu. Kenijietis uzvarēja, es ieskrēju otrais. Pārāk tālu priekšā atlaidu.

Kā Krievijā ziemā trenējas?

Brauc uz Portugāli. Bet tā, tieši tā pat kā te. Skrien pa sniegu. Parkos sniegu notīra un skrien. Vēl Pēterburgā ir ziemas stadioni divi uz visu pilsētu.

Kurš ir Krievijas lielākais maratons?

Pēterburgas „БЕЛЫЕ НОЧИ” maratons. Krievijā maratons ja savāc uz tūkstoti skrējēju, tad skaitās ļoti labs maratons, pat Maskavā.

Kāds tev ir treniņu plāns nedēļai?

Tagad gatavojos maratonam un cenšos skriet sešas dienas nedēļā pa diviem treniņiem dienā. Un vienu dienu garais skrējiens, ap 30km.

Cik ilgi jāgatavojas maratonam?

Aptuveni trīs mēnešus. Bet tas atkarīgs no maratona. Jo svarīgāks maratons, jo vairāk trenējos.

Un pēc tam?

Viss atkarīgs no maratona. Ja tas tā viegli nācis, tad varu pēc tam paskriet dažādās mazākās sacensībās. Ir bijis tā, ka noskrēju maratonu un uzvarēju, un tad pēc mēneša skrienu atkal un atkal uzvaru. Bet tā viss notiek intuitīvi, pēc sajūtām.

Un mēdz būt arī grūti maratoni?

Jā, gadās ka skrien ar traumu. Vai visu laiku jāsaņemas. Vēl skaties kā pretinieki tev ļauj skriet.

Tu skrien uz rezultātu vai pret sāncenšiem?

Noteikti ir stratēģija. Gadās tādi maratoni, kurus var uzvarēt ar „maz asinīm.” Sasniegt ko vēlies, neuzrādot labu rezultātu, bet uzvarēt.

Kas tev ir svarīgāks – rezultāts vai uzvara?

Visādi. Ir brīži, kad svarīgi noskriet ar labu rezultātu. Kad es noskrēju pa 2:10:57 Eindhovenā, tad es neuzvarēju. Ieskrēju septītais, astotais un maz nopelnīju. Bet pēc tam maksāja par rezultātu, tikai par piedalīšanos citās sacensībās. Uz Japānu divas reizes pēc aicinājuma braucu, Seula, uz Ameriku esmu braucis. Eiropā mazāk, bet arī. Tu esi uzstādījis labu rezultātu un tad tevi aicina uz citām sacensībām.

Uz Latviju aicina?

Valērijs aicina. Bet tā šeit ir vajadzīga eksotika, afrikāņi. Tos aicina, iespējams maksā par piedalīšanos, apmaksā viesnīcu.

Kādā fiziskā formā tagad esi?

Esmu labā formā. Zinu ka neesmu pašā virsotnē, bet tā vienkārši neatdošos. Uz „БЕЛЫЕ НОЧИ” maratona būšu pašā labākā formā.

Cik ilgi vēl skriesi?

Lai arī nestrādāju, paralēli skriešanai skaitos armijas struktūrās. Lai tur iegūtu pensiju man vēl četrus gadus jāskrien. Pēc tam jau būšu pie četrdesmit gadiem un tad parādās jaunas iespējas Amerikā. Tur ir senioru ieskaite lielajos maratonos ar labām naudas balvām. Uzvari četrdesmitgadīgo vecumu grupā un var nopelnīt 14 tūkstošus dolārus.  Tā kā vēl trīs četrus gadus varēšu skriet. Eiropā arī ir daži tādi maratoni, bet summas ir ļoti mazas.  Ir daži skrējēji, kas līdz tiem četrdesmit gadiem ātri nav skrējuši (nu pa 2:18) un tad ieskrienas, un skrien pa 2:13. Atrada motivāciju un sāka skriet. Afrikāņi līdz tādam vecumam nenodzīvo un baltajiem ir lielas iespējas.

Kāpēc ar afrikāņiem tā?

Viņiem nav interesanti. Ja skrējuši pa 2:04, tad tagad skriet pa 2:15 neliekas vērts. Sēž uz savām jahtām un bauda dzīvi. Daļa kenijiešu labākie skrējēji nodzeras, sāk lietot narkotikas, dzīvo „skaistu dzīvi.” Afrikāņi skrien līdz trīsdesmit gadiem un viss. Vai arī, bieži vien skrien tikai dažas sezonas. Ir tā, ka aģents aizbrauc uz Keniju un paņem visu ciemu. Izvadā pa visām Eiropas sacensībām, lielām un mazām, savāc procentus no naudas balvas un pēc tam skrējēji jau vairāk nevar labi paskriet.

Lielos maratonos esi skrējis?

Lielākais ir Tokijas maratons 2005. gadā. Losandželosas maratonā skrēju, bet slikti noskrēju. Ņujorkas maratonu skriešu kad būšu veterānu klasē. Londonā esmu gribējis skriet, bet vienmēr tad iekrīt kāds cits maratons.

Skrienot tu apkārt ko redzi?

Kamēr ir spēks, redzu gan arhitektūru, gan ja trasē tā iekārtota pretim skrienošos lēnākos skrējējus. Bet uz beigām jau vairāk neko neredzi. Tikai finišs prātā.

Vieglāk maratonu skriet ir jūdzēs vai kilometros?

Kilometrus vieglāk, pierastāk. Jūdzēs tur visu laiku jārēķina. Pat neatceros cik daudz jūdzēs ir jāskrien.

Kad skrien sacensībās par ko domā?

Tikai un vienīgi turu tempu. Pat grupā skrienot. Es nekad necenšos izvirzīties vadībā.

Kā tu izvēlies maratonus kuros skriet?

Man skriešana ir iztikas avots. Izvēlos pēc balvu fonda un savas iespējas uzvarēt. Skatos konkurentus, savu fizisko gatavību. Analizēju rezultātu uz kuru es varētu noskriet un kā var noskriet citi. Viss atkarīgs no tā cik varu nopelnīt. Bieži vien sanāk izvēlēties ne pašus populārākos maratonus. Bieži var interneta komentāros redzēt, ka pārmet skrējējam ka nav piedalījies Ņujorkas maratonā vai Olimpiādē. Bet tas ir kā darbs. Gribētu redzēt tos, kurš ietu uz darbu trīs mēnešus un pēc tam par to neko nesaņemtu. Tas ir sarežģīti. Būtu viss vienkārši, visi būtu profesionāli skrējēji.

Kas tev liek saņemties un turpināt skriet?

Man reiz bija tāds gadījums. Biju kārtīgi sagatavojies, apņēmības pilns uzvarēt maratonā, bet skrienu, skrienu un saprotu ka viss. Vairāk nevaru. Pārāk karsts, apslimis vai kas neatceros, bet vairāk nevaru. Izstājos, bet nogājis no trases un pāris metrus pagājis pa taisno uz finišu saprotu, ka esmu tādā rajonā nokļuvis, kur ejot tālāk varu patiešām atdod galus. Neko darīt, ātri gāju atpakaļ uz trasi un skrēju tālāk.

Neesi nekad izstājies?

Esmu. Jūtu ka vairāk nevaru paskriet un nemokos. Pret maratonu ir viegli jāizturas. It sevišķi skriešanas mīļotājiem. Ir bijuši gadījumi, kad ar spēcīgu motivāciju cilvēks noskrien līdz galam un pēc tam viss. Ja jūti, ka vairāk nevari – stājies ārā. Pēc piecām dienām aizmirsīsies un vēl tik daudzi maratoni būs priekšā. Pats esmu maratonos arī gājis. Skrēju pa trešo vietu un viss – vairāk nevaru. Gāju. Nokritu līdz trīsdesmitai vietai, bet vajadzēja finišēt, jo maksāja par finišu.

Un kāds tev bija pats pirmais?

Pirmo noskrēju uzreiz pa 2:13 divdesmit piecos gados. Pirmos trīsdesmit skrēju lēnām, taupījos. Lai arī biju atbraucis no nometnes, ievēroju diētu, spēka pilns un sagatavojies. Bet tik un tā baidījos. Skrēju, skrēju un domāju vai noskriešu. Kad noskrēju tos trīsdesmit kilometrus, tad sapratu ka noskriešu. Un pēdējos desmit kilometrus noskrēju pa 3 minūtēm uz kilometru.

Pēc finiša satiku Sergeju un prasīju par viņa skrējienu. Visu distanci ir skrējuši kopā ar pirmo trīs vietu ieguvējiem maratonā un Valēriju. Kādu brīdi turējies līdzi arī lietuvietis (trešā vieta pusmaratonā), bet viņš mainījis tempus, skrējis pa priekšu un nolūzis. Uz Krasta ielas jau abi ar Valēriju aizmukuši no āfrikāņiem un kilometru pirms finiša arī no Valērija. Tālu gan nav aizmucis, jo finišā tikai piecas sekundes uzvarējis. Par uzvaru jau prieks, bet lielāka īres maksa būs jāmaksā Valērijam, jo pie viņa ir nakšņojis šīs dienas Rīgā. Un aicināja visus uz „БЕЛЫЕ НОЧИ” maratona Pēterburgā 26. jūnijā.

P.S. Titulbilde ņemta no skriesim.lv Nordea Rīgas maratona foto galerijas

14 komentāri rakstam Kā uzvarēt Nordea Rīgas maratona pusmaratonā?

  • sm72 sm72

    Man ļoti patika šī intervija:) Taču Pīteras maratonu jau esmu skrējis:(

  • labā intervija – Signi Tev ir talants! :)

  • edGars

    Jauki, interesanti, informējoši

  • Katrīna Gatere Katrīna Gatere

    Vislabāk patika atbilde uz jautājumu “Kas tev liek saņemties un turpināt skriet?”

  • ro

    Man arī :D. Lielisks raksts, bet pie šī jautājuma tiešām sasmējos.

  • Inga

    Interesanti palasīt, laba intervija!!:)

  • druupijs druupijs

    nabaga āfrikāņi nemāk atrast motivāciju skriešanai pēc 30- varbūt viņiem vajadzētu iestāties noskrien.lv? :D
    Paldies, Signi-tiehsām interesanti :)

  • janis.jeksevics janis.jeksevics

    Paldies par interviju.
    Skarba tā profesionālā puse skriešanai.

  • Kaspars Kaspars

    Interesanti, ka NRM pārsit lielās Krievzemes maratonus :) Vispār ļoti interesanta intervija, paldies, Signi!

  • Aivars Aivars

    Man, savukārt, vislabāk patika – “Pret maratonu ir viegli jāizturas. It sevišķi skriešanas mīļotājiem. Ir bijuši gadījumi, kad ar spēcīgu motivāciju cilvēks noskrien līdz galam un pēc tam viss. Ja jūti, ka vairāk nevari – stājies ārā. Pēc piecām dienām aizmirsīsies un vēl tik daudzi maratoni būs priekšā.” :)

  • princips jau it kā ir labs, tikai man tuvāks ir princips: “skrieni savā tempā”

  • MAKRO MAKRO

    Par āfrikāņiem man tas bija jaunums . Izsmeļoša intervija !

  • MAKRO MAKRO

    Ļoti atvainojos , bet esmu komentāru uzrakstījis dēla vārdā …

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.