Tieši 08:00 mobilais sāka skandināt uzmundrinošo „Rocky soundtrack”, kas deva man zīmi, ka laiks celties un velties. Kaut arī vēl viena acs bija ciet, tomēr veiksmīgi sasniedzu savu pirmo galamērķi – vannas istabu. Ātri nomazgājos, saliku sporta mantas un ar tēti pie sāniem devos uz garāžu. Buras novirzījām uz Jelgavas pusi un uzsākām mūsu izbraucienu, kas bija kādas 5 kapeikas pirms deviņiem.
Ceļš no Salaspils līdz Ozolniekiem paņēma apaļas 40 minūtes, kas patiesībā pagāja ļoti ātri, jo es joprojām biju tikai piecēlies, nevis pamodies. Ieraugot ceļa zīmi „Ozolnieki”, mani lūpu kaktiņi steigšus sāka tiekties debesīs un manī uzplauka smaids. Zināju, ka esam uz pareizā ceļa. Bet diemžēl šis smaids tur pabija tikai pāris elpas vilcienus, jo drīz vien ievēroju nākamo ceļa zīmi – atkal „Ozolnieki”, tikai šoreiz vārds bija pārsvītrots pa diagonāli ar sarkanu svītru, kas liecināja, ka esam jau ārā no pilsētas. Kā tā? Un kur tad skrējēji?
Galvā dzima simtiem jautājumu, bet nevienas atbildes. Pieturējām mūsu ratus. Atcerējos par modernajām tehnoloģijām – paņēmu rokās savu mobilo telefonu un uzzvanīju Mošķim. Viņš, labs cilvēks būdams, spēja mūs pāris sekundēs apgaismot, un drīz vien arī mēs atradām savam auto ligzdiņu pie „Ozolnieku” sporta halles. Uzmetu acis pulkstenim, kas nu jau rādīja 09: 35. Skriešus devos reģistrēties. Naivs būdams, cerēju, ka rindas nebūs, bet šķērsojot ieejas durvis manām acīm pavērās pavisam cits skats – telpa bija pilna sportot gribētāju un rindā uz reģistrēšanos pusmaratonam stāvēja 6 censoņi. Viss ritēja organizēti un raiti, tādēļ jau pēc 8 minūtēm tiku arī es uzrunāts. Ātri aizpildīju visas formalitātes, atvadījos no 2, 50 Ls un ar savu 169. numuru devos pucēties skrējienam.
Ietērpos savā sporta kombinezonā un lēkšus virzījos uz starta pusi. Pa ceļam pat sanāca pārmīt pāris vārdus ar Sm72. Kad veiksmīgi tika sasniegta starta līnija, izdomāju vēlreiz novilkt un uzvilkt kurpes, lai atbrīvotos no mazajiem akmentiņiem, kas no nezin kurienes bija paspējuši tur iemitināties. Velkot atpakaļ pirmo kurpi izdzirdēju troksni, ko vispirms noturēju par sava mp3 atskaņotāja veidotu, bet tad tik iebraucu, ka viņš vēl nav ieslēgts un šis troksnis patiesībā ir starta šāviens. Uzvilku arī otru čību un devos pretī nezināmajam.
Jau iepriekš biju sev nosolījies sākumā ātri neskriet, bet arī šoreiz tas neizdevās. Kopumā starts bija visai mierīgs – nekādu kāpšanu uz kājām, grūstīšanās vai spaidīšanās. Otrā kilometra sākumā es beidzot ieraudzīju savu pirmo un vienīgo atbalstītāju no malas (tēti), kurš nebija ar tukšām rokām – viņš bija paņēmis līdz manu veiksmes keponu, kuru biju aizmirsis mašīnā lielās steigas dēļ. Uzvilku to un iekabinājos astē kādam skrējējam. Kādus 3 kilometrus sekoju, bet tad viņš samazināja apgriezienus un es vienbalsīgi nolēmu viņu atstāt.
Drīz vien jau tika sasniegtas pirmā apļa beigas, kas manī viesa lielas cerības uz labu galējo rezultātu, jo jutos visai komfortabli. Otrā apļa sākumā mani apdzina kāda sieviete, kura lēni, bet neizbēgami attālinājās no manis. Drīz vien atkal manas acis ieraudzīja tēti, kurš šoreiz bija bruņojies ar fotoaparātu. Pat tiku nobildēts. Skrienot viņam garām izdzirdēju „uzmundrinājumu”: „Varētu jau tu kustēties veicīgāk”. Soli patiešām pieliku, bet tikai līdz pirmajam pagriezienam, kur viņš vairs mani nevarēja saskatīt.
Ik pa laikam atmetu skatienu nopakaļus, bet nevienu VSK Noskrien kluba biedru neredzēju. Jūtot, ka otrais aplis tuvojas beigām, sāku domāt par uzpildīšanos. Nevarēju izlemt vai ņemt Powerade, vai nezināmo cukurdzērienu. Kad dzēriena stends tika sasniegts apjuku, jo nebija ne viena, ne otra, tikai parasts ūdens. Izlaku vienu glāzīti un devos trešajā aplī. Trešais aplis bija visgarlaicīgākais, jo ik pa laikam man 200m rādiusā nebija nevienas dzīvas būtnes. Tikai es un mans mp3 atskaņotājs. Tā nu mēs romantiskā divvientulībā atkal satikām tēti, kurš šoreiz jau bija izdomājis jaunu izsaucienu: „Tā velkoties tu pat zem 2 stundām neizskriesi” Klusēju kā kaps un skrēju tālāk.
Neticējās, ka tik slikti varētu būt, bet tomēr gribējās pārbaudīt. Sāku spaidīt savu mp3 atskaņotāju, bet netrāpīju uz pareizajām pogām un man ausīs maigā sievietes balsī paziņoja, ka treniņš esot pārtraukts un es esot malacis, jo tik daudz noskrējis. Tad vēl pateica laiku, sadedzinātās kalorijas. Turpināju spaidīt pogas, jo nepavisam negribējās atlikušos kilometrus klausīties savā elsošanā, kas manām ausīm nebūt neskan kā mūzika. Par laimi izdevās atsākt treniņu un turpināja skanēt iepriekš pārtrauktā dziesma. Tika sasniegta arī 3 apļa beigas un dzeršanas postenis. Bāah! Joprojām ēdienkartē tikai ūdens. Apslapināju lūpas ūdenī un ar grūtu sirdi devos pēdējā aplī.
Temps tika kāpināts, bet tik un tā nevienu nepanācu. Šķērsojot finiša līniju tika skaļi nosaukts arī mans laiks, bet es to nedzirdēju, jo tajā mirklī man ausī Eminem ko stāstīja par savām iespējām. Arī šoreiz piegāju pie dzirdināmā stenda, jo man ar to ūdeni bija izveidojušās visai tuvas attiecības. Tad devos pretī tētim, kurš paziņoja, ka rezultāts esot ap 1 st. 36 min. 30 sek. Biju apmierināts.
Drīz vien finišu šķērsoja Sm72. Aivaru gan palaidu garām, bet cik sapratu, tad šis ir biku ātrāk iespējis distanci par Sm72. Lai vai kā abi labi. Devos pārģērbties un tad jau finišam tuvojās Mošķis. Tik man par izbrīnu, viņš bija salipis kopā ar kādu daiļā dzimuma pārstāvi. Iemūžināju šo skatu. Līdz apbalvošanai bija palikušas 50 minūtes. Sākumā jau gribēju braukt prom tā arī nesagaidījis apbalvošanu, bet kad ievēroju, ka sporta hallē notiek ratiņbasketbols, tad domas mainījās.
Pēcāk pat sākās hokeja spēle, kuru arī varēja skatīties bez maksas. Biju ļoti iepriecināts par šādu iespēju. Drīz vien sākās apbalvošana, kuras rezultātā kļuvu par vienu diplomu biezāks. Pārlasījis visu informāciju, kas uz šī diploma bija uzrakstīta, apstulbu, jo mans rezultāts viss nebija tāds kā tētis teica, bet gan labāks – 1 st. 34 min. 24 sek., kas ir arī mans jaunais personiskais rekords. Jauki! Līksmības pilns devos pie sava skrējēju kluba biedriem, lai varētu izveidot kopīgu bildi, ko rādīt mazbērniem. Lai vēlāk varētu teikt: „Kad es vēl biju jauns un dulls kā tu, tad…”
P.S. Vēlējos vēl pateikt 3 paldies: 1) Tam tur augšā par man labvēlīgajiem laikapstākļiem; 2) Tētim, kurš bija klāt un atbalstīja; 3) Ludmilai, kura ir man kā iedvesmas avots un dzinulis skriet ikdienā, kā arī lielāka daļa dziesmas skriešanai manā mp3 atskaņotājā ir viņas ieteiktas. Paldies jums!!!!
Līdzigie raksti:
km 
- 
Loading ...
Priecīgus svētkus visiem, beidzot noskrēju savu iecienīto 16km, un piespiedu sevi skriet cieši airobajā zonā, bet laiks bija super, saulains.
es arī šodien uzvilku skrituļus un izlaidu līkumiņu apkārt šmerlim. pa ledu gan tomēr ir nedaudz ekstrēmi braukt :D
kaut kur Signis nopazudis … gaidam atgriešanos :)
Signis noteikti nav nekur pazudis, bat gan vienkārši smaida:)
Man ļoti patika šī rīta sniegs un pasakainās ziemas ainavas – liec kaut visas pēc kārtas uz Ziemassvētku atklātnītēm. Arī sniegs nav tāds, kas traucētu skriešanu. Es, patiešām, jutos kā Ziemassvētku pasakā, tas bija super!:)
Sm72, izskatās, ka rīt Tavs solītais Rovaniemi būs klāt!:)
Aivar, varu Tev ieteikt skriet šādi: Nostājies pret vētru uz slidenā Salspils dambja un vienkāršī skrien, būs kā uz skrejceliņa-skriešana uz vietas:D
Nu kolēģi, kā skrienas?:)
Skrienas normāli – šomēnes kādi 200 km būs :) Un kā pašam?
Nu 92km jau noskrieti pēc pārtraukuma periodā šodien vajadzētu savākt pirmo 100km
Pažēlošos, skrienu, veģetāri ēdu, bet slimoju ik pa četriem mēnešiem. Varbūt ir vēl kas ko man darīt?
Skrienu savus lēnos kilometrus ar ātrumu 9,5 km/h uz mājas trenažiera. Nedēļā ap 35 km noskrienu. Cerams, ka tie mitohondriji iestrādāsies:)
Pēdejais laiks aktivizēt Signim blogu jo visi pārejie kluba biedri izmisumā ka Signis neko vairs nedara, jo tas bija tik jauki un ērti ka viņš visu darija
Varbūt vajadzētu kādas biedru naudas, lai cilvēkam nav mūžīgais subotņiks?
Signi-vajag spiest uz imunitātes stiprināšanu! Manējā recepte ir liela karote medus pie rīta putras, vakarā visiem ģimenes locekļiem tiek sasmērēta viena kārtīga ķiplokmaize un ja skriets stiprā vējā, lietū, aukstumā, tad pirms gulētiešanas tiek iztukšota krūze karstas upeņu sulas ar 50g Melnā balzāma:)) Turamies!!!
Sarunāts, marčik, turamies!!!:)
Es parēķināju, man nesanāks šomēness 200km kā Mošķim. Būs tikai kādi 175km.:( Vairāk par 42km nedēļā šomēness man nav sanācis…
Tu, sm72, varētu paskaidrot, kas ir tie mitohondriji un kur Tu tos gribi iestrādāt.:) Bet uz apledojušā dambja man, patiešām, bija jautri, īpaši jau vakar. Tiesa, tikai turpceļā, jo skrienot atpakaļ uz māju pusi jautrības vairs nebija nekādas – jutos kā Siguldas vertikālajā vēja tunelī.:)
Man šomēnes būs noskrieti 152km:)
Laikam jau pārciest tos ziemas (rudens tumšos mēnešus) ir visgrūtāk – tāpēc jāturas kopā un tā mēs kolektīvi pieveiksim tumsas valdnieku un nīgrumu ar slinkumu komplektā :)
Paldies pilsētas dienestiem, parks labi apgaismots un samērā labi iztīrīts, tā kā skriet ir viena bauda :)
Mitohondrijs (grieķu: μίτος (mitos) — diegs, pavediens и χόνδρος (chondros) — graudiņš) – šūnas organoīds, kurā tiek sintezēta adenozīntrifosforskābe {ATF) (oksidatīvās fosforilēšanās procesā). ATF apgādā ar enerģiju citus šūnas organoīdus un šūnu kopumā, tādēļ mitohondrijus bieži dēvē par šūnas spēkstacijām. Šūnā var būt līdz pat 50 000 mitohondriju.
Mitohondriji veidojas trenējot kāju “lēnos muskuļus”, skrienot airobā slodzē, Man tas ir ātrums ap 9 km/h. Vienkāršiem vārdiem sakot- organisma vietējā enerģija, nepatērējot vai minimāli patērējot barību vielas.
Paldies, sm72, ļoti izsmeļoši – es jau nojautu, ka šamējiem nav nekādas vainas!:) Vakarā apčamdīšu savus stilbus un lukturīti tuvāk papētīšu, vai es gadījumā arī neesmu kādu no tiem saķēris!:)
Aivar, lūdzu nesaujauc ar “mandaloškām” :D
Ienākusies laba grāmata, pdf, angļu mēlē, kā pumpēties mājas apstākļos, metodiga, motivācija, barība, bez hantelēm etc. Respektīvi, kad nevelk skriet, var paveikt citas aktivitātes.
Vingrinājumi labi, daļu pat nevar izpildīt 1x :D
Kam ir interese mailojiet uz j.benikis@gmail.com
Snacke
Varbūt ir pieejams Ludmilas ieteikto dziesmu saraksts??? Es arī skrienu, klausoties mūziku, tāpēc ļoti interesē pie kādas mūzikas Tu skrien?
uh! kādas atskaņas no Ozolniekiem :) vēl gribētos lai Signis ieliktu manu atreferējumu šim pasākumam :))
p.s. gudruna – vai esi sevi pieteikusi pie viena arī mūsu klubiņam? :)
Gudruna, uzraksti man uz e- pastu: krishjohn@inbox.lv, lai atmetu tev listi. Vai arī šeit norādi savu e- pastu.
Snacke, hmmmz …. pagrūti būs ar 3x pa nedēļu noskriet 55km un vēl Siguldā (lasīt, kalnu variants) + vēl paņemt 1.vietu. Ar 3x pa nedēļu labam rezultātam pat maratonu noskriet nav prāta darbs skriet, it īpaši, ja gribi skriet maratonus turpmāk bez veselības komplikācijām. Distance ir visai pasmaga, un tas ir stipri vairāk nekā maratons. Kilometrāža nepieciešama stipri lielāka, un “kalnu” treniņš tāpat. Bez iepriekšējās sportiskās pieredzes šo distanci būs grūti vinnēt. Tur veči mauc ne pa jokam.
Hmmm….tuvojas jaunais gads, tāpēc radās doma par jauniem izaicinājumiem- 2009.gada 01.11 noskriet Siguldas Nike ACG, 55km distanci, kā pirmajam.
Respektīvi, medicīnisks eksperiments, vai 30gadnieks, bez iepriekšējas sportiskās pieredzes var to izdarīt :)
Ko saka par šādu domu sportojošā tauta :) ?
Realizācijas plāns baisi vienkāršs- fiziskie treniņi+ skriešana 3x nedēļā :D
Motivācija- puikam parādīt, ka sencis nav nekāds vakarējais
Nu…spriežot pēc Nordea maratona veselības komplikācijām jārēķinās ar mēnesi “athodņaka” :)
Bet, ir baisā vēlme uzvarēt :)
Esmu rāpies virs 4000m, zinu apmēram, ko tas nozīmē :)
mmmm…varētu sarunāt, ja paņemu pirmo vietu, pirts no foruma dalībniekiem,ja nē… tad no manis un dalīšanās pieredzē, kā mēģināju…:D :D
Ir doma atlikušās 300 dienas fiksēt dienasgrāmatā+ video klipiņš :D
Pieredze- Nordea Rīgas pasākums 2008+ ozolnieku pusmaratons+ Nike ACG 22KM distance :D Nav daudz :)
To var izdarīt jo šī gada uzvarētāja 55km pagājušā gada pirmais maratons ap 4h, tad vīņš paņēma grāmatas, jo pats ir šahists, un “kērās pie lietas bet nopietni ap 80 līdz 100km nedēļā, un pēc grāmatām nevis paša iedomām, starp citu viņš ir kalnos kāpējs, kāpēc rūpīgi treniņi, ļoti vienkārši, maratonam vajag 2800un vairāk kalorijas,55 vēl vairāk, bet cilvēkā pašā iekšā ir ap 1800-1900kalorijas ko no sevis var dabūt, pārējais jāiemācās un jāuztrenējās izspiest un uzkrāt, vēl jāņem vērā tava energo ietilpība.Tāpēc jau tie leģendārie 30 km kur visi neapdomīgie un neprātīgie sprāgst nost.Garo gabalu skrējienos ir arī nepieciešama galva.
Ar tām kalorijām ir kā ir, arī te rēķinu visādi, vai var dabūt kalorijas+ olbaltumvielas pietiekošā daudzumā bez papildus pulveru ēšanas. Piekrītu, ka šajos pasākumos vajag tehniku. Man šķiet, ka ACG pasākumā, bez skriešanas, ir arī baisi svarīga vispārīgā fiziskā sagatavotība. Un tas ož, ka būs jāatsakās arī no aliņiem :D
Es maratonā sāku “lūst” pie 40km, arēnai aizmugurē. Pēcāk baisi apsaldējos, laikam tāpēc, ka mašīnā pārģērbos. Nācās 3 nedēļas pagulēt pērļos :D
Uzlikt mērķi kuru izpilde ir atkarīga no citiem ir diezgan vieglprātīgi, jo mērķiem patīk tikt piepildītiem. Bet no otras puses pirts ir laba lieta. Bet jebkurā gadījumā, Snacke, ja vajag kādu atbalstu, dod ziņu. Un, pikol, kas par grāmatām un džeku? Izklausās ļoti interesants.
Džeks Arturs Veics http://www.raid.lv/piedzivojums/sac/011raid_mar08/res_by_class_by_lap.htm grāmatu ielikšu vēlāk http://www.sporto.lv/node/2836 šeit par viņu
Snacke, atvaino, ja sagrauju tavu entuziasmu, bet esmu skrējusi kaut cik ACG un domāju, ka tu esi drusku nenopietns. ACG 10 km nav vienlīdzīgi pat 30 šosejas km. Ar to treniņu plānu un tik īsā laikā (līdz nākamajam ACG), tu labi ja vispār vari noskriet 55 km ACG maratonā, par 1 vietu nesapņo. Esi reāls.
Arī es esmu “staigājusi” kalnos virs 4000, tam ar šo nav nekāda sakara :)
Varbūt sāc pirmajā reizē ar kādiem 22 km, ar jau būs labi, ja vinnēsi :)
Veiksmīgus treniņus!
22 km
2030 Jānis Bēniķis 77 ind. / Rīga 1:11:58 (45) 1:22:08 (43)
Tā kā, gluži bez pieredzes Jānis nava šajā jomā, bet apņemties un uzvarēt šajā skrējienā būs visai pagrūti, un manā uztverē – ar 3x treniņu nedēļā visai bezcerīgi.
Ja gribi izdarīt to, ir daudz kas nepieciešams – dzelzs veselība, speciāla treniņu programma, disciplīna ….. protams dotības
Veiksmi treniņos un nākamajos Siguldas “izdzīvošanas” mačos!
Snacke,klau, varbūt uzrakstīsi savu rakstu par Siguldas piedzīvojumiem? Mums te nav nekādu atziņu par šo skrējienu, domāju kluba biedriem un visiem pārējiem lasītājiem tas būs interesanti :)
Par to, vai gribi piedalīties derībās vai nē, izlem pats, bet pirtiņa sezonas beigās, nav nemaz tik slikta doma :)) Nāks tuvāk laiks, būs jāpadomā par personīgo piedalīšanos šajā pasākumā :)
uzcep savu rakstiņu, gan jau galvenais redaktors saliks visus punktus uz “i” :)
Eh, vot šitā aplauž optimismu, 1dienā :D :D :D
Nu, labi, paštukošu vēl pa šo lietu un padošu ziņu :)
Vispārējai jautrībai – amerikāņu firma “Saucony” ražo skriešanas botas – apskatiet arī Jūs uzrakstu, ko tie ir uzlikuši uz zoles :))
Rakstiņu šodien varētu uzcept, ja tikai kāds apņemas salikt komatus :):D
http://omskathletics.ru/index.php?set=stats/razn te ir daudzas labas grāmatas par enerģijas izmantošanu laikam maratona treniņi ,laba arī ie mērķis 42
http://www.raid.lv/default.htm
Tur bildes iz ACG maratona Siguldā
tāks, superraksts, iemet to Signim uz epastu, lai uztaisa glauni :) vēl jau kādi bilži ar atradīsies
piedod Snacke, bet sen nebiju tik labi izsmējusies, pat atgriezās darba spars pēc šī raksta. raksts uz goda :)
un tas teiceins, kurš id… kaut ko tādu izdomāja/mani dīdīja to un to darīt ir vnk ideāla :)
skriešana tā ir slimība. ļoti lipīga slimība ar ko saslimst uz visu mūžu :) un es tikai priecājos par to ;)
Varbūt jums liksies iedomīgi un tā, bet es nevaru publicēt šajā blogā tādā valodā uzrakstītu rakstu. Un spēka to visu izrediģēt, lai sanāk pa skaisto, nav manos spēkos. Piedod Snacke, tu uzrakstīji interesanti.
NIKE ACG, jeb viss nav tik vienkārši kā izskatās.
Nu, ko ienācās neliela iedvesma, pēc tautiešu lūguma, uzcepināt rakstiņu par NIKE ACG. Nekad neko tādu neesmu rakstījis, tāpēc, ņemiet pa labu kā ir
Īsumā par sevi- 31gads, šķirtenis, etc. Patīk ķerstīt asas izjūtas, lidot ar visādām lidojošiem lidaparātiem un visādā veidā dzīvi padarīt interesantāku. Kaitīgie ieradumi- nu, aliņš, cigaretes un, protams, darbs birojā. Sportot sāku pirms 2 gadiem, kad izdomāju sāk skraidīt, ar mērķi uzlabot savu fizisko formu un nedaudz aizbēgt no infarkta. Sāku ar 10 min skrējieniem. Attiecīgi lēnām kāpināju skrienamo laiku.
Skolā fizkultūru ienīdu.
Šogad pirmoreiz piedalījos sacenēs, noskrēju Nordea maratonu. Mērķis bija pavisam vienkāršs- noskriet, tikt līdz finišam. Pirms tam speciāli trenējies nebiju, pēdējā mēnesī pirmo reizi noskrēju 30km, pie sevis domādams, kurš id… ir izdomājis tik garlaicīgu sporta veidu Skrienot maratonu, sapratu, ka sacenes ir kautkas interesants, tāpēc jau tad nolēmu, ka noteikti paskriešu kādā bariņā vēl. Parādās tāds veselīgs azartiņš dzenājot pensionārus
Nu, par pašu Siguldas ACG.
Iepriekš neko gatavojies nebiju, pieteicos uz 22km distanci, domādams, kas tad tur var būt grūtāks, kā deldēt asfaltu, ja nu vienīgi kāds maziņš kalniņš vēl ceļā.
No rīta saposos, aizripināju uz Siguldu- Mamīt mīļā, šito trako tautas baru, kurš nolēmis skraidīt. Nu, neko, iečekojos, dabūju savu numuru un gāju izlūkos- ieraugot Kaķīša trasi man sāka ļimt kājas, no domas, ka tur būs jāstutējas augšā. Ar draudzeni nokāpām lejā. Jau tad jutos piekusis un sapņoju par siltu gultu. Pārējie sildās, ņemās, etc…nu Snacke protams gudrais, tikai pastaipās.
Starts…drūzma, burziņš, visi sāk virzīties uz puskalnu un tad atpakaļ.
Un tad sākās…skrēju sākotnēji baram beigās, ar standarta asfalta aprīkojumu. Viss bars nosprūst trases šaurajās vietās un mēģina pārstutēties pāri dubļiem. Piedevām sāk parādīties, Latvijai neraksturīgi, pauguri, slideni, dubļaini. Apdzīt nevienu nesanāk, jo nav kur nolikt kājas. Nu neko, velkos visiem astē. Tiekam uz kautkāda grantēta celiņa, izmantoju situāciju un lēnām lienu uz priekšu, ik pa laikam kādu apdzīdams. Tad protams seko Gaujas tiltiņš un kārtīgs paugurs otrā pusē. Kad tieku pāri tiltiņa, pirmie jau pievārējuši pauguru skrien atpakaļ. Saprotu, ka joki nebūs Nu, kautkā paugurs pievārēts, jožu pārējiem pakaļ. Atkal atriežamies pie Kaķīškalna un gar tā malu virzāmies uz Kordes trases pusi- ieraugot to, daudzi esot teikuši &$$(#&$(#&$ un pat sākuši domāt par tālākā skrējiena jēgu. Nu, es arī biju to bariņā, kurš sirsnīgi pie sevis nolamājās un dūra tik augšā ar domu „kā es tevi”. Sajūta, ka organizatori speciāli paņēmuši un norakuši kalnam vienu malu, tad vēl to kārtīgi salaistījuši, lai tautai ir kur pērties pa dubļiem. Kautkā augšā tiku, laizdams ārā savu spītnieka garu.
Lejā skrējiens gar bobsleja trasi, pa kautkādiem koka pakāpieniem. Sajutos kā ugunsdzēsējs augstceltnē. Tālāk atkal maziņš kāpums un skrējiens pa leju. Priekšā redzu mazu upes tērci, kurai jātiek pāri. Tiltiņu neredzu, paskatos uz dažiem zāles kušķiem un nolemju pa tiem lēkšus tik tērcei pāri. Atsperos un…atjēdzos virs ceļiem ūdenī. Blakus, dažus cm zem ūdens ir tiltiņš. Organizatori nolēmuši paņirgāties par jaunajiem. Esmu slapšs un saīdzis, kauns pa visu ģīmi, suņi tādi. Aizmugurē onka vienārķi no smiekliem laiž ārā garu.
Neko, kapāju tālāk cauri mežiņam, iznākot ārā pie starta vietas. Atkal viss sākas no jauna, tikai šoreiz jātiek augšā Kaķīškalnam līdz pašai spicei. Uzstutēju savu kautķermeni un saprotu, ka 10KM ACG var stabili pielīdzināt 20KM asfaltam. Botās vēl ūdens šļurkst. Atvelku elpu, tikmēr man paskrien garām tie, kurus tik grūti un sūri biju apdzinis. Bāc, zaķi ieliek Snackam ka prieks.
Un tad jau otrais aplītis, viss tas pats, tikai šoreiz pāri tiltiņam ļekatoju kā nākas un protams, pa cik esmu slapjš, no dubļiem neizvairos, bet peros uz pilni klapi. Finišā vēl tas sasodītais Kaķīškaln. Esmu finišējis, laimīgs līdz ausīm un protams slapjš kā žurka. Skats bēdīgs.
Secinājumi:
1) Ja ir līdzbraucēji, ņemt līdzi rezerves apģērbu un apavus (2 komplektus), t.sk. tīrās drēbes, kuras vēlāk pārvilkt;
2) Obligādi vilkt cimdus, lai var pieķerties zariem un akmeņiem, kad paslīdam;
3) Pa cik dzērieni faktiski ir 1 vietā, kas sanāk trases vidus, prātīgi ir ņemt līdzi savus krājumus, kurus notiesāt pēc Kordes trases pievārēšanas.
4) Ja ir iespēja, skrienot izmantot nūjas (nepaskatījos, vai nolikums to atļauj, bet daudzi darīja)
5) Skrienot 22km distanci, gatavoties kā uz maratonu;
6) Izmantot kalnu trekinga apavus (skrēju ar parastām ASIC botām);
7) Ja ir doma cīnīties par pirmajām 30 vietām, tad nostāties skrējēju rindas sākumā, jo vēlāk ir grūti apdzīt;
8) Pirms ACG noteikti treniņu programmā jāiekļauj skriešana kalnainā apvidū, intervāla treniņus un vispārīgās fiziskās sagatavotības treniņus, jo savādā sirds kāpj pa muti.
9) Aizmirst par alkoholu un cigaretēm, sievietēm;
10) Rēķināties ar traumām;
11) Jau 22 km distanci, ķermeņa jūtīgās vietas ierīvēt ar vazelīnu.
Bet varbūt es saņemšos izrediģēt…
njā, dažreiz arī ikdienā skrienot domāju, kā cilvēki sevi moka. Bet tur jau laikam tā sāls, ka skriešana ir visa pamatā, tā iemāca arī pārvarēt ikdienišķo situāciju grūtības. Kopš skrienu, esmu kļuvis daudz mēķtiecīgāks un nosvērtāks.
Centos kā varēju :D :D :D
Gan nākošreiz būs labāk :D
Es arī tāpat stiloju un neēdu gaļu jau drīz kā 4 gadus. Cenšos olbaltumvielas uzņemt ar riekstiem un piena produktiem, kā arī ar tām pašām zivīm un pākšaugiem:)
Esmu pieradis pie cepta siera, kuru ēdu ar lielu apetīti:)