Mēneša skrējējs. droppy

Rakstu es tiešām tikai par skriešanu. Pēdējā laikā cenšos uzrakstīt par visām sacensībām, bet līdz plašākai publikai nonāk tikai daži no rakstiem, pārējie paliek tikai tiem, kas grib un māk meklēt. Pārsvarā gan man paša rakstītais reti patīk, dažus no pēdējiem rakstiem, kas parādījušies publiski, pat gribēju paturēt sev, jo likās, ka tur nekā interesanta nav, bet laikam jau labi, ka publicēju, jo atsauksmes bija pārsteidzoši labas.

Pašam ļoti patīk lasīt, un labu grāmatu vai rakstu vērtēju ļoti augsti, tāpēc gribas arī pašam uzrakstīt tā, lai citiem tā ir patīkama lasāmviela.

Kādas atzīmes tev skolā bija literatūrā par sacerējumiem?

Īstenībā skolā es biju matemātiķu klasē un sacerējumos īpaši neizcēlos. Parasti pirmā stunda, kad bija jāraksta sacerējums, pagāja spēlējot kārtis, bet otra pagāja, lūdzoties skolotājai, lai ļauj pabeigt sacerējumu mājās, jo ir pārāk maz laika. Rezultāti vienmēr bija bēdīgi, par iztēli nekad augstāk par sešinieku neesmu saņēmis, bet gramatikā parasti biju nesekmīgs. Patiesībā nav skaidrs, kurā brīdī man iepatikās rakstīt, jo arī tagad, ikdienā strādājot par tirgus analītiķi, vairāk darbojos ar cipariem. 

Līme pat, man liekas, nenojauš, ka viņa jau ir slavena. Atlika tikai vienā rakstā viņu nepieminēt, kad jau pienāca satraukti jautājumi, vai ar Līmi viss kārtībā. Vispār ar Līmi un rakstiem man ir kāds īpašs plāns, bet tur vajag pienākt īstajam notikumam un tad arī tas viss tiks realizēts.

Orientēšanās Latvijas kauss 2013

Sportiskās aktivitātes sāki ar orientēšanos? Kādi bija sasniegumi?

Tā visa skriešana un orientēšanās sākās pirms kādiem 3,5 gadiem, kad pēkšņi visi mani draugi kļuva par baigajiem sportistiem. Tolaik es pats dikti zemā līmenī spēlēju florbolu un draugu aktivitātes uztvēru ar pamatīgu skepsi. Paķēmosies un atgriezīsies pie alus pudeles. Tomēr gāja laiks un aktivitātes nenoplaka. Kādā no viskija tukšošanas pasākumiem saniknojos un teicu, lai beidz muļķoties, aizbraukšu es ar uz Magnētu un visus viņus noskriešu. Tā arī izdarīju, bet tā vietā, lai pierādītu, ka draugi ir muļļas, tiku neatgriezeniski ievilkts visā tajā pasākumā. Diezgan ātri florbols bija otrajā plānā, bet tā vietā nāca skriešana un orientēšanās.

Orientējoties nekad augstus rezultātus neesmu sasniedzis. Magnētā vēl šo to uzvarēt varēju, bet tas pārsvarā pateicoties ātrumam; Latvijas kausā pārsvarā cīnījos, lai atrastu finišu. Orientēšanās sacensībās vispār manī dažreiz pamostas nejaukais Andris – spārdu kartes, dauzu kokus un lamājos. Jātrenē pacietība un tad vecumdienās pie šī sporta veida atgriezīšos, bet pagaidām, ja radīsies iespēja, piedalīšos tikai orientēšanās sprintos.

Rogainingi regulāri ir tavās aktivitātēs. Kā atsevišķa disciplīna vai kā treniņu procesa sastāvdaļa?

Rogainingi ir izklaide un daļēji arī daļa no treniņu procesa – rezultāts ir stipri sekundārs. Rogainingiem vispār manā sirdī ir īpaša vieta. Pirmajā piedalījāmies jau mēnesi pēc skriet sākšanas. Toreiz kompasu rokās turēju kādu desmito reizi mūžā un iekrātā skriešanas bāze bija 90km. Skaidrs, ka 6h rogaininga variantu pat neizskatījām, jo neuzskatījām, ka esam pietiekami sagatavoti, lai cīnītos sprintā.

Plānošanas fāzē bijām uzzīmējuši uzvarētāju plānu ar kādu 50 punktu atrāvienu, tomēr ar realizāciju gāja vāji. Labi, ka pietika vismaz saprāta neskriet un pārvietoties ejot. Rezultātu gan tas nemainīja, un kaut kad nakts laikā bijām pārtapuši par Pinokio, kas, izgājuši kārtīgu jūrnieku lamuvārdu kursu, klibojām uz finišu un no sirds lamājāmies. Tobrīd pat nenojautām, ka ir dzimusi jauna mīlestība pret mežu un izturības sportu.

Pēdējos gados gan no garajiem rogainingiem izvairos, tas viss tomēr paņem palielu resursu, kas vajadzīgs citur, bet mīlestība ir palikusi. Nekas nevar pārspēt sajūtu, kad tu attopies trijos naktī purvā bez mazākās sajēgas, uz kuru pusi ir civilizācija, bet tas tevi nesatrauc, jo tev blakus ir uzticams drauga plecs.

Kurš bija tavs pirmais trails? Vai pašam ir sajūta, ka esi atradis savu īsto skriešanas disciplīnu?

Pirmais taku skrējiens man bija 2014. gada Cēsu Eco Trail 80km skrējiens. Līdz tam biju noskrējis vienu pusmaratonu un arī treniņos neko īpaši garāku skrējis nebiju, tāpēc pirms starta biju diezgan sabijies. Jau pirms starta nolēmu, ka skriešu kopā ar līderiem, jo tāpat zināju, ka pēc kādām četrām vai piecām stundām nolūzīšu. Labāk, lai tajā brīdī jau esmu tuvāk finišam. Domāju, ka taktika nostrādāja lieliski, līdz pusdistancei vēl turējos pjedestāla pozīcijā, bet finišēju top10. Tālāk jau sekoja sāpīgs Stirnu buks, bet pašā rudenī SKM. Droši vien, ka pēc SKM man tā taku skriešana tā pa īstam arī iepatikās. Šogad uz šo disciplīnu jau liku lielāku uzsvaru, bet tuvākajos gados plānoju to darīt vēl vairāk.

Nevar jau teikt, ka klasiskos maratonus skrienu kā tempa turētājs. Vienreiz tik to esmu darījis, otrajā reizē manā ceļā nostājās labi barots lietuviešu Blīkšķu Bannijs (Andra auto priekšā pa ceļam uz Viļņas maratonu izskrēja zaķis un sabojāja auto, kas neļāva turpināt ceļu – red.). Par maratona potenciālo laiku tā īsti neesmu nemaz filozofējis, parasti pulsa treniņu laikā iztēlojos, kā finišēšu pirmajā vietā, un tad man ir vienalga, kādā laikā esmu noskrējis. Domāju, ka, koncentrējoties tikai uz maratonu, kaut kādā brīdī paskrietu zem 2:30, bet tas viss ir teorijas līmenī un, ja viss ies pēc plāna, tad to mēs nekad neuzzināsim.

Vai bieži ir iznācis precīzi noformulēt vēlamo mērķi un pēc tam to tikpat precīzi realizēt kā, izcīnot uzvaru šī gada Cēsu trailā?

Vispār jau skriešana man ir devusi baigo pašpārliecinātību. Kopš es skrienu, man ir liela ticība sev ne tikai skriešanā, bet arī ārpus tās. Domāju, ka ļoti spilgti piemēri ir šī gada pirmie Stirnu Buki. Tie čaļi, ar kuriem es cīnījos par pjedestālu, objektīvi skatoties, ir klasi augstāki gan pēc ātruma, gan pēc pieredzes. Tad kā nākas, ka es tomēr ar viņiem spēju kosties? Skaidra lieta, ka apakšā tam visam ir daudz treniņu, bet lielākoties tas ir skaidri noformulēts mērķis, kā arī pašatdeve un malēnieša spītība, lai šo mērķi sasniegtu. Pēdējos posmos man no tā nekā nebija un arī rezultāts attiecīgs.

Ja runā par Cēsīm, tad tur man bija jāpierāda, ka es neesmu tas, kurš pie pirmajām grūtībām izstājas, domāju, ka izdevās. Izstāties – pretēji apkārt klīstošajai informācijai – man patiesībā nepatīk, un abas reizes šī gada jūnijā, kad to izdarīju, tie bija ļoti smagi lēmumi. Tagad atskatoties neko nenožēloju, joprojām esmu drošs, ka tie bija vienīgie pareizie lēmumi un man ir prieks, ka es biju spējīgs tos pieņemt. Nezinu, labi vai slikti, bet es vispār ļoti minimāli pārdzīvoju neveiksmes sacensībās. Šogad tikai no Priekuļu Trail atbraucu mājās vīlies, jo tur būtu bijis vispareizāk nestartēt. Beigās startēju un tas nebija patīkami, lai arī pats pasākums bija superīgs. Visas pārējās reizes esmu atbraucis ļoti priecīgs un patiesībā jau man nav par ko sūdzēties. Esmu šī gada laikā uzlabojis savus personīgos rekordus visās distancēs, sākot no 5km un beidzot ar maratonu, esmu uzrādījis labus rezultātus visās kalnu ultrās, kurās esmu startējis, un esmu iepazinis veselu kaudzi foršu cilvēku. Pat Lavaredo, no kura atbraucu bez rezultāta, es uzskatu par labu startu. Tur man galvenais bija saprast, vai es tādā līmenī varu cīnīties, un pēc visa redzētā man ir skaidrs, ka varu. Es redzēju, kur man ir jāpieliek, un nākamajā reizē mani tur vairs piecdesmitās vietas neinteresēs, es gribēšu vairāk.

Vai to var tulkot tā – lai Gedimins uzmanās?

Visam savs laiks. Pagaidām gribās nostiprināties tādos pasākumos top20, ja tas izdosies, tad jau domās par Gediminu. Ja tā nopietni, tad par Gediminas ir liels prieks, viņš ir pierādījis, ka skrējēji no līdzenuma arī var cīnīties par augstākajām vietām kalnu skrējienos, gribētos pierādīt, ka viņš nav izņēmums.

SKM finiša “taisnē” ar Leldes Brāli

Nākamā gada plānos jau esi iezīmējis Transgrancanaria, Mont Blanc 23 kilometrus. Ko vēl plāno un kādas būs prioritātes?

Ja 2015.gads bija tāds izteikti uz kvantitāti, tad 2016.gadā gribētos to visu pārvērst nedaudz vairāk kvalitātē. Plānoju skriet pārsvarā tikai taku skrējienus un uz šosejas parādīties tikai treniņrežīmā vai kā tempa turētājs. Visa sezona varētu grozīties ap diviem startiem ārzemēs. Gribētos jau vairāk, bet saprotu, ka šobrīd tam fiziski vēl neesmu gatavs, ir jāpieaudzē apjoms, jānostiprina ķermenis un jānobriest morāli. Pirmais nozīmīgais starts būs martā Kanārijās, bet otrais, ja paveiksies loterijā, varētu būt TDS augustā. Divas dienas pirms Mont Blanc 23km distances iespējams, ka skriešu arī Lavaredo 20km distanci. Šīs īsās distances varētu būt labs veids kā uzlabot savu I-TRA reitingu. Man kā ciparu vīram šādi reitingi patīk un gribas tādos uzrādīt pēc iespējas labākus rezultātus.

Ja runājam par vietējām sacensībām, tad noteikti maksimāli daudz startēšu visās vietējās taku skriešanas sacensībās. Galvenie mērķi varētu būt kvalitatīvi starti CET un SKM, bet noteikti nelaidīšu iespēju uzskriet arī Stirnu bukā un citos pasākumos. Iespējams, ka aizbraukšu arī uz kādu taku skrējienu Lietuvā, viņiem vietējais čempionāts ir gana spēcīgs, lai arī varbūt ne tik populārs. Kuluāros arī baumo, ka nākamajā gadā divas reizes būšu spiests uzkāpt uz velo. Ceru, ka spēšu no tā izvairīties, bet spiediens no augšas ir neiedomājami augsts, tāpēc augstas cerības neloloju.

Uz Valmieru neskriesi. Nekad? Kāpēc?

Novēlējums kluba biedriem.