Vingrojumus sastādījis Juris Beļinskis. Realizēja Maratona klubs Latvijas 1. skriešanas dienasgrāmatā.
|
||||||
Komandas blogi |
Pirms un pēc skriešanas34 komentāri rakstam Pirms un pēc skriešanasKomentēt |
2024. gadā: noskriets - 141291.83 km skrējuši - 304 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 7839.82 km skrējuši - 235 biedri skrējieni - 749 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-
Vingrinājumiem, kurus tas džeks rāda, nav pievienoti pareizie komenti, manuprāt
Nu ja, ka nav pareizie, jo džeks rāda vingrojumus PIRMS skriešanas.
Tagad ir pareizi.
Ja skriesana ir dabiska nodarbe un, ja cilveki ir skrejusi tukstosiem gadu, tad kapec ir vajadzigi stiepsanas vingrinajumi? Vel joprojam nav neviena neapstrideta zinatniska petijuma, kas pierada, ka stiepsanas palidz traumu profilakse. Daba ari neviens dzivnieks pec skriesanas nestiepjas. No kurienes radusies sie vingrinajumi?
Andrim
http://www.youtube.com/watch?v=gJloHzi9FZE
Tur jau ta lieta, ka daba visi stiepjas pec ilgstosa miera stavokla t.i. gulesanas. Neviens dzivnieks nestiepjas pec fiziskas aktivitates, kapec cilvekam tas ir jadara? Dabaa ir tada paradiba ka iesildisanaas un atsildisanaas, piem. tigeris pirms/pec sprinta vienmer skrien leni, bet ilgstostosa atseviska muskula stiepsana daba noverota netiek. Otrkart, stiepsanas vingrinajumi paradijusies samera nesen un daudzi pasaules rekordi pirms tam ir tikusi uzstaditi neko nezinot par stiepsanos.
Pilnīgi vienalga, cik sen parādījušies stiepšanās vingrinājumi, uz savas ādas esmu pārbaudījusi, ka labāk par 15′ minūtēm saīsināt skriešanu, lai pietiktu laika pēc tam izstaipīties un pakarāties. _Manas_ kājas tikai pēc lēnas paskriešanas jūtas slikti. Savulaik ir gadījies iedzīvoties tik savilktos muskuļos, ka paskriet ilgāk par 20′ nav iespējams, un lai ar tādiem tiktu galā, visticamāk nāksies maksāt fizioterapeitam.
Un dažādu zīdītāju anatomija un fizioloģija, starp citu, var atšķirties, tas jau atgādina “cilvēka uzbūve ir tāda pati kā cūkai, tāpēc mēs varam secēt cūku”.
Nupat novilku NYK maratonu, kuru komentējot parelēli tika intervēts Aleksej Reunkov, kurš Frankfurti noskrēja kā 14. Viņš intervijas laikā teica, ka stiepšanās pēc skrīešanas ir pašsaprotama lieta un bija pārsteigts vispār par šādu jautājumu:)
Man patīk staipīties gaidot zaļo gaismu luksoforā. Tas nekas, ka apkārtējie tā dīvaini skatās. Ikdienā sēžot 10+ stundas pie datora sanāk vismaz reizi stundā pakarāties pie stieņa vai vismaz izkrikšķināt muguru liecoties atpakaļ.
Varbūt pietiek, ja staipa tikai tos muskuļus, kas ir sasprindzināti un paši neatlaižas – pleci, gurni, ikri?
Ļaunas mēles melš, ka karājoties pie stieņa esot jābūt ļoti uzmanīgam, saudzīgāk esot staipīt muguru uz grīdas, kā norādīts pēc skriešanas vingrinājumos.
Piparus uz mēles tām ļaunajām mēlēm! Nesen kā esmu noskatījies un sācis izmantot vienu paceļam stieni, kā šis sāk melst. Bet muguru vingrināt ir ļoti labi. Viena no lietām, ko vēlētos apgūt prasmīgāk.
sm72: Stingri ņemot, Alekseja Reunkova viedoklis vēl neko nepierāda. Mēs jau nezinām, kurā vietā Frankfurtē viņš būtu ierindojies bez stiepšanās. :)
Ieva: Šis gan pārsteidz: “_Manas_ kājas tikai pēc lēnas paskriešanas jūtas slikti”. Kā to var dabūt gatavu? T.i., kā var daudzmaz veselām kājām nepatikt LĒNS skrējiens dažu km garumā?? Saprastu, ja pēc intensīviem ātruma vai kalnu, vai vēl kādiem speciāliem treniņiem gribētos pastaipīt; vai arī pēc garāka gabala (kaut vai lēna, bet vismaz 20 km). Bet tā… dīvaini…
Lūdzu, neapvainojies. Neko kategoriski neapgalvoju, vienkārši esmu izbrīnīts.
[Bet par to cūkas un cilvēka fizioloģisko līdzību ir tiesa. Savulaik diabētiķi lietoja arī cūku insulīnu, kamēr vēl nebija tik attīstīta dažādu moderno insulīnu ražošana. Liekas, 80. gados, sava diabētiķa stāža sākumā, dažus mililitrus cūkas insulīna arī es sev esmu injicējis. Darbojās, nekas ļauns nenotika.]
Hm, izlasīju pats savu sarakstīto un nonācu pie secinājuma:
Ja cilvēks NAV līdzīgs cūkai, tad viņam jāstiepjas pēc skrējiena. Ja ir, tad var iztikt tāpat. :)))
Varbūt man tikai tā liekas, taču par mērauklu no cilvēka līdz cūkai parasti kalpo puslitru “si” sistēma:)
Andul, vai Geparda insulīnu neesi mēģinājis?
Wow, tā tik ir ideja! Ja parādīsies geparda – noteikti pamēģināšu. :)
Nopietni runājot, cūka IR vislīdzīgākā cilvēkam, arī bez puslitriem. Nevis pērtiķi, kā varētu domāt.
Par cūku līdzību cilvēkiem tas tiešām ir vispārzināms fakts. Starp citu, tieši pēc cūkas vērošanas, kā tā skrien uz skrejceliņa, Deniss Brambls izteica Danielam Lībermanam vērīgo slaveno piezīmi: `Zini, tā cūka nespēj noturēt savu galvu mierīgi`, pēc kuras Lībermanam radās ideja papildus pētījumiem, kuru rezultātā tika izvērsta un pierādīta teorija par to, ka cilvēks pēc savas būtības ir radīts garo distanču skriešanai..
Tajā teorijā viss nebija precīzi otrādi?
Es par to, ka nevis Dievs radīja cilvēku maratonu skriešanai, bet skriešana pārvērta pērtiķi par cilvēku.
Mūsdienās skriešana vairs nav nepieciešama izdzīvošanai tāpēc cilvēks varētu evolucionēt tālāk iegūstot milzīgus dibenus ērtākai sēdēšanai dīvānā un garas, izstīdzējušas rokas komentāru rakstīšanai forumā.
Nu jā, varētu teikt, ka skriešana pārvērta pērtiķi par cilvēku. Saskaņā ar šo teoriju, tieši pateicoties ilgstošai skriešanas spējai, homo sapiens senatnē spēja izkonkurēt visādā citādā ziņā daudz attīstītākos konkurentus – homo neandertalis. Tie nebija radīti skriešanai, tāpēc bija spiesti izmirt.
Varbūt mēģinām virzīties tuvāk tēmai. :)
Kā tad bija ar stiepšanos? Vai to mēdza darīt homo neandertalis, vai homo sapiens? Abi? Neviens?
Laikam jau neviens ;)
Nestaipījās – tapēc regulāri ieguva sporta traumas. Bet dzīvoja ilgi un laimīgi līdz 30 gadu vecumam.
Tur jau tā lieta, ka traumas neguva vis. Skriešanas traumas ir tikai mūsdienu (pēdējo dažu desmitgažu) problēma..
Kā to var dabūt gatavu? T.i., kā var daudzmaz veselām kājām nepatikt LĒNS skrējiens dažu km garumā??
Anduli, acīmredzot esmu neprecīzi izteikusies, bija domāts lēns skrējiens pēc intensīvāka/garāka skrējiena, proti, lēns skrējiens nevar aizstāt izstaipīšanos. Pēc visa, kas nav lēns dažu km skrējiens, nepieciešamas abas atsildīšanās sastāvdaļas, gan lēns skrējiens, gan staipīšanās.
Oreman, es domāju, ka arī pirms simtstūkstoš gadiem bija skriešanas traumas. Tikai pierādījumi tad parasti pazuda lauvu un hiēnu vēderos. Pēcāk jau parādijās nometnieku dzīvesveids ar kapu kultūru un mājdzīvniekiem. Skriešanas prasme zaudēja savu izšķirošo nozīmi un ar to nodarbojās vairs tikai pastnieki un untumu mākti divaiņi.
Iespējams, Feidipīds aizmirsa izstaipīties un tieši tāpēc nokrita beigts?
Iespējams, Feidipīds aizmirsa izstaipīties un tieši tāpēc nokrita beigts?
1. Leģenda par pirmā maratona skrējēja galu pēc ~40 km gan ir plaši tiražēta, tomēr īsti ticama neesot. Ir versija, ka īstenībā šis pats ziņnesis noskrējis pirmo Spartatlonu (246 km) – un arī tad nav “beidzies”!
http://en.wikipedia.org/wiki/Pheidippides
2. Ja nu tomēr ticam leģendai – arī tad nevaram zināt patieso iemeslu. Iespējams, viņš nokrita beigts tieši tāpēc, ka SĀKA staipīties. ;P
Ieva, paldies par precizējumu. Tad savu lielo izbrīnu atsaucu. :)
Tomēr domāju, ka šī ir vairāk pieraduma lieta. Varbūt arī kādu sāļu deficīts spēlē zināmu lomu.
Katrā ziņā – neatceros, ka būtu kādreiz cīnījies ar TIK savilktiem muskuļiem, ne pēc maratona, ne pēc 50 vai 55 km. Otrajā vai trešajā dienā ir sāpējuši, tas tiesa – bet ne nu gluži tā, ka vispār nespētu kustēt.
_Mans_ organisms pēc finiša galīgi negrib neko stiept! Izpurināt, atbrīvot, pamasēt – to gan. Lēni patipināt atsildoties – arī vēl var. Būdams ar vāju raksturu, es viņam pakļaujos. :) Līdz šim neesmu nožēlojis.
Var jau būt, ka ātrā gala skrējējiem ir citādi…
Anduli, nevaru nepiekrist, jo zināmajā Mersona gleznā attēlots stiepšanās vingrinājums #6.
:))
Starp citu, šodien praktiskā novērojumā secināju, ka dzīvnieki STIEPJAS pēc skriešanas. Es noskrienot vakara 4km, nestiepos, apsēdos pie kompja, bet suns apgūlās uz paklāja un, pēc dažu minūšu pagulēšanas, stiepa ķepas. Tā kā Andra apgalvojums, ka nestiepjas, nebūs viss pareizs.
Par cūku – ir tomēr viņas gremošanas trakts līdzīgs cilvēka gremošanas traktam, bet nevis skeleta uzbūve un biomehānika. Pērtiķis labākais piemērs kā jāstiepjas pie stieņa (koka).
Izklausās, ka ro suns ir stiepies pēc pagulēšanas, nevis pēc skriešanas.. ;)
Visas dzīvas radības instinktīvi stiepjas un izlokās, lai justos labi un strīds jau nav par to. Jautājums ir- kāpēc cilvēkam vajadzīgas nedabiskas pozas, locītavu noslogošana un citas eksekūcijas, lai rezultātā justos labi? Es labi jūtos no pašas skriešanas. Pēc vingrinājumu aplūkošanas rodas iespaids, ka mēs ar skriešanu sevi izmocām un, tad ar stiepšanos mēģinām “atgūt labsajūtu”.
Andri, varbūt tāpēc, ka cilvēks ar savu apziņu vairs daudz ko nedara instinktīvi, viņam vajag apzināti veidot tās nedabiskās pozas un citas eksekūcijas, kā izsakies, lai justos labi.
Cilvēks savā evolūcijā un attīstībā ir tik ļoti attālinājies no dabiskajiem un instinktīvajiem procesiem, ka viņam īpaši jāpiedomā un jāpiestrādā, lai mazinātu traumatisma risku.
Te jau tiek spriests par to kas ir dabisks un, kas ne. Pienemsim,ka Tarzans neko nezinaja par stiepsanos. Vai vins skreja- ja. Vai vins guleja, kad jutas noguris- ja. Vai vins staipijas no rita pamostoties- ja. Vai vins veica tos augstkminetos vingrinajumus pirms/pec skriesanas- nuuuu, skiet, ka ne. Acimredzot saja dabiskuma keedee neiederas tiesi zinatniskaa stiepsanaas.
Manuprāt dabiskuma sakarā liela nozīme ir arī skriešanas virsmai. Agrāk neviens neskrēja pa līdzenu asfaltu/stadionu/lentu. Tagad daudziem skrējējiem slodze ir ļoti monotona, tāpēc varbūt prasās pēc speciāliem vingrinājumiem. Skrienot pa nelīdzenu virsmu/reljefu slodze mainās uz dažādām muskuļu grupām un staipīšānās notiek arī skrējiena laikā, piemēram skrienot vai kāpjot kalnā.