Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

6 lietas, ko iemācies skrienot 70km

14543769_1562269703799207_222511571396566409_o

Pieņemu, ka būsiet pamanījuši, ka skriešana nu jau kādu laiku ir mans hobijs. No palēnas čāpošanas tālajā 2010. gadā līdz šodienai ir pagājušas 6 skriešanas sezonas, un katru sezonu esmu mēģinājis celt sev latiņu un izvēlēties arvien ambiciozākus mērķus, jo atkal skriet to pašu veco labo 5km distanci vairs nav ne prieka, ne azarta.

Tā kā esmu VSK Noskrien biedrs, un ļaudis forumā bieži vien dalās ar elpu aizraujošiem skrējieniem vairāku stundu garumā pa dažnedažādiem pasaules nostūriem, tad ik pa laikam arī manī mostas piedzīvojuma gars pamēģināt vairāk. Salasījies pāris biedru rakstus par augustā notikušo Cēsis Eco Trail, sajutos kunga prātā un pieteicos Siguldas kalnu maratona 2016 70km distancei.

Līdz šim garākā distance, ko esmu skrējis, ir maratons (42km), un tiem, kas ar matemātiku ir uz Jūs – Siguldas kalnu maratonam izvēlētā distance bija par 28km vairāk, kas man tobrīd nudien nelikās būtiski. Saka, ka cilvēks vislabāk mācās no savām kļūdām, tad nu, lūk, pāris manu atziņu, ko tomēr der paturēt prātā, skrienot garākus gabalus.

1. Garāka distance prasa vairāk ekipējuma

14500348_1562262973799880_1779136519427351006_o

Parasti, dodoties distancē, man nekas vairāk kā endomondo, austiņas un labs garastāvoklis nav bijis vajadzīgs, taču šoreiz bez parastā skriešanas ekipējuma, līdzi bija arī:

  • soma ar dzeršanas sistēmu (Paldies, Anete!);
  • cimdi un jaka, ja nu pienāk nakts un paliek auksti (pienāca, palika);
  • 13 gab. enerģijas želejas (reāli izlietoju 10);
  • muskuļu sildāmā želeja (jo kaut kad tak viņa ir jāizlieto);
  • 2 magnija ampulas (krampji parasti nerauj, bet placebo efekts motivē);
  • rezerves somā pēc pirmā apļa biju sagatavojis zeķes, jaku, apakšbikses (ja nu dažādu apstākļu dēļ tās paliek slapjas).

2. 10km pa ielām nav tas pats, kas 10km pa kalniem un mežiem

Der pieminēt, ka visu laiku esmu pavadījis, bizojot pa pilsētas ielām, trotuāriem un sliktākajās reizēs saticies ar mauriņu vai bruģi. Skriet to pašu distanci pa nedaudz pauguraināku apvidu ir daudz izaicinošāk, jo:

a) visu laiku ir lieliskas iespējas apsist kāju purngalus un pakrist aiz saknēm/akmeņiem, ko ik pa laikam izmantoju;

b) lai arī Latvijā īstu kalnu neesot, tie paši pauguriņi sagādā nopietnu slodzi dažādiem muskuļiem, par kuru eksistenci ikdienā nemaz nenojaut. Tā kā neesmu īsti šosezon īsti pa kalniem dzīvojies un lielākoties visus Stirnu bukus esmu laidis garām (apsolu – labošos), tad šoreiz sagatavotā SKM trase likās murgs. Ilgi pie sevis pukstēju un ņurdēju: “Nez, kuram ģēnijam ienāca prātā pēdējos 5km iekļaut 3 slēpošanas trases?!?”. Sajūtu ziņā un slodzes ziņā, noskrienot 35km, biju vairāk izpumpējies kā pirms mēneša skrietajā SEB Tallinn Marathon. Un vēl viens aplis taču vēl priekšā.

14608800_1562301087129402_2031882826176259487_o

Sejas izteiksme pauž manu milzīgo entuziasmu par ideju skriet ultramaratonu

3. Īpašas distances prasa īpašu treniņu

Viena no lielajām gudrībām, ko iesaka trenējoties garākām distancēm, ir tā saucamie back-to-back long runs. Normālā cilvēku valodā – divas dienas pēc kārtas skrien garo treniņu, lai otrajā dienā varētu sākt sevi morāli un fiziski pieradināt pie skriešanas ar nogurušām kājām. Tā kā sestdienās bieži vien patīkamāk ir izgulēties, tad šādu treniņu manā gatavošanās plānā bija maz (ja atradīsi vienu, cepums Tev). Parasti mana skriešanas rutīna ir bijusi itin vienkārša – skrien, un, kad sāk nogurt kājas, parasti ir izskrieti 20+ km, var iet dušā un mest mieru. Šoreiz pēc 35km līdz mieram, dušai un pusdienām bija tālu. Pēc aptuveni 4:30h biju pievarējis pirmo apli un nonācis finiša zonā. Ļoti daudzi 35km distanci noskrējušie cilvēki laimīgi našķojās ar vīnogām, šokolādi, cepumiem un dzērieniem, ko organizatori bija sarūpējuši, bet man vēl puse bija priekšā.

Un tad iestājās mans pirmais lūzuma punkts. Kamēr pārkrāmēju somā želejas krājumus un centos saņemt sevi rokās, ar vienu aci cerēju, ka pēkšņi radīsies kāds iemesls, kāpēc būtu racionāli izstāties. Pagrābt sauju apelsīnu un sauju gumijlācīšu un pateikt sev, “Jāskrien tālāk!”, iespējams, bija grūtākā lieta, ko ar sevi esmu sarunājis. Neēst saldumus, neēst čipšus un nelietot alkoholiskus dzērienus uz šīs sarunas fona liekas pavisam vienkārši uzdevumi.

4.Apaviem ir nozīme

Mani jaunie Salomon godam izturēja visu, ko Siguldas kalni un lejas spēja likt priekšā

Mani jaunie Salomon godam izturēja visu, ko Siguldas kalni un lejas spēja likt priekšā

Ja skrienot ziemā un vasarā pa tam pašām Rīgas ielām nav baigā atšķirība tajā, kas tev kājās, tad šoreiz sajutos pagalam priecīgs par saviem Salomon skriešanas apaviem. Skrējiens ir galā, un visi mani nagi ir vietā, un tulznas īsti uz kājām nemana, kas man ir retums. Kad Kristaps no Salomon Latvia stāstīja par to, cik parocīga ir quick lace šņorēšanas sistēma, ar lielu skepsi uztvēru viņa ideju. Bet ātrā kurpju izkratīšana no gružiem un uzvilkšana atpakaļ šajā skrējienā bija viena no lietām, kas patiešām sagādāja prieku (daudz tādu nebija). Bet tā kā 80% skrējēju bija kārtīgas kalnu kurpes, laikam saprotu, ka arī man būtu vēlams pie tādām tikt, citādi riskēju izskatīties nenopietni.

5. Nūjas, vot tā ir štelle
Kad 30km palikuši un tev jau viss ir piegriezies, bet tu atrodi nūju

Kad 30km palikuši un tev jau viss ir piegriezies, bet tu atrodi nūju

Ja pašam liekas, ka biju visu sakrāmējis perfekti, tad skrējiena laikā guvu atziņu, ka kungiem un dāmām ar nūjām kaut kā raitāk iet uz priekšu – gan pa kalniem, gan lejām. Arī lasot cīņu biedru rakstus no tuvām un tālām sacensībām, pavīdēja nūju jautājums, ko pats laimīgi biju laidis gar ausi. Tad nu, būdams praktiskais latvietis, pirms katra lielākā kalna ar skatienu skenēju tuvāko apkārtni, lai sameklētu kādu piemērotāku koka gabalu, kas varētu atbalstīt mani cīņā ar kāpnēm. Ohh stairs, my old nemesis! Lai arī cilvēki ar nūjām pa gabalu izskatās tā dīvaini, esmu izdomājis, ja nu nākamreiz pieteikšos uz kaut ko šitik traku, no radiem un draugiem vismaz kāds Rimi nūju komplekts būs jāaizņemas.

6. Ja skrējiens plānojas 10h, paņem līdzi lampiņu

Skrējienu uzsākām 10:00, bet finišu es sasniedzu nedaudz pirms 20:00. Tāda reāla tumsa ārā sāka iestāties ap 19:00. Lai arī man līdzi bija mans uzticamais Samsungs, nebiju ar mieru riskēt, ka baterija izlādējas (jo kurš gan ticēs, ka varu noskriet 70km, ja Endomondo nebūs ieraksta).

Tā kā drošībai tomēr gribēju būt sazvanāms, ja nu ironiskā kārtā izdodas paklupt tumsā un sasisties, tad gaismu tā arī iekšā neieslēdzu. Mēģināju skriet uz čuju, ņuhu un poņu. Sanāca. Bet nākamreiz noteikti ņemšu līdzi kādu gaismas objektu (vai arī centīšos finišēt ātrāk).

Man, lūdzu, rumkolu, bet bez ledus.

Man, lūdzu, rumkolu, bet bez ledus.

Sausais atlikums. Pēc Endomondo domām esmu pieveicis 74km nedaudz zem 10h. Siguldas zelta rudeni un kalnus vēl kādu laiku negribēšu ne tuvumā redzēt. Gribētos teikt, ka nekad vairs neskriešu tik garu distanci, bet jau šobrīd niez pirkstiņi.14591610_1563380430354801_5945047591500620452_n

Stirnubuka plāns

Es-esmu-stirnubuks_600px
Nākamais Stirnu buks nav aiz kalniem, un, iespējams, iepriekšējais parādīja tev, kur tad tie āži ziemo. Jau pirmajā kalnā uzskriet nevar, distances vidū gribas trases veidotājam pašam likt izskriet to visu un finiša uzskrējiens kalnā vispār ne tikai elpu aizsit, bet arī visu pārējo, ko vien var aizsist. Neko darīt – jātrenējas. Tāpēc piedāvājam nelielus video knifus, kā tad labāk ar to Stirnu buku tikt galā, mūsu Ineses Gulbes (shahs) treniņu plānu nākamajām sacensībām un koptreniņu ieteikumus, kur vislabāk to satrenēt. Lasīt tālāk.

Kāpēc skriet?

dima.h2o

Es skrienu, jo man ārsts teica vairāk uzturēties svaigā gaisā. Kāpēc es ēdu apelsīnus, ja man jālieto vitamīni? Tāpēc, ka man tiek ne tikai svaigs gaiss, bet arī liekā svara zaudēšana, turpinot cept cepumus brīvdienu rītos, rakstura audzināšana ar dzīves mērķu nospraušanu, adrenalīns sacensībās un patīkamais nogurums pēc skrējiena. Bet nu tālāk, īsumā par to kāpēc tieši tev būtu jāsāk skriet un kāds no tā būs labums. Lasīt tālāk.

Pēdējā nedēļa pirms maratona

Lai būtu labas sacensības, ir jāaizvada labi treniņi, tādēļ ceru, ka katrs no jums ir pavadījis daudz laika trenējoties un pašas sacensības jums būs patīkams pārdzīvojums, un finišs pienāks nemanot un ar smaidu. Lasīt tālāk.

Tempa turētāju ieteikumi Nordea Rīgas maratona dalībniekiem

Kā uzsākt skriet?

IMG_3544
To ka skriet ir labi, droši vien lielākā daļa zina un saprot. Par to kāds no tā būs labums esmu jau stāstījis. Bet kā to iesākt darīt, kā piespiest sevi celties stundu ātrāk, vai vakarā pēc darba doties nevis uz krogu iedzert alu, bet skriet. Galvenais ir iesākt, jo pēc tam tas viss būs kā atkarība, jutīsies nemierīgs un nepiepildīts, ja nebūsi paskrējis, un no savas nelielās pieredzes saku – jutīsies noguris, ja nebūsi izskrējis kādu līkumu. Lasīt tālāk.