Treneris Beļinskis

“Es saviem audzēkņiem nebeidzu atkārtot – man kā trenerim par jums ir jāzina vairāk nekā zina jūsu tētis un mamma, vairāk nekā zina jūsu sieva vai vīrs.” Tā saviem audzēkņiem nebeidz atkārtot vieglatlētikas un skriešanas treneris, sporta kluba Metroons vadītājs Juris Beļinskis.

Kad cilvēkam vispār ir jāsāk domāt par savu treneri? Pie kādiem jau sasniegtiem rezultātiem vai ambīciju līmeņa?

Manuprāt, slikti jau nebūtu jebkuram. Var, protams, kopēt gatavas treniņu programmas, bet tas nekad nebūs personīgi jums pieskaņos plāns. Ja jums ir treneris, tad jums ir zinošs cilvēks, kurš pievērš uzmanību konkrēti jums. Jūsu skriešanas tehnikai, jūsu ātrumam, jūsu pulsam. Ja ir vēlme pilnveidoties, progresēt un arī apmainīties ar informāciju, tad treneris ir lietderīgs jebkuram. Pie manis trenējas gan tādi, kuri treniņus ir uzsākuši pagājušajā nedēļā, gan labi zināmi skrējēji.

Skriešana ietekmē veselību. Vai jūs gribētu, ka jums dakteris fiksi zāles izraksta pa telefonu, jūs nemaz neapskatījis? Sports varbūt nav ļoti stipras zāles, bet nemākulīgi izmantojot, tās tādas var kļūt. Un beigties var bēdīgi ar kādu nepatīkamu traumu.

Vai paskatoties uz cilvēku varat pateikt, kur ir viņa “griesti”, par ko ātrāk viņš vairs neskries?

To tikai viens tur augšā var pateikt. Protams, ir gadījumi, kad uzreiz var teikt, ka tas būs labs amatieru līmenis un ne vairāk. Apmēram prognozēt cilvēka rezultātu var, bet nedomāju, ka tas būtu lietderīgi. Nevajag graut cerības. Mēs jau ļoti daudz tieši no ilūzijām un cerībām dzīvojam. Un par to, ko domājam, ka zinām, beigās izrādās, ka neko nezinām.

Iesācēju jautājums. Pulsometrs nopirkts, sliekšņi zināmi, bet visu laiku liekas, ka pulss pa augstu, ja pulsu tur normālās robežās, var tikai ātri paiet. Kā pareizi iesākt trenēties?

Skaitlis pats par sevi jau neko nenozīmē. Vai 200 lati ir daudz? Vienam daudz, citam tā vispār nav nauda. Skaitlim ir nozīme, ja tas tiek salikts kopā ar vēl citiem rādītājiem: ātrumu, ar vielmaiņas rādītājiem utt. Ja aerobais slieksnis uz šo brīdi ir, piemēram, 170, lai viņš tāds ir. Tas gan nenozīmē, ka nebūtu vēlams to pazemināt. Bet tad būtu jāskatās tādas treniņu metodes, kuras būtu tās iedarbīgākās. Ja ātri ejot pulss ir normas robežās, tad to arī vajag pielietot, ir tāda treniņu metode kā fertleks, pārmaiņus iet un skriet. Tāpēc jau arī treneris ir vajadzīgs, jo sportistam trenējoties bieži vien „aiziet ciet”. Tad ir viens cilvēks, kurš uz tevi paskatās no malas, kurš redz tevi ikdienā. Tagad, kad ir pulsometri var pat nebūt tieši klātienē. Man, piemēram, Viktors Sļesorjonoks trenējas Amerikā un es par viņu bieži vien pat zinu vairāk nekā par kādu šeit uz vietas, kuru es redzu katru dienu. Es redzu, kur viņš skrēja, cik ātri skrēja, kādi bija pulsi un viņš vēl savus komentārus atsūta.

Vai skriešana ir efektīvs līdzeklis, lai atbrīvotos no liekā svara?

Līdz zināmam līmenim noteikti. Pēc tam jau svara samazināšana ir priekšnoteikums, lai tiktu pie labiem rezultātiem. Līdz kādam līmenim svaru var samazināt vienkārši ar skriešanu, bet tad pienāks brīdis, kad var turpināt skriet, bet svars vairs nekritīsies. Organisms būs adaptējies pie slodzes. Lai svaru samazinātu tālāk būs jāsāk domāt par ēšanu – kad ēd, ko ēd. Svars, līdzīgi kā ļoti daudzas citas lietas, cilvēkam ir galvā. Ja sāk visiem procesiem domāt līdzi, tad var tos arī ietekmēt.

Ir lietderīgi skriet katru dienu vai tomēr jāņem kādas pauzes?

Viss ir atkarīgs no trenētības un mērķa. Arī pieredzes un pašsajūtas, dzīves ritma. Trenētības kāpināšanas metode nav tikai treniņu darba daudzums. Ļoti, ļoti liela nozīme ir iedarbības biežumam. Tāpēc arī trenējas ne tikai katru dienu, bet pat divas reizes dienā. Tikai nevajag to uzstādīt par pašmērķi – divreiz dienā katru dienu. Jāskatās, ko es gribu panākt. Tad es lieku kopā visu programmu, man ir vajadzīgs tas, tas, tas un vēl tas, jāparedz arī laiks lai atjaunotos. Un tad, kad to visu saliek savstarpēji loģiskā kārtībā, tad parādās vajadzība pēc treniņu biežuma. Sagatavošanās periodā variēt var vairāk, kad ir pirmssacensību periods, stingri jāpieturas pie grafikiem, ritmiem.

Ja trenējas divas reizes dienā, kuri būtu tie optimālie laiki treniņiem strādājošam cilvēkam?

Viss ir atkarīgs no tā, vai normāli izguļas. Ja grib divas reizes dienā trenēties, tad miegam jāatvēl 8-9 stundas. Treniņi jāspēj savietot ar visu pārējo dienas ritmu – darbu, ēšanu, atpūtu. Cikos ēdīšu vakariņas un ko tajās ēdīšu, ja no rīta atkal jāskrien? Lai vakara treniņš neiznāk pārāk vēlu var mēģināt, piemēram, ap 13.00 ēst pusdienas, ap 16.00 vieglu launagu, pēc darba ap 18.00 trenēties un vakariņas ēst ap 20.00. Bet tad attiecīgi jāpiedomā pie vakariņu ēdienkartes, lai tā būtu bagāta ar olbaltumvielām. Lai normāli izgulētos, ogļhidrāti vakariņās nav ieteicami. Ja ēd 19.00 vēl var tā tīri labi paēst, ja ēd 20.00 jau jāsāk nopietnāk skatīties – šmorētu, saceptu gaļu nē; savukārt pākšaugus, biezpienu un citus piena produktus – noteikti jā.

Jūsuprāt ir kāds minimālais skrējēja uztura bagātinātāju un vitamīnu komplekss?

Noteikti ir, bet katram sportistam ir sava bāze. Katrs ēd savādāk, dzīvo savādāk, atpūšas savādāk. Ļoti ieteicams būtu uztaisīt pilnu analīzi: urīnu, asinis, lai saprastu, kādā cilvēks ir stāvoklī. Pēc analīzēm tad var izdarīt secinājumus un ko ieteikt. No individuāliem ieradumiem jau arī ir atkarīgs, ka vienam tie zobi bojāsies, citam nē, vienam tradicionālais kaulu plēves iekaisums būs, citam nebūs. Uzturs to 100% ietekmē.

Pirmais, kas treniņos iet zudumā ir mikroelementi, minerāli. Lai cik pareizi mēs ēstu, tikai ar ēdienu tos mēs kompensēt nevaram. Ko tieši lietot, ir ļoti komplicēts jautājums. Esmu gandrīz drošs, ka kādi 80 % uztura bagātinātāju ir pilnīgs placebo efekts. Kā veļas pulvera reklāmā – tagad 5 kg par 3 kg cenu. Ir piebērtas klāt balastvielas, kuras nedara neko. Mans viedoklis ir, ka katrai no populārākajām uztura bagātinātājus ražojošajām firmām ir viens – divi jēdzīgi produkti, pārējie ir bizness. Tā viena izstrādē tiešām ir investēti līdzekļi, tam ir adekvāts sastāvs un augsta pašizmaksa, ar pārējiem vienkārši tiek taisīta nauda.

Un tomēr. Ko jūs ieteiktu Noskrien.lv portāla lasītājiem ikdienas lietošanai?

Cilvēks jau pats jūt. Ja parādās nogurums, kas nav vairs ne dienu un divas, bet ilgāk, ir skaidrs, ka kaut kas papildus ir vajadzīgs. Mūsu platuma grādos aktuālie periodi ir rudens, kad nāk dažādi vīrusi, infekcijas; pavasaris, kad organisms pa ziemu savas rezerves ir izsmēlis. Ja runājam par vitamīniem un mikroelementiem, ir tāds vitamīns Duovits. Viena tablete vitamīni, otra tablete minerāli. Ļoti labs produkts. Bagātinātājus nevajadzētu lietot nepārtraukti, bet tādiem kā kursiem. Divas nedēļas lietojam pēc tam atkal nē. Jāiet vienkārši pie tirgotājiem un jāpakonsultējas. Periodos, kad ir izteikts saules trūkums, vajadzētu papildus lietot zivju eļļu, D vitamīnus.

Ko jūs sakāt par glukozamīnu?

Ap gadiem 40, kādam ātrāk, kādam vēlāk, bet ja jūt problēmas ar locītavām, tad ir gan hondriotīns, glukozamīns dažādās kombinācijās. Bet tieši tas pats, ko jau teicu – lietot vajadzētu tikai kursiem, nekādā gadījumā nepārtraukti.

Jums ir speciāla izglītība saistībā ar pareizu uzturu vai zināšanas balstās pieredzē?

Speciāli par pārtiku zināšanu ir tik, cik Sporta akadēmijā deva, tālāk viss ir apgūts pašmācības ceļā, dažādos semināros, pašam analizējot savu un audzēkņu pieredzi. Par pareizu uzturu, uztura bagātinātāju lietošanu pastāvīgi tiek domāts, meklēts, eksperimentēts. Tas trenerim ir obligāts temats. Man parasti treniņš sākas ar kādu noteiktu tēmu – 10-15 minūtes es sportistiem dodu zināšanas. Meitenes kādreiz ir teikušas, ka par kļūdām ēšanā es esmu tik tēlaini stāstījis, ka viņām burtiski nelabi sameties un viņas savu mūžu tādas kļūdas nepieļaušot.

Jums treniņu grupā ir gan profesionāli skrējēji, gan amatieri?

Tieši tā, ir ļoti dažādi.

Vai viņiem var un ir vērts visiem vienādi stāstīt šādas lietas?

Ir vispārīgas lietas, kuras der zināt visiem. Kuras der atgādināt vēl un vēl. Protams, skrējējiem ar stāžu ir uzkrātas zināšanas, jau sava personīgā pieredze. Treniņa sākumā izrunājam organizatoriskas lietas, pieredzējušākie skrējēji aizskrien un ar pārējiem mēs kādu tēmu izrunājam sīkāk. Un vienalga ir lietas, kas neaiziet līdz saprašanai, kamēr katrs personīgi neapdedzinās. Labāk, ka es kā treneris zinu, ka tu esi izdarījis kādu muļķību. Par to jau nevienam divnieku neliks, no treniņu grupas prom nedzīs.

Bet vai pastāv kāda sankciju sistēma – nepaņemt uz nometni, sacensībām?

Nē, nē. Tas tā gan darīts netiek. Taču, ja es jūtu, ka cilvēks sāk ignorēt ieteikumus, plānus, visticamāk, ka es arī no savas puses sākšu viņam pievērst mazāk personīgas uzmanības. Es visiem izklāstu savus spēles noteikumus – mana interese būs tik liela, cik tava interese. Procesam ir jābūt abpusējam.

Jūsu treniņu grupās lielākais sods ir ignorance, neviens projām dzīts netiek?

Tā nav ne ignorance, ne vienaldzība. Es vienkārši netērēšu tik daudz laika konkrētam cilvēkam. Un viņam pats atgādināšu, ka jāsaņemas un jātiek pāri problēmai, tam, ko es redzu kā problēmu. Ja sportists uzskata, ka tādas problēmas nav, labi – runāsim. Bet, kamēr situācija nav atrisināta, mums nav kur tālāk iet. Turpināsim nodarboties amatieru līmenī, plāns tev būs, varēsi trenēties. Bet es netēŗēšu laiku, lai konkrētajam cilvēkam meklētu kādus absolūti individuālus risinājumus. Cilvēki jau paši jūt, nāk un vaicā, kāpēc man, trener, jūs mazāk uzmanības pievēršat?

Kāds jums ir darba modelis ar audzēkņiem? Jūs dodat uzdevumus, ar ko audzēkņiem jātiek galā? Vai vairāk audzēkņi nāk un paši prasa?

Kā jau minēju veiksmes pamatā ir abpusēja ieinteresētība. Ir objektīvi faktori – audzēkņi ir daudz, laika trūkums ir totāls. Lai kā tu treniņus mēģinātu salikt, visiem ērtāk ir vienos un tajos pašos laikos. Tad nu ar vieniem individuālās sarunas iznāk pirms treniņa, ar citiem jau pēc.

Vai pie jums ir iespēja trenēties, saņemt konsultācijas arī individuāli?

Jā. No sākuma man, protams, ir jāredz, ko un kā sportists vispār dara, ko viņš var. Man ir jāzina viņa funkcionālās spējas. Labāk, ja viņš jau kaut ko ir noskrējis un ir redzami rezultāti. Arī pulsi. Klātienē jāapskatās, kā organisms reaģē uz katru treniņu metodi. Ja vajag un ja ir iespējams, tad aizsūtu sportistu uz Olimpiskās vienības laboratoriju, bet varam arī vienkāršāk visus sliekšņus noteikt. LOV ir profesionālākā izvēle, kaut gan ir arī sportisti, kuriem, piemēram, ir pašiem savi laktometri un pienskābes līmenim var sekot regulāri.

Tad es rakstu individuālu treniņu plānu atkarībā no sportista mērķiem. Bet nu jātiekas vienalga ir regulāri, jāskatās, jāpārrunā, kā lietas iet uz priekšu. Jāpārliecinās, ka mēs saprotam viens otru, runājam vienā valodā.

Lai jūs sagatavotu sportistu labā līmenī jums ir obligāta prasība, lai viņš iet uz Olimpisko vienību un notestējās?

Nav slikti, ja var izmantot LOV laboratorijas datus. Bet tas nav arī obligāti.

Ir dzirdēts viedoklis, ka treniņi ir sportošanas veselīgā daļa un sacensības tā kaitējošā.

Nekādā gadījumā. Trenēšanās ir, lai savu organismu sagatavotu sacensību slodzei. Ja slodzes dinamika ir atbilstoša, tad nekādas kaitējošās daļas nebūs. Visi sirds ritma un laktāta sliekšņi ir ļoti teorētiski un individuāli. Ir treneri, kuri uzskata – kas vispār ir anairobais slieksnis – tas nekas nav. Krievijā ir plaši izplatīts uzskats, ka reālu informāciju var iegūt tikai no skābekļa patēriņa rādītājiem. Visu pārējo nav vērts ņemt vērā. Vienam cilvēkam infarkts būs brīdī, kad viņam uzteiks darbu, cits skrien pie pulsa 200 un viņam ne silts, ne auksts. Treniņš ir adaptācija slodzei. Arī ciankālijs ļoti mazās devās ir veselīgs.

Tomēr sacensībās sportists mēģina kāpt pāri savām spējām? Ielien skābekļa badā un tas tomēr organismu disbalansē.

Lielākā problēma ir, ja sportists mēģina kāpt sev pāri un tam sāk izmantot visādus palīglīdzekļus, kofeīnus un tā tālāk.

Jūs esat pret visām želejām un kofeīniem?

Principā jā. Ja tas ir enerģētiķis, kurš pēc savas būtības ir stimulējošs, tad esmu pret. Ja sportists nav gatavs konkrētai distancei, slodzei, intensitātei, tad tas kofeīns viņam neko labu neizdarīs. Maskavā Starptautiskās vieglatlētikas savienības kursos es ilgi runājos ar profesoru Čerkašinu no Volgogradas, nonācām pie kopīga slēdziena, ka kofeīna lietošana distances laikā rada lielus sirds aritmijas riskus. Florošeks divas reizes mēģināja sacensībās atbilstošajā laikā lietot želejas ar kofeīnu, abas reizes rezultāts bija „galīgi garām”.

Bet Māris Ābele uzskata, ka Valmieras maratonu viņš vinnēja pateicoties tieši želejām ar kofeīnu?

Domāju, ka viņš tajā gadā arī tāpat vinnētu. Arī šīs lietas ir stipri individuālas. Ir cilvēki, kuri var sevi piespiest izlikties līdz galam, ir tādi, kuri nevar. Ābele ir no tiem, kas sevi pasaudzēs par visiem 200%, ja jutīs nogurumu vai kādu sāpi, labāk stāsies ārā nekā mocīsies. Viņam iespējams kofeīns palīdzēja saņemties un izdarīt kaut ko vairāk. Florošeks savukārt vienmēr iet uz maksimumu. Ja viņš vēl papildus ko lietos, pēc pāris kilometriem izdedzinās pēdējos resursus. Tā kā katra sportista individuālajai psiholoģijai, raksturam arī ir nozīme.

Atmiņā palicis kāds jūsu raksts par to, ka alkohols nogalina mitohondrijas.

Alkohols ne tik daudz nogalina mitohondrijas kā sadedzina vitamīnus. Mitohondrijas alkohols ietekmē izraisot organismā dehidratāciju, izspiežot no šūnām ūdeni. Ūdens savukārt ir tas organisma resurss, kas veic transporta funkcijas visās organisma šūnās. Ja transporta funkcija ir bremzēta, tad šūnās nekas no vajadzīgajām vielām nenonāk. Mēs redzam, kādi izskatās alkoholiķi. Tādi kā sausais auglis, organisms ir pilnīgi atūdeņots.

Jūs saviem audzēkņiem pieļaujiet alkohola lietošanu?

Pieļauju, ja kāds vēlas izdzert glāzi vīna. Kāpēc ne, tikai katram ir absolūti jāapzinās sava deva. Jāapzinās, ka ir gan uztura bagātinātāji, gan medikamenti, kuri ar alkoholu vispār nav savienojami. Pats es šņabi lietoju tikai kompresēs.

Kā jūs skatāties uz skrējējiem veģetāriešiem?

Ir tā, ka mans dēls arī kādu laiku gaļu neēda vispār. Tiesa viņam tajā laikā nebija īsti saprašana par veģetārismu. Vienkārši nepatika ēst gaļu un viņš neēda arī, bet trenēties patika. Tomēr ilgākā laika posmā organismam kaut kā sāka trūkt un bija problēmas. Es, protams, nevaru apgalvot, ka problēmas bija tikai un vienīgi no gaļas neēšanas, bet viņam bija divi stresa lūzumi potītē. Kauli un saites nebija saņēmušas visu nepieciešamo.

Nav jau tā, ka mēs apēdam kalciju un tas nonāks tieši tajā sāpīgajā vietā. Tā nenotiek, tas aiziet asinsrites sistēmā un nelielās devās nonāk visur. It kā tagad ir izgudroti dažādi ļoti gudri preparāti – enzīmi, kuriem jānonāk konkrētajā vietā, bet 100% tas tāpat organismā nenotiek. Tas ir komplicēts process. Vienas vielas palīdz transportēt vai uzsūkties citām vielām. Arī gaļas neēšanu droši vien var kompensēt ar citiem produktiem – ar piena produktiem, ar soju, gaļā esošo dzelzi ar spinātiem. Bet mēs ziemeļu cilvēki tomēr vienmēr esam gaļu ēduši.

Jautājums droši vien ir arī par produktu, tās pašas gaļas kvalitāti.

Protams. Arī mēs ģimenē pilnībā esam atteikušies, piemēram, no desām. Arī gaļu pērkam vai nu tirgū no jau pazīstamiem zemniekiem vai Piņķos ir viens labs mazs veikaliņš, kur arī zemnieku produkciju tirgo. Skrējēja organismam tās antibiotikas, kuras var būt rūpnieciski audzētā gaļā, ir ļoti kaitīgas.

Vai jūs varētu nosaukt un īsi noraksturot treniņu veidus? Un nosaukt arī citas treniņu procesa nepieciešamās sastāvdaļas: spēka vingrinājumi, stiepšanās vingrinājumi, lai cilvēkiem rastos priekšstats no kādām daļām būtu jāsastāv skrējēja treniņiem.

Treniņus dažādot vajag obligāti. Vienas treniņu metodes pielietošana, pat tad, ja tā nav intensīva, piemēram, vienmērīgs neātrs skrējiens pie aerobā sliekšņa, var novest pie pārtrenēšanās. Un vēlāk arī pie veselības problēmām. Pirmās var parādīties locītavu un kaulu sāpes. Tas būtu tāpat kā uzturā lietot tikai vienu produktu. Gan kādas vielas vai metodes pārdozēšana, gan tās nelietošana nemaz izraisīs lielas problēmas. Tāpēc noteikti ir vajadzīgas slodzes variācijas. Teiksim, mēs nopērkam mašīnu. Sākumā braucam tikai pa ielām. Vēlāk mums liekās, ka mēs jau ļoti labi braucam, ka jāpamēģina Biķernieku trasē. Vienu reizi izbraucam un konstatējam, ka riepas ir galīgi garām, ka amortizatori netur. Mēs sākam domāt, ko mums vajadzētu tajā mašīnā uzlabot. Ja domājam braukt arī rallijā, atkal kaut kas cits ir jāuzlabo. Ja mēs gribam vairāk kā tikai staigāt, ja mēs gribam skriet un skriet arvien ātrāk, tad ir virkne treniņu metodes: nepārtraukts skrējiens, ilgstošs skrējiens, nepārtraukts ilgstošs skrējiens, intensīvs skrējiens, pārmaiņu skrējienu dažādas metodes, atkārtojumu skrējiens, intervālu skrējieni arī dažādi dalās, fartlekss, dažāda veida kontrolskrējieni. Tas būtu tas, kas saistīta ar skriešanu.

Tad vēl varētu būt fizisko treniņu dažādi līdzekļi, spēka treniņi, spēka izturības treniņi. Spēka treniņi savukārt dalītos izometriskajos, dinamiskajos, statodinamiskajos, pliometriskajos. Ir ātruma treniņu dažādas metodes. Var trenēt absolūto ātrumu.

Pirms Siguldas kalnu maratona visi meklēja, kur paskriet pa kalniem.

Sirdi uztrenēt šāda veida skrējieniem var arī bez kalniem. Mēs jau savulaik esam piedalījušies arī Eiropas un Pasaules čempionātos kalnu skrējienos. Normunds Ivzāns savulaik ir ļoti veiksmīgi startējis tādos mačos. Ziedonis Zaļkalns Šveicē kalnu maratonā ir 2. vietā bijis. Viņa bilde pēc tam vēl ilgi dažādos bukletos bija kā vienam no retajiem baltajiem, kas kaut ko ir spējis izdarīt kalnu maratonā. Daudz ko var uztrenēt šeit pat Latvijā uz vietas. Ne Normunds, ne Ziedonis gatavojoties nav diži daudz kalnus izmantojuši. Bet spēka treniņus noteikti. Manām grupām arī tagad rudenī ir sācies tāds spēka treniņu periods. Galu galā jau var vecās nolietotās auto riepas arī izmantot lietas labā. Vilkt un imitēt kalnu apstākļus. Gan skrējienos, gan lēcienos, gan vēzienskrējienā. Riepā jau vienmēr vēl var ko ielikt iekšā un iegūt tieši sev nepieciešamo smagumu.

Vai jūs redzat sev konkurentus Latvijā saistībā ar skriešanas trenēšanu?

Es neteiktu, ka konkurentus. Visi mēs vairāk esam kolēģi un pat, ja mūsu audzēkņi konkurē, skriešanas kopīgai lietai būtu labāk, ja mēs mazāk viens otru uztvertu kā konkurentus. Vairāk būtu nepieciešama koleģiāla informācijas apmaiņa

Kurus jūs uzskatītu par sava līmeņa treneriem ?

Tā gan es negribu salīdzināt. Ir daudz labu treneru. Noteikti Aleksandrs Prokopčuks, bet man ir grūti pateikt, vai viņš uz audzēkņu masveidību mēģinās virzīties. Regīna Ābeltiņa, Andrejs Sanņikovs. Mani zināmā mērā trenera darbā ieveda Leonīds Strekalovskis, mēs bieži vēl arvien konsultējamies, viņš joprojām turpina aktīvi trenēt, nupat atkal ir paņēmis lielu grupu ar bērniem. Man pašam pirmais treneris bija Arnis Bisenieks, tad pēc Murjāņiem bija Imants Gailis un tad arī Leonīds Strekalovskis. Tā kā visi viņi pēc būtības ir bijuši arī mani skolotāji. Treneru pie mums ir daudz. Bez jau nosauktajiem arī vēl Dainis Lodiņš ne pa jokam cīnās pa Ugāli, Valērijs Želnerovičs ir viņa audzēknis.

Treneri mums ir. Tukšums ir dažās citās vietās. Tukšums ir dažos procesos. Piemēram, ja es aizbraucu uz Krieviju, es ar tiem treneriem par daudzām lietām varu runāt pietiekami atklāti un neviens tāpēc neuzskatīs, ka es viņiem taisos maizi atņemt. Pie mums diemžēl bieži vien tas tieši tā arī ir. It kā pat nekādu īpašo noslēpumu starp treneriem nav, drīzāk tā vienkārši tāda latviešu mentalitāte.

Ļoti ir jāmeklē cilvēki, kuri var profesionāli palīdzēt ar fizioterapiju. Tieši skrējējiem. Tāpat ir ļoti jāmeklē cilvēki, kuri varētu palīdzēt ar masāžu. Lai cik es pats to it kā mācētu, nu nevar treneris ļoti augstā līmenī mācēt visu. Profesionāls speciālists būtu labāk. Tāpat ir sporta diētas speciālistu trūkums, kuri tiešām profesionāli varētu spriest un darboties ar visiem vitamīniem, uztura bagātinātājiem utt.

Kā jūs vērtējat šajā jomā Marutu Noveičuku?

Protams, augstu vērtēju. Bet viņā ir viena. Attiecīgi ar pieejamību ir problēmas. Zinātne uztura jomā iet uz priekšu ļoti strauji. Jāseko līdzi visam jaunajam, jābrauc papildināties uz semināriem ārzemēs. Jābūt riktīgi iekšā tajā virtuvē. Pirmkārt, jau jāspēj tajā virtuvē vispār tikt iekšā.

Skriešana vairāk ir latviešu vai krievvalodīgo sports?

Nav mums tāda dalījuma. Ja nu kādu sporta veidu Latvijā var uzskatīt par absolūti internacionālu, tad tā ir skriešana. Ja futbolam vai basketbolam nacionālais aspekts pastāv spēcīgi, tas skriešanai galīgi nekādu robežu nav.

Kā jums pašam ar starptautiskiem sakariem, kontaktiem ar kādiem klubiem?

Ir sadarbība ar spāņiem, laba vieta treniņiem netālu no Barselonas. Ir tāds Hosē Luiss Blanko, viņš bija Eiropas vicečempions kavēkļu skrējienā.

Kāpēc tad jūs daudz braukājat uz Portugāli nevis uz Spāniju? Kādas jums vispār ir prasības nometnes vietas izvēlei?

Mēs braukājam arī uz Spāniju. Izvēloties vietu nometnei, pirmkārt ņemam vērā vidi, lai būtu labs laiks, kalni, augstums virs jūras līmeņa. Reljefam ir ļoti liela nozīme. Ziemā Spānijā nedaudz par vēsu, tad labāka ir Portugāle. Pavasarī Spānija, tur arī dzīvošana iznāk lētāk. Pat portugāļi brauc pāri robežai un Spāniju iepirkties. Protams, ka mēs arī uz izmaksām ļoti skatāmies.

Cik augstus kalnus vajag treniņiem?

Viss ir atkarīgs no konkrētā sportista. Nav jēgas uzreiz braukt uz 1500 metriem iesācējam, ja viņš pirms tam nav uz kaut vai 600 metriem patrenējies. Tādiem augstumiem ideālas vietas ir tepat Polijā, arī Slovākijā Tatros, kur var trenēties no 800 līdz pat 1 200 metriem virs jūras līmeņa. Savā laikā Aleksandrs Prokopčuks, Normunds Ivzāns, Ziedonis Zaļkalns vēl arī orientierists Ozoliņš Jānis – mēs kopā braucām un pēc šīm Slovākijas nometnēm Saša Latvijas rekordu maratonā arī noskrēja.

Kad kritīs Latvijas rekords maratonā?

Es domāju, ka tam vajadzētu notikt diezgan drīz.

Ja pie jums atnāktu Valērijs Žolnerovičs, jūs viņam varētu kaut ko iedot papildus?

Es domāju, ka jā. Ceru. Cits jautājums, vai tas būtu kas vairāk kā viņa pašreizējais treneris dod. Protams, ka katrs treneris var kaut ko iedot. Un ne tikai. Katrs cilvēks var kaut ko iedot.

No kāda vecuma jums sākās veterāni? Vai atšķiras veterānu treniņš no jauniešu treniņa?

Vecums vispār ir ļoti individuāla lieta. Treniņi atšķiras tikai atkarībā no tā, ko es gribu, ko es varu, kāda ir kondīcija. Man plānos sportistam ir trīs vecumi: hronoloģiskais, bioloģiskais un attīstības. Šie rādītāji ir ļoti subjektīvi, īpaši jau pēdējais. Cilvēkam jau ir 20 gadi, bet pēc dzīves uztveres vēl nav pat 15. Cits 15 gados var būt ar 30 gadnieka attieksmi pret dzīvi.

Ir jau svari, kuri mēra fizioloģisko vecumu.

Ir, ir. Olimpiskajā vienībā jau arī ir svari, kuri nosaka muskuļu masu, tauku līmeni. Principā, jau jebkuru informāciju var atrast, kā izmantot treniņu procesā. Bet šiem tehnikas brīnumiem līdz precizitātei brīžiem vēl ir patālu.

Vai jūs gatavojat sportistus arī ultra garajām distancēm?

Ja runā par ultragarajām distancēm, es uz tām pārāk neskatos. Es ļoti labi un sen zinu Georgu Jermolajevu. Nadežda Kavtaskina ilgu laiku pie manis ir ļoti nopietni trenējusies. Kopīgi visu esam plānojuši. Ja kādam ir aicinājums uz tādām distancēm un ļoti patīk, kāpēc nē, bet visu vienlaicīgi arī gribēt nevar. Ātrumu nāksies zaudēt. Gan ātrs, gan izturīgs var būt tikai līdz kādam līmenim, pēc tam jāizvēlas.

Kā cilvēks pats var noteikt, ka viņš ir pārtrenējies?

Pirmais noteikti ir pašsajūta, tā pasliktinās. Nevar normāli aizmigt un nevar normāli izgulēties, nav dziļš miegs. Ja jau ir nopietnāk, tad to var redzēt pēc urīna krāsas. Tā kļūst stipri iesarkana. Arī sāpes, piemēram, ceļos var liecināt, ka trūkst kompleksas treniņu iedarbības, kaut kas jāpamaina, treniņi jādažādo.

Jūs esat vienīgais sertificētais distanču mērītājs Latvijā. Šogad plašas diskusijas izvērtās īpaši pēc Jūrmalas pusmaratona. Vai varat pastāstīt par pamatprincipiem, kā distance tiek mērīta, kādai distancei ir jābūt?

Mērīts tiek dabā. Mērīšanas ierīce ir ļoti primitīva kā parasta rulete. Ierīce ir Džonsa skaitītājs. No sākuma ar metāla mērlentu taisnā gabalā, mērot vairākas reizes, tiek nolikts konkrēts attālums. Tiek pielikti koeficienti atkarībā no temperatūrām, jo pat mērlente deformējas. Tad šajā precīzi nomērītajā posmā kalibrē Džonsa skaitītāju. Pēc tam jau tiek braukta paredzētā distance pa pareizāko, optimālo trejektoriju. Īsākais ceļš, bet ir virkne konkrētu norādījumu, kā distance ir jāizbrauc. Piemēram, no līkumiem ir jābrauc 30 cm attālumā. Nav obligāti, bet ir skrējieni, kur pat optimālā trajektorija tiek iezīmēta uz asfalta. Distance tiek mērīta vairākas reizes ar precizitāti līdz centimetram, pielietojot dažādus koeficientus. Roku darbs. Pats esmu pārliecinājies, ka Garmini tomēr katru reizi rāda citādi, tur tomēr nevar dabūt precizitāti līdz centimetriem. Ar somu kolēģi kopā sertificējām Rīgas maratona trasi, mums abiem mērījumos atšķirība bija 12 cm uz maratonu.

Distanci tātad cenšas nomērīt absolūti precīzi?

Distance nedrīkst būt īsāka. Garāka drīkst. Reāli mēra precīzu distanci, jo manis jau minētajos koeficientos ir ielikts šis princips, lai distance nebūtu par īsu.

Jūrmalā distance bija par īsu?

Par Jūrmalu neviens neko nezina, jo tā distance, ko skrēja šogad, atšķīrās no tās, kuru es biju mērījis pagājušajā gadā. Es pēc sacensībām skatījos manu audzēkņu datus, kuri bija skrējuši ar Garminiem. Tur jau ar neapbruņotu aci bija redzams, ka distance ir stipri par īsu. Es arī izmantoju elektroniskās mērīšanas ierīces. Tās, protams, nav precīzas, bet es to kļūdu no pieredzes zinu. Jūrmalā bija nopietna neatbilstība, distance krietni par īsu.

Arī pēc Siguldas pusmaratonu bija diskusijas?

Siguldu es mērīju. Bija tā. No sākuma siguldieši bija paši izmērījuši un teica, ka man trasi mērīt nevajag. Tuvojoties mačam, acīmredzot dalībnieki sāka interesēties vai trase ir sertificēta un vai rezultāti būs oficiāli. Pēc pāris dienām mani uzmeklēja un teica, ka tomēr jāmēra. Kad izmērīju, ievērojot visas procedūras, izrādījās, ka katrs aplis bija vairāk nekā 110 metrus par īsu. Pusmaratons būtu bijis par 400 metriem īsāks. Spriežot pēc rezultātiem, beigās ar trases garumu viss bija kārtībā.

Es jau cilvēkiem mēģinu skaidrot. Nu nav manās interesēs uztaisīt trasi par garu, tur taču mani audzēkņi skries. Un nav manās interesēs taisīt par īsu, jo jebkuru trasi taču var pārmērīt. Kam tas būtu vajadzīgs, ja cilvēks noskrietu fantastisku rezultātu, kuram nekad mūžā vairs nespētu pietuvoties.

Siguldā bija iebildes, ka daudzās vietās distancē varēja nogriezt stūrus.

Tieši tā. Par to ar organizatoriem tika runāts, ka konkrētās vietas ir jānodrošina. Siguldā organizatoriem vārdos viss bija ļoti vienkārši, bet dzīve pierādīja, ka ir vēl ko mācīties.

Bieži vien Eiropas pilsētās skrienot lielos maratonus, Garmina uzrādītā distance ievērojami atšķiras no oficiālā garuma?

Pilsētās, īpaši starp daudzstāvu dzelzsbetona ēkām Garmina signāls tiek kropļots. Vēl kļūdas rodas, ja distancē ir cilpas. Atrašanās vieta caur GPS tiek noteikta nevis nepārtraukti, bet pēc noteikta laika intervāla.  Lielajos maratonos cilvēku drūzmā arī izskriet optimāli trajektoriju nav iespējams.

Ja kāds no mūsu kluba biedriem tagad ir izdomājis – iešu trenēties pie laba trenera Jura Beļinska. Kādas viņam ir iespējas?

Godīgi sakot darba apjoms pašlaik ir milzīgi liels. Bet kaut ko pakonsultēties var mēģināt.

Sirds jums vairāk tomēr ir pie augstu sasniegumu sportistiem?

Pie manis trenējas ļoti dažādi skrējēji. Piemēram, nupat ļoti priecīgi bija vīrs un sieva, kuri noskrēja Amsterdamas pusmaratonu pa 2:03 un 2:05. Es arī biju priecīgs, ka tas viņiem izdevās. Bija progress, viņi labi jutās. Zinot to līmeni, no kura viņi sāka, rezultāts ir vienkārši super. Mani vairāk ierobežo laika resurss, šobrīd cilvēku ir tik daudz, arī jau viens triatlonists pie manis ir sācis trenēties. Pie manis ir sākuši trenēties vairāki mediķi, kuru specialitāte ir kardioloģija. Ar viņiem ir ļoti interesanta domu apmaiņa. Viņi pārstāv absolūti klasisko medicīnu un par sirdi zina daudz vairāk par mani. Tajā pašā laikā viņiem ir pieņemami mani ieteikumi, līdz kuriem esmu nonācis caur praksi. Starp sportistiem ir arī viens traumatalogs. Kā jau minēju darbs ar audzēkņiem ir nepārtraukta savstarpēja bagātināšanās. Arī es pats gūstu jaunas zināšanas. Arī uzņēmēji ir sākuši skriet. Mums ir pat tā, ka tad, kad jauniešiem ir uznācis totāls naudas trūkums, ir iespēja pie komandas biedra pastrādāt un nopelnīt. Veidojas korporatīvās saiknes.

Pie šāda laika resursu trūkuma vai jūs nedomājat par zināšanu nodošanas, piemēram, dēlam?

Dēls jau mēģina. Viņš tagad ir iestājies Latvijas Universitātē specialitātē Sports un veselība. Kamēr viņam bija trauma viņš šo laiku nodarbojās ar fiziskās kondīcijas uzlabošanu un līdz ar to šajā jautājumā iedziļinājās. Dēls sadarbojas ar Kasparu Zlidni un Māri Slēziņu, kuri ir ielu vingrošanas iniciatori Latvijā.. Kaspars vēl skolas laikā pie manis trenējās. Māris arī ir konsultējies, viņš gan pamatā trenējās pie treneres Ābeltiņas. Izskatās, ka mans dēls Gvido pašlaik sevi ir atradis tieši šajā jomā un par fiziskās kondīcijas kāpināšanu konsultē ielu vingrotājus. Protams, viņam vēl pieredze jāsaliek kopā ar teorētiskajām zināšanām, bet dēls šo ceļu ir sācis.

Jūs pats bijāt skrējējs un labs skrējējs?

Jā un droši vien būtu bijis vēl labāks, bet man bija smaga trauma. Es izmežģīju celi. Līdz ar to man apakšstilba ekstenzija.  Peremeus nervs nestrādā vēl aizvien.  Pēda man uz augšu kustību netaisa. Muskulis nestrādā un pēdu neceļ uz augšu, jo nervs ir izslēdzies. Līdz ar to šī trauma  piespieda beigt aktīva skrējēja gaitas. Bet priekš sevis es skrienu tik un tā. Savukārt šī situācija lika padomāt arī par daudzām citām lietām. Nekas jau nenotiek tā pat.

Jums ir izveidojies darba gaitā viedoklis par skrējēja ideālo tēlu?

Lai varētu labi trenēties, savā laikā Imants Gailis teicis: „Tas kurš ne pārāk daudz domā, bet labi ēd un labi guļ. Tas būs labs skrējējs”. Taču šī nostāja laika gaitā ir mainījusies. Ja cilvēkam galva nestrādā un ja viņš nevar un nemēģina saprast sevi, ja viņš nemēģina saprast savas treniņa metodes, tad tur nekas nebūs.  Jo augtāks ir skrējēja līmenis, jo pašam skrējējam nākas līdz domāt arvien vairāk. Tas nozīmē, ka ir jāmēģina saprast sevi,  jo neviens treniņš nav domāts ne hronometra trenēšanai, ne šosejas trenēšanai. Treniņš domāts tikai savam organismam. To, vai šobrīd konkrētais treniņš būs tas labākais organismam, var pateikt tikai pats sportists. Protams, arī treneris daudz ko var pateikt, taču tādā gadījumā tam trenerim visu laiku ir jāskatās acīs, bet tas ir ļoti grūti, īpaši, ja sportisti ir vairāki. Treneris var ļoti daudz ko ietekmēt, bet tas ir neiespējami, ja sportistu ir daudz. Sportistam izglītība ir neizbēgami vajadzīga.

Vai esiet MP3 atskaņotāju pretinieks?

Principā –  jā, jo tas traucē domāt līdzi treniņa procesam. Varbūt ir kādreiz treniņi, kad nepieciešams atslēgties, bet principā tomēr traucē. Skrējējam labāk ir domāt par to, ko viņš dara. Ir daudzas lietas pie kā strādāt. Piemēram, kad es pats skrienu, ir daudz lietu pie kā strādāt pašam pie sevis. Daudz ir lietu, pie kā ir vērts strādāt nepārtraukti. Piemēram, ja es zinu, ka man jānonāk tur, jo tur būs mani audzēkņi, es vienmēr domāju līdz. Tikko es nedomāju līdz, tā es jūtu, ka man sāk kāda sāpe kaut kur parādīties vai vēl kaut kāda lieta. Skriešanas tehnika ir tik pat dinamiska kā cilvēks – viņš aug, noveco.

Kas ir skriešanas tehnika un kā tā mainās?

Grāmatā „Latvijas pirmā skriešanas dienasgrāmata” es esmu formulējis, kas ir skriešanas  tehnika. Tajā pašā laikā skriešanas tehnika ir ļoti individuāla parādība. Nevar teikt, ja Jānis neskrien kā Florošeks, tad nekā nebūs. Ar to es gribu vēlreiz uzsvērt, ka skriešanas tehnika ir individuāla lieta. Bet skriešanas tehnika var ļoti ietekmēt rezultātu un pat veselību. Pastāv kaut kādi steriotipi, pamatojoties uz kuriem var pateikt, ja tu skrien tā, tu drīz vien būsi beigts. Skriešanas tehnikai ir svarīgi trīs rādītāji: racionalitāte, individualitāte un efektivitāte. Ja es skrienot patērēju maz enerģijas, var teikt, ka tehnika ir racionāla. Ja es varu paskriet ātri, tad tehnika ir efektīva. Ja es saliekot abus šos parametrus kopā un saglabāju savu veselību, tad viss ir kārtībā. Pastav arī biomehāniski rādītāji, par kuriem mēs bieži vien arī treniņos runājam un kuriem ir jāpievērš uzmanība. Kādos gadījumos tehnika ir gan efektīva, gan racionāla, gan arī veselīga un kurā brīdī tas vairs nav. Bet tā ir tīrā fizika, kura adresēta uz cilvēku, līdz ar ko to var saukt par biomehāniku.

Ja kādam no mūsu kluba biedriem būtu interese lūgt Jums padomu savā treniņu procesā, ar ko viņiem ir jārēķinās?

Ja tam skrējējam pietiek, ka es viņu drusku iepazīstu un uzrakstu treniņa plānu, tad uz mēnesi tas ir 10 lati. Es par šo skrējēju varētu interesēties vismaz reizi nedēļā, ja ne vairāk. Otrs variants, ja man viņam ir jāvelta uzmanība arī treniņa gaitā, tad izmaksas varētu būt divas reizes augstākas.

Kā Jūs vērtējiet VSK Noskrien aktivitātes skriešanas popularizēšanā?

Labi. Es esmu iemetis acis Jūsu mājas lapā un redzu, ka Jums labi veidojas tā kopējā kilometrāža. Taču tā lieta ir tāda, ka es jau deviņdesmito gadu sākumā runāju ar Nike pārstāvjiem. Iespējams, ka aktivitāte būtu daudz lielāka, ja viņi būtu sadzirdējuši, ka jau tajā laikā bija jātaisa skrējēju dienasgrāmata ar plašu informāciju par skriešanas jautājumiem un skriešanas popularizēšanu. Nike pārstāviju man teica, priekš kam tas vajadzīgs? Tas taču ir naudas tēriņš. Es viņiem teicu, ka, pirmkārt, tā ir cilvēku izglītošana par šo te lietu. Cilvēkiem ir jāsaprot, priekš kam viņi grib skriet. Otrām kārtām, ja cilvēks zin priekš kam viņš to grib darīt, viņš arī nāks pie jums, jo viņiem tas skriešanas inventārs būs vajadzīgs. Tajā laikā sporta inventāra pārdevēji mani galīgi nedzirdēja. Taču prieks, ka tagad jau mani ir sadzirdējuši. Tagad viņiem ir daudz idejas un es esmu gatavs ar viņiem sadarboties. Tagad jau visi saprot, ka ir citādi jāstrādā. Man ir liels prieks par to un arī jūsu virtuālā kluba ieguldījumu skriešanas popularizēšanā.