Rudens Rogains 2010

“VSK Noskrien ir virtuāla skrējēju komanda, kas apvieno jau vairāk kā divi simti dažādu spēju skrējējus un skriešanas entuziastus.” – tā skan pirmā rinda ievadam par VSK Noskrien klubu un tā ir patiesība, tik vien, ka kopš pēdējās teksta revīzijas dalībnieku skaits jau ir tuvu 500. Jo lielāks paliek kluba biedru skaits, jo plašāks ir tā interešu loks. Nevienam nav noslēpums, ka zem kluba karoga tiek startēts daudzos sporta veidos. Skriešana?! Duatlons?! Triatlons? Orientēšanās?! Piedodiet man, ja esmu kādu piemirsis! :)

Nu jau daudzus gadus šī “aktīvā nodarbe” ir viens no populārākajiem tautas sporta veidiem Latvijā. Tas ir viens no veidiem, kas  ir radniecīgs skriešanai. Starpība ir vien tajā apstāklī, ka, lai tiktu līdz finišam ir jādraudzējas ar karti un kompasu – tātad vienā vārdā Orientēšanās sports (OS), kur katru gadu regulāri  piedalās tūkstošiem dalībnieku. Šoreiz stāsts ir par vienu no OS komandu interesantākajiem veidiem – Rogainingu, tautā sauktu par Rogainu.

Tātad, zem VSK Noskrien karoga savas spējas un spēkus lika kopā 3 mūsu kluba biedri: Aivars703, Tuksneša Vētra & Krishjohn. Pieredze, ātrums un jaunība – tā varētu pateikt par šo komandas komplektāciju. Dodam vārdu pašiem dalībniekiem:

Stāsta Krishjohn:

Krishjohn & Aivars703 īsi pirms starta

“20. septembra vakarā manā noskrien.lv pastkastītē iebirst vēstule no Aivars703. Domāju, ka atsūtīts paziņojums par draudzības pārtraukšanu, jo iepriekšējā dienā Sportlat Valmieras maratons 2010 nokavēju viņa pirmā maratona finišu, bet izrādās, ka ir vēl ļaunāk – „kodētais” Aivars aicina piedalīties 8h rogainingā*. Vēstule rakstīta kā telegramma – jo īsāk, jo labāk: „Nav vēlme piedalīties? Vecā kompānija. Apgabals no Ādažiem līdz Garciemam un Gaujas ietekai jūrā pie Carnikavas. 8 stundas. 26.septembris. Tautas Rogainings. Tīrāki (skrienamāki) meži, Carnikavas ciems. Daudz tautas.” Pabeidzis lasīt vēstuli, sāku smaidīt, jo atmiņā uzzibsnī pagājušajā rogainingā piedzīvotais  – daudz dubļi, maz atrasti punkti, jēlas pēdas, draudzīga tantiņa ar 3 vēl draudzīgākām meitām, finiša laika pārtērēšana, pēdīga vieta kopvērtējumā un nosolīšanās nekad, nekad tādos pasākumos vairs nepiedalīties.  Pārlasu vēstuli vēlreiz. Nolemju „likt galvu cilpā” un piekrītu komandoties. (Neizskaidrojami, bet fakts!)

Sacensību rītā ceļos 05:30, lai paspētu salikt somā savas skrienamās kleitas, pedikīrus, snikerus un Aivara703 pasūtinātos rakstāmos maršruta sazīmēšanai pirms starta. Izdzeru glāzi svaigi spiestu burkānu sulu, „noskaloju” to ar rīsiem un dodos pie Andra jeb Tuksneša Vētras, kurš dzīvo mazāk kā ½ kilometra attālumā. Izkāpis no savas piecstāvu mājas, dzirdu: „Kriš, vari neskriet!” Andris smaidīgs jau stāv pie savas karietes un māj. Es ielīmēju somu viņa mašīnai bagāžniekā un sevi – sēdeklī blakus stūrmanim. Paceļam buras un sākam kustēt. Braucam ātri, bet ar liekiem līkumiem – 45 minūšu laikā sanāk 4 reizes apmaldīties, to skaitā 2 reizes mest ripā. (Šausmas! Ja mēs tā turpinātu arī sacensībās, cik reizes paspētu apmaldīties 8h laikā?) Vienu reizi izmantojam arī „zāles palīdzību” uz ceļa un tikpat daudz reižu ieskatāmies kartē. Startā nonākam tomēr laicīgi. Tur satiekam Aivaru703, kurš dod pēdējos norādījumus. Mēs klausam, jo viņa sportista CV tās esot jau 14. tāda veida sacensības. (Īsts rogaininga guru, ne?)

Te mēs "mazliet" cilposim!

Starta zona ir pilna ar tautu. Vairāki simti sportistu. Cilvēki dažādi, bet tajā pašā laikā arī vienādi, vismaz pēc izskata – sporta kostīmi, somas, kartes, numuri.

STARTS!!! Mēs „ieliekam ātrumā un atlaižam sajūgu”.  Pēc noskrietiem 200m Aivars703 vērš uzmanību uz kādu pavisam jaunu meiteni, kura kopā ar vecāku vīru skrien mums pa priekšu. Nodomāju, ka tētis paņēmis līdzi savu meitu pirmo reizi uz sacensībām pasportot. Cik jauki! Bet nē, Aivars703 paskaidro: „Viņi mums ieliks! Tā meitenīte visu laiku skrien, bet tētis ļoti precīzi izved uz punktiem.”

Mums pirmie punkti arī viegli „liekas groziņā”, Aivars703 un Tuksneša vētra orientējas kā paši būtu tos punktus apslēpuši.

Arī te viņš smaida! :)

Mežā ir daudz skrienošu sportistu, bet interesantākā saruna izveidojas ar kādu sievieti, sacensību dalībnieci, kura viena pati lēni iet pa meža biezokni un vienlaicīgi skatās kartē. Aivars703 uzreiz prasa: „Kur tad partneris?” Sieviete pagriežas un rādot uz savu grūtnieces vēderu, saka: „Vēl te!” Izrādās, ka viņa piedaloties 4 stundu rogainingā jeb, pareizāk sakot, viņi abi piedalās.

Pirmās stundas beigās manas komandas rindās atskan skaļas gaviles – „Kājas sausas!” Tas ir ievērojams progress, jo iepriekšējā rogainingā jau 5. minūtē kreisā kāja līdz celim bija grāvī, 30. minūtē – abas, bet pēc tam jau bija cieši vienalga.

Nākamās divas stundas turos cītīgi Tuksneša Vētram blakus, viņš orientējas, bet Aivars703 skrienot savā tempā metrus piecus nopakaļ, viņu koriģē un dod viedus padomus kā labāk ņemt tekošo punktu. Andris klausās, verbāli zīmē savas vīzijas un izpilda komandas, bet es klusēju un skaitu kopā jau atrasto punktu vērtības.

Pirmā pauze sanāk tikai pēc 3,5 stundām – mēs apstājamies pie organizatoru sagatavota dzirdīšanas posteņa, lai piepildītu savus un somu vēderus ar ūdeni. Aivars703 steidz pasūtīt 1 litru tērvetnieka un smalkas restorāna uzkodas, bet organizatori tikai gardi smej un piedāvā mūs nobildēt. Piekrītam. Es ātri iekožu mājās sagatavotos rīsus ar vistu un saldajā enerģijas batoniņu. Tuksneša vētra uzēd rozīnes.

Pēc pauzes skrienās smagāk. Elpošana tur, bet kuņģis tāds bailīgs. Nolemju piebremzēt „kamieļus”. Pievienojos Aivara703 plecam un ļauju Tuksneša Vētram vienam pašam skriet pa priekšu un iekarot kalnu „sirdis”. Pienāk sestā stunda. Joprojām orientējamies precīzi un kājas ir sausas! Pie tam mans kuņģis ir nomierinājies un spēki atgriezušies mājās. Īsta limonāde „Fantastika”! Septītajā stundā Tuksneša vētra izsaka divdomīgu: „Nu ir pēdējā stundiņa klāt!” un nodod kalnus manā rīcībā. Viņš gan izskatās svaigs, bet es pieņemu izaicinājumu. Aivars703 un Tuksneša vētra sāk filozofēt par pēdējiem cērtamajiem punktiem – vēl 2 vai 3, cik ņemt? Abi orientieristi nobalso par 3, es atturos. Vīri zin, ko dara un visus trīs punktus arī savācam. Finiša laiks: 7:50:05.

Pirms mājupbraukšanas vēl steidzam uzpildīt bāku – izmantojam iespēju tikt pie siltas soļankas un bulciņas. Virzoties pretī ēdienam, mani un Tuksneša vētru uzrunā Sandis, citas komandas dalībnieks: Eu, ka tik jūs nebijāt tie, kas pagājušoreiz solījās nekad, nekad vairs te nepiedalīties? Mēs abi ar Andri smaidot unisonā: „Nekad, nekad vairs mūžā!” “

Stāsta Tuksneša Vētra:

“Beidzot esmu atgriezies no darba, „iekritis” dīvānā, varas scepteris pa rokai, kaut ko mēģinu iedziļināties Discovery Science rādītajā, malkoju vīnu. It kā viss ir kārtībā ….. un te …. vienkāršs telefona zvans … nu mazums, kas var zvanīt ap 9 iem vakarā, bet nē – mazajā ekrāniņā parādās Aivars 703 … skaidrs …

Nesaprotu, kur viņam tās idejas … azarts … spējas pārliecināt, bezkaunība … neskatoties uz to, ka vēl tikai pirms kāda 1.5 mēneša viņš bija izdzinis mani pa Tīreļpurvu, piekrītu kārtējai avantūrai … Rogains. Kā Aivars saka: „Nu tāds nieks vien ir, phe – 8 stundas, pie tam būs stipri vieglāk nekā iepriekš”.

Vakarā sazinos ar Krišjāni/lasīt Krishjohn/, vai arī bija otrādāk un secinu, ka viņš arī nevar izcelties ar rakstura noturību, un arī piekritis šai avantūrai. Nu ko – atkal ir novākušies trīs tautieši, kur divi skrien, taču no kartes ir „Tabula rasa” un viens, kurš ir kartes pavēlnieks, kā arī ir spējīgs noskriet maratonu.

Pirms sacensību vakars, saskaņojošās instrukcijas no Aivara par to, uz kurieni braukt, cikos izbraukt, cik ilgi apmēram, jābrauc.

Rīts. Ģimene vēl saldi guļ. Klusām ielavos virtuvē, pagatavoju gardu kafiju, jo nezinu kad un vai vispār būs nākamā, iemānu kādu sviestmaizi un uzvāru makaronus līdzi ņemšanai /noskatīju, iepriekšējos mačos, no „nopietna” orientierista. Ātri tiek iztīrīti zobi, jo šķiet, ka tas būs tīrākais, visas dienas garumā. Lejā pa kāpnēm, iedarbinu savu „bitīti” un jau pēc mirkļa esmu pie Krišjāņa mājas, kur viņš jau gaida. Somas bagāžniekā un aidā!

Protams, lai „iesildītos” gan orientēšanās jomā, gan savu emociju apslāpēšanā, 3 vai 4 reizes iemanos apmaldīties ceļa posmā Salaspils – Kalnciema apkārtne/sacensību vieta/. Taču pateicoties vietējo atbalstam un Krišjāņa spējai ātri orientēties kartē, sekmīgi nokļūstam mums nepieciešamajā vietā. Ak jel … ļaužu jūra … kurš noekipējies tā it kā gatavotos forsēt Bosfora šaurumu, cits gatavotos pievarēt Ultramaratonu, vienvārd’sakot – raiba publika. Beidzot Aivars aizjož pēc kartes, taču atpakaļ … atpakaļ lēnu soli, nesteidzoties. Taču galvenais, ka plānot gan viņam padodas – Aivars plāno, Krišs raksta, es atbalstu ar savu esamību.

Nu viss! Karte „zobos”, uz muguras „Camelback”, kabatās rozīnes, ogļhidrātu želeja un pāris šokolādes batoniņi, esmu gatavs kaujai.

Pastiprināmies un aiziet!

Atskan signāls un … sākas …

Man par patīkamu pārsteigumu esam skrējuši/gājuši jau min. 10 un man kājas ir sausas, jeeee!!! Pagaidām izdodas viss glauni, pārvietojamies visnotaļ ātri, arī izvēlētie punkti atrodas diezgan viegli.

Apvidus diezgan sauss, paugurains, mijās ar sauso smilšu klājumiem, diezgan sarežģīts ceļu, stigu tīkls, pārsvarā jauku koku mežs. Apvidu šķērso upe Gauja.

Ir jau atklāti un „nopīkstināti” diezgan daudz punktu, kad mūsu priekšā, šķiet ir lielākais izaicinājums – Gauja. Proti, lai nokļūtu pie mums vēlamajiem vismaz četriem punktiem, ir iespēja forsēt Gauju vai arī skriet līdz vietai, kur to šķērso tilts. Brainstormings, un Aivars, izrādot savu toleranci, piekrīt jaunākajiem kolēģiem – skriet apkārt. Beidzot, nav jāskrien pa pauguriem, koku saknēm – ir asfalts. Tiesa, tam arī ir savs mīnuss, jo tomēr savas pāris stundiņas ceļgali jau ir jutuši slodzīti un asfalts šo situāciju neuzlabo. Kādi 2-3 km un mēs jau atkal noskrienam no lielceļa un paralēli dzelzceļa sliedēm dodamies punktu meklējumos. Meža biezoknī satiekam sievieti, kur a nesteidzīgā solī , baudot dabu meklē punktus un uz jautājumu: ”kur tad komanda?”, lepni norāda uz punci.

Pirmās 4 stundas paskrējušas vēja spārniem, oi, manām kājām, ir notiesāti pāris šokolādes batoniņi un oma arī ir optimistiska. Tiesa, ar katru noskrieto kilometru, jūtu, ka fiziskā sagatavotība nav tik lieliska kā gribētos, jo sāk streikot ceļgali, paugurā uzskriet arī kļūst arvien grūtāk. Neskatoties uz to, turpinu uzsākto uzdevumu. Laiks apstākļi arī mums ir labvēlīgi, ir neliels vējiņš, mazliet nomācies un saule nespīd acīs.

Pārejam uz stopošanu?!

Tuvojas sacensību pēdējā stunda un ķermenis kategoriski atsakās izpildīt pavēles. Pārvietojos praktiski uz gribasspēku. Stafeti, skrējienam pa kalniem esmu jau nodevis Krišjānim, kuram šis skrējiens tāda pastaiga pa parciņu vien šķiet. Aivars lepni paziņo, ka nu ir laiks viņa super mega truper enerģētiskajam dzērienam. Es tikai nosmīkņāju, atveru pēdējo želejas tūbiņu un turpinu, taču Aivars …vai nu tiešām viņš pārtiek no brokoļiem, izmērcētiem aviodegvielā, vai arī Placebo efekts nostrādā tik ļoti izteikti, ka viņš skrien, nē zemu lido, ai, nu ko tur daudz – viņš ir gatavs izrauties no stratosfēras. Kas trakākais, viņš vēl paziņo, ka ir nepieciešamas dažas korekcijas plānā un „jāpaķer” vēl DAŽI kontrolpunkti. Mī un žē … Protams, ka pašlepnums neļauj padoties, un tomēr iesaku, lai neforsē, jo laika nav daudz un, ka nesanāk kā iepriekš, kad par kavētajām minūtēm no sacensību deadline, atskaita punktus. Taču Krišs ir tik ātrs, ka paspējam nocelt vēl, šķiet divus punktus un tad jau redzama, jūtama finiša taisne. Pēdējiem spēkiem ieskrienu finišā. NEKAD! NEKAD! NEKAD vairs nepiedalīšos šādās sacensībās!!!

Stāsta Aivars703:

“Rogaina sacensības var sadalīt divos vienādi svarīgos etapos. Pirmais – apvidus kartes apzināšana un distances plānošana. Otrais – šī plāna īstenošana – izskriet, izbrist, izlīst, norāpot to lielo gaisa gabalu, kas ar vieglu roku 20 minūšu laikā tika ievilts kartē. Cik veiksmīgi un racionāli ir veikts pirmais, plānošanas, pirmsstarta darbs, gala rezultātā būs atkarīga komandas ieņemtā vieta.

Komanda mums saliedēta (domāts, turas kopā, neizklīst). Kaut komandu pārstāv divi skrējēji, kuru kopējais vecums tikai nedaudz pārsniedz trešā dalībnieka, enkura, gadu skaitu. Atrauties viņi nevar vienkārši tā iemesla dēļ, ka enkurs ir distances plānotājs, kompass (virziena rādītājs) un tas, kurš zin, kāpēc tieši šeit ir jābrien purvā, jākāpj kalnā vai slaidā lokā jālaužas cauri jaunaudzēm, lai sev priekšā ieraudzītu kāroto sarkanbalto prizmu (kontrolpunktu). Šajos mačos nepietiek ātri aizskriet no punkta A līdz punktam B, bet galvenais zināt, kurā vietā ir punkts B un kā tur vieglāk nokļūt. Ne vienmēr tas taisnākais ceļš ir tas ātrākais. 2km pļavas šķērsošana pa taisno pinoties pa metrīgu rasainu zāli, kur papildus asumam pilns ar usnēm, un 2 grāvju šķērsošana, kur viena grāvja dziļums ir tikai 40cm mazāks par tavu augumu, aizņem vairāk laika un spēka nekā pārsimt metru pabrišana pa zālaino pļavu un 3km ātra skriešana pa grants ceļu.

Saistoša lasāmviela!:)

Atšķirībā no komandas biedriem man sacensības sākas nedēļu ātrāk. Brīvajos brīžos (pārsvarā darbā, jo gulēt vai sēdēt ar alus pudeli pie televizora darbā sirdsapziņa neļauj) tiek papētītas rogaina apgabala kartes no magnēta mačiem, atsvaidzinātas atmiņas par noskrietām distancēm, redzētiem purviem, grāvjiem un biezokņiem. Pārsvarā apvidus ir viegli skrienams ar mazu piebildi. Meža apgabalu, kur būs starts, no trim pusēm ieskauj pļavas, kuras ir izvagotas ar meliorācijas grāvjiem. Pēc nostāstiem zinu, ka lielākā daļa grāvji nav pārlecami, pat trakāk – dažos ir jāpeld. Vēl viena problēma – upe Langa, kas ar savu zili-zaļgano tecējumu viltīgi atšķeļ vienu kartes daļu no pārējās teritorijas. Zinu, ka tilta no Kalngales līdz Garciema pārbrauktuvei nav, ja nu vienīgi kādi bebru dambji vai pārkrituši koki.

Nakti pirms sacīkstes nekāda prātīga gulēšana nesanāk – traucē domas par rītdienas Rogainu. No rīta pamostos ar galīgo lēmumu – mēģināsim izvilkt vismaz 40 kilometrus pa taisno – gaisa līniju (tā ir līnija, kas novilkta no viena punkta uz nākošo utt.). Tātad, mūsu sākuma tempam jābūt vismaz 5.75 km/h. Pēdējās stundās tas gan samazināsies līdz 4.5 km/h, parādīsies kļūdas, kas vēl noņems atlikušo laiku, bet gala rezultātā jābūt visam O.K. Bet tas ir tikai tā, prātojot un neredzot maču karti. Diemžēl sacensību karti ar iezīmētiem kontrolpunktiem izdala tikai pusstundu pirms starta.

Braucot uz sacensībām sazvanu Krišu un uzzinājis, ka šie abi ar Tuksneša Vētru „laiž pa kreisi” (nedaudz apmaldījušies), aizvirzu viņus vajadzīgā virzienā (uz startu).

Pusstunda pirms starta. Esmu pirmajās rindās pie galdiem, uz kuriem vēkspēdus (ar balto pusi uz augšu) guļ lieli A2 formāta palagi – kartes. Roka jau tur trīs karšu stūrus, lai pēc komandas izrautu tās no kaudzes un skrietu uz mašīnu plānot distanci. Komanda: „Aiziet!” Visi paķer kartes un izklīst, lai pēc nepilnas pusstundas atkal saietu ierobežotā laukumiņā un gaidītu starta bļāvienu. Sākas pats saspringtākais posms (vismaz man). Pēc lielā palaga (A2 formāts) mēroga 1cm=175metri novērtēšanas nomierinos – viss izskatās ne tik ļauni kā biju iedomājies. Pats galvenais ir izvairīties no “pelēkās” – ortofoto daļas. Tajā ieskrienot var sagaidīt visādus brīnumus – baltās gaišās svītras var būt gan taciņa, gan smuks peldams grāvis, vienmērīgi pelēks laukums – gan nopļauta pļava, gan pārpurvojies gabals, kur kājas stieg līdz ceļiem žļurā. Tādēļ, kaut punkti vērtīgi, kartes apakšējo labo stūri atstāju meža zvēriem. Uzmetu maršrutu aptuveni pirmajām trim stundām, izvēloties iet pirmos punktus varbūt ne ti efektīvi, bet toties pa labi zināmām vietām. Tas ir, pirmo pusstundu varētu skriet arī bez kartes, pēc atmiņas. Ņemu palīgā Krišu un kopīgi samēram pirmo gabalu. Attālums iznāk drusku garāks nekā es biju domājis. Kopējam garumam nevajadzētu pārsniegt 240cm (42km dabā).  Tālāk sazīmēju garo skrējienu gar jūras kāpām no Kalgales līdz Carnikavas tālajam galam. Šajā posmā nav daudz iespēju izvēlēties. Tālāk jau jāsāk vilkt ceļš uz māju pusi. Atkal ar Krišu sarēķinām distances centimetrus. Diemžēl sarkanā svītra jau izstiepusies divus metrus gara un mana doma paņemt smukos vērtīgos punktus kartes labās puses vidū (53, 70, 72, 35) izplēn. Novelku līniju līdz finišam. Samēram līdz galam atlikušo distanci. Sanāk 238cm. Ja iesim ātrāk – ir iespēja izmest vēl kādu loku papildinot punktu krājumu. Vēlreiz kritiski uzmetot aci uzviltajam maršrutam, secinu, ka šoreiz nav izdevies tas labākais plānojums – pirmos četrus punktus būtu labāk atstāt beigām (jo iedomātais līkums 46-53-49-70-32-35-.. dēļ laika trūkuma atkrīt). Diemžēl laika pārplānot nav. Tagad tik kartē jāsaliek centimetru atzīmes, stundu atzīmes (plānotās  – pirmās stundas ātrums 32cm/stundā) un jādodas uz starta aploku. Vēl pāris joki, vēlējumi un pēc starta bļāviena visi izklīst, lai pēc 4 vai 8 stundām atkal atgrieztos.

Pirmo kontrolpunktu – 52KP, paņemam barā, jo to ir izvēlējušies kā pirmo apmeklēt daudzas komandas. Pārsvarā tālāk pārējie dodas uz priekšu 55KP virzienā – “nezināmajā pelēkajā” (pļava vai dūksnis). Mēs dodamies atpakaļ uz ceļu, lai atrastu 33KP. Mūsu pārvietošanās ir jau atstrādāta iepriekšējās sacīkstēs – Kriš un Andris lēni skrien, bet es ar maksimālo ātrumu rikšoju viņiem nopakaļ. Viss šajā zemē ir relatīvs. Saprotu, ka savu enkura lomu es izpildīšu ar uzviju. Kamēr skrējēji uzskrien kalniņā, lai atzīmētos 33KP, es mēģinu atgūt elpu un pie reizes ieskatos kartē. Tad seko divi sprinta etapi uz viegliem punktiem 36KP un 40KP.  Nākamais, 73KP, mani drusku uztrauc, jo atrodas foto pelēkajā kartes daļā un īsti orientieru, kur piesieties nav. Ceru ieraudzīt stigu, kas iziet uz punktu. Stiga ir neskrienama, bet netālu iet taciņa. Pa to tiekam līdz aptuvenai KP atrašanās vietai un tad jau Andris ir atradis grāvja galu ar 73KP. Tālāk jau atkal riktīga skriešana gar mājām, cauri Garciema dzelzceļa stacijai un laukā iekšā, lai atzīmētos 47KP. Skrienot gar staciju, iemetu acis pulkstenī – stunda ir pagājusi, noskrieti 33 cm – 1 cm rezervē – labi, viss iet pēc grafika. Skrienot pa ceļu uz 36KP, redzam, ka divas komandas iet caur pļavu pa taisno. Mēs ņemam ar līkumu pa ceļu un tomēr esam ātrāk, jo pļavā ir daudz dadžu un, kas vēl sliktāk – lielas usnes, kas ķeras kājās un nepatīkami dursta. Turpinājums vienkāršs – ceļš, pļava, 34KP, ceļš, taka un kalnā 69KP. Pie 69KP Krišam rodas doma, ka varbūt labāk kontrolpunktu vietā lasīt baravikas, jo to mežā ir daudz vairāk un arī jēga lielāka. Veiksmīgi atrunāju un pa skaistu priežu mežu, cik nu joņojot un ķeroties aiz saknēm var izbaudīt, skrienam uz 50KP. Vienu mazu gabaliņu pabrienam pa džungli (bet šī vieta man ir zināma – tur pārsvarā vienmēr ir sauss). 50KP ir paslēpies milzīgas bedres-ieplakas malā un tā meklēšanai tiek veltītas liekas 2,5 minūtes. 2 stundas aiz muguras, veikti 66cm, 2cm virs grafika,  pagaidām viss OK.

Laipojam

Tālāk izlaušanās cauri purva šaurajai vietai, veiksmīgi, sausām kājām, un skriešana pa atklātu priežu mežu līdz 77KP. Pirms 81KP satieku paziņas, superveterānu komandu „Jēkaba Aģentūra”. Viņi apliecina manas bažas par pļavas šķērsošanu pa taisno – viņu forsētajos grāvjos ūdens līdz padusēm. Pēc 81KP paņemšanas, izdaru pirmo, bet ne vienīgo kļūdu. Nolemju nevis iet uz rietumiem cauri purviņam, bet apkārt, līdz ar to zaudējam ap 3 minūtēm. Ejot tālāk uz punktiem 42KP un 57KP satiekam daudz komandas. Mēģinu pretīmskrienošos pārliecināt, ka mēs jau kontrolpunktus esam paņēmuši un aiz mums vairs nekā nav (joks). Tie neklausa un turpina savu ceļu. Lai arī mežs ir labi pārredzams, ar daudz taciņām, temps ir manāmi krities.  Par iemeslu daudzie kalni un kalniņi. 61KP ir riktīgi stāvā kalnā. Andris ieraugot kalnu aiz sajūsmas spiedz un palēkdamies skrien augšā atzīmēties (joks). Pēc 79KP, kas tiek paņemts ar vairākām virziena kļūdām (zaudētas vismaz 2 minūtes), ir ieskriešana dzeršanas punktā. Atpūtas pauze. 5 minūtes, lai uzpildītu ūdenskrājumus, padzertos, kaut ko ieēstu (ir brīdis papētīt tālāko maršrutu). Atpūta ievelkas – 7,5 minūtes – līdz ar to mūsu uzkrātais laika handikaps ir izplēnējis kā pagājušonedēļ saņemtā alga. Ar pilniem kuģiem, kas pirmās 5 minūtes vēl riktīgi klunkšķ no izdzertā ūdens daudzuma, dodamies divu kilometru pārskrējienā uz 43KP. Atkal seko ieskrējiens “pelēkajā nezināmajā”. Ko darīt, ja mums jātiek uz ziemeļiem, bet visi iespējamie ceļi iet uz rietumiem (nav nekādas vēlēšanās mesties platā upē un peldēt). Pēc brīža ceļš ar slaidu loku mūs izved uz pareizā ceļa un drīz jau mēs esam uz šosejas. Tad tiek pieļauta vēl viena, šoreiz objektīva, kļūda. Kā vēlāk noskaidroju, upe Langa no šosejas puses bija šķērsojama pat ar sausām kājām. Mēs apskrējām apkārt veicot gandrīz divu kilometru līkumu (zaudēts ap 8 minūtes). Pagājušas jau 4 stundas. Citi teiktu puse, es – pirmās četras (tas nav viens un tas pats). Sākam atpalikt no grafika. Nedaudz, bet tomēr. Komandas biedriem rādu priecīgu seju un saku, ka viss kārtībā. Pēc pāris minūšu meklēšanas biezas jaunaudzes malā tiek iekarots 74KP. Kriš ziņo – kopā jau savākts 91 punkts. Turpmākās 2 stundas būs skriešana pa piejūras kāpām. Zinu, ka pēc 4 stundām skriešana pārtop par ātru pārvietošanos, kas atkarībā no apvidus īpatnībām lēzeni pāriet normālā soļošanā ar beigu fāzi – lēna vilkšanās nepareizā (kļūdainā) virzienā, ko raksturo vārds “Bezfilma”. Tiesa, pēdējā fāze biežāk ir raksturīga 24 stundu rogainam, retāk – 12 stundu nakts gājieniem. Pēc 58KP atrašanas jāsāk ceļš uz visbīstamāko (no atrašanas viedokļa) 65KP. Pirmais uzdevums – veiksmīgi šķērsot Langu, kas pie Garciema ietek jūrā. Vēlams to izdarīt nesaslapinot kājas. Tas mums izdodas veiksmīgi, jo pie pašas pludmales ir izveidots nopietns koka tiltiņš, kas gan fotokartē nu gan nav saskatāms. Nākamais uzdevums – iziet uz ciemata ziemeļu stūri (kartē redzami mazi klucīši), lai tālāk ejot stingri pēc virziena (pārvietošanās precīzi pa taisni nenovirzoties ne pa labi, ne kreisi, lai apietu dabiskos šķēršļus – brikšņus, kalniņus, ielejas) izietu uz 65KP. Esmu palaidis garām faktu, ka kartes leģendā (tabula kartes kreisajā augšējā stūrī) kontrolpunkts ir norādīts kalna virsotnē. Parasti kontrolpunkti, kas izvietoti Aerofoto kartes daļā, tiek izvietoti uz viegli atšķiramiem objektiem – vislielākais kalns, grāvju vai stigu krustpunkts. Tā arī ir – lielāka un stāvāka kalna, kur atrodas 65KP, apkārtnē nav. Ar lielu sajūsmu atkal Andris (šoreiz arī Krišs) uzskrien kalnā un atzīmējas (joks). Ievērojot grafiku, pēc septiņām minūtēm mums vajadzētu būt jau pie nākamā – 41KP. Esmu ierēķinājis pusstundas rezervi, bet to labāk tērēt (un tā arī būs) pēc 6. stundas. 41KP arī nav nekāda medusmaize. Atšķirībā no tām komandām, kas iet pretējā virzienā (nāk no 67KP), mums nav, kur piesieties (zināt konkrētu atrašanās vietu kartē).

Kājas sausas!

Lieku skaitīt Krišam soļus, lai kaut cik zinātu noieto attālumu. Pēc septiņiem centimetriem kartes vienmuļajā pelēkumā ir saskatāmi mazi gaišāki pleķīši. Tas norāda, ka pēc 1,2 kilometriem jeb 720 Kriša pārsoļiem jābūt diezgan klajam smiltājam ar retiem kokiem. Šajā vietā es pieļauju vēl vienu kļūdu – nez kāpēc man 7cm vietā izmērās 6cm un Krišam tiek dots grūts uzdevums ne tikai iet, bet arī noskaitīt 600 soļus (kas atbilst 1km). Apvidus ļoti pateicīgs lai visu sajauktu – maz taku, augstas mētras un stāvi neregulāras formas kalni, izvietojušies tieši tur, kur mums jāiet pa nosprausto virziena līniju. Protams, skatoties “vienmērīgajā pelēkā” nevar redzēt ne kalnus, ne gravas. Pēc garās iešanas (mēs vairs nemēģinām skriet) priekšā parādās rets, diezgan klajš mežs.  Aiz tā pēc laiciņa kalni, kuru reljefa formas atbilst tam, kas uzzīmēts ap 41KP. Formas atbilst, bet punkta nav! Šķērsojam taku. Priekšā arī kalni. Man sajēgas, kur mēs esam. Sāku jau domāt, ka esam pa tālu (uz takas, kas ir aiz 41KP) un taisos saukt Krišu un Andri, lai ietu uz austrumpuses purviņu – kanālu, lai tur piesietos pie tiltiņa un tad ņemtu punktu. Zaudētas būtu kādas 10 minūtes, toties droši, ka nemaldīsimies nepareizajā vietā kādu pusstundu. Andris mūs izglābj, jo ierauga viltīgi nomaskējušos 41KP. No grafika atpaliekam apmēram 8 minūtes. Nekas – iedzīsim! Par laika zudumu pasaku komandas biedriem. Uz nākamo punktu lielāko daļu skrienam. Mūsu ātrums no 4.8 km/h (uz 41KP pat 4km/h) atkal sasniedz 5.5km/h. Ātrums varētu būt vēl lielāks, bet sākas orientēšanās kļūdas (kas bija jau paredzams). Visa atlikusī enerģija tiek novirzīta uz kājām, lai kaut cik cienīgā attālumā steberētu pakaļ Krišam un Andrim. Smadzenes palēnam sāk dzīvot savu dzīvi un vairs nespēj viennozīmīgi salikt redzamo bildi ar grāvjiem, jaunaudzēm un kalniņiem ar kartē zīmēto. Meklējot 67KP, tiek zaudētas vēl kādas 2 minūtes. Nākamais, 59KP, ir atpūta smadzenēm. Nomaldīties nav iespējams – paskriet uz ziemeļiem, tikt cauri “zaļajam”, izkāpelēt kalnu grēdiņu un tad pa līdzeno (sekojot lai kalna grēda ir blakus labajā pusē) līdz lielai takai, tai pāri un tad jau sakas ceļš gar purvu. Diemžēl kājām tā nav nekāda atpūta. Kaut arī šis, 2 kilometru garais posms, ir viegli skrienams, pēc trasē jau pavadītām vairāk kā 5 stundām esmu spiests stādināt komandas biedrus un pāriet uz soļošanu. Pēc 59KP paņemšanas, skriešana-iešana turpinās, jo nokļūšana līdz punktam ir pa labu zemes ceļu. Es turpinu pildīt savu, enkura, funkciju un pieprasu ik pa laikam samazināt tempu. Andris to novērtē un sāk runāt par distances samazināšanu. Krišam un Andrim ir pamats uztraukties, jo iepriekšējā, mūsu pirmajā piegājienā (teiciens, pirmā pankūka – ķepītī) mēs pārtērējām krietni (11 minūtes), tā zaudējot jau tā sūri, grūti nedaudz savāktos punktus un palikām pēdējie. Pašlaik mēs atpaliekam no grafika tikai nedaudz un vēl jau ir rezerve. Tiesa tā ir sadilusi līdz 15 minūtēm. Bet man vēl tā gribas paņemt papildus nospraustajam maršrutam 53KP (tas prasītu kādas 8-10 minūtes). Pie 78KP iznāk mazs misēklis. Punkta meklēšanai papildus notērējam 3 minūtes. Pagājušas 6 stundas. Pēc optimistiskā (ierēķinot pusstundu rezervē) grafika mums vajadzētu būt pie 45KP. Tas ir, rezerve samazinājusies līdz 10 minūtēm. Arī 66KP nedodas ar pirmo piegājienu – ieskrienu ne tajā ielokā un līdz ar to atkal 2 minūtes zaudētas. Pie 66KP apdzenam vienu komandu, lai jau pie nākamā punkta, 45KP atkal satiktos. Tieši pirms jaunaudzes, kuras vidū vajadzētu būt 45KP ir apmetusies ģimene ar lielu suni. Man, kam īpaši nepatīk suņi, dabiskie instinkti ņem virsroku pār prāta spējām, kuru īpaši daudz vairs nav palicis. Es ieskrienu biežņā, kas ir pirms šīs jaunaudzes un sāku tur meklēt kontrolpunktu. Mūs panāk apdzītā komanda un mēs kopā paskrienot uz priekšu paņemam 45KP. Tālāk seko skrējiens cauri Carnikavai. Manas čibu naglas uz asfalta un sēcošā elpa taisa pietiekami lielu troksni lai katrs kaut cik cienīgs suns mūs norietu. Tā nu mēs suņu norieti izdrāžamies cauri Carnikavai. Jādomā, ka suņi vismaz nedēļu pēc tam bija klusāki, aizsmakuši, jo komandu bija daudz. Pirms 63KP parādās neparedzēts šķērslis – dārziņi, kuri apvilkti ar entajiem dzeloņdrāšu rituļiem. Ieeja dārziņos ir no otras – pļavas puses. Apskrienam dārziņu koloniju, drusku pameklējamies un Andris jau ir atzīmējies 63 punktā. Mans plāns – no 63KP skriet ārā uz ceļu dienvid-dienvidrietumos – izgāžas, jo pirms ceļa ir nepārvarams grāvis.  Pareizi būtu teikt – pārvarams peldus. Bet tā kā šo ceļu no 63Kp uz 46KP un otrādi jau veikušas vairākas komandas, ir iemīta taka cauri meldriem un tālāk pa pļavu. Arī šo posmu esam izgājuši sausām kājām. Pa ceļam uz 46KP es pieņemu lēmumu. Tā ir vislielākā kļūda šajā mačā. Kaut līdz kontrollaika beigām vēl stunda un 15 minūtes, es nolemju izlaist 49KP, jo nez kāpēc liekas, ka savādāk mēs neiekļausimies kontrollaikā. Komanda mani draudzīgi atbalsta (kaut būtu protestējuši!). No pļavas izskrienam uz lielā ceļa.

VSK Noskrien lieliskais trio

Ieskrienot pļavā, es uzpildos ar turbodegvielu jeb Ozverīnu. Skrējēji to zin zem nosaukuma „Guaranas kapsula”. Jūtams pamatīgs pacēlums, tikai fiksāk skrienot sirsniņa tā pavairāk lēkā. Tālāk pa meža ceļu tiek paņemts 56KP, kas atrodas kalnā. Atzīmēšanās puļķis tiek uzticēts Krišam. Pēc iznākšanas no meža un ieraugot gludo pļavu, es apjēdzu savu pieļauto kļūdu. Līdz kontrollaika beigām vēl veselas 51 minūtes, bet, pat mierīgi rikšojot (nav jau vairs kam taupīties) līdz finišam mēs tiekam pa pusstundu, maksimums 40 minūtes. Novērtēju situāciju un pārplānoju atlikušo gabalu. Jāpaņem vēl 39KP un 31KP. Skaļi pasaku, ka mums vēl ir laiks paņemt lieku punktu, tas ir 39KP. Lai nesatracinātu komandas biedrus par vēl vienu, 31KP, noklusēju. Kad paņemsim šo, tad pateikšu. Lidlauka skrejceļa galā tiek veikta fotosesija ar pār galvām zemi lidojošām Cesnām un tālāk jau pa labu zemes ceļu tiek šķērsota atlikusī pļavas daļa. Acis no sviedriem ir drusku aizlijušas un sūrst, tāpēc nepamanu, ka 32KP ir nevis brikšņaina kalna augšā, bet tā pakājē. Kriš, kurš ir pārņēmis atzīmēšanās puļķa turētāja funkcijas ir spiests norikšot no kalna lejā lai atzīmētos un tad atkal rāpties augšā. Es tikmēr izmēru ceļu uz atlikušajiem 2 kontrolpunktiem. 36 minūtes vēl atlikušas. Man ir skaidrs, ka finišā būsim nepieklājīgi agri. Izskrienam cauri pabiezai jaunaudzei, tālāk gar stigu, lēzeni gar kalnu un purveli un tad jau atliek paņemt 39KP. Atlikušas 28 minūtes. Esmu nikns uz sevi. Nogurums, sūrstošās acis, sāpošie papēži tik šo niknumu pastiprina. Pieņemu lēmumu. Maukt atlikušo gabalu cik ātri vien var, lai tad īsti redzētu cik un ko mēs vēl varētu būt paņēmuši. Paņemt 31KP ir tikai skriešanas vaina. Skrienam pa ceļu labā tempā apdzenot pāris komandas, temps priekš astotās stundas ir ļoti labs. Noskrienam kolektīvi gar 31KP, kur Kriš atzīmējas. Tālāk piedāvāju taisīt finiša spurtu. Ar skaļiem izsaucieniem mēs pajoņojam garām vairākām komandām. Tas ir saprotams, jo atšķirībā no mums tās zin, ka pat mierīgi ejot finišā būs laikā. Diemžēl mana sirds kaut kā negrib pieņemt šo mežonīgo auļošanu pa mīkstu smilšu stigu un sāk arvien straujāk lēkāt. Esmu spiests pārtapt no komandas dzinēja par sev ierasto enkuru un mēs atkal pārejam ātros soļos. Tad atliek uzskriešana kalnā un skrējiens lejā un FINIŠS!!!

Mūsu laiks 7:50:05. Veiktais attālums pa taisno – 40 kilometri 495 metri. [precīzi noieto gabalu ielikšu pirmdien, kad būšu samērījis distanci]. Mums palika neizmantotas veselas 9 minūtes. Ar tām tieši būtu pieticis lai paņemtu izlaisto 49KP. Ar savāktiem 158 punktiem mēs ieņemam 30.vietu no 126 startējušām komandām (kas gāja 8 stundu formātu), 16.vieta vīru konkurencē no 30. Mans iepriekšējais cīņu biedrs, ar ko kopā tika veikti savi pirmie 12 Rogaini, finišē ar laiku 7:56:31 un savāc 161 punktu. Tas ir tieši tik, lai man būtu vissāpīgāk – 3 punkti priekšā mums UN MĒS NEPAŅĒMĀM TO ČETRINIEKU!  Neskatoties uz ķibeli ar 49KP nepaņemšanu, pateicoties Andra un Kriša vilktspējai (tomēr es dabūju atvilkt elpu neskrienot kalniņos) vidējais ātrums bija vislielākais un arī orientēšanās kļūdu bija maz un tās, kas bija, nepaņēma daudz laika. UN TAS BIJA PIRMAIS ROGAINS, KURĀ ESMU IZGĀJIS SAUSĀM KĀJĀM. Sapratu no Kriša un Andra, ka šis, visticamāk, nebija viņu pēdējais Rogains. Man noteikti nē. Tikko ir apstiprināts – Eiropas čempionāts notiks Latvijā, Raunas pusē 23.-24.jūlijā. Zviedriem kaut kas misējās un viņi atteicās no rīkošanas. Un vēl jau ir maija nakts 12 stundas, Aļņa pārgājiens, pāris mači kaimiņzemēs – Igaunijā un Lietuvā.

P.S. Kaut pēc Rogaina jau pagājušas trīs nedēļās, es ar Sandi (manu iepriekšējo komandas biedru, kas ir arī darba kolēģis) šodien atkal uz kartes “uzmetām” vēl pāris maršrutus (un to jau mēs esam darījuši vairākkārt šajās nedēļās) un kā parasti riktīgi izstrīdējāmies par tematu  – kas ir labāk: fiksi paskriet 1.3km līkumu vai iziet pa pārpurvotu pļaviņu ar 2 nelieliem grāvjiem (tādā iebrienot zampa sniedzas līdz krūtīm).

Foto: http://foto.inbox.lv/lietotajs21/Tautas-rogainings-2010 , vēl foto: http://foto.inbox.lv/inta38/Tautas-rogainings_2 ,

* Rogainings ir komandu orientēšanās sports apvidū īpaši garā distancē. Komanda, kurā ir 2-5 dalībnieki, apmeklē kontrolpunktus (KP) izvēles secībā noteiktā laikā. Komandas uzdevums ir iegūt pēc iespējas vairāk ieskaites punktus, kuri tiek piešķirti par KP apmeklēšanu. KP ir dažādu ieskaites punktu vērtības – to norāda kontrolpunkta 1. cipars, piemēram, 35KP vērtība ir 3, bet 74KP vērtība ir 7. Kontrolpunktu ieskaites vērtība bieži ir atkarīga no tā pieejamības, attāluma līdz starta vietai, kā arī no grūtības pakāpes. Būtiski ir iekļauties norādītajā kontrollaikā, jo par katru nokavēto minūti tiek atskaitīti iegūtie punkti.

© Krishjohn & Tuksneša Vētra & Aivars703