Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Kā es otrreiz braucu TDS lūkoties.

Iesākumā pagāja pieci gadi kopš spārnotās frāzes “Nākamgad skriešu pusmaratonu”, tad pagāja pieci gadi kopš noskrēju pirmo pusmaratonu. Vēl pēc pieciem gadiem noskrēju pirmo maratonu. Tagad pēc pieciem gadiem, piekto reizi atgriežos Šamonī kā dalībnieks, lai otrreiz startētu TDS.

Procedūra, kā ierasts – lai tiktu pie numura, ir jāatrāda obligātais ekipējums. Pirms tam vēl tiek izstaigāts tirdziņš un veikali, jo ideja par iepriekš noskatīto mugursomu neliek mieru. Bija doma par jaunas lampas iegādi, bet tā soma tomēr ar mani vairāk uzrunā. Kā nu ne, ja šodien tiek tirgota ar atlaidi.

Pie reģistrācijas tiekam diezgan ātri un ar Tomu nosmejamies, ka mums jāatrāda sīkumi – telefons, folija sega, ēdiena rezerves, bufs un ūdens. Dāma gan pamanās pajautāt, vai man tiešām ir tikai 0.5l ūdens pudele. Nē, protams, re kur pat divas dzeršanas sistēmas. Ārā ir karsts. Numurs ir, aproce ir, soma ar’ nomarķēta.

20160823_202559

Lai nebūtu garlaicīgi, organizatori iepriecina ar “Warning about hot weather in the coming days! Check your email for more info(tulk. – Brīdinājums par karstiem laika apstākļiem tuvākajās dienās. Vairāk informācijas – epastā). Lieki piebilst, ka atsūtītajā e-pastā bija informācija, ka no 10-18.00 sola +32°C, kā arī aicinājums trasē ņemt līdzi minimums 2l ūdens, saules krēmu un saulesbrilles. Skaisti. Nez, kāpēc ir sajūta, ka atkārtojas 5 gadus veca vēsture, kad organizatori atsūtīja informāciju, ka kalnos ir lietus un +14°C.

Lai vai kā, kempingā manāmā rosība ne tikai pie mums, bet viennozīmīgi varu teikt, ka esam redzamākie rītdienas skrējēji. Šogad esmu gudrāka un vēl Rīgā esot nomarķēju aizlienētās nūjas, ja nu kādam viņas atkal iepatīkas, tad vismaz varēs mani uzreiz sazvanīt un atdot. Ingai šī ideja patīk. Pirmais dienas kārtībā ir pārrevidēt obligāto ekipējumu, kur ziemas velojaku aizstāju ar plāno, garo kreklu; silti un ūdensnecaurlaidīgi cimdi paliek tikai ūdensnecaurlaidīgi; līdzīgs liktenis piemeklē cepuri, atstājot tikai bufu. Lai vai ko mēģinātu izdomāt, lietus bikses un jaka ar smagu nopūtu tiek nolikta čupā – vajag. It kā kalni ir un paliek kalni, bet lietu nesola… Kad viss vajadzīgais ir satīts pārtikas plēvē atliek pēdējais un svarīgākais – visu iekrāmēt somā. Pēc trešā riņķa pa kempingu soma pieregulēta, pārtikas krājumi pa kabatām pārdalīti un sistēmas dzeršanas caurulītei ērtākais novietojums atrasts. Vēl tik tāds sīkums kā laicīgi aiziet gulēt un rīt pus četros piecelties, jo uz Courmayer pieteicu vienu no pirmajiem autobusiem. Tas tā, lai tur var mierīgi pagulēt. Kamēr no rīta klusītēm rosos pa savu telti un ēdu vakar vakarā sagatavotās brokastis jau dzirdu, ka Toms bažīgi sauc – Lauma? Nu ja, jāpārbauda vai esmu pamodusies.

Uz kuru autobusu esi pieteicies, īsti neviens nepārbauda (visi apzinīgi nāk uz noteikto laiku), jo tie te stāv rindā un, tiklīdz kā brīvprātīgie pasaka, ka pilns, tā prom ir. Īsinādami laiku līdz startam, sporta hallē atrodam brīvu matraci un tāpat kā pārējie izmantojam laiku lietderīgi – guļot. 15 minūtes pirms starta vajag stresu? Vajag. Kur ir starts? Toms teicās zinot, esot jātiek pāri kaut kādam tiltam. Sevi mierinu ar domu, ka neesam vienīgie, kas dodas uz startu un gan jau, ka citi zin, kur jāiet. Kā tad. Nezinu kā, bet nepilnas septiņas minūtes pirms starta esam nonākuši īstajā vietā. Laiks tieši tik cik, lai uztaisītu kopbildi, Tomam nodot somu, man novilkt lietus jaku un ielikt somā, jo, lai arī sešos no rīta ir silts, pusgarās bikses sabīstos vilkt nost. Tas, ka tā nebūs vienīgā lieta, par ko es pēcāk uz sevi līdz pat pirmajam KP dusmošos, ir jau cits stāsts. Tomam ir plāns, ka mēs ejam kopā. Jāatzīst, ka tas nesaskan ar manējo, bet lai jau, un par savējo plānu klusēju.

20160824_055613

Starts. Skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Toms skrien nedaudz pa priekšu un rāda ceļu, tas ir, piefiksē sašaurinājumus, šķēršļus, tai pat laikā jau tagad pārdesmit metrus pēc starta viņš tai burzmā virzās ātrāk par mani. Labi. Tas ir tikai sākums… Pilsētā dzirdamas ovācijas, zvani, gaviles, respektīvi – ballīte ir sākusies, mēs izmetam nelielu loku cauri pilsētai un dodamies slēpošanas trases virzienā. O, jā. Šo kāpienu es atceros. Mans temps kļūst aizvien lēnāks un saprotu, ka pret kalnu pat sākumā nav prāta darbs skriet. Toms lēnām, bet tomēr attālinās. Vēl tik dzirdu, ka šis nosauc, ka vēlāk tiekamies. Kā tad. Šāds scenārija pavērsiens nudien neietilpst manos plānos. Jā, manā plānā ir būt ātrākai vismaz par Tomu un kāpēc gan lai es nevarētu iekļauties 30h? Tālumā aiz kalniem lēnām aust jauna diena, bet es tikai kāpju, kāpju un kāpju.

20160824_065718

Courmayer aust jauna diena

Ja sākumā tas nebija tik uzkrītoši, tad tagad garām iet visi, kam nav slinkums un kas raitā solī pārvietojās ar nūjām. Nē, nūjas man nav plānotas, vismaz ne tik ātri. Varbūt vēlāk naktī, varbūt. Kāpju aizvien augstāk un domāju, ka nekādi “nevaru” atcerēties, kam bija tā gudrā ideja iet maksimāli daudz bez nūjām. Bet tas ir tik sasodīti grūti un tūlīt, tūlīt visi būs mani apsteiguši. Nē, tā nevar. Metu savu lepnumu pie malas, apstājos un izvelku pie somas piestiprinātās nūjas. Veltu savā virzienā dažas pamācošas frāzes un turpinu kāpt. Ir labāk, ir daudz labāk. Bet tas tāpat nemazina manu satraukumu, ka aste tuvojas. Nepatīk. Ir tikai pusastoņi no rīta, bet saule cepina kā negudra. Bail domāt, kas būs vēlāk. Aizvien vairāk sevi pieķeru pie domas – kāpēc startā nenovilku arī pusgarās bikses. Bet tagad cenšos ar sevi sarunāt, ka jātiek līdz pirmajam kontrolpunktam, tad varēs uz minūti apstāties un kāpt tālāk. Varētu arī tagad, bet tā aste… Pirmais kontrolpunkts ierīkots pacēlāja mājiņas pakājē, lielākā daļa dalībnieku apsēduši dzeršanas punktu. Man vienīgā doma novilkt tās sasodītās bikses un ātrāk pazust no šejienes. Jo dažus metrus tālāk manāma nākamā šaurā, piestūķētā taciņa un aste arī tuvojas.

20160824_072624

Col Checrouit kontrolpunkts

Priecājos, ka kalni met ēnu, bet tas, ka velkamies gliemeža tempā, nav iedvesmojoši. Nepilnas divas stundas un nepilni septiņi kilometri nav diez ko cerīgi, mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums, un laika barjera ir labi tālu no manis. Minūtes rit, un mēs tik kāpjam un kāpjam. Zaļās zonas paliek aizvien mazāk un mazāk. Smilšainās takas nomaina akmeņu takas. Saule spīd aizvien spožāk un spožāk. Saulesbrilles lepni gozējas uz galvas. Taisnās vietās paskrienu, jo ceļš prasa skrējienu. Bet šie posmi nav gari. Aiz līkuma tālumā var samanīt dalībnieku čūsku. Atkal būs jākāpj augšup. Ielejai otrā pusē kalni. Aste aizmugurē izstiepusies. Kāpju un domāju, cik vēl augstu jākāpj. Gribu ēnu. Tā jau Tev kāds to dos. Aizvien vairāk parādās akmeņainas – kalnainas serpentīntakas. Pa priekšu aizskrien trīs spāņi (?) ar vienādām ūsām un cepurītēm, kaut ko jautri tērzēdami savā starpā. Te vienā brīdī man aiz muguras kāds zem deguna noburkšķ kaut ko ļoti nepieklājīgu. Es tikai līdzjūtīgi un piekrītoši pamāju ar galvu. Nevar būt, paceļu acis, un augšā rēgojas kontrolpunkts.

20160824_104518

Ceļā uz Col Chavannes virsotni. Tipiskas akmeņainas kalnu takas.

Urā, pirmā vājprātīgā virsotne Col Chavannes 2603m ir sasniegta. Tā kā te ir tikai vienkāršs pīkstošs kontrolpunkts, tad atšķirībā no citiem nekavējos un dodos pa ceļu lejā, pie sevis prātodama labāko skrējiena taktiku. Galvā citu domu kā – aizvākt sauli, gribu ēnu, kur ir avots, cik vēl ilgi, kā skriet, lai jau viņi skrien, vēl tālu un kāpēc – man nav. Izvēlos skrējiena saudzējošo taktiku, kādu gabalu paskrienu, tad atvelku elpu un paeju, atkal paskrienu un atkal eju. Tā mēs bariņš draudzīgi maināmies iešanas pauzēs. Pag, kur visi palikuši? Tālumā manu tikai dažus, bet priekšā tukšums… Protams. Pēc maza līkuma arī es pamanu kalnu strautu un redzu ŪDENI. Auksts avota ūdens. Kur palika tas pirmais puslitrs, nezinu, bet otrais dodas man līdzi trasē. Vēl tik mati jāsaslapina un gandrīz kā cilvēks varu doties tālāk. Ar laba vēlējumiem šo paradīzi atstāju citiem skrējējiem.

20160824_113027

Oāze zemes virsū

Ainava turpmāko stundu, pusotru nemainīga. Apkārt vieni vienīgi zaļi kalni. Te kādreiz bija kalnu strauts, te arī. Priekšā tilts pāri kalnu upei, tai blakus pussagruvušas mājas, nevar saprast, dzirnavas kādreiz te bijušas vai kas. Sen nav augšā kāpts, ne? To, cik gara ir aste, vairs nevar saprast, bet vienu gan pulkstenis rāda, ka lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas nākošais kontrolpunkts. Organizatori bija parūpējušies par dalībniekiem un gudrajiem pulksteņiem bija izstrādāta aplikācija, kas rāda, cik tālu līdz kontrolpunktam, cik augstu atrodies, cik laika vēl palicis. Lieki piebilst, ka, jo tālāk gāju, jo neprecīzāk rādīja, līdz apnika un atslēdzu šo opciju (nekurienes pļavā parādīja, ka kontrolpunkts klāt). Mmm, forši, atkal jārāpjas augšā. Tā, kas tur bija ar tiem mākoņiem? Tikai sasodīti zilas debesis un saule. Esmu jau septiņas stundas trasē un telefons kā partizāns klusē. Laiku īsinādama, sāku rakstīt īsziņas uz mājām, lai vismaz būtu kāda izklaide un pie reizes varētu pažēloties: “Es te sauļojos +32°C.” Atbilde ilgi nav jāgaida “Forši un skati arī gandrīz dievīgi. Man tagad rāda, ka esi virsotnē un tagad Tev jādodas uz leju”, “Es kaut kādus 10km noplivināju uz leju. Tuvojos Alpets. 6km līdz laika barjerai.”, “Turies izskatās, ka Tev labi iet uz priekšu. Tā turēt. Kā kalnu kaziņai, lai viegls solis.” Kārtējo reizi nosmaidīju un vilkos tālāk augšup. Jo tālāk eju, jo vairāk prātoju – kāpēc; cik vēl ilgi; vai tiešām man to vajag; bet, ja nu tomēr? un tādā garā.

20160824_115953

Uzmanību govis. Reizēm gājām cauri aplokam, reizēm tikai garām, reizēm govju nebija

Uzmanību govis. Kā tad. Mūs expo brīdināja par trim šāda tipa zīmēm, bet to govju ir tik daudz, nu tik daudz.

20160824_131441

Viņu paradīze. Tālumā ielejā ezers, rododendru kalns un kontrolpunkts

Piemēram, šīs i nemaz nedomā griezt ceļu skrējējiem, bet laiski kādus metrus desmit man pa priekšu šķērso taku līdz dubļu pļenčkai. Tā, tā. Gaisā smaržo pēc kontrolpunkta, vismaz es jūtu, ka viņam drīz jābūt. Taisnību sakot, šajā brīdī apjaušu, ka organizatoru izstrādā aplikācija gudrajiem pulksteņiem reāli melo, tas ir, pulkstenis apsveic ar kontrolpunkta sasniegšanu un sāk skaitīt kilometrus līdz nākošajam, bet es no iepriekšējās reizes atminos, ka man vēl jāpieveic rododendru kalns. Ko nu vairs. Skatos uz zilajām debesīm, zilo ezeru, sauli un prātoju vai tas ir tas rododendru kalns, kur viņgad rāpos augšā?

34079988

Rododendru kalnā

Varbūt nopeldēties? Ai, nē, labāk kārtējo reizi iebāzt galvu ūdenī. Protams, ne pirmo un pēdējo reizi galvā pazib doma, ka varbūt iegāzties tai ezerā, kalnu upē, avotā atveldzēties, jo nepaietu ne pusstunda, ka būtu izžuvusi. Te zīme, kas norāda, ka turpmākos 50m nūjas lietot nedrīkst. Bet lūdzu, varu pavilkties arī nūjas rokā turot. Velkos augšā kalnā un galvā jau spriežu, ko darīšu kontrolpunkts. Ierastā zupiņa, kola, apelsīns, kekss. Tad vēl vajadzētu uzēst kādu želeju vai batoniņu. Apmēram skaidrs. Ceļš it kā skrienams, bet eju un graužu batoniņu. Itālijas – Francijas robeža. Pie sevis rēķinu, ka tur lejā būs Inga ar papildus želeju krājumiem. It kā jau zinu, cik un ko es ēdu šādos pasākumos, bet neierasti karstie laikapstākļi manā ēdienkartē ieviesuši reālas korekcijas un nekādus batonus (kā parasti) negribu, gribu želejas, želejas un želejas. Manu prātuļošanu pārtrauc Ingas zvans, ka viņa nebūs Saint-Maurice, jo esot kaut kādas nesaprašanās ar autobusiem, esot pusceļā, bet braucot atpakaļ. Nē, nē, nē. Želejas… Tas tāpat neatvieglo dzīvi, jo tagad 15km uz leju. Paskrienu, paeju, paskrienu, atkal paeju. Ēna! Mhm, ja vien tur būtu vieta… Soļoju tālāk. Kā gadījās, kā ne, pēkšņi ar mani noķer Līga. Pārmijam dažus vārdus par to, kāds skaists laiciņš ārā un citus sīkumus. Nospriežam, ka prātīgumam šodien liela nozīme, tāpat Līga nosaka, ka tālāk neies un atkal paliks tur lejā. Viņai par karstu. Samājamies, un es trasē palieku pēdējā no latviešiem. Ūdens pudelē sen jau vairs nav ledus auksts, bet ir labāks par sistēmā esošo suslu. Ūdens! Tikai, lai līdz viņam tiktu, ir jāpārvar dubļi, un neesot dzerams. Labi, ka pēc brītiņa ir sile ar tekošu Ūdeni. Godīgi izstāvu savu rindu un tieku pie šī brīnumgarā dzēriena. Kārtējā serpentīnēnā manu Līgu. Atkal pārmijām dažus vārdus. Bet man kopš iepriekšējās reizes ir plāns, ja jau viņa paliek kontolpunktā, tad es varētu izprasīt želejas. Domāts, darīts. Nē, tādas viņa neēdot. Var piedāvāt tikai batoniņu. Uij, nē. Tie man pašai ir. Īsi izstāstu, kāpēc man vajag želejas un, ka Ingai nesanāca atbraukt. Nu neko. Turpinu “palēkdamies” lidot lejā. Solis, solis, nūja, nūja, solis, solis, nūja, nūja. Vēl tālu?

Saint-Maurice. Ledus, to es saprotu, tas ir komforts. Tā zupa. Sēžu un prātoju, kur somā esmu iestūķējusi atrādāmo ekipējumu. Lieki teikt, ka ir sajūta, ka esmu kā tāda izžuvuši vīnoga. Arī sēžot un neko nedarot. “Tikko video redzēju kā Tu soļo cauri pilsētai.”, “Sēžu, ēdu un domāju. Vai man ar galvu viss kārtībā, vai neesmu nedaudz saulē pārcepusies.”, “Kāpēc Tev nav cepure galvā?”, “Negribu uzvārīt smadzenes.”, “Atpūties, uzkrāj spēkus un saņemies lielajam kāpienam. Es zinu, ka grūti un karsti. Esi prātīga. Ja nu prāts atgriežas, tad “k čortu” visus un baudi dabu. Rāpo, rāpo vien augšā.” Viegli jau teikt – rāpo augšā. Jā, es gāju bez cepures un apzināti, jo zinu, ka mans organisms dzesējas arī caur galvu. Tāpat zinu, ka mani biezie mati un slapja cepure nav tā pati labākā kombinācija karstā laikā. Protams, ja būtu jāsēž saulē uz vietas, tad bez cepures nekur nerādītos. Bet par joka pēc līdzi paņemtajām saulesbrillēm esmu sajūsmā. Noder. Lai tiktu uz dāmistabu, ir jāizspraucas cauri žogam, pēc tam tāpat jāielien atpakaļ dalībnieku zonā. Otro reizi esot pie ledus mucas, Līga nosaka, lai esmu prātīga un, ka vispār ārā esot +38°C (tas tikai pie 813m). O, jē. Nez, kāpēc es par to nebrīnos. Vēlāk gan uzzināšu, ka Līga nedaudz pārdzīvoja, ka nevarēja man palīdzēt un iedot želejas, bet kā ir, tā ir. Nezinu, vai man tikai tā šķita, bet uz obligāto ekipējumu šie skatījās tā caur pirkstiem, vismaz par manu satīto lietus jakas desiņu neko neteica. Tradīcijas jāturpina. No šī kontrolpunkta izvelkos vien 10 minūtes pirms tā slēgšanas.

20160824_200943

Ap 19.00 kalnos riet saule

Manā bezemociju sejā smaids parādās vien brīdī, kad pilsētas centrālajā ielā aktīvi tiek muzicēts, bet pārējā laikā viss ir vienalga. Viss vienalga jau ir kādu brīdi. Uzvelkos pa stāvo asfaltēto ielu augšup. Pasēžu ēnā uz trepītēm, uzgraužu batoniņu, bet kā negribas celties. Velkos augšā kalnā un prātoju. Man tiešām to vajag? Tiešām, tiešām? Nekas jau nenotiks, ja atkal nefinišēšu. Aizvien vairāk dalībnieku sēž trases malā un atpūšas. Bet varbūt tomēr finišēt ar godu un kāpt lejā, kamēr neesmu pārāk augstu uzkāpusi. Spriežu un domāju visādi. Paskatos lejā uz ieleju, kas paliek aizvien zemāk un zemāk. Bet varbūt tomēr ar godu finišēt. Jo augstāk uzkāpšu, jo vairāk būs jākāpj lejā. Ik pa brītiņam pretī nāk kāds dalībnieks. Klusējot paiet garām, bet sejā var redzēt, ka novēl mums veiksmi un izturību. Stāvu ēnā un domāju, vai man tiešām to vajag. Tie ir vēl sasodīti gari un grūti 70km, un nakts. Un, kas būs labāk, ja uzkāpšu augšā, izdomāšu finišēt ar godu, un tad jau tāpat būs jākāpj lejā līdz autobusam. O, jē govis. Mušas??? Ko mušas dara 2000m augstumā. Aizvācaties no manis, jel. Kas es jums kaut kāda izklaide, nu cik var. Projām, projām. Tā, kas tur palika ar to finišēšanu ar godu. Nu labi līdz nākošajam kontrolpunktam. Un tad gan viss. Kāda starpība, ka tur paliku arī iepriekšējo gadu. Un vispār ārā aizvien ir sasodīti karsts. Bet, ja Cormet de Roselend izstāšos, tad tā arī neuzzināšu, kas ir tālāk. Un? Pasaule jau no tā nesabruks. Būšu vismaz ar godu finišējusi. Turpinu tālāk vilkties, iegrimusi savās domās. Neticami, bet vakars dara savu. Tā trakā saule lēnām pazūd, un beidzot var sākt elpot. Tas gan nemazina prieku, ka tāpat ir grūti. Virsotnē krodziņš piedāvā pieklājīgu dzērienu izvēli. Es tik nosmaidu, ka 0.5l ūdens pudeli var iegādāties pa 5€, bet, ko padarīsi. Vēl kāds laimīgi tiek novadīts pa taisnāko ceļu lejā. Pag, bet kas tad tas? Ko Toms dara man tepat priekšā? Pēc maniem aprēķiniem viņam bija jābūt uz pārejas. Noķeru Tomu, šis stāsta, ka augšā kāpis piecas stundas. Oho, man šis kāpiens prasīja divas ar astīti, bet es vilkos. Vispār viņam esot slikti, neko negrib ēst. Domā, ka varbūt jāstājas nākošajā kontrolpunktā laukā. Es izstāstu, ka Līga palika lejā. Un, ka arī domāju nākošajā punktā palikt. Štrunts par finišu. Toms vēl no muguras nosauc, ka tiekamies kontrolpunktā pie makaronu bļodas. Tā kā beidzot ir puslīdz normāls laiks, tad beidzot var skriet, un prom biju. Pie sevis vēl nosmējos, ka tā jau es tagad izstāšos. Un es nebiju vienīgā, kas tā nodomāja. Pār kalniem lēnām riet saule. Kamēr var, tikmēr izmantoju izdevību pārvietoties bez lampiņas, kas man pat ļoti labi izdodas. Šai akmeņainajā serpentīnā uz leju pārvietojos ļoti raiti, jo vienā brīdī piefiksēju, ka mani palaiž pa priekšu un tad seko. Nu ja. Man kājas pa taku šaudās kā tādas mazas bultiņas meklēdamas labāko ceļu. Atkal kaut kādas pelēkas klinšainas sienas. Šos akmeņus jau sāku neieredzēt.

20160824_210904

Passeur de Pralognam pāreja. Izgaismota, novilktas virves drošībai un daudz glābēju

Ir pāreja jeb Passeur de Pralognam. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, man neviens nestāsta par bīstamo kilometru. Pati visu zinu. Bet gara acīm redzu tā gada tumsu, dubļus un lietu, brr. Bet ko es, smaids līdz ausīm, pie sevis svilpoju – es no vilka nebaidos, nebaidos, un kāpju tik vien lejā. Jā, akmeņi te ir, bet tas man neaizliedz turpināt svilpot visu, ko es māku. Kamēr es eju un prātoju, ko es ēdīšu, cik ilgi uzturēšos un, ka vajadzētu uzvilkt sliktākas/garākas drēbes, mani noķer Toms. Šis esot pēc manas aiziešanas pasēdējis uz akmeņa, padomājis pa dzīvi, sajuties labāk un noķēris mani. Sēžu pie galda un skatos uz makaroniem. Ēd, Lauma, ēd. Nē, nevis baksti ar dakšiņu, bet apēd visus makaronus, ne tikai izlasi sieru. Un tos pēdējos piecus makaronus arī. Tā, labi. Tagad izdzer zupiņu. Negribi, nē, tā nebūs. Dzer. Ā, bet ābolu jogurtiņu gribi? Redzi kā Toms ar garu muti ēd. Nē, negribu. Tos gardos batoniņus gan gribu un paņemšu vēl līdzi trasē. Pulkstenis otro un ne pēdējo reizi tiek uzlikts lādēties. Tāpat uzvelku pusgarās bikses un lietus jaku. Pēc pieredzes zinu, ka naktī ir auksts. Kā tad. Ja sākumā drebinos, tad pēc pārsimts metriem saku Tomam, ka pārvilkšu garo kreklu, jo man ir pa karstu. Vēl pēc pārsimts metriem saprotu, ka garo kreklu man arī nevajag. Tā turpinu ceļu ar to pašu īso kreklu. Varētu jau vilkt nost pusgarās bikses, bet tāds slinkums. Atkal kaut kur velkamies augšā. Piena ceļu redzi? Un zvaigznes? Kad skaties, tad izslēdz lampu. Jā, neaprakstāms zvaigžņu daudzums un tik tuvu, ka ir sajūta, ka varētu tās visas aizsniegt ar roku. Tā, tā. Skatos uz lielajiem greizajiem ratiem un man ir pilnīgi skaidrs, kur kempingā atrodas mana telts, kā arī redzu, kur Šamonī ielejā atrodas Planpraz un Brevet virsotnes (attiecīgi zemāka un augstākā/tālākā zvaigzne) un tad man aiz muguras ir Monblāns.

Jā, es zinu, ka naktī nāk miegs, bet man viņš tagad nebija plānots. Vismaz ne šobrīd, kad uz takas ir pilns ar akmeņiem. Cik forši ir streipuļot un migt ciet. Sapurināties, paspert trīs soļus un atkal migt ciet. Un tu saproti, ka neesi tāds vienīgais, kam nāk miegs. Vismaz tev nav slikti, kā citiem, kas piestājuši takas malā un vemstās, tāda pilnīgi ikdienišķa situācijā trasē. Vai arī tu sēdi trases malā un viņi sēž trases malā, jo krūmu aiz kā paslēpties ta’ nav. Kad esam sasnieguši kārtējo mazo kontrolpunktu, saku Tomam, ka vajag atvilkt elpu uz soliņa un pagulēt kaut vai piecas minūtes. Zinu, ka laiks ir tik, cik ir, bet es gribu gulēt. Sēžu un guļu, ja to var nosaukt par gulēšanu, līdz Toms baksta un saka, ka jāiet. Bet man acis aizvien krīt ciet. Kamēr Toms stāv un skatās zvaigznes, es pusaizmigusi velkos no aizmugures. Trases malā sēž dalībnieki, nez viņiem slikti un vajag palīdzēt? Ja atsaka priekšā ejošiem, tad mēs neko nejautājam. Tas ir līdz brīdim, kad pašiem nāk atskārsme, ka viņi guļ, kurš sēdus, kurš izlaidies zālītē. Ilgi nebija jāgaida, kad ierosināju bomzītī pagulēt slapjajā zālē ar izslēgtām lampām, lai siltāk virsū uzvelku lietus jaku. Cik ilgi šādi gulēsi? Protams, kamēr sāk salt. Nakts tomēr. Bet bija tik labi, ka īsti nemaz negribas celties. Miegs pazuda uz kādām desmit minūtēm, un es atkal sāku čīkstēt, ka miegu ciet. Tā kā man ir ierobežots želeju skaits, tad Toms iedod vienu no savējām, jo tāpat viņas neēd. Kamēr mēs mielojamies, mums garām paiet vecs onka, kuram par katru cenu vajadzēja tikt mums garām, bet pats augšup nevar pavilkties un garām arī nelaiž. Tā vienā platākā vietā aizlavos garām un skatos, kur Toms, bet šis kā iet aiz viņa tā iet. Bet man tāda enerģija parādījusies, ka varētu visu trasi nojozt acis nepamirkšķinot. Tai pat laikā apzinos, ka nu jau mēs ejam kopā un atstāt viņu sev aiz muguras nav smuki. Bet drīz ir jābūt kaut kādai kazu/govju fermai ar kontrolpunktu, un tur es viņu sagaidīšu. Tā palēkdamies aizplivināju augšup pa taku un tālāk pa balkonu, kurš nevarētu teikt, ka bija ļoti plakans, drīzāk ar skaistu leņķi lejup.

20160825_113416

Slīpās, akmeņainās “balkona” takas

Pie sevis vēl smejos, kur pati biju agrāk un želeju neapēdu. Kam negadās. Tālumā kaut kas spīd. Kontrolpunkts. Hmm, nav. Govis aizgaldā uz slaukšanu sadzītas. Un visa zeme ar govs pļeckām. Iekāpt negribas, bet īsti izvēles nav. Cenšos kaut ko izpurināt no apavu zolēm, bet nekas nesanāk. Manu apavu zoļu tīrīšanu iztraucē vēlme tikt sirsniņmājā. Es viņu redzu, bet tai pat laikā viņa ir tik tālu. Gandrīz vai skriešus tieku līdz tai. Vispār jau man patīk apavi no kuriem viss izbirst laukā, jo ejot zoles ir smuki iztīrījušās. Ieejot kontrolpunktā, dāma izmisīgi cenšas nolasīt katra dalībnieka vārdu un uzmundrināt. Kā paņēmusi kolu, tā Toms klāt. Esot dzirdējis, ka mani nosauc. Fiksi kaut ko uzkožam un ejam tālāk, jo laika ziņā ir iekrātas nepilnas divas stundas, bet tas nav daudz. Toms stāsta, ka tagad būs jāiet gar upi, tad jāuzrāpjas vienā kalnā, tad lejā un tad vēl pēdējais kalns un būsim savā ielejā. Mhm, tas neizklausās iedvesmojoši. Tumsā jau neko nevar redzēt, bet tā skaņa, ar kādu blakus plūst kalnu upe, izsaka visu.

14102917_10208494816185701_1870396166116275609_o

Trosēs iekārtais tiltiņš pār kalnu upi

Lēnām aust jauna diena. Kalnus nomaina meži, mežus nomaina, sakņainas takas, tad atkal kalni. Mana pēda lēnām sāk protestēt pret šo pārgājienu, laikam būs tulzna. Nezinu kā, bet nedaudz šo piekukuļoju ar apcerējumiem par dzīvi, un šī apklust gandrīz līdz trases beigām. Esam norāpušies lejā kaut kādā ielejā. Ja godīgi, tad man visas ielejas vienādas. Manis pēc tā varētu būt pat mūsējā. Septiņos no rīta tā ir tukša un klusa, tik kaut kādi saguruši dalībnieki apkārt vazājas un troksni taisa ar savām nūjām. “Labrīt! Kas jauns kalnos?”, “Nekas. Apnikuši. Kādi 20km vēl.”, “Malacītis. Tu esi stipra un superīga. Turies.” Kā tad, kā tad. Viegli teikt. Tā bariņš ievelkamies Les Contamines. Nu jau ir stadija, ka abi saprotam, ka, lai vai kā, bet līdz finišam aizrāposim. Viegli nebūs, bet jā, mēs finišēsim. Kontrolpunktā organizatoru vairāk kā dalībnieku. Tu tikai paskaties viņu virzienā, un tev kaut ko atnes. Mums gan tā nepaveicās, jo laikam izskatījāmies pārāk dzīvelīgi, bet citiem šāda ekstra bija. Nekas vairāk par kolu un apelsīniem mani neinteresē. Ja nu vienīgi vēl tie gardie batoniņi. Šis bija arī vienīgais kontrolpunkts, kur organizatori visus dalībniekus dzina prom. Tieši tā, centās aizdzīt trasē, jo ik pa brītiņam skandināja cik vēl palicis līdz kontrollaika slēgšanai. Mēs pratāmies un stundu pirms slēgšanas pametām šīs viesmīlīgās telpas. Kamēr velkamies pa pilsētu, un mūs uzmundrina tie paši daži citu skrējēju līdzjutēji, man kārtējā telefonpauze: “Lauma, tikko Tev nosūtīju čupiņu spēka un domu. Ceru, ka sajūti. Video izskatās nežēlīgi grūti, lai spēks un izturība ar Tevi. Tu vari. Uz priekšu!”, “Ir arī grūti. Pat 24h mtb bija vieglāk.”, “Ticu. Palūgšu augstākiem spēkiem, lai Tev palīdz. Bet Tu ej, kaut lēnām, bet uz priekšu. Un zini, ka mēs jau lepojamies ar tevi. Ļoti.” Saule lēnām ceļas aizvien augstāk un augstāk, zilas debesis un mākoņu kā nav tā nav. Atkal būs skaista, saulaina diena. Burvīgi. Saprotu, ka pusgarās bikses būs manas sabiedrotās šodien, jo, kas notiek ar manām kājām pēc vakardienas saules peldes nemaz negribu zināt. Par to es domāšu, kad tikšu kempingā (atkāpei gan jāteic, ka skrējiena laikā ieguvu stilīgu skrējēja iedegumu – šortiņus, bez apdeguma pazīmēm, jo kurš tad lieto pretiedeguma krēmu). Nē, nu es jau saprotu, ka naktī rādās visādi rozā ziloņi, klavieres un kas tik tur vēl ne, bet tagad gaišā dienas laikā redzu, kā uz akmens sēž vīrs ar platmali un makšķernieku mugursomu plecos. Pienākot tuvāk saprotu, ka nekas vairāk kā pie akmens samesta zaru čupa tā nav. Jāatzīst, ka visādi brīnumi man vēl nākamās piecas stundas rādījās. Spēju tikai nobrīnīties par savu iztēli. Kur var atrast tik stāvus piebraucamos ceļus, m? Un tad vēl tās sasodītās meža takas ar saknēm un akmeņiem. Zīmi “govis” neieredzu ne acu galā. Bet es sapņoju par Ūdeni. Ja vien tā upe nebūtu tik zemu, varētu pat nokāpt un atvēsināt galvu.

20160825_075406

Nopietni – kalns? Mēs jau viņiem visiem nepārrāpāmies pāri? Ejat tak jūs visi kaut kur, man viņu simtu gadu nevajag. Jā, jā. Zinu, ka tie ir tikai nieka 500 augstuma metri. Sēžu sapīkusi uz akmens un saprotu, ka aiz tā kalna ir mūsu ieleja. Štrunts ar viņu. Toms piedāvā kaut kādu garas iedarbības želeju, kuru es, protams, pamanos daļēji izķēzīt pa savu kreklu. Skaisti. Kaut kā ar ūdens palīdzību izskaloju, vismaz vairāk nav lipīgs krekls. Bet tas kalns… Negribu, aizvien negribu. Citu variantu jau nav kā vien vilkties augšup. Drīz mums nāk atklāsme, ka kalnā kāpjam pieklājīgā tempā un esam noķēruši tos, kas mums likās tālu un neaizsniedzami. Pār virsotni aizlido helikopters. Virsotne Col de Tricot mūs pārsteidz ar organizatoru sagatavotu ūdeni, tad skaidrs, kāpēc šis te lidinās, jo pēc apraksta šajā kontrolpunktā nekādas ekstras nebija paredzētas. No piedāvātajām divām pudelēm paņemu tikai vienu un to pašu rezervei, jo dzeramais man ir pietiekoši. Pēc trases profila tagad tikai uz leju. Ja visi mūs laida garām, augšā kāpjot, tad pēcāk mēs visus laižam garām, lejup ejot. Izdangātas takas, akmeņi, rododendri, zaļa zāle, jeb viss ko vēlies, arī ēna nedaudz. Atkal augšā, nu nē. Un atkal mēs maināmies. Tas ir līdz brīdim, kad ir jāiet pa slīpu balkonu, kur drošībai savilktas troses. Skatos uz to sasodīto akmeņaino trasi un aizvien vairāk priecājos, ka viņgad man TDS beidzās pēc 60km. Nebūtu es te togad pa tiem akmeņiem, tajos dubļos un lietū izlavierējusi. Bija arī trosēs iekārts tilts pār dārdošu ūdenskritumu, iespaidīgi. Galva tukša no domām, ja nu vienīgi cīnos ar saviem taureņiem un pūcēm par vēlmi te nepalikt un turpināt kustēties. Bet, ja tā labi padomā, tad pāris pēdējās stundas kustos tādā kā autopilotā, bet tas mani jau sen vairs neuztrauc. Toms jau pirms kāda laba brīža ir aizskrējis pa priekšu. Te tev bija kopā līdz finišam un man ir vienalga, lai jau iet. Vilciens? Ielejā kursē vilciens, nopietni. Pirmo reizi par tādu dzirdu, kur nu vēl redzu dzīvē. Interesanti. Kontrolpunktā nedaudz ledus, šļūtenes duša. Tomu nemanu līdz pirmajai koka ēnai. Šis uzkāpis augšā, paskatījies, ka manis vēl nav, un izdomājis atpūsties, pasēžot koku ēnā. Uz ko es pastāstu savu izbrīnu par vilcienu un to, ka labi sapratu, ka viņam bija mani slinkums gaidīt un aizgāja uz finišu.

20160825_094428

Pēdējais kalns

Les Houches ievelkamies vien 40 minūtes pirms tā slēgšanas. Mums priekšā skaļš latviešu atbalstītāju pūlis, jo ikšķilieši gaida savu pēdējo skrējēju. Hmm, interesanti, pa kuru brīdi mēs viņu apdzinām. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk. No vienas puses apzinies, ka līdz finišam ir palikuši tikai 8km, bet no otras puses – pie velna viņus visus. Kamēr Toms vēl uzpilda ūdens pudeli, es ar viņa nūjām dodos tālāk. Kāds dalībnieks ar mani uzsāk sarunu, no kurienes, kā trase, kur palika kompanjons. Kad pastāstu, ka visās distancēs mēs esam ap 40 un mums pat ir sava PTL komanda, redzu vispārēju cieņu pret mums. Un jau atkal: “Super, duper esi izrāvusies. Kur tie tūkstoši palikuši, esi riktīgi pakāpusies. Vēl bišku izturi un finišs. Atkal nepamāji. Daivai, davai kustini kājiņas, vēl biķšķin palicis.”, “Pfff. +30°C. Ceri vien.”, “Ceru un ticu, ka vari.”. Pēdējos kilometros mikroreljefs ir mokošs. Mana nospiestā pēda sāp pie katra nelīdzenuma zem kājām. Nūjas jau ar vairs īsti nelīdz. Viss ir apnicis. Tāpat es nesaprotu tos, kuri TDS atgriežas atkal un atkal, lai šādi mocītos. Nu nē, šim nebūs atkārtojuma, nebūs. Bet par to domāšu pēc finiša. Kamēr mēs soļojam pa ieleju pretī finišam, mums garām aizsteidzas citi dalībnieki. Un man ir vienalga, vai man garām paiet viens vai desmit skrējēji. Tas mani vairs neuztrauc. Saule cepina. Upe blakus krācuļo kā negudra. Ar Tomu spriežam, ka būtu forši tur iegāzties un atveldzēties. Gandrīz pie pašas pilsētas ir divi ezeri, it kā klāt pieiet pat neliela pludmale, un kājas pat iemērkt varētu. Pilsētā jau esam, visādas mājeles arī, bet… Eu, nu cik vēl tālu. Kur ir tas pēdējais kilometrs cauri pilsētai. Pretī nāk laimīgi finišētāji, vietējie uzmundrina visus pēc kārtas, mūs aizvien kāds apsteidz, un mums aizvien ir vienalga. Tomam atklāju, ka vienu brīdi trasē domāju, ka finišā varētu kopistiksi ieskriet, bet šo domu atmetu, kad viņš teica, ka var līdz finišam tikai aiziet ne aizskriet. Pilsētā nūjas nevajag. Salocītas tiek stieptas rokā.

14054076_1355239447822780_3460815522710874845_n

Pēdējais kilometrs cauri pilsētai pa gājēju ielu

Pēdējais kilometrs. Nopietni pēdējais? Tiešām! Skaļas ovācijas sagādā mūsējie atbalstītāji. Tiekam gan pie bildes ar karogu, gan visādi citādi uzmundrināti. Uz aicinājumu skriet finiša virzienā nereaģējam. Arī arguments, ka mūs apdzen, netiek ņemts par pilnu. “Kas ir, Tomu nevari apdzīt?” arī īsti netiek ņemts vērā. Tiekam apzināti musināti uz skriešanu pēdējos finiša metros. Tā arī nesapratu, kuri bija īstie atslēgas vārdi un vispārējās ovācijas, bet es sāku skriet. Iesākumā atskatoties, vai Toms neseko. Ja ne, tad ne. Un tad man vajadzēja apdzīt visus priekšā esošos skrējējus līdz pat finišam. Es vēl nebiju trasē tik ātri skrējusi kā tagad. Man tiešām pirms brītiņa kaut kas sāpēja? Elpas nav, bet smaids pasaka visu. Apkārt ir tāda ovāciju gamma, ka ir sajūta, ka Tevi finišā sagaida kā uzvarētāju. Tā arī ir. Katrs finišētājs ir uzvarētājs. Drīz skriešus finišē arī Toms. Neticami, bet finišēju dalībnieku pirmajā tūkstotī un finišs sasniegts pēc 32h 25min 23sekundēm.

14068135_10208488015295683_2772936759205179189_n

Pēcvārds. Ko darījām pēc tam? Kempingā lepni izmantojām dušu, kas paredzēta tikai UTMB dalībniekiem. Iepriekšējā vakarā pirms CCC starta izrevidējām Jāņa līdzi ņemamo mantu kaudzi, par ko Jānis pēcāk teica paldies. Aizbraucām sagaidīt un uzmundrināt Ingu Lac-Champex kontrolpunktā, pie viena uzmundrinot arī Sanitu. Brīdī, kad gājām Ingai palīdzēt lielajā ēdamzālē, man viens jautā ,vai finišēju, atbildēju – jā, 32h ar astīti. Uz ko šis atrauc, ka esot skrējis aiz manis… Tā noprotu, ka viņš ir trasē izstājās. Tāpat pirmo reizi dzīvē izbaudīju, ko nozīmē saķert augstkalnes simptomus, tas ir, kad kalnos nedaudz asiņo deguns (organizatoru mediķus ar savu klātbūtni gan neaplaimoju, bet stresiņu sev ieguvu), kā arī sajutu burvīgo žvinguli, kad autobuss brauca augšā/lejā pa serpentīnu. Tā teikt, TDS paņēma no mana organisma visu, ko varēja, un tagad lēnām mani par to informē. Otrās dienas vidū sāku piefiksēt, ka kempinga kaimiņi mani apsveic ar finišu. Patīkami. Vienā brīdī apjaušu, ka viņi mani ir sajaukuši ar Almu, jo kurš gan spēj izsekot, cik latviešu meitenes ir kaimiņos un pie paldies saku, ka es jau vakar TDS finišēju. Pēdējā naktī ielejā ir negaiss. Alma ar Svetu esot trasē negaisu nedabūja, bet Andis gan pa kārtīgu miglu ir kārpījies. PTL pēcāk stāstīs, ka dzirdēja, kā aiz kalna otrā ielejā pērkons ducina un zibeņo, bet viņiem nekas. Kā man izdevās finišēt pirmā tūkstoša beigās (989 no 1060)? Elementāri. Arī šogad dēļ neierastajiem laikapstākļiem finišēja tikai 59% no visiem (1600) TDS dalībniekiem.

Nobeiguma vietā. Vai es nākamgad skriešu TDS, noteikti nē, bet tiem, kam ir raksturs, iekšas un neatlaidība – lūgtum. Lai arī man ir pietiekams skaits derīgu punktu, UTMB mani nevilina. Vai es septīto gadu pēc kārtas atgriezīšos Šamonī, diez vai, jo kā mājupceļā smējāmies – ir tik daudz citu skaistu vietu un skrējienu.

Ārpus komforta robežām

Ceļš

Tā kā pagājušajā gadā bija jāapmeklē pasaules čempionāts rogainigā, kas notika tik neatvairāmā vietā kā 200 km aiz polārā loka, tad dalība gada ultru centrālajā notikumā UTMB, jeb garāk izskaoties Ultra trail du Mont Blanc, tika atlikta uz 2016. gadu. Man dažkārt veicas loterijās, un šī bija tā reize, kad veicās, un tā tiku pie dalības satelītskrējienā CCC® – Courmaiyeur-Champex-Lac-Chamonix, kas ir daļa no pilnās 170km distances – satelītskrējiens 101 km garumā.

Citām VSK Noskrien Vāveru komandas dalībniecēm šoreiz neveicās loterijā, tikai man un Laumai, kopā braukšanai tika sariktēta ļoti jauka un jautra kompānija. Kompānijas nodomi bija arī izveikt kārtīgu aklimatizāciju pirms sacensībām, kas sevī ietvēra trekingu pa kalniem uz vairākām dienām. Man tas nozīmēja, ka pirmo reizi mūžā gulēšu teltī vairāk nekā vienu nakti. Ak, šausmas! Es mīlu komfortu, man gulēšanai vajag gultu, un es nepavisam neesmu gatava atteikties no ikrīta dušas. Šis bija liels solis ārpus manas komforta zonas. Milzīgs.

Pamazām tika sagādāts trūkstošais inventārs – milzīga mugursoma, kurā sakraut 3-5 dienām nepieciešamo apģērbu, pārtiku, traukus, guļammaisu un vēl paklājiņu. Labi, ka vēl laicīgi apstājos inventāra gādāšanā un nenopirku vēl vienu guļammaisu. Jo izrādījās, ka mans esošais ir pavisam labs – ne tik smags, kā domāju, toties ļoti silts.

Pienāca arī ilgi gaidītais brīdis, kad soma bija sakrāmēta, koferis un dažas mazākas somas arī, un atlika tikai sagaidīt draudzīgo minibusu, un aidā, atvaļinājums var sākties!

Tiesa, atvaļinājuma pirmie kilometri neviesa pārliecību, ka viss noritēs kā plānots, jo pavisam neilgi pēc brauciena uzsākšanas, tomēr jau pietiekami tālu no mājām, konstatēju, ka pa īso laika sprīdi, kamēr iekrāvos busā un nobraucām pirmos pārdesmit kilometrus, man ir izdevies saplēst telefona ekrānu. Ekrāna īpatnību dēļ tas vairs nav lietojams, jo ekrāns vienkārši nestrādā. Vispār nemaz. Jess, tieši tā man pietrūka. Jau sāku domāt, kā un kur tikt pie jauna telefona, jo, ja vēl varētu iztikt bez zvanīšanas uz mājām un tamlīdzīgi (kas gan būtu gauži neērti), tad sacensībās strādājošs telefons ir obligātā ekipējuma daļa. Šeit gan man tomēr nenormāli veicās, jo Arnim bija līdzi rezerves telefons, tā kā problēma tika ātri atrisināta.

Tomēr gadījums ar telefonu iezīmēja zināmu notikumu virkni, jo pirmdienas rītā Polijā konstatējām, ka ir nacionālā brīvdiena un mums nespīd ne plānotā iepirkšanās Dekatlonā, ne brokastis Ikea. Lai ar šo neliktos par maz, vienā brīdi tika konstatēts, ka mūsu busam bremzes nav kārtībā, respektīvi – vajadzīgas jaunas bremžu uzlikas, savādāk pa kalniem nebūs braukšana. Nu kā lai nomaina nodilušās, ja viss ir ciet? Nu nekā. Nācās turpināt ceļu uz ieplānoto pieturu – skatu torni, kas atrodas uz Polijas un Čehijas robežas. Tornis smuks, bet kalni apkārt šķiet tādi mazi, bet esam labi izstaigājušies, kājas izlocītas, nu var atkal tupināt ceļu, jo tiek nolemts, ka braucam uz Prāgu, kur paliksim pa nakti kempingā, iepirksimies, nomainīsim bremžu uzlikas un no rīta brauksim tālāk uz Šveici.

20160815_163715

Prāgu sasniedzam jau pašā vakarā, bet, braucot pa šoseju, tiek pamanīts kārotais veikals Dechatlon, kā arī neskādētu iegriezties pārtikas veikalā. Pēc līkumošanas pa dažādām nobrauktuvēm dažādos virzienos, izņemot vajadzīgo, beidzot nonākam veikala stāvvietā. Tur gan mūs samulsina veikala pirmā stāva apsargs, kas pasaka, ka viss veras ciet plkst. 21:00. Mēs samulstam, jo kāds skaidri redzēja Dekatlonam citu darba laiku – līdz plkst. 22:00. Ejam pārbaudīt, un jā, izrādās, ka ir redzēts pareizi, mums ir vesela stunda, lai nopirktu kārotās un trūkstošās lietas – kam ekipējumā kaut kas iztrūkst, kam vienkārši iepirkties gribas. Tālāk ceļš ved uz kempingu. Bet kempings izrādās pilns, ir pārāk vēls un Toms piedāvā gulēt pretī kempingam zālē. Lejāk esot ezers. Man nu galīgi negribas gulēt kaut kādā žogmalē, pat ja tā nav žogmale, bet neredzama ezera krasts. Izmetam līkumu līdz hostelim, bet tur viss ir tumšs un kluss. Nav variantu.

Tiek uzceltas 2 teltis, paēstas vakariņas, liekamies uz auss. Daži teltīs, daži vienkārši zālē, jo nakts ir silta, Lauma – busā. Noguļam vien pāris stundas, kad no miega izrauj balsis. Policija. Nedrīkstot celt pilsētā teltis, kur vien ienāk prātā. Par laimi, mūsu žēlabainais stāsts par noplīsušajām bremzēm un pilno kempingu iežēlina policistu sirdis, un mums atļauj palikt kur esam, neizraksta sodu, tik no rīta esot viss ātri jānovāc un nedrīkst atstāt gružus. Ok, nekādu problēmu. No rīta paēdam, visu operatīvi novācam un esam gatavi meklēt vietu, kur saremontēt auto. Pa ceļam piestājam benzīntankā uzpildīt degvielu. Es vairs nevaru izturēt netīros matus, jo sākas jau otrā diena ārpus manas komforta zonas. Izmantoju Hesburgera tualeti un izmazgāju matus. Kā asa sižeta filmās ar ārienes mainīšanu. Labi, ka tūristu autobuss atbrauca jau pēc tam.

20160816_080058

Pēc nogurdinošas braukalēšanas pa dažādām auto remonta darbnīcām beidzot arī ir atrasta vieta, kur mainīt bremzes. Jess! Buss ir kārtībā, un beidzot turpinām ceļu uz Šveici. Pa ceļam tiek pieņemts lēmums palikt pa nakti Vācijā kempingā, jo ir jau vakars, un kur mēs naktī liksimies Šveicē. Par laimi, Vācijā izvēlētais kempings ir milzīgs, un vietas pietiek.

Aklimatizācija

Trešās dienas pēcpusdienā beidzot nonākam galamērķī – Gindelvaldē, kur plānots doties trekingā uz vairākām dienām. Arī šeit izmantosim kempinga pakalpojumus – sākumā vienkārši atstāsim mašīnu, bet, ja vajadzēs, tad būs arī iespēja pārnakšņot. Atrodam info centru, tiekam pie kartes. Tagad jāķeras pie plānošanas. Izdomājam, kurā virzienā dosimies. Tiesa, ne pārāk patīkam ir ziņa, ka “wild camping not allowed“. Bāc, ko nu? Izdomājam, ka gan jau kaut kā. Nomaļākās vietās gan jau mūs prom neviens nedzīs, maz ticams, ka 2500m augstumā uzrausimies uz Šveices policiju. Kamēr kempingā sakravājamies, paēdam un esam gatavi doties, uznāk pirmā lietusgāze. Nu forši. Tikko sākam, bet jau jāķeras pie somas pārkrāmēšanas, jo somas lietus pārvalks nelien pāri somai un ārpusē piestiprinātajam guļammaisam. Par laimi, kaut kā izdodas visu sastūķēt somā, un arī lietus pārvalks tam visam iet pāri. Fū, nu tad beidzot var sākt iet.

Sākums tāds patīkams, bez kāpumiem, bet visai silts. Kad vēl arī jāsāk kāpt, tad kļūst pat karsts. Un grūti. Izrēķinu, ka mana soma sver apmēram 17kg. Kā nu nebūs grūti. Un vēl grūtāk paliek, kad taka pagriežas stāvus kalnā. Tā nu mēs ejam, atpūšamies, atkal ejam.

20160817_190827

Nāk vakars. Inese ierosina, ka jāsameklē līdzena vieta un jātaisās uz nakts guļu. Jā, visi piekrīt, jo diena mums ir bijusi gara un nogurdinoša, un līdz plānotajai vietai, kas ir vēl vismaz 800m augstāk, pa gaismu maz ticams, ka tiksim.

Es kategoriski atsakos gulēt govju ganāmpulka tiešā tuvumā, kaut arī tur ir gan ūdens, gan līdzens. Tie govju zvani spēj padarīt kurlu. Nevaru iedomāties, kā gan es varētu aizmigt tādā troksnī. Pakāpjam vēl nedaudz augstāk. Ne pārāk tālu no govīm atrodas arī daudzmaz līdzena vieta, pietiekami liela, lai uzceltu četras teltis. Tiek nomīdītas nātres, izvēlēta plakanākā un taisnākā vieta un uzceltas teltis. Fū, beidzot tiekam arī pie vakariņām. Tikko esam visu nokopuši un salīduši pa teltīm, kā mūs iepriecina sirsnīga lietusgāze ar pērkonu. Droši vien bija arī zibens, bet to, par laimi, neredzam, jo esam teltīs. Ar Laumu esam katliņkompānija un telts kompānija. Gulēšana gan sanāk visai saraustīta, jo guļam slīpumā, ar kājām nedaudz uz leju. Tiesa, “nedaudz” tas liekas līdz brīdim, kad ir jāsāk gulēt. Naktī neskaitāmas reizes pamostoties, ik reizi tārpiņā jālien uz augšu, jo slīpums ir pietiekami liels, lai ar visu guļammaisu slīdētu uz leju. Beidzot arī nakts ir galā, un tiekam pamodināti ar sparīgu govju zvanu šķindēšanu. Lauma dodas izlūkos un satraukti ziņo, ka tās govis tiek dzītas pa ceļu uz augšu. Par laimi līdz mums tā arī nenonāca, jo tika dzītas uz slaukšanu kūtī. Ejot pēc ūdens uz fermu, pavērās skats ar govju dibenu rindu, visām astes akurāti uzsietas, lai lieki neplivinās un šveiciešu puišiem, kas govis slauc.

Nu ko, pēc brokastīm esam gatavi jaunai dienai. Spīd saule, kļūst siltāk. Turpinām ceļu augšup. Sasniedzam pirmo virsotni, kurā apstājamies kafejnīcā 2344m augstumā. Iedzeram alu, paskatāmies, kur tālāk jāiet. Un atkal jau tikko esam gatavi doties, tā ir jāpārkrāmē somas un jāvelk ārā lietus drēbes. Sākumā ir tikai tāds smidzeklis, kas vēlāk pāriet tādā normālā mērcētājā, tādā, ka jāvelk ārā lietus bikses, cimdi un bufs. Iemetu acis savā Garminā, jo ir iepirkts temperatūras sensors, un atliek vien nobrīnīties – ārā ir nieka +8°C.

20160818_120322

Brr. Sasniedzam nākošo virsotni – Faulhornu, jau 2633m augstumā. Tur esošā kafejnīca ir patiešām patīkama, žēl, ka nevaram palikt ilgāk, jo ārā ir atnācis mākonis, un laiks kļuvis vēl nepatīkamāks. Pēc neilgas pauzes tomēr dodamies tālāk – mūsu mērķis ir Bachsee – strautu ezers. Tas izrādās ļoti skaists, īpaši nākamajā rītā, jo izvēlamies šeit palikt pa nakti – te jau gandrīz ar ērtībām – ir būda, ir tualete un ir ezers, kur nomazgāties drosmīgajiem, jo, tā kā ezeru veido kalnu strauti, ūdens tajā ir vien kādus +7°C silts.

20160819_070432

Nakšņot būdā izvēlamies, jo pa nakti atkal tiek solīts lietus, vienīgā bēda, ka pilnīgi noteikti pietiek vietas mums, četrām dāmām, ar iespēju gulēt uz kastēm-soliem, bet čaļiem jāguļ uz grīdas. Sākotnējā versijā gan ārā tiek uzslietas divas teltis, bet ātri vien tās arī tiek nojauktas, jo ārā ir stihija. Lietus, vējš, zibens un pērkons. Viskrāšņākajās izpausmēs. Būdas stūros labi var dzirdēt, kā ārā gaudo vējš, bet es ieritinos savā guļammaisā un man ir silti. Bet visam pienāk beigas, arī negantajai naktij. Rīts atnāk ar sauli un pasakainiem skatiem. Šo dienu izbaudījām pilnībā, daļa no mums uzkāpa vēl vienā virsotnē ar biedējošu nosaukumu Schwarzhorn. Daļa no mums klausa norādēm, ka turpmākais ceļš jāveic attiecīgi aprīkotiem ar alpīnisma inventāru, tāpēc pēc pilnas programmas izmantojam oficiālo piknika vietu – paēdam, izžāvējam teltis un drēbes, paguļam saulītē, kamēr pārējie atgriežas no virsotnes apmeklējuma. Neesot bijis nemaz tik traki. Nu nekas, pārdzīvošu. Tā kā šonakt atkal sola lietu, piedāvāju kāpt lejā. Manis ir pieticis divām naktīm kalnos. Gribu atpakaļ civilizācijā. Man par lielu prieku aicinājumam atsaucas Lauma un Toms. Atvadāmies no pārējās kompānijas un dodamies lejā. Izbaudām Šveices pārtikas veikalu, nosmejam par Knorr zupu pa 3.50€, tiekam pie alus un ejam uz kempingu. Duša, piepūšamais matracis un labs miegs ir zelta vērtē. Pārējie tikmēr ir izbaudījuši mukšanu no šveicieša, kas sāka interesēties, ko viņi tur dara.

Nākamajā rītā trijatā vēl aizejam nelielā padsmit km garā pastaigā ledāju palūkoties un tad jau dodamies Šamonī virzienā. Pa ceļam plānots iebraukt vīnogās pie Ženēvas ezera. Tas mums izdodas ļoti tiešā nozīmē, jo navigācija mūs ieved ļoti stāvā serpentīnceļā, kas vēl piedevām izrādās gājēju ceļš. Nu paldies. Tas patiešām bija bailīgi. Kamēr Toms un Arnis tiek galā ar busu un serpentīnu, pārējie ar kājām dodas ezera virzienā. Pelde gan nesanāk, tā kā diezgan ātri sakāpjam busā un turpinām ceļu uz Šamonī.

20160820_170455

Kad beidzot esam klāt pie vajadzīgā kempinga, jau atkal ir vakars. Un kempings ir pilns! Atkal jau! Kempinga saimnieks izsaka pārliecību, ka arī otrs Šamonī kempings ir pilns, un iesaka mums doties uz blakus ieleju. Lai gan pārējie nav labās domās par otru Šamonī kempingu, uz citu ieleju braukt īsti negribas, tāpēc riskējam, un jess, mums veicas – ir dažas brīvas vietas, un viena pat tik liela, lai pietiktu vieta mums visiem. Man, Inesei un Arnim ir paredzēta tikai viena nakts kempingā, jo no svētdienas mūs gaidīs apartamenti. Uff, nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu gulēt gultā! Es jau veselu mūžību guļu vai nu mašīnā, vai teltī.

Tagad jau jāsāk noskaņoties sacensībām. Pirmdienas rīts iesākas ar PTL Latvijas komandas pavadīšanu trasē. Drosmīgie, kas uz nedēļu dodas kalnos, lai pieveiktu 300km attālumu un 25 000m kāpumu summu. Ellīgi. Pēcāk izlasot Daces piezīmes, no vienas puses ir ļoti kārdinoši, bet no otras puses – ir jābūt mazliet trakam, lai uz to parakstītos. Pēc tam kopā ar Laumu uzšaujam augšā uz Le Brevent. Neajuši uztrāpam uz vertikālā kilometra trasi. Ir grūti un karsti.

20160822_154808

Jāapstājas un jāatpūšas. Pagājušogad šeit bija auksti un daudz sniega. Šajā brīdī manī sāk iezagties šaubas. Šaubas par manu satelītskrējienu. Vai es varēšu, vai karstums nebūs nāvējošs? Ehh, nu cerēsim uz to labāko, satrenēt jau vairs neko nevar, tagad tikai atpūta un morālā nobriešana. Mēģinot paskriet, skaidri redzams, ka pulsa un ātruma attiecība nav tā labākā. Nevar saprast – tas no augstuma vai trekings un ilgstošā braukšana arī varbūt sekas atstājusi.

Pienāk otrdienas vakars, Lauma savu numuru jau saņēmusi, un TDS dalībnieki gatavojas startam. Man nākamais rīts sākas ar livetrail.net – jāskatās taču, cik tālu kurš ticis. Bija plāns arī braukt un atbalstīt trasē savējos, bet nepietiekami izpratu autobusa grafikus, un tikmēr jau vienīgais iespējamais autobuss ir aizgājis, un līdz Laumai un Tomam vairs netiekam. Sanāk vien tāda pavizināšanās uz Kurmaijeru un atpakaļ. Žēl.

Pēc tam dodos uz expo izņemt numuru. Izstāvu garu rindu un, saņemot savu čeklisti par pārbaudāmajām lietām, ar lielām šausmām saprotu, ka par to, ka vajadzīgi divi lukturi, esmu galīgi aizmirsusi. Nu neko, jāstāv tālāk, varbūt vismaz numuru dabūšu, un lukturi varēšu aizņemties no Laumas. Pēc garas staigāšanas un runāšanas tomēr tieku pie numura. Forši.

Ceturtdienas vienīgais plāns ir sagaidīt TDS finišētājus. Ap pusdienlaiku šie ir klāt. Nelielas pļāpas par to, kā gāja, cik grūti, cik karsti, liek man sākt satraukties. Kā būs? Vai varēšu? Saprāts liek atteikties arī no Ineses un Arņa aicinājuma pakāpt. Gribas, bet ir jāatpūšas. Tā nu klāt ir vakars pirms sacensībām. Soma sakrāmēta un pārkrāmēta, drēbes izrevidētas, viss salikts. Ar labunakti!

Sacensības

No rīta autobuss mani aizvizina uz Kurmaijeru un atvaļinājuma lielais piedzīvojums sākas. Norādot starta laiku, esmu bijusi optimiste, bet teorētiskais plāns tādu rezultātu paredz. Ir labi būt optimistam, jo nepieredzu nekādus sastrēgumus. Lai gan jau pirmā kalna augšdaļā jūtu, ka gribētu mazu sastrēgumiņu, lai var atvilkt elpu. Ir karsts, stāvs, ēnas nav, un diena ir jau krietni iesilusi. Nonākot vietā, kur taka sāk iet stāvus kalnā, iegriežamies nogāzē, kas ir tiešos saules staros, meža vairs nav, un mans temperatūras sensors rāda, ka ir +32°C. Manam pulsam tas nepatīk, un man ne tik. Pulss ir augšā, un pilnīgi skaidrs, ka 100km garumā ar tādu pulsu nebūs aršana, un tā turpinot būs plīsiens. Ar visām pauzēm, pulss nepadodas un turpina būt augsts.

Par laimi klāt ir pirmais dzeršanas punkts. Tur var nedaudz atvilkt elpu, uzpildīt pudeles un ieēst sieru. Taka ved pāri kalnam, un, par laimi, otrā pusē vairs nav tik karsts. Bet tā kā taka iet uz leju, tad šeit vajag skriet, un tas atkal ceļ pulsu. Taka tāda dikti dziļa, skrienu pa malu, bet vienā brīdī nodevīgi saļogās potīte. Ai! Jāuzmanās, ja sastiepšu jau pašā sākuma, būs grūti un sāpīgi. Par laimi varu turpināt skriet bez sekām, lai arī ļodzījiens likās tāds pamatīgs, nekas nesāp. Hmm, varbūt tas diklofenaks strādā? Profilaksei tas tika ieņemts jau savlaicīgi, jo negribu nekādu ne dibenādūrēju, ne sāpošo Ahilleju. Par tiem es domāšu pēc tam. Skrienu un domāju, ka šis tiešām pagaidām liekas vieglāks nekā gadu iepriekš pieveiktais 80km du Mont Blanc. Tur bija akmeņi un saknes, un tiešām tehniska trase, visu laiku jāskatās zem kājām. Šeit ir patīkami gluda taka, pat ja jāskrien tai blakus. Skaisti skati, vieglas takas, jess, tā man patīk. Mazliet uz leju, tad atkal uz augšu. Iesākums tāds lēzens, brīžiem ir kādi strauti, no kuriem pasmelt ūdeni un saslapināt matus, brīžiem kāda nedaudz akmeņaināka taka, bet visā visumā ļoti patīkami.

Līdz brīdim, kad pēc Arnouvaz jākārpās atpakaļ augšā – uz Grand Col Ferret. Bet par laimi šī virsotne nav pārāk stāva, un pēc pusotras stundas arī virsotne ir klāt. Trasē pavadītas jau septiņas stundas, bet sajūtas ir labas. Sākas garš un lēzens lejupceļš. Tagad atskatoties, jāsaka, ka šī bija visas trases patīkamākā daļa. Uzsāku skriet lēnā riksī un tik apdzenu citus dalībniekus. Uz leju ripo varen raiti, taka gluda, saulīte spīd, viss forši. Sāk parādīties brīdinājuma zīmes par govīm. Es skrienu, man nav laika lasīt, kas tur rakstīts. Kaut kādas govis taču mani nenobiedēs. Lai gan pašai liekas, ka lidoju, tomēr no virsotnes līdz La Fouly nokļūstu vien pēc apmēram stundas un desmit minūtēm, bet tie ir vēl desmit kilometri, tātad nav tik slikti. Pēc padzeršanās un pudeļu uzpildes laižu tālāk.

34150139

Nākamais ir lielais punkts – Champex-Lac, kurā ceru, ka priekšā būs Lauma un Toms. Lai arī jūtos labi, sāku just nogurumu, un tā gribas, lai kāds apčubina. Pēc trases profila zinu, ka pēc lejupceļa būs atkal jākāpj augšā. Kaut kā liekas, ka vajadzēja jau sākties augšupceļam, bet mēs tik laižam uz leju. Nu forši, man patīk. Prieki gan pēc brīža beidzas, un beidzot sākas augšupceļš. Tas ir labi, jo nozīmē, ka drīz būs Šampē. Tālumā starp kokiem redzama kaut kāda būve, bet tas izskatās sasodīti tālu. Vai tiešām būs jākāpj tik augstu?  Skatoties pulkstenī, ar prātu skaidri saprotu, ka jātiek uz augšu vēl 400m. Tas nav maz, tas ir sasodīti daudz. Un tie 400m ir ietilpināti četros kilometros. Vai kā man gribējās, lai būtu mazāk par 4km, es tā cerēju uz nelielu kļūdu aprēķinos, bet, protams, nekā, drīzāk vēl nedaudz klāt. Kad liekas, ka nu jau beidzot jābūt, jo Šampē jau sasniegts, izrādās, ka vēl jāiet uz augšu. Un tad jau ir! Ir pirmais sveiciens trasē latviski! Eju tālāk, un tur jau ir arī Toms. Emociju uzplūdā krītu ap kaklu. Ir tiiik nenormāli labi redzēt kādu pazīstamu cilvēku. Ieeju lielajā teltī, un pēc mirkļa man pievienojas Lauma un Toms. Tieku aplaimota ar klātpienestu zupu, kaut kādu saldo maizi, desu un sieru. Forši. Zupu gribu, desu gribu, kolu ar minerālūdeni arī gribu. Saldo mazi gan nē, man pietiek ar želeju saldumu. Lauma pievāc manu somu un uzpilda pudeles un sistēmu. Forši, ka vari vienkārši ēst un saņemt visu gatavu. Bet, cik tad ilgi sēdēsi, jāiet vien tālāk, šis ir tikai nedaudz vairāk nekā pusceļš. Trasē esmu jau gandrīz 11 stundas. Iepriekš rēķināju, ka iekļaujos teorētiskajā plānā par 19-20 stundām. Šobrīd ir skaidrs, ka vairs jau nē. Priekšā vēl trīs kalni, nakts un nogurums.

Izejot no Šampē sajūtu vēsumu, tur iekšā sēžot bija silts. Nu labi, slinkums stāties, kad būs jāvelk ārā lukturis, tad arī uzvilkšu savu Dekatlonā iegādāto kreklu ar merino vilnu.

Šobrīd jau jūtu nogurumu tā, ka, kaut arī trase iet nedaudz uz leju, skriet negribas, eju raitā “rogaininga solī”. Taka gan arī tāda, ka daudz nepaskriesi, visu laiku uz augšu vai uz leju. Tā nedaudz, bet tieši tik, lai negribētos skriet. Un tad jau atkal sākas kāpums uz augšu. Ir jau pavisam tumšs. Ejam rindiņā. Takas malā kāds sēž. Pajautāju, vai viss labi. Jā, esot labi, bet vai man nav kaut kas priekš vēdera darbības. Piedāvāju ogli, nošpu vai ibumetīnu. Jā, puisis zinot, kas ir nošpa, lai to dodot. Blakus apstājas vēl viens puisis, šim arī esot vēderam zāles. Sēdošais puisis pieceļas un aiziet raitā solī. Nu neko jau sev – šitā iet ar sāpošu vēderu. Tā nu turpinām augšupceļu. Kur ir stāvāks, tur man nākas ik pa brīdim atpūsties, jo esmu jau pavisam sagurusi. Beidzot arī virsotne klāt. Te ir jauki, namiņš, deg ugunskurs, ir soliņš, kur jau priekšā mans nošpas čalis. Jā, viņam esot labāk. Pamana, ka es lādēju savu Garmin pulksteni, un izsaka izbrīnu, ka tā varot. Nošpas čalim tiek īsais kurss Gramin gadžetos. Jā, viņam esot jāpadomā par jauna pulksteņa iegādi, jo viņa Forerunner 920XT gan nevarot lādēt. Jā, es to zinu. Trasē esam jau gandrīz 14 stundas. Sauss krekls ar merino ir forši. Mans pulkstenis ir uzlādēts, tāpēc noņemu lādētāju, sapakojos, un jādodas tālāk.

Līdz nākamajam ēšanas punktam man it nemaz negribas skriet. Eju. Plānā jau vairs neiekļaujos, kontrollaiks nespiež, prātā iezogas domas, ka varētu finišēt. Viens zvans Tomam, un gan jau viņš man atbrauktu pakaļ Bet tad saprotu, ka man laika ir tik daudz, ka varētu tārpiņā līst līdz finišam un vienalga iekļautos kontrollaikā. Nē, tad nevar stāties ārā. Un vispār – kur ir tā Triente, kad beidzot būs? Šī likās kaut kāda pārāk gara stunda. Nieka pieci kilometri, bet kāpēc tik gari? Nu tad beidzot!

Treintē kārtējā zupas deva, kola uz pusēm ar minerālūdeni, kas šoreiz tiek papildināta ar citronu. Sasodīts, no tā citrona un kolas sāk sāpēt zobi. Nu neko, vēl kāda desmaize, sāļie krekeri, un jāiet vien tālāk. Ātrāk kustēsies, ātrāk būs finišs.

Nākamais kalns manā atmiņā nav palicis ne ar ko īpašu. Ir nakts, nogurums, un ceļš augšup. Sāk parādīties akmeņi uz takām. Divas stundas man pagāja, kamēr tiku augšā. 5 kilometri divās stundās – pašai šķiet, ka nožēlojami, velkos “kā blakts pa līmi”, bet neko nespēju izdarīt. Kondīcija šobrīd ir tāda, kā ir. Šeit laikam arī nolažoju ar ēšanu, jo likās, ka tūdaļ jābūt punktam, tāpēc izlaidu divas ēšanas reizes. Tas nenāca par labu. Iedzīvojos vieglā šķebināšanā. Līdz Valorcīnei tomēr tiku galā ar šķebekli, atsāku ēst un uz leju jau gāja raitāk.

Bet arī šie pieci kilometri šķiet kā mūžība, lai gan ir nepilnas pusotras stundas attālumā. Valorcīnē atļaujos pasēdēt ilgāk, jāatpūšas pirms pēdējā kāpiena. Šī jau būs zināma taka, jo iepriekšējos gadus pa to uz leju gāja 80km du Mont Blanc trase. Kārtējā zupas deva ar krekeriem, ar skaudību noskatos uz gulētājiem, kas guļ nodalītā telts daļā. Viņiem ir gultas un segas! Vienu brīdi sēžu un stulbi lūru savā buljona šķīvī. Nevarētu teikt, ka gribas ēst, bet es zinu, ka ir jāēd, savādāk būs kā nošpas čalim. Kad beidzot viss ir sadarīts, saņemos un dodos naktī un kalnā.

Pēdējais kalns bija īpašs. Sākums gar upi, kas uzdzen drebuļus, esmu spiesta apstāties un pārģērbties – šortus nomainu ar pusgarajām biksēm, kuras nez kāpēc ir grūti uzvilkt, bet pa virsu uzrauju vēl vējjaku. Dikti auksta tā upe. Bet sākums tāds patīkams, lai arī uz augšu, bet tik lēzeni, ka var soļot raitā solī. Ir 4 no rīta, aiz muguras jau vairāk nekā 80 kilometri un 18 stundas trasē. Finišs jau šķiet ar roku aizsniedzams, vairs nav ko taupīties. Prieki gan ātri beidzas, kad ir šķērsota šoseja, arī lēzenā daļa beidzas. Bet vismaz upe arī aiztek citā virzienā, un vējjaku var vilkt nost. Un tad sākās otrs lēnākais posms trasē. Akmeņi, akmeņi, akmeņi, taka stāvus kalnā. Serpentīns sīkā zigzagā. Un taku es galīgi neatceros. It nemaz. Ja nezinātu, ka tā ir tā pati taka, i nepateiktu, ka esmu te skrējusi. Pēdējais kalns man prasīja trīs garas un grūtas stundas. Bet beidzot tas bija galā.

Tagad vēl pēdējais punkts La Flegere, un tad jau tikai uz leju, uz finišu. Tiesa, nieka četri kilometri līdz La Flegere arī prasa gandrīz stundu. Ir pavisam gaišs, un man vajag uz tualeti. Ar lielu prieku priekšā ieraugu namiņu. Tam ir jābūt La Flegere. Jā, tas arī ir, bet ēšanas telts ir vēl gabalu uz priekšu – pilnai laimei ir jānokāpj mazliet uz leju, lai pēc tam atkal kāptu augšā. Sasodīts. Es palieku dusmīga, un kātoju uz ēšanas telti.

Tagad zvans Laumai, lai nāk pretī uz finišu. Tā kā turpinu būt apskaitusies, informēju, ka skriešu lejā. Nu mēģināšu. Aiziet! Pēdējais posms. Es tiešām visu laiku skrēju par spīti takai, kas visa bija akmeņos un koku saknēs. Tikko kā skatījos pulkstenī, tā gandrīz katru reizi par to tiku sodīta ar aizķeršanos, labi, ka izdevās nenokrist. Pēdas svila, un likās, ka ir viena liela tulzna katras pēdas vietā. Apdzinu veselu baru. Es gribu finišu. Jo ātrāk, jo labāk. Beidzot ir arī Šamonī. Jess, cilvēki trases malā sauc bravo, aplaudē, un es tik skrienu. Tagad vairs nevar apstāties. Jāapdzen visi, ko var. Un tad jau pēdējie 500m. Uzrāvienam gan vairs spēka nav, tas palika kaut kur tur – pie sporta centra, bet par lielu prieku apdzenu vēl vienu lēno gājēju. Dīvaini, finišs priekšā, bet šis neskrien, lēni iet. Phe, jāapdzen visi, ko var. Tepat ir Lauma, Toms. Es finišēju. Un tad viss. 23 stundas 1 minūte un 38 sekundes, un, vismaz pēc mana pulksteņa, 103 kilometri. Satelītskrējiens.

20160827_080318

Saņemu finišera vesti, vēl pāris foto, un tad jau tieku pie trepēm, kur var pasēdēt un atvilkt elpu. Jāiet mājās mazgāties, jo karstā laika un putekļu dēļ kājas ir kaut kādā nesaprotamā krāsā.

Pēcvārds

Tulznu uz pēdām praktiski nebija, tikai dažas, mazas, vietās, kur nemaz nejutu, ka tās ir. Kājas arī īpaši nesāpēja pēc tam. Pa divām nedēļām biju tiešām noilgojusies pēc mājām. Visu sestdienu tā arī pavadīju nesaprotamā stāvoklī ar lielu laimes sajūtu, ka esmu finišējusi. Bet svētdien, kad sagaidījām finišā mūsu PTL komandu, un sāka finišēt UTMB dalībnieki, tiešām sajutos kā satelītskrējiena dalībniece. It kā tie būtu nevis 103 kilometri, bet pieci.

Pilnīgi droši zinu, ka UTMB 170 kilometri mani nevilina. Ne šobrīd. Jā, tur ir skaisti, bet nē – tik daudz no manis ir par daudz. Ir pagājušas gandrīz 3 nedēļas, bet šķiet, ka tas bija pirms veselas mūžības. Kaut kādā citā dzīvē, citā dimensijā, ar citu mani. Es vēl joprojām izjūtu divu augustā noskrieto ultru sekas – pulsa un tempa attiecība ir mazliet demotivējoša, lai neteiktu, ka graujoša. Bet ir plāns – Transgrancanaria 125km. Ir villa pie okeāna, lidmašīnas biļetes un dalība sacensībās. Pēc kārtējā “nemūžam, runčuk” esmu morāli gatava jaunam izaicinājumam. Manā prātā gan tā būs uz kādu laiku pēdējā ultra, bet ko var zināt, kā tā roka un kāja var paslīdēt!