Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien Facebook profils

Mazais hiēnēns. 3.daļa

“Gūtnieces ķermenis piedzīvo fizioloģiskas pārmaiņas – sejas āda kļūst veselīgāka, acis mirdzošas, mati spoži,” lasu par grūtniecības norisi. Ha, kā tad! Lasiet, kā tas notiek patiesībā – hiēnēna gaidīšanas trešā mēneša apskats ir klāt!

Hienas

Otrā mēneša beigas un trešā mēneša sākums ir tāds neskrienošs, jo man ir piemetušās iesnas. Agrāk tas nebija šķērslis skriešanai – kļūs vai nu labāk, vai sliktāk! Tagad es nepieļauju variantu “var kļūt sliktāk”, tāpēc rātni sēžu mājās. Rezultāts tādai nekā nedarīšanai ir jau iepriekš zināms – neskriešanas lomkas. Tirinos, viss riebjas, nevaru atrast sev vietu. Ak, pareizi, ir taču tāda lieta kā pārgājieni! Man darbā ir brīva nedēļa, varētu izpausties! Staigāšanās pa mežu kopā ar vīru ir viena no manām mīļākajām nodarbēm. Nedēļas laikā tiek pieveikti veseli divi vareni pārgājieni 7km garumā. Pēc 5km jau knapi velku kājas, un uzrāpšanās atpakaļ pa Abavas senlejas krauju man šķiet alpīnisma cienīga. Jā, tāda nu ir mana fiziskā sagatavotība šobrīd. Kāpšanu uz 6. stāvu es mēdzu reģistrēt endomondo kā treniņu. Riebjas tāds vārgums, garastāvoklis krītas, un es patiesi izbaudu atvaļinājumu. Guļu līdz pusdienlaikam, jo nespēju atrast motivāciju celties. Ja pa nakti bijis slikts miegs, guļu arī pa dienu. Noskatos biatlonu, pārtraukumā pie TV atplīstu, skatos atkal biatlonu. Viena biatloniste rudenī piedzemdējusi bērnu un no janvāra startē Pasaules Kausa posmos. Vareni. Es arī tā gribētu! Bet es tik guļu un aptaukojos. Ir jau kādi 3-4kg pāri tam svaram, kurā es jūtos normāli, un būs visi 5 pāri tam, kurā jūtos labi. Protams, es saprotu, ka svarā pieņemšanās grūtniecības laikā ir normāla parādība. Iekšā aug sīkulītis kopā ar visām citām ķeskām, kas viņam nepieciešamas, un ķermenis pats taisa tauku rezerves, lai būtu rezerves. Trakākais visā tajā situācijā ir tas, ka es pieņēmos svarā jau pirms grūtniecības, jo decembrī bija visādas balles un sadāvināti visādi pretīgi saldumi, kurus es, protams, apēdu. Biju izdomājusi, ka pēc svētkiem nu tik metīšu svaru nost, jo būs jāsāk trenēties ultrām un maratoniem. Kļūda! Būs man mācība turpmākajai dzīvei – pēkšņi uzradušos speķīti iznīcināt uzreiz, nevis pēc Ziemassvētkiem, uz vasaru vai pēc ceļojuma. Nekad nevar zināt, kurā brīdī var kaut kādu iemeslu dēļ nākties to atlikt uz gadu! Apzinos, ka mans svars ar visu uzēšanos daudzām sievietēm ir sapnis, taču es jūtu tos klātpienākušos kilogramus, un viņi, velns parāvis, man traucē!

Speķa riepa nav vienīgais, kas mainās izskatā. Āda man ir problemātiska, un tagad ir vēl trakāk. Skatos spogulī un nesaprotu, kas tas par murgu. Augšanas hormonu ietekmē it kā matiem būtu jāsāk strauji augt. Nu, kur ir? Un kur ir izslavētā grūtnieču superoža? Hiēnēns tikai ņem un neko nedod pretī! Beidzot saņemos un izlasu bukletu, kuru man iedeva ārsts. Izrādās, tas atbaidošais, plikais grūtnieces vēders uz vāka nemaz nav trakākais no visa bukleta. Tur rakstīts, ka šobrīd sīkulītim ir izveidojušās nieres, un viņš dažreiz iečurā augļūdenī! Fuuuuuujjjj! Vēlāk, kad attīstīties garša, viņš to ūdeni reizēm arī pagaršos! Man tas šķiet pretīgi, bet vīrs uzjautrinās. Nuja, kas tad viņam – nav jau jāstaigā ar embrija čurām vēderā!

Neatceros, kad būtu gaidījusi pavasari tik ļoti, kā šogad. Visumā es pavasari neciešu, taču šogad tas sola maģiskās pirmā trimestra beigas, kad esot jābeidzas nelabumiem. Tās ir 12 nedēļas, no kurām pirmās divas vispār neskaitās, jo nekā tur iekšā vēl nav (apbrīnojama skaitīšanas sistēma), bet trešajā nekas neliecina par grūtniecību, jo blastocista tikai ripinās pa olvadu un gaida brīdi, kad varēs piesūkties. Un tad sākas… 9 nedēļas nelabuma. Tie ir pilni 2 mēneši. Iedomājieties paģiras, saindēšanos, slikti palikšanu autobusā vai kaut ko tamlīdzīgu! Un tas turpinās dienu no dienas, nedēļu no nedēļas… Tu zini, ka 12. nedēļai vajadzētu būt pēdējai, bet garantijas nav, jo mēdz būs visādi… Sākumā man bija nelabi tikai pa vakariem, vēlāk visu diennakti, un vēl vēlāk man vairs nebija nelabi, bet slikti. Kulminācija bija tas, ko es nosaucu par “ļoti, ļoti slikti”. Vemt gribējās, rīstījos, bet no ārsta uzzināju, ka tas pašsajūtu neatvieglinās, tāpēc nebija motivācijas to darīt. Turēju iekšā, lai nebūtu atkal jāēd. Es izmēģināju saldu un skābu, sāļu un rūgtu, citrusus, marinādes, kāpostus, svaigus augļus un žāvētus augļus, dažnedažādas limonādes, kvasu, ingvereilu, piparmētu tēju un zaļo tēju, sierus, saldējumu, jūras veltes, skābās konfektes un ko tik vēl ne. Neatradu neko, ko varētu apēst vai izdzert pašsajūtas uzlabošanai. Vienīgās zāles ir un paliek pastaiga vai skrējiens, kas vismaz nedaudz liek sajusties labāk. Bet ej tu un paskrien, ja viss, ko vari, ir gulēt uz segas ritenītī un kunkstēt vīram, lai paliek spilvenu zem galvas un atnes no veikala kādu produktu, kas vēl nav izmēģināts!

11. grūtniecības nedēļā sataisījāmies ar vīru uz spa. Pa ceļam uz turieni pamanīju sevī kādu neparastu sajūtu. Sajūtu, kuru es nebiju jutusi jau sen, un tā sajūta saucas “normāli”! Es jūtos normāli! Kas par prieku un laimi! Izdzīvojos pa baseiniem un izdomāju, ka vajag iet uz Jūrmalas labāko krogu kārtīgi pieēsties gaļu. Tā nebija laba doma. Vakarā atkal bija nelabi un bonusā vēl spieda vēders, un mocījos arī visu nākamo dienu. Aiznākamajā dienā atkal jutos normāli. Pazīstot sevi, uz vakaru būs sliktāk, tāpēc fiksi, fiksi vajag vilkt treniņtērpu un skriet, tas nekas, ka iesnas vēl nav līdz galam pārgājušas! Pēc 2 nedēļu pārtraukuma veseli 2,6km ar tempu 6:48min/km, es esmu raķete! Nākamajā dienā atkal kaifīgs skrējiens pa sniegputeni. Atvaļinājums ir beidzies, skriet tieku tikai vakara nelabuma laikā, bet beidzot ir atgriezies kaut kāds dzīvesprieks un apziņa, ka otrais trimestris lielākajai daļai grūtnieču ir enerģiskāks un vieglāk panesams. Lai gan joprojām pārsvarā ir nelabi vai slikti, retie normāluma brīži dod sajūtu, ka esmu izkūlusies cauri kaut kam grūtam un smagi panesamam, un tālāk jau vajadzētu būt vieglāk. Starta kalnā ir uzskriets. Tā sajūta ir kā pēc smago ziemas zābaku nomainīšanas pret kurpēm, kā pēc biezās jakas iekāršanas skapī, kā pēc pilnas mugursomas nomešanas zemē.

Nelabuma pāriešana gluži kā pēc kalendāra vis nenotika, bet tas beigu nelabums jau tāds sīkums vien ir. Pats labākais ir tas, ka spēki atgriežas. Darbs mani sūta komandējumā pēc komandējuma. 3 nedēļu laikā padzīvojos Alūksnē, Liepājā un Cēsīs. Alūksnē izskraidījos pa šķīstoša sniega pārņemtu lauku ceļu. Kājas slapjas, bet kaifs nereāls! Noskrēju 5km, jūtot pārliecību, ka var vairāk. Liepājas komandējumu gaidīju ar vislielāko prieku. Lai ko kāds sauktu par Latvijas sirsnīgāko novadu, nekur mani neuzņem tik jauki kā Liepājā. Iedomājieties, vietējie savam regulārajam koptreniņam izveidoja satelītdistanci, lai es arī varētu noskriet! Pa vidu atpūtai un izglītībai – ekskursija pa veciem fortiem. Man patika, redzēju beigtu lapsu. Ātrums atbilstošs manam stāvoklim, bet 7km pagāja kā nebijuši. Nekāda sanīkuma, nekādas bezspēcības! Cēsīs tikai skrēju apkārt kazarmai, jo vakariņās bija uznācis pēkšņs nelabums ar reiboni pa virsu. Kolēģi metās mani glābt, patīkami. Izrādās, skriet apkārt ēkai arī var būt tīri jauki, jo sniedz drošības izjūtu – gultiņa ir tepat blakus!

Dabūju paskriet arī sacensībās. “Noskrien Ziemu!” pēdējais posms bija lielisks! Sabijos gan par tiem 10km, bet ļāvos domai, ka viss sanāks. Tik saulaina diena, tik enerģisks garastāvoklis! Nemaz nepamanīju, ka skrienu krietni vien ātrāk, nekā tagad esmu pieradusi. Priežu mežs fantastiski skaists, gaiss pavasarīgi silts, un ātrākais kilometrs nolidots pa 5:45. Vai tas var būt? Laikam jau var! Runājoties ar citiem cilvēkiem un baudot dabu, finišs pienāk nemanot. Bet tas vēl nav viss! Netālu notiek arī Magnēts, un vai gan var atteikties no paskriešanas pa mežu ar karti un kompasu rokā? Paņemu 2. distanci, lai ātrāk tieku galā un paspēju uz “Noskrien Ziemu!” loteriju. Uz pāris punktiem gan sanāk dramatiski nomaldīties, uz beigām arī nogurums sāka parādīties, un nevarēju vairs tā palidot, bet nekas, galvenais jau, ka saprotu, kā no meža tikt ārā! Ar kompasu rokā salasīju 7km. Nav ne jausmas, ko sīkais hiēnēns tur iekšā par to visu teiktu, ja varētu parunāt, bet domāju, ka laimes hormonu pārpilnība var nākt tikai par labu.

Tieku pie grūtniecības literatūras. Visai nomācoši… Vecais stāsts par to, ka jājūt eiforija no mazu bērnu nopuņķotajām siekalām, embrija antropomorfizēšana un visam pāri ķeizargrieziena demonizēšana. Es gan esmu lasījusi, ka 19% ķeizargriezienu ir tas slieknsis, zem kura paaugstinās maternālā mirstība. Latvijā ir pieņemts lēmums samazināt ķeizargriezienu skaitu līdz 15%. Kaut mirsti, bet spied? Sviests. Galu galā, gandrīz ceturtā daļa tomēr dzemdē ar ķeizargrieziena palīdzību, bet grūtnieču literatūrā pagaidām neesmu redzējusi nevienu rakstu no sērijas “gatavojies ķeizargriezienam”. Tikai šausmināšanās par to, cik tas ir slikti, ieguvumu ignorēšana un beigās neliels ieteikums pārlieku nesatraukties, ja nu tomēr ārsts ir tā paredzējis. Viena grāmata tomēr spēj uzlabot manu garastāvokli, un tā ir grāmata par skriešanu grūtniecības laikā. Es gan nelasu zinātniskos rakstus, uz kuriem dotas atsauces, bet es ticu, ka tur tiešām ir pierādīti visi uzskaitītie labumi, un tas dod papildu skriešanas motivāciju. Gribu būt vesela pati un gribu, lai sīcis būtu vesels, un skriešana ir lielisks veids, kā to veicināt!

Vēl es tieku pie jaunām drēbēm. Līdz šim es vasaras drēbes pavasarī mērīju ar domu “ai, jānotievē”, bet tagad zem pļurīgajiem krekliem bāžu apakšā spilvenu. Ja var pabāzt, tad vasarai būs tieši laikā! Pētu sevi ar to spilvenu zem krekla, un nespēju noticēt, ka pavisam drīz es patiešām tā izskatīšos.

Pamazām sāku pamanīt kaut kādus bonusus no tā, ka man būs bērns. Mums ar vīru patīk visādas ne-pieaugušo lietas. Mēs skatāmies pasaku filmas un ejam uz ģimenēm paredzētajiem pasākumiem par dabu, bet pirkt rotaļlietas liekas kaut kā pārāk stulbi pat tādam cilvēkam kā man, kas pārgājienā sprauž sev matos atrastas putnu spalvas, vizinās ar lielveikala ratiem un vispār izturas tā, kā nepienākas cilvēkam, kam jau pāri trīsdesmit. Bet tagad es varēšu pirkt lelles un ponijus, un krāsojamās grāmatas ar princesēm 2 eksemplāros! Nu labi, ja būs dēls, tad lelles izpaliks, bet tie helikopteri un traktori! Es veikalā redzēju Lego veida komplektu par safari tēmu. Tur bija tilts, dažādi zvēri un mašīna ar krātiņu! Jūs tikai iedomājieties – mašīna ar krātiņu! Tagad es zinu, kāpēc bērniem ir pilnas istabas ar rotaļlietām, kaut gan nepieciešamas ir vien dažas.

Liepājas pusītes ietvaros es skrēju 5,5km distanci, un es to noskrēju pusstundā un 10 sekundēs. Tempa ziņā tas sanāk aptuveni 5:30. Tīri tā neko! Sākumā, protams, iesācēji un pīrādziņi aiznesās garām, bet, sākot no otrā kilometra, es arvien vairāk un vairāk sāku viņus apdzīt. Viņi bija aizelsušies, es – normāla. Tagad jau skrienu drusku drošāk, un atļauju hiēnas zobiņiem kādu nokost arī tad, ja īsti vajadzības nav, bet, protams, nepārpūlos un necenšos neko no sevis izspiest. Tāda jauka skriešana dod pārliecību, ka kaut kāda nojēga par to visu man ir. Tad, kad bērniņš būs nogatavojies un dzīvos bez mana ķermeņa palīdzības, man vajadzēs sākt visu no nulles. Tāpat kā tad, kad es vispār sāku skriet, tikai tagad jau būšu gudrāka. Tā ir tāda laba sajūta!

Slikta sajūta savukārt man ir par manu ārsti. Viņa man neko par pašsajūtu nejautā un nestāsta, tikai sūta uz analīzēm un pārbaudēm. Kad viss iziets, saņemu atkal jaunu kaudzīti ar nosūtījumiem. Viss ir labi, viss ir brīnišķīgi, visas analīzes ir labas vai normālas. Piķis, ja es esmu tik nenormāli vesela, tad kāda velna pēc man atkal un atkal jāiet pārbaudīties? Tā ir tāda bezspēcības sajūta! Es gribu, lai mani gluži vienkārši liek mierā! Gribu dzīvot mežā, negribu uzturēties ārstniecības iestādēs, gribu tikt vaļā no tā visa! Varbūt mainīt ārstu? Bet kā lai zinu, ka cits būs labāks? Kā lai zinu, ka cits sūtīs uz mazāku pārbaužu skaitu? Interneta atsauksmēs salasos, ka mana ārste esot jauka un laba. Tad kas nav kārtībā ar mani? Kāpēc man gribas visus tos nosūtījumus iemest viņai sejā? Iepriekšējā reizē mans vīrs viņai skaidri un gaiši pateica, ka nav veicis plaušu rentgenu. Tagad atkal man prasa, kad viņš to ir darījis. Es saku, ka pirms 100 gadiem, tur brīnās – vai tad darba vietā nevajagot taisīt? Viņa mucā dzīvo, vai? Man vajagot potēties pret gripu. Poliklīnikā brīnās un saka, ka neviens vairs tagad nepotējoties, vakcīnas beigušās jau decembrī. Nu tad arī lai man piemetas tā stulbā gripa, un lai es nomirstu, un miers! Piesienas atkal par grūtnieču vingrošanu. Tur nu gan es sasparojos un saku, ka neiešu. Neiešu, un viss! Labi, ka ārste nepieraksta manis teikto, un laikam ir aizmirsusi, ka esmu skrējēja. Kad nevarēšu paskriet, tad nūjošu. Kad nevarēšu panūjot, eksistēšu tāpat. Pēc ārsta apmeklējuma braucu uz darbu un bimbāju autobusā. Esmu patiesi priecīga, ka dzīvojam Ziemeļos, un vismaz man autobusā neviens nepiesienas un neprasa, kā var palīdzēt.

Vienīgais izmeklējums, kuru es gribētu biežāk, ir ultrasonogrāfija. Tur es varu redzēt savu bērniņu, un vīrs arī var viņu redzēt dakterei pār plecu. Man prieks, ka mans vīrs ir no tiem vīriešiem, kas tur visu saprot, un stāsta man, ko sīkulītis dara – kasa galvu vai kačā presīti. Un arī pats pēc tam knibinās man gar vēderu, lai bērniņš kustētos, lai arī mēs paši nekādas kustības vēl just nevaram.

Uz mēneša beigām sāk gribēties, lai man jau būtu izaudzis grūtniečvēders. Tas tāpēc, ka jūtos es tīri tā neko, izskatos tīri tā neko, skrienu tīri tā neko, bet pārpūlēties nedrīkstu. Ar vīru dodamies uz dižkoku atbrīvošanas talku, bet viss, ko es atļauju sev darīt, ir žagariņu nešana uz kaudzi. Normālos apstākļos es paņemtu kārtīgu baļķēnu un aizstibītu, bet tagad tikai žagariņi… Jūtos kā caca, kas baidās no normāla darba, un gandrīz vai kauns ar tiem žagariem tur tirināties, kamēr pārējie strādā ar pilnu atdevi. Bet neko darīt – nākas samierināties ar to, ka vēl drusku jāpagaida, līdz mans attaisnojums kļūs acīmredzams.

Kopumā trešais grūtniecības mēnesis ir kā pagrieziena punkts. No ārprātīgi sliktas pašsajūtas sākumā līdz atvieglojumam, ka tomēr vēl varu normāli kustēties, skriet, iet uz muzejiem un darbu, iztīrīt dzīvokli un pagatavot vakariņas.

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/

Mazais hiēnēns. 2.daļa

Šī ir otrā daļa stāstam par grūtniecību un skriešanu, bailēm, ierobežojumiem un pārdomām. Līdz kaulam patiess stāsts bez izskaistinājumiem. Laika skaitīšanā es nepielietoju klasisko 40 nedēļu sistēmu, kur sākuma nedēļas ir “nullītes”, bet gan skaitu kopš brīža, kad, visticamāk, embrijs tika iestādīts.

Hiena2

Otrais grūtniecības mēnesis nāk ar vēl lielākiem nelabumiem, nekā pirmais. Reizēm es darbā nespēju pastrādāt. Sēžu un blenžu uz to kvadrātmetru debess, ko redzu pa sava kabineta logu. Ir tāda pirmsdzemdību depresija? Tad man tāda ir. Tikšana uz darbu un mājās ir īsts pārbaudījums. Man ir slikti, man ir auksti un man nāk miegs. Ir šausmīgs slinkums skriet. Es zinu, ka pēc skrējiena es jutīšos labāk, bet nespēju sevi piespiest iziet ārā. Pieķeru sevi pie domas, ka es taču vienkārši attaisnoju savu slinkošanu ar to, ka man būs bērns! Kad pārvaru slinkumu un notipinu tos dažus kilometrus, es tiešām jūtos labāk. Vienmēr! Vairumā gadījumu gan neizdodas saņemties. Tā vietā tupu migā ar tēju un grāmatu, cīnos ar nelabumu un prātoju par to, cik labi es justos, ja midzeņošanas vietā es kustētos svaigā gaisā.

Es daudz domāju. Nesaprotu dažas lietas. Piemēram, kā bērns var būt kaut kas labs, ja es pirms tam esmu jutusies pilnībā laimīga. Tas ir visiem zināms, ka pirmais bērns apgriež dzīvi kājām gaisā, bet es nemaz negribu, lai man dzīve apgriežas! Man ir ļoti labi tāpat! Apkārtējie uzskaita visas tās labās lietas, kas nāk komplektā ar bērnu, bet man tās nebūt nešķiet labas lietas. Man gribas raudāt, kad saprotu, ka drīz vien tas viss gāzīsies pār mani. Vienīgais prieks no tā visa man ir mirdzums vīra acīs, kad viņš cenšas saprast, kur tieši man vēderā tas maziņais ir, lai var papaijāt. Man saka, ka es mazo uzreiz iemīlēšot, kad viņš piedzims, bet tie paši cilvēki man teica, ka mātes jūtas man parādīšoties, tiklīdz embrijs būs iekšā. Tie izrādījās meli. Kā lai ticu tālāk? Reizēm gribas ar kādu parunāt par to, ka man nav mātes jūtu, bet pretī saņemu nosodošus skatienus. Vai tad es esmu vainīga, ka man nav to jūtu, kurām it kā vajadzētu būt? Izrādās, tev nav jābūt ne alkoholiķim, ne sociālā dienesta pastāvīgajam klientam, lai nekļūtu apgarots no tā vien, ka būs bērns. Tu pilnīgi mierīgi vari strādāt labā darbā, dzīvot divatā ar vīru reģistrētā laulībā, nebūt ne alkoholiķis, ne narkomāns, būt samērā veselīgs fizkultūrietis, un tu vari pat plānot grūtniecību, bet vienalga nesajust to bezgalīgo mīlestību, kādu pienāktos sajust, tiklīdz embrijs ieperinās vēderā. Tā gluži vienkārši var notikt. Un tikpat vienkārši tas viss var arī pāriet. Man pagrieziena punkts bija pirmā ultrasonogrāfija, kur man parādīja maziņo, ļāva paklausīties sirdspukstus un pastāstīja, ka viss norit normāli. Tad es pirmo reizi mazo hiēnēnu sajutu kā savējo. Neteiksim, ka kaut kādas baigās mātes jūtas būtu uzradušās, bet es sapratu, ka es, vīrs un embrijs esam uz vienu roku. Mēs esam viena komanda!

Kad sākumā viss bija slikti, es meklēju visādus ļaunus prieciņus. Ar īstu baudu es izjūtu atriebības prieku. Piemēram, ieeju poliklīnikā, bet priekšā jau pūlis ar cilvēkiem, kam arī vajag pie ārsta. Eju pēc numuriņa un ieraugu pogu, ar kuru grūtnieces var saņemt ārpuskārtas numuru, lai tiktu tālāk bez rindas. Man to nevajag, varu pagaidīt. Es nekad neesmu uzskatījusi, ka cilvēks būtu kaut kā īpaši priviliģēts par to vien, ka nodarbojies ar seksu bez izsargāšanās. Pārlaižu acis sanākušajiem cilvēkiem. Lielākā daļa no tiem ir lepnas carienes, kas, simts punkti, savā laikā ar vēderiem pa priekšu kā kuģi ir spraukušās visur bez rindas! Es labi atceros no savas bērnības, cik briesmīgi ir sēdēt rindā pie ārsta, kad tev ir 10 gadi, bet visi zīdaiņi tiek bez rindas. Kā tas ir, kad tev gribas čurāt un ēst, un dzert, bet tev nav ne autiņbiksīšu, ne piena pudeles, ne ūdens. Sēdi un gaidi, grūtnieces un zīdaiņi bez rindas! Paskatos vēlreiz uz tām tantēm. Ha, saņemiet! Es ar ļaunu prieku spiežu to grūtnieču pogu un eju carienēm pa priekšu! Lai jūt, kā tas ir, kad citi iet bez rindas! Jau gaidu, kad man izaugs vēders, lai varētu trolejbusā mest tantes ārā no sēdekļiem, kā viņas aiz elkoņa meta mani, kad es vēl biju bērns! Žēl, ka nevar atrast tieši tās pašas tantes!

Internetā man tiek piedāvāti visvisādi raksti par grūtniecību un zīdaiņiem. Palasu arī. Dominējošais viedoklis ir tāds, ka obligāti jādzemdē dabiski, vēlams mājās, obligāti jāzīda sīkais ar krūti pēc iespējas ilgāk, jāuzskata viņš par pasaules centru un lielāko laimi. Ja tev ir ķeizargrieziens, tu esi slikta māte, ja tu nekrīti laimes ģībonī no domas par zīdaiņa puņķiem, tu esi briesmīga sieviete, un ja tu uztraucies par savu izskatu grūtniecības laikā un pēc tās, tad tu vispār degsi elles ugunīs un uz sārta piedevām! Bērns ir pats galvenais, mātes pienākums ir ziedoties bērna labā, bet tēvs vispār kaut kur pazūd. Jā, kur tad tēvs? Kāpēc viņš netiek pieminēts? Tad pār mani nāk apskaidrība – visus tos briesmīgos rakstus sacer vientuļās mātes, kam dzīvē neiet, tāpēc viņas sevi realizē, ziedojoties bērnam! Liekais svars? “Jo es dzemdēju!” Tas nekas, ka pirms 20 gadiem! Nagi niez apakšā ļauni uzrakstīt, ka man ir vīrs, kurš mīl mūsu embriju, gatavo ēst un ievelk segu pārvalkā, bet gan jau kaut kad vēlāk. Kad man būs īpaši sakrājies.

Ar skriešanu ir tā, ka es pilnīgi un par visiem simts esmu sapratusi, ka garus skrējienus pa reljefu es neskriešu. Man ir Noskrien Ziemu! abonements garajām distancēm. Uzrakstu organizatoram, lai nomaina uz mazo distanci. Man nomaina uz tuvāko posmu, bet tālāko atstāj garo ar domu, ka varbūt tomēr skriešu to. Smaidu un klusēju. Gan jau viss tāpat nāks gaismā! Godīgi sakot, nesaprotu, kā citas var noslēpt grūtniecību līdz brīdim, kad jau iet dekrētā. Es diezgan ātri pateicu kolēģēm, kas par lietu, bet viņas jau sen bija sapratušas, kāpēc es eju pie ārstiem un sēžu sapulcēs ar bāli zaļu ģīmi. Skrējēji vēl it kā nezina, bet pietiks kādam paskatīties manus neesošos treniņus, lai rastos jautājums, kāpēc netrenējos garajiem. Sezona tak nāk ar joni! Vispār jau labāk ir pateikt vismaz tiem cilvēkiem, ar ko ikdienā jākontaktējas, lai viss ir skaidrs, un cilvēkiem nav jāmin, kāpēc es acīmredzami mokos.

Viena traka lieta ir ierobežojumi. Man vienmēr gribas to, ko es nevaru vai nedrīkstu! Tie trīs ķiršu ali laikam drīz man sapņos rādīsies. Lai arī enerģijas dzērienus es lietoju aptuveni reizi gadā (pēc Baso pēdu ultramaratona, kur tos dala par izcīnītajām vietām), es stipri izjūtu to, ka nav vēlams tādus dzert. Man gribas! Es kaut kur salasījos, ka nav vēlams trenēt presīti. Nekad vēl es tā neesmu gribējusi taisīt presītes, līdz vēders saraujas krampī! Agrāk es mēdzu sevi atstāt bez vakariņām, ja pa dienu biju pārforsējusi ar pārāk barojošu ēdienu, bet tagad cenšos vismaz mazliet kaut ko dabūt sevī iekšā pat tad, ja īsti negribas, jo man nav ne jausmas, kad mazais grib ēst. Laikam jau visu laiku. Nebūtu labi viņu atstāt bez barības. Kā par brīnumu, nav tādu produktu, kuru man kaut kā īpaši kārotos, bet ir tā, ka visu laiku gribas ēst, bet neko nevar ieēst. Varu izcept vistas cepeti un tad viņu neēst. Kaut kāda stulba sajūta.

Kad saņemos uz skriešanu, man parasti gribas noskriet kādus 10 kilometrus, bet saprotu, ka, visdrīzāk, pietiks ar pieciem. Reizēm piecītis tiek pārtraukts jau pēc diviem. Vienkārši nevaru paskriet un viss, grūti. Tāpēc nekur tālu prom no mājas nedodos. Nebūtu labi attapties 5km no mājām sasvīdušā treniņtērpā un nesaprast, kā lai tiek mājās. Agrāk recepte bija vienkārša – saņemies un hiēno mājās! Tagad tā nevar, es negribu mocīt maziņo. It kā jau nekas, var riņķot ap parka stūri, bet man tomēr patīk tālākas ekspedīcijas. Trūkst tās sajūtas, kad var aizskriet 15km no mājām un tikai tad sākt domāt, kā atgriezties atpakaļ pa interesantāku ceļu. Lieku cerības uz silto laiku, kad slapja mugura nebūs šķērslis pāriet soļos vai atpūsties uz kāda beņķa. Par mazo kilometrāžu es nesatraucos, jo man nav nekam jātrenējas. Par reto izvilkšanos ārā gan sevi šaustu. Es labi zinu, kas liek man justies labāk, bet es to nedaru!

Otrā mēneša vidū beidzot pats ķermenis sāk justies normālāk. Tās ķermeņa daļas, kas iepriekš bija sāpīgas un cietas kā akmens, nu pamazām atlaižas. Gremošanas problēmas samazinās, un es nakts vidū vairs nemostos no sajūtas, ka tūliņ man uzsprāgs zarnas. Izņēmums ir reizes, kad saēdos visādus draņķus. Vienreiz izdomāju, ka ir laba ideja paēst ceptus pelmeņus un pēc tam vēl paku ar čipsiem. Visu nākamo diennakti es to nožēloju! Vēderā gan ir kaut kāda dīvaina sajūta, ko es nespēju aprakstīt. Tā kā velk, tā kā stiepj, bet ārste saka, ka viss kārtībā – tā var būt. Vispār man patīk nosmieties līdz grīdai, bet tagad īsti vairs pat tas nesanāk, jo iekšā viss kaut kā ļurinās. Kad smejos no sirds, gribas korseti, kas satur visas ķidas vēderā. Un vēl es ar šausmām skatos, ka 34.bikšu izmērs vairs nav mans… Es ēdu tikpat daudz, cik parasti, bet skriešanas ziņā es no 45 un vairāk kilometriem nedēļā esmu nokritusies līdz 15 un pat mazāk. Visādas citādas plosīšanās arī ir atmestas. Loģiski, ka riepa aug! Paskatos spogulī un sajūtos pretīgi. Ir tikai otrais mēnesis, un man ir riebīgi no tā speķa, kas jau ir uzaudzis virsū, jo es nevaru darīt itin neko, lai to iznīcinātu! Esmu samierinājusies ar domu, ka man gluži vienkārši nāksies izstaipīt ādu uz vēdera par tik lielu platību, cik aizņems embrijs, bet es neesmu gatava uz speķi.

Runājot par smiešanos, man tiešām tas patīk. Ienāk prātā kaut kāds stulbums, un viss, smiekli nāk virsū! Piemēram, noskrienu pilnīgi pietiekamu treniņu 2km garumā un ar labi padarīta darba sajūtu paskatos uz savu trofeju plauktu. Piemiņas medaļas par 50 kilometriem, par 80, par 100, dalībnieka kartītes no Pasaules čempionātiem… Ak, 100 kilometru! Ak, Pasaules čempionāts! Kurš to tagad varētu pateikt? Un tad ienāk prātā, ka bērnudārzā sīkie lielīsies, kuram smukāka mamma un kuram tētis policists, bet mans sīkais teiks: “Bet mana mamma var noskriet simts kilometru!” Kurš ticēs? Audzinātāja? Kā tad!

Otrais grūtniecības mēnesis nāk arī ar pirmajām sacensībām jaunajā statusā. Visai interesanti. Es jau tāpat tagad skrienu ļoti lēni, bet Noskrien Ziemu! jāskrien arī ļoti uzmanīgi, jo trasi klāj ledus. Kad jūtu, ka gribas elpu ievilkt dziļāk, pāreju soļos. Nekādas nomocīšanās! Ja to vispār var nosaukt par skriešanu, tad tā skriet ir tīri interesanti. Bez piepūles tur tirinies pa beigu galu, nevienu nepazīsti, baudi dabu, skaties, kā tev skrien garām cilvēki… Kad mani apdzen kāds, kurš pēc skata normālos apstākļos tiktu atstāts putekļos, manī pamostas hiēna, kas grib nokost. Bet nē, nedrīkst! Lai hiēna iet gulēt, es gribu būt zvīņnesis, bet hiēna nevar būt zvīņnesis, tāpēc labi, ka hiēna ir gudra un izdomā jaunu plānu – nez, cik cilvēku ir iespējams noskriet, ja pats skrien bez piepūles un pilnīgā relaksā, kamēr apkārtējie pūš un elš? 17. Atbilde ir 17. Hahā! Puiši, garām skrienot, sauc, lai es beidzot slinkot, bet meitenes jautā, vai viss kārtībā, ka es tā velkos. Jā, ir viss kārtībā! Daudzi saprot, kas par lietu. Vairāki atzīst, ka es izskatos slikti. Beidzot! Beidzot kāds apstiprina to, ko es redzu spogulī! Es tiešām izskatos nomocījusies, un nav ne vēsts no izslavētā grūtnieču starojuma.

Tie, kas zina, ka esmu stāvoklī, izturas pret mani īpaši iejūtīgi. Nav jau ne vainas, ka man neļauj statīvā nomainīt ūdens tvertni, cenšas atslogot darbā un piekodina pēc skrējiena uzreiz pārģērbties sausās drēbēs, bet tad es pamazām sāku saprast, ka ne jau pret mani ir tā iejūtība, un ne jau tāpēc, ka apkārtējiem nu nenormāli gribētos atvieglot man ikdienu. Pati esmu lasījusi un mācījusies bioloģiju un sugu uzvedību. Pieaugušajiem ir tīri instinktīva vēlme sargāt grūtnieces un mazuļus, jo tas dabā ļauj izdzīvot lielākam skaitam sugas pārstāvju. Kurām sugām tas ir vairāk attīstīts, kurām mazāk, bet cilvēkiem diezgan pamatīgi. Eh, tās rūpes ir vienkārši evolūcija! Bet tas nekas, evolūcija ir laba lieta. Izmantoju ar lielāko prieku. No dažiem cilvēkiem gan tā ir ne tikai sugas kopējā uzvedība, bet patiesas rūpes, piemēram, no manas personīgās mammas. Vajadzēja nodzīvot līdz 31 gadam, lai saprastu, cik forši ir tas, ka mamma vienmēr grib pabarot, un šo mātes barotājas instinktu es ļauju viņai izpaust. Kad aizeju pie viņas ciemos, viņa vienmēr parūpējas, lai es pierītos, un lai viņas mīļais znotiņš arī būtu paēdis. Nemaz neiebilst, ka es šiverējos pa viņas ledusskapi, meklējot kārumus. Ir labi!

Runājot par emocionālo sfēru, emociju svārstības ir gandrīz kā no grāmatas. Vienā brīdī varu just izmisumu un piņņāt par visu pasauli, bet jau pēc laiciņa smieties pilnā rīklē par kaut kādiem stulbumiem, kurus saprot tikai 2 cilvēki pasaulē – es un vīrs. Lai otro grūtniecības mēnesi nobeigtu uz emociju pacēluma, atstāstīšu vienu dialogu: “Ko tu darītu, ja tev būtu Mazda 626?” – “Kura tieši?” – “Tā zaļā!” Seko histēriski smiekli 2 cilvēku izpildījumā. Viss, gaidiet nākamo stāstu!

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/

Mazais hiēnēns. 1.daļa

Grūtnieču blogi ir sastopami ik uz soļa, bet grūtnieču – skrējēju blogus var uz pirkstiem saskaitīt, tāpēc man šķiet, ka katra jauna pieredze šai jomā ir tā vērta, lai par to pastāstītu. Jā, tas nu ir noticis – Hiēnai būs hiēnēns. Uzreiz brīdinu, ka šis blogs nebūs “uķi puķi – viss ir skaisti” stilā. Es saukšu lietas īstajos vārdos, jo tikai tad tam vispār ir kāda jēga. Viss rakstīts reālajā laikā vai īsi pēc notikumiem, lai tiktu iemūžinātas tā brīža emocijas. Tagad, kad nododu pirmo rakstu atklātībai, jau pagājuši vairāki mēneši. Daudz kas ir mainījies, daudz kas palicis tāpat. Arvien vairāk palielinās to cilvēku loks, kuri uzzina, ka man būs sīcis, tāpēc ir īstais brīdis, lai pastāstītu, kā man gāja pirmajā mēnesī, kad hiēnēns tikai sāka tirināties man pa iekšu.

baby-hyena-and-mother

Es nekad neesmu bijusi mātišķa. Nespēju saprast to ucināšanos ar svešiem zīdaiņiem. Pat mazi kaķēniņi man patīk mazāk par pieaugušiem kaķiem. Domājot par potenciālajiem bērniem, es vienmēr esmu ideju par viņiem pabīdījusi uz priekšu un priekšu, līdz vienā brīdī sapratu, ka man bērnu nebūs, jo es tos negribu. Ar tādu domu dzīvoju laimīgi līdz brīdim, kad satiku visādā ziņā lielisku vīrieti, kas tomēr bez mantiniekiem palikt nevēlējās. Vajadzēja vairākus gadus, lai es aprastu ar domu, ka sīkie man tomēr būs. Nezinu gan, vai aprašana ir notikusi… Pēc kāzām nospraudām datumu, ar kuru ļaut dabai darīt savu darbu, jo sapratām, ka mums īsti nav laika gaidīt, kad būsim tam gatavi – tā var arī pensiju sagaidīt!

Tuvojoties pašu noliktajam laikam, man trīcēja rokas un pārņēma ārprātīgs satraukums. Vīrs teica, lai es beidzot nomierinoties un iedzerot labāk kādu aliņu, un dzīvojot normāli savu dzīvi. Kā būs, tā būs! Tā arī darīju. Dzīvoju normāli savu dzīvi, iedzēru pa kādam alum, nopirku skrējienu abonementus, sāku trenēties nākamā gada ultrām, līdz uznāca vakara nelabumi. Sākumā novēlu tos uz neseno saaukstēšanos, bet tad atskārtu, ka diezin vai tas nu tā būs, ka no saaukstēšanās man vakaros slikti metas. Trīcošām rokām uztaisīju testiņu un vēl trīcošākām nesu vīram rādīt tās divas strīpiņas. Vīra prieks par sīko pielipa arī man. Prieku drīz vien nomāca apjukums, bailes, roku trīcēšana. Automātiski uzvilku treniņtērpu un gāju ārā trenēties Rīgas – Valmieras skrējienam. Tajā brīdī cirvis pa galvu iesita pirmoreiz – stop! Kāda vēl Rīga – Valmiera? Aizmirsti!

Aizmirsu arī cepuri galvā uzlikt, tāpēc noskrēju tikai 2km ap vietējā parka stūri. Atgriežoties rokas joprojām trīc, bet vīrs mierīgs. Cik labi, ka viņš ir mierīgs! Sāku internetā meklēt bildītes un skatīties, kāds mans embrijs izskatās. Kaut kāda ķecka. Pēc pāris nedēļām būs kā piemīlīga ķirzaciņa, tad kaut kāds kāpurs, bet pēc tam, kad sāks jau drusku atgādināt cilvēku, tad… Vē, es ceru, ka tad jau man būs apnicis katru dienu interesēties par to, kāds viņš izskatās. Labāk domāt par tālāku nākotni. Ar vīru nospriežam, ka, ja sīkais gribēs dejot baletu, tad sūtīsim pie riebīgākā pasniedzēja, lai tā ideja ātri pazūd.

Nākamajā dienā pierakstos pie ginekologa un, drošs paliek drošs, aizsperos arī pie ģimenes ārsta, bet ģimenes ārsta pieraksts tai dienā ir pilns, un māsiņa saka, lai es atnākot rīt. Labi. Izeju no poliklīnikas un sāku bimbāt. Par ko? Kāda starpība, vai es pie ārsta tieku šovakar, vai rīt? Skaidrs, ka asaras nav par to, bet par visu kopā. Par to, ka man iekšā ir embrijs. Par to, ka man būs bērns. Par to, ka es nekad, nekad vairs nebūšu tā patiešām brīva. Eju uz tramvaju un kaucu pilnā kaklā. Gribu pie vīra, jo viņš ir mīļš un mierīgs. Kārtīgi izraudos un saprotu, ka pēc gadiem 20 es tomēr atkal varēšu būt brīva. Bet tagad, kā man tagad būt? Kā būs?

Būs tā, ka būs nelabi. Ne tikai pa vakariem, bet arī pa dienu. Sēžu darbā, strādāju, un pēkšņi tik slikti, ka gandrīz jāvemj, bet tomēr ne tik ļoti slikti. Atveru logu, gribu gaisu. Gribu apelsīnu, lai nosistu nelabumu. Zinu, ka priekšniecei ir apelsīns, bet pie viņas sēž komandieris. Aaaaa, lūdzu, lūdzu, pulkvežleitnanta kungs, ejiet ātrāk prom, lai es tieku pie apelsīna, un neaprijiet pēdējo! Komandieris nav aprijis pēdējo. Pasaku priekšniecei par grūtniecību, lai viņa zina, kāpēc es darba laikā eju pie ārsta. Viņa priecājas. Mamma arī priecājas. Pagaidām cenšos nevienam vēl tā īsti neteikt, bet tie, kas zina, tie priecājas. Ārsts priecājas, un māsiņa arī, un vīrs paijā man vēderu. Tikai man pašai ir tā jocīgi.

Kad nevaru vairs neko izturēt, es skrienu. Kad ir nelabi, es skrienu pēc gaisa. Kad nestrādā kuņģis, es skrienu, lai zarnas sakratās. Kad man ir bail, es skrienu pēc miera. Tā ir tik lieliska sajūta – eksistēt pa mājām ar tādu nelabumu, ka slinkums kustēties, ar mokām sataisīties uz koptreniņu un pēc tam izjust to brīnišķīgo stāvokli, kas saucas “es jūtos normāli”! Cik labi, ka man vēl ir skriešana!

Pirmā vizīte pie ginekologa izvērtās emocionāla. Man vienmēr ir patikusi mana ginekoloģe, bet šodien kaut kā viss nosvērās uz nepatikas pusi. “Vai Jūs jau lietojat folskābi?” Nē, pie velna, es nelietoju! Es vispār nezinu, kas tas tāds ir! Kad pajautāju, cik ļoti man jāierobežo sportiskās aktivitātes, uzreiz nožēloju, ka šādu jautājumu vispār uzdevu. Aizliedza sportot līdz 12.nedēļai, pēc tam jāiet uz grūtnieču vingrošanu. Es: “Ko? Man tagad tā vienkārši jānosēžas uz dīvāna? Es nedrīkstu darīt pilnīgi neko, neko, neko?” – “Jā.” – “NĒ!!!” Kas tās par muļķībām? Kāpēc tad citas skrien līdz nez kuram mēnesim un nez kādā ātrumā? Ja izmeklējumos būtu kādi objektīvi iemesli, kas liktu man iegādāties dīvānu un pārcelties uz dzīvi tajā, tad es tā arī darītu, bet nekas taču neliecina par kaut kādiem draudiem! Vienojamies, ka es netrenēšos rezultātu uzlabošanai, bet skriešu labsajūtai un formas uzturēšanai. Tas der. Bez kustībām būtu galīgās auzās, tas varētu novest pie tā, ka es sāku ienīst savu embriju, bet es negribu viņu ienīst. Ja man atņem kustību prieku, es nīkstu ārā. Pat tad, kad man bija izmežģīta potīte, ģimenes ārste ieteica noskriet kādu kilometru, tiklīdz lielās sāpes atkāpjas, jo nekustīgs dzīvesveids kopā ar komplektā nākošo labsajūtas hormonu iztrūkumu man nodarītu vairāk ļaunuma, nekā prātīgi noskrieti daži kilometri. Jā, ģimenes ārste man patīk labāk par ginekoloģi. Ģimenes ārste mani nopaijāja un daudz netrūka, ka būtu arī asaras man noslaucījusi. Man ir ļoti, ļoti bail, tāpēc tieši samīļošanu man tagad vajag, nevis nosūtījumu uz grūtnieču vingrošanu. Pati lai iet uz savu grūtnieču vingrošanu! Mani tur neredzēt! Pirmkārt, man riebjas vingrot, otrkārt, es vēl nespēju sevi identificēt ar grūtnieci. Uzreiz nāk prātā apgarota, smaidīga topošā māmiņa gaišā tērpā, kas gatavojas savām dabīgajām mājdzemdībām vīra un dūlas klātbūtnē, neaizmirsot arī publicēt internetā sava atbaidošā vēdera fotoattēlus no 9.mēneša kailfoto sesijas. Brrr, nē. Pagaidām pietiks, ja nopirkšu to stulbo folskābi.

Uz mēneša beigām kļūst vēl sliktāk. Nelabums ir izteiktāks, un iepriekšējo ideālstāvokli “es jūtos normāli” nomaina “es jūtos tik slikti, cik parasti, nevis īpaši slikti”. Vistrakākais bija tas viens rīts trolejbusā. Kā vienmēr, pilns, bet uz darbu jātiek. Ierastais nelabums kļūst par stipru nelabumu. Tad par vēl sliktāku nelabumu. Sāk džinkstēt ausīs, gar acīm melns, un es jūtu, ka nāk ģībonis. Rodas ideja aizcīnīties līdz trolejbusa sākumam, kur ir tās nespējnieku vietas, bet es negribu cīnīties ar tām carienēm, kas tur parasti sēž, tāpēc turpat, aizmugurē, pajautāju, vai kāds, lūdzu, mani varētu palaist apsēsties, jo man ir slikti. Mani palaiž. Kundze piedāvā validolu, bet es nezinu, vai es drīkstu ēst validolu, un tā nu viss trolejbuss uzzina, ka esmu stāvoklī. Kāds man iedod košļeni. Skaisti, esmu kļuvusi par sabiedriskā transporta notikuma epicentru. Gribas raudāt. Nāk prātā Lindas savulaik teiktais: “Neuztraucies, būs vēl tikai grūtāk!” Toreiz gan tas bija teikts ultramaratona laikā, bet šis nav nekāds ultramaratons. Šeit nekāda finiša nebūs, šeit būs vēl tikai grūtāk…

Kas attiecas uz skriešanu, arī tā mēneša beigās kļūst grūtāka. Lai arī embrijs ir zirņa izmērā, sajūta vēderā ir tāda, it kā es būtu uzvarējusi Ziemassvētku – Jaunā gada ēšanas čempionātā. Tā arī skrienu – ar vēderu pa priekšu, lai arī vizuāli nekāda vēdera vēl nav, ja neskaita uzēsto speķi. Speciāli sevi bremzēju, lai arī reizēm gribas uzskriet ātrāk un pabaudīt lidojuma sajūtu. Nekā nebija, Hiēniņ, skrien vien prātīgi! Skriešana prasa lielāku piepūli, nekā pirms tam, tāpēc skrienu krietni lēnāk, nekā gribētos. Pamazām sāku apjaust, ka ir ļoti labi, ka skrējienos ir visādas tautas un zaķu, un vāveru distances. Esmu apņēmusies savās sportiskajās aktivitātēs nepieļaut piepūli un mocīšanos, tāpēc par ko garāku pagaidām ir jāaizmirst.

Tā nu embrija pirmais mēnesis pagāja – bailēs, asarās un emocijās, Jekaterinas un Darjas grūtniecības stāstu lasīšanā, un periodiskā māšanā ar galvu: “Jā, jā, man arī tā ir!” Bet sīkajam hiēnēnam gan labi – tusē tik siltumā! Īstenībā jau arī man ir labi, kad vīrs apskauj un saka: “Manu mīļumiņ!” Labi, ka man ir tāds sakarīgs vīrs, kurš saka, ka ļautu man arī ar svarcelšanu tagad nodarboties, ja es iepriekš to būtu darījusi, un izliekas, ka man nav to pāris lieko kilogramu, kurus es uzriju saaukstēšanās laikā!

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/

NEskrējējas īpašais stāvoklis 3. daļa, jeb dzīves labākie mirkļi

Divi trakākie posmi jau aiz muguras – sākas trešais trimestris. Tieši trešais trimestris bija vislabākais laiks! Ja man kāds pajautās, kurā dzīves posmā vēlos atgriezties, es izvēlētos trešo trimestri. Trīs visforšākie mēneši manā dzīvē!

relaxing-cat-images-by-sara-lynn-paige

Godīgi, pēdējos mēnešos man vairs nebija tik daudz domas par skriešanu, cik pirmajā vai otrajā trimestrī. Kaut kā mainās domāšana, un vairāk parādās vēlme rosīties pa māju, mazgāt drēbītes, iet uz kursiem, lasīt grāmatas, mēģināt iemācīties gatavot pareizus un veselīgus ēdienus.

Kā apzinīga mamma, biju visos  Rīgas Dzemdību nama jauno māmiņu kursos. Izrādās, ka citām mammām pēdējais trimestris nav tas jautrākais laiks. Ja  pirmajos mēnešos viņas varēja atpūsties, tad pēdējos mēnešos dabūja pasakainu stāvokli (smagums kājās, paaugstināts asinsspiediens, nogurums, liels vēders, no ka sāp mugura utt.). Savukārt, es pirmajā trimestrī izbaudīju visu “labo”, ko varēja izbaudīt, bet trešajā trimestrī biju ļoti žiperīga grūtniece.

Kursos mums stāstīja, ka trešajā trimestrī mums parādīsies smaguma sajūta kājās, sāpes jostas vietā, tūska visā ķermenī, bezmiegs, ēšana bez apstājas un vēl daudz dažādas kaites. Nezinu, kā citām grūtniecēm, man smaguma sajūtas kājās nebija. Notestējot visus iespējamos apavus (crocs, adidas, nike, nb, skechers utt.), grūtniecēm noteikti ieteiktu tieši Skechers, jo pat pēc 10km pastaigas kājas ir svaigas, vieglas un nekas nekur nesāp un nespiež. Muguras sāpes nebija trakas, jo ikdienā nēsāju grūtnieču jostu. Arī bezmiegs mani nemocīja un nekādu citu diskomfortu nesajutu.

Kaut arī puncis auga aizvien lielāks, es joprojām veicu vingrinājumus. Tikai tagad tos, kuri domāti tieši trešajam trimestrim. No mana ikdienas plāna arī nepazuda garā pastaiga. Trimestra sākumā tika noteikts maksimālais limits – viena pastaigas stunda dienā. Ņēmot vērā manu sportisko garu, ārste ieteica staigāt ap divām stundām. Tagad mans dienas ritms vairāk līdzinājās mana kaķa dienas ritmam. No rīta pamodos, pavingroju, paēdu, pastaigājos, paguļu, paēdu, pastaigājos un atkal ejam gulēt. Reizēm pastaigas laiks tika apvienots ar draudzeņu satikšanu, kārtējo grūtnieču kursu apmeklējumu vai vizīti pie ārsta, bet diendusu es neizlaižu. Man ļoti patīk gulēt. Es neeju tusēt, ja zinu, ka rītdien nevarēšu izgulēties. Nepatīk tērēt visādiem niekiem tik svarīgās stundas. Varbūt strauji tuvojās vecumdienas?

Grūtniecēm ir liels pluss – grūtnieču vēders. Ar šo vēderu Tu vari ieiet veikalā un apsargs (kāds apmekletājs vai veikala darbinieks) Tev palīdz atvērt durvis, dažreiz pat palīdz nest tev iepirkuma grozu. Veikala darbinieki ļauj ēst, garšot stendos izliktos cepumus. Nopietni. Vienreiz lielajā Maksimā neizturēju un sāku degustēt cepumus. Domāju, ka mani nekavējoties izmetīs ārā, taču apsargs vien uzsmaidīja. Pie kasēm grūtnieces vienmēr palaiž bez rindas. Vispār, visur grūtnieces palaiž bez rindas. Vienā jaukā dienā netīšam nobloķēju savu sim-karti un gāju uz operatora salonu. Tieši tajā dienā salonā bija karsti – rindā kādi padsmit cilvēki. Kamēr stāvēju un domāju, ko darīt, džeks, kuram jau bija pienākusi rinda, aicināja mani pie galdiņa un pats nostājas manā vietā. Ļoti patīkams žests!

Trešajā trimestrī vari gulēt tik, cik vēlies. Vari ēst tik, cik vēlies. Vari zvanīt un sūdzēties par dzīvi (aiz garlaicības), un tevi uzklausa, un Tev jūt līdzi. Tev ir atļauts gandrīz viss. Es nezinu vēl labāku stāvokli, kā pēdējais grūtniecības trimestris. Noteikti jums iesaku noskatīties šo video: StandUp:про беременность. Džeks stāsta par sievas grūtniecības dienām. Jautrs un patiess stāsts.

Mans salīdzinoši nelielais vēders man ļāva līdz pēdējai dienai taisīt pedikīru, mazgāt matus, pašai aizsiet kurpes un nostaigāt dienā līdz 15km. Vienīgais aizliegums visām grūtniecēm, kas attiecās arī uz mani, ir smagumu celšana – nedrīkst celt vairāk par 2kg. Šī aizlieguma dēļ uz veikalu dažreiz gāju trīs, pat četras reizes dienā. No sākumā veikala darbinieki brīnījās: “ko tā grūtniece tik bieži nāk, kāpēc viņai negrib sēdēt mājās ?” Tad pamanīja, ka es stiepju vienu piena paku un dažus persikus. Tad arī saprata manu biežo apmeklējuma iemeslu. Par persikiem arī ir savs stāsts: katrai grūtniecei ir kāds savs “vājuma punktiņš”, uz smaržām vai ēdienu. Man šis vājuma punktiņš bija uz persikiem. Sākot no piektā mēneša, man bija īstā kāre uz persikiem. Dienā es tos varēju notiesāt kilogramiem. Bija pa spēkam apēst visus, aiziet uz veikalu, nopirkt, atkal apēst, atkal nopirkt, atkal apēst un tā līdz vēlai naktij. Vienreiz veikalā persiki bija beigušies. Iedomājieties, izbeidzās mani mīļie persiki! Es biju šokā, zvanīju vīram un mammai, sūdzējos par šo negadījumu. Jautāju veikala administrācijai, vai nav iespējam dabūt persikus, teica, ka šodien nevar. Bāc, tāda traģēdija! Braucu mājās ļoti vīlusies šajā dzīvē. Nākamajā dienā atkal aizbraucu uz veikalu un redzu, ka persiki ir atvesti! Protams, es uzreiz salasīju savus 2 kg. Skatos, kāds tantuks arī ņem “manus” persikus. Tas mani sadusmoja, viņa taču izēdīs persikus, varbūt man atkal kādreiz pietrūksies. Redzot to, kā es uz viņu skatos, tantuks laikam saprata, ka kaut ko dara nepareizi un pārstāja lasīt persikus. Pēc neilga brīža aizgāja prom no augļu nodaļas. Pareizi darīja! Nav ko ēst manus persikus. Paldies Dievam, persiku kāre man beidzās ar astoto mēnesi. Atkal biju pārvērtusies par normālu cilvēku. Nu jau vairāk par muciņu,  kā cilvēku, jo vēders jau bija izaudzis diezgan paliels.

Līdz ar lielāku vēderu, man sākās problēmas ar apģērbu. Uz manu jauno augumu vēl derēja šorti, bikses, svārki un dažas kleitas, toties krekli kļuva stipri par šauru. Nācās dažus iegādāties, kā arī izdomāju izārdīt visu skapi, lai sameklētu divus sacensību kreklus, kas noteikti man derēs. Viens ir zilā krāsā CET 2015.gada vīriešu S modelis, otrs krekls ir spilgti dzeltenā krāsā – Viļņas maratona tempa turētāja (TT) 4:45 vīriešu S krekls. Nu ir laiks ieslēgt visu savu fantāziju, lai iedomātos grūtnieci ar TT kreklu virsū. Ja jau neskrējēji taisīja lielas acis, redzot mani šajā kreklā, skrējēji vispār apstājās un domīgi vēroja mani. Es varu iedomāties, ko tie padomāja. Grūtniece uz TT 4:45. Labi, ka neviens  mani nenofotografēja.

Pēc visiem cilvēku fizioloģijas likumiem, grūtniece ar lielu vēderu mūžīgi staigāt nevar. Obligāti visiem pienāk tā diena, kad grūtniece pārvēršas par jauno māmiņu. Man arī pienāca šī diena. Piedzima mans mīļais dēliņš un es varu plānot, kā man labāk un ātrāk atgriezties sportā.

Cat-Napping-1

Lai atgūtu savu formu es sev iedevu deviņus mēnešus. Drīz redzēsim, vai man tas izdosies.

NEskrējējas īpašais stāvoklis 2.daļa, jeb neierasts skatpunkts uz ierastām lietām.

10well_physed-superJumbo

Posmu no marta beigām līdz pat jūnija beigām sauc par Otro Trimestri. Tas ir posms, kad grūtniece jūtas vislabāk, jo vēders vēl nav liels, toties enerģijas ir daudz. Ja pirmais trimestris no tevis izsūks visus spēkus (protams, ne visiem un ne vienmēr), tad otrajā trimestrī tu jau sāksi justies kā cilvēks. Ja pirmajā trimestrī nezinātu, ka esmu stāvoklī, tad domātu, ka es mirstu, jo ar katru dienu man bija sliktāk un sliktāk. Savukārt otrajā trimestrī ar katru dienu es jutos labāk un labāk. Otrajā trimestrī man jau atļāva sportot – nedaudz skriešana, peldēšana, vingrošana (rīta rosme, nedaudz vakara ņemšanās ar hantelēm) un nūjošana (vai sporta soļošana). Bet parēja no «sliktā» stāvokļa uz «labo» nav tik ātra kā gribētos.

Nav tā, ka pamosties vienā rītā un jūties perfekti. Man šī parēja aizņēma divas nedēļas. Sākumā jau likās, ka man nebūs tā jaukā trimestra, bet laiks rādīja, ka tomēr varēšu dzīvot nedaudz enerģiskāk par savu kaķi. Īpašs prieks bija 30. martā, kad man atļāva skriet (pirms tam pēdējo reizi skrēju vairāk kā trīs mēnešus atpakaļ). Man tā pirmā skriešanas diena bija kā lieli svētki. Es uzvilku vissmukākās drēbes, jaunās krosenes un aizbraucu uz smuko skriešanas vietu. Protams, manā (grūtnieces) stāvoklī jebkura vieta ar vairākām WC pa ceļam skaitās vissmukākā vieta.  Sākums bija labs, es nogāju vienu kilometru un uzsāku skriet. Viegli, vēders vēl nekratās, tikai kājas nesaprot, ko ar viņām dara. Ziniet, tāds stāvoklis man vēl nebija bijis – it kā esmu aizmirsusi, kā skriet. Lēnā tempā noskrēju kādus 500m, un nebija vairs spēka, pārgāju soļos. Nedaudz pasoļoju un atkal atsāku skriet. Jau izdevās noskriet veselu kilometru. Pēc tam sāku soļot, tad atkal paskrēju 500m un atkal soļoju. Jutos gandarīta par paveikto. Otrā reize gan neizdevās tik laba, jo es nevarēju noskriet vairāk kā 200m. Man trūka elpas, mazais vēderā griezās. Laikam protestēja pret viņa kratīšanu. Sapratu, ka skriešanu ir jāatliek uz laiku, kad vairs nebūšu 2in1.

Grūtnieces ūdenī

Grūtnieces ūdenī

Pret slinkumu un nogurumu labi palīdz peldēšana. Grūtniecēm ir pat speciālās nodarbības. Aizgāju uz tām, jo esmu sportiste, un mājās sēdēt man nepatīk. Sākumā domāju, ja esmu skrējēja (īpaši gargabalniece), tad šīs nodarbības priekš manis būs tīrais nieks. Izdomāju uz nodarbību atnākt pusstundu ātrāk, lai paspētu normāli papeldēt un nodarbībā jau atpūsties. Ziniet, pat vienkārši peldēt vairs nav tik viegli, kā likās. Es jau sāku nogurt pēc nopeldētām 10 minūtēm. Ar šausmām skatījos uz atlikušajām 20min. Tomēr saņēmos un diezgan aktīvi nopeldēju savas 30min. Pienācis laiks vingrošanai… Atpeldēja uz vingrošanas celiņu daži “kuģīši” (grūtnieces ar lielāku “stāžu”, jeb ar lielāku mēnešu skaitu). Pēc pirmā iespaida meitenes man likās tik lielas un tik lēnas. Kad sākās vingrošanas nodarbības, es krasi mainīju savas domas. Kaut meitenes arī bija lielas, toties kustējās viņas diezgan ātri. Pēc 15 minūtēm es jau sāku padoties, toties viņas vingroja kā “svaigi gurķīši”. Uz nodarbības beigām biju gatava aizmigt turpat baseinā un nekur nebraukt. Kā jūs jau sapratāt, peldēšana man iepatikās. Nolēmu trenēties vismaz trīs reizes nedēļā. Savu entuziasmu nezaudēju līdz 15.06., kad baseins uz vasaras periodu aizvērās ciet. Papildus peldēšanai, es turpināju soļošanu līdz 10km trīs reizes nedēļā un divas reizes nedēļā pievienoju spēka vingrinājumus, kas bija domāti tieši grūtniecēm.
Noskrien Ziemu. Dubļi, dubļi, dubļi

Noskrien Ziemu. Dubļi, dubļi, dubļi

Otrajā trimestrī mēs paspējām piedalīties vairākās sacensībās: Noskrien Ziemu 3.posms, Lattelecom Rīgas Maratons (10km par 1h23. Nav slikts rezultāts vai ne?), xTrail Jūrmala un pēdējās sacensības bija Zilonis Tumsā 2016. Noskrien Ziemu posmā pirmo reizi piedalījos kā nūjotāja. Teikšu kā ir, ciņa starp nūjotājiem pastāv! Tik ātru startu es nebiju plānojusi. Smagā cīņa ar dubļiem, kuros gandrīz pazaudēju savu skriešanas boti, tomēr nepazaudēju savu labo izskatu). Uz finišu atnācu daudz, DAUDZ netīrāka, kā biju domājusi.

Darya1

Tikām pie ēdiena..un pie medaļas :)

Otrajām sacensībām es gatavojos jau rūpīgāk. Izpētīju trasi, īpaši tās vietas, kur bija tualetes. Pirms sacensībām kādas divas reizes izmēģināju ātri noiet 10 km. Tomēr vairāk uzticējos ātrumam, kur mans pulss nepārkāpa 120 sitienus minūtē. Tieši pirms starta nodomāju, ka iešu pēc pulsa, un nav svarīgi atnākšu pēdējā vai pirmspēdējā. Tomēr trase bija daudz maz labvēlīga. Lija lietus (tas man patīk) un pa ceļam varēju trīs reizes apmeklēt WC, paēst un padzerties. Lai man nepaliktu slikti, no rīta daudz nebrokastoju, tāpēc jau trases vidū biju šausmīgi izbadējusies (mēs bijām šausmīgi izbadējušies). Pēdējos divus Brīvības ielas posma kilometrus, es gāju un domāju vairāk par ēšanu, kā par finišu. Laikam tāpēc arī nedaudz palielināju tempu, jo gribēju pēc iespējas ātrāk kaut ko apēst. Finišā mani gaidīja mamma. Es domāju, ka viņa paspēs uzņemt bildes, varbūt pat video, bet viņa teica, ka tik ātri mani negaidīja. Viņa bija atnākusi uz finišu kādas 5 min. pirms mana finiša, līdz ar to nepaspēja sagatavoties. Ieraugot mani finišā, viņa teica: “Tu gan ātri atnāci. Es tevi gaidīju pēc kādām 40-50 minūtēm. Es pat nepaspēju izņemt fotoaparātu, lai tevi nobildētu. Tu kā bulta izskrēji no pagrieziena un aiznesies uz finišu!” “kā bulta”, “aiznesos”… jā, jā, tieši tā arī bija. Ja godīgi, es pati negaidīju, ka tik ātri finišēšu. Plānoju ierasties finišā ap divām stundām. Nebiju domājusi “izskriet” no deviņdesmit minūtēm. Visas trases laikā sekoju līdzi pulsam un skatījos, lai neviens nepamana, ka esmu stāvoklī. Baidījos, ka mani var noņemt no trases. Tomēr viss beidzas labi.

ZTrail Jūrmala bija vissaulainākās un krstākās sacensības. Bija tik forši “paskriet”gar jūras krastu un paslēpties no karstuma mežā. Paldies Martai par iespēju piedalīties šajās sacensības. Nākošgad noteikti jau skriesim vai pat piedalīsimies run-velo posmā. Tas nozīmē kā daļu no distances viens skrien, otrs brauc ar riteni, pēc kāda (sevis izdomātā laika) viņi mainās. Šogad mēs izpētījām trasi un  saplānojām, pie kura kilometra varētu mainīties. Sacensību garu varēja just no starta šāviena līdz finiša taisnei.

Esam TRĪS!

Esam TRĪS!

Pēdējas sacensībās, kur es biju 2in1, notika naktī. Tajās es varēju piedalīties tikai ar kādu pavadoni (ārsta norādījums). Pat labāk, ja ar vairākiem pavadoņiem. Domāju, ka man draugos ir daudz traku cilvēku, bet pēc diezgan lielas aptaujas, sapratu, ka tik traku kā es, draugu un paziņu lokā nemaz tik daudz nav. Pat vispār nav daudz – tikai divi cilvēki. Viens no tiem pazuda sarakstes vidū, kaut kur pēc jautājuma: cik ātri finišēsim un kā brauksim mājās? Toties otrs – vīra brālis – bija ļoti optimistiski noskaņots, pat pierunāja piedalīties savu līgavu. Tā kā mēs bijām nūjotāju grupā, viņš pat bija sameklējis sev un līgavai nūjas. Biju patīkami pārsteigta, jo tas nozīmēja, ka ir arī ģimenes atbalsts! Šoreiz biju organizatorus pabrīdinājusi, ka esmu grūtniece, lai nebrīnās un nenoņem no trases. Startēju zem Suunto Team Latvija karoga. Neplānoju labot trases rekordus, vai nesties kā apdegusi, domāju izbaudīt šī gada pēdējās sacensības. Sacensības, kurās vēl finišēšu 2in1. Startējām no pašām beigām. Pie sevis prātoju: “Trase būs kalnaina, līdz ar to mani pavadoņi varēs izbaudīt nakts mežu.” Organizatori sagatavoja pārsteigumu, trase bija plakana un veda pa grants ceļu. Tikai beigās bija neliels meža posms. Bet tieši šī posma man pietika, lai saprastu, ka viena es noteikti nefinišētu un, ja būtu īsts meža trails, diez vai es tiktu uz savām divām līdz finišam. Tāpēc vēlos pateikties organizatoriem par lielisko trasi un vīra brālim ar līgavu par forši pavadīto laiku, par atbalstu, ko viņi sniedza man trasē un viņu rūpēm par manu veselību! Pie tam, mēs nefinišējām kā pēdējie no nūjotājiem. Tas mums bija liels pārsteigums! Apbalvošanas laikā nūjotājus apbalvoja izlozes kārtībā. Neesmu jau baigā veiksminiece, līdz ar to, no apbalvošanas neko daudz negaidīju. Bet ziniet, tieši mēs (Damrožu ģimene) savācām visvairāk balvu . Es vinnēju 10eur no tavamsportam.lv, vīra brālis vinnēja dalību skrējiena “Patriots” un viņa līgava vinnēja dalību vienā no nākama gada skrējieniem “Noskrien Ziemu”. Tiešām šis pasākums bija izdevies.

Finišs ZilonisTumsā. Damroze Family

Finišs ZilonisTumsā. Damroze Family

Kaut kur starp “NoskrienZiemu 2016″ un dalību Lattelecom Rīgas Maratonā, es piedalījos divos seriāla “Pavasara kross Mārupē 2016″ posmos. Neteikšu, ka tur ļoti mīļi izturas pret grūtniecēm. Organizatori vēl puslīdz atbalstīja manu vēlmi piedalīties, toties publika skatījās uz mani ar nosodošiem skatieniem. It kā es būtu atnākusi uz startu pohaina, pīpējot un ar aliņu rokās.

Vispār mūsu valstī diezgan dīvaini izturas pret grūtniecēm. Mēs (grūtnieces) esam kaut kas īpašs, kaut kas dīvains, kā piemēram vienradzis, kas slimo ar mēri. No vienas puses cilvēki saprot, ka mēs darām labu darbu “ražojot” bērnus, bet no otras puses, viņi nesaprot, cik tas ir smagi un nepalīdz itin nekā. Nav nekādu atvieglojumu, līdzjūtības vai palīdzības. Laikam apkārtējie uzskata, ja esi grūtniece, Tev jāsēž mājas, nav ko vazāties apkārt. Dīvaina pieeja, it īpaši, ja mums ir ieteikts staigāt pēc iespējas vairāk, lai bērniņam nepietrūkst skābekļa. Domāju, ka jau skolā ir jāiemāca (vai vecākiem mājās), kā izturēties pret grūtnieci. Būtu labi arī uztaisīt nelielus kursus, iedot puisim/meitenei/vīrietim izjust grūtniecības visus “labumus”. Trīs mēnešus katru rītu dot miega zāles (nopietnu devu), tad kaut ko nelabai dūšai. Vēl piesiet pie kājām 2kg hanteles un pie vēdera pietīt spilvenu, lai traucē sēdēt, gulēt un ģērbties. Protams, neaizmirsīsim par urinēšanas līdzekļiem. Tos var dot no paša sākumā līdz pat beigām, lai katru nakti būtu iemesls celties vismaz 6-9 reizes. Un tad, vai apjautāties, vai vajag grūtniecēm palīdzību un līdzjūtību, kā palīdzēt atvērt durvis, dot sēdvietu sabiedriskajā transportā, palīdzēt nest somas utt. Tas gan būtu adekvāti un godīgi!

Labi, ka tas viss man jau aiz muguras. Ja jau varēju nostaigāt 10km un katru rītu taisīt rīta rosmi, tad jau ar mani nemaz nav tik traki. Vislabākais būs trešajā trimestrī. Tā vismaz saka citas grūtnieces – “kuģīši”.

Vēders vēl nav redzams

Vēders vēl nav redzams

NEskrējējas īpašais stāvoklis. 1. daļa. Jeb – kā sadzīvot ar nūjošanu/ staigāšanu, kad nedrīksti skriet

Teikšu kā ir. Šogad pēdējo reizi pilnvērtīgi esmu skrējusi 10. janvārī. Noskrēju 16 kilometrus, nezinot, ka tie būs pēdējie. Pēc tam skrējieni ilga 10-15 min., protams, miksējot tos ar staigāšanu un nūjošanu.

Kāpēc man nācās to darīt?

Laikam katrai sievietei ir tāds moments, tāds īpašais stāvoklis, kad viņa jūtas ārkārtīgi priecīga un laimīga. Un šo stāvokli parasti raksturo ar vienu vārdu – grūtniecība. No tā brīža mainās viss: dzīves ritms, ēšanas paradumi, režīms, vēlmes, sapņi, fantāzijas, uzskati, utt. Bet kad tad īsti atnāk tas brīdis? Uzreiz pēc divu svītru ieraudzīšanas? Vai pēc ārsta apmeklējuma? Vai varbūt sapratne, ka Tev ir īpašais stāvoklis, atnāk kopā ar toksikozi un nogurumu? Man laikam būs pēdējais variants. Jo līdz brīdim, kad man bija nelaba dūša cauru diennakti un nogurums, ko varēja salīdzināt ar pēcmaratona sajūtām, es vēl jutos kā parasta skrējēja, kurai vienkārši (nezināmu iemeslu dēļ) neļāva skriet!

Nezinu, kā puišiem. Kad viņi saprot, ka kļūs par tētiem? Jo sajūtas “kaut kas tur aug” viņiem nav.

Tā lūk! Ārsts mani informēja par visiem ierobežojumiem, un nācās sastādīt jaunu dienas grafiku. Jā, jo tieši ierobežojumu bija visvairāk. Nedrīkst skriet, lēkāt, krist, taisīt vēderpresi, ēst svaigas olas (pat vēršacīs), suši, sālītu lasi, svaigas garneles, pusapceptu steiku, stipru kafiju, nedrīkst staigāt uz augstiem papēžiem, vilkt īsus svārkus utt. Garš, garš saraksts, kas man likās garāks par “atļauto” sarakstu. Lai redzētu, kā man gāja un cik grūti bija pieņemt jauno režīmu, es rakstīju dienasgrāmatu.

09.01.

Taisot grūtniecības testu, pirmo reizi ieraudzīju vāji redzamu otro svītriņu. Neteikšu, ka biju pārsteigta. Kā nekā, esmu jau precējusies, ir ģimene. Esam jau pieauguši cilvēki. Tad šis ir nākamais solis. Parādīju svītriņu vīram. Lai nesapriecātos par agru, vīrs ieteica apmeklēt ārstu.

10.01.

Neizturēju, uztaisīju atkārtotu testu – atkal divas svītras. Nu jau labāk redzamas (vismaz man tā šķiet). Vīrs prom komandējumā. Atvēru internetu un salasījos par grūtniecības noteikšanu, HGG līmeņiem, iesaldēto grūtniecību, ārpus dzemdes grūtniecību. Kā parasti, visu to ļauno izvilku ārā un sāku nervozēt. Un noskrēju 16km. Paliku nedaudz mierīgāka.

11.01. 

Atkal tests. Voilá – svītriņa jau parādījās 3 minūšu laikā. Sāku priecāties un paziņoju labo ziņu vīram. Vīrs tomēr gaida ārsta slēdzienu. Pierakstījos pie ārsta.

12.01.

Esmu pie ārsta. Man paveicas tik ātri tikt, jo kāda sieviete atcēla vizīti. Esmu priecīga. Ārste saka, ka embrija vēl nav. Laikam vēl “nāk pa trubām”. Ārsts iesaka man beigt skriet un sākt staigāt –  max 2h dienā. Nākamā vizīte plānota uz 27.01., lai oficiāli reģistrētu grūtniecību, liktu mani uzskaitē un veiktu visas analīzes.

13.01.

Nodevu vajadzīgās analīzes. No rītiem un vakariem sāka parādīties nogurums. Neliels, kā pēc ļoti aktīvi nostrādātas dienas. Sāku staigāt iekštelpās uz skrejceliņa. Nostaigāju 1 st. – 7km, HR – 120. Ļoti tracina! Tracina cilvēki apkārt, lēni ritošais laiks un ātrums. Kaitina, ka visi prasa, kāpēc es neskrienu. Pagaidām teikt neko nevaru. Saku, ka ir veselības komplikācijas.

14.01. – 16.01.

Katru dienu nostaigāju no 6 – 8 km. Tracina viss! Kāpēc nedrīkst skriet? Jūtos kā invalīds.

17.01.

Nolēmu no mājām aiziet līdz lielajai Maximai un atpakaļ. Kopā 13km – 2:10h. Pulsu nezinu. Zinu tikai, ka man īpaši nepatīk pastaigāties gar lielceļiem, kur brauc fūres. Skriet man tur patīk, bet pastaigāties ir kaut kas pavisam cits. Atkal jūtos kā invalīds. Uz Maximu nolēmu vairs viena neiet, jo slēpos krūmos no suņukiem, lēcu grāvī, kad brauca fūres utt. Pilnas bikses ar piedzīvojumiem.

18.01.-19.01

Atkal staigāju telpās. Nekas labs nav. Sāku vingrot: nedaudz stiepšanās un nedaudz spēka treniņš (bez vēderpreses!). Izlasīju daudz par vingrošanu grūtniecēm. Dažas arī skrien, kāpēc es nedrīkstu?

20.01.

Nolēmu paskriet. Noskrēju visus 2 km. Jutos kā IronWoman. Dalījos ar vīru. Mani salamāja un teica, ka labāk nopirks man nūjas, nekā es skriešu. Piekritu nūjām.

21.01.

Noguruma vairs nav. Prieka pilnas bikses. Jūtos kā normāls cilvēks. Vakarā atkal nedaudz paskrēju. Sāku ievērot diētu. Nolēmu neēst saldumus un treknus ēdienus.

22.01.

Atveda vīra dāvinātas nūjas. Nolēmu izmēģināt. Ārā ir mīnuss (-)16°C. Saģērbos siltāk nekā skriešanai. Izdomāju nostaigāt 7-10 km.

Uzsāku ap ~18:00 vakarā. Tumšs. Nav redzami normāli cilvēki. Sniegs. Ceļš ir slidens un aizputināts. Ir iespējams pārvietoties tikai pa sniegā iebristām taciņām. Nūjas iedūrās sniegā un tās bija grūti izvilkt, tas mani sāka tracināt. Nūjas sitās pa kājām. Pēc 30 min sāka salt. Pēc 35 min sāku trakot: esmu lēna, skriet nedrīkst, nūjas visu laiku rokās, pat tekošo degunu nevar noslaucīt, mati krīt acīs, kājas slīd, nūjas duras sniegā… Aaaa… sāku sist sniegu. Kāpēc, kāpēc es nevaru skriet? Jutos ļoti vīlusies šajā dzīvē! Uzsāku skriet, saprotu, ka nedrīkst, apstājos, izraudājos un atsāku nūjot. Pēc nostaigātām 60min, nosalusi, bet laimīga, es beidzu savu treniņu. Kopējais garums 7.1km, HR 131. Nolēmu līdz pavasarim nenūjot.

23.01. – 26.01.

Katru dienu jūtos kā cilvēks. Normāls, fiziski attīstīts un nekas man nesāp un toksikozes nav!

27.01.

Biju pie ārsta. Grūtniecība ir konstatēta. Yahooo! Būšu mamma.

Uzzinot, ka katru dienu raitā solī es nostaigāju no 7 – 13km, ārsts man liedza staigāt un ieteica lēni pastaigāties. Uz manu jautājumu: “cik ātri un cik tālu es drīkst staigāt?” Viņa teica: “Tu nesaproti? Tu esi mamma! Un pirmajā trimestrī sevī ir jāsaudzē, jo bērniņš tikko sāka attīstīties.” Iedeva cerību, ka otrajā trimestrī ļaus man nedaudz paskriet. Ziniet, cilvēki ir dažādi, organismi ir dažādi. Dažiem ir atļauts skriet, dažiem (kā man) nē. Labāk klausīt ārstu. Jo arī mana ārste pati sporto un viņa atbalsta topošo māmiņu sportošanu, ja vien viņām atļauts sportot. Labi, sāku samierināties ar vienkāršām pastaigām līdz marta sākumam. Tikai pēc ārsta vizītes es atmetu domu par skriešanu pirmajā trimestrī.

Izstāstīju visu vīram. Vīrs bija priecīgs kļūt par topošu tētuku. Nolēmām nevienam citam neko nestāstīt, mūsu mazais noslēpums.

28.01.-29.01.

No rītiem, pa dienu un vakaros parādījās šausmīgs nogurums. No rītiem bija sajūta, ka pa nakti esmu strādājusi laukos un rāvusi bietes. Sāp viss, un visi muskuļi ir tik noguruši, ka pat slinkums izlīst ārā no gultas . Tādas sajūtas vēl nav bijušas! Pa dienu gribas gulēt vienmēr un visur. Vakaros, kad pārnācu no darba, vienīgais, ko spēju izdarīt, bija paēst un iet gulēt. Nav spēka pat ar kaķi paspēlēties. Kaķis saprot un neapvainojas. Man ir gudrs kaķis.

30.01.

Izstāstīju draudzenei, ka jūtos ļoti vāja. Viņa teica, ka tas ir normāli. Lai es priecājos, ka man nav toksikozes.

31.01.

Jūtos tīri labi. Nedaudz pastaigājos ar mammu. Protams, izstāstīju mūsu mazo noslēpumu. Viņa ļoti priecājās. Es arī priecājos, jo nu man būs, ar ko pastaigāties. Jo ļoti grūti un vientuļi staigāt vienai.

03.02. Sākas! 

Lai arī cik priecīga nebiju, tomēr toksikoze atnāca līdz manīm. Kas ir toksikoze? Nelaba dūša visas dienas garumā. Negribi nedz ēst, nedz dzert, nedz dzīvot. Tāds stāvoklis, it kā vakardien būtu dzerts šampanietis ar tekilu un pēc tam vēl alus. Tad no rīta tu jūties ļoooti slikti. Vemt negribi, toties nelaba dūša ir. Bet vissliktākais ir tas, ka es vakar nedzēru. Saku lasīt un prasīt, kā no tā atbrīvoties. Daži ieteikumi: ingvers, greipfrūtu sula, melnā maize, citron-ūdens, krekeri utt.

04.02.06.02.

Īsti nekas nemainās. No rītiem viss sāp. Pa dienu slikta dūša. Vakaros cenšos saņemties un nostaigāt savu stundu. Stāvoklis ir nereāls.

07.02.

Labi izgulējos. Labi paēdu. Parādās apetīte – tas labi. Sazvanījos ar kaimiņieni, izgājām pastaigāt. Nostaigājam 6 stundas – 18km. Labi! Interesanti kā es jutīšos rītdien?

08.02. – 13.02

Viss atkārtojas. No rītiem viss sāp. Pa dienu slikta dūša. Vakaros cenšos saņemties, lai nostaigātu savu stundu. Stāvoklis ir nereāls. Negribas strādāt, vēlos pabūt viena un gulēt… un gulēt… un gulēt.

14.02.

I Love Running Riga organizēja Valentīndienas skrējienu Mežaparkā. Mammas dēļ pieteicos 5km “skriešanai”.

Atnācām laicīgi un izņēmām numurus. Es paķēru nūjas, līdz ar to organizatori šķībi skatījās uz mani un mammu. It kā tas būtu skriešanas pasākums un nūjotājiem tur nav vietas. Satiku daudz pazīstamu skrējēju. Jautāja, kā man iet un pa cik plānoju noskriet. “Heh… vai es vispār plānoju skriet?” – es nodomāju, bet atbildēju: “Šodien es ar mammu. Tātad būs nūjošana”. Ak dievs, kā es gribētu skriet!!!

Nostaigājam savus 5 km. Mamma priecīga, viņai tās ir pirmās sacensības. Es arī priecīga, es taču biju starp skrējējiem. Sajūta fantastiska. Vakarā sameklēju sev aerobiku grūtniecēm.

Heidi Klum 10minDenise Austin 20 minLauren Griffith 25 min

Izdomāju, ka ar otro trimestri sākšu apmeklēt baseinu (ūdens aerobiku), masāžu un sākšu vairāk staigāt. Protams, ja toksikoze un veselības stāvoklis to ļaus. Daudz jaunu un pozitīvo plānu tuvākajiem trīs ar pus mēnešiem.

15. – 25.02. 

Īsti nekādu izmaiņu nav. No rīta nogurums, pa dienu slikti. Labi ir tikai tad, kad ēdu. Bet ja es kaut ko paēdu, tad vairs to ēst nevēlos. Piemēram, paēdu zefīru, pēc 15 min man ir slikti, un uz zefīru vairs neskatos. Tad apēdu cīsiņus, vienu – divas reizes un atkal ir slikti. Tā ir ar visiem produktiem, izņemot sieru, balto maizi, banāniem un āboliem. Vakaros cenšos veikt pastaigu līdz 1 stundai. Sāku krāt soļus telefona aplikācijā S Health. Diezgan ērti un saprotami, kā arī var sekot līdzi dienas aktivitātes līmenim. Kā arī es ik pa brīdim vakaros cenšos izpildīt aerobikas nodarbību, kas ilgst 15-20min. Neskatoties uz to visu, svars aug un aug. Tas viss tāpēc, ka līdz 12.01. man bija 5-6 treniņi nedēļā pa 1-2 stundām un tagad… tagad maksimums, ko daru vakaros, ir aerobika plus ēšana, jo pa dienu ēst negribas.

26.02.

Pirmo reizi jūtu, ka bikses ir pa mazu. Nē! Nevis dibena vietā, bet tieši jostas vietā. Tātad bez taukiem arī aug vēders. No malas to vēl nevar pamanīt, un treniņos tas vēl netraucē, toties bikses jau spiež.

27.- 28.02.

Ziniet, sākas dīvainas sajūtas. Pirmais trimestris drīz jau beigsies un sliktā dūša pamazām pazūd. Toties nogurums paliek. Sestdien izstaigājos ar mammu. Nolēmām papētīt Olaines mežus. Aizgājām līdz ezeram (~3km), tad atpakaļ (+vēl 3km), tad nedaudz pa mežu. Kopā vairāk kā 2 stundas, un nopelnīti 9km. Svētdien pastaiga bija jau raitāka. Jo sabiedrotā bija Dina, jaunā divu jauku zēnu mamma. Par 103 minūtēm pa Jūrmala pludmali paspējam nostaigāt 9.30 km. Tiešām bija saulains un silts laiks. Es jau labprāt vēl pastaigātu, toties Dinai bija jādodas pie zēniem. Pēc pusgada mani arī šis liktenis sagaidīs.

29.02. – 02.03.

Pirmais trimestris jau tuvojas beigām un nelabo dūšu nomaina grēmas. Toties nogurums ir mazāks. Pa dienu neko neēdu, jo kuņģis sāp. Ēdu vakaros, tad pa naktīm neguļu, jo atkal sāp kuņģis. Un tā pa apli. Uzprasīšu ārstam, ko var darīt, jo ēšana vakaros var novest līdz tam, ka pēc neilga laika pa durvīm es varēšu ieiet tikai sāniski.Toties varu staigāt un sportot (grūtnieču aerobiku). Tas priecē. Nogurums parādās tikai no rītiem un nedaudz pa dienu. Laikam alerģija pret darbu. Ar prātu es jau saprotu, ka strādāt man ir atlicis tikai 4 mēneši, tāpēc arī ķermenis pretojas darbam. Mēģināšu vairāk gulēt, varbūt būs vairāk spēka.

03.03.

Šodien pēdēja pirmā trimestra diena. Nelaba dūša vēl paliek, bet iespējams, ka tā jau ir fantoma nelaba dūša. Jūtos labāk, jo šodien ir diena, kad apmeklēšu ārstu, un iespējams man būs dota zaļā gaisma, lai skrietu. Ārste uztaisīja USG, teica, ka ar mani un mazuli viss kārtībā, toties skriet pagaidām nedrīkstu, bet varu apmeklēt ūdens aerobiku grūtniecēm. Kā arī drīkst veikt masāžu, lai noņemtu krampjus un sāpes muskuļos. Dīvaini, vai ne, sportot nesportoju, toties krampji un sāpes muskuļos ir. Rītdien būs jauna diena, varbūt rītdien iešu uz baseinu, varbūt atkal nūjošu. Ārste saka – otrais trimestris ir daudz labāks par pirmo. Ja godīgi, pirmais trimestris tik daudz enerģijas ir paņēmis, ka es pat nevarētu paskriet. Ja es nebūtu zinājusi, ka gaidu mazuli, domātu, ka spēks pamet manu ķermeni, vai esmu nāvīgi slima, jo citādi izskaidrot notikušās pārmaiņas nevar. Tiekamies otrajā trimestrī!