Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Stokholmas maratons; smagākā medaļa

Tātad. Viegli nebija. Visticamāk, ka šis bija fiziski visgrūtākais maratons (bet ne vislēnākais). Varbūt arī tieši tāpēc. Tomēr, neskatoties uz visu, man patika, es to kaut kādā dīvainā un neizskaidrojamā veidā (daļēji) izbaudīju, un neturu ļaunu prātu ne uz vienu. Stokholma ir un paliks viena no manām mīļākajām pilsētām, kurā ir patīkami atgriezties vēl un vēl.

Īsti neatceros, kad domas no “derētu beidzot noskriet” nonāca pie reģistrēšanās pogas nospiešanas. Stokholma allaž bija starp galamērķiem, kurus gribu noskriet, bet vienmēr bija kaut kādi šķēršļi. Lielākais – tuvums Rīgas maratonam. Šoreiz divas nedēļas starpā, un noriju dārgo dalību. Kā būs, tā būs.

Pēc neizdevušās Hanoveres bija iestājies pavisam liels apsīkums, kad ar mokām izdabūju sevi ārā paskriet. Nedēļas gāja un pamazām iekustējos, bet ne pavisam. Pats galvenais bija puslīdz labi sagatavoties tempa turēšanai Rīgā, un tad jau redzēs. Dažus garos izskrēju, pēc sajūtām bija tīri OK un arī maratona laikā jutos salīdzinoši labi; izmantoju to kā pēdējo garo treniņu. Ar bailēm vēroju laika prognozes un, otrajam jūnijam arvien tuvojoties, bija skaidrs, ka vislielākais karstums būs tieši sestdien. Labi, ka svelme uznāca jau labu laiku pirms, un bija iespēja pierast (ne tā kā pirms Hanoveres pusmaratona).

Protams, ka uz PB šādos apstākļos un ar šādiem treniņiem necerēt, bet, ja paveiktos, gribējās izskriet zem 2:45, lai būtu kvalifikācija Berlīnei vēl uz diviem gadiem. Cerēju, ka būšu pietiekami pieradis pie karstuma, un ka solītie kalniņi nebūs tik lieliem zobiem. Ak, kā es kļūdījos.

1

2

Šoreiz pirmo reizi uz ārzemju startu braucu viens pats. Par to gan ļoti nepārdzīvoju; tas nedaudz atvieglo loģistikas klapatas un arī izdevumi mazāki. Un nav ne ar vienu jādalās lakricas saldējumā. Ceturtdien ielidoju, izstaigāju un izbraukāju pilsētu, piektdien – expo apmeklējums. Braucu tā, lai pusdienas ieturētu pasta party. Svelme jau tad bija milzīga, un priecājos nokļūt patīkami vēsajā tenisa hallē. Nevainīgi izstāvēju rindu uz numuriem, bet pretī saņēmu:

– Oh, no! You’re faster than the others, your bib is already prepared at the information desk.
– Allrighty then?¹

Pie info stenda gan bija vēl nedaudz jāpastrīdas, ko es no šiem gribu, bet beigu beigās savu elites numuru dabūju. Interesanti, ka ar manu PB Stokholmā pietiek, bet Rīgā Beļinskis elites koridorā nelaiž.

Nekādus citus labumus gan neguvu, tāpēc fiksi izstaigāju nelielo expo, kas bija sadalīts trīs daļās – numuru dalīšana un info, oficiālā asics daļa, kur bija tikai asics produkcija. Tā kā ar asics neskrienu, tad tur tikai izprintēju tempa aprocīti (vismaz kaut kas) un devos tālāk, kur bija visādas reklāmas par citiem skrējieniem tuviem un tāliem un nedaudz inventāra. Arī tur ilgi neuzkavējos un raiti kātoju uz olimpisko stadionu, kurā tajā brīdī notika makaronu ballīte, bet dienu vēlāk būs maratona finišs. Patīkami, ka varēja tikt pie makaronu salātiem, jo tādā karstumā siltus makaronus nepavisam negribējās. Ar olīvēm gan meitenes neskopojās, bet bija jau par vēlu atteikties. Apetīte bija gana liela, un makaroni ātri vien pazuda. Atlikušo pēcpusdienu pavadīju pastaigājoties pa pilsētu un meklējot suvenīrus. Nedaudz uztraucos par kaklu, kam noteikti nepatika kontrasts starp auksto metro un karsto virszemi, bet tā arī nekas īsti nesāka sāpēt. Vakarā nedaudz izpurināju kājas un izlasīju visu pieejamo informāciju maratona mājaslapā par to, kas rīt paredzēts; Rīgā tas viss bija sarakstīts bukletiņā. Ļoti skaidri bija noteikts, kad ir vēlākais laiks mantu nodošanai un starta ieņemšanai. Vēlāk gan izrādījās, ka tie bija tikai lieki satraukumi.

3

4

Sestdienas rīts tāds pavisam nepierasts. Pirmkārt – ka sestdienas rīts, jo ierasts, ka vienmēr lielā skriešana ir svētdienā. Turklāt starts tikai divpadsmitos dienā. Nezinu, kāds pamatojums zem tā slēpās, bet kā bija, tā bija – starts visiem viens. Ar draudzeni pasmējāmies, ka, kamēr zviedri pabrokasto savu pūdēto siļķi un pasēž divas stundas uz poda, tā vien sanāk. Nesteidzīgi pabrokastoju, savācu mantiņas un braucu uz stadionu. Pilns metro ar jau numurus saspraudušiem sportiskiem cilvēkiem, kas plūda starta virzienā. Šī ir viena no lietām, kas visvairāk patīk lielajās sacensībās.

Tā kā iepriekš tiku izlasījis, ka A jeb elites grupa varēs pārģērbties stadionā un tur arī atstāt mantas, tad devos iekšā stadionā, kur tribīnēs jau bija pilnas ar skatītājiem un dalībniekiem. Pēc elites skrējējiem gan tie neizskatījās, bet daudz nekavējos un turpat arī pārģērbos. Salicis savas mantiņas caurspīdīgajā BMW maisā, gāju pie brīvprātīgajiem, lai noskaidrotu, kur tad es varēšu atstāt savas lietas. Pirmais, ko meitene man noprasīja bija – are you elite?² Norādīju uz lielo un skaisto A uz sava numura un viņa pamājusi ar galvu aizsteidzās apjautāties. Nedaudz apjucis turpat paliku viņu gaidīt – drīz vien viņa bija klāt un norādīja uz blakus stadiona ieejai esošām durvīm – tur esot jāiet un tur arī varēs atstāt mantas. Iedeva arī mazu caurlaidi gadījumam, ja staigāju apkārt bez redzama dalībnieka numura. Pa durvīm nokļuvu garā koridorā, kur pirmajās durvīs startam pucējās tempa turētāji, dažas durvis izlaidu, jo uz tām bija rakstīts kaut kas par dāmām, un iegāju priekšpēdējās. Pēdējās durvīs bija dopinga kontrole. Iesākumā mēs tur bijām četri, bet drīz vien pievienojās dažādu tautību skrējēji. Ūdens pudele bija mana vienīgā izklaide, jo savu telefonu jau biju nodevis glabāšanai tāpēc atlika vien sūkt ūdeni un vērot pārējos. Dažs mierīgi snauda, cits slidinājās pa sociālajiem tīkliem, trešais vispār dzēra Red Bull, bet ceturtais, garš un stiegrains, aplīmēja krūtsgalus. Sasodīts, aizmirsu leikoplastu. Labi, ka noteipoju kāju vismaz. Sarodoties arvien vairāk skrietgribētājiem un publikai kļūstot skaļākai, nolēmu doties iesildīties stadionā; jau tad karstums bija pamatīgs. Nezinu, kā vispār var stadionā sacensties šādā karstumā – saules puse, aizvējš, kā uz pannas. Daudz tirināties un priekšlaicīgi uzkarst negribējās, tāpēc mazliet tikai paskraidīju turp un atpakaļ pa olimpisko stadionu. Daži bālģīmji arī bija, bet pārsvarā stadionā uzturējās vairāki melnīgsnēji sportisti. Kā arī japāņi – gandrīz uzreiz atpazinu Kavauči, kas arī aktīvi iesildījās. Interesanti, ka stadionā jau tad bija sasēduši diezgan daudz skatītāju un vēroja mūsu izdarības – brīžiem nevarēju apslāpēt smaidu – nez, kad vēl būs iespēja būt uz šādas skatuves.

TT. Ar šiem baloniem gan neskrēja.

TT. Ar šiem baloniem gan neskrēja.

Lai nu kā, drīz vien man pavisam apnika karsēties, tāpēc pēdējo reizi izstāvēju tualetes rindu kopā ar identiski ģērbtiem elites dāmu tempa turētājiem, kuriem varēja redzēt tikai acu baltumus, un devos meklēt īsto starta koridoru. Tā kā nekādu norāžu nebija, tad sekoju lielajai cilvēku masai gar uzarto ielu. Viena no retajām lietām, kur var piekasīties – nav forši rīkot sacensības uz ceļa, kuru tajā brīdī remontē – šaurība un putekļi pa gaisu. Izspraucos beidzot cauri burzmai pie… B vārtiem. Jautājums brīvprātīgajiem par A vārtiem – oh, you have to go way back³. [cenzēts] Nu neko, sāku lauzties cauri simtiem skrējēju pretējā virzienā. Beigu beigās sasniedzu it kā trasi, kas bija brīva un mani izlaida cauri nožogojumam – pilnīgi viens lēnā solī tipināju pretī starta arkai, kur jau pamazām pulcējās ātrie skrējēji. Daži pat bija kaut kur redzēti. Drīz vien pievienojās arī tālākie koridori, taču joprojām varēja brīvi stāvēt, un neviens virsū nespiedās. Dažas rindas man priekšā stāvēja Kavauči, kuru bildēja no visām pusēm, un virs galvas aizšāvās iznīcinātāji. Vēl pavisam mazliet un starts!

Garais koridors.

Garais koridors.

Priekšpēdējas durvis.

Priekšpēdējas durvis.

Pēdējās durvis.

Pēdējās durvis.

Kad apkārt tādas zvaigznes, nav viegli sevi ierobežot un skriet mierīgi; kājas pašas nes uz priekšu. Centos gan tiešām skriet mierīgi un lielākā daļa man gāja garām – par to pavisam neuztraucos un izbaudīju svētku atmosfēru, kas tiešām bija pārņēmusi pilsētu. Par Stokholmu galīgi nevar teikt, ka tur valda ziemeļnieku atturīgums; ielas bija pilnas skaļu atbalstītāju. Sākums pat diezgan ēnains, un sajūtas bija vairāk kā labas, centos iekārtoties kaut kādā ritmā, prātīgi padzerties katrā punktā un pēc iespējas vairāk atvēsināties. Nepagāja ne pāris kilometru, kad jau pirmais kāpums klāt, kuru izdevās diezgan veiksmīgi pārvarēt, bet, kas iet uz augšu, tam jānāk arī lejā. Un tā pirmajos četros kilometros vairākas reizes – ap otro pat dzirdēju kādu uzsaucam latviski. Pēc tam trase nedaudz izlīdzinājās un atcerējos par Lapsenes ieteikto stratēģiju – sameklēt kādu šmaugu zviedrieti un iesēsties astē. Pati šmaugākā, kuru noskatīju, gan no manis aizlaidās, tāpēc samierinājos kādu laiku paskriet kopā ar pavisam sīciņu meiteni sarkanā krekliņā. Viņu arī vairāki atbalstīja un padeva želeju, gan jau kāda vietējā.

Pirmais desmitnieks – ideāli pēc plāna, un arī biju pabijis vietās, kur nekad vēl nebiju bijis; diemžēl apkārt skatīties īpaši nesanāca, un, sākot no septītā kilometra, sauli neaizsedza praktiski nekas. Promenāde, tālāk gar vecpilsētu un cilpa netālu gar startu, tieši pirms klusā posma pa karaļa dārzu. Turpat pa vidu arī divpadsmitais kilometrs, apmēram pie kura es sajutu, ka kājas vairs negrib klausīt – skriet vēl var, bet nu kļuvušas baigi smagas. Izmantoju katru brīdi ēnas un centos patverties, cik vien iespējams; pagaidām iztiku ar ūdeni, kaut jau pirms desmitā kilometra piedāvāja pepsi – nu nē, siltu kolu vēl negribējās. Atkal kalns augšā par Narvavägen, ar kuru es vēl tikšos, un garām stadionam pretī 15ajam kilometram, kurā savam sākotnējam plānam zaudēju jau pusminūti. Apēdu otro želeju, apdzinu vienu vegānu (šķiet, ka SiS želejas ir vegāniem draudzīgas) un izmantoju kārtējo lejupskrējienu, lai izpurinātu piedzītās kājas. Tuvojās klusākais maratona posms.

Būtu jānogriežas tikai pa kreisi un pēc pāris kilometriem jau klāt būtu osta ar Tallink prāmi. Tā vietā pagrieziens pa labi un kalniņš pēc kalniņa augšā un lejā. Kā jau biju gaidījis, te bija skriešana pa īstiem laukiem un no atbalsta ne miņas, daži brīvprātīgie un trases tiesneši tikai. Beidzot izmantoju iespēju un ieķēros astē mazai skrējēju grupai, vienlaicīgi cenšoties neizlauzt kājas uz tramvaja sliedēm. Sasniedzot ABBA muzeju un atrakciju parku, atbalsts atkal pieņēmās spēkā, un pusmaratona atzīme palika aiz muguras – nepilna 1:24, kas joprojām dotu samērā pieklājīgu gala rezultātu. Par plāniem jau sen vairs nedomāju, taču sajūtas vairāk līdzinājās maratona pēdējiem kilometriem. Atkal gar promenādi, kad saule bija tieši priekšā un acis no tās spilgtuma asaroja – šādos gadījumos tiešām jāapsver saules brilles un cepurīte, kaut treniņos tā neskrienu. Viena no pazīstamākajām ielām Stokholmas apmeklējumos Stallgatan, kas mazliet noīsina ceļu no vecpilsētas uz prāmi izrādījās mans heartbreak hill – tā nemaz nav tik stāva, bet, tāpat kā kalns Bostonā, ir ļoti nepiemērotā vietā – turpat mans cīņasspars beidzās un sākās sevis žēlošana un taupīšana. Katrs nākamais kalns jau tika pavadīts ar “kāpēc man ir tik grūti,” un, “cik vēl atlicis?” (daudz). Bija noskrieti tikai 24km jeb knapi puse. Diez ko aizraujošas nebija domas par ļoti kalnaino Södermalm, kurā vēl vakar cepos ārā, un par lielo tilta kāpumu. Tilts? Par tiltu vēl būs, bet vispirms jānoskrien vēl gandrīz desmit kilometri.

Nolādētās slūžas! Kas ir bijuši Stokholmā, zina par ko es runāju. Es nemaz vairāk neko neteikšu, tikai to, ka rāpjoties tur augšā pavisam pazuda jebkāds ritms, temps un vēlme turpināt – vienīgais, par ko varēju vēl lepoties, ka nepārgāju soļos un cītīgi tipināju augšā. Trase sadalīja plato un karsto Hornsgatan divās daļās – kamēr es skrēju pa tās labo pusi, ātrākie jau skrēja pa kreiso pretī tiltam un finišam. Šoreiz man nebija spēka uzmundrināt vienīgo melni, kas paskrēja garām strīpainajā kreklā. Pagrieziens pa labi, īss un stāvs lejupskrējiens, kurā vēl centos nedaudz izkratīt kājas un kāpināt tempu, un sākās līdz šim grūtākā skrējiena daļa: aizvējš, no saules, kas spīdēja no mugurpuses un tieši uz skausta, nebija kur patverties, kājas knapi atrāvās no zemes, nežēlīgi slāpa, un apkārt nebija praktiski neviena cilvēka – skrējām pa šosejas malu. Nu pie velna šito visu! Esmu jau tā teicis, bet pretī braucoša ātrās palīdzības automašīna ar ieslēgtiem brīdinājuma signāliem nav pats iedvesmojošākais skats. Kad tas bija beidzies, sekoja pagrieziens apkārt un vēl drūmāks kāpums tālāk augšā – nezinu, vai tas bija stāvāks, vai garāks, bet atkal rāpos tajā pašā kalnā, kur iepriekš, tikai no citas puses. Cilvēki gar ielām gavilēja un priecājās, bet pats jutos, it kā būtu viņus pievīlis, jo nekādi vairs nespēju izbaudīt skrējienu. Trīsdesmit kilometri aiz muguras, pēc sajūtām – vēl gandrīz tikpat priekšā. Nupat biju iedzēris magniju katram gadījumam, un vēl bija palikusi pēdējā želeja ar kofeīnu.

Otrreiz izvilkos cauri Hornsgatan jau daudz bēdīgākā paskatā; šoreiz bija jāskrien tālāk un nedaudz pa citurieni, bet šo vietu es vairs tik labi neatceros. Tikai to, ka bija karsts, tad sekoja kaut kāds tunelis un klāt bija tilts. Draņķi sataisījuši trasi tā, ka to nevar nemaz tik labi redzēt pa gabalu – izskrien pa tuneli, tur forši un vēsi, ēniņa, un še tev – nekā nebija, saņem tiltu. 593 m līdz augstākajam punktam, šo uzrakstu es atcerēšos mūžu mūžos. Tas pat nebija tik stāvs, bet tik un tā graujošs. Bet vienalga es nepārgāju soļos. Vēl nē. Straujš pagrieziens pa labi, un atkal biju tur, kur skrēju pirms gandrīz 30 kilometriem – atkal tā pati promenāde, tikai vēl karstāks un vēl grūtāk. Turpmākajos kilometros man pagāja garām 3h TT, kas bija diezgan liels, nepatīkams pārsteigums. Jau ilgu laiku nebiju vēries pulkstenī, par nekādiem tempiem nedomāju, bet ātrums, kādā viņi man panesās garām, bija nesasniedzams. Ticiet man, es mēģināju. Kādus desmit metrus. Nebūs.

Līdz 40. km atzīmei kaut kā klunkurēju, kāds man uzsita uz pleca (tagad es zinu, kā tas ir), dabūju sporta dzērienu izraut cauri nāsīm un izcīnījos ar visiem dēmoniem un domām par izstāšanos, jo, redzot to pēdējo nogāzi uz Narvavägen pirms pieminētās atzīmes, es beidzot pārgāju soļos. Pirmo reizi septiņpadsmit maratonos. Līdz pagriezienam cītīgi nosoļoju un tad atsāku skriet. Vēl divi kilometri ar astīti. Atkal jau pazīstama aleja, mazliet ēnas, slapjš asfalts no daudzajām dušiņām, redzēju arī latviešus, bet vairs nevarēju uzsaukt; pēdējo reizi mani apdzina vegāns, lai jau viņam tiek. Nedzinos pakaļ un mierīgi skrēju uz priekšu, cenšoties saņemties pēdējam goda pusaplim pa stadionu. Tas arī gandrīz izdevās – nezinu, cik daudz es tur atrāvos no zemes, bet mani apdzina tikai viens censonis. Viss.

Smagākā medaļa kaklā – tiešām smaga, kārtīgs metāla klucis, un kamēr visi citi ap mani virzījās pa labi ārā no stadiona patiešām priecājos, ka varu palikt atgūties turpat. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka paliku pēdējais no elites grupā startējušajiem. Padzēros, pievācu banānu, bet vēl neapēdu, paņēmu maisiņu ar visādiem labumiem, piedāvāto kreklu (smuks) un šļūkāju uz pirmo garderobi no beigām pēc savām mantiņām, lai varētu apziņot mājiniekus, ka esmu dzīvs. Izmakšķerēju telefonu, noņēmu numuru, sametu visus krāmus lielajā maisā, novilku kurpes un zeķes, uzvilku jauno un sauso finišētāja kreklu un gāju apgulties zālienā. Gribējās tieši neko, tikai nedaudz pagulēt. Turpat bija mediķu telts, tā kā varēju neuztraukties, ka tur arī palikšu. Pat nedaudz mākoņi sanāca un, vējam uzpūšot, uznāca drebuļi. Kādu brīdi pagulējis, sapratu, ka kaut kas tomēr īsti nav labi. Uzslējos un ļoti uzmanīgi kustējos uz tuvējo tualeti, pa ceļam paejot garām sacensību direktoram un šķietamajam uzvarētājam, kuram blakus bija milzīga alus glāze. Neizskatījās, ka viņam īpaši garšo, jo tā vēl bija pavisam pilna. Pats es gan vairāk uztraucos, lai nebūtu rindas pie tualetes – nebija. Iemuku iekšā, aiztaisīju durvis, apsēdos un sirsnīgi pavēmu izlietnē kādas četras reizes. Patīkami, ka kuņģis bija tukšs un ārā iznāca tikai šķidrums. Te tev nu bija karstumizturība. Pēc brīža jau biju pietiekami atžirdzis, lai sāktu plānot savu mājupceļu. Izlēmu tomēr nedaudz atsildīties, tāpēc apāvu kājas un paskraidīju turp un šurp. Turpat atsildījās arī Kavauči, un, tā kā pie rokas joprojām bija telefons, tad izmantoju izdevību kopā nobildēties. Pēc manis ap viņu uzreiz saskrēja bariņš autogrāfu tīkotāju, kas arī vēlējās iemūžināt mirkli. Man gan pietika un, savācis mantas, kopā ar lielo finišētāju baru virzījos uz metro. Ne bez grūtībām, beigu beigās tiku atpakaļ savās naktsmājās, kur namatēvs bija uzcepis picu. Ak jā, blakus istabā dzīvoja sieva un vīrs no Itālijas, un viņš arī piedalījās maratonā. Angliski gan viņi nerunāja, taču apskatot manu Garmin laiku, viņa reakcija bija nepārprotama – es šodien biju ātrāks. 3:07:01, starp citu.

9

10

Ir bijis lēnāk. Bet vai ir bijis grūtāk? Jā, un nē. Nevar salīdzināt divus dažādus maratonus, tāpēc laikam jāsaka, ka fiziski šis bija visgrūtākais. Tādu karstumu un tādu reljefu es vēl nebiju piedzīvojis. Saliekot to visu kopā ar neatbilstošu tempu, sanāk kaut kas pavisam nožēlojams. Protams, mana gatavība šādiem kāpumiem un kritumiem arī bija, maigi sakot, nepiemērota. Kalnos skriet ir jātrenējas, es to nedaru, tāpēc arī saņēmu pēc nopelniem. Atgādina citātu no Skyfall: “She sent you after me, knowing you were not ready, knowing you would likely die. Mommy was very bad.

11

Finišētāja labumi+krekls mugurā

Finišētāja labumi + krekls mugurā

Noteikti jāizdara secinājumi un šo visu jāuztver kā labu mācību. No lietām, kas nav atkarīgas no manis – sarūgtināja Garmin precizitāte; gandrīz vesels kilometrs pa virsu ir krietni par daudz maratonam. Atbildīgākā startā tas var iegāzt visu matemātiku. Pirmo reizi ievērojami noberzu kājstarpi. Vazelīns, ko? Citādi, jāpiezemē cerības, jāiegādājas cepurīte un saulesbrilles un jāmācās ar tām skriet. Un biežāk jāapmeklē Dzegužkalns.

Ja šis būtu bijis mans pirmais maratons, tad tas būtu palicis arī pēdējais. Laikapstākļi un trase lika ciest vairāk, kā vajag maratonā, un maratons jau tāpat ir gana grūts. Nedaudz žēl, ka neizdevās vairāk izbaudīt, jo atmosfēra un organizācija bija ļoti augstā līmenī. Bet nekas, varbūt citu gadu. Neizslēdzu iespēju kādreiz šeit atgriezties – noteikti kā tūrists.

Un tā ir nobildēties ar Yuki Kawauchi.

Un tā ir nobildēties ar Yuki Kawauchi.


¹ Ak nē, jūs esat ātrāks par citiem. Jūsu numurs jau ir sagatavots informācijas stendā.
Labi?

² Vai Tu esi elite?

³ Ak vai, Tev jāiet atpakaļ.

Karaliskās 26 jūdzes Edinburgā

1 Pirms

Sestais gadu desmits, pusgadsimts. Skrējējiem parasti tas asociējas arī ar vecuma grupas maiņu vairumā sacensību. Gana cienīgs notikums, kuram prasās pienācīga nosvinēšana. Man atmiņā iz bērnības ataust Vijas Artmanes 50. jubilejas translācija no Dailes teātra. Milzums dežūrsmaidu, glaimu, jocīgas dzejas un vīstošu ziedu klēpju. Nebūs! Es ballēšu citādāk! Kā? Šis jautājums mani sāka vajāt jau pērnajā rudenī. 3. novembrī kaut kur pamanīju iemestu linku par 2018. gada maratoniem. Joka pēc meklētājā ielieku mani interesējošo datumu, kas pie viena izrādās svētdiena, un izlec ap 50 maratonu dažādās pasaules malās. Skatos reāli un meklēju Eiropu. Nedzirdēts Nīderlandē, kaut kāds Vācijā un Edinburgā. Spiežu uz linka un redzu senatnīgu pili zaļā kalnā, skrējēju straumi, tai garām vijoties, un man ir skaidrs, kur es skriešu nākamgad 27. maijā. Tas nekas, ka tobrīd esmu neskrienoša ar fizioterapeites Nr.1 verdiktu, ka, kārtīgi strādājot, mēģināt skriet varētu atsākt aprīlī. Neiroloģe runā par magnētiem un sūta konsultēties pie mugurkaula ķirurga. Bet neba nu savā vecumā es tā uzreiz iešu, kur mani sūta. Atceros, ka trīsciparu Aivaram otrā pilsonība ir Skotijas. Bet varbūt viņš bija Edinburgas goda pilsonis? Rakstu šim īsumā: “Tu taču esi dzēris Alu pēc Edinburgas maratona? Kāda trase, kādas atrakcijas? Tas iekrīt manā jubilejā.” Trīsciparu Aivars, slinks uz rakstīšanu, zibenīgi atzvana un pavēsta: “Biju nolēmis nākamgad tikai Glazgovu – Edinburgu skriet, bet ok – braukšu arī uz maratonu.”

Kopīgs selfijs pirms maratona

Kopīgs selfijs pirms maratona

Tuvojamies startam

Tuvojamies startam

Par šo faktu informēju Lāsmu, bet viņa minstinās. Kā nekā tie datumi pārklājas ar Kolka-Dubulti, kurā plānojusi piedalīties. Tikai pēc 2 minūtēm, uzzinot, ka trase baigi ainaviska, iet uz leju, būs gids, Lāsma gatava braucēja. Sev prātā pieķeksēju, ka man laikam nāksies pievienoties viņai 2019. gada Kolka-Dubulti skrējiensoļojumā.

Artura krēsls miglas aprīts

Artura krēsls miglas aprīts

Jubilārs ir, balles vieta, viesi – arī. Vēl mani plāni jāsaskaņo ar ģimeni – tas gadījumam, ja dzīvesdraugs jau rezervējis Dailes teātri. Neesot. Un mans plāns tiek atbalstīts. Vienīgi mans foršais mazais bērns kaut ko bubina par netaisnību, ka būtu godīgi, ja brauktu visa ģimene, taču, saņemot solījumu atvest skotu končas un Edinburgas magnētiņu, samierinās.

Pienāk decembris, reģistrējamies maratonam, iegādājamies aviobiļetes, rezervējam naktsmājas. Vingroju, nūjoju, joprojām nav skaidrības kad/vai sākšu skriet.

Izskrienam pie jūras

Izskrienam pie jūras

Pa tam lāgam, Divplākšņu gada ballē pa ausu galam sadzirdējusi mūsu plānus, Edinburgas pusmaratona distancei reģistrējusies Gunda. Forši! Tikai saprotam, ka divvietīgā viesnīcas numurā mēs viņu neizmitināsim, bet vienvietīgu un trīsvietīgu viesnīcā pieejamu nav. Nākas ņemt talkā airbnb, un atrodam mājīgu dzīvoklīti netālu no trīsciparu Aivara meitas apartamentiem. Laicīgi noķeram atlaides autobusiem Aberdīna–Edinburga un Edinburga–Aberdīna, un varam no organizatoriskām lietām atslābt un pievērsties treniņiem. Joprojām nūjoju un vingroju. Fizioterapeite Nr.2 ir optimistiski noskaņota un prognozē, ka varētu mēģināt paskriet jau janvāra beigās. Izvelku vidējo un piečuku izskrienu jau 1. janvārī, jo nevaru atturēties no Divplākšņu pēcsvētku koptreniņa skaistā, lietainā ziemas pēcpusdienā. Nebūs! Atslābsti un vingro! Dublis 2 – februāris. Jau labāk, un pa 4 līdz 5 km februārī kopā saskrienu jau 35 km. Cenšos turpināt vingrot. Martā 97 km, cenšos atcerēties, ka vajadzētu vingrot. Aprīļa beigās jau izskrienu pirmo “garo” – 21 km. Ar šo brīdi saprotu, ka Edinburgā līdz finišam tikšu, kaut guļot finiša virzienā, lai gan maratona orgi uzstājīgi atgādina, ka maratons nav pastaiga, un lūdz izvērtēt savu varēšanu. Aprīlī kopā jau 160 km. Vingrot vajadzētu… Maijs pienāk ar diviem garajiem – Ogres smuko lēzeno Buciņu un Aigara maratona pusmaratona distanci, kurā lepni asistēju savam foršajam lielajam bērnam Loreta2000 viņas pirmajā pusmaratonā. Tas mums izdodas smuki nesteidzīgs un vienmērīgs.

Gar jūru

Gar jūru

Nedēļu atpūta ar tikai vienu treniņu – Divplākšņu koptreniņu gar Mārupīti, un klāt sestdiena un ceļā došanās. Pēdējā brīža panika, jo esot strauja laika apstākļu maiņa – Edinburgā solot neticamu karstumu ar +18 grādiem un sauli, tādēļ tiek izmestas garās bikses un garais krekls. AirBaltics nebūs AirBaltics, ja nepakutinās nervus un par stundu un 10 minūtēm neaizkavēs reisu uz Aberdīnu. Bet trīsciparu Aivars visu ir paredzējis un Aberdīnā ieplānojis laika rezervi, pagūstam pat paēst vakariņās skotu brokastis. Mēs vēl nezinām, kādu ietekmi tās atstās uz mūsu gremošanas traktiem maratona rītā. Kāpjam autobusā, kurš, mums piedāvājot vērot skotu ainavas, 3 stundās aizvizina līdz gala mērķim. Pastaiga pa naksnīgo Edinburgu, kurā mutuļo naktsdzīve uz pilnu klapi, līdz nonākam pie mūsu dzīvokļa, kur tiekam Aivara meitas sagaidītas – saņemam dzīvokļa atslēgas – tās viņa jau laicīgi paņēmusi no dzīvokļa saimnieces, un maratona numurus. Iekārtojamies, uzliekam modinātājus un ap vieniem dodamies pie miera. Gundai starts 8:00, mums – 10:00, tādēļ Gunda sāk rosīties jau pirms sešiem. Sāk džinkstēt mesendžeris, jo Latvijā jau 8:00 un tiek sekots līdzi Kolka-Dubulti varoņiem. Jāceļas. Nez kāpēc uz virtuves galda nolikta miskaste, bet vakarā Gunda par to brīnās, jo neatceras. Ārā migla un lietus, izskatās, ka arī grādi ne tuvu nav solītie +18. Saprotam, ka Aberdīnas vakariņās skotu brokastis nevajadzēja ēst. Gunda aizmirsusi želejas, bet pārķert mēs viņu vairs nekur nevaram, sākam saņemt ziņas no “frontes” līnijas, ar svarīgu informāciju: pie kurām tualetēm mazākas rindas, kādā secībā apmeklēt bagāžas furgonus un tualetes, kā ģērbušies vietējie skrējēji utml. Savelkam mugurā visu iespējamo un dodamies trīsciparu Aivara virzienā. Pa ceļam redzam skrējiena Glazgova-Edinburga finiša posmu. Pāris selfiji, un izšķiramies, jo Aivaram cits starta koridors. Nododam mantas, citas procedūras, un stājamies savā melnajā koridorā. Aiz mums vēl esot purpura koridors. Laiks vairs nav tik slapjš, bet lietus plēvi prom nemetu. Atkal pāris selfiji, video, starta šāviens, bet nekas jau nenotiek – paliekam kur esam. Pēc minūtēm 5 sākam kustēt un pēc 20 min jau šķērsojam starta zonu.

Jocīgās slīpās priedes

Jocīgās slīpās priedes

Selfijs ar pili

Selfijs ar pili

Atpakaļ uz šosejas

Atpakaļ uz šosejas

Cits ķer pie sirds, cits stutē sienas, es smaidu. Finišs.

Cits ķer pie sirds, cits stutē sienas, es smaidu. Finišs.

Aiziet! Skriet jau nevar, vien tipināt. Un labi vien ir, jo iela ved līkumā uz leju un kāds džeks uzmauc barjerstabam, jo tai pūlī jau zem kājām neko redzēt nevar. Līdzjutēji, slapja migla, vējš plivina manu lietus plēvi. Lāsma to nometa startā, jo viņai tomēr bija paņēmies līdzi garais krekls. Prātoju, ka Gundai forši – jau droši vien finišā. Gribu ārā no pilsētas! Vēl kāds draisks pagrieziens, Skotu parlamenta ēka, Holyrood pils – Anglijas karalienes viena no vasaras rezidencēm, parciņš, un priekšā paveras dzelteniem krūmiem noaudzis kalns, kuru šobrīd aprijusi migla. Griežam pa labi, bet tur ir reversais posms, un redzu skrējēju straumi, kuri ir krietnu gabalu priekšā. Nedzirdu endomondo, vai tiešām nav vēl kilometrs. Kājas kā no gumijas, spēka nav, bet jābauda taču. Fočēju kalna pakāji, kas apaugusi dzeltenajiem slotzariem (scotch broom), fočēju arī gulbjus dīķī, pa to laiku Lāsma jau gabalā. Neskrienas nu nemaz, bet mierina doma, ka kontrollaiks 6 h 30 min. Kaut kur pametu tomēr lietusplēvi, bet velti, jo drīz klāt jūra, pareizāk sakot Fērtoforda līča dienvidkrasts, un sāļais vējš no Ziemeļjūras mani, zvejniekciemu iezemieti, uzmundrinoši sapurina. Promenāde gar jūras malu. Skaisti, man patīk! Tikai kilometri neiet uz priekšu, arī jūdžu atzīmes neredzu. Dzirdināšanas punkts ar ūdeni, apelsīnu vēl nav. Lustīgi līdzjutēji, muzikanti. Kaut ko filmēju. Tikai 12 km! Joprojām promenāde ar posmiem caur piepilsētas ciematiem. Man patīk trase! Bet sāk prasīties apelsīnus. Nesaprotu, kur varētu būt Lāsma – priekšā vai aizmugurē. Un vai drīz jau nav jābūt finiša vietai, kur varbūt varētu būt Gunda? Dzirdu: “Gud džob Latvia!” Tas tā kā man? Bet man uz krekla taču arī vārds rakstīts! Ak, šie jau ar tie jocīgie, kas nezin, ka vārds Santa ir pavisam normāls sieviešu vārds Latvijā. Dzirdināšanas punkts, ūdens, High5 želejas. Es nesaprotu – vai tiešām tik sarežģīti 7 tūkstošiem maratonistu nodrošināt apelsīnus? Man nevajag tik daudz to ūdeni aukstā laikā, kurš piedevām vēl ir pudelītēs. Tāpat nevaru izdzert un metu zemē. Želejas gan ņemu un lieku jostas somiņā, jo atceros, ka trīsciparnieks šīs lieto. Pie WC būdiņām rindas. Blakus krūmi ar ekskluzīvu skatu uz jūru, kur rindas nav, tur tupošās dāmas smaida un sveicinās. Atgriežos trasē, un endo ar mani beidzot runā – esot pusīte, noskrieta bez apelsīniem. Rēķinu, ka varētu būt kādi 7-8 km uz priekšu vēl jāskrien līdz apgriešanās vietai. Domāju ar’ nākamo km pastaigāt. Pēc km staigāšanu pārceļu vēl par kilometru, un tā līdz 28.-tajam kilometram. Pamanu, ka tālumā, iespējams, ir apgriešanās vieta. Tas spārno, taču tikai mirāža – ceļš aizvirzās no promenādes un ieiet mežā. Maratons laikam nav man. Tam ir jāgatavojas. Šo savu septīto asfaltnieku piebeigšu, un tad miers, Zaķis Stirnu bukā. Nevarētu teikt, ka ir baigi grūti, ir forši – atmosfēra, skati, līdzjutēji, vienkārši negribas pūlēties, nav spēka. Par maz miega, vakardienas skotu brokastis…  Fotografēju, filmēju. Pretī skrien trīsciparu Aivars. Laimīgais, ātrāk tiks pie Alus! Laiks skaidrojas, un drīz tiešām apgriešanās vieta. Tad caur mauzolejveidīgu būvi jāieskrien dīvainā cilpā, kura sākas caur dīvainu parku ar slīpām priedēm. Tādas pāris nedēļas atpakaļ redzēju sapnī – sapnī es gāju pārgājienā kopā ar Mārtiņu F. Tā laikam zīme, ka jāpāriet pārgājiena režīmā, ja nedod apelsīnus. Pļava ar pili kā no pasaku filmas, un 18 jūdžu atzīme. Selfijs ar pili, parks, lauku ceļš, govju ganāmpulki, vietējā miesta pensīšu lauku kapella – šķībs gan meldiņš, gan vecīši, bet tik sirsnīgi! Apvidus kā no seriāla “Midsommeras slepkavības”. Trase izgriežas atpakaļ uz šosejas, kur mēģinu brīžam paskriet. Hmm, jā, kādēļ gan nepaskriet? 34. kilometrā parādās saule. Rēķinu, ka ja tipinu ar vismaz 7 min/km, tad finišētu zem 5h. Dzeršanas punkts, un pilna zeme ar apelsīnu mizām, bet uz galda tikai ūdens. Ēdiet paši savus apelsīnus! Varu skriet arī bez tiem. Un saulei nav ne vainas, ja vējš mugurā pūš. Ēdu līdzjutēju dāvātās želejkončas un tīri labi slalomā virzos uz priekšu, apdzenot daudzus staigātājus un lēnākus tipinātājus. Ja statistika nemelo, tad pēdējos piecos km esmu apsteigusi 364 dalībniekus, bet mani – tikai 30. Būtu apelsīni, statistika būtu vēl labāka. Kad pēc maniem un endo aprēķiniem jābūt finišam un esmu jau iefilmējusi finišā ieskriešanas monologu, parādās draisks pagrieziens pa kreisi un pa dīvainām metāla plāksnēm jāveic vēl 300 metri.

Finišētāja komplektiņš

Finišētāja komplektiņš

Finišā ieskrienu, ķimerējoties telefonā – mans laiks ir ap 4 h 55 min (čipa laiks 4:54:33). Tas “mazliet” atpaliek no pērngad Rīgā izskrietā PB par 45 minūtēm, bet esmu laimīga kā zilonis un vai plīstu aiz lepnuma. Ballīte izdevusies, un mans septītais un vislēnākais maratons pieveikts! Nekādi puķu kalni un rasola bļodas šīs sajūtas neatsver. Pirmais selfijs finišā un ignore štata fotogrāfiem. Mareka te nav, nav ko iespringt. Tās maksas bildes tāpat nepirkšu, jo labi zinu, kā tajās izskatos – liekas, ka esmu žilbinoši smaidījusi kā “Kluba” vākam, bet rezultāts… Dodos pēc medaļas un saņemu vēl gaumīgu piemiņas lietiņu kārbu (forši, varēšu beidzot salikt vienuviet pērlītes un aizdares!), kurā ir finišētāja krekls, folija sega, dzēriena koncentrāts un sildošas un atvēsinošas ziedes paraudziņi. Staipos, padzeros, selfijs, krekla maiņa uz mazāku – šiem nav sieviešu modeļu, bet džeku L man paliels. Sagaidu Lāsmu, un mūs meklē jau labi atpūtusies Gunda. Operatīvi no furgoniem savācam somas, brīvprātīgie skotu mēlē kaut ko čivina par Rīgu, jo esam paņēmušas Aigara aizpērnā maratona mugursomas, un dodamies baudīt Lienes sarūpēto pikniku turpat stadiona zālājā.

Pikniks finišā

Pikniks finišā

Kā man garšo Alus! Kurš būs mans nākamais maratons? Vakarā no meitenēm saņemu simbolisku dāvanu karti dalībai kādā Eiropas dienvidu gala maratonā pēc manas izvēles. Super, tur noteikti jābūt apelsīniem! Bet ziniet, dāmas, būs jābrauc ar mani!

pils fonā

pils fonā

Vakarā dodamies uz kino – Wetherspoon tīkla bāru, kurš izvietots kinoteātra telpās. Bārs pārpildīts gan ar maratonistiem, gan parastiem cilvēkiem, bet vienu brīvu sešvietīgu galdiņu tomēr atrodam. Aivaram mūs neizdodas iepazīstināt ar skotu nacionālo ēdienu hagis (haggis), jo tas ir izbeidzies, tādēļ izvēlamies sev ierastāku maltīti. Un Alu, kurš šeit ir iespaidīgā izvēlē, un to pirms pasūtīšanas var palūgt pagaršot.

Mūs gaida Artura krēsla virsotne

Mūs gaida Artura krēsla virsotne

Pirmdiena ataust miglaina, bet, kamēr baudām brokastis mājīgajā virtuvītē, migla lēnām izzūd, no tās izlien netālais stadions, kalni, parādās saule. Dodamies apskatīt Edinburgas pili, kas vienlaikus bijusi gan cietoksnis, gan karaliskā rezidence, un ir celta uz neaktīva vulkāna. Izejam Karalisko jūdzi (Royal Mile), papusdienojam kādā taizemiešu ēstuvē un pieņemam lēmumu Artura krēslā (Arthur Seat) kāpt šodien, nevis rīt ar mugursomām pirms autobusa. Baudām skatus un dodamies iekarot virsotni. Skaisti! Edinburga pie kājām. Atdzīvojas arī Lāsma.

Ceļā uz virsotni

Ceļā uz virsotni

Pastaiga cauri pilsētai ar kāju pūtināšanu un padzeršanos kārtējā Wetherspoon iestādījumā – šoreiz bankā. Šodien kājām pieveikts 21 km ar labiem augstuma metriem. Vakariņas gatavojam mājās un, malkojot baltvīnu, raugāmies, kā migla no Ziemeļjūras atkal pamazām “aprij” pilsētu.

Artura krēsla virsotnē

Artura krēsla virsotnē

Atpūtinam kājās un padzeramies

Atpūtinām kājās un padzeramies

Pašā vakarā ar Gundu, kā praktiskās latvietes, nolemjam izmazgāt sporta drēbes, ja reiz dzīvoklī pieejama veļas mašīna ar sporta režīmu. Viss labi līdz brīdim, kad jāņem veļa laukā – durtiņas nav atveramas. Izpētām instrukciju un saprotam, ka ar child lock opciju tam nebūs nekāda sakara. Gunda palaiž skalošanu – cikls beidzas, bet atkal nekā. Vēlreiz skalošana, un beidzot Gundai izdodas atvērt durtiņas un tiekam pie savām labi izskalotajām sporta drēbēm. Mašīna ar super smart funkciju – pati laikam saprot pēc drēbju piesvīšanas pakāpes, cik skalošanas cikli vajadzīgi.

Miglainā otrdiena

Miglainā otrdiena

Mājās došanās rīts ataust viegli lietains un miglains. Šodien doties uz Artura krēslu nebūtu jēgas, tādēļ labi, ka tur pabijām vakar. Atstājam suvenīrus dzīvokļa saimnieces Klēras meitiņai, kura skolā raksta projekta darbu par Latviju, un dodamies tikties ar trīsciparu Aivaru. Nolemjam nedoties uz atlikušo apskates objektu Calton hill, jo arī tas ir miglā tīts, kā visa pilsēta. Pa ceļam 15 minūtes (35 min pēc Skotijas laika) pavadām Primarkā, jo Aivaram vajag nopirkt suvenīrus. Ar Gundu atceramies, ka mūsu jaunākās – oranžās bumbas dīdītājas – drīz dosies uz vasaras sporta nometnēm, un steidzam iepirkt topiņus, krekliņus un šortus. Atpūtinām kājas un padzeramies Wetherspoon grāmatnīcā pie Vaverlī stacijas, un tad vēl neliels gājiens līdz autoostai. Autobuss drīz tiek padots, iekārtojamies otrajā stāvā, lai baudītu Skotijas ainavas, cerībā, ka migla reiz izklīdīs, kas drīz arī notiek. Mūsu gids ir uzdevuma augstumos un mūs iepazīstina arī ar ceļā redzamajiem ievērības cienīgajiem objektiem un vēsturiskajiem faktiem. Aberdīna. Pārpildīta lidosta. Pēdējie suvenīri, un dodamies mājās.

Wetherspoon grāmatnīca pie Vaverlī stacijas

Wetherspoon grāmatnīca pie Vaverlī stacijas

Atkal mājās

Atkal mājās

Uz redzīti, foršā, zaļā, kalnainā, miglainā Skotija! Ko tur tas trīsciparu Aivars stāstīja par Lohnesa ezera maratonu un Glazgovas-Edinburgas kanāla skrējienu?

Sveicināts, svešiniek!

Ar Maratonu iepriekš personīgi nebiju pazīstama, kaut vairākas reizes biju skrējusi pa kopīgu asfaltu vai bruģi. Un tas dīvainais spīdums acīs skrējējiem, kuri bija skrējuši maratonu – tas likās tik neizprotams, it kā viņi zinātu ko tādu, kas citiem nav saprotams. It kā maratonu noskrējušie būtu kādā īpašā biedrībā. Man tas jānoskaidro! Tā kā Maratons mani vajā jau otro gadu, ļaušos tam!

Agri no rīta dodos uz mantu glabātuvi, ar lepnumu nesdama somu ar sarkanajām aukliņām. Soma tik pilna, ka liekas, ka dodos trīs dienu pārgājienā. Nepieciešamo lietu sarakstā ir lūpu krāsa, šķēres, ķemme, nagu vīlīte, želejas… Viss, kas neietilpst jostas somā, pārceļo uz caurspīdīgo somu. Viss, kas neietilpst mugursomā, paliek mājās.

Pēc somas nodošanas pārņem kaut kāds īpašs satraukums. Ieraugu pazīstamu skrējēju, un katliņš sāk iet pāri. Asaras birst kā pupas. Zanda mani apskauj, un es bimbāju vēl trakāk. Mareks, protams, ir visur, un manas asaras tiek iemūžinātas. Viņš prasa, kas noticis. Jāraud esot pēc maratona, nevis pirms. Es saku, ka gribu un raudu!

Tad fotografēšanās, tualetes būdiņu uzlaušana un starta koridors. Hiēna tik nosaka, lai es necīnoties ar Maratonu, vienalga zaudēšot. Vajagot tikai ļauties. Vēl viena asara, un aiziet! Pulkstenī esmu uzlikusi “pašreizējo ātrumu”, jo galvenais, lai kārtējo reizi eiforijā nepārķeru startu. Izvēlos kādu skrējēju par savu tempa turētāju un skrienu tik. Viss pa mierīgo. Malciņš ūdens, un prom uz Vanšu tiltu, kur jāapdzen jau pirmie staigātāji. Redz, ūdens punkti esot par retu. Kur nu vēl biežāk! Gaidu, kad Maratons sāks ar mani runāt, bet šis klusē. Nekas neliekas citādāk. Ķīpsala, tilts, Ilzīte un tautasdziesma. Skanot mūzikai, sajūtu dīvainu tirpoņu pa visu muguru, kas aiziet līdz smadzenēm. Jā, tautasdziesma ir manējā! Skaistas meitenes un puiši. Patriotisms pārņem mani. Skrienas tik viegli, ka visu laiku sevi jāpiebremzē, jo priekšā vēl tāls gabals. Un tad koru mūzika. Tās vibrācijas mani pārņem no pašiem papēžiem, un tirpiņas aiziet līdz smadzenēm. Aukstums paliek manā galvā, jo cepurīte kā aukstumsoma neļauj tam iet pa gaisu. Vienu brīdi pat pārbīstos, ka tās varbūt ir kaut kādas veselības problēmas, bet nē, viss ir kārtībā. O! Karavīri ar karogiem! Latvijas karogs pats pēdējais. Tam pieskaros ar pirkstu galiņiem, un atkal acīs sariešas asaras. Kas tad nu par mīkstčaulīti? Paskatos uz savu tempu – nu, neesmu nekāda mīkstčaulīte! 5:30! Meitenīt, nobremzē, neesi nekāda meitenīte! Liekas, ka tie ir vieglākie 12km manā mūžā. Nogurums nekāds, tikai prieks un saviļņojums. Maraton, nu pasaki tak man kaut ko! Cik kilometru tad maratonā skaitās “nepārķert startu”? Maratons klusē.

Uz dambja Maratons pēkšņi sāk ar mani runāt un pasaka, ka tai trīslitru burkai ar tomātu sulu vakar man nevajadzēja pieskarties. Zilajā būdiņā pazaudēju kādu puskilometru, un man atkal jānoķer savs izraudzītais tempa turētājs. Tas nav grūti, un esmu jau viņam garām. Nevar būt, ka viss būs tik viegli! Pēkšņi uz Salu tilta skatos – kas tad tas? Ieraugu, ka man pa priekšu skrienu es pati! Noskrien krekliņš, balta cepurīte…  18km tak nav tik daudz, lai mans ezotēriskais ķermenis atdalītos no manas miesas! Fū! Paldies dievam, tā neesmu es! Man tak nav garo zeķu!

Finiša zonai cauri izskrienu viegli, saņemu uzmundrinājumus no finišētājiem, un dodos otrajā aplī. Uznāk tāda dīvaina sajūta. Nogurums un šaubas ir klāt. Nu, svešiniek Maraton, pasaki man kaut ko labu! Vai es to vispār varēšu? “Nekas man tev nav jāsaka, tu vēl neko neesi paveikusi!” Sākotnēji biju domājusi otro apli staigāt, bet tik traki jau nav! Atpūšos, želejas rijot, un ūdens punktos, lai neaizrītos. Sāk sāpēt mugura, ierauju Ibumetīnu. Aha, Maratons ar mani runā: “Pārāk maz esi vingrojusi! Ar skriešanu vien nepietiek!” Tālāk Skanstes iela, ar kuru visi mani biedējuši. Man tā patīk, jo reversajā posmā varu labi ieraudzīt pazīstamas sejas. Varu sniegt un saņemt uzmundrinājumus no visiem. Visi tempa turētāji ir lieliski! Viņu ir tik daudz un ik pa gabaliņam! It kā neskrienu kopā ne ar vieniem, bet ir sajūta, ka esmu kopā ar visiem. Sveicinoties un gavilējot klāt solītais enerģijas punkts, kurā visa enerģija izbeigusies. Labi, ka pašai bija līdzi puskilo želeju. Ūdens gan ir papilnam, un veldzējos. Nekādus kilometrus nejūtu, jo prāts ir aizņemts ar citu skrējēju vērošanu. Šajā posmā esam gana izretojušies, tādēļ saņemu nedalītu uzmanību no dīdžejiem. Pa brītiņam gan atslābinos un pāreju soļos, bet ne uz ilgu laiku. Ja kāds priekšā arī staigā, sagribas to nokost.

Atkal tuvojas Vanšu tilts, un saņemu atbalstu no saviem Divplākšņiem. Tas mani paceļ spārnos! Uzmundrinājums no vīra, palikusi Ķīpsala. Te nu Maratons atkal sāk ar mani runāt: “Nekādi plānā galdiņa urbēji te netika aicināti!” Želeja, ūdens, apelsīns… Āāā! Kož lūpās, kaut nomazgāju muti ar ūdeni. Tā mutes košana jau nevarētu būt tā “siena”! Atceros, ka savā nepieciešamajā minimumā atstāju lūpu krāsu. Uzkrāsoju lūpas, un atkal esmu dzīva. 35. kilometrā esmu ja ne ātra, tad vismaz smuka! Tagad kilometrus skaitīšu, cik palikuši. Tie ir tikai septiņi. Neliels treniņš. To taču es mierīgi varu!

Atkal Divplākšņi, kuri dvēseli paceļ spārnos, bet kājas negrib klausīt prātam. Santa paziņo, ka 5h baloni esot 5 minūtes aiz manis. Lai nekādā gadījumā tos nelaižot sev tuvāk! Tāda doma man nebija ienākusi prātā, jo visu laiku redzēju, kā tie man tuvojas. Bet forši gan būtu, ja tā varētu. Manas kājas gan to negrib. Divi soļi ejot, un Maratons sāk kaitināt: “Tā tie 5h baloni tevi noķers! Noķers!” Pēdējā dzeršanas punktā pat neapstājos, lai netērētu laiku. Grūti. Tā laikam tā siena. Dejotāji “saka”, ka tā nav nekāda siena, atkal saņemos. Saņemu uzmundrinājumu no Didža. Nevaru vairs, bet palikuši tikai kādi 3 kilometri. Tas taču ir nieks! Svešiniek Maraton, pasaki taču man, ka es to varu! “Tu gribi, lai es apvainojos? Mēs vairs neesam nekādi svešinieki! Mēs esam vienā komandā! Skrien tik!” Pēkšņi Maratons sāk stāstīt par vēja virzienu un pāris pēdējiem kilometriem, kuri būs pa vējam. Lai turpinot skriet savā ritmā. Balss izmainījusies. Tas tak nav Maratons, tas ir Uģis! Saņemos. Tūlīt būs koristi, bet viņiem pārtraukums starp dziesmām. Kāda vilšanās… Bet tad viņi visi sāk aplaudēt vienā ritmā un liekas, ka vibrē viss gaiss. Uzmetas zosāda, un atkal aukstuma vilnis aiziet līdz smadzenēm un tur arī paliek līdz pat finišam. Karogi, dejotāji, bruģis… Nez, kur ir tie 5h baloni? Svešu cilvēku atzinīgi uzmundrinājumi. Vairs neiešu ne soli, staigāšu finišā! Bet ir sajūta, ka skrienu uz vietas. Galvā kaut kāds kosmoss, bet finišs tuvojas. Jā, es to izdarīju! Tagad zinu, no kā tiem maratonistiem acis spīd!

Maratons saka, ka tagad varu bimbāt, un fotografē mani. Nē, neraudāšu! Un tas nemaz nav Maratons, bet Mareks!

Roze, medaļa, duša, čilliņš, sarunas… Jā, tagad es saprotu, par ko tās ir!

Maratons solījās pie manis piekāpt pēc pāris mēnešiem Nagu fejas izskatā – pēc nodevām.

Enerģijas uzkrāšana

1

UZTURS GARO DISTANČU SKRĒJĒJIEM

Garo distanču skriešana ir viens no grūtākajiem izturības sporta veidiem. Slodzes laikā ir liels enerģijas patēriņš, kas prasa savlaicīgu sagatavošanos un rezervju uzkrāšanu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš šķidruma uzņemšanai, kā arī glikogēna (enerģijas avots) rezervju veidošanai muskuļos. Sagatavošanās periodā šķidrums ir jāuzņem regulāri, īpaši pirmsstarta dienās pat tad, ja negribas dzert. Trīs dienas pirms sacensībām un sacensību rītā skrējēji liek akcentu uz uzturu ar augstu ogļhidrātu līmeni, tai skaitā salikto ogļhidrātu uzņemšanu. Lasīt tālāk.

Bēgot no sala uz salām caur salu. Arī par skriešanu.

Pirms 4 vai 5 gadiem Rīgā nokļuvu uz stāstu vakaru par “Strādā un ceļo” (Working holiday) vīzu uz Jaunzēlandi, Kanādu un Austrāliju.

Kanāda jau no bērnības ir bijusi mana sapņu valsts, lielākoties pateicoties mammas draudzenei – mūsu kaimiņienei, kura bija pārvākusies tur uz dzīvi un vismaz 2 reizes gadā sūtīja mums dažādas mantas un labumus no okeāna otras puses. Tā tiku pie saviem pirmajiem NIKE apaviem, kuri vairāk gan bija paredzēti ziemai un man bija pāris izmērus par lielu, bet es vairākus gadus tos lepni vilku uz basketbola treniņiem. Tā nu šie apavi, tagad vairs tikai atmiņa par tiem, visus šos gadus man ir kā garantija, ka Kanāda ir fantastiska valsts. Tagad, protams, par Kanādu ir vairāk informācijas, bet tā joprojām iekļaujas manā valstu TOP3, uz kuru gribētu aizbraukt. 

Neilgi pēc tam Jelgavā, Trīsvienības baznīcas tornī nokļuvu uz līdzīgu pasākumu tieši par Jaunzēlandi. Doma, ka varētu aizbraukt uz Jaunzēlandi, bija vēl pirms tā, un sāku lēnām ievākt informāciju. Kāpēc? Īsti pat neatceros, vilinoši bija tas, ka tālāk no Latvijas nav kur. Iepazīšanās ar Eviju pabīdīja aizbraukšanas datumu par 2 gadiem, Evijai bija jāpabeidz augstskola. Taču šie nepilni 2 gadi bija tieši laikā, lai visu saplānotu un realizētu. Vislabākais šajā visā bija tas, ka Evija piekrita doties prom uz nenoteiktu laiku.

Working Holiday vīza  –  Latvijā katru gadu februāra pēdējā nedēļā ir iespēja pieteikties šai vīzai. Latvijai ir 100 kvotas, kas nozīmē, ka katru gadu šo iespēju var izmantot tikai 100 cilvēki. Pirms pāris gadiem kvotas palika pāri, mūsu gadā kvotas beidzās pēc 3 mēnešiem, šogad pēc 5 stundām kvotas bija beigušās. Pietiekšanās (~140 euro), plaušu rentgens (jo Latvija ir augsta riska tuberkulozes zonā), Jaunzēlandes apstiprināts ārsts (~65 euro) un bijām ieguvuši vīzas. Vīza ir derīga gadu, tātad ir dots gads, lai aizbrauktu. No iebraukšanas brīža valstī vari šeit atrasties gadu. Šī gada laikā vari strādāt vai nestrādāt, bet, ja strādā, tad noteikums ir – ne ilgāk par 3 mēnešiem pie viena darba devēja. Uz Kanādu un Austrāliju noteikumi ir citādāki.

Soli pa solim gatavojāmies. Evija pabeidza augstskolu, mēs pabeidzām remontu dzīvoklī, dzīvokli izīrējām, kaķus aizdevām Evijas vecākiem (viņi tur ir ļoti laimīgi), sarīkojām foršu (cerams) atvadu ballīti un aizbraucām uz…Angliju, Svindonu (Swindon). Uz Angliju aizbraucām dzīvot pie manas mammas un viņas partnera Pola. Tā kā vīzas bijām ieguvuši martā (2017), tad nolēmām pusgadu no septembra līdz martam (2018) padzīvot Anglijā, iekrāt naudu un apskatīt nedaudz no Lielbritānijas. Lai pilnībā atbilstu vīzas nosacījumiem, mums katram vajadzēja būt pietiekamiem līdzekļiem ‘izdzīvošanai un aizbraukšanai’ — 4400 NZ dolāriem jeb ~2400 euro. Ļoti reti lidostā tiek pajautāts pierādījums, ka šī summa ir, taču drošāk bija doties, zinot, ka viss kārtībā (mums neko nejautāja).

Evija Anglijā strādāja COSTA Coffee par baristu (kafijas guru). Viņai ļoti patika gan darbs, gan kolēģi, un mājās nāca priecīga. Priecīga vai sadzērusies kafiju, jo starpības šiem diviem stāvokļiem nav. Jāpiemin, ka viņa kafiju nedzer (parasti). Es strādāju uzņēmumā, kurš ražoja vienu detaļu NISSAN mašīnām — vāciņu, zem kura slēpās mašīnas lādētāja kontakts. 6 no 12 maniem kolēģiem Anglijas uzņēmumā bija brazīlieši, 2 bija japāņi, 2  poļi, 1  itālis, 1  no Latvijas. Vēl 4 kolēģi aizgāja dienas vidū vai pēc nostrādātām 2 stundām, nevienam neko nepasakot. Darbs nebija grūts, bet garlaicīgs. Mēs abi pamanījām milzīgas darba kultūras (un samaksas) atšķirības. Tas, par ko mums maksāja, ar Latviju salīdzinot – lielu naudu, brīžiem šķita smieklīgi. Kā kārtīgs latvietis domāju, ka, jo vairāk maksā, jo smagāk (cītīgāk) jāstrādā un, ja slinkosi, tad atlaidīs (šis mums ir gēnos), bet šis nebija tas gadījums. Slinkot un čīkstēt par 1500 € mēnesī, ir pavisam reāli, nesaku, ka tā ir visur, bet šis bija tas gadījums. Bet, ja izrādi interesi par to, ko dari, gribi mācīties un apgūt, tas tiek novērtēts. Diezgan ātri saņēmām piedāvājumus pilna laika līgumiem un arī paaugstinājumiem, bet šī bija tikai pietura pirms Jaunzēlandes. Evija strādāja un brauca uz dejošanas nodarbībām Londonā, apciemoja ģimeni citā Lielbritānijas pilsētā un palīdzēja man apēst mammas katru dienu gatavotās bezglutēna/bez piena kūkas. Mamma par izdomu un par to, ka vispār var uztaisīt 100 dažādas kūkas, nelietojot pienu (un piena produktus), ir pelnījusi pusi karaļvalsts, otru pusi vēl pēc 100 kūkām. Anglijā arī uzsākām bezglutēna/bez piena produktu diētu, kurai ir liela nozīme autoimūno slimību novēršanai (par šo citreiz). Es strādāju un smagi trenējos Valensijas maratonam.

Treniņi Anglijā un Valensijas maratons.

Ar Jelgavas Sporta servisa centra palīdzību biju pieteicis dalību Valensijas maratonam 19. novembrī (2017.). Treniņu apstākļi Anglijā bija…apmierinoši, lielākie mīnusi — maz gājēju celiņi, vēl mazāk — izgaismotu gājēju celiņu un stadions, kurš pieejams tikai 2x nedēļā un par maksu. Reāli pusgadu diendienā skrēju vienu un to pašu maršrutu, gatavojoties maratonam, vidēji 18–19 kilometrus dienā 6–7x nedēļā, dažas nedēļas – 8x nedēļā. Apjomīgākā nedēļa bija 145 kilometri, apjomīgākais mēnesis – 565 km. Svarīgākos ātruma/izturības treniņus aizvadīju stadionā ar vietējiem skrējējiem, kas deva vajadzīgo stimulu. Skriet kompānijā viennozīmīgi ir vieglāk. Pirms maratona jutos lieliski, treniņprocess bija aizritējis bez lielām problēmām. Gatavojoties Valensijai, īsti vēl nebiju sācis strādāt, bet pēc tam apvienot 8–9 h uz kājām darbā un pēc darba treniņu bija grūti. 

Spānijā ierodamies ceturtdienā, pirms lidojuma vēl noskrēju vieglu treniņu un parkā uz takas atrodu 5 £ (kurš teica, ka ar skriešanu nevar nopelnīt?). Piektdien viegls treniņš un daudz ēdiena, pa nakti pamostos no sāpīga krampja ikrā. Sestdien ātri sameklēju vietējo fizioterapeitu un 13:00 jau esmu uz masāžas galda. Pievakarē satieku vēl latviešus, dodamies uz paelja (rīsi ar vistu spāņu tradicionālā gaumē) party. Garšīgs ēdiens, apkārt valda forša atmosfēra, nevaru sagaidīt svētdienu  startu. Nakts pirms starta, eju gulēt jau 21:00, bet aizmiegu… godīgi sakot, bija sajūta, ka neaizmigu, lai gan šķita, ka esmu mierīgs un pat pārāk, kas pirms starta man ir netipiski.

Svētdiena. No hosteļa ar Eviju lēnām aizskrienam līdz startam, kuru gan bija jāpapūlas atrast. Jūtos labi, cenšos daudz nedomāt  gulēju vai negulēju? Esmu koridorā uzreiz aiz elites skrējējiem, bet man priekšā ļoti daudz skrējēju. 

Starts. Par visām tām reizēm, kad pārķēru startu, šoreiz iesāku ļoti, ļoti prātīgi un pirmos 3–4 km (3’55”)  citu iespēju pat nav, jo apkārt ir ļoti daudz cilvēku un tikt garām ir grūti. Pirmā puse ~1:18:00. Jūtos komfortabli, aizdomīgi labi. Tiklīdz šķiet, ka esmu noķēris kompāniju ar savu izvēlēto tempu  3’42” min/km, tā šī kompānija tempu samazina. Tā nu līdz pat 32 km ik pa laikam ķeru rokā nākamo redzamo bariņu. Kādu brīdi turos vienā kompānijā ar Ilonu Marheli un viņai apkārt izveidojušos džeku bariņu. Vienā brīdī kāds pieskrien pie mums no malas un sāk ar Ilonu runāt latviski. Kamēr man šajā tempā lieks vārds prasītu 3 minūšu atelpošanos, viņi aizvada diezgan garu un sakarīgu sarunu, un sāku justies nepieklājīgi noklausoties, jo esmu viņiem tieši pa vidu un viņi, visticamāk, pat nenojauš, ka arī esmu no Latvijas un vispār esmu apjucis, jo Ilonas sarunu biedrs (Jānis V., ar kuru vēlāk iepazinos) saka, ka finišējis 34 minūtēs (ja nemaldos) — es nezināju, ka notika arī 10km skrējiens, tāpēc arī biju apjucis  vai viņš plāno noskriet 2:34? A priekš kam mugursoma? Vai arī viņš noskrēja maratonu 34 minūtēs? Pēc kādiem 2 kopā noskrietajiem kilometriem saņemos pateikt pāris uzmundrinājuma vārdus Ilonai, bet tikmēr temps atkal mazliet nokrītas no manis iecerētā, un cenšos panākt nākamo kompāniju. No 32 km līdz kādam 37 km ir smagi, jūtu, ka mazliet lūztu nost. Pēc pulksteņa ziņotajiem tempiem gan nešķiet tik slikti, bet iecerētais plāns A 2:36 nebūs. Pēdējie 3 km ir ļoti smagi, bet ļoti palīdz apkārt esošie atbalstītāji, visu 42 km garumā gar malām bija pilns ar cilvēkiem. Pēdējais kilometrs  zinu, kur atrodos, zinu, ka nav tālu finišs un parasti šajā posmā kājas pašas lido, bet šoreiz pat pēdējos 300 m līdz finišam sevi jāpierunā kustināt kājas. Otrā puse veikta pa ~1:20 un finišā 2:38:10. Plāns B izpildīts (zem 2:40), un ir liels prieks un gandarījums.

Ja būtu jāmeklē attaisnojumi, kāpēc neizdevās plāns A, tad noteikti jāpārdomā rezerves enerģijas uzņemšana distancē (savas pudeles ar dzērieniem) un vienmērīgi jāskrien visu distanci. Ja ne ļoti prātīgais sākums un ik pa laikam sprinti, lai noķertu kādu kompāniju, ar ko kopā turēties, tad varbūt jau šoreiz būtu izdevies, bet varbūt tieši prātīgais sākums palīdzēja vispār finišēt. Vispār šajā, manā 4. maratonā bija vairāk labā, nekā sliktā, un pēc 2 gadu trenēšanās 2:38 maratons nav nemaz tik slikti. 2016. gada rudenī gribēju noskriet zem 1:20 pusīti — nesanāca, 2017. gada rudenī sanāca noskriet 2 pusītes pēc kārtas zem 1:20. Lūk, kas vēl bija sakāms neilgi pēc maratona.

1_qPQrg0BTr8M1tWeW4GRWKA

Pārskats un pārdomas. Skriešana man vienmēr vairāk bijusi kā ‘atpūta’ no ikdienas un sevis ‘sakārtošana’, daļa no plāna/solījuma sev  –  redzēt pēc iespējas vairāk no šīs pasaules, nevis vieglatlētikas disciplīna, tāpēc laikam man patīk padalīties par piedzīvoto un pārdzīvoto. Spānijā pēc 30 km desmitiem reižu sev atkārtoju  –  tik dziļi ‘rakties’ man vēl nav nācies, lai veiksmīgi finišētu. Es nejutos slikti, jutos pat ļoti komfortabli, bet nospraustais mērķis prasīja pamatīgu piepūli. Pēc skrējiena vakarā devos uz viesnīcu, kur, nonācis vienā istabiņā ar Latvijas elites skrējējiem, Olimpisko spēļu un pasaules čempionātu dalībniekiem, apspriedu distancē pavadītās stundas. Tikai pēc tam nodomāju, ko man ir devis šis hobijs/aizraušanās/nodarbe, kas sagādā prieku  – sauc kā gribi. Bieži saku  – man ir interesanti redzēt, kur skriešana mani aizvedīs, un līdz šim tas ir bijis lieliski un ticu, ka tā arī turpināsies. ‘Mainies pats un mainīsies pasaule Tev apkārt’ ir piepildījies ar uzviju, un esmu priecīgs pazīt, satikt tik daudz motivētu un pozitīvu cilvēku, man ir milzīga cieņa pret šiem sportistiem, jo pats, ejot cauri treniņprocesiem, varu tikai nojaust, cik milzīgu darbu viņi ir ieguldījuši, un tas mani iedvesmo. Tagad, pēc sacensībām atgriežoties pie treniņiem, grūtākais nav fiziski, bet psiholoģiski būt gatavam atkal un atkal gatavoties, lai skrietu ātrāk, jo es joprojām ticu, ka tikai ieskrienos. Un, protams, Evija Plone, kura ir šī visa milzīga sastāvdaļa un aizsācēja, paldies, Tev par atbalstu un motivēšanu. Tagad plāns ir  – piedzīvot kopā ar Tevi pēc iespēja vairāk šajā pasaulē! Paldies!

Visa iedzīve uz muguras

Visa iedzīve uz muguras

Nu tad beidzot — Jaunzēlande.

Biļetes uz Jaunzēlandi jau pirms laba laika iegādājāmies uz 25.02.2018. Biļetes mums izmaksāja ~1150 euro. Vēl bija nepieciešama arī apdrošināšana  katram ~190 euro (pierakstu izmaksas, ja nu kādam noder, bet noteikti aviobiļetes varēja dabūt lētāk). 24.02. sapakojam lielās un mazās mugursomas, apēdam pēdējās mammas kūkas, no Skotijas atlido māsa, lai mūs pavadītu, ciemos atnāk arī Pola ģimene, neliela atvadu ballīte, lidosta, asaras, un esam pirmajā lidojumā no Londonas uz Honkongu (Hong Kong). Lidojums 11 h. Es lidmašīnās pagulēt nevaru, pat ja ļoti cenšos, arī vīns nepalīdz. Turpretim Evija gulēja jau ceļā uz lidostu. 10 h jāpavada Ķīnas lidostā. Biju iedomājies, ka šeit varētu būt sporta zāle ar skriešanas celiņiem, bet tāda ir tikai pāri ielai viesnīcā. Lai izietu ārā, ir nepieciešama vīza, laiku izmantojam, lai pagulētu, arī man izdodas iemigt uz 3 h. Nākamais lidojums, vēl 11 h no Honkongas uz Oklendu (Auckland), uz Ziemeļu salas. 27.02.2018. esam Jaunzēlandē! Muitā parādām pases un vīzas, mums jautā, vai ir telts un vai ir pārgājienu zābaki. Telts mums nav, zābaki ir. Evijai vairs neko neprasa, bet man pēc somas noskanēšanas prasa, cik tīri ir mani zābaki. Lidostas darbinieki ir ļoti laipni un notic, ka ir ļoti tīri, un ir arī  ar zobu bakstāmo kociņu iepriekšējā vakarā bakstīju akmeņus ārā. Biju lasījis, ka Jaunzēlandes muita ir ļoti strikta,  pat aizmirstot banānu somā, tiešām var nākties maksāt 200 $ sodu, bet, ja netiek vests nekas, ko nedrīkst vest, tad viss ir gaužām vienkārši. Bet zābakus tomēr jānotīra kārtīgi.

Izejam no lidostas  vasara! Pulkstenis ir 11:00, ārā ir +20, mazliet smidzina, bet viss ir zaļš, tālumā redzami kalni un ir ļoti silts. Sagaidām busiņu, kurš mūs aizved pēc īres mašīnas  Oklendā pavadīsim 4 dienas. Pirmo reizi braucu ar mašīnu pa pretējo ceļa pusi, lielākā problēma ir tāda, ka ļoti nāk miegs. Anglijā laikam jau pieradām, un braukšana īpašas problēmas nesagādā. Aizbraucam uz pirmo mājvietu, īrējam istabu no Greisas, angļu valodas skolotājas no Ķīnas, kura jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē. Ļoti pozitīva un lielākoties laiku pavada virtuvē gleznojot. Saka, ka esam tieši tādi, kā viņa iedomājusies — ‘gari un blondi ‘. Kurš ir kurš, es tā arī nesapratu…hah. Es uzreiz dodos ārā uz nelielu krosiņu, virzieni ir divi  augšā vai lejā. Ļoti nāk miegs, bet vajag izkustēties. Tālāk uzreiz dodamies uz pilsētas centru. Oklenda ir lielpilsēta ar visu tam piestāvošo  daudz tūristu, dārgs parkings, augstas ēkas un veikali uz katra stūra, bet kopumā ļoti patīkama atmosfēra, un cilvēki ir smaidīgi. Bet, pabraucot 10 minūtes, esi jau ārā no lielpilsētas, un apkārt viss ir zaļš.

Nedaudz ārpus Oklendas centra

Nedaudz ārpus Oklendas centra

Oklenda

Oklenda

Pa galveno ielu aizejam līdz līcim, tur veras ciet mazie kioski-ēstuves. Par pus cenu nopērkam pēdējos, bet ļoti garšīgos suši un kaut ko līdzīgu spāņu paeljai. Īsti nespējām noticēt tam, kur esam. Otrajā dienā braucam uz melno smilšu pludmali. Ceļi ļoti šauri, grunts ved augšā pa stāviem kalniem un lejā tieši tāpat, esmu iekrampējies stūrē un, lai cik ļoti gribētos skatīties apkārt, skatos tikai uz priekšu, paldies Dievam, ir darbadiena un uz kalnu ceļiem ir maz mašīnu. Pludmale skaista, smiltis tiešām melnas un ļoti magnētiskas, joprojām nevar dabūt ārā no Evijas datora. Trešā diena, un joprojām cīnāmies ar laika maiņu, es mostos 4:00 no rīta, Evija – 3:00. Ceturtā diena, Evija mazliet saaukstējusies (tagad viņa ir vesela, bet saaukstējies esmu es), atpūšamies, jo nākamajā dienā atkal jālido, uz Kvīnstaunu (Queenstown), Dienvidu salu. Starppilsētu lidojumi ir lēti ~50 euro. Kvīnstauna ir tūristu ļoti iecienīta, un tagad arī mēs zinām, kāpēc. Kvīnstauna ir arī slēpošanas kūrortu centrs. Atrast, kur dzīvot ziemas periodā, ir ļoti grūti. Pirms dzīvošanas Kvīnstaunā vēl 2 naktis pavadījām netālajā Arrowtown.

Kvīnstauna

Kvīnstauna

Pirmajā dienā izlēmām aiziet pastaigā pa kalniem. Visur ir norādes un kartes, kas ir ļoti parocīgi un forši. Pastaiga, kas bija plānota 2–3 h, pārvērtās par pastaigu 8 h un 18 km garumā, šeit ir fantastiski skaisti un to ir grūti aprakstīt.

Kvīnstauna

Kvīnstauna

Tagad uz 3 nedēļām esam ievākušies mājā, kurā īrējam istabu (~220 euro nedēļā). Dzīvojam kopā ar meiteni no Kanādas(!) un džeku no Itālijas, tādi paši ceļotāji kā mēs. Vietējais, no kura īrējam istabu, devās ceļojumā uz Āziju. Ļoti laipns un izpalīdzīgs, satika mūs lidostā un pat aizveda līdz Arrowtown pēc tam, kad bija izrādījis mums savu māju. Jaunzēlandē esam tikai nedēļu, bet šķiet, ka jau ilgi un varētu stāstīt un stāstīt (centīšos, ja būs interesanti kādam lasīt). Saule šeit ir spēcīga, un paspējām jau mazliet apdegt, Greisa mūs nosauca par ‘too white’ (pārāk balti). Tagad meklēsim darbu, Evija dejos, es skriešu, un ceļosim. Evija šodien jau aizgāja uz mazo biznesa izaugsmes semināru, ko ieraudzīja bukletā, kad gājām uz banku atvērt kontus. Mājās nosēdēt ir nereāli, vienmēr var atrast, ko darīt, un arī cilvēki apkārt ir aktīvi (līdz ar to smaidīgāki). Visi skrien vai staigā pa kalnu takām. Vecāki ar bērniem braukā ar riteņiem, kas šeit ir diezgan nopietna slodze. Bērni, šķiet, labprātāk pavada laiku laukā. Laukā nemitīgi ir lidmašīnu un helikopteru motoru dūkoņa, ļoti iecienīta tūristu izklaide. Kopumā esam priecīgi, it īpaši par to, ka laika maiņa mūs vairs neietekmē, laukā vēl pagaidām ir vasara, satiekam jaunus cilvēkus un izbaudām nelielo atvaļinājumu un neticamo dabu.

home

home

Kad braucām no Arrowtown uz Kvīnstaunu, pa autobusa logu visu laiku redzēju lielu kalnu, nodomāju, ka būtu forši aizbraukt un uzkāpt tajā. Visvairāk bail, ka nepietiks laika, lai izdarītu visu, ko vēlamies. Es nenolaidu acis. Līdz pat izkāpšanai no autobusa es redzēju šo kalnu. Atnākot uz māju, kur dzīvojam, es to redzu pa virtuves logu šobrīd. Tas ir mūsu pagalmā.

Nenolaid acis no mērķa un pat kalni panāks tev pretī.

Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.

Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.

Treniņi un plāni Jaunzēlandē

Garais ceļš un ilgā gatavošanās neko nav mainījusi, un joprojām treniņi man ir 6–7x nedēļā. Grūtākais pirmajā nedēļā bija laika maiņa. Skrienot bija sajūta, ka skrienu pa nakti, kad vajadzētu gulēt. Tas, ka jāskrien visu laiku augšā vai lejā, arī nepalīdzēja. Bet 5. dienā beidzot varēju skriet brīvi un bija patīkami viegli. Skaistie skati apkārt palīdz aizmirst, cik daudz vai ilgi, vai ātri vēl ir jāskrien. Telefonu gan jāatstāj mājās, citādāk gribas stāties, lai fotografētu. Skriet pagaidām sanāk turp un atpakaļ, lai neapmaldītos, bet tas arī ir labi, jo citreiz, skatoties tikai uz priekšu, var palaist daudz ko garām. Skriešana ir viens no labākajiem veidiem, kā apskatīt apkārtni. Skriet sanāk daudz gar upi pa mīkstu segumu, kas ir pozitīvi. Šeit tuvojas ziema, kas nozīmē, ka paliks tumšāks un aukstāks, un tad droši vien nāksies pārvākties uz apgaismoto asfaltu, bet par gājējiem šeit ir padomāts un problēmām nevajadzētu rasties. Sanāk, ka mums būs 2 ziemas pēc kārtas. Stadiona šeit nav, vismaz ne tāds, kā pierasts.

Stadions

Stadions

Šeit uz līdzena zālāja ir uzzīmēts stadions, nezinu vēl precīzi, bet izskatās pēc standarta izmēra stadiona apļiem. 24.03 skriešu šeit pirmās sacensības. Mazliet nobijos no reljefa un pieteicos uz 10km, kas būs labs sākums sezonai. Pagaidām šķiet, ka pilno maratonu šogad skriet neizdosies, ja nu vienīgi atradīšu kādu līdzenu trasi kaut kad pavasarī vai vasarā – nu tā ap Jauno gadu.

Tas, ka apkārt ir kalni, mudina noskriet kaut ko garāku un pa kalniem. Video par skrējienu apkārt Monblānam vispār bija tas, kas mani ievilka skriešanas (apsēstības?) pasaulē. Tagad, trenējoties šeit, es saprotu, kāpēc kalnu skrējieni ir tik populāri. Bet, lai cik vilinoši būtu pārbaudīt savus spēkus kalnos, turpināšu smagi jo smagi trenēties klasiskajiem šosejas skrējieniem – maratons zem 2:20 man ir vilinošāks. Tikai nesaprotu, kāpēc speciāli (nevis netīšām) atstāju Latvijā savus vienīgos trail apavus… bet līdzi man ir 4 pāri Nike šosejas apavi, kuri manā ‘stadionā’ baigo saķeri negarantēs. Bet tagad tie vismaz nav ziemas Nike un ir pareizais izmērs.

Nokļūt un būt šeit. Ir nereāla sajūta. Kanāda un Jaunzēlande – divas valstis, kas kaut kādā veidā man dzīvē ir ‘sekojušas’ un par sevi atgādinājušas. Mistiska mīlestība pret kalniem un sniegu. Kādreiz domāju, ka tas tāpēc, ka esmu dzimis janvārī. Bet, godīgi sakot, es šeit nejūtos  kā atbraucis ciemos.

Evija, kad iedzer kafiju

Evija, kad iedzer kafiju

Paldies par uzmanību. Ļoti gari sanāca. Ja kāds ir ticis līdz šejienei, apsveicu, Tu esi Jaunzēlandē!

maratontūrisms Malagā

Pilnīgam amatierim reizi pa reizei patīk izbaudīt skrējienus, apvienojot tos ar tūrismu. Ceļot man dikti patīk un cenšos to darīt pēc iespējas biežāk. Viens izbrauciens ar paskriešanu šogad baudīšanas režīmā jau bija Helsinkos, bet tas nešķita gana eksotiski, tāpēc jau ilgu laiku metu acis uz kādu siltu maratonu gada nogalē. Īpaši daudz variantu gan nebija, un, kaut gan pagājušā gada pasākumu atcēla plūdu dēļ, nenobijos un pieteicos Malagai, pie reizes paraujot līdzi abas savas sievietes. Dzīvošana atrasta, lidojumi nopirkti, dalība arī un atlika gaidīt decembri. Malagas maratons šoreiz bija arī kā iegansts turpināt kustēties pēc rudens maratona, jo parasti tad ieslīgstu kaut kādā ziemas slinkošanā, kad skriet un vispār kaut ko darīt nepavisam negribas.

Decembris atskrēja nemanot; mazliet tā kā biju trenējies, bet necik īpaši un par potenciālo rezultātu ļoti neuztraucos. Kā Pēterim puspajokam teicu – nu tā, lēnā garā ap trīs stundām vajadzētu. Arī Lapsene, galu galā ieraugot, ar kuriem apaviem skriešu, spēja vien izmest – tad jau Tu ātri neskriesi. Vairāk gan priecājos, ka uz pāris dienām tikšu prom no aukstajiem un drēgnajiem Latvijas laikapstākļiem un varēšu izbaudīt saulīti un palmas. No baudīšanas nekas labs galu galā nesanāca, jo jau otrdienas vakarā jutu slimības priekšvēstnešus. Trešdienas rītā jau bija kārtīgas kakla sāpes, nespēks, drudzis un viss pārējais. Par laimi ceturtdiena bija brīva, bet jutos arvien smagāk. Piektdien – ilgs pārlidojums pāri visai Eiropai, un Malagu sasniedzām tikai pavisam vēlu vakarā. Lidošana vispār bija trakākais, jo, kā ausis aizgāja ciet, tā turpināja sāpēt vēl kādu laiku pēc nolaišanās. Tāpat arī galva bija kā spainis. Vakarā mazliet uzēdu un likos gulēt, jo sestdiena solījās būt diezgan gara.

Protams, vienmēr pastāv iespēja nekur nebraukt, gulēt mājās un vaimanāt, dzert visas iespējamās zāles, jo tas būtu prātīgi. Bet, kad esi jau sen plānojis ceļojumu, kuru nevar atlikt vai pārcelt, un jau iztēlojies, cik tas būs forši, turklāt es Malagā jau biju bijis, bet ne mamma, ne draudzene nebija; līdz ar to par nebraukšanu nebija ne runas. Bija jāsaņemas, jāizdara viss, ko var izdarīt veselības ziņā, un jānoskrien.

img_5121

Sestdienas pirmais uzdevums bija nokļūt līdz expo un saņemt numuru, kreklu un citus krāmus. Interesanti, ka numurus tāpat vien nedeva – vajadzēja vispirms atrast savu numuru sarakstā, kas bija piesprausts pie sienas. Tā kā reģistrējoties biju ievadījis cerēto laiku 3h un PB 2:37, tad man pienācās koridors uzreiz aiz elites. Tā gan galīgi nejutos, jo pieceļoties no gultas gribējās nomirt – pat nevaru aprakstīt tās sajūtas. Vienīgā doma bija – ja tā būs rīt, tad nekur neskriešu. Pamazām gan iekustējos.

Numurs smuks, krekls arī, mazliet papētījām, kas ir samests labumu maisiņā, kas bija kārtīga tirgus tarba. Visvairāk pasmējāmies par dārzeņu buljonu – nekas, noderēs. Satikām arī Juoņs, un Lapsene dabūja želejas savam garajam. Expo diezgan neliels un īpaši neuzkavējāmies – fiksi apriju pastu un čāpojām uz pludmali. Bija silts un saulains, bet pamatīgi vējains. Cerēju, ka rīt tā nepūtīs. Pēcpusdienā vēl neliela pastaiga pa centru, un pašā vakarā viegls riksis pa pilsētu, kurš, dodoties pie miera, nemaz vairs nelikās tik laba ideja.

img_4535

Svētdien visiem par pārsteigumu jutos pat ciešami – vismaz skrienami. Pats piecēlos, uztaisīju brokastis, saģērbos un drīz vien lēnām virzījāmies starta virzienā. Laikapstākļi bija patīkami, bija pavēss, sauss, un vēju tik pat kā nejuta. Mākoņu gan arī nebija un solījās būt silta diena. Uztaisījām pāris bildes un pēc tualetes sameklēšanas un apmeklēšanas devos mazliet pasildīties – vienīgā doma – no vakardienas viegluma ne miņas un ir jūtami sakrājies nogurums. Tajā brīdī vēl nebija ne jausmas, cik ātri skriet.

Vēl paspēju satikt Juoņs, kopbilde, un gāju uz savu koridoru. Šoreiz bez nekādām ambīcijām stāvēju maliņā un nelīdu drūzmā. Pēc starta šāviena lēnām sāku kustēties uz priekšu un, pamazām tipinot, arī sāku skriet. Pats sākums mierīgs, un ļāvos skrējēju straumei diktēt savu tempu. Ātri gan izretojāmies un bija jāsāk piedomāt, cik tad ātri skriet. Kaut arī jau no paša sākuma bija jūtams slimību pavadošais smagums, tomēr ar elpošanu viss bija kārtībā un pirmajos kilometros iegāju labā ritmā ar tempu ap 4:16 min/km. Drīz jau klāt bija pirmais ūdens punkts, un biju mazliet pārsteigts, ka šeit ūdeni dod mazās pudelītēs; kā vēlāk pārliecinājos – malači, kas tās padeva jau atskrūvētas. Trase pagriezās garā taisnē gar jūru, un varēju pat mazliet sākt izbaudīt gan skatus, gan laikapstākļus, gan pašu skriešanu.

img_4536

Trases malā pēc kāda laika ievēroju TT rezerves maiņas, kuri ar saviem karodziņiem gaidīja komandas biedrus. Šis bija uz 4:15 – nodomāju, ka latvieši gan spēcīgāki un skrien visu distanci. Vēl uz 3h saprastu, bet 4:15? Turpat arī pie bākas sastapu mammu un ziņoju, ka sajūtas pagaidām ir labas un var skriet. Drīz pēc tam biju liecinieks karstasinīgai scēnai, kur viens no ratiņkrēsliem piedzīvoja kādu tehnisku kļūmi un tā stūmējs skaļi paziņoja visiem apkārtējiem, ko par to visu domā. Nezinu, kas bija par vainu, bet paspēju vien nodomāt, ka priekš kam vajadzīgs stūmējs? Pats nevar stumties?

Centos nedomāt par savām nebūšanām un to, ka jāskrien vēl ļoti daudz, bet kļūst jau karstāks; ar acīm meklēju Lapseni, kura tajā pašā laikā skrēja savu garo, sekoju līdzi ūdens uzņemšanai un nemitīgai sevis apslapināšanai un prātoju, cik parocīgas ir Dion mazās želeju pudelītes, no kurām var ērti ieraut mazu malku, kad vien ienāk prātā. Tikai rokā turēt tās nepavisam nav parocīgi, it īpaši, ja jāžonglē vēl arī ar padoto ūdens pudeli. Tas viss ļāva novērst domas un gan kilometri, gan laiks skrēja nemanot. Pēc Garmin arī veiksmīgi turējos 3h tempā, bet uz pulsu nemaz neskatījos.

Īsi pirms apgriešanās atpakaļ, satiku Lapseni, kura skrēja jau pretī un nedaudz paskrēja līdzi – tomēr pēc dažiem metriem turpināja skriet sākotnējā virzienā, jo varēja jau redzēt, kur būs jāgriežas apkārt. Apgriezos un sāku dzīties pakaļ, vienlaicīgi turot rokā pusizdzertu ūdens pudeli, ko iedot Lapsenei – ar katru brīdi kļuva arvien karstāks. Noķēris viņu, saņēmu iepriecinošu uzsaukumu – “Ātri gan!” – un kādu brīdi man bija kompānija. Drīz vien pretī skrēja Juoņs, kuru pamanīju par vēlu, lai kaut ko uzsauktu un pēc tam, kad Lapsene jau bija atvienojusies un turpināja savā tempā, mani sveicināja vēl viens latvietis. Noskrien kreklam tomēr ir savi plusi. Trasei atkal nokļūstot paralēli jūrai, sākās jūtams pretvējš, no kura atlikušajā taisnes gabalā centos izvairīties, kā nu mācēju. Par laimi tā nebija nemitīga pūšana, vairāk brāzmas un apkārt bija vairāki skrējēji. Nebija pierasts, ka apkārt ir tik daudz skrējēju un tie ir salīdzinoši lēnāki – turēšanās šādā tempā pārāk lielu piepūli neprasīja, kaut arī pamazām kļuva arvien smagāk. Kājas sāka vilkt, pēcpuse mazliet sāpēt, bet vismaz nebija jūtamu slimības simptomu. Šņaukājos gan brīžiem kā tāds jūrnieks.

img_5123

Aiz pusceļa sekoja diezgan pacilājošs posms gar pilsētas centru, kur par atbalsta trūkumu nevarēja sūdzēties. Līdzjutēju bija daudz un skaļi – drīz gan šī daļa beidzās, un garā taisnā iela kļuva aplam klusa. Tur arī jūtami kļuva grūtāk noturēt tempu un pie tā bija jāpiestrādā. Tvēru ēnu, ūdens pudeles un centos atkratīties no dažiem astē ieķērušamies sekotājiem. Starp 27. un 28. kilometru viens tāds īpaši kaitinoši elpojošs pavisam tuvu pielīda un sēca ausī – centos palavierēt, bet, kad tas nesekmējās, vienkārši sāku skriet ātrāk un atrāvos. Tas tad arī bija pēdējais ātrais kilometrs, jo turpat arī beidzās manas sacensības – tālāk tikai skrēju līdz galam. Nezinu, kas tieši bija pie vainas, gan jau viss kopā, bet enerģija vienkārši beidzās. Pēc izskriešanas caur stadionu vēl bija salīdzinoši plakans un brīžiem baudāma ēna, kur centos atkal ieskrieties, bet drīz vien sākās lēzeni un nebeidzami kalni. Nebija vairs ne galvā, ne kājās, ne iekšās cīnīties un ļāvu tempam un iekrātajai rezervei dilt. Vienīgais, kas iepriecināja – mani pēdējos 14km apdzina tikai divi skrējēji – tie paši brīdī, kad sāku rāpties kalnos. “Labi, labi, es biežāk skriešu kalnus,” pie sevis nodomāju. Sākot no 30. līdz 39. kilometram, praktiski visu laiku bija jāskrien stāvāk vai lēzenāk, bet augšup. Kaut kad jau tam bija jābeidzas, un pēdējos trīs kilometros mazliet centos sadzīt iekavēto. Bija gan par vēlu un sapratu, ka tās dažas minūtes man neko daudz nedos. Labāk pietaupīt veselību, gan noderēs. Apdzinu vienu nopietna paskata sievieti tieši pirms taisnes un noraudzījos, kā kāds pirms finiša paceļ uz pleciem savu bērnu un finišē ar to. Jauno tēti arī apdzinu, kamēr šis tur centās nenomest savu sīko, un priecīgs finišēju. Mazliet pastaipīju kājas un virzījos tālāk, kāri tverot piedāvātos labumus. Uzēdu augļus, padzēros, vēlreiz padzēros un tuvojos izejai. Bilde ar medaļu kaklā un turpat jau bija arī pēc skata diezgan sagurusi Lapsene.

img_5125

Mazliet pastaipījos, izskrēju atsildīšanās kilometru, un iekārtojāmies pludmalē baudīt saulaino un krietni iesilušo decembra dienu, vispirms gan katrs notiesājot pa saldējumam. Par pārsteigumu – Malagā nebija Malagas saldējuma garšas. Skriešana vismaz uz kādu brīdi bija beigusies un organisms to visu izturēja pārsteidzoši labi. Pat Lapsene bija pārsteigta par to, kā izskatījos pēc finiša un maratona laikā, kā arī par gala rezultātu. 3:02:41 katrā gadījumā ir cienījami ar vai bez slimības, un beigu lūziens ir saprotams.

Nākamajā dienā gan atkal gribējās nomirt, un mājupceļš bija visdrausmīgākais lidojums manā mūžā, tāpēc nekādā gadījumā šādas lietas nevajag atkārtot un attaisnot. Bet reizi gadā jau var.