Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Problēma “Rīga-Valmiera.” Piektā epizode

run_final_night

Pirms “Pēdējās nakts sapnis” skrējiena, izmantoju dažu mūsu komandas biedru metodi – izdomāju sev trīs plānu. Nu kaut kas, ko es gribētu izdarīt piedaloties šajās sacensībās. Gaidot autobusu sniegputenī Rīgā, jau pārdomāju savu Jaunā gada sagaidīšanas plāna saprātīgo pusi, bet somas bija sakārtotas. Nākamais šoks notika sacensību rītā. Voļdam pēdas niezēja no skriet gribēšanas pamostoties, savukārt guncha viņu psiholoģiski ietekmēja no sešiem rītā. Chingons no Babites bija brīvprātīgais un varēja lielāko daļa laika pavadīt meiteņu istabā, bet mtiger bija pasūtījis trīs maisiņus ar sporta pārtiku un klusējot visu noskatījās. Par pēdējo pilienu, tādam iesācējam kā es, kļuva fakts, ka istabiņā atradās arī Andulis. Viņš ir noskrējis vairāk maratonu, nekā man gadu un viņu nekas un neviens skriešanas jomā nebaida. Sacensību rīts maniem trim plāniem uzlika papildus slogu. Bet nu par pašiem plāniem…

C plāns bija noskriet maratonu. Šogad esmu vienu reizi neveiksmīgi mēģinājis noskriet maratonu Rīgas maratona ietvaros, bet laika apstākļi, netrenēšanās to neļāva pabeigt. Visas pārējās cerības uz maratonu izplēnēja un gads bija palicis bez šīs distances. Tāpēc maratons šķita labs mērķis un C plāns.

B plāns bija 50km. Esmu dzirdējis, ka tāda ir nākamā sacensību distance aiz maratona, bet diemžēl manas skrējēja kājas nekad tikt tālu vienās sacensībās nav tikušas. Labs un jau nedaudz utopisks plāns, ņemot vērā, ka 2014. gada garākā distance (34km) ir pieveikta vasarā un pēdējos četrus mēnešus tikt daudz pat neesmu noskrējis vienā mēnesī kopā.

A plāns un paši jaukākie sapņi man bija par pusi Rīga-Valmiera distanci. Nu ar domu, ja jau es 12h tikšu galā ar pusi, tad gan jau mani Valmierā pagaidīs un sliktākā gadījumā – kliķi jau no finiša nevar novākt. Puse distance pēc “Pēdējas nakts sapņa” sacensību formāta ir 54 apļi.

DSC_1146

Pirmā apļa lielāko daļu atrados vadībā un tikai apļa finiša taisnē mani apsteidza Mārtiņš. Pēc tam sāku atpalikt, jo līdera slogs izrādījās pa smagu un nezināju, ka otrais aplis atšķiras no pirmā. Pusmaratons aizgāja viegli un tikai nedaudz lēnāk, kā šī gada labākais pusmaratona laiks. Pēc tam ņēmu pauzi pusdienām un drēbju žāvēšanai un līdz 30km pat lielākoties skrēju. Tad sekoja daži apļi pēc Ivara metodes, kur gabalu iet un gabalu skrien. Šķiet 40km apli nogāju visu un tā laikā sarēķināju, ka varu nākamos divus apļus pieveikt pa septiņām minūtēm un man būs labāks maratona laiks, nekā mans pirmais un sliktākais maratona laiks Milānā. Un tad es sapratu, ka esmu nepareizi atcerējies rezultātu un man palikušas tikai drusku vairāk par desmit minūtēm pēdējiem diviem apaļiem. Lieliska sajūta, ka tu skrien garām visiem sacensību līderiem, savu kaut kādu muļķīgu sacensību dēļ. Bet es to izdarīju. Milāna vēl aizvien var lepoties ar sliktākā maratona rezultātu.

Sapratu, ka visa šī desošana manām kājām nav nākusi pa labu un raitā solī pieveicu vēl divus apļus Edgara pavadībā. Pēc tam atkal ēšana, pārģērbšanās un pavadīšana labsajūtā par izpildītu minimālo plānu. Diemžēl sacensības ilga vēl gandrīz sešas stundas un sapratu, ka pie B plāna varu tikt pat rāpus.

Tā kā pēdējos gados šīs sacensības no Jaunā gada sagaidīšanas ģimenes un draugu lokā pārvērtušās par “latvieši atbrauc ar autobusu, izdzer visu kolu, apēd visus gurķus, savāc visas balvas” pasākumu, tad par iepriecinājumu igauņiem mēs savu iesācēju komandu nosaucām nevis par “Pirmā reize” vai “Losing virginity,” bet igauņa Peeter Vennikas vārdā. Komandā bez manis bija vēl divi džeki un divas meitenes. Džeki, tikuši pie maratona, gaidīja jauno gadu siltajā teltī ar Jameson, bet meitenēm bija par dažiem apļiem mazāk nekā man.DSC_1233

B plānu izpildīju soļojot un sadzerot ar Chingonu alu. A plānam vēl vajadzēja četrus apļus un jau prātā pazibēja visādas ķecerīgas domas – tikt galā ar vēl vairāk, neļaut meitenēm sevi apsteigt, būt labākam komandā. Bet nākamgad būs jāskrien vēl vairāk, meitenēm arī vajag kādu prieciņu un mana siena iestājas pie 53 kilometra. Tāda sajūta, ka viss kas tevī ir iekšā, vienkārši sakrīt vienā čupā. Rokas nolaižas, kājas saļimst, domas neraisās un gribēdams nevari pārspļaut pār lūpu. Protams, silta tēja, pasēdēšana un A plāna izpildes tuvums darīja savu, bet ticis pie vajadzīgā apļu skaita vairs negribējās neko. Ne vairāk apļu, ne ēst, ne dzert, ne Jauno gadu.

Ejot pēdējā aplī izdomāju ultra plānu – visus trīs plānus izpildīt ātrāk nekā beidzas kontrolaiks. Tik un tā, nu jau kā jaunais ultramaratonists varu teikt – sapņojiet un uzstādiet sev neizpildāmus plānus. Jo tajā brīdī, kad esi ticis ar saviem plāniem galā, tu, protams, esi uzvarētājs, bet vienmēr var vēl vienu.

IMG_9564

DSC_1280