Pat neatceros, kāpēc, bet skriet sāku pagājušā gada pavasarī. Nekādu informāciju sākumā nemeklēju – vecās botes kājās un uz priekšu! Par “Noskrien.lv” lapu uzzināju, cenšoties noskaidrot, cik lielu gabaliņu katru reizi izdevies pieveikt. Ik pa laikam izlasīju arī pa kādam rakstam un pasmēlos iedvesmu. LIELS PALDIES!
Šoziem sapratu, ka esmu “noķērusi” īstu skriešanas prieku, un sāku skriet katru dienu. Kad tiku pie pirmās grāmatas par skriešanu, izdomāju, ka varētu arī joka pēc piedalīties kādās sacensībās. Pamatojoties uz grāmatas padomiem, tapa mēnesi ilgs treniņu plāns. Februāra beigās bija izdevies vienā skrējienā pievārēt 10 kilometrus, tāpēc nolēmu, ka varu “riskēt” un pieteikties 10,55 km skrējienam. Turklāt Rēzekne man ir ļoti īpaša pilsēta, tāpēc kur nu vēl labāku pirmo sacensību vietu!
Sirsnīgi ķēros pie treniņu plāna. Visu izpildīju un brīžiem pat “mierīgie skrējieni” izvērtās skrējienos ar personīgo rekordlaiku. Nedēļu pirms Rēzeknes noskrēju izmēģinājuma skrējienu un ieguvu priekšstatu: 10,5 km = 56:51,9 min. Man nereāli labs rezultāts (gadu iepriekš 10 kilometru noskriešana pat sapņos nerādījās). Pēdējā nedēļā jutos labi sagatavojusies. Nu jau pieticīgākā mērķa “finišēt” vietā bija precīzāks, bet pietiekami reālistisks mērķis – noskriet, iekļaujoties 6 min/km.
8. aprīļa pēcpusdienā ierodos Rēzeknē. Iekārtojos viesnīcā, drīz vien piereģistrējos un saņemu sacensību numuru. Un pieļauju pirmās divas iesācēja kļūdas: aizeju kārtīgi izstaigāties pa pilsētu. Kurpes – ne pašas ērtākās (plāksteru krājumi gan man vienmēr ir līdzi), turklāt laiks šķiet tik silts un saulains, ka pavasara mēteli atstāju viesnīcā.
9. aprīlis, sacensību diena. Visai štruntīgas brokastis viesnīcā. Ļoti auksts rīts, bet esmu plānojusi skriet krekliņā ar īsām piedurknēm. Vienīgais džemperis ir pavisam nepiemērots skriešanai. Ek! Lēnām izeju distanci un nopētu, kur būs ūdens punkti. Nav ne jausmas, kā skrienot notiek tāda ūdens paķeršana, būs jāskatās, kā dara citi. Vakardienas pavasarīgā saule un šis aukstais rīts ir darījuši savu – sāk vilkt uz aizsmakumu. Vai tik tas netraucēs skrējienā?
Uzzinu, ko nozīmē noslēpumainais apzīmējums “stāšanās pēc norādījumiem starta koridoros”. Kopējais skrējēju noskaņojums ir labs, un laiks kļuvis siltāks (jau priecājos, ka tomēr “nesaorganizēju” un neuzvilku jaku).
12.00. Starts. Pirmajā kilometrā mēģinu saprast, kā nemīt nevienam uz kājām un atrast savu telpu lielā cilvēku barā. Otrajā – trešajā kilometrā tik traki sāk sāpēt sāns (treniņos tā gandrīz nekad nav bijis), ka visi citi mērķi nobāl, un pamatīgi salēninu soli, lai tikai izturētu līdz finišam. Arī krekšķošais kakls atgādina par sevi, tāpēc izmantoju ūdens paķeršanas iespēju (tā lieta iet!).
Pēc tam ir labākā trases daļa – ceļš pa asfaltēto Atbrīvošanas aleju tieši “Latgales Māras” virzienā. Visas sāpes un neērtības pārgājušas, smaidu līdz ausīm un izbaudu skaisto skrējienu. Pēc tam neliels loks pa parku un atgriešanās starta punktā otrajam aplim.
Nākamie divi kilometri nav ne viegli, ne grūti (atkal garlaicīgās padomju arhitektūras posms). Iedzeru pa malciņam brīvprātīgo dotā dzēriena (tikai brīnos, ka tas nav parasts ūdens, bet kaut kas traki salds).
Saule spīd, ceļš atkal pagriežas uz Māras pieminekļa pusi, bet nu jau kļūst grūtāk – sāku just nogurumu. Pirms tam līdzi rēķinātais temps kopš 7. kilometra ir nojucis, vienkārši skrienu, mēģinot turēties vienmērīgā ātrumā. Ap 9. kilometru atkal iegrieziens parkā, te atļaujos brītiņu paiet. Bet skatītājos atskan uzsauciens, lai nepadodoties. Saņemos – nu jau nieks vien palicis, un es noteikti finišēšu! Pulkstenī vairs skatos tikai lai saprastu, cik vēl jānoskrien. Pēdējo puskilometru noskrienu ar visu atlikušo spēku un, pārklūpot finiša līnijai, tik tikko varu noturēties kājās. Enerģija ir tik ļoti iztērēta, ka pirmā doma ir “Nekad vairs!”
Pirmā finišētāja medaļa! Finiša/starta zonā parunājam ar komandas biedri, ar kuru iepazinos devītajā kilometrā. Silta tēja, oficiālā auzu putra un pavasara saule. Un man liekas, – es tomēr atkal skriešu.
Pilnam komplektam pieļauju vēl pēdējo iesācēja cienīgo kļūdu, plānajās skriešanas drēbēs labi ilgi nosēžot Rēzeknes vējainajā parkā. Nākamajā dienā klepoju kā malkas cirtējs un tā turpinu vēl visu nedēļu. Tagad zinu, ka sportisti jakas uzvelk praktisku apsvērumu dēļ, nevis lai palepotos ar komandas nosaukumu.
Mans 10,55 km rezultāts ir 1:02:50 jeb 5:57 min/km (un otrais aplis bijis ātrāks par pirmo). Mazie mērķi sasniegti, un pirmajām sacensībām iegūta visnotaļ cienījama vieta savas grupas pašā vidū.
Liriskā atkāpe. Patiešām brīnos, kāpēc rēzeknieši (ar “Goru” priekšgalā) neizmantoja šo vairāku tūkstošu cilvēku ierašanos kāda lieliska klasiskā koncerta/izrādes/jebkā-cita-interesanta sarīkošanai. Troki voi nu Rogovkys!
Pieliekot punktu slimošanai, tiklīdz būs kaut cik saulains, došos skrējienā uz apmēram 5 km attālo pļavu pēc pirmajiem šī gada tējas krājumiem. Ja līs, iztikšu ar ierastajiem maršrutiem.
G2E ir tipisks taku skrējiens. Plakans. Ar vienu noskrējienu (startā no kalna-kalniņa) un vienu kāpumu distances vidū.
Tas ir skotu skrējiens ar visām no tā izrietošām sekām:
1. viņi nemāk runāt angliski (mūsu izpratnē);
2. viņi nepazīst termometru – es skrēju ar 2 garajiem krekliem (termo un pabiezs sporta), atšķirībā no pāris skotiem, kas skrēja bezroku krekliņā un, protams, šortos;
3. viņi skrien gar kanāla malu, atšķirībā no latviešiem, kas skrien gar šoseju.
Union kanāls nav ne upe, ne kanāls mūsu tradicionālā izpratnē. Tas ir tradicionāls skotu kanāls. Mēs būvējam tiltus, lai ceļš varētu šķērsot upi. Distancē arī bija daudz tiltu – lai kanāls varētu šķērsot ceļu (tiesa, bija daži tradicionālie tilti pāri kanālam). Mums upes tek pa ieleju, zemākām vietām. Skotiem kanāls (pārsvarā) tek pa uzbēruma augšu (abās pusēs dambji) – skats skrienot kā pa kalna kori.
Pievienoju pāris bildes, paņemtas no interneta.
Lielākie šoka momenti – kanāls šķērso strauju upi (pa tiltu) vai 6 joslu maģistrāli (pa tiltu).
Takas segums – 40% smalku akmentiņu sapresēts asfalts, dažviet betona bruģītis, 50% dažādas kvalitātes noblietēta plakana taka (ar akmentiņiem, peļķēm un dažviet slīdīgiem dubļiem). Dubļi gan nelieli – čības paliek netīras, bet pēdas sausas. Starp peļķēm var izlaipot.
Laiks tipiski skotisks – pirmās 6 stundas nomācies, bet nelīst, pēc tam drusku līst, vēlāk stipri līst, pierimst, atkal līst. Kad finišēju, lija stipri.
Par manu skrējienu. Nosolījos sev skriet mierīgi. Nesanāca. Kāpēc skriet lēnām, ja ir spēks skriet ātrāk. Līdz 35. kilometram skrēju vienmērīgi ātri (no 10. līdz 35. kilometram apdzinu 19 skrējējus). Pēc 35. kilometra (otrais kontrolpunkts) uztaisīju 5 min pauzi. Sapratu, ka esmu piekusis. Sāku skriet 30 s/km lēnāk. Pēc 50. kilometra noplīsu – sāku iet-skriet (300m eju, 2.7km skrienu). Mani apdzen skrējēji, es apdzenu skrējējus. Pēc 60. kilometra attiecība mainās jau uz 400m eju – 1600m skrienu. Arvien biežāk es apdzenu kādu grupiņu, mani apdzen, jo lielai daļai mana tempa skrējēju līdzīga iet-skriet taktika, tikai intervāli dažādi. Beigās jau pāreju uz intervāliem 500m iet-1000m skriet. Pāris kilometrus pirms finiša nolemju finišēt svaigs ar prieku, tāpēc mani pēdējā jūdzē apdzen vairāki skrējēji (es raiti soļoju). Pēdējos 200 metros uztaisu šovu ar nedaudzo skatītāju uzkurināšanu un dubulto finišu (finišēju divreiz, lai prieks gan man, gan skatītājiem būtu lielāks).
Secinājumi – tiem, kam patīk skriet ilgi, ar baudu, kam patīk skriet pa meža takām vai lauku ceļiem, bet nepatīk kalni un džungļi, obligāti jāizbauda šis skrējiens. Atmosfēra fantastiska. Satiktie cilvēki (skrējēji, kas savā nodabā paskrien pretī gar kanālu, vai vienkārši staigā) novēl veiksmi un izdošanos.
Piezīme. Aivars703 baudīja skotu kanālu distanci 10:43:55. Citi latvieši gan finišēja pirms viņa, izcīnot uzvaru, gan apmierinājās ar lielāko daļu trases. Rezultāti
Ziema tā kā būtu noskrieta. Ikdienas skrējienos, treniņos, koptreniņos. Un Priekuļos – taku skrējienu seriālā „Noskrien ziemu”, kurš deva iespēju atcerēties teicienu „Nekad vairs!”, lai gan par šo skrējienu seriālu var teikt arī: „Nekad vēl.” Lasīt tālāk.
Nesen tika diskutēts par to, vai ir iespējams skriet bez sāpēm un mokām un vai vispār ir vajadzīgs sāpēt un mocīties, un vēl par to visu rakstīt nesagatavotiem prātiem. Kā mēs visi labi zinām, tautai vajag asinis, un arī šis ieraksts ir tapis tāpēc, ka bija “asinis”. Ja nebūtu, es nerakstītu, goda vārds! Tā ka, ja kādam ir nesagatavots prāts un ģībiens no asinīm, tad tālāk var nelasīt.
Uz diviem “Noskrien ziemu” seriāla posmiem man nācās doties piespiedu kārtā, bet ar to pietika, lai uz trešo es pati rautos. Pirms sacensībām iemetu aci kopvērtējumā un secināju, ka ir vērts cīnīties. Eh, negribu es cīnīties, gribu normāli skriet un viss, bet nekas jau neatliek – godkāre liek skriet ātrāk. Laiciņš ir saulains, sniegs Priekuļos vēl turas, un tas nozīmē, ka dubļi būs. Tie ir jau sacensību centrā. Vienīgais, kas nomāc domas, ir tas, ka pa nedēļu man sāpēja kāja bez redzama un saprotama iemesla. Pirms starta it kā nesāp.
Starts ir smuki uz asfalta, tālāk ir smuki pa daļēji sniegotu meža taku, bet drīz vien sākas “danger” punkti, no kuriem ārā visi rāpjamies ar dubļainiem stilbiem. Strauts pēc strauta, tur jau nav vērts mēģināt kaut kā izlaipot – jebkurā gadījumā sanāk saslapināt kājas, bet tas nekas, pagaidām vēl viss ir forši. Organizatori sasolīja, ka trase būšot garāka un augstāka, es jau iepriekš zināju, kur būs izmaiņas, un ar bailēm tās gaidīju, bet īstenībā nebija tik traki. Tikai jārāpjas pa gravu augšā. Kad pūlītis ar skrējējiem nonāk pie augšupceļa, pretī ir vienkārši siena. Ķeros pie kaut kādiem kokiem un krūmiem, lai uzdabūtu sevi augšā, tālāk ir vienkārši jākāpj, un gandrīz pašā augšā stāv trases autors un priecājas par savu dubļaino pavalstnieku mocībām. Nākamās trases izmaiņas ir tur, kur vecajā variantā bija eglītes. Tagad tā vietā ir skaists, skrienams lejupceļš un taisna, pauguraina, augšupejoša, šaura, grūti skrienama stiga. Riebjas tā stiga. Daži līkumi un tomēr mazliet eglīšu, bet man patīk, jo tās liecina par apļa drīzu beigšanos. Man pa priekšu skrien 8km skrējēja, kura man skrēja pa priekšu arī iepriekšējo sacensību pirmā apļa beigās. Atpazinu pēc biksēm. Bet tad man no aizmugures pielavās Ultralapsa un mēģina teikt, ka man esot jāskrien ātrāk. Aha, noteikti! Viņa saka, ka viņai esot krampji kājā, bet man arī it kā ir – es nezinu, kā lai nosauc to muskuļa sāpīti, kas man jau pa nedēļu bija un tagad atkal ir klāt.
Otrajā aplī aizejam trijatā – Lapsa, Vāvere un Hiēna (es). Nezinu, kas Lapsai ir aiz viņas viltīgās ādas, bet arī Hiēna nav ar pliku roku ņemama. Hiēna skrien un vēro Lapsu, bet nemēģina viņu aiztikt. Bet kas tur bija ar to Vāveri? To gan varētu mēģināt nokost! Hiēna skrien pakaļ un vēro, un domā. Šī konkrētā Vāvere ir gana sīksta. Nez, vai maz sanāks nokost, bet pēc ilgākas paskriešanas aiz muguras Hiēna kož ar saviem zobiņiem un nokož. Aizvien nevar saprast, kas tur ir ar Lapsu, bet Lapsa pati atzīstas, ka pirmais aplis viņai esot ciešamais, otrs baudāmais un trešais skrienamais. Hiēnai pirmais aplis ir izpētāmais, otrs skrienamais un trešais mirstamais. Skaidrs, ka Lapsa būs spēcīgāka, bet otrajā aplī viņu var drusku izmantot saviem mērķiem. Hiēna otrajā aplī cīnās ar Lapsu, bet pēc tam laiž vaļā.
Trešajā aplī ieskrienu ar sāpošu pēdas apakšu. Jau pusapli svilst un berž, tā svilst! Sākumā domāju, ka zeķe varbūt sašļukusi, bet pēc sakārtošanas nekas nemainās. Nuja, ar šīm zeķēm tak jau esmu skrējusi, viss vienmēr bijis kārtībā. Tie būs dubļi, kas tur berzē manu pēdu. Trešajā aplī tas pats notiek ar otru pēdu. Pavisam aizmirstas, ka man it kā sāpēja muskulis. Vienas sāpes nomāc otras, bet ko nu vairs – jo ātrāk tikšu finišā, jo ātrāk varēšu nomest dubļainās zeķes. Slapjākās vietās ideālā trajektorija ir visai nosacīta. Skrien, kur gribi – visur dubļi. Vietās, kur jāskrien pa slēpošanas trases malu, sniegs ir uzirdināts un smagi skrienams. Jau otrajā aplī atklāju, ka pie stāvās kraujas ir piesieta mezglaina virve, lai var ar rokām uzvilkties pa krauju augšā. “Danger” punkti ir kļuvuši par slidenu dubļu jūrām. Jākustas uzmanīgi, citādi var novandīties pa dubļu slidkalniņu lejā. Tā vien šķiet, ka dubļi ir visur, bet tur, kur nav, tur ir kaut kāds ledusveidīgs, slidens sniegs. Jau kādu laiku manu priekšā vienu cilvēku. Varētu nokost. Nākot tuvāk, pamanu vēl vienu. Nezinu, kas tie par zvēriem, bet skaistajā lejupceļā vienu nokožu ar saviem hiēnas zobiņiem, bet tad saprotu, ka tas otrs zvērs tak laikam ir tā dāma, kas pagājušajā posmā tik pārliecinoši man pagāja garām trešā apļa sākumā. Jākož nost! Nekāda košana nesanāk, jo viņa pati laipni mani palaiž garām tieši tajā riebīgajā stigā. Tādā situācijā nedrīkst vilkties pa priekšu un kavēt pagastu, jāskrien ir normāli. Cik nu normāli paskriesi, ja abas pēdas deg. Tieši tur, kur ir pēdai tā velve. Sakožu zobus un ieskrienu jau eglītēs. Pa gabalu dzirdu 8km apbalvošanu. Iepriekšējos posmos es to dzirdēju aptuveni trešā apļa vidū, tagad beigās. Patīkami. Vēl pēdējais uzkalniņš, pēdējais noskrējiens, pēdējā dubļainā pļava… Gandrīz pazaudēju botu pļavā, kārpos uz priekšu, atkal sniegs, uzarts, uzirdināts sniegs, solis nekust uz priekšu, liekas, ka finišs ir tālu, lai gan jānokārpās tikai daži metri. Pēdējie soļi ir uz asfalta, beidzot finišs! Šo sajūtu dēļ ir vērts skriet visus tos kilometrus.
Pēc finiša dzeru un ēdu piedāvātos kārumus, čaloju ar citiem skrējējiem. Smejamies par botu pazaudēšanas stāstiem, savām dubļainajām kājām un biksēm, un nenosakāmas krāsas botām, runājamies par piedzīvojumiem “danger” un citos punktos, par sajūtām pirms un pēc skrējiena, vienkārši par to, kā bija. Ar pazīstamiem un nepazīstamiem. Un tad top skaidrs, kāpēc mums to visu vajag – lai pēc tam būtu, par ko parunāties! Ar svešu cilvēku tak nerunāsi par to, kā mājās iet. Bet par to, kā nupat gāja gravās un stigās, uzkalniņos un strautos – o, jā, tās sarunas ir miljonu vērtas!
Kas tur beigās ir ar rezultātiem? Vecumgrupu vērtējumā man ir dubultzelts – posmā un sezonas kopsavilkumā. Ar degošajām pēdām steberēju pjedestāla virzienā. Vai ir vērts medaļas dēļ noberzt pēdām nost epidermu? Skaidrs, ka ir vērts!
“Noskrien ziemu” 1.posma brīvbiļeti laimēju loterijā. Ak, un es tak nemaz nebiju plānojusi šito skriet! Nekas. Ja laimēts ir, tad jāskrien! Protams, ka garāko iespējamo distanci – 24km.
Naktī pirms starta bija nelielas vēdera problēmas, tā ka no rīta nopietni apsvēru, vai vispār doties šajā skrējienā. Pat mērīju temperatūru ar domu, ka, ja būs vismaz 37,5, tad neskriešu, bet tiktāl nevilka. Kamēr domāju un tirinājos, secināju, ka noteikti Lāsma brauc jau man pakaļ, tā ka nav vairs variantu. Līdz startam veselības problēmas bija pazudušas, tā ka varēja normāli skriet. Cik nu normāli var paskriet pa sniegu -13 grādos.
Starts. “Ko es te vispār daru? Kuš, es skrienu pa sniegu!” Balsis galvā jau pirmajos metros? Nu labi. Pirmajā aplī skriet bija grūti, jo visi, arī 8km skrējēji, skrēja rindiņā, kam nevarēja īsti tikt garām, jo tad bija jābrien pa sniegu, bet tas ir krietni grūtāk un sniegs birst botās. Pa bišķim tomēr izrāvos. Kaut kur var pabrist, kaut kur paskriet, kaut kur uzdurties uz zariem. Skatos, ka jau tuvojos sacensību centrs. Tik ātri jau? Nē, tikai pirmā cilpa beidzas, tagad tikai sākas īstais labums – kalns uz augšu bez iespējām to augšu no apakšas redzēt. Visādi “danger” punkti un baļķi, paskriet nevar, viss ir slikti. Starpfinišs kā nenāk, tā nenāk… Atceros, ka šito laimēju loterijā, tā jau nebūtu braukusi. Mošk stāties vienreiz ārā un beigt mocīties? Nu cik var? Tad atcerējos, ka Mēneša skrējējas intervijā biju visiem izlielījusies, ka vienmēr finišēju. Ah…. Un tad uz sniega parādās uzraksts – “Ja tev tas nepatiktu, tevis šeit nebūtu.” Jā, taisnība vien ir. Tikai nevaru saprast, kāpēc man vajadzēja izvēlēties skriet 3 apļus.
Ejot otrajā aplī, secinu, ka 8km esmu mīcījusi stundu. Nu skaisti… Tomēr otrais aplis ir vieglāks, parādās kaut kāds smaids sejā. Vairāk arī var pavērot apkārtni. Skati kā no bilžu grāmatas, viss piesnidzis un pasakains, un žilbinošs. Izrādās, ka pirmā cilpa nemaz tik gara nav, pat tīri normāli vietām var paskriet. Izskaitu, ka otrajā cilpā ir 3 “danger” un tad baļķīšu josla, jaunie kociņi un tad starpfinišs. Pa vidu vēl skrienams gabals pa slēpošanas trasi. Hm, nav nemaz tik traki, tikai arī šo apli esmu mocījusi stundu.
Trešajā aplī jau ir palicis neizsakāmi grūti. Nevaru vairs pavilkties. Kājas ķeras un slīd, viss ir sliktāk par sliktu, mokos, nevaru pat paiet. Nodomāju, ka vismaz neesmu vēl, kā parasti, nogāzusies zemē, bet tad attopos, ka par agru jau priecāties. Nuja, aizķeros aiz kaut kā un lidoju pret egli. Atdauzīju roku, bet vismaz nenokritu. Besī viss. Bet ko nu vairs, ir jāfinišē! Neko īsti redzēt arī nevar, jo sniegs un saule ir man apžilbinājuši acis. Aplis ir izstiepies garāks un sacēlis kaut kādus kalniņus pa vidu. Nu nebija tak tik daudz iepriekšējā aplī, zemestrīci arī nemanīja, no kurienes tie kāpumi rodas? Izbaudu retos posmos, kur var skaisti vālēt lejā no kalna, bet vairāk ir tādu, kur ir vai nu jātenterē lejā, vai jākārpās augšā. Pāri kaut kādiem aizsalušiem strautiem. Jā, nu jau atkal ir uzraksts, kas atgādina, ka man tas viss patīk. Pie sevis nosmejos, ka tas uzraksts arī izskaidro, kāpēc man vajadzēja skriet 24km, nevis 8. Tuvojoties beigām, saprotu, ka esmu uzvarējusi pati sevi, bet tad iedomājos, ka tad jau reizē arī esmu sev zaudējusi, jo kā var uzvarēt sevi, nezaudējot sev? Nekā. Es noskrēju ziemu, nevis ziema mani. Tas jau ir precīzāk, un var droši skriet iekšā finišā, izbaudot līdzjutēju gaviles.
Pēc finiša atjēdzos, padzeros, paēdu un eju uz pirti. It kā skrējienā nenosalu, bet tomēr ciskas tā svilina! Jūtu, kā tās kūst vaļā kā tādi sasaluši gaļas gabali. Siltumā ir labi, siltumā ir jauki. Čaļi saka, ka man un Ingai esot jāiet uz pjedestālu. Agrāk nevarēju saprast, kā var neiet uz pjedestālu, bet tagad nosmejamies, ka nav jau ne pirmā, ne pēdējā reize. Medaļas paņemsim vēlāk, tagad jāsildās! Tāpat jau plikas neskriesim pēc balvas!
Vēlāk tiekam pie medaļām, cilvēki arī vēl nav izklīduši, viņi aplaudē un priecājas par mums. Man ir silti un labi, es tiešām priecājos, ka biju tajā pirtī sasildīties. Jā, ja nebūtu pirms tam vālējusi 24km ilgāk par 3 stundām pa mežu, noteikti nosvilinot tik daudz kaloriju, ka mierīgi varētu apēst Cielaviņu un vienalga palikt mīnusos, tad to pirti tik ļoti nevarētu izbaudīt. Jā, skarbs, bet pasakaini skaists skrējiens bija.
Vēl pavisam nesen, šķiet, tikko, bija sezonas noslēguma Lielais reitingu vakars. Vēl tikko tika noskrieti Vecgada skrējieni Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī un Igaunijā. Un daudzie skrējieni Jaunā gada pirmajā dienā: “stīvās jūdzes”, “prātīgie piečuki”, apkārt pilsētai vai pa ielām izskrienot uzrakstu “2016”. Lasīt tālāk.
km 
-