Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

G2E. No Glāzgovas uz Edinburgu

G2E ir tipisks taku skrējiens. Plakans. Ar vienu noskrējienu (startā no kalna-kalniņa) un vienu kāpumu distances vidū.

Tas ir skotu skrējiens ar visām no tā izrietošām sekām:
1. viņi nemāk runāt angliski (mūsu izpratnē);
2. viņi nepazīst termometru – es skrēju ar 2 garajiem krekliem (termo un pabiezs sporta), atšķirībā no pāris skotiem, kas skrēja bezroku krekliņā un, protams, šortos;
3. viņi skrien gar kanāla malu, atšķirībā no latviešiem, kas skrien gar šoseju.

Union kanāls nav ne upe, ne kanāls mūsu tradicionālā izpratnē. Tas ir tradicionāls skotu kanāls. Mēs būvējam tiltus, lai ceļš varētu šķērsot upi. Distancē arī bija daudz tiltu – lai kanāls varētu šķērsot ceļu (tiesa, bija daži tradicionālie tilti pāri kanālam). Mums upes tek pa ieleju, zemākām vietām. Skotiem kanāls (pārsvarā) tek pa uzbēruma augšu (abās pusēs dambji) – skats skrienot kā pa kalna kori.

Pievienoju pāris bildes, paņemtas no interneta.

Lielākie šoka momenti – kanāls šķērso strauju upi (pa tiltu) vai 6 joslu maģistrāli (pa tiltu).

a3

a1

Takas segums – 40% smalku akmentiņu sapresēts asfalts, dažviet betona bruģītis, 50% dažādas kvalitātes noblietēta plakana taka (ar akmentiņiem, peļķēm un dažviet slīdīgiem dubļiem). Dubļi gan nelieli – čības paliek netīras, bet pēdas sausas. Starp peļķēm var izlaipot.

a2

Laiks tipiski skotisks – pirmās 6 stundas nomācies, bet nelīst, pēc tam drusku līst, vēlāk stipri līst, pierimst, atkal līst. Kad finišēju, lija stipri.

Par manu skrējienu. Nosolījos sev skriet mierīgi. Nesanāca. Kāpēc skriet lēnām, ja ir spēks skriet ātrāk. Līdz 35. kilometram skrēju vienmērīgi ātri (no 10. līdz 35. kilometram apdzinu 19 skrējējus). Pēc 35. kilometra (otrais kontrolpunkts) uztaisīju 5 min pauzi. Sapratu, ka esmu piekusis. Sāku skriet 30 s/km lēnāk. Pēc 50. kilometra noplīsu – sāku iet-skriet (300m eju, 2.7km skrienu). Mani apdzen skrējēji, es apdzenu skrējējus. Pēc 60. kilometra attiecība mainās jau uz 400m eju – 1600m skrienu. Arvien biežāk es apdzenu kādu grupiņu, mani apdzen, jo lielai daļai mana tempa skrējēju līdzīga iet-skriet taktika, tikai intervāli dažādi. Beigās jau pāreju uz intervāliem 500m iet-1000m skriet. Pāris kilometrus pirms finiša nolemju finišēt svaigs ar prieku, tāpēc mani pēdējā jūdzē apdzen vairāki skrējēji (es raiti soļoju). Pēdējos 200 metros uztaisu šovu ar nedaudzo skatītāju uzkurināšanu un dubulto finišu (finišēju divreiz, lai prieks gan man, gan skatītājiem būtu lielāks).

Secinājumi – tiem, kam patīk skriet ilgi, ar baudu, kam patīk skriet pa meža takām vai lauku ceļiem, bet nepatīk kalni un džungļi, obligāti jāizbauda šis skrējiens. Atmosfēra fantastiska. Satiktie cilvēki (skrējēji, kas savā nodabā paskrien pretī gar kanālu, vai vienkārši staigā) novēl veiksmi un izdošanos.


Piezīme. Aivars703 baudīja skotu kanālu distanci 10:43:55. Citi latvieši gan finišēja pirms viņa, izcīnot uzvaru, gan apmierinājās ar lielāko daļu trases.  Rezultāti

Kā mēs skrējāmies ar Lohnesa briesmoni

Iepriekšējā vasarā noskrie…  nomocītais Stokholmas jubilejas maratons man rezultējās ļoti izplatītā pēcmaratona tekstā – „nekad vairs”. Tomēr šīs sajūtas, kā apliecinās daudzi skrējēji, ilgst apmēram 2-24 stundas. Tādēļ, lai arī vārdos joprojām ”nekad vairs”, kaut kur sirds dziļumos jau zināju, ka nākošais būs, jautājums tikai kad un kur. Zināju, ka tas noteikti nebūs Latvijā, kur 4 stundu skrējēji pēdējos kilometrus skrien tikai paši kaut kādu savu apsvērumu vadīti, vientulībā un bez jebkāda atbalsta no malas. Sajūtas, ko sniedza ārzemju maratons, nekādi nevar salīdzināt ar bālajiem pašmāju skrējieniem. Ilgi nebija jāgaida, līdz Aivars (tas, kurš 703) pameta ideju par Skotijas vienu no skaistākajiem maratoniem – Lohnesa ezera maratonu 2013.gada 29. septembrī. Skotijas kalni jau sen vilināja, tāpēc pierunāt nevajadzēja ilgi. Kompānijai nostalģisku motīvu vadīts pievienojās arī Juris, un tā tika saplānota nedēļa Skotijā, kur bez maratona ietilpst arī Edinburgas, Invernēsas, Aberdīnas, Dandijas skaistāko vietu apskate un alus šķirņu konkurss. Kā vēlāk izrādījās, visai drīz šim konkursam pievienojās arī izcilākie viskiji. Tomēr rezultātus konkursa komisija nepublicēs, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka konkursa noslēgumā vairs nebija īstas skaidrības par dalībnieku skaitu, sastāvu un rezultātiem. Konkursa komisija aprobežosies vien ar izplūdušām frāzēm, kā „konkurss pulcēja izcilu dalībnieku sastāvu, kurš priecēja ar izcilām kvalitātēm un raisīja aktīvas diskusijas konkursa komisijas dalībnieku vidū”.

Tā, trīs skarbi džeki, apbruņojušies ar mājās palicēju padomiem uzmanīties, lai Nesija neiekož kājā, 25. septembra vakarā startēja no Rīgas uz Kauņas lidostu, kur paredzēts izmēģināt lidostas solu nodrošināto miega kvalitāti un septiņos no rīta startēt uz Edinburgu. Ceļš no Rīgas lietus pavadībā rit ātri, raisoties sarunām par Skriešanu, Meitenēm, Alu un citām dzīves skaistajām pusēm. Pēkšņo ceļa kvalitātes uzlabošanos aizrobežā pastiprina arī laika apstākļu uzlabošanās. Lietus ir mitējies un cauri mākoņiem sāk lūkoties apgrauzts mēness. Temperatūra krītas, Kauņā ir ap nullīti, visas mašīnas pārklājušās ar ledus kārtiņu. Iestiprināmies ar gādīgo mājās palicēju sarūpētajām ceļamaizēm un dodamies pie miera lidostas uzgaidāmajā telpā. Gods kam gods, krēsli ir bez rokturiem, tā kā brīvi varam izstiepties. Ir tikai nedaudz vēsi, bet citādi esmu pavadījis vienu no labākajām lidostā gulēšanas naktīm. Neviens netraucē, ne apsardze, ne apkopēji. No rīta sabozušies pieveicam termosā atdzisušo kafiju un maizīšu atliekas, un jau pēc apmēram 2,5 stundu lidojuma piezemējamies Edinburgā. Pagriežam pulksteņus un konstatējam, ka ir joprojām agrs, tikai pusastoņi. Krietns laiciņš paiet, kamēr samainām naudu – man patiešām nevarēja ienākt prātā, ka Eiropā 21. gadsimtā var būt vieta, kur par busu nevar samaksāt ar kredītkarti, nerunājot jau nemaz par tādu ūbertehnoloģiju kā SMS. Ar lēno busu, kas uz Edinburgas centru brauc cauri visiem mazajiem ciematiņiem, centrā tiekam ap deviņiem. Slinki tie skoti, nevīžo paiet gabaliņu, katra nākamā pietura ir redzamības attālumā no iepriekšējās. Laiks ir superīgs, Argyle hostelī mūsu istaba jau ir pieejama. Sapērkamies tuvējā veikalā šādus tādus snakus, Alu un pēc mazām otrajām brokastīm dodamies kādu stundiņu pasnaust.

Pirms tam gan vēl riktīgi iesmejam par izlietnēm ar diviem krāniem. Tradīcijas cienīt jau ir forši, bet kā lai nomazgājas? Turpmākajā ceļojuma laikā tas kļuva par attaisnojumu visām (dažām) nebūšanām ar ko nācās saskarties, jo – ko gan var gribēt no cilvēkiem, kam divi krāni.

Pusdivos ceļamies un dodamies iemēģināt Edinburgas ielas un kalnus. Izskrienam “Arthurs seat”, tas ir labs pampaku stadions. Kopā sanāk 12 km, nolemjam pirmajā dienā nepārforsēt. Juris dodas apciemot bijušos kolēģus, mēs ar Aivaru izstaigājam Royal Mile – ielu no pils līdz līcim, kurā ir daudz veikalu un dažādu krodziņu. Tā kā mēs esam atbraukuši skriet maratonu, paviesojamies tikai trijos pabos, tomēr jāietur kaut kāds mērs. Pēc nelielas maldīšanās pa ielām, nonākam līdz savam hostelim un dodamies pie miera. Aizvadīta gara diena.

Piektdiena, 27. septembris.

Pusdeviņos no rīta pieceļamies bez modinātāja, jo nogulēt līdz 9, kad ir uzlikts zvans, nevaram. Kā nekā Latvijā jau ir pusvienpadsmit. Džeki aizskrien rīta riksītī pa parciņu, es palieku mājās taisīt brokastis. Kādā brīdī pielavījušās iesnas un nav pārāk skrējīgs garīgais. Cenšos nedomāt par to, ka pēc 2 dienām ir pasākums, kura dēļ esam šeit ieradušies. Brokastīs ēdam makaronus ar sieru un bagātīgu salātu devu, nedaudz pietrūkst garšvielas, bet kopumā ēdams ir. Šodien plānā izstaigāt Edinburgas pili – muzeju. Tur pavadām gandrīz 4 stundas. Pat neiedziļinoties daudzo karaļu un princešu likteņu peripetijās, ir daudz ko redzēt. Tieši vienos dienā no pils atskan lielgabala zalve. Tā ir tradīcija no seniem laikiem, kad zalve kalpoja jūrniekiem pareiza laika noteikšanai, kas bija būtiski, lai noteiktu pareizas koordinātes ar sekstanta palīdzību. Pēc pils apskates iedzeram kafiju un dodamies kalniņā uz Nelsona pieminekli, tas ir izveidots kā tornis 1816. gadā, par godu uzvarai pie Trafalgaras. Par uzkāpšanu tornī prasa 4 naudiņas, bet skats no augšas ir to vērts. Torņa galā izveidots vēl viens signāls jūrniekiem – milzīga bumba, kas bez piecām vienos tiek uzvilkta mastā un tieši vienos, sinhroni ar lielgabala zalvi krīt lejā. Signāls lielgabalam un bumbai tiek dots no blakus esošās observatorijas. Mājās esam ap pussešiem, apēdam makaronus jūrnieku gaumē un pavadām vakaru mēģinot salikt skrējienus noskrien.lv lapā un kādas bildes sociālajos tīklos. Internets ir švaks, un noķēpājamies līdz vakaram, tā arī īsti neko neizdarījuši. Izmetam vakara pastaigas loku pa parciņu un dodamies pie miera.

Sestdiena, 28.Septembris

Ceļamies sešos, uzvārām putru, savācamies un 8:00 startējam ar busu uz Invernesu. Ceļš paiet ātri, gandrīz visu ceļu noguļu, pa laikam tikai paveru acis paskatīties uz skaistajiem skatiem. Invernesā atrodam savu dzīvokli, izvelkam atslēgas no koda kastītes un apmierināti nometam čemodānus. Pusdienās nolemjam netērēt laiku gatavošanai, bet aiziet kaut kur pusdienās. Aivars iepriekš ir pastāstījis par lokālo ēdienu Hagis, kuru gatavo no lopu iekšām. Kāda restorāniņa ēdienkartē, kas izlikta pie durvīm, to pamanu un ierosinu nobaudīt. Vispārzināmā patiesība, ka pirms maratona nav jāeksperimentē ar pārtiku, kaut kā aizmirstas. Nolaizīts viesmīlis mums ierāda vietas un gastronomiskais piedzīvojums var sākties. Pirmajā ēdienā ir nesakāmas izcelsmes dārzeņu zupa, vienojamies, ka pamatā varētu būt ķirbis. Un tad Hagis. Tas sastāv no trīs slāņiem. Apakšā kartupeļu biezenis, pa vidu gaļas biezenis, augšā ķirbju biezenis. Garšo lieliski un ir ļoti sātīgs. Ne velti tas ir bijis zemnieku ēdiens. Pēc pusdienām Aivars aiziet uz staciju pretī meitai, kura atbraukusi no Dandī. Tad visi aizstaigājam līdz maratona ekspo, izņemam numurus un saēdamies pasta pārtijas piedāvājumus. Ekspo ir iekārtots futbola laukumā un ir vismaz pēc Latvijas mērogiem ļoti liels. Atceļā Tesco veikalā sapērkamies pārtiku 3 dienām, ļoti noder Lienes padomi ekonomiskā saimniekošanā. Vakariņās mums ir milzu bļoda ar salātiem un grauzdētas maizītes. Vakarā mēs ar Aivaru vēl iemēģinām vienu pabu, es alus vietā izvēlos Jēgermeisteru, jo nu ir pilnīgi skaidrs. Maratona priekšvakarā man ir kārtīgas iesnas. Pie miera dodamies jau deviņos, jo rīt jāceļas pussešos.

Svētdiena, 29.Septembris

Lielā diena ir klāt. Rīta putra, iemetam somā pa banānam un ejam uz expo vietu, no kurienes 7:15 atiet autobusi uz starta vietu 42 km attālumā. Lai nu gadījumā neienāk prātā izstāties. Ceļš uz startu ved pa otru ezera pusi. Apbraucam ezeru un dodamies augstāk kalnos, kamēr pusdeviņos nonākam 350m augstumā, kur paredzēts starts. Pūš briesmīgi, ne krūmiņa, kur patverties. Nemaz nenesas prāts vilkt nost silto jaku un bikses, lai nodotu bagāžas mašīnās. Busi pienāk viens pēc otra, skrējēju kļūst arvien vairāk, drūzma diezgan pamatīga. Izstāvam rindu uz būdiņām, pa ceļam tiekam arī pie siltas tējas. Pusdesmitos organizatori nervozi sāk atgādināt, ka nu jau gan laiks nodot drēbītes. Negribīgi paklausām, līdz startam vēl 20 minūtes, bet jau esam nosaluši kā diegi šortiņās un t-kreklos. Piespiedušies bagāžas mašīnai aizvējā, satiekam vēl vienu skrējēju no Latvijas – Daci. Nobildējamies, parunājamies par to, cik auksti un dodamies tuvāk startam. Vismaz labi, ka nav lietus. Ceram, ka lejā saulītē būs siltāks. Minūti pirms starta vēl nolejam pirmsstarta mandrāžu turpat eglītēs. Starta šāvienu nedzirdam, jo esam kādu puskilometru no tā. Lēšam, ka skrējēju varētu būt kādi četri tūkstoši. Nopīkst starta slieksnis un dodamies Piedzīvojumā. Vienojamies ar Juri, ka skriesim kopā un uzmanīsim viens otru. Pirmie kilometri strauji ved uz leju, kas it kā ir labi, bet uzdod papildus slodzi kājām. Tomēr pulss turas labi ap 130 un skrienam cik ātri varam atļauties. Parādās pirmie kāpumi un pie 10. kilometra sākas Lielais. Netērējam spēkus skriedami kalnā, bet raiti kāpjam, līdz ar to kalna galā esam atpūtušies un varam jozt lejā. Pamazām saprotu, ka vienu lietu esmu palaidis garām. Šis nebūs plakans maratons. Patiesībā plakanas vietas līdz pus trasei vēl nav bijis. Vai nu kalnā augšā ar pulsu debesīs, vai no kalna lejā, iedomājoties, ko par to rīt teiks kājas. Pie 10.km apēdam pirmo organizatoru piedāvāto želeju. Paņemu ar šokolādes garšu, tā ir ļoti laba, tikai nedaudz par cietu, nākas kārtīgi žļembāt, kamēr tā tiek lejā. Esam tikuši līdz ezeram, liekas, ka gar ezeru tak vajadzētu būt līdzenākam, bet nekā. Joprojām skrienam blakus, pļāpājam, bet tiklīdz kā iestājas pauze, jūtu, ka Juris pamazām sāk uzņemt tempu un man viņš visu laiku ir jābremzē. Rēķinu, ka varētu sanākt laiks ap 4:15,kas būtu rekords mums abiem. Pie 32.km sākas Siguldas kalniņš. Atkal netēlojam pārcilvēkus un pārejam soļos. Ar visu to pulss kāpj līdz 160. Tomēr arī Siguldas kalniņam pienāk beigas un varam atkal uzskriet. Laiku gan tas ir atsviedis atpakaļ par kādām 5 minūtēm un tagad mērķa laiks ir 4:20. Juris raujas uz priekšu, bet man pulss negrib kristies un zinu, ka viņam arī labāk piebremzēt. Tā viens otru vilkdami un bremzēdami tuvojamies finišam, esam jau pilsētā, kur līdzjutēji mūs vētraini atbalsta ar saucieniem – „well done!”, „good job!”, „keep going!” un tamlīdzīgi. Aplausi, saucieni, sajūtamies kā superstāri. Atbalsts bija jūtams arī katrā mazajā  ciematiņā, kuram skrējām cauri. Manu pārliecību, ka Latvijā maratonu nav un tos var (un vajag) skriet tikai ārzemēs, tas tikai vēl vairāk nostiprina. Cauri aurojošam līdzjutēju pūlim abās pusēs finiša pēdējam puskilometram skrienam pēc sava PB, kas mums abiem gala beigās izrādās ir 4:23:27. Es esmu uzlabojis par 28 minūtēm, Juris par 3. Spiežam viens otram roku, medaļa, ūdens, banāni, atstaipīšanās un emocijas, kas plūst pāri malām. Tas nu ir izdarīts. Aivars finišējis ar baudu kādu pusstundu agrāk, sagaida mūs, Liene nofočē laimīgās sejas un varam sākt štukot par dienas atlikušo daļu. Kājas kā par brīnumu sevišķi neprotestē, varam pat nokāpt un uzkāpt pa trepēm. Saēdamies pēcmaratona cienastus, pagrozāmies vēl pa finiša zonu, priecājamies par emocijām, kas plūst no finišētājiem un skatītājiem. Nu jau finišē piecu un sešu stundu maratonisti, kādai sievietei finiša taisnē pieskrien klāt meitiņa, laimes asaras un ceļu viņas turpina rokās sadevušās. Finišē sirmi vīri, kuriem gribētos līdzināties, kad būšu viņu gados. Arī mazohisti armijas zābakos, smagām mugursomām un pilnā ekipējumā ir tikuši līdz finišam. Visu cieņu.

Pirmdiena, 30.Septembris

Šodien kā jau pēcmaratona atslodzes dienā esam ieplānojuši aizbraukt ar autobusu pa ezera otru pusi apskatīt Lohnesa muzeju un šādas tādas pilis un drupiņas, kas tur pa ceļam. Ieplānojam arī kādus kilometrus paiet kājām.  Jāsaka uzreiz, ka Lohnesa muzejs sagrāva manas pēdējās ilūzijas par briesmoni Nesiju. Atmetot pat tādus faktus, ka ezera nabadzīgā flora un fauna pilnīgi noteikti nenodrošina nepieciešamās barības rezerves šādam dzīvniekam, ir veikta ļoti plaša izpēte un atrasts viss iespējamais, izņemot kādas norādes par briesmoni, ja neņem vērā peldošu baļķu vai meža dzīvnieku fotogrāfijas. Mazliet sajutos, kā tad, kad atklāju, ka Ziemassvētku vecītim kājās ir vectēva rūtainās čības…

Paviesojamies vēl kādās drupiņās, līdzīgas Kokneses pilsdrupām, bet skoti papūlējušies un salikuši gana daudz informācijas, tā, ka ir, ko lasīt. Kādā tornītī, gaidot, ka pa šaurajām kāpnēm varēsim doties augšā, satiekam džeku, kura gaita, neizmantojot kājas, bet visu ceļu pieveicot balstoties uz kāpņu rokturiem, nepārprotami liecina par to, ka jāuzjautā rezultāts. Drusciņ zem piecām stundām – novēlam veseļošanos un kāpjam augšā. Mums par laimi pēcmaratona simptomu nav gandrīz nemaz. Vai nu esam labi trenējušies, vai arī riktīgi haltūrējuši trasē.

Sagaidām busu, vakarā tradicionālie pabi, bet, vai nu tāpēc, ka piezīmes nesarakstīju uzreiz, vai kādu citu iemeslu dēļ, vakara noslēgumu īsti labi neatceros. Bet, tā kā „feisbukā” un „draugos” pēc tam neko kompromitējošu neatradu, liekas, ka vakars bija izvērties gana godīgs.

Otrdiena, 01.Oktobris

Šodien dodamies ceļā uz pēdējo apskates objektu mūsu maršrutā – Dundee, kur mūs atkal sagaidīs Aivara meita un iepazīstinās ar šīs universitātes pilsētas ievērības cienīgām vietām. Pa ceļam dažas stundas pavadām Aberdīnā, kur mums sanāk reāls aplauziens ar vecpilsētas atrašanu. Tā kā dažs labs rogains jau aiz muguras, ar karti gluži uz „jūs” neesam. Tomēr, kad nonākuši vietā, kas kartē ir apzīmēta ar „old town” redzam tās pašas mietpilsoniskās mājeles, jūtamies diezgan apmulsuši un „uzmesti”. Atceļā izmetam loku kar jūru, šodien ir spēcīgs vējš un viļņi gana fotogēniski. Visu atlikušo dienu spļaujam smiltis. Tās arī pamatīgi birst no matiem un visām iespējamām vietām, kur vējam izdevies tās noglabāt.

Dundee mūs pārsteidz ar arhitektūru, kas nemaz nelīdzinās smagnējām un robustām līnijām, pie kurām jau bijām pieraduši Edinburgā, Invernēsā un Aberdīnā. Šeit ir daudz skulptūru uz ielām, arhitektūra ir daudz plastiskāka, ieskanas tādas kā gotiskas notis. Nenoliedzami skaistākā pilsēta no līdz šim redzētajām. Vakarā Liene mūs aizved uz pabu, kas izveidots bijušās bankas ēkā. Tomēr galvenais šeit ir otrdienas – steiku dienas – piedāvājums, kur par septiņām naudiņām pamielojamies ar itin labu steiku. Pat man kā veģetārietim garšoja.

Trešdiena, 2.Oktobris

Rīts ataust apmācies un pelēks. Beidzot mums ir laika apstākļi, kuriem bijām gatavojušies. Līdzšinējās saulainās dienas bija kā skaists un mazliet nepelnīts bonuss. Bet, tā kā kopš pēdējās skriešanas ir jau pagājušas veselas 2 dienas, Aivars liek priekšā „izmest mazu līkumiņu, kādus 10 – 12 km”. Katram, kurš kaut reizi ir dzirdējis no Aivara šādu tekstu, vajadzētu ieslēgties dabiskajam izdzīvošanas instinktam un nekavējoties paslēpties skapī vai iekūņoties kokona stāvoklī, lai drošībā pārlaistu nākošās 48 stundas. Bet acīmredzot sekmīgi veiktais maratons mūs ar Juri ir ievedis kaut kādā eiforijas stāvoklī un mēs, neko ļaunu nenojauzdami, ļaujamies provokācijai. Ap divpadsmitiem, lietum smidzinot, dodamies skrējienā pāri garajam tiltam pār līci, lai izmestu līkumu pa mežu. Kad nonākam līdz punktam, kur būtu jāgriežas atpakaļ, Aivars ieminas, ka tas taču gan būtu stulbi aizbraukt uz Dandī un neaizskriet līdz jūrai. Tas gan sanāktu „vēl viens mazs līkumiņš”. Juris savā apmātībā viņam piekrīt. Izskatās, ka šajā kompānijā es vienīgais esmu pie skaidra saprāta. Uzmetot aci kartei, šis līkumiņš jau sanāk pie 20 km. Pusmaratons 2 dienas pēc PB maratonā īsti nav manos plānos, bet ar trakiem jau tikai pa labam, tādēļ nekas cits neatliek kā piekrist. Jūra gan izrādās aiz kāpas un nemaz nav redzama, bet tas jau nekas. Meža celiņš gar jūru liekas bezgalīgs. Lietus visu laiku smidzina un maratona sekas sāk izpausties arvien vairāk. Izskatās arī, ka mēs drusciņ esam kļūdījušies ar mērogu. Kad pēc pusmaratona apstājamies atvilkt elpu, līdz mājām paliek vēl apmēram 15 km. Pēdējie kilometri bija tie, par kuriem gudri vīri saka, ka tādos brīžos nobriest cilvēka personība. Nezinu, no kurienes bija spēks sekot tiem diviem trakajiem. „Nelielais līkumiņš” rezultējās 36 lietainos un vējainos kilometros. Aivars beigās izskatījās tāds kā nokaunējies (varbūt man tā tikai likās), bet tas bija tikai līdz pirmajam pabam. Arī man Alus atgrieza morālos un fiziskos spēkus un nospriedu, ka bija labi vien, ka paturēju pie sevis visu, ko domāju skrējiena pēdējos kilometros.

Nākamajā rītā, vēl pirms saules mūs jau gaida taksis, lai pa pielijušo šoseju vestu uz Edinburgas lidostu. Ilgi gaidīts un godam paveikts maratons. Laikam jau jautājums nav – vai būs nākošais, bet – kāds būs nākošais? Pagaidām vēl nezinu, bet pilnīgi noteikti tas būs kāds no tiem – ar odziņu, ar stāstu.

Glen Clova pusmaratons

Ideja noskriet Glen Clova pusmaratonu man radās vēl iepriekšējā gadā, bet toreiz es tomēr svārstījos, un, kad painteresējos par iespējamo piedalīšanos, dalībnieku saraksts jau bija pilns. Kāpēc ir šāds dalībnieku saraksts, es pastāstīšu vēlāk. Lasīt tālāk.