Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Rīga – Valmiera. Beidzot atkārtoju!

Iepriekšējais skrējiensoļojuma “Rīga – Valmiera” finišs man bija 2015.gadā, kas arī bija mana pirmā ultra. Nākamajā gadā izstājos, pēc tam – vai nu šiverēju kā brīvprātīgā, vai vienkārši negribēju skriet, jo viss pārcelts uz vasaru, un es negribu vasaras laikā svelmēties uz šosejas. Bet nu gan jāskrien, jo man ir šis tas padomā uz nākamo gadu, tāpēc šogad vismaz kāds simtnieks ir jānoskrien, un kas to vēl zina, kas būs ar visu to koronu uz rudens pusi. Kas jādara – jādara.

Sacensību dienā vīrs ar bērniem aizbrauc uz laukiem, es sataisos, iztīru māju, lai patīkamāk svētdienā nedarīt neko, un paguļu. Izdomāju, ka skriešu t-kreklā, un iespējamo aukstuma problēmu atrisinu ar to, ka uztaisu “rociņas” no garajām zeķēm, jo speciālo man nav. Un tad tirinos. Nevaru nociesties, gribu startēt uzreiz un tagad! Vakarā dodos uz Universitāti, ielieku dzīvokļa atslēgas somā un nosūtu uz finišu. Nav variantu – būs jāskrien līdz kliņķim!

Himna Maikija vadībā, kā vienmēr, ir spēcīga. Dažas uzrunas, iebāžu sejas masku kabatā, pusnaktī starts. Protams, ka liela jauda, bet jānovaldās. Garš ceļš vēl priekšā. Skrienu reizē ar Dzērvenēm, bet pie Juglas palaižu viņus prom un skrienu vairāk vai mazāk vienatnē. Skrienas smagi, grūti. Varbūt pārķēru startu? It kā nē, visi kilometri bija lēni, tiešām lēni. Katrs kilometrs nopīkst lēnāks, nekā man pēc sajūtas liekas. Domāju par to un nevaru saprast, kas par vainu. Varbūt vēl neesmu atjaunojusies no Daibes skrējiena? Varbūt kaut kas atvērsies vēlāk? Un kur ir mana sajūsma? Es taču vienmēr sajūsminos par ultrām, man patīk skriet, daru to ar smaidu. Kas notiek, ko es te vispār daru, vai man vēl patīk skriet? Lielas pārdomas.

Garkalnē skrienu pa gājēju celiņu, tāpēc izslēdzu lukturi, lai taupītu bateriju. Kontrolpunktā ekipējuma pārbaude, slēdzu iekšā lukturi, bet tas neslēdzas! Tā tik vēl trūka! Lai nu ko, bet to nu es negribu, lai mani no trases noņem! Spaidu, spaidu to lukturi, kamēr ieslēdzas. Viss, uzlieku uz pieres un vairs neaiztieku. Paņemu saujā uzkodas, krūzītē kolu un eju prom. Fuj, kola atšālēta.

Sāku skriet, bet joprojām ir lēnums, smagums. Pievēršu domas ķermenim – nekas nesāp, nekādu traumu nav. Un tad sajūtu – man vēderā ir tik smaga sajūta, it kā es būtu kādu smagu bumbu norijusi. Ak, nu pareizi! Hormonu svārstības. Būtu viss pēc nedēļas, varētu skriet ar vieglumu! Nu, vismaz skaidrs, kas par lietu. Tālāk prāts mierīgs. Sākas lietus. Sākumā pilina, tad smidzina, tad līst, tad gāž, un tad ir tā, kā dušā. Pilieni ir sīki, bet daudz – nu, tiešām kā dušā. Un tad man atveras. Es baudu lietu, es smejos, es smaidu, viss ir slapjš, man līst virsū un acīs, visapkārt ir tumšs kā naktī, jo tiešām ir nakts, lietus uzreiz garo ārā, jo ir silts. Maģiski, pārpasaulīgi, sajūsminoši, ekstātiski. Viens no tiem brīžiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Varbūt es pat raudu, es nezinu, jo viss ir slapjš. Jā, beidzot saprotu, ko es šodien te daru – es skrienu ultramaratonu, es jūtos labi, man viss patīk, es esmu īstajā vietā. Uz priekšu! Tas nekas, ka lēni sanāk – ultra ir mazāk par ātrumu, vairāk par spēju ilgstoši saglabāt skriešanas kustību. Brīžiem gribas aizvērt acis un izslēgt lukturi, bet nedrīkst – nav īstā vieta tādiem gājieniem, jāsaglabā kaut kāda racionalitāte arī. Atgriežos realitātē. Sēnītes punkts – gribu ko siltu, bet ir tikai piparmētru tēja. Man negaršo piparmētru tēja, paņemu ledus tēju. Loģika graujoša, bet ultras jau vispār ir graujošas.

Aust gaisma. Žēl, man patika skriet pa nakti, bet tomēr gaisma arī ir tāda kā pārdabiska. Caur mākoņiem. Lietus ir mitējies, drusku sametas vēsi, tāpēc uz brīdi uzvelku “rociņas”. Putni sāk dziedāt. Pie Sēnītes apļa saliktas virziena norādes. Es tāpat zinu, kur jāskrien, bet tomēr patīkami. Sākas Murjāņu kalniņi. Ir kārdinājums pāriet soļos, bet saņemos un skrienu. Atceros, ka savā pirmajā R-V es līdz Raganai skrēju, tad jāmēģina tā atkārtot. Slapja, smaržīga vasaras nakts. Murjāņu ceļš ir nenormāli skaists, priekšā asfalta krāsas debesis. Patīk. Vienā brīdī gan izbīstos – priekšā pamanu tumšu tēlu, kas virzās manā virzienā. Drošības sajūtu dod tas, ka esam tur divas skrējējas. Tumšais tēls izrādās pusaudzis, kas ar austiņām ausīs iet gar šoseju ar noliektu galvu, sejai priekšā garas, tumšas matu cirtas. Tas bija tiešām baisi. Fuj. Nu labi. Bufetes punktā paņemu to pašu piparmētru tēju, tomēr kaut ko siltu vajag.

Satieku Antru, kas izdomājusi uz velosipēda atbalstīt skrējējus. Parunājam par šo un to, sāku skriet, vēl parunājam, bet tad man sagribas tomēr vienatni. Aizsūtu Antru tālāk, un skrienu. Pamazām saceļas vējš no mugurpuses, ļoti baudāmi. Daba kļūst arvien skaistāka. Es kļūstu arvien priecīgāka. Man patiešām patīk šis skrējiens, ļoti labi, ka startēju. Pie kādiem 60km es apjēdzu, ka visu šo laiku es esmu skrējusi, ja neskaita paiešanos pēc kontrolpunktiem, kuru laikā dzēru līdzpaņemtās tējas. Vai tas nav brīnišķīgi? Skriet palīdz tas, ka domās sadalu distanci sīkāk – līdz kontrolpunktam, līdz želejas ēšanai, līdz apaļiem kilometriem. Vēl ik pa 5km sarēķinu, cikos būšu finišā, ja tālāk tikai iešu. Nu jau var paspēt kontrollaikā ar iešanu vien. Protams, es negrasos beigt skriešanu, bet ir patīkama tā sajūta, ka es noteikti visu paspēšu. Pusceļā ir mazais kontrolpunkts tikai dzērieniem. Izmetu ārā savas “rociņas” – negribu nest līdzi lieku smagumu. Kaut kur ap to laiku bija tās klavieres ceļmalā. Viens skrējējs jau uz dīvāniņa sēž, aicina arī mani, bet es neesmu tik viegli pierunājama. Braslā, izrādās, ir Liepāja. Liepājnieki paņēmuši līdzi arī vēju, viss pūšas pa gaisu, un es nolemju beidzot apsēsties. Nolūkoju krēslu, man sauc: “Nesēdies, nesēdies!” Es domāju, ka viņi rūpējas par to, lai man vieglāk atsākt skriešanu, un tik sēžos, bet izrādās, ka krēsls bija saplēsts. Mošķis un Rolands pieskrien klāt un sataisa krēslu ar visu mani uz tā beņķa. Drusku smieklīgi jau bija. Paēdos, parunājos, izšiverēju somu, izmetot atkritumus un salijušās rezerves zeķes, un ceļos skriet tālāk.

Nu jau kļūst grūtāk. Atļaujos pa brīdim arī pastaigāt. Pamazām, pamazām, bet tomēr grūtums beidzot ir klāt. Pie kādiem 70km pulkstenī zvana modinātājs. Ir 8:00. Laiks, kad parasti sākam dienas gaitas. Nu jā, vispār jau tas ir vīra pulkstenis, jo manējais tur tikai maratonu. Patīkami, ka tad, kad būtu it kā jāceļas augšā, es jau esmu noskrējusi tādu gabalu. Sāku pamazām skatīties pēc kādas pieturas, aiz kuras aizlīst “pa mazam”, bet neko piemērotu neatrodu. Krūmiem priekšā kaut kādi grāvji. Nu labi, vēl jau tik ļoti nespiež. Sākas tie miesti. Straupē uzbūvēts gājēju celiņš, ļoti patīkami. Saņemos un skrienu, tomēr tak cilvēki skatās! Plācī kāds kungs saka: “Malacis, meitene! Žiglāk vajag!” Nu johaidī, paprovē pats no Rīgas aizskriet uz Plāci un darīt to žiglāk! Kaut kā kustos un mokos uz priekšu, līdz klāt ir Stalbes punkts. Tur mani tik sirsnīgi uzņem! Ir augstie beņķi, ļoti prātīgi kāds to ir izdomājis. Atsēžos. Man atkal piedāvā to pretīgo piparmētru tēju, bet izrādās, ka zem galda tomēr ir arī melnā, un man speciāli to uztaisa. Stāstu par to savu atklāsmi, kas mani pārņēma lietus laikā, bet tas laikam bija pārāk nesakarīgi. Man pašai gan asaras saskrien acīs. Stāstu arī, ka šis ir mans pirmais ultramaratons kopš jaunākā bērniņa piedzimšanas un ka es skrienu viņam par godu, un apraudos pavisam. Mani metas mierināt, bet nevajag – tās taču ir laimes asaras! Sāk mani dzīt prom, un labi vien ir, tiešām ir laiks taisīties prom. Man saka, ka es esot sestā no dāmām (patiesībā biju septītā). Es: “Cienījami!” – “Jā, ir cienījami. Un aiz tevis ir kādas četrdesmit.” Ko? Tik daudz? Paskaidrojumus man nedod, atgādina, ka drīz būs CET jāskrien un aizdzen prom.

Tā, paliek 30km. Tas jau ir normāls attālums, cilvēks to var noskriet. Nu, ja neskaita to, ka īsti jau vairs paskriet nevar, jo ir grūti. Tomēr ne tik grūti, lai tās mokas būtu pārdabiskas. Skrienu, eju, skrienu, eju. Priecājos par katru kilometru, skaitu visu laiku, cik paliek līdz beigām. Dubultmaratonā ir dzeršanas punkts. It kā neko man tur nevajag, bet labi, ka tas punkts tur kā tāda atskaite stāv. “Pa mazam” jau vajag diezgan stipri, bet piemērotas vietas kā nav, tā nav. Ai, labi, ieeju kaut kādā ceļmalas zālē un daru, kas darāms. Tieši garām sāk pastiprināti braukt mašīnas un pat autobuss. Laimīgu skatīšanos! Izmokos līdz tam, ka paliek 15km, un sarēķinu, ka es varu paspēt finišēt ātrāk par savu veco rezultātu (drusku virs 14 stundām). Sāku skriet un tešu līdz pat Rubenes punktam. Tur mani sagaida mani mīļie Divplākšņi. Es jau kādu laiku gaidu šo punktu, jo zinu, ka savējie man izmasēs kājas, kas nu jau sen ir stīvas un savilktas. Mamma un Santa mani masē un saka, ka es nebūt neesmu tas traģiskākais variants. Kaut ko atkal muldu par to lietusgāzes atklāsmi, bet joprojām nespēju sakarīgi to izstāstīt. Man pasaka, ka jāskrien prom, lai būtu ātrāks laiks par to veco, un tā arī daru.

Nu jau tikai 13km līdz beigām, ir morāli vieglāk, ko nevar teikt par fizisko aspektu. Jūtos mierīga, jo nu jau varu paspēt labot savu rezultātu pat tad, ja tikai staigāju, bet es arī paskrienu, lai kājas nebūtu stīvas – tad nevar tā labi atsākt skriet. Priekšā kaut kāda rozā jaka, tad jau laikam man pienāktos noķert, bet trūkst motivācijas. Pie 100km atzīmes pat neapstājos, jo skrienu visu laiku, kad iet uz leju un var normāli paskriet, vai vējš mugurā iepūš, vai vispār jebkas, kas atvieglo skriešanu. Man pasaka, ka esot priekšējā sieviete jānoķer. Tuvojoties Valmierai, pietuvojos arī viņai, bet viņa ko – sāk uz atpakaļu skatīties! Nav jau man spēka tur baigi cīnīties, un, ja viņa skatās atpakaļ, tad viņai motivācijas noteikti ir vairāk. Valmierā cilvēki uzmundrina, ir tāda priecīga sajūta. Vienā brīdī paskatos pulkstenī un konstatēju, ka varētu paspēt finišēt 13 stundās. Fiksi galvā sarēķinu, ka uz pusotru kilometru man paliek 12 minūtes un nolemju, ka to nevar noskriet. Sāku pastaigāties. Staigāju, staigāju un pēkšņi saprot, ka var gan noskriet, 12 minūtes taču ir pilnīgi pietiekami, to taču var ar rezervi! Bet tie luksofori ar savu sarkano! Sāku test. Nezinu, kur man tie spēki uzradās, bet es tiešām sāku ātrāk skriet. Priekšā esošā sieviete to pamana un aizmūk, bet man tagad prātā tikai tās 13 stundas. Tā biju pieradusi pie vēja mugurā, ka brīdī, kad jāšķērso gājēju pāreja, vēja brāzma no sāniem mani gandrīz aiznes pa gaisu. Finiša taisnē izlikti apdzīvoto vietu nosaukumi. Tik emocionāli! Sarkanais paklājs, kaut kāda apaļa arka un finiša kliņķis! Ir! Ir! 12:56:31.

Sigita man apliek pledu ap pleciem un aicina pie galda, bet es vēl gribu izbaudīt mirkli. Apsēžos turpat un atkal sāku kaut kādus savus iespaidus stāstīt, un atkal apraudos. Vēlāk Sigita man atsūta foto no tās raudāšanas. Jā, īsts ultras finišs – tik skaidrs un patiess, tik tīrs! Viss ir iznācis ārā, es esmu es, un es tikko aizskrēju no Rīgas uz Valmieru. Dodos pie galda, iedzeru bezalkoholisko alu, nobrīnos, kad aiz manis ieskrien skrējēji, kas it kā ir ātrāki par mani, tad velkos uz skolu, kur ir finiša mantas un dušas. Ar skrējējiem un dežuranti smejamies, ka tagad tikai sāksies tas grūtākais. O jā, nomazgāties nav viegli! Mani sazvana Valmieras radi, aizved pie sevis, pabaro ar visādiem kārumiem (arī gaileņu mērci), un atved atpakaļ uz ballīti. Viss ir skaisti!

Ak jā, ejot prom no skolas, es pasacījos dežurantei par viesmīlību un, pirms vēl aptvēru, kādi vārdi nāk man pār lūpām, pateicu: “Nu tad nākamgad atkal!”

Transgrancanaria Classic DNF

Foto: Jānis Tilaks

Foto: Jānis Tilaks

2019. gada rudens. Pa vasaru esmu izkritis no normāla skriešanas ritma. Joprojām, protams, skrienu gan tāpat, gan dažādās sacensībās, tomēr vismaz treniņiem grūti sevi piespiest, jo ar esošo režīmu pietiek, lai piedalītos dažādos pasākumos un pat cīnītos par augstām vietām rogainingos. Tomēr iekšā kaut kas urda, ka tomēr būtu forši kaut kāds ritms un mērķis. Nu, labi. Parunāju ar Ievu, kā arī Jāni un Eviju par to, vai varbūt ir vēlme kaut kur aizceļot kopā. Man skrējiens, citiem ceļojums. Viņi piekrīt, tāpēc es piedāvāju dažādus variantus. Izvēle krīt uz Transgrancanaria skrējienu, kas marta sākumā notiek Grankanārijā. Sounds good – varēs Latvijas ziemu (ha!) nomainīt pret siltumu uz kādu laiku; man ir jauns izaicinājums (128 km distance), kā arī par skrējienu labas atsauksmes. Beidzot ir mērķis, kam mazliet nopietnāk trenēties. (Ar “mazliet nopietnāk” es saprotu skriet vairāk un regulārāk. Tas joprojām sevī neietver nekādus papildu treniņus, iešanu uz koptreniņiem utt. Tam visam man nav ne laika, ne iedvesmas.) Lasīt tālāk.

Ultra Huachi 2020

Andris piramīdās

Andris piramīdās

Šī ir vistrakākā trase, ko es esmu skrējis un es joprojām nezinu, vai tas ir kompliments vai kritika.

2020. gada sezonas galvenais vārds ir izbaudīt. Nevis tikai dzīties pēc rezultāta, bet tiešām izbaudīt. Treniņu procesu, došanos uz sacensībām, pašas sacensības. Tas iet labi kopā ar 2020. gada sacensību kalendāru. Jau kādu laiku iepriekš ir izlemts, ka 2020. gadā tiks skriets tikai jaunās vietās, tikai sacensības, kurās es neesmu piedalījies. Šeit, protams, varētu piekasīties TDS esībai kalendārā, tomēr tas ir tāds mazs izņēmums, jo lai arī UTMB nedēļas nogalē esmu bijis vairākkārt, TDS man būs kas jauns. Lasīt tālāk.

Taliharja Vanakuri (Jānis Kūms)

Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai ir uzstādīti. Atceros, kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā neskriešu distanci, kas pietuvotos 100 km+. 2016.gadā nepārdomāti piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distanci Portugālē, kas bija 8 5km gara ar 5000 m uz augšu un arī uz leju. Pēc šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam, aizvien tālāk attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču skriešana, skyrunning utml. ir, un kā būtu jāpārkārto savi treniņi, lai startētu šāda tipa skrējienos.

Pakāpeniski viss tas noveda pie tā, ka ārzemēs kalnos kvalitatīvi varu noskriet ~50 km distanci ar +/- 3000 kāpuma metriem, bet Latvijā ~80km garu distanci. Līdz ar to – visai likumsakarīgi, ka pēc šādu distanču pieveikšanas sāku lūkoties uz jaunu izaicinājumu: 100km distanci. Kopā ar šo visu izplānoju savu sacensību kalendāru jaunajai sezonai, un kā reizi kalendārā ierakstījās Taliharja Vanakuri 2020 101 km distance ar startu Kornetos (Latvijā), bet finišu Karulas nacionālajā parkā (Igaunijā). Uz 100 km kāpums ļoti niecīgs – 1000 m – līdz ar to bija skaidrs, ka skrējiens būs diezgan ātrs, ja vien ziema būs labvēlīga.

Rīta dūmaka Kornetos.

Rīta dūmaka Kornetos.

Uz pašu skrējienu speciāli negatavojos un turpināju treniņus bez izmaiņām plānā, kas noteikti man atspēlējās distances laikā. Pāris dienas pirms skrējiena meita noķēra diezgan riebīgu vīrusu, un pēdējas trīs naktis nesanāca ne tuvu pienācīgi izgulēties, kas man radīja zināmas bažas starta dienā par savu varēšanu. Papildus tam, stress bija arī par kopējā obligātā ekipējuma svaru, jo ar 2l ūdens rezervuāru soma svēra 4.7 kg, līdz ar to nolēmu, ka līdzi ņemšu 1 l ūdens rezervuāru un papildus tukšu 0.5 l mīksto pudelīti. Sacensību rītā somas svars +/- 4 kg.

Uz skrējienu ierados no savu vecāku rezidences Gaujienā, jo finiša vieta bija nieka 35 min brauciena attālumā, līdz ar to ar loģistiku problēmu nebija. Uz startu aizveda organizatoru autobuss. Kopējais dalībnieku skaits nebija liels ~160 cilvēki, kur puse no viņiem brauca ar riteņiem; slēpotājiem šoreiz starts izpalika, jo ziemas apstākļi mūsu platuma grādos tā īsti vēl nav iestājušies. Protams, ka pirms sacensībām papētīju dalībnieku sarakstu, un starp visiem dalībniekiem divi izcēlās: viens bija man labi zināmais lietuvietis Modestas Bacys (kurš gan beigās izvēlējās nestartēt) un otrs bija Leivo Sepp no Igaunijas, kuram bagāžā bija pietiekoši daudz finišu ultra garajās distancēs arī samērā eksotiskās valstīs, bet, skatoties uz ITRA rangu, viss liecināja, ka viņš ir vājāks par mani (671 vs 765), bet es nebiju ņēmis vērā to, ka šajā gadījumā mēs runājām par to, ka mana pamatdisance ir ap 50 km, bet viņš zem 50 km ir skrējis tikai vienu distanci.

Laikapstākļi – kā radīti skriešanai, tik solītā saulīte vēl bija jāsagaida. Sev biju nospraudis, ka būtu jāfinišē 8h30min (A) vai līdz 9h00min (B). Startā iekārtojos uzreiz aiz riteņbraucējiem, jo biju domājis, ka tie būs krietni ātrāki, bet nebiju ņēmis vērā to, ka pirmie 16 km ir diezgan šauri. Labi, ka es ātri mācos no kļūdām un pēc pirmajiem 200 m sapratu, ka man jātiek priekšā visiem riteņbraucējiem, savādāk es zaudēšu ļoti daudz laika, ja iesprūdīšu aiz viņiem. Tā kā priekšā bija kāpums pa koka kāpnēm uz Kornetu kalnu, tad izmantoju iespēju un apdzinu visus riteņbraucējus pa malu, un nu man priekšā bija tikai 4 skrējēji un suns. Uzreiz piezīmēšu, ka šis suns no Kornetiem noskrēja visu distanci un finišēja pēc 10h40min… Ātri vien sadzinu rokā visus priekšā esošos un šaurajās takās jutos ļoti komfortabli, līdz ar to man izveidojās arī neliels pārsvars pār sekotājiem. Pēc pirmajiem 2.5 km distance turpinājās pa platāku ceļu, un man no aizmugures klāt pieskrēja viens censonis. Vārdu viņam nezināju, bet nojautu, ka tas ir Leivo Sepp, kurš sāka draudzīgi iegūt informāciju par mani, jo iepriekš nebija dalībniekus pētījis. …Kādu distanci es skrienu, kāda ir līdz šim garākā un smagākā distance, kuru esmu noskrējis, kāds ir mans ITRA rangs utml… Tā kā man nebija, ko slēpt, un sarunu biedrs noderēja, tad papļāpājām par visu ko un neko, un no tās informācijas arī apstiprinājās, ka šis džeks ir Leivo Sepp. Pēc 4 km mūs sāka apdzīt pirmie riteņbraucēji, līdz ar to bija jāuzmanās, lai tie neuzteš virsū, jo viņu ātrums nobraucienā bija x3 lielāks, salīdzinot ar mūsējo. Noskrējuši kopā līdz 6km atzīmei, mans kompanjons lēnām sāka atpalikt (apzināti vai neapzināti?!) un es turpināju lepnā vientulībā, ik pa laikam apdzenot kādu lēnāku riteņbraucēju, un kāds ātrāks riteņbraucējs apdzina mani.

Šogad sacensību formāts bija tāds, ka garajai distancei 4 vietās bija jāpaņem medaljons un jāaiznes uz finišu, kur tika pievienots 5. medaljons, tādejādi izveidojot finiša medaļu. Pirmais šāda veida checkpoints bija Paganamaa skatu torņa augšā, kur lejā skrienot satiku igauni, kur viens otram novēlējām veiksmi un uz will see you later es pie sevis klusībā nodomāju, probably not

Dodoties uz Paganamaa skatu torni.

Dodoties uz Paganamaa skatu torni.

Uz 101 km distanci kopā bija tikai 3 kontrolpunkti (21.5 km, 48 km un 79 km), kuros varēja dabūt kaut ko no sacensību organizatoriem, atbalsts no malas bija kategoriski aizliegts. Tempu turēju pietiekoši raitu, distances pirmais nogrieznis bija ļoti baudāms, tas vijās pa iepriekš Stirnu Bukā izskrietajām takām tikai pretējā virzienā, un garlaicīgi nebija. Pēc 16 km gan viss brutāli mainījās, jo distance pārgāja uz lielākiem vai mazākiem ceļiem, kur īstenībā limita ātrumam nebija un ļāvos skriet vēl ātrāk, brīžiem pietuvojoties vidējam kilometra ātrumam līdz 4:10 min/km. Pirms pirmā organizatoru KP mani apdzina viens velobraucējs, kurš noziņoja, ka tuvākie sekotāji ir 3 skrējēju grupiņa aptuveni 500m aiz manis.

Pirmajā KP neuzkavējos, jo iemesla tur uzkavēties vienkārši nebija, ja vien nevēlējies padzerties ūdeni, jo nekā cita tur nebija, izņemot sāļos krekerus un kaut kādas cietās konfektes. Pametot KP, konstatēju, ka mans pārsvars ir aptuveni 800m. Turpmākie 8 kilometri bija jāmēro pa kārtīgu zemes ceļu, un kārtējo reizi atrast iemeslu tempa samazināšanai es nevarēju, vienīgi, kas sāka darīt mani bažīgu, bija mani augšstilbi, jo tie sāka kļūt cietāki, kas noskrietiem nepilniem 30 km bija ļoti netipiski!
Ieskrienot pirmajā KP.

Ieskrienot pirmajā KP.

Savācis otro medaljonu Igaunijas un Latvijas robežas pagriezienā pie Melnupes, devos tālāk, konkurentus nekur tuvumā nemanīju. Kopumā šajā posmā 5 km bija nedaudz lēnāki un dubļaināki, kas ļāva nomest tempu un piesiet acis pie dabas. Sasniedzot 35 km atzīmi, bija skaidrs, ka atlikušie 65 km būs tikai un vienīgi pa ceļiem, jo to es biju paspējis izpētīt organizatoru izsniegtajās kartēs (2 gab. A3 formātā, uz kurām bija distance, KP u.c. svarīga informācija). Neko darīt, īstenībā būs grūti, jo iespējas atpūsties nebūs.

Tuvojoties distances vidum, kurā bija arī finišs īsajai distancei, piezvanīju Zanei, lai iegūtu informāciju par saviem konkurentiem, jo lēnām sāka piezagties nogurums, un biju sācis cīnīties ar domu, ka varētu mest mieru pēc noskrietiem 48 km. Zane noziņoja, ka konkurenti nav diez ko tālu, kas man bija visai satraucoša ziņa, jo sačkojis līdz šim brīdim nebiju. Pačīkstēju par to, ka sāp augšstilbi, un noteicu, ka lēmumu pieņemšu kontrolpunktā, pēc tam, kad būšu paēdis siltu zupu un padzēries koliņu. KP sasniedzu iepriekš nospraustajā laikā – nedaudz zem 4 h. Nolēmu, ka eksperimenta kārtā veltīšu šim KP vairāk laika un rīkošos sistemātiski, lai mācītos, kā uzvesties lielākās sacensībās: padzēros koliņu, ielēju zupu, paņēmu tēju, izmetu lieko miskasti no somas, papildināju ūdens rezervuāru, uzvilku sausu buffu, uzliku plāno cepuri un lukturi, izēdu zupu, izdzēru vēl vienu glāzi koliņas un 2 glāzes siltas tējas. Paralēli organizatoriem uzprasīju, cik tālu ir konkurenti, viņš paskatījās GPS sekošanā un saka, ka tālu, kādi 3-4 km.. Opiņā, tad tomēr nav tik tuvu, līdz ar to būtu vien jāturpina un tajā brīdī BĀC: KP ieskrien 3 cilvēku grupiņa, kur saprotu, ka 2 ir finišētāji īsajā distancē, bet ar viņiem kopā ir arī Leivo. Sākumā viņš mani nepamana, un es noprotu, ka viņš taisās izstāties. Tā kā es biju pieņēmis lēmumu turpināt, tad uzsaucu viņam, ka jāturpina. Viņš katrā ziņā bija ļoti izbrīnīts, ka es vēl esmu šeit un pamanīju to, ka viņā parādījās vēlme cīnīties ar mani, jo pēc puses distances viss sākās pilnīgi no jauna. Piefiksēju, ka viņš KP īsti neko neapēda, ūdeni nepapildināja un sāka doties prom, kamēr es vēl mielojos ar siltu tēju. Vairāk laika atpūtai nebija un bija jādodas. Kopā KP biju tā jau pavadījis vairāk laika kā plānots – veselas 12′.

Turpinājām kopā, kilometri lasījās, bet vidējais ātrums bija nedaudz virs 5 min/km. Papļāpājām par šosejas skrējieniem, uzzināju, ka tikko viens no finišējušajiem džekiem decembrī esot izskrējis maratonu pa 2h41min, bet viņš pats pa 2h49min, kas man lika saausīties, jo tas nozīmēja, ka viņš nemaz tik lēns nav. Diezgan strauji iestājās tumsa, un bija jāslēdz iekšā lukturis. No 52. km – 60. km bija apvidus, kurā es ļoti daudz treniņus biju aizvadījis, kad dzīvoju Gaujienā, jo distance vijās vidēji 10km attālumā no Gaujienas. Patīkami skriet pa zināmām vietām, kurās sen neesi bijis. Kādu laiku jau vajadzēja zaļo pieturu, līdz ar to igaunim pateicu, ka piestāšu ar cerību, ka arī viņš piestās, bet nē, viņš turpināja. Nācās man nedaudz iespringt nākošo km, lai atkal viņu sadzītu rokā. Joprojām bija sajūta, ka esmu nedaudz ātrāks par viņu, un vienā brīdī viņš atkal sāka no manis iepalikt, gaidīt viņu netaisījos, tāpēc turpināju un nākošo vietu, no kuras bija jāpaņem medaljons, to sasniedzu 2′ ātrāk. Medaljons bija Tellingumae torņa augšā. Šeit īpaši nesteidzos, kāpjot augšā, apēdu vienu Isostar batoniņu, pametot torni, īsti nebija skaidrs, uz kuru pusi jāskrien, un igaunis mani atkal noķēra.

Nu jau bija diezgan grūti, bet vēl 40km jāskrien. Sarunas īsti vairs neraisījās, sen jau biju izdomājis, ka igauni apspēlēšu pēdējā kilometrā, jo jutos ātrāks par viņu, līdz ar to ļāvos, lai tempu diktē viņš, un kopā skriet bija vieglāk nekā atsevišķi. Kas Tev to deva, pēc 70km viņš atkal palika lēnāks un līdz trešajam KP (78 km) es biju iekrājis nelielu pārsvaru. Jāpiezīmē, ka 75 km atzīmi šķērsoju identiskā laikā kā 2018.gada CETā.

KP ļāvos nedaudz vairāk uzēst un padzerties, igaunis šeit uzpildīja vienu no savām mīkstajām pudelēm, un tikai tagad es uzzināju, ka diezgan ilgu laiku viņš ir cīnījies ar ūdens trūkumu (acīmredzot tas bija par iemeslu tam, ka viņš bija nedaudz taupījies), jo bija aizmirsis uzpildīties iepriekšējā KP. Šāda kļūda varēja beigties bēdīgi!  Pametām KP reizē, bet tiklīdz uzgājām uz ceļa tā atkal es biju nedaudz ātrāks un aizskrēju viņam priekšā pārsimts metrus. Piestāju uz otro zaļo pieturu, bet nelielu pārsvaru saglabāju. Jāskrien vairs tikai 20 km, kas normāli prasītu ap 1.5 h, bet te bija skaidrs, ka tās būs vismaz 2 h un plāns B arī nebūs realizējams, jo plānu A atmetu jau pie 60.km, ņemot vērā savu augšstilbu stāvokli.

Pēc 80 km noskriešanas nolēmu izmantot taktiku, ka stāvākus kāpumus iešu nevis skriešu, lai taupītu augšstilbus, līdz ar to nākošo 2-3 km laikā igaunis mani noķēra. Skaidrs, ka viegli nebija arī viņam, bet es sāku just, ka notikumi nedaudz mainās, viņš ir atdzīvojies un skrien pārliecinošāk nekā es. Ceturtā medaljona vietā ierados vēl nedaudz viņam priekšā, bet vietu pametām reizē un pēc 90. km arī sākās izšķirošie distances notikumi. Jutu, ka igaunis sāk raustīt tempu un sistemātiski to palielina, ja iepriekš skrējām 5:30-6:00 min/km, tad nākošie 5 km bija progresīvi līdz 5:10 min/km. Iepriekš es to neiedomājos, bet tagad saprotu, ka viņš testēja mani, lai saprastu, vai spēju turēt tempu un kā reaģēšu uz šādu viņa gājienu. Tā kā es šādu pavērsienu nebiju gaidījis un biju jau izstrādājis savu taktiku, ka apspēlēšu viņu pēdējā kilometrā, tad biju galīgi negatavs šādam pavērsienam un ar tik lielu nogurumu ķermenī nespēju racionāli domāt, kas man tagad būtu jādara. Pārejot distancei uz šaurāku taku, sajutu, ka igaunis atrauj vaļā enerģijas želeju ar kofeīnu vai guaranu, līdz ar to man bija skaidrs, ka viņš ies all-in, lai uzvarētu šo skrējienu, bet es šajā mačā uz all-in nebiju gatavs iet, jo tas man lielākoties bija savu spēju un ekipējuma pārbaudes skrējiens, un reāli biju domājis, ka uzvaras liktenis jau sen kā būs izšķirts.

Kopā ar Leivo Sepp.

Kopā ar Leivo Sepp.

Ļāvos igaunim aizskriet un pēdējos 3 km tik tiešām cīnījos ar dēmoniem galvā, lai piespiestu sevi skriet. Šajā distances nogrieznī igaunim zaudēju 4.5′ un finišēju ar laiku 9:18:45, kas gan vēl nav parādījies oficiālajos rezultātos, jo organizatori laiku fiksēs no GPS iekārtas. Katrā ziņā biju gandarīts par to, ka kopumā noskrēju diezgan kvalitatīvu savu pirmo simtnieku, protams, ka ir daudz ko pielikt un daudz nianses jāuzlabo, bet tam visam ir jābūt gatavam. 100 km skrējiens nav skrējiens, kurā ir vieta sīkumiem, un šoreiz pārāk daudz sīkumu un nianšu patraucēja, lai izpildītu vismaz plānu B.

Rezultāti, informācija un GPS sekošana: spied šeit.

Finišs

Finišs

Dažas no niansēm un reizē arī atziņām:

1. ultrā sīkumu nav. Ja Tev soma sāk spiest vienā vietā, tad diez vai kaut kas mainīsies distances laikā un pie pirmajām šādām pazīmēm soma būtu jāpārkārto. Es to neizdarīju un 60 km noskrēju ar to, ka dzeršanas sistēmas savienojums ar caurulīti dūrās mugurā.

2. Neoprēna zeķes ir labas, tad ja tik tiešām ir auksts un mitrs. Biju domājis, ka vairāk distance būs ar slapjām vietām, kas tā arī bija pirmajos 40 km, bet pēc tam slapjas kājas dabūt nevarēja. Distances vidū zeķes vajadzēja pārvilkt, bet es turpināju ar neoprēna, kas beidzās ar diezgan noberztiem atsevišķiem kāju pirkstiem, jo neoprēna zeķes savu pamatfunkciju nepildīja.

3. Ja skrien 100 km distanci, tad negaidi finišu pie 90 km un turpini uzņemt enerģiju pēc izstrādātā uztura plāna. Es šajā gadījumā pārāk ātri sāku gaidīt finišu un nekoncentrējos uz uzturu distances beigu nogrieznī. Leivo pēdējos 10 km apēda vienu šokolādes batoniņu un pieminēto enerģijas želeju.

Tagad laiks atjaunoties un kādu brīdi treniņos padarboties mierīgāk, lai pēc 2 nedēļām ar pilnu jaudu varētu atgriezties treniņrežīmā un gatavoties jaunajai sezonai. Līdz pirmajam Stirnu Buka posmam īsti nekas ieplānots nav, neskaitot Noskrien Ziemu posmus. Tiekamies takās!


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Prāgas piedzīvojumi jeb Pražská stovka.

Ar skatu uz Vyhlídka Máj

Ar skatu uz Vyhlídka Máj

Ir 2012.gada decembris.

Vēl nebija pievarēts šī gada pirmais kalnu skrējiens, kad tika kalti jauni plāni par šī gada trešo kalnu skrējienu Prāgā – Pražská stovka, jeb vienkāršā valodā runājot – par Prāgas simtiņu decembrī. Lasīt tālāk.

Madeira 2019

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

To, ka šogad ziemā nebūs nekādas Kanāriju salas, jau zināju pērn pēc finiša. Tāpēc Daces provokācijai vasarā par to, kura no mums ātrāk finišēs tajā trakajā skrējienā, nepadodos. Nav jau tā, ka es tur negribētu atgriezties, es gribēju pērn un gribu aizvien, bet ne šogad. Taisnības labad jāsaka, ka janvāra vidū pavisam nedaudz pietrūka, lai es pamestu visu pusratā, apmaksātu TGC360° dalību, nopirktu aviobiļetes un pazustu nekurienē uz nedēļu. Mani no tā paglāba ziema, sniegs un distanču slēpošanas sacensības.   Lasīt tālāk.