Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Pirmais Zelta maratons

Smadzenes pamazām atgriezušās normālā temperatūras režīmā, tad nu vēsu prātu var nedaudz atskatīties uz to, kas manā pirmajā Zelta maratonā tika izdarīts un kurām astēm vēl netika pārkāpts.

“Tet Rīgas maratons” sanāca diezgan jubilejīgs pasākums – desmitais skrējiens virs 40 km, piektais maratons, piektais skriešanas gads, trešais maratons, kurā skrienu uz nopietnu rezultātu. Pērn neizdevās sasniegt visu, ko vēlējos, tāpēc šogad bija negants nodoms visu paveikt krietni labāk.

Tiesa, aizvadītā gada nogalē un šā gada sākumā izejas pozīcijas kalnu gāšanai bija, maigi sakot, diezgan nožēlojamas. Pēc Tartu maratona un Taisnā maratona rudenī un ziemā biju galīgi palaidies slinkumā, tauki krājās ģeometriskā progresijā un uz gadumiju biju sasniedzis jau 85 kg, kas manam augumam ir kādi 20 kg par daudz. Turklāt decembrī pamanījos pamatīgi nožauties ar riteni, pilnā sparā ietriecoties bruģī ar kreiso ceļgalu. Par laimi, ilgi tas skriešanai netraucēja, kaut arī zem galda nevarēju palīst vēl pāris mēnešus. V02 max bija nokrities līdz 49 (pērn pirms maratona bija 58) – varētu bimbāt un doties pensijā, tomēr nez kā atnāca ikgadējā gadumijas motivācija, uzcepu varenus treniņplānus (gandrīz visu no pērnā gada plāna) un sāku rukāt.
61104209_2115570938490653_1274708802683273216_o
60911093_2115372311843849_3753882411197267968_o

Centīgie treniņi (beidzot sāku nedaudz vingrot un samērā regulāri plankot) tomēr deva savu un uz marta beigām forma bija jau labāka nekā pērn. Jau pašās marta beigās tīri labi noskrēju Carnikavas Stirnu buka Lūša distanci, bet aprīlis bija īsts kaujas mēnesis. Vispirms LSC mačos par 40 sekundēm laboju savu PB 5 kilometros, sasniedzot 19:08, pēc tam ar visu nevajadzīgā līkuma izmešanu nedaudz uzlaboju PB Liepājas pusmaratonā, sasniedzot 1:28:55, dažas dienas vēlāk teju par minūti treniņā stadionā uzlaboju PB 10 kilometros – 40:26 un vēl pēc dažām dienām noskrēju līdz šim ātrāko 1 km – 3:31. Tērvetes Stirnubuks gan sanāca nožēlojams, bet pirmais karstums paliek pirmais karstums, un tad iemēģināju spēkus tempa turēšanā Daugavpils pusmaratonā uz 1:40 tempu (iepriekš kaut kā neticējās, ka pusmaratonu šādā ātrumā var skriet čillojot un pļāpājot).

Pēdējās nedēļas pirms maratona bija skarba darba pilnas, un izdevās noskriet tādus treniņus, kas iepriekš nebija izdevušies, piemēram, piecas reizes 600 m ap 4min/km ar atpūtu 600m maratona tempā (laba tā atpūta) vai 8x1km ātrumā ap 4 min/km. Jutos tīri gatavs gāzt kalnus maratonā, arī tālās laika prognozes rādīja tīri patīkamu laiciņu – zem 20 grādiem.

Atšķirībā no pērnā gada maija, kad viss mēnesis bija diezgan karsts un uz maratonu pat palika diezgan pieņemams laiks, šogad karstumam gatavošanās izpalika un drīzāk bija iespēja apsaldēties. Nākot tuvāk startam, vērojot laika prognozes, pamazām aina vērās aizvien bēdīgāka un pēdējās dienās bija skaidrs, ka gaidāmi nevis rekordi, bet katastrofa.

Iepriekšējā dienā biju nofraktējis asistentu, kurš man trijās vietās trasē pie dzirdināšanas punktiem varētu pasniegt pa pudelītei ar vitargo šķīdumu, līdzi paķēru trīs kofeīna želejas. Starta rītā un iesildoties jutos tīri žiperīgs, varēja just, ka kājas pēc vieglās nedēļas raujas skriet. Tomēr jau bija manāms, ka saulīte kož un starta pūlī bija tīri silti. Pēdējās minūtēs pirms starta nolēmu, ka šādos laika apstākļos par tuvošanos 3 stundu robežai var aizmirst, tāpēc jāmēģina uzlabot PB, palienot zem 3:12, tātad jāskrien tempā ap 4:30.

Tādā tempā arī sāku rikšot un sākums bija tīri viegls, kaut gan, uzgriežoties uz Elizabetes ielas, uzreiz varēja just saulītes maigos sveicienus. Pirmie 10 km aizgāja pat krietni ātrāk nekā plānots, daži km pat uz 4:19-4:22. Saulīte cepināja no augšas, asfalts no apakšas, bet centīgi laistījos pie katras iespējas un vēl varēja izturēt. Tomēr pēc AB dambja uz Mūkusalas ielas temps sāka kristies un garām aizrikšoja VSK Noskrien Senioru komandas biedrs Jānis.

Uz Salu tilta un Krasta ielā vairs viegli negāja, temps jau bija ap 4:35-4:45 min km. Norunātajā vietā asistents bija kaut kur pačibējis vai pats nepamanīju, tāpēc nācās vien strēbt ūdeni. Pie starta/finiša zonas mani noķēra un apdzina 3:15 tempa turētāji, mudināja skriet līdzi, bet nu jau bija skaidrs, ka PB vairs nespīd. Dažbrīd arī pakratīja drebuļi un galvā sāka kaut kas šalkt, tāpēc nolēmu slinkot un rekordus pataupīt cilvēcīgākiem laika apstākļiem. Pēcpusdienā arī bija meitai jārīko dzimšanas dienas ballīte, tāpēc izdomāju, ka labāk pasaudzēt sevi un nejauši nenoraut pasākumu.

60866473_2115447938502953_7758564983763369984_o
Tālāk jau nāca mežonīgi garie Skanstes plašumi, kas, kā likās, nekad nebeigsies. Redzēju dažu labu par mani krietni pārāku skrējēju nolūzušu trases malā, kas omu neuzlaboja. Asfalts cepināja kājas, saule cepināja galvu. Lējos, lējos, mērcējos. Redzēju čali ar ananāsu uz galvas, prātā ienāca dusmas – kāpēc nav sagriezis šķēlītēs, lai var arī citi var pacienāties, ko?

Tā, ceptām vārnām krītot uz galvas, pamazām sasniedzu Ķīpsalu. Asistents bija pazudis bez pēdām, bet, par laimi, atgriežoties no Skanstes, daudzus kilometrus līdzi uz velo brauca Arnis, kurš jau bija noskrējis pusmaratonu. Tā nu dabūju gan vitargo, gan kofeīna želeju, gan daudz labu uzmundrinājumu. Temps turējās vēl ciešams, ap 4:50 – 5:05 min/km. Kaut arī ārā kļuva aizvien karstāks, pašam vairs nez kāpēc tik karsti nelikās, laikam jau bija vienalga un gribējās ātrāk tikt maratonistu finiša zonā pēc aliņa. Ķīpsalā noķēru un apdzinu Jāni, un tad jau vairs līdz finišam nekas vairs nebija atlicis. Pie paša finiša paātrinājos, jo mēģināju apdzīt vēl vienu čali, bet šis i nedomāja padoties un tā nu paliku gribot. Tad sirsnīga sagaidīšana finišā, maratonistu alus un stīvais ceļš mājās.

60947197_2115464505167963_4693678301317693440_o

61294934_2115465108501236_2409764231181238272_n
Tā nu šis sanāca mans karstākais maratons. Rezultāts 3:22:58, otrais ātrākais maratons. Tik daudz lējos ar ūdeni, ka biju slapjāks nekā lietus laikā. Tiesa, ir bijuši skrējieni virs +30 grādiem Stirnu bukos, bet tajos bija pavisam cits ātrums, bieži koku ēna un veiksmīgi iztrūka cepinošais asfalts zem kājām.

Tagad jāgaida kāds vēsāks un daudz maz plakans maratons, gan jau tad PB kritīs, bet tagad dienas kārtībā Rīga-Valmiera 107 km riksis, kas beidzot jānojož ātrāk par 11 stundām, kā arī Vilkaču maratons, kuram pieteicos prāta aptumsumā, jo kalnos pat uzkāpt nevaru, kur nu vēl uzskriet.

Bez šamaņiem

Pērnā gada septembrī, vērojot 12 stundu sacensības “Pārspēj sevi” kā līdzjutēja, tik ļoti iepatīkas sacensību formāts un atmosfēra, ka nolemju – nākamgad šajās piedalīšos pati! Jo, galu galā, tas velniņš jau sen mani tirda, ka viena maza ultriņa jau nu katram sevi cienošam cilvēkam ir jānoskrien, lai var godīgi mazbērniem acīs skatīties. Un šīs ir tieši īstās sacensības, kur nav jābaidās, ka sētnieks nokops finiša zonu, pirms esmu atskrējusi.

Ja savam pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni un atbildīgi, neiztrūkstot šaubām par savām spējām un varēšanu, tad par šo man bija pārliecība kā divpadsmitstāvu māja. Jo 12 stundās jau nu kādus 50 kilometrus notipināšu, kas liekas tīri pieņemams cipars, lai skaitītos ultra. Nu, ja pieveikšu 55, tad jau būšu laimīga.

Jaungada Divplākšņu ballē tiek izlozēta bezmaksas dalība stafetei, un kāds man piedāvā veidot komandu. Atsaku, jo man citi plāni – skriešu visas 12 h. Pati izlozēju dalību Rīga–Valmiera, un visi starā – es tak tikko biju kaut ko čaukstējusi par nelielu ultriņu. Nē, nē! Bet kaut kāds 1 % domu iezogas prātā to izmēģināt. Tad manī pamostas R–V brīvprātīgais, kurš vienmēr uzskatījis, ka tādus plānā galdiņa urbējus kā es vajag noņemt no trases jau uz starta līnijas, un vēsā mierā atdodu savu dalību nopietnākam skrējējam. Palikšu pie saviem plānotajiem 50–55 kilometriem!

Nedaudz pačīkstu, ka man nebūs kompānijas, un Mārtiņš nav ilgi jāpierunā. Piesakās, ka arī skriešot 12 stundas. Tad, lai mums palīdzētu skrējiena beigu daļā, tiek noorganizētas trīs Divplākšņu stafetes komandas. Īsta atbalsta komanda. Īsta Divplākšņu invāzija “Pārspēj sevi” sacensībās!

Visu ziemu grasos sākt nopietni gatavoties savai pirmajai ultrai, bet vienmēr atrodas kādi attaisnoti un neattaisnoti iemesli, lai paslinkotu. Vingroju gan cītīgi, un uz starta brīdi man bagāžā ir šogad noskrieti 3 skrējieni pa 12 km un viens Stirnu buks – 23 km. Pārējie skrējieni tik 7–8 km.

Sacensību diena ir klāt. Uztraukuma nekāda, apņēmība liela. Šodien būs mana pirmā ultra. Dažas minūtes pirms starta uzzinu, ka esam tikai 4 sievietes. Oi! Tas nozīmē, ka pēdējā palikt negribu, un jācīnās par trešo vietu.

Stratēģiskais plāns – visu laiku skriet komforta zonā un nekādas aizelšanās nepieļaut. Tātad, lēnām un neatlaidīgi. Pirmo pusmaratonu noskrienu bez staigāšanas un saprotu, ka jāskrien vēl 9,5 stundas. Kaut kas traks! Tas taču nav iespējams! Turpinu skriet ar staigāšanas īspauzītēm. Nekādas sēdēšanas nebūs, tad nevarēšu saņemties turpināt. Apmēram pusē pamanu, ka man sapampuši roku pirksti. Satieku mūsu Divplākšņu profesionālo medmāsu un vaicāju, vai tas nav pirmsnāves sindroms. Viņa mani nomierina un saka, ka ir. Jādzer vairāk ūdens un jāskrien ar augstāk paceltām rokām. Tā arī daru, un no malas noteikti izskatās, ka esmu atnākusi vingrot. Garlaicīgi nav nemaz. Visu laiku atrodu kādu, ar ko kopā paskriet vai pastaigāt. Kompānija visu laiku mainās.

Uzmundrinājumu netrūkst. Tiesneši katrā aplī sagaida ar ovācijām, it kā es skrietu par pirmo vietu. Tas ir patīkami un liek pasmaidīt un saņemties.

Nemanot tiek noskrieti mani plānotie 50 km, un prāts man priecīgs. Tā ir mana pirmā ultra! Esmu ultraskrējēja! Ķeksītis mērķu grāmatā ielikts! Turpat arī mani sapņu 55, pēc kuriem man jābūt laimīgai. Esmu ar! Bet vēl taču laika papilnam! Jāturpina. Sāk mocīt tulznas, jo es jau nekad nebiju dzirdējusi, ka ar jaunām zeķēm nevajag skriet ultras. Jāmācās no savām kļūdām. Pēdas deg, un pēc 63 km paņemu nūjas. Mēģinu turēties pie nūjām, lai mazāks svars uz pēdām.

Šoreiz šamaņi ar mani nerunāja. Mans pirmais maratons bija emocijām bagātāks. Savu pirmo ultru es vienkārši pieveicu, un man nebija tādas domas, ka to nevarēšu. Diena bija skaista un izdevusies! Saulīte spīdēja, pīlītes pēkšķēja, smuki džeku dibeni gar acīm zibēja.

Visvairāk emociju sagādāja stāvēšana uz pjedestāla blakus Sigitai. Tas bija ļoti pagodinoši! Trešā vieta, pieveikti 73,649 kilometri, medaļa, diploms un dāvanu maisiņš ar gardumiem.

“Nē, nē, nekad vairs!” turējās divas dienas. Kad pēc divām dienām vīrs jautāja, vai bija vērts tā mocīt sevi, ja pēc tam jāklibo, teicu, ka bija gan! Bet vairāk gan tik garas distances neskriešu. Ja nu vienīgi vēlreiz šajā pašā skrējienā citugad!

Uzlabotā Maltuve.

Purvu un taku skrējiens Maltuve, kas norisinās Maltuves purvā, pērn bija starp maniem mīļākajiem skrējieniem, tāpēc nebija nekādu šaubu, ka šogad jāskrien atkal. Vienīgais jautājums – kuru distanci ņemt? No apkārtējo skatieniem redzu, ka nav vairs nekāds noslēpums, ka man iekšās aug maziņš hiēnbērniņš. Tas nu reiz ir apstāklis, kas ietekmē skriešanu. Šogad ir divas distances – 5+ un 18+. Piecītis par īsu, tur pat kājas netiek saslapinātas, tāpēc atliek viens vienīgs variants – skriet visu. Nu labi, lai notiek!

Starta dienā jūtos labi, stresa nav, jo es apzinos, ka šogad jau nu nekādu pjedestālu nebūs. Var skriet mierīgi un arī pastaigāties, ja tā labpatīk. Šogad trase ir sausāka nekā pērn. Par agru sapriecājos – smilšu ceļi tak ir izžuvuši! Cik grūti ir skriet pa smiltīm! Sākumā skrienu, jo nogurusi neesmu. Brīnumainā kārtā pat neesmu pēdējā no skrējējiem. Slapjā stiga jau pazīstama, tāpēc nav nekāda pārsteiguma – kājas ir slapjas, un tā tam Maltuvē jābūt. Gaidu īsto purva posmu. Kad sāku skriet pa to, esmu pārsteigta, ka daudzi nekur tālu nav aizskrējuši. Purvs ir salīdzinoši silts, pārāk arī negrimst. Pilnīgi citas sajūtas nekā pirms gada. Brīnos pati par sevi – kā es purva vidū spēju kādu noķert un apdzīt? Maziņais palīdz? Varbūt vienkārši purvi ir mana ekosistēma un viss. Pa viršiem vairs nevar tik ātri paskriet, tāpēc pastaigājos. Bērzu birzīte, meža ceļš, melno dubļu pleķi, kuri šogad ir izzuduši, pazīstamas stigas, kuras arī šogad ir izžuvušas. Purvam cauri ir, tālāk jau būs vieglāk, es visu atceros.

Tā, kas tas tāds? Pērn tāda pagrieziena nebija! Jāskrien nevis pa sauso, gaišo ceļu, bet gan iekšā tieši viršos! Nezinu, vai tas ir slikti, jo gaišais ceļš sastāv no irdenām smiltīm. Esmu jau piekususi, tāpēc pa viršiem pastaigājos. Ļoti skaista apkārtne, es jūsmoju un vispār nejūtos kā sacīkstēs. Pēc viršiem ir grāvis ar fotogrāfu, bet man laikam laba fotogrāfija nesanāks – grāvim es smuki tieku pāri. Fotogrāfs saka, ka citi esot tur pamatīgi iežampājušies. Bufete ir klāt, paēdu par prieku brīvprātīgajiem, kuri paziņo, ka es esot pirmā, kura normāli paēd. Es esot devītajā vietā. Aiz muguras pieskrien desmitā vieta. Nu ir pavisam skaidrs, ka esmu kaut kur tālu no pirmajām vietām, par ko man pārsteiguma nav. Tipinu uz priekšu un skatos, ka no nepareizās puses pieskrien bariņš cilvēku. Esot nepareizi aizskrējuši. Kā tur varēja nepareizi aizskriet? Manuprāt marķējums bija izcils! Tuvākajā kilometrā mani apdzen jauni un jauni kadri, kuri vienā vai vairākās vietās apmaldījušies. Ko es varu teikt? Lēnāk jāskrien vai rūpīgāk jāskatās! Sākas kaut kāds pumpuļains meža posms, kurā mani apdzen tā desmitā vieta. Labi, tagad es esmu desmitā. Par to vairs nedomāju. Prātoju, cik vēl varētu būt palicis, ko skriet. Nogurums ir klāt, reizēm pastaigājos arī skrienamās vietās, bet nevienā brīdī nepienāk domas, ka gribētos ātrāk finišu. Tas purvaini mežainais apvidus ir tāds, ka gribas tikai smaidīt un baudīt to vēl un vēl!

Beidzas visādi izmainītie trases posmi, nonāku pazīstamā vietā, kur pirms gada bija kārtējā žampa. Šoreiz tieku pāri bez jaunas iekāpšanas slapjumā. Sāk gribēties uz krūmiem. It kā vairs nav tālu līdz finišam, bet tā sajūta spiež arvien vairāk. Būtu stulbi ciesties tagad vairākus kilometrus un tomēr iesprukt krūmos beigās, tāpēc rīkojos, kamēr vēl ir mazie kociņi. Tā, tagad ir vieglāk. Pazīstamā stiga ar kalnu galā. No pieredzes zinu, ka skats ir mānīgs – būs jāskrien pa leju. Skrienu tuvāk, kas tad tas? Redzu bultas, kas ved kalnā augšā! Vēl viens trases zīmētāju pārsteigumiņš! Bet man patīk, visapkārt ir skaista daba. Sākas atkal pazīstamas vietas, jūtu finiša tuvumu, bet spēki ir galā. Negrasos skriet caur pārpūli, tāpēc staigāju vēl vairāk, lai gan patiesībā te tikai vienreiz vajadzētu saņemties, un finišs pats uzskrietu virsū. Nekur jau šamais nepazūd – pēdējā slapjā stiga, kura šogad ir gandrīz sausa, un viss – finišs, tēja un pīrādziņš. Un beigās izrādās, ka tā desmitā vieta, kura pārtapa par devīto, ir trešā vieta grupā. Manā grupā. Es esmu brīnišķīgajā ceturtajā vietā. Ja būtu nepaslinkojusi šur un tur, ja nebūtu gājusi krūmos, ja… Ai, nav jārēķina! Es gaidu maziņo, tāpēc nekādu cīņu šogad! Diena bija burvīga. Ziniet, ko darīšu nākamgad? Skriešu atkal Maltuvi!

Louzantrail (Jānis Kūms)

Šogad sezonu iesāku par mēnesi ātrāk nekā pagājušajā gadā un iesāku to Portugālē ar Louzantrail ultra. Pagājušās sezonas nogalē parādījās informācija sociālajā vidē, ka šajā pasākumā startēs Andris Ronimoiss un drīz vien manā facebook iebira vēstule no portugāļu drauga ar bezmaksas ielūgumu uz šo skrējienu. Tā kā šī gada Kanāriju salu plāni bija atcēlušies, tad divreiz man nebija jājautā un es piekritu startam, lai nedaudz izrautos no Latvijas ziemas un notestētu kādā virzienā attīstās treniņi. Galvenais brauciena mērķis bija aplūkot Pasaules čempionāta trasi, jo šis mačs notiek praktiski blakus. Vienu brīdi apsvēru domu skriet 29km distanci, jo šī distance bija Spānijas nacionālais Golden Trail sērijas posms, bet ātri šo domu atmetu. Uz tik īsu distanci negribējās doties tādu gaisa gabalu, tāpēc startēju garākajā distancē – 43km ar 3000 kāpuma metriem.

Kafijas baudīšana akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Matias Novo

Kafijas baudīšana akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Matias Novo

Portugālē ierados kompānijā ar dažiem citiem Latvijas taku skrējējiem (Ilze, Anete, Roberts), pārlaidām nakti Porto, kur mums pievienojās Andris, otrā rītā neliela ekskursija pa Porto vecpilsētu ar Pastelārijas apmeklēšanu brokastu vietā un varējām doties 1,5h braucienā, lai sasniegtu kalnus un notestētu pirmos 16km no PČ trases. Nākošajā dienā notestējām vēl 4km, bet pēdējā dienā pēc Louzantrail es nostaigāju/noskrēju vēl aptuveni 9km. Līdz ar to kopā paspēju apskatīt gandrīz 30km no PČ trases un savākt praktiski visu kāpumu, kas mani sagaidīs tur Jūnijā, t.i. 2000 augstuma metrus. Šogad PČ distance būs “īsā” – 44km ar 2200 kāpuma metriem. Šobrīd man nezināms paliek pēdējais noskrējiens un pirmie 3 starta kilometri, bet ar to visu var paspēt iepazīties arī Jūnijā.

Foto sesija Gondramaz ciematiņā. Foto: Anete Švilpe

Foto sesija Gondramaz ciematiņā. Foto: Anete Švilpe

Tagad laiks atskatam uz pašu Louzantrail ultra!
Tā kā pirms starta nebija īsti nojausmas par to, cik stipri būs konkurenti, protams, izņemot pašus atpazīstamākos, starp kuriem bija arī Andris, tad par kaut kādu konkrētu vietu nemaz nedomāju, bet kā ierasts pēc ITRA reitinga pierēķināju sev iespējamo finiša laiku, ņemot vērā izvirzītos finišētāja kritērijus. Man sanāca, ka būtu jānoskrien nedaudz virs 5,5h, bet lai būtu lielāka motivācija, tad maksimālo mērķi nospraudu finišu 5h, kas gan krietni pārsniedza manu līdz šim labāko varējumu ITRA reitingā. Precīzāku laika plānu arī nevarēja salikt, jo šādu distances garumu šajās sacensībās skrēja pirmo reizi, iepriekšējās reizes ultra bija aptuveni 50km gara. Vienīgais ko izdarīju, lai kaut cik saprastu savu skrējiena grafiku bija tas, ka uz numura sarakstīju organizatoru nosauktos starplaikus uzvarētājam, kuram finišs bija paredzēts pēc 4h25min…
Starta šāviens svētdienā 8:00 no rīta. Tā kā dzīvojām ļoti tuvu sacensību centram, tad es nolēmu uz startu doties skriešus, lai nav lieka burzma pirms starta. Pirms starta man bija jāsatiek pārējie kolēģi, lai savāktu mašīnas atslēgas, jo no auto kompānijas mans finišs plānojās visātrāk. Andris šeit neskaitījās, jo mitinājās sacensību organizatoru sarūpētā viesnīcā. No lieka stresa tāpat pirms starta neizbēgu, jo sanāca neliela ķibele ar ekipējumu, kura novēršanai patērēju pāris vērtīgas iesildīšanās minūtes. Pēc obligātā ekipējuma pārbaudes ļoti žigli izlauzos līdz pašai starta priekšai, jo distances sākums ātri vien sasniedza pirmo kāpumu, tāpēc negribējās lieki iesprūst aiz kāda lēnāka sportista muguras uz šaurās takas.
Īsi pirms starta šāviena. Foto: Miro Cerqueira

Īsi pirms starta šāviena. Foto: Miro Cerqueira

Starts – CASA DO GUARDO (10,1KM +990M)- 01:09:45; 7.v.

Distances pirmais kilometrs pa asfaltu un pēc tam sākas gandrīz kilometru garš kāpums līdz pirmajam starpfinišam, kurš ir pēc pieveiktiem 10,1km. Sākumā ļoti ātri iezīmējas līderu trio, starp kuriem ir arī Andris, bet es esmu nolēmis nepārķert startu, jo jāskrien pietiekoši ilgi. Ap sevi redzu pāris nopietnus skrējējus un vairākus optimistus. Sākoties kāpumam, esmu aptuveni 10.v. un tā arī turos, kaut varētu nedaudz ātrāk. Kopumā kāpums nav smags un ir maz tādu vietu, kur būtu jāpāriet soļos. Sev par pārsteigumu visu laiku kādas minūtes robežās redzu arī Andri, bet pirmie divi džeki gan diezgan pārliecinoši iet prom no pārējiem. Kāpuma vidū esmu nedaudz raitāks un pāris džekus apdzenu, nozīmējos fotogrāfam un ir pienācis laiks apēst pirmo enerģijas želeju. Tagad seko šo sacensību higlihts, kad sacensības man varēja arī beigties un beigties visai bēdīgi. No aizmugures izdzirdu bļaušanu, bet nogāzes kreisajā pusē nenormālu zaru brīkšķēšanu. Pagriežu galvu un tur pa nogāzi uz leju milzīgā izmisumā lejā skrien aptuveni 400kg smags briedis! Arī es sāku bļaut ar cerību, ka briedis aizies atpakaļ uz augšu. Nekā, tas turpina nākt lejā, nogriežot man ceļu atpakaļ, atstājot izvēles iespējas – vai nu stāvēt, vai skriet pa taku prom, pagriežot briedim muguru. Esmu reāli apmulsis, pārējie skrējēji, kas atrodas starp mani un briedi, stāv un bļauj, bet briedis virzās pa taku uz manu pusi. Pieņemu lēmumu skriet maksimāli ātri prom ar cerību, ka briedis aizies lejā pa nogāzi. Uzsākot pirmos bēgšanas soļus, izslīdu uz dubļiem un sajūtu spēcīgu grūdienu sānos un attopos rožu krūmā. Briedis arī ir skrējis pa taku un nu pēc manas nostumšanas no tās dodas lejā pa nogāzi, kas ir aizaugusi ar rozēm un sakritušiem kokiem. Tas mēģina izlīst zem nokrituša koka, kas viņam neizdodas, un nu tas ir iesprūdis zem koka un nežēlīgi bļauj. Es esmu nelielā šoka stāvoklī un nevaru saprast, vai iet briedim pa taku garām, cerot, ka tas tik tiešām būs tā iesprūdis zem koka, ka netiks ārā, vai arī palikt stāvēt. Ir taču sacensības un priekšā esošie sportisti sen jau ir gabalā, bet visi aizmugurē esošie tuvojas man. Nolemju lēnā garā pasoļot briedim garām, un tiklīdz esmu tam garām, tā atsāku skriet un atpakaļ vairāk neskatos. Esmu izsprucis sveikā no cīņas ar briedi, laika izteiksmē pazaudētas kādas 40″ (pēc GPS datiem) un man ir iestājusies panikas lēkme, kas apgrūtina elpošanu. Ir nepieciešams nomierināties un atgūt ritmu! Izdzirdu aiz sevis konkurentu soļus, tātad viņi arī ir veiksmīgi tikuši briedim garām, tāpēc nolemju turēties kopā nelielā skrējēju grupiņā, lai atgūtu ritmu. Lēnā garā viss nostājās savās sliedēs un pēc kāda brīža jau atkal skrienu raiti un izvirzos grupiņas priekšgalā, jo no priekšā esošajiem neviens īsti negrib “strādāt”. Tuvojoties kāpuma beigām, atkal priekšā ieraugu Andri, kas mani samotivē viņu noķert, to arī pašā augšā izdaru un paspējam pārmīt dažus vārdus pirms sākas pirmais nopietnākais noskrējiens līdz kontrolpunktam. Tajā ierodamies 4 džeki kopā, kur es esmu pēdējais no viņiem. Paskatoties laika plānā, šo distances nogriezni esmu veicis par 3′ lēnāk nekā bija plānots ātrākajam skrējējam, līdz ar to, neskatoties uz starpgadījumu ar briedi, esmu apmierināts ar pieveikto 1/4 distances.

Pirmajā kāpumā, īsi pirms sastapšanās ar briedi. Foto: Ze das foto

Pirmajā kāpumā, īsi pirms sastapšanās ar briedi. Foto: Ze das foto

CASA DO GUARDO – TALASNAL (6,3KM +460M) – 0:45:19; T=01:55:04, 5.v.

Uzreiz pēc kontrolpunkta turpinās noskrējiens, kurš ir gana tehnisks, tāpēc portugāļu džekus pazaudēju, bet man izdodas tikt garām un arī pazust no Andra redzes loka. Neko darīt, būs jāpastrādā vienam, lai pieķertu portugāļus. Jo zemāk noskrējienā nonākam, jo tas paliek tehniskāks un ieskrienam nogāzē, pa kuru tek upīte. Jau no treniņiem zināju, ka šādas vietas ir ļoti tehniskas, bet vēl grūtāku pārvietošanos padara tas, ka šajā vietā pievienojas nūjotāji, kuri pa trasi vairāk slāj un pļāpā, nekā koncentrējas uz to, ka viņi šobrīd uz šīs takas nav vieni. Drīz vien tehniskais posms beidzās, taka paliek gana plata un priekšā ieraugu vienu no saviem portugāļu kompanjoniem, kurš,kā izrādās, ir arī vietējā skrējēju zvaigzne, jo viņu nepārtraukti kāds uzmundrina, un vietās, kur trase šķērso lielo ceļu, ir arī atbalstītāji. Kā vēlāk izrādās, tad tas ir visai nopietns Portugāles skrējējs, t.sk. bijis Portugāles taku skriešanas izlasē – Luis Duarte (ITRA performance index 815). Kāpumā ātri viņu saķeru un nu ir laba kompānija. Uz augšu pārmaiņus viens otru apdzenam, viņam ļoti patīk uzmundrināt – go, go, go. Tuvojoties akmens ciematiņam Talasnal, tuvojas arī nākošais kontrolpunkts. Pirms paša kontrolpunkta saprotu, ka būs obligātā ekipējuma pārbaude, tāpēc laicīgi noņemu mugursomu un to atrādu tiesnešiem. Šajā kontrolpunktā iestiprinos nedaudz vairāk sev ierastajā kombinācijā – kola un apelsīni. Pamanu, ka šajā kontrolpunktā manam draugam ir atbalsta komanda, kas viņam iedod jaunas pudelītes, pienes kolu un kamēr es eju pēc otras kolas glāzes, tikmēr viņš paspēj veiksmīgi izslīdēt no KP un pazūd lejā noskrējienā. Neko darīt, jādodas arī man!

Kāpiens akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Miro Cerqueira

Kāpiens akmens mūru ciematiņā Talasnal. Foto: Miro Cerqueira

TALASNAL – KM23 (5,4KM +433M) – 0:44:40; T=2:39:40, 4.v.

Noskrējiens turpinās un tas sasniedz lielāku upi, kur jāskrien ir tā kā gar levadu, bet labākais tajā visā ir tas, ka uzmūrētajai levadai vienā pusē ir ūdens, bet otrā pusē nav norobežojošās konstrukcijas un tur atrodas visai nepatīkams kritiens. Posms nesanāk diez ko raits, bet atkal ļoti ātri priekšā ieraugu Luišu un, kā sākas kāpums, tā esmu viņu noķēris. Kādu brīdi paturos aiz viņa, bet jūtu, ka varu skriet nedaudz ātrāk, jo taka nav visai klasiska, bet nedaudz līdzīga Skandināvijas orientēšanās apvidum, kur ik pa laikam ir jāpārkāpj klints bluķiem vai jānolec un skriešanas ātrumam nav tik liela nozīme kā veiklībai. Vienīgais, kas no šī posma paliek atmiņā, ir tas, ka, tuvojoties kontrolpunktam, esmu nedaudz no sava drauga atrāvies un uz kontrolpunktu ir jādodas augšā pa visai briesmīgu nogāzi, kurā netrūkst arī rožu krūmu un vēl visādu drazu. Ierodoties kontrolpunktā, saņemu bagātīgas ovācijas, kā arī izpelnos to, ka viens no organizatoriem man cītīgi stāsta, ka tepat priekšā 2′ ir 3.vieta un 5′ priekšā ir 2.vieta. Tiklīdz kontrolpunktā ierodas Luiš, tā es to nolemju pamest, bet tā vēlāk izrādās, ka ir mana kļūda, jo šo kontrolpunktu neizmantoju pilnībā un pārāk maz iestiprinājos. Šajā brīdī uzvarētāja laika plānam zaudēju nepilnas 19′, kad praktiski pieveikta puse distances un gandrīz jau 2000 augstuma metri. Nav slikti un izskatās, ka, tā turpinot, varētu ierakstīties max plānā un izskriet 5h, jo distance no 32.km ved tikai uz leju.

Distances laikā biju iekārtojies arī 4.v. Fonā Luiš Duarte. Foto: Matias Novo

Distances laikā biju iekārtojies arī 4.v. Fonā Luiš Duarte. Foto: Matias Novo

KM23 – CANDAL (4,7KM +328M) – 0:33:30; T=3:12:10, 10.v.

Šis man bija distances smagākais nogrieznis. Uzreiz pēc KP distance sāka vest augšup pa nogāzi, kas būtu pielīdzināma Turaidas vai Ziediņkalna nogāzei slīpuma ziņā, bet atšķirība ir tāda, ka tās garums bija vismaz 4x garāks un visam pa virsu vēl pietiekoši dubļaina…No iepriekšējiem skrējieniem jau biju paņēmis atziņu, ka ilgstoši šādos kāpumos, kur slodze vairāk pāriet uz ikriem un katrs solis ir nevis jāuzceļ, bet jāizspiež, es palieku ļoti lēns un vājš. Tā tas bija arī šoreiz un šis kāpums man likās mokošs, garām paskrēja 5 džeki, kur pēdējais – tieši paša kāpuma beigās. Pēc kāpuma izejam uz diezgan lielas šosejas, pa kuru jāveic aptuveni 300m, bet es nevaru attīstīt pietiekoši lielu ātrumu, jo manas kājas ir ļoti sagurušas. Priekšā redzu pilnīgi visus džekus, kuri mani apdzina kāpumā, bet nespēju tiem tuvoties. Attālums starp mani un viņiem palielinās, līdz ar to prātā iezogas doma par to, ka tulīt nolūzīšu un mani viens pēc otra turpinās apdzīt citi skrējēji, tā teikt, iestājās lūzums, kuram būs jātiek pāri. Turpmākais posms līdz KP ir noskrējiens, diezgan labi skrienams, bet arī šeit es nespēju attīstīt pienācīgu ātrumu un spēju skriet tikai nedaudz zem 4:00 min/km. Traucē akmeņainais segums, tos nedaudz sit cauri maniem noskrietajiem Inov-8 Roclite 290 apaviem. Vēl viena mācība, pie kuras vainīgs paša slinkums, ka laicīgi nesarūpēju un neieskrēju jaunus Inov-8 apavus. Tuvojoties noskrējiena beigām, pamanu, ka man strauji tuvojas vēl viens skrējējs melnā tērpā – Andris! Labais, nopriecājos un gaidu, kad viņš mani noķers. Ieskrienot pilsētiņā Candal, to viņs arī izdara, beidzot Andra acīs redzu tādu kā vajātāja skatienu, es esmu bijis viņa noskatītais upuris. Sajūtu, ka viņš ir atpakaļ spēlē! Pasaku, ka man kājas ir izbeigušās, viņš tikai uzsauc, ka jāiztur, jo sākas pēdējais kāpums un pēc tam jau tikai uz finišu! Būs vien man jāsaņemas!

Augšā kalnā, kur zēģelē vējš. Foto: Matias Novo

Augšā kalnā, kur zēģelē vējš. Foto: Matias Novo

CANDAL – FA (5,5KM +560M) – 0:52:00; T=4:04:10, 12.v.

Sākas pēdējais kāpums, kurš kopā sastāda gandrīz 1000 augstuma metrus, jo pēc kontrolpunkta būs vēl nedaudz jāuzceļ līdz augstākai virsotnei šajā skrējienā (+1210m v.j.l.). Andri ātri vien līkumotajā posmā pazaudēju, bet tiklīdz izeju uz lielāka ceļa, kur pievienojas arī 29km distances skrējēji, tā Andri ieraugu sev priekšā aptuveni minūtes robežās. Šī daļa kāpuma ir jāskrien, man garām paskrien viena no 29km TOP dāmām, līdz ar to nolemju, ka šoreiz mani neviena dāma distances laikā neapdzīs un es saņemos skriet, apdzenu dāmu! Mani prieki ir īsi, jo 29km distance nogriežas pa kreisi, bet man jāiet pa labi. Pagriežos pa labi un priekšā ieraugu nebeidzamu kāpumu – tāda kā stiga, kas nāk lejā vai iet augšā kalnā (atkarībā, no kuras puses skatās…). Priekšā var redzēt ļoti tālu un redzu visus savus konkurentus, ieskaitot vēlāk 4.v. finišējušo itāli Donatello Rota! Andris viņiem diezgan strauji tuvojas, es arī kustos salīdzinoši raiti, šis kāpums man patīk, jo ir tāds, kurā es varu diezgan ātri virzīties uz augšu, brīžiem pat paskrienot. Vienalga, salīdzinoties ar priekšā esošajiem, es esmu lēnāks, par to liecina arī tas, ka man no aizmugures tuvojas vēl divi skrējēji, kas kāpuma beigu daļā arī mani apdzen. Sasniedzot kāpuma augšu, nākas atrādīties tiesnešiem, kas iespiež numurā zīmīti, ka es esmu te augšā bijis. Kā vēlāk izrādās, tad šis posms pret kalnu bija 1,5km garš ar 300 kāpuma metriem. Līdz KP atlikuši nieka 2km, kas jāveic visu laiku pret lēzenu kalnu un es atkal šajā posmā nespēju normāli paskriet. Slīpums, kas man nav parocīgs un esmu vājš. Sāk iezagties bada sajūta, kaut želejas esmu ēdis kā pulkstenis. Nolemju, ka laiks iestiprināties ar smago artelēriju, un no somas kabatas izvelku šokolādes Isostar high energy batoniņu, kurš garšo nenormāli labi, kā arī Isostar aprikožu marmelādes – līdzi bija 6, uzreiz apēdu 4. Vismaz kādu laiku ir ar ko nodarboties un izdzirdu kontrolpunkta tuvumu, kas man liek saņemties, jo tur dabūšu koliņu! Šos pēdējos 2km esmu veicis gaužām lēni – gandrīz 16′, kur normāli būtu bijis jāskrien 5min/km. Kontrolpunktā nolemju nedaudz uzkavēties, lai iedzertu siltu buljoniņu, uzēstu apelsīnus un sadzertos kolu. Zinu, ka man tas ir vajadzīgs, lai varētu jaudīgi noskriet pēdējo posmu, arī kājām nepieciešams nedaudz atjaunoties. Kontrolpunktā pavadu 2′ un sadzirdot, ka kāds atkal tuvojas, tā dodos prom!

FA – FINIŠS (12,10KM +290M) – 1:07:53, 12.v.
Atklātā kalna virsotne nav diez ko mīlīga, zēģelē spēcīgs vējš un gaisa temperatūra ir ap +6 grādiem. Viss, Janka, jābeidz sevi žēlot, aizmugurē pamanu 2 skrējējus un pie sevis nolemju, ka nevienu garām vairāk nelaidīšu. Sasniedzu kalna virsotni, spēki pēc uzēšanas atjaunojas un sāku 10km garo noskrējienu uz finišu. Noskrējiena sākums ir reti pretīgs, kas jau kuro reizi šajās sacensībās man liek atcerēties skyrunning, nevis trail running. Ātrums nekāds, akmeņi un klintiņas daudz, ļoti ceru, ka šāds nebūs viss noskrējiens! Labā ziņa tāda, ka no aizmugures man īsti netuvojas, tāpēc nolemju uztaisīt “zaļo pieturu”, kas jau kādu laiku prasās. Šādā vai savādāk veidā esmu uzkāpis praktiski pēdējos augstuma metrus šajā skrējienā un izeju uz ļoti plata zemes ceļa, pa kuru priekšā joņo virkne skrējēju no 29km distances. Tas man patīk, jo uzdzen sacensību garu. Esmu atkal ātrs un uz leju burtisko lidoju, neskatoties uz to, ka ceļu nomaina taka pa pļavu un vēlāk arī taka mežā. Ātrums brīžiem 3:30min/km un turpmākos 4km uz leju neskrienu lēnāk par 5min/km. Ļoti strauji pienāk noskrējiena tehniskākā daļa, kuru apskatījām vienā no treniņiem, līdz ar to es zinu, ar ko rēķināties, un turpinu apdzīt vienu skrējēju pēc otra, diemžēl visi no 29km distances. Parādās neliels cerību stariņš, ka varbūt izdosies saķert vēl kādu priekšā esošo no savas distances. Tuvojoties Lousas pilij, esmu diezgan pārliecināts, ka atlikušos 3km spēšu veikt gana kvalitatīvi, jo šo posmu izskrēju vakar! Domāts – darīts, un es skrienu – cauri parkam, gar upīti, garām smirdīgajai fabrikai, uz asfalta, uz bruģa, pēdējie pagriezieni un finiša taisne, iekšā ēkā un cauri finiša arkai! Gribēju nozvanīt finišētāja zvanu, bet kāds nelietis tieši uz manu finišu to ir nogāzis zemē. Bams, apsēžos un apturu laiku. 5h12min3sek – max mērķis nav izpildīts, bet krietni ātrāk par min mērķi! Esmu piekusis, gribu koliņu, čipšus, apelsīnus utml. Eju uz finišētāju galda un sāku svinības. Šobrīd iekšā labi padarīta darbiņa sajūta. Satieku Andri, kurš ir visai saguris un izrādās, ka finišēja tieši priekšā man. Sev par pārsteigumu pie izejas no mielastu galda satieku Aneti, kurai spēle beigusies pēc noskrietiem 2km ar izmežģītu potīti – bēdīgi! Man priekšā pēc finiša rituāli, lai pēc tam var finišā sagaidīt vēl pārējos mūsu kompānijas censoņus.
Vienā no noskrējieniem. Foto: Louzantrail

Vienā no noskrējieniem. Foto: Louzantrail

Uzreiz pēc finiša gandarījuma sajūta bija krietni lielāka, nekā tā ir tagad, it īpaši, kad sniegums tika novērtēts no ITRA puses ar performance index – 721. Pēc mūsu aprēķiniem un finišētāju kritērijiem tam bija jābūt virs 750, bet ir visai skaidrs, ka ar ITRU cīnīties nevar un tas ir viņu vērtējums.
Esmu atkal ieguvis jaunas atziņas un mācības, kā uzlabot savu sniegumu distancē, vājās vietas savā varēšanā. No pagājušā gada paņemtas atziņas ļoti strādā, it īpaši regulārā sāls uzņemšana ar salt stick palīdzību. Kopumā šis skrējiens bija kvalitatīvākais manā izpildījumā ārzemēs ar tik lielu kāpuma metru summu, jo lūzuma brīdis bija samērā īss un es tam ātri tiku pāri. Vēl ātrāk būtu ticis pāri, ja 23KM KP būtu normāli iestiprinājies vai arī laicīgi sācis ēst smago artilēriju no saviem Isostar krājumiem. Pavisam reāli bija pacīnīties par TOP10 un pat TOP6, bet noteikti TOP3 vēl šajā mačā biju par vāju, jo īsti nebiju rēķinājis un plānojis, ka spētu skrietu ātrāk par 5h. Iegūtas ļoti vērtīgas atziņas priekš sagatavošanās posma Pasaules čempionāta trasei un ceru, ka izdosies to īstenot, lai jau jūnijā šeit atgrieztos vēl spēcīgāks! Paldies kompānijai par brauciena organizēšanu un sadarbošanos.
Sacensību ekipējums:
Apavi, mugursoma, lietus jaka un aksesuāri – Inov-8 Latvija |OSveikals;
Kompresijas apģērbs (šorti, zeķes) – Compressport Latvija;
Sporta uzturs – Isostar Latvija;
Laika, augstuma metru kontrole Suunto Spartan Ultra – Suunto Latvija;
Specifiski fiziskās sagatavotības treniņi – Supervaroņu treniņi.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Noskrien Ziemu Limbažos (Kristīne Vilcāne)

Kad ziema jānoskrien dzimtajā pilsētā Limbažos, smaids līdz ausīm un lepnums krūtīs – es i Limbažnieks. Tad nu padalīšos ar nostaļģiskajām sajūtām, kuras piemeklēja mani visas trases garumā pa limbažniecisk.

No rīt ar vis sau ģimenīt – vīr un trīs dēliem – iebrauc Limbažos un ieskrēj pie mamm un tēt pozitīv uzlādēties pirms start. Tēts izdomāj, ka aizvedīs mūs viss uz hall, kur bij sacensīb centrs. Liels bij šim izbrīns, ka Limbažos sabraukuš tik daudz cilvēk, jo viņš bij domājs, ka es vien tād dull. Nu lab, Zigs ar vēl, kas man brāļ bērnībs draugs un šoreiz arī trass saimnieks. Iedomājies tik – Limbažos, kur cilvēk luksofor nau redzējuš un uz Rīg brauc ar autobus tik tapē, lai netrāpīt korķī un nenoķert stress, pēkšņ to vis piedzīvo savā pilsētā! Nu lab nebij jau tik trak un viet mēs atrad, un es laimīg paspēj uz start.

Kas tā bij pa sajūt – stāvēt pie hall, skatīties uz sau skol un stadion un saprast, ka tūlīt varēs skriet. Es, kas bērnībā darīj vis, lai tik fizkultūrā nebūt jāskrien. Pat gāj ar augstpapēdenēm un miņikiem uz sportiņ stund cerībā, ka neliks skriet, bet tas nepalīdzēj. Tomēr jāsāk paldies maniem sport skolotājiem, kas man sportiņā pievilk atzīms tik aiz cieņs pret pārējo absolūto teicamniecs liecīb.

Foto Marta Garā

Foto Marta Garā

Starts! Aiziet uz stadion, tad uz veco bmx trasīt, kur es jau bērnībā ar aizrautīb skatījās uz tiem drosmīgiem un iznesīgiem braucējiem. Ne velt man vecākajam dēlam tāds atbalsts no mans tics uz šo sportveid.

Tālāk jau ceļš ved uz Donaviņs pus, kur atmiņā atplaukst stāst par to, cik tā reiz bijus liel, ka pa to nākuš iekšā tirdzniecībs kuģ. Es gan ne toreiz tam īst ticēj, ne arī tagad skrienot spēj to iztēloties.

Ilg nebij laiks domāt, jo drīz vien ieskrēj vecajā mototrasē, kur atkal atmiņs pat ar vis tālaik smarž un skaņ ataus, kad es kā maz meiten kopā a brāl stāvēj un medīj Gaušim autogrāf uz sav plakāt.

Tālāk taciņs ved jau uz Oz (ar garo o) jeb Lielezer, kur uz augstā skat torņ (kas starp cit senos laikos tur nebij, bet tagad ļauj apskatīt Oz visā tā plašumā no augšs) stāv vis man ģimenīt un skaļā balsī sauc: “Mammu, dod virsū! Mammu, sarauj!”. A kā lai es dod virsū, ja tik ļot i sapriecājusies par nostaļģiskiem skatiem un gribas izbaudīt ikvien mirkl. Bet nu lab, ko bērn dēļ neizdarīs, var arī ātrāk uzskriet pa laipām, jo gal galā manā laikā tās laips te nebij un līdz ar to arī nav īst, ko atcerēties.

Kad laips noskriets, skrējiens ved jau pie paš Oz. Nu te gan tik daudz vis kā i piedzīvots, gan Limbaž pilsēts svētk a visām zaļumballēm, salūtiem un naksnīgām pastaigām, gan laiskā sauļošanās sezon, kad es vēl skriet nemācēj un brīvo laik varēj vienkārš nosist saulē guļot, gan airēšans sacensībs, kurās varēj aktīv just līdz vietējiem puikām.

Pēc tam taciņs ved gar veco peldviet mežiņā, kur varēj iet sauļoties, ja negribēj to darīt publiskajā. Vienīg te bij jāuzmanās no virinātājiem, par kuriem nostāst bij tik daudz, bet reāl dzīvē nevien es tā arī nesastap. Varbūt tas bij kārtējais nostāsts, lai pasargāt mazs meitens no nomaļām pludmalēm. Kas zin.

Nu un tālāk jau gar paš Oz mal bij jāskrien augšā ar cerībām, ka varēs izskrieties pa smuko celiņ, kas uzcelts Limbažniek aktīvām pastaigām līdz pat Bomim maiznīcai. Bet nekā, līdz Bomim tras neaizved un līdz celiņam ne tik, tā iegriež pa taisno iekšā ceļmals grāvī. Nē nu tād pieredz ar noder, jo gal galā pa grāvmal es nebij staigājus pat 25 gad atpakaļ, kad te vēl dzīvoj. Un tāds prieks, ka pie paš grāvmal dzird sev tik mīļo un pazīstamo: “Mammu dod virsū! Mammu, sarauj!” Jā, Ops i malacs, kā jau īsts limbažnieks ir atkods trasīt un pieved mans kvēlākos līdzjutējs ik pa laikam man uzmundrināt.

Kad no grāvīt izlīd uz ceļ likās, kas ta nu vairs palics līdz finišam, šitā mierīg ar smaid aizskraidīs. Bet tak bij aizmirsies, ka vēl Priežkalniņš priekšā. Atkal atmiņs par to, cik tas kalniņš bij augsts bērnībā un kā mēs tur ar brāl šļūc a ragavām. Vienreiz pat iešļūc kokā. Vienreiz slēp nolūz. Bet nu tieš pateicoties Priežkalniņam, ziems priek man vienmēr i patikuš. Uzaust silts atmiņs par to, kā tēts mūs ved izklaidēties, kamēr mamm mājās vārīj skāb kāpost zup.

Vēl īs brīd pirms finiš priekšā uznirst Limbaž peldbaseins. Ak jē, tas tak beidzot i pabeigts. Bet savējie man neļaus sameloties, mēs tak to basein gaidīj vēl tad, kad tik skolā sāk iet pirms vairāk kā 30 gadiem. Es tač tik tapē sāk iet 3. videnē, jo tās bērniem solīj to basein. Lab sākumā nesanāc, ta solīj, ka būšot uz 9. klass izlaidum. Nu ir jau ar gandrīz uz 9. klass izlaidum, tik ne man, bet manam vecākajam dēlam. Ir pat ātrāk, jo šis tagad tik 5. klasē iet.

Nu un tad jau finiš taisn gar man mīļo skol – viet, kur tik daudz jauk notikum piedzīvots, jo īpaš uzaust atmiņā StrēlJāns, kuram pateicoties, es, visticamāk, bij spējīg sarakstīt sau grāmat, gan AdamsonInt, kurai pateicoties, man grāmat i pa naud, kas tie paš cipar vien i tikai drusk patīkamāk kā formulās un vienādojumos.

Finišs! Drusk žēl, ka ieskats nostaļģiskajās atmiņās beidzies, bet smaids joprojām līdz ausīm, jo šitād ceļojum es pat nebij gaidījus.

P.S. Un nepaies ne pārs nedēļs – būs jāskrien Salacgrīvā pa tumsiņ, kā reiz zvejnieksvētk atmiņām jāsagatvojas.

Proud to be Limbažnieks.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Kristīnes Vilcānes FB lapas.

Reiz Honkongā

Nepatīk man kalni un bail no augstuma, tāpēc vairākus gadus neņēmu aubē savu foršo bērnu krusttēva aicinājumu paciemoties pie viņa Honkongā un paskraidīt kādā kalnu skrējienā, kādi tur notiekot gandrīz katras brīvdienas. Maz pa mazam un lēnām sāku iegaumēt Alekša ciemata nosaukumu Tai Mei Tuk. Šis skanīgais nosaukums uzrunāja arī Lāsmu, tāpēc pāris gadus atpakaļ sākām apdomāt ideju par došanos uz Honkongu, pie viena pieķerot varbūt mazliet kalnus kādā skrējienā. Tā kā Aleksim Tai Mei Tuk ir beķereja un Honkongā problemātiski iegādāties labas ķimenes un rudzu miltus, tad tas jau nu bija vērā ņemams iemesls atprasīties ģimenei – jāaizved Aleksim ķimenes!

Pa tam lāgam salasījos Miķeļa piedzīvojums tai zemē un vairs nebija divu domu, ka jābrauc! Noprecizējām, ka skrējiens būs HK168 20 km satelītskrējiens (1437 augstummetri, 5 h kontrollaiks), kuram starts un finišs ir Tai Mei Tuk jauniešu burāšanas bāzē, pāris simtus metru no Alekša dzīvokļa, kurā viņš mums laipni piedāvā apmesties. Lāsmai gan sākumā bija doma par 55nieku, bet, uzzinājusi, ka tam starts ir vakarā un jāskrien pa nakti, viņa arī palika pie “sprintiņa”. Varbūtējiem interesentiem: pilnā trase 168 km (11950 augstummetri, 46 h kontrollaiks), 87 km (6055 augstummetri, 30 h kontrollaiks), 55 km (3710m un 22 h kontrollaiks), norises laiks – decembra pirmais vīkends.

Ap Jāņiem iepērkam aviobiļetes, augustā reģistrējamies skrējienam, un nu var atslābt līdz 27. novembrim, kad jākrauj koferos ķimenes, divu veidu “Grauda spēks“ rudzu milti, medus, speķis, alus, “Reinis B” kūpināta forele, čupa vilnas zeķu Alekša ģimenei, našķi un rotas meitenēm, jākāpj Helsinku “autobusā”, lai pēcāk pārkāptu lielākā gaisa kuģī, kurš mūs 8 ar asti stundās nogādā Honkongā, pārlecot uz priekšu 6 stundas. Ielidojam ap pusdeviņiem no rīta pēc vietējā laika.

HK lidosta

Honkongas  lidosta

Aleksis ir iedevis sev brīvdienu un ir gatavs mums izrādīt Honkongas salu, tāpēc dodamies uz Tai Mei Tuk, pa ceļam Tai Po Hui Market (turpmāk lielākai jautrībai lietojam Tai Po pilsētas tirgus nosaukumu bez pirmās zilbes), satiekot viņa jauko kundzi indonēzieti Jantī ar jaunāko meitiņu.

Mārkets

Mārkets

Noparkojam koferus, uzfrišinamies, un dodamies atpakaļ caur Tai Po uz Honkongas salu. Tur atrodam sacensību expo, kas izvietots nelielā sporta veikaliņā, pārvelkam saņemtos kreklus ar sacensību simboliku un dodamies augšā Viktorijas kalnā uz tā saucamo Pīķi, lai skatītu debesskrāpjus no augšas. Divstāvu autobusam, šķiet, pie stūres gruzīnu taksists, tādēļ diezgan ātri sāku nožēlot, ka izvēlējāmies sēdēt otrajā stāvā pašā priekšā. Bet viss labs, kas labi beidzas – esam augšā, pērkam biļetes un dodamies uz skatu laukumu. Diezgan iespaidīgi – visi debesskrāpji guļ pie kājām, pat augstākais 100stāvnieks.

Skats no Pīķa

Skats no Pīķa

Lēnām satumst, bet norunājam, ka pilnīgu tumsu negaidīsim, dosimies lejā, lai pārbrauktu ar kuģīti pār upi un vērotu pilsētas ugunis no pretējā krasta. Vareni, lai gan esam stundu par ātru – gaismu lāzeršovs sākas tikai 20.00. Nu nekas, skaisti tāpat.

Naksnīgā Honkongas sala

Naksnīgā Honkongas sala

Dodamies mājās. Sabiedriskais transports ļoti ērts un diezgan saprotams. Tajā var norēķināties gan skaidrā naudā, gan Octopus kartēm, kuras derīgas arī veikalos un daudzviet citur, ir ērti papildināmas 7–eleven kioskos. Mājās mums tiek ierādīta katrai sava istaba, un ātri liekamies uz auss.

Nākamajā dienā plāns izlūkot daļu distances. Izguļamies un, pa ceļam apciemojušas Aleksi viņa netālu esošajā beķerejā, dodamies takās. Man joprojām sāp ribas un žmiedz kaut kas krūšu apvidū (pērnās nedēļas Divplākšņu koptreniņa sekas), nevaru ievilkt gaisu ar pilnu jaudu, bet bez tā kalnā neuzkāpt. Gribas lēnām, bet Lāsma ir spārnos. Vietām takas, vietām akmens pakāpieni. Skaisti. Vienubrīd saplēšamies, jo Lāsma zina labāk, kā sāp manas ribas un ko es varu vai nevaru (tagad nāk smiekli) un Lāsma dodas tālāk viena, bet man vajag atvilkt elpu un kāpt savā komforta tempā. Dodos kalnā lēnām, bet nekur diži tālu Lāsma nav priekšā tikusi – priecājas pirmajā virsotnē – Hsien Ku Fung 514 m.v.j.l., tā ir Pat Sin Leng kalnu grēdas austrumu virsotne.

Hsien Ku Fung

Hsien Ku Fung

Trase vedīs labu gabalu pa kalnu grēdu, bet mēs kāpjam atpakaļ lejā, lai dotos pa citu taku. Ceļā sastopam tūristu grupiņas, zaļā pūķa bērnu – zaļo čūsku, kas esot ļoti indīga. Prieks, ka noreaģēju un pārlēcu tai pāri, neuzkāpjot.

Čūska

Čūska

Kalnu upītes mijās ar bambusu audzēm, klajumu, kurā vasarā varētu būt plosījies ugunsgrēks. Lēnām virzāmies prom no Pat Sin Leng Country Park, kas ir kalnaināks, uz Plover Cove Country Park, kas ievērojams ar Bride’s Pool un citiem nelielākiem ūdenskritumiem. Vārds parks nav parks mūsu izpratnē, ar bērnu ratiņiem šeit nepabraukāsi.

Taka parkā

Taka parkā

Šajā apvidū arī izveidoti vairāki honkongiešiem raksturīgi bārbekjū laukumi. Un viņus var saprast, jo cik gan ilgi cilvēks spēj izturēt atrašanos pilsētu debesskrāpjos. Ar nelielu maldīšanos atrodam vareno ūdenskritumu un brīdi esam apburtas no tā skaistuma. Bet jāsāk doties atceļā – tie ir ap 5 km pa šosejas malu.

Ūdenskritums

Ūdenskritums

Kopā 5 stundās esam nostaigājušas ap 14 kilometrus.

Atvelkam elpu un izdomājam, ka šodien vēl var paspēt līdz 1000 Budām Sha Tin pilsētā. No Alekša vecākās meitas uzzinām, ka darba laiks tur līdz 17.00. Noķeram 20C mikriņu, ātri aizvizināmies līdz Tai Po metro, 3 pieturas līdz Sha Tin, nedaudz maldoties, 10 minūtes pirms slēgšanas esam pie budām. Diezgan nomācošs pasākums, viņu ir daudz un pabaisiem viepļiem – bet ok, jāredz bija.

1000 budas

1000 budas

Pa ceļam manījām IKEA un nolēmām pēc budu apmeklējuma tur paēst – tak jau eiropiešiem pazīstama barība. Paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Vakarā sarunas un Rīgas Melnā rituāls.

Mostamies ar sāpošām kājām, man sevišķi ikri nežēlīgi sāp, bet vakar tik traki nelikās. Gribam doties apskatīt Lielo Budu (Tian Tan Buddha), bet Aleksis mūs cenšas atrunāt. Vēlāk izrādās, ka viņš baidījies par mūsu spējām orientēties svešā zemē un transporta sistēmā. Ha! Jau ierastais 20C mikriņš, neliels slaloms pa trim metro līnijām un esam Lantau salā Tung Chung pilsētā, no kurienes atiet gaisa vagoniņi uz Ngong Ping ciemu, kurā atrodas Lielā Budas statuja un Po Lin Monastery. Ieraugam mega rindu un saprotam, ka brauksim ar autobusu – tas arī ir 10x lētāks, un, lai gan ceļš stipri garāks (ar vagoniņu tikai 6km), ar autobusu vairāk apskatīsim apkārtni. Neatkārtošos, ka man bail no augstuma. Autobuss ērti kursē ik pēc 30 min un trāpām laikā, kad nav tūristu grupu un tiekam uz tuvāko autobusu. Autobuss met krietnas cilpas un tas ļauj mums apskatīt nelielos ciematus, pludmales, kalnus un arī Miķeļa aprakstītos nezināmos dzīvniekus. Tie tiešām ir visur – staigā pa pludmali, guļ ceļmalās, kā arī netraucēti kopā ar diezgan noplukušiem suņiem staigā Po Lin klostera teritorijā.

Buda

Buda

Iespaidīgs komplekss, izstaigājam pamatīgi visu, arī ļaujoties pierunāties iegādāties “īpašās” biļetes Lielā Budas apskatei. Tas ietver sevī atļauju uzkāpt mazliet augstāk un apskatīt muzeju no iekšienes, kā arī saldējumu un 0,5 ūdens pudelīti. Pieskaramies arī Lotosa zieda lapiņām, bet nekādu īpašu spēka un enerģijas pieplūdumu nesajutu. Noklīstam pa kādu sānu taciņu uz it kā tējas namiņu, bet nonākam aizaugušā, pamestā jauniešu nometnē. Iesmejam, ka šeit būtu foršs rogaininga apvidus. Pēc brīža pametu aci džungļos un ir! Kontrolpunkta lukturis. Kaut kas ar orientēšanos saistīts šeit noticis. Sāk gribēties ēst un riskējam paņemt ēdienu klostera restorānā. Labi, ka uz abām vienu porciju, jo ēdiens bija stipri dīvains. Tā arī nesapratām, ko apēdam.

Kaut kas vegānisks

Kaut kas vegāns

Labi laiku pavadījušas, dodamies uz autobusu, kurš mūs nogādā nelielā ostā, no kuras ar kuģi dodamies uz Honkongas salu. Tur atrodam bankomātu, uzpildam Octopus kartes, apēdam pa Subway maizei, apskatām gaismas objektus, jo šobrīd viņiem notiek līdzīgs pasākums, kā mūsu “Staro Rīga”. Tad dodamies ar kuģīti uz otru krastu, izstaigājam koncertzāli (pirmais stāvs tajā pieejams visiem) un sagaidām lāzeršovu. Skaisti! Tad dodamies mājās. Izkāpjot no mikriņa, mūsu galapunktā vēl brīdi pavērojam jāņtārpiņus kalnu korē – šovakar 18.00 startējusi garā distance. Pavakarējam ar Aleksi, jo viņš nenoturas un atver beķerejas gada jubilejai paredzēto mūsu vesto Krāslavas tumšā litriņu. Mēs savukārt paniekojamies ar Rīgas Melno.

Sestdien Jantī ar meitenēm ved mūs šopingā. Braucam ilgi un pa kalniem, arī gar mērkaķu kalniem, kuriem laikam savulaik cauri skrēja Miķelis. Sam Shui Po sauca to pilsētu, iepazinām vietējo iepirkšanās paradumus. Viss notiek mazos veikaliņos, piparbodītēs, kas kvartālos izvietoti pēc preču sortimenta. Sporta kvartāls, rokdarbu kvartāls, rotaļlietu kvartāls. Žēl, ka nav iedvesmas iepirkumiem, noslinkoju un pat nenopērku mugursomu ar dzeršanas sistēmu, kuras diezgan kvalitatīvas tiek mestas pakaļ visādās krāsās par smiekla naudām. Iegādājos svilpi, ko esmu aizmirsusi mājās, bet obligātajā ekipējumā jābūt. Braucam atpakaļ uz Tai Po, kur [cenzēts] marketā Jantī ierosina paēst taizemiešu restorānā. Skan gana vilinoši un ar prieku piekrītam. Par restorāniem gan šeit tiek sauktas visas iespējamās ēstuves, to skaitā arī zivju tirgus paviljonā atrodošās. Nu neko – kaut ko ēdām, dzīvas esam. Jantī ar meitenēm dodas mājās, mēs vēl nelielā veikalu apskatā pa Tai Po. Vakarā ekipējuma sagatavošana un dodamies pie miera.

Sacensību rīts ar brokastīm, kurās aplietas auzas un Alekša ceptā rupjmaize (labas maizes trūkumu šeit neizjūtam). Stundu pirms starta dodamies uz starta zonu. Kājas sāp vēl no ceturtdienas kalnu pastaigas. Aleksis pienāk vēlāk mūs startā uzmundrināt un uztaisīt kādu bildi.

Pirmsstarta bilde

Pirmsstarta bilde

Bažīgi vēroju kalnu kori, jo nejūtos īsti labi, joprojām žņaudzējs krūšu kurvja rajonā. Nu nekas. Pirmos 4 km es jau zinu. Tālāk gan jau kaut kā, jo pēc 7 km trase ved uz leju.

Kalnu kore

Kalnu kore

Starts, ir vēl pāris balto. Lēnām tipinu, jo paskriet nevaru. Kilometrs pa asfaltu un nonākam uz kalnu takas. Tauta palēnām izklīst un vairs nevar saprast, kurš skrējējs, kurš tūrists parastais, jo to te arī ka biezs, sevišķi uz trases pēdējo posmu saradās. Pirmā virsotne Hsien Ku Fung – te jau esam bijušas, bet vienalga jāuztaisa bilde uz Tai Mei Tuk no augšas. 4,4 km un stunda, vēl 15 km un 4 stundas.

Tai Mei Tuk no augšas

Tai Mei Tuk no augšas

Tālāk seko virkne virsotņu, pat sajūk skaits un nosaukumi. Katra nākamā virsotne no ieplakas liekas pēdējā, bet nekā – uzkāp tajā un priekšā redzi nākamo. Grūti, bet savā tempā kustos, vienīgi varētu būt vēsāks (+25 un saule).

Trases posms

Trases posms

Beidzot pagrieziens uz leju un līdzenākajos taku posmos pat mēģinu mazliet paskriet. Protams, bolos apkārt, jo dabas daudzveidība ir fantastiska! Nonākot zemāk, sākas dievīgas bambusu birzītes.

Bambusu birzs

Bambusu birzs

Vienai tādai pa gludu taku cauri tipinot, jūtu, ka kādi neredzami spēki man piešauj kāju priekšā un es lidoju līdaciņā tā, kā būtu nesusies ar pamatīgu ātrumu. Uzjundī asa sāpē krūšu apvidū, mazliet ceļos, mazliet plecā un arī sejā. Pieceļos, uztaisu selfiju, ierēcu par savu koordināciju, un saņemos iet tālāk. Nu jau tiešām iet, jo skriet vairs nenāk ne prātā. Rēķinu, ka aiz muguras varētu būt 11 kilometri. Ok, kontrollaikā nesanāks, nav svarīgi, jātiek līdz galam, jo likties ta nav kur.

Tālumā Ķīna

Tālumā Ķīna

Nonāku lejā, kur neliels posms pa asfaltu un skrienams, bet nemēģinu. Dzeršanas punkts Wu Kau Tang. Apēdu gabaliņu banāna (viņi tos iecienījuši zaļus, bet tos, kas metas dzelteni, veikalos var nopirkt pa lēto), dzeru savu ūdeni, lai mazāk jānes. Atkal mežā un takās – Plover Cove Country Park. Uzsēžos uz astes vienam garākas distances veicējam, kurš izskatās arī savainojies un ar pūlēm klibo. Vareno ūdenskritumu tikai dzirdu, jo taka ved pa citu pusi. Šķērsojam šoseju un sākas kāpumi. Nu jau sāku prognozēt iekļaušanos kontrollaikā. Arvien vairāk tūristu bariņu, reāli besī! Tusē un bildē, katram jālūdzas, lai dod ceļu. Pazīstamais pagrieziens, no kura sākas ceļš lejup un pēdējie 3 kilometri. Pamanu, ka ir švakāki skrējēji vēl par mani un nekautrējos iet garām. Asfalts, būšu kontrollaikā! Mēģinu skriet, bet nežēlīgi grūti – sāp viss. Pēdējais puskilometrs ir vissmagākais arī tāpēc, ka notiek baigā tautu staigāšana – mašīnas, velobraucēji, bērni ar ričukiem un ratiņos, nesakarīgi vecāki, kuri vazājas izretojušies. Es saprotu, ka ir brīvdiena un visi bauda dabu, bet orgi varēja mazliet kādu šauru eju norobežot. Finišs un rezultāts 04:47:12. Esmu 48.tā no 72 dalībniekiem, no tiem 8 DNF, viens DQ, pirmā savā grupā (no divām), devītā no sievietēm. Pēc kritiena esmu pamanījusies apsteigt 6 dažāda dzimuma konkurentus.

Split Name

Race Time

Split Time

Time of Day

Pos

Cat Pos

Gen Pos

Dist Done

Pace

Wu Kau Tang 烏蛟騰

03:05:47

03:05:47

13:05:47

54

1

12

12.3

15:06 min/km

Tai Mei Tuk 大美督

04:47:12

01:41:25

14:47:12

48

1

9

7.3

13:53 min/km

Dabūju medaļu, aizeju uz labierīcībām un ieraugu sevi spogulī… Labāk nevajadzēja! Sajūtos slikti un atceros, ka pirms finiša ceļmalā redzēju ādas dīvānu (viņiem te paradums mēbeles un citas vairs pašiem nederīgas lietas vienkārši likt ārā ar domu, ka gan jau kāds savāks).

Dīvāns

Dīvāns

Izlemju, dīvānā sēžot, sagaidīt Lāsmu. Bet nāk Aleksis un aizvelk mani pie kaut kādiem medbrāļiem, kas notīra seju, iedod ledu un palaiž. Velkos mājās, ar milzu piepūli caur sāpēm noģērbjos un ieeju dušā. Jāsagaida Lāsma un jādodas uz Alekša beķereju, kur ar vegānu picām tiek svinēta beķerejas gada jubileja. Negribu, slikti, sāp, bet jāiet. Omas nav nemaz, ēstgribas arī nē, bet picas gardas un kompānija diezgan kolorīta – francūzis Sedriks, Alekša meitas ķīniešu valodas skolotāja, vēl kāds vietējo pāris.

Pica

Pica

Pirmdien mostos, ja vispār biju iemigusi, ar diezgan draņķīgu pašsajūtu. Nevaru pakustēties, cik nežēlīgi sāp krūšu apvidus. Seja, protams, arī, bet ne tik traki – ja neskatos spogulī, par seju pat varētu aizmirst. Nolemjam nekur nevazāties, tikai aizbraukt uz Sha Tin Ikea paēst un iepirkt kādus našķus mājās palicējiem. Pēcpusdienā krāmējam koferus un atpūšamies pirms lidojuma, nenojaušot, ka mājās būsim stipri vien vēlāk, kā plānots.

Vakarā Aleksis ar mazo Elīzu mūs pavada uz Tai Po līdz lidostas autobusam. Naksnīgā Honkonga un esam lidostā stipri vien laicīgi. Iečekojamies, atbrīvojamies no koferiem. Baidījos, ka sejas skeneris mani nelaidīs cauri, bet tomēr atpazīst. Varam doties šopingā un uzēst. Zinu, ka mājās kāds būtu priecīgs par konkrētu japāņu viskiju savam zāļu skapītim. To arī Āzijas viskiju plauktā atrodu. Vēl viens otrs veikals, tiek piemērīti jocīgi kažociņi, maltīte Makdonaldā, un dodamies gaidīt iekāpšanu uz gaisa kuģi, kurš mūs 0.40 pacels gaisā. Bet tik vienkārši tam nav lemts notikt. Iekāpšana tiek atcelta par pusstundu, tad stundu, parādās sviestmaizes, ūdens. Tiek aizvestas ģimenes ar maziem bērniem. Gaisa kuģim it kā tehniskas problēmas pa elektrības līniju, kuras personāls mēģinot novērst. Konkrēti neviens neko nesaka. Tiek dalītas lapas ar Eiropas regulu par pasažieru tiesībām reisa kavēšanās vai atcelšanas gadījumos. Informācijas joprojām nekādas, bet atkal laiks tiek pārbīdīts par stundu. Sāk dalīt pledus un spilvenus. Sēžam tālāk un nenoķeram šo momentu, vēlāk pledu dabūt vairs nevar. Pirms pulksten sešiem no rīta, kad mums vajadzētu jau šķērsot Urālu kalnu grēdu, sākas rosība un sāk veikt pārčekošanos uz citiem reisiem, jo it kā mūsu reisu laikam tomēr varbūt iespējams atcelšot. Izstāvam rindu un mums piedāvā lidot nākamnakt. Man asaras jau tuvu, jo man vajag nokļūt Ģimnastikas ielas traumpunktā iespējami ātrāk! Negribu pavadīt nevienu lieku minūti vairs šai valstī. Bet no otras puses – ne jau visiem būs tāda iespēja, jo uz nākamo reisu brīvo vietu visiem nepietiks. Sāk mūsu pārreģistrāciju, bet tai mirklī paziņo, ka mūsu reiss tomēr lidos. Mums atdod iekāpšanas kartes un skaidrā mandarīnu dialektā saka, ka viss čil – šitās derēs. Beidzot paziņo iekāpšanu, esam rindas priekšpusē. Ha! Mūsu biļetes neiet cauri, jo tām sistēmā uzsākta pārreģistrācija. Jāiet pie cita galdiņa formēties. Tas notiek ļoti nesteidzīgi, personāls paralēli dara 7 citas lietas. Neviens mums neskaidro, kas notiek. Visi uz mūsu reisu jau sakāpuši, laikam gaida tikai mūs. Beidzot man atdod pasi un jauno biļeti, bet, protams, gaidu Lāsmu. Iekāpšanas stafs rāda zīmes, ka iekāpšana beigusies. Lāsmai atdod pasi un biļeti. Aleluja! Pēkšņi man no rokām tiek izrauta mana pase ar biļeti un no jauna nesteidzīgie darboņi atsāk rakties pa datoriem, te vienu, te otru, te trešo. Zeme atveries! Beidzot mūs palaiž. Nez kādā veidā spēju skriet, neskatoties uz sāpēm. Esam lidmašīnā! Atkal sēžam divatā pa trim vietām. Izlidojam pēc astoņiem no rīta. Tagad derētu krietna deva vīna stresa noņemšanai un miegam, bet nekā – to dos otrajā ēdienreizē pirms nolaišanās. Lāsma ada, guļ, ada, guļ. Es rullēju pavieglas filmas – Crazy Rich Asians (uz Singapūru tagad var mierīgi nebraukt), Home alone 4 (padsmito reizi), Sātans Pradas brunčos, Mamma Mia! Here we go again, Oušenas 8, … pa brīdim iesnaužoties. Gulēt sēdus man ir mazsāpīgāk, kā pagājušajā naktī gultā. Ap pusvieniem pēc normālā laika esam Helsinkos. Mūs sagaida iekāpšanas kartes uz Rīgu pēc 16.00 un kupons ēšanai. Protams, zem Finiera goda ir vienoties ar Air Baltic par tuvāku reisu, jāgaida viņu sabiedrotā Norra. Nu nekas, esam jau tikpat kā mājās. Iemetam aci veikaliņos un tad pāris stundas nositam sporta bārā, atprečojot kuponu, tur dabūjam arī bonusā dzērienu, jo salātus mums gatavo par lēnu. Stunda ar astīti “autobusā” un esam Rīgā. Biju pārliecināta, ka Natanu (tā mazais foršais nosaucis mūsu zilo koferi) tik ātri neredzēšu, bet šis atlidojis kopā ar mums, arī Lāsmas koferis sveiks un vesels. Dzīvesdraugs arī klāt, mājās tiek nogādāta Lāsma, mūsmājās izsēdināts Natans, un dodamies uz 2. slimnīcas traumpunktu. Kontingents interesants. Bet es šeit iederos, jo man ir atbilstošs sejas noformējums. Ar vīru iesmejam, ka visi stabili domā par vardarbību ģimenē. Lai domā, patiesību tāpat neviens nesaprastu.

Kad sagaidu savu rindu pie ārsta, tieku iztaujāta, iztaustīta un saņemu slēdzienu, ka lūzuma neesot, tikai sasitums, bet rentgens jāuztaisa. Rentgena laborante pēc bildes uzņemšanas izskrien pie manis un jautā, kurā pusē man ir tas lūzums. Saku, ka pa vidu, krūšu kurvja rajons sāp. Bet kas man labajā pusē ar ribām? Esot vecāks lūzums. Raustu plecus. Neatzīšos taču, ka sestdienu vakaros ar mūsu foršajiem bērniem ir rituāls sarāpties lielās foršās dīvānā, grauzt čipsus un kopā bolīties kādu sestdienas filmu/multeni/šovu. Nu un pagājšziem reiz sākām dauzīties un es, lidojot laukā no dīvāna, ar ribām atsitos pret dīvāna malu. Pāris mēnešus sāpēja nevāji. Bet varbūt tas ir pēc kritiena, rāpjoties pār žogu Divplākšņu koptreniņā divas nedēļas atpakaļ. Nu labi, arī šito nestāstu – ka personāls neizsauc brigādi no Sarkandaugavas.

Ārsts, bildi apskatījis, konstatē krūšu kaula lūzumu. Nosaka miera režīmu. Dzīvesdraugs grib precizēt, ko nozīmē miera režīms. Tas esot miera režīms un nekādas skriešanas un smagumu stiepšanas. Seko daudznozīmīgs skatiens manā virzienā. It kā es šobrīd spētu domāt par skriešanu!

Ar saprotošajiem darba kolēģiem vienojos par vienu brīvdienu ārpus kārtas, lai savestu kārtībā seju. Tobrīd neapjaušu, ka tas man prasīs vairāk kā divas nedēļas.

Nu bet tie visi ir dzīves sīkumi. Par kalniem – tie nemīl slaistus un čaiņikus, kas grib paņemt tos uz svaigumu. Trenēties vajag, un nedomājiet darīt, kā es. Pēc traumas pie daktera – ne tirināties pa gaisiem tūkstošiem kilometru un vēl līst kalnos. Tikai tagad apjēdzu situācijas nopietnību un saprotu, ka čupa ar sargeņģeļiem lidinājušies ap mani. Taču, ja distancē un pēc tās biju pārliecināta par “nekad vairs!” kalnu sakarā un lielajam foršajam watsapā pirmā ziņa bija ”ja es kaut kad vēlreiz ierunājos par kalniem, tad salauz man kāju ar beisbola nūju!”, tagad liekas, ka bija jau labi, skaisti, nemaz nebija tik smagi. Bet varbūt tomēr labāk Eiropa, vasara, kad garākas dienas, tad varbūt varētu arī kādu garāku distanci paņemt, bet tādu mierīgu, ne baigi akmeņaino un sarežģīto. Galu galā reizēm jāpaskatās arī pasē. Un, ja godīgi, tad ļoti ilgojos pēc Stirnu buka!