1. aprīļa rīts. Vai tas ir joks? Nē. Skrējēju bariņš tiešām riņķos 12 stundas ap Baik… Piedodiet… Māras dīķi.
Bet nu ir laiks mosties un posties! Tūlīt pulkstenis sitīs 7:30!
|
||||||
Komandas blogi |
Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu. (R.Kokins “Kurzemes Vilkaču Nostāsti”) Četrdesmit divi kilometri pa meža takām. Iespējams grūtākais maratons tavā maratonu sarakstā. 2000+ augstuma metri stāvos un ļoti stāvos pacēlumos. Bet tā – diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav.
Pēc pārlieku ilga pārtraukuma 6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” varēja atgriezties un piedāvāt klasiskas vērtības: 1) veselīgu (iespējams, nedaudz sāpīgu) apreibināšanos 12 stundu riņķojumā ap Māras dīķi Turklāt šogad viss minētais tika papildināts ar iespēju reibinošo svētceļojumu veikt sertificētā aplī. Vismaz vienu ultru šogad man vajadzēja. R-V rītā pamodos slima, CET nenotika, Siguldas kalnus negribēju skriet… Sanāk, ka pēdējā iespēja man šogad ultru noskriet ir dubultmaratons Taisnais – 84,4km pa bijušo Ērgļu dzelzceļa līniju. Lai iet! Nesenā laikā divi maratoni ir noskrieti, treniņš pietiekams. Pirms sacīkstes plānoju ekipējumu. Sola kādus 5-10 grādus. Pusgarās bikses, apakškrekliņš, plānais džempis, somā cimdi katram gadījumam. Būs labi! Domāju, ko ar lukturi, jo pirmo kādu pusotru stundu būs tumšs. Varētu skriet ar štruntīgo pagraba lukturi un tad atstāt kontrolpunktā, lai aizved kaut kad līdz finišam. Ja kaut kur loģistikas gaitā nozudīs, žēl arī nebūs. Bet vēl var paņemt nenormāli labo un dārgo speciāli nakts orientēšanās pasākumiem domāto lukturi, ko Krišjānim uzdāvināju… Bet tam ir paliels akumulators. Somā jau ielien, bet to man būtu bailīgi atstāt KP. Pēc ilgām pārdomām nolemju skriet ar labo. Noņemu galvas jostu un garo vadu, uztaisu tā, ka paliek tikai akumulators un mazs lukturītis kā gredzens ap pirkstu. Nesīšu līdzi! Sacensību dienā jāceļas pirms četriem rītā. Pamostos ar vienu vēlmi – ieritināties segā un gulēt. Bet nav variantu, jābrauc! Esam nokomplektējušies trīs skrējēji un šoferis Dāvis, kurš aiz (daļēji) brīva prāta un labas sirds mūs nakts vidū ir gatavs vest uz Sauriešiem un pēc tam pa mājām. Izeju pagalmā, piebrauc auto, grasos jau iekšā kāpt, bet tur kaut kāds čalis ar skūtu galvu. Drīz vien piebrauc manējie, izstāstu šito, tie saka: “Varbūt tas bija Brekte!” Vispār Brekte kā pilsētas galvenais sātanists pie visa vainīgs, arī pie tā, ka mums tagad jābrauc skriet. Paskaidrošu, ka man mākslinieks ļoti patīk un, smejot par visām tām sātanisma lietām, smejos nevis par pašu, bet par tiem ļautiņiem, kuri viņā saskata sātanistu, kanibālu un ko tur vēl. Bet vainīgs ir, ja! Arī pie tā, ka ārā ir -1 grāds (daži vēlāk teica, ka visi -3), nevis +5, kā biju gaidījusi. Apkārtējo ietekmē uzvelku vēl vēja necaurlaidīgo, plāno jaciņu. Labi, ka bija līdzi paņēmusies! Cimdus arī uzreiz rokās. Ejot uz startu, izliktas lāpas. Atkal nosmejam, ka galvenais sātanists tomēr te ir bijis ar savām elles ugunīm. Gribas vienu no tām lāpām paņemt, lai siltāk. Pa skaļruņiem kaut kāds popūrijs ar pusdziesmām, arī Pienvedēju “Ejam mājās”. Aizejam uz mašīnu un noklausāmies dziesmu pilnā garumā. “Nevaru vairs izturēt, esmu vecs, gribu mājās…” Nekāds mājās, vispirms jānoskrien! 3… 2… 1… Starts! Sliedes, taka, lukturīši, smaidīgi skrējēji. Es pasaku: “Noteikti pārķeriet startu!” Ļaudis tā arī dara. Aizskrien kā plēsti. Es skatos pulkstenī un cenšos nepanesties visiem līdzi, bet vienalga kaut kā par ātru sanāk. Dzelzs tilts, uztaisīts koka celiņš. Man patīk! Vienā brīdī pametu skatu uz atpakaļu, lampiņas neredzu. Esmu pēdējā? Nu labi. Pirmkārt, tam nav nekādas nozīmes, otrkārt, ultra vēl ne tuvu nav sākusies. Jāšķērso ceļš. Kāpjot pāri sētiņai, tomēr ieraugu kaut kādas gaismiņas aizmugurē. Laikam nūjotāji. Skrienu daudzmaz reizē ar kādu kungu. Visu laiku skatos pulkstenī. Te par ātru, te par lēnu, te pulss, te vispār izdomāju, ka pulkstenis kaut kā tizli uzlikts, jāpārkārto. Kamēr kārtoju, pauze nospiežas. Labi, ka vispār nenostopējās. Atgādinājums nobloķēt. Tā tur tirinos, kamēr sarāju pati sevi. Nu kas tas ir, ko? Es nevis skrienu, bet blenžu pulkstenī! Tā nedrīkst! Pārvelku piedurkni šim pāri, iekārtojos ērtā tempā un sāku baudīt. Jā, šādi ir labi! Spīdinu savu orientēšanās lukturi mežā, ir labs. Pat vāveres kokā var redzēt, arī tālu priekšā esošo skrējēju atstarotājus. Veca peronmala, mājas, koki, pļavas, izcirtumi. Galvā skan tā Pienvedēju dziesma. Sergejs mani noķer un prasa, ko es tik lēni skrienot. Neko nezinu, man liekas, ka skrienu normāli. Ir sarēķināts, ka ar vidējo tempu 7:00 es paspēju 10h, kas ir reāli, bet ar 6:25 var nonākt galā ātrāk par 9h, kas ir optimistiskākais plāns īpašas veiksmes gadījumā. Pulkstenī paskatos, kad nopīkst kārtējais kilometrs, gandrīz visu laiku ir drusku ātrāk par to 6:25. Pagaidām labi. Ieskrienu siltā gaisa plūsmā. Laikam kāds dīķis blakus, saglabājis vakardienas siltumu. Joprojām tumšs, bet priekšā pamale sāk sārtoties. Arvien vairāk, arvien košāk, arvien zeltaināk, līdz sākas brīnišķīgi zeltaini sārts saullēkts. Ja sākumā pukojos, ka startu taču varēja taisīt vēlāk, lai viss būtu pa gaismu, tad tagad priecājos, ka organizatori mums ir devuši šo lielisko iespēju redzēt saullēktu. Man kā absolūtam ne-rīta cilvēkam nemaz tik bieži šo nesanāk izbaudīt. Tā, kas tas tāds? Līkums? Dzelzceļa stiga iet taisni, bet ar krūmiem aizaugusi, iebrauktais ceļš ved caur sētu. Izskrienu cauri sētai, pametu aci uz aizmuguri – nē, no šīs puses izskatās, ka varēja izskriet taisni. Forši, es laikam aizskrēju nepareizi Taisnajā. Kā to var dabūt gatavu? Labi, vienalga, reku bufete! Nofotografējos, paņemu tēju, skatos – pie stacijas kartona dāma ar kungu ar izgrieztām sejām, kur var savu galvu iebāzt un nofočēties. Fotogrāfs atsaucīgs, aizcilpoju pie stenda, neviens kungs gan nepievienojas, bet nekas. Iebāžu galvu dāmas vietā. Kamēr vēl tikai 15km noskrieti, var paākstīties, vēlāk jau nebūs tam spēka! Paņemu vēl kolu un prom. Vēl nosaku brīvprātīgajiem, ka es lasu nolikumu, tāpēc man ir sava krūze. Izrādās, viņiem neviens nebija pateicis, ka jābūt ar savu krūzi. Nu labi, kas man. Ir jau gaišs, lukturis nobāzts somā, ik pa 10km apēdu želeju. Skrienas labi, joprojām patīkams ātrums. Pie kādiem 20km noķeru dāmas un divu kungu kompāniju, kas sākuši slinkot. Apsveicinos, viens kaut ko drukā ģimenei, vispār viņi izbaudot skrējienu un dabu. Drusku tālāk apdzenu galīgi sanīkušu kungu, tālāk vēl divi kungi skatās uz atpakaļu un laikam cenšas to trešo pavilkt līdzi. Nosmejamies par to, kuram uz kuriem dibeniem jāskatās, es aizskrienu pa priekšu. Pļavas, mežs, bebraine, atkal mežs, salna. Kur saulīte silda, tur salna kūst nost. Baudu rudenīgi dzelteno dabu. Kilometrs pēc kilometra, hops, jau atkal bufete. Patīkami redzēt šiverējam pazīstamus cilvēkus. Viens skrējējs izstājas. Iemetu mutē desu, fiksi izrauju kolu, paņemu līdzi tēju, tip tip prom. Man ir ienākusi prātā doma, ka šī varētu būt mana pirmā ultra vispār bez staigāšanas, ja neskaita KP, pēc kuriem soļoju, kamēr izdzeru savu tēju. Izdzertais šķidruma daudzums sāk prasīties ārā. Vispār jau biju nodomājusi zaļo pieturu taisīt pusceļā vai pēc tā, lai iztiktu ar vienu tādu pauzi, bet nupat jau saprotu, ka ir tikai knapi 30km, bet man tā spiež, ka to jau vairs nevar turēt. Metu acis uz abām pusēm, bet nevaru atrast piemērotu vietu. Dzelzceļa uzbērums, abās pusēs sanāk nogāze. Līdzenākās vietās kaut kādi lauki, traktori jau pukšķina. Gluži ceļmalā arī negribas bikses vilkt nost, mazums, ieraudzīs vēl kāds, aizskaršu viņa tikumiskās jūtas, iesūdzēs mani tiesā. Kā saukts, parādās sānceliņš. Es fiksi tajā iekšā. Redzamība gan ir, bet vismaz formas pēc kaut kādi krūmi mani atdala no trases, derēs. Kādu galonu iztecināju ārā, kaifs! Čik čik, sakārtojos un skrienu tālāk. Ienāk prātā doma sarēķināt, cik vēl jāskrien, bet ātri, ātri metu to domu no galvas ārā. Tas ir pārāk nenormāls cipars, lai laistu savās smadzenēs. Joprojām jūtos labi, skrienas viegli un mierīgi. Noķeru Sergeju, viņš saka, ka man esot skaista bizīte. Aprunājamies, es aizskrienu uz priekšu. Pamanu, ka es apdzenu tikai kungus. Kur ir dāmas? Starta sarakstā taču bija daudz! Cik reāli izgāja uz starta, es tumsā neredzēju. Nupat jau man liekas, ka es skrienu tīri pieklājīgi, apdzenu vienu pēc otra, bet kungi vien! Visas pēkšņi baigās ultramaratonistes? Visas priekšā? Nu labi, kas man? Sāku gaidīt sānceļu uz Suntažiem. Jāaizskrien līdz baznīcai un atpakaļ, lai savāktu tos nepieciešamos kilometrus. Nepatīk man tas apendikss, tad būtu labāk startu pārcēluši atpakaļ! Pa kalnu lejā, pēc tam atpakaļ augšā… Galā vēl pie tam neviena tiesneša, viss uz godavārda. Vienīgais labums – reversajā posmā var apsveicināties ar skrējējiem. Atgriežos dzelzceļa stigā. Drīz jau pusceļš. Skrienu iekšā KP, saņemu sajūsmas saucienus, mani sauc vārdā, apsveic. Ieknakstu kaut ko vēderā, izdzeru kolu, paņemu līdzi tēju, un tad es saprotu, kāpēc es neapdzenu nevienu dāmu. “Tu esi no sievietēm otrā!” Āaa, ko? Uz redzēšanos! Es skrienu! Kristīni es nenoķeršu, bet tā otrā vieta gan būtu ellīgi patīkama! Es nezinu, vai es priecājos, ka tieši šeit uzzināju par savu pozīciju, bet man ir pieauguši spārni. Es lidoju! Labi, ka neskrienu ultru pirmo reizi mūžā, zinu, ka vēl nedrīkst tos spārnus pārāk plest vaļā, vēl vesels maratons priekšā, bet tas nu ir skaidrs, ka nebūs nekādas slinkošanas. Skrienu kā pa mākoņiem. Vicoju reizē ar kādu kungu, pati runāju maz, lai taupītu spēkus. Priekšā cilvēki. Ak, tie būs lēnākie maratonisti, kas nesen startēja no Suntažiem! Nūjotāji. Apdzenam daudzus, nūjotāji viens pēc otra man saka, ka esmu otrā sieviete, pa jokam vēl solās aizkavēt trešo vietu. Patīkams tāds atbalsts! Ik pa laikam skrienu ar kādu kopā, bet pamazām no visiem atsvabinos, jo man nav laika. Man jāskrien! Tikai uz priekšu, taisni uz priekšu! Ak jā, nemaz tik ļoti tas Taisnais taisns nav. Tad jau R-V ir taisnāks. Redz tikai līdz nākamajiem krūmiem, nevis kilometriem uz priekšu. Šeku reku 50km klāt. Skaitu, ka paliek, rupji rēķinot, 35km. Tas jau ir daudzmaz aptverams kilometru skaits. Sāku skaitīt uz atpakaļu. Pie kādiem 25km līdz beigām atkal skrienu ar kungu. Viņš daudz runā, bet ir manāmi piekusis. Sarēķinājis, ka katrs km jāskrien vismaz 6:40, lai finišētu 9 stundās. Būs, būs! Labi, vēl viena bufete priekšā, kur sanāks aizkavēties, bet tas jau nekas, pārējos kilometros ietaupīsies. Kungs gan nejūtas tik pārliecināts, saka, ka ilgi man līdzi neturēšoties. Ak, bet kāpēc tad tu tik daudz runā, mīļo cilvēk? Taupi spēkus! Tālāk skrienu viena. Nevarētu, protams, teikt, ka man šausmīgi viegli klātos. Ultra nav viegls pasākums, bet tādai tai arī nav jābūt. Ik pa laikam ceļmalā ir motivējoši plakātiņi. Piemēram, “ja tas būtu viegli, visi to darītu”. Nuja, nuja! Vēl 22km, vēl 21, vēl 20, vēl 19… Lai gan esmu ļoti nogurusi, jūtu sevī spējas tiešām pieveikt ultramaratonu bez staigāšanas. Tikai jānoskrien 18km, es taču varu noskriet 17km! Ik pa laikam jāšķērso kāda ieleja ar strautu dziļi, dziļi lejā. Tiltiņi ir bez margām. It kā jau ceļš plats, nav iemesla nokrist, bet vienalga katru reizi iedomājos, ka, noveļoties lejā, tur iznākums būtu viens – Brekte varētu atnākt pēc līķa un uztaisīt kādu instalāciju. Ha ha. Sāku domāt par kaut kādiem stulbumiem. Kāds bija Hannibalam uzvārds? Lekters? Lektors? Nē, laikam Lekters. Diezgan ilgi nodarbinu sevi ar šādiem te intelektuāliem vingrinājumiem, kamēr nolemju finišā kādam gudrākam paprasīt. Vēl arī jānoskaidro, vai barības vadā ir peristaltika. Apdzenu divus kungus, tie izbrīnā, ko es tik ātri skrienu. Liek pastāstīt, ko es lietoju. Ak, neko tādu, dārgie draugi, es tikai zinu, ka esmu otrajā vietā! Nav viegli skriet ar šo apziņu, galīgi nav! Hops, pēdējais kontrolpunkts, paēdu, padzeros. Izrādās, ka ūdens man sistēmā ir vairāk, nekā pietiekami, neesmu nevienu reizi uzpildījusi. Nemaz tik daudz netērējas vēsā laikā, arī bufetē sanāk padzerties vairāk šķidruma. Īstenībā labi, nav jātērē laiks uzpildei. Tā, viss, vēl 16km, es to varu! Pēdējais nogrieznis līdz finišam. Cenšos nepārcensties, skriet mierīgāk, bet vienalga visu laiku sanāk tikai kāda kripata pāri 6 minūtēm kilometrā, atsevišķi kilometri pat ātrāk. Vai es tā izturēšu līdz beigām? Ir jāiztur! Vēl 14km, tas ir kā līdz Stūnīšu pieturai un atpakaļ. Vēl 12km, tas ir kā līdz Lapiņu dambim un atpakaļ. Vēl 11km, tas 4+7. Ir grūti, ir grūti! Apdzenu pusmaratona distances nūjotājus un pa kādam lēnākam skrējējam. Man nesanāk palēnināties, jo visu laiku galvā ir tā doma par 2.vietu. Kas tas, augšupceļš? Vispār jau visa trase ir viens vienīgs augšupceļš, mēs skrienam augšā uz Ērgļiem. Aizķeros aiz akmens, kāju sarauj krampī, bet ātri atlaiž. Grūti, grūti, grūti! Karsti arī. Cimdi jau sen kā novilkti, gribu piedurknes pastumt augšā, bet tās ar sviedriem ir pielipušas pie rokām. Ai, lai paliek tāpat! Cik ta te vairs palicis? Katru kilometru skaitu un rēķinu. Pa vidu vēl kaut kāds nesankcionēts KP, esot pusmaratonistiem paredzēts. Izskrienu tam cauri bez apstāšanās. Vēl 2km, vēl pusotrs… Rēķinu, ka droši vien pulkstenis saskaitīs vairāk, tāpēc domās finišu atbīdu tālāk, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu. Pārsteigums izrādās patīkams – pēc līkumiņa ieraugu finiša arku. Āaaa! Tešu uz priekšu pilnā ātrumā, te jau vairs nav, kam taupīties, jāizbauda līdz galam! Draugu saucienu pavadībā ieskrienu finišā! Ir! Viss! Es to izdarīju – noskrēju ultramaratonu bez staigāšanas! Pēc finiša gan pastaigāt nevaru. Ar mokām eju piesēst un pamieloties no finiša maisiņa. Intervija, kuras laikā no laimes apraudos, sarunas, eju ģērbties, bet es tik ļoti nevaru paiet, ka vairāki cilvēki neatkarīgi viens no otra piedāvājas mani aiznest, apjautājas, vai viss kārtībā, un pajautā, vai man ir viss nepieciešamais. Paldies par rūpēm, draugi! Man viss ir. Es izbaudu! Jā, es tiešām nevaru paiet, kājas ir izbeigušās, un tiešām bija tik traki, cik izskatījās. Bet sāp tikai muskuļi no pārslodzes, nekādu traumu man nav. Ģērbšanās ir mājiņā. Ar mitrajām salvetēm apslaukos, to netīrumu kārtu no kājām noberzt nevaru. Vēlāk mājās izrādīsies, ka tur ir ne tikai netīrumi, bet arī iedegums. Priecīgi smiedamās, saģērbjos, pačaloju ar citiem. Ak, es esmu laimīga! Kāpēc es skrienu tos anormāli nenormālos gabalus? Tāpēc, ka tie dod laimes un eiforijas sajūtu! Un man vēl pjedestāls! Sapošos un eju ēst zupu, čalot ar draugiem, sagaidīt savējos finišā un vispār labi pavadīt laiku patīkamā kompānijā. Trešās vietas dāmu gaidām pāris stundu. Tas nozīmē, ka es pilnīgi mierīgi varēju atslābt, sēdēt bufetēs un diez ko nesteigties, bet es neko nenožēloju. Nav ne vainas reizi par visām reizēm vienu ultru noskriet kārtīgi! Ak jā, Hannibala uzvārds ir Lekters, un barības vadā peristaltika ir. Un Dāvis solās mūs ar Kristīni vēl kādreiz kaut kur aizvest, kas nozīmē, ka būs jāskrien vēl! Šis būs vienlaicīgi skumjš un gaišs stāsts par Valmieras maratonu. Vispār Valmieras maratonu nemaz nebiju plānojusi skriet, jo vīram tajos datumos iekrita laivošanas pasākums, un man vajadzēja palikt ar bērniem. Nedēļu pirms pasākuma uzzināju, ka mana mamma tomēr var pieskatīt atvasītes, un es varu skriet maratonu. Nūūū, labi! Kas tur ko nenoskriet? Rīgā finišēju pa 3:53, un sajūta pēc tam bija tāda, ka būtu slinkots – nākamajā dienā piecēlos no gultas bez jebkādām stīvuma pazīmēm. Skaidrs, ka Valmierā jāmēģina iekļauties 3:50! Tagad bēdīgā sadaļa – mūžībā aiziet mana mīļā tante, vectēva māsa, valmieriete. Protams, jebkādas sporta domas atmetu, bet tuvākie radi kaut kā izdomā, ka tante taču bija mana lielākā skriešanas fane, tāpēc man jāskrien maratons viņai par godu. Patiesībā jā – tas ir labs veids, kā viņu pieminēt. Bez domām par labu rezultātu vai ko citu – noskriet un domās atvadīties. Uzrodas problēma – trakas iesnas, galva sprāgst pušu. Ko nu? Paprasu pazīstamam ārstam, ko darīt, viņš iesaka saaukstēšanās zāles, bet viena no sastāvdaļām noteiktā koncentrācijā skaitās dopings. Atceros, ka tieši Valmierā netīšām viena skrējēja dabūja diskvalifikāciju Mildronāta dēļ. Protams, ka tā iespēja, ka man liks čurāt trauciņā, ir tik niecīga, ka pielīdzināma nullei, tomēr dabūt diskābeli klepus zāļu dēļ būtu tiešām stulbi, pie tam es jau tāds godīgs cilvēks un nespētu apzināti lietot aizliegtas vielas. Pazīstamais ārsts apsolās pajautāt vienam sporta ārstam, kas tur ar tām koncentrācijām, vārds pa vārdam, beigās secinājums ir tāds, ka no tām iesnām vispār es labāk tikšu vaļā ar sistēmas palīdzību. Man tiek sarakstīts, ko un cik daudz vajadzētu laist iekšā, atrodas arī iespēja to visu izpildīt. Es sākumā metu ar roku – ko nu tur, ne jau es tur pa pirmo vietu taisos skriet, bet beigās nodomāju – lai iet! Kāpēc gan ne? Paguļu pie sistēmas, nākamajā rītā jūtos ne nu pilnīgi vesela, bet pietiekami normāli. Maratona rītā emocionālais fons ir ļoti skumīgs, pirms starta vairākkārt man ir asaras acīs, bet ir pārliecība, ka tā ir pareizi. Man to maratonu vajag noskriet. Satiekoties ar draugiem, smaidu, jo manas skumjas ir gaišas un vieglas. Pat sanāk kādu joku izspert. Fiziski jūtos labi, bet ir šaubas par to, kā būs, jo tomēr tikko vēl slimoju. Ir auksts un vējains, skrienu garajā, plānajā džemperī. Daži pirms starta ir šortos un plikos krekliņos, brr brr brr. Nē, nu skaisti jau, bet pilnīgi gribas kādu segu šiem piedāvāt. Starts. Skatos pulkstenī, lai neskrietu parāk ātri, jo visi jau, protams, aiznesas tā, it kā piecīti skrietu, ne maratonu. Esmu sarēķinājusi, cik ātri man katru kilometru vajadzētu skriet, lai iekļautos 3:50, un nolemju tā arī turēt, cik ilgi varēšu. Pēc tam, kas būs – būs. Ar visu skatīšanos pulkstenī pirmo kilometru noskrienu pārāk ātri. Otro tāpat. Trešo arī… Nu labi, kā ir, tā ir, tad jau redzēs. Jāskrien 8 apļi, katrs – 5 km ar astīti. Iekārtojos aiz diviem kungiem, vēl mazliet priekšā skrien Aija. Viņa tik skaisti un estētiski skrien! Prieks skatīties. Pirmie divi apļi paskrien nemanot. Līdzjutēji izskaitījuši, ka es esot septītā no sievietēm. Labi. Skrienas viegli, ja neskaita garo pretvēja ceļu, kam galā vēl ir pagrūts uzkalniņš. Dzirdināšana tikai viena, bet šajos laikapstākļos īpaši vairāk arī neprasās. Trasei nav ne vainas – grūto pretvēja posmu kompensē tikpat garš pavēja posms, kurā ir skaisti lejupceļi, kuros atļaujos paātrināties. Kungiem esmu garām. Joprojām skrienu ātrāk, nekā bija paredzēts, bet jūtos labi. Pamazām apdzenu arī Aiju. Trešais un ceturtais aplis ir juceklīgs, jo ātrie atlēti apdzen mani par apli, garām paskrien arī pusmaratonisti, kas steidzas uz finišu, kaut ko apdzenu arī es, un nu jau man ir sajucis, kurā vietā es esmu, un varbūt labi vien ir – man gluži vienkārši ir jānoskrien tik ātri, cik es spēju. Pusmaratons noskriets. Piektais aplis. Augšupceļā sanāk pirmais kilometrs šajā dienā, kuru noskrienu lēnāk, nekā plānā paredzēts, bet nākamajā vieglajā kilometrā to atgūstu ar uzviju. Pamazām sāku sevi motivēt, skaitu, cik vēl palicis, bet neskaitu kilometros, bet gan apļos. Aptuveni iztēlojos, kur tajā brīdī trase veda Rīgas maratonā. Fiziskā ziņā kļūst mazliet grūtāk augšupceļos, bet joprojām izdodas skriet ātrāk par plānu. Paliek 3 apļi, galvā skan: “Tikai 3 apļi, tikai 3 apļi, tikai 3 apļi…” Ļoti ātri aplis beidzas, paliek 2, galvā dziesmiņa tai pašā stilā. Rodas apjausma, ka atkal būs izdevies maratonu noskriet bez pārmocīšanās. Maratons ir mans draugs! Mēs beidzot esam pa īstam sadraudzējušies. Ir skaidrs, ka es mierīgi varu palaist tempu lēnāk un joprojām iekļauties 3:50, bet nemaz negribas. Gribas noskriet kārtīgi. 6km pirms finiša beidzot sāku gaidīt beigas. Pretvējš nu jau ir kļuvis neizturami spēcīgs, ar katru apli arvien trakāks, skrienu jau ar piepūli. Izspiežu tos grūtos kilometrus, paliek tik vien kā vieglais posms un tad astīte. Pa ceļam aprunājos ar vietējiem līdzjutējiem, kas tajā vējā stāv visu dienu. Apdzenu dažus skrējējus, sajūta ir laba. Vairs nekam netaupos, bet arī nespiežu sevi skriet ātrāk. Vajag noskriet godam līdz finišam! 40km atzīme. Biežāk ieskatos pulkstenī. Vēl jūdze, vēl pusotrs kilometrs… Nevienu sievieti neredzu sev ne priekšā, ne aizmugurē, līdz ar to nav motivācijas cīnīties ar citiem, bet pašai gan gribas kārtīgi noskriet līdz galam. Tā nu skaitu metrus, jau klāt pēdējais pagrieziens, stadions ir redzams, un sajūta ir lieliska – kā jau maratona finišā. Es atkal to izdarīju! Pēdējie metri pa stadionu, sveicieni no maniem līdzjutējiem, finišs, medaļa, labumu maisiņš, beidzot vairs nav jāskrien.3:46:25. Jā, pēdējais aplis bija grūts, bet kas tad tas par maratonu, kurā beigās nav grūti? Pēc finiša nevaru ne apsēsties, ne piecelties. Mielojos ar kārumiņiem no finiša maisiņa, kaut ko eksistēju. Nez, kura vieta ta man beigās sanāk? Paziņo, ka tūliņ būšot apbalvošana. Jā, starp citu, šajā skrējienā bija ļoti, ļoti patīkama apbalvošanas sadaļa – kur ir pilns pjedestāls nofinišējis, tos uzreiz arī apbalvo, kurus vēl nevar paspēt, tie gaida nākamo porciju, un tiek jau pateikts, cikos tas būs. Lielisks variants. Nav nabaga uzvarētājiem jāgaida vakars, lai tiktu pie medaļas, un nav jātirinās stundām ilgi kaut kādās izstieptās apbalvošanās. Tad nu tā, man 7.vieta. Apbalvo 6, bet rūgtuma nav – es tiešām noskrēju tik ātri, cik varēju. Prom uzreiz vēl netaisos – izbaudu atmosfēru, saulīti, vēju, patērzēju ar draudziņiem. No līdzjutējiem uzzinu, ka vējš nav kļuvis stiprāks – vienkārši nogurums ar katru apli palielinājies. Kad nu esmu izrunājusies, dodos uz Rīgu. Ļoti labi, ka noskrēju to maratonu! Pastāstīšu par savu ceļu līdz šī gada Rīgas maratona finišam. Pirms gada man bija operācija ar tai sekojošu miera režīmu. Zināju, ka atsākšu skriet, bet nezināju, kā sanāks un cik sanāks. Kamēr skriet nedrīkstēju, daudz pastaigājos un daudz domāju, un izdomāju, ka derētu nosist zemāk savu pulsu (jau uzreiz pateikšu, ka ne vella tas neizdevās, skrēju visu ziemu uz kaut kādām 7, 8 un pat 9 minūtēm uz kilometru, bet vienīgais rezultāts bija tāds, ka es skrēju lēnāk, tāpēc īpaši nekavēšos pie šīs sadaļas). Daudz pacietīgu, lēnu treniņu, pakāpeniska kilometrāžas audzēšana, bet visu laiku kaut kādas likstas. Tad salaužu degunu, tad saslimstu, tad cita veida ārstēšanās, un visu laiku – neskriet. Neskriet nedēļu, neskriet divas. Kā atsāc skriet, tā atkal kaut kas notiek. Tā nu muļļājos līdz pavasarim un priecājos, ka vismaz sacīkstes nenotiek, lai nav jābrauc tizloties. Pavasarī pēdējā pēcoperācijas vizītē ķirurgs, zinādams, ka esmu skrējēja, piekodināja piereģistrēties Rīgas maratonam. Nu labi, ja jau ārsts tā saka… Piereģistrējos arī! Pie reizes piereģistrējos arī Latvijas Vieglatlētikas Veterānu asociācijā. Bet par to vēlāk. Pirmais kaut kāds sacensībveida pasākums bija orientēšanās spēle “Rīgas piedzīvojums”. Pasākums tāds diskutabls, tomēr komandā ar vīru diezgan labi izskrējāmies pa savu un kaimiņu rajonu, vīrs visu laiku bļāva nopakaļ, lai es skrienot lēnāk (pārmaiņas pēc, jo parasti tā saku es). Nākamais pasākums – reģistrēšanās Rīga – Valmiera skrējiensoļojumam. Kā es grasos to paveikt, nav ne jausmas, bet vīrs saka: “Tu nekad nezini, kā to izdarīsi, bet kaut kā vienmēr finišē!” Gluži taisnība tā nav, bet kaut kas uz to pusi. Daži garāki treniņi, arī 50km, kas iedod pārliecību, ka uz kājām turos un uz priekšu kustos. Man uzdāvina jaunu pulksteni, kas niknākajā sacīkšu režīmā tur 28h, jau nespēju sagaidīt, kad likšu uz rokas un skriešu uz Valmieru. Pa vidu vēl veterānu čempionāts Ogrē. Pirmo reizi mūžā skrēju stadionu – 100m, 1500m un galā vēl 400m. Protams, visur paliku vai nu pēdējā, vai tuvu tam. Bija arī tas lielais karstums, bet kaut kā sajūta palika laba. Sagribējās vēl kādreiz tā uzskriet! Pienāk Rīga – Valmiera brīdis. Jau pēdējā naktī mājās sajutos tā ne visai labi, bet cerēju, ka pāries. No rīta sajutos tik slima, kā vēl nekad… Protams, ka iekšā doma: “Varbūt līdz vakaram pāries!” Eksistēju nekustīgi, kamēr bērni pārvērta māju postažā. Drausmīgi! Mana atbalsta persona uzzināja, kā man iet, atnesa uz mājām zāles un arī izkritušās smadzenes. Radās tāds plāns – es neskriešu, pārreģistrēsim atbalsta personu draudzenei un brauksim pabļaut, lai viņa kustina ātrāk savas kājas. Tā arī darījām. Vakarā jutos jau tīri normāli, bet, mēģinot pakustēties, ir skaidrs, ka bija ļoti prātīgi nestartēt. Diena bija lieliska, viens liels piedzīvojums, satikti draugi, noķerta vienreizējā R – V atmosfēra. Tikai – manis pašas noskrietā kilometrāža atkal nekāda. Un tas maratons taču tuvojas… Laiks iet uz priekšu, augusta sākumā savā dzimšanas dienā noskrienu 36km – tik, cik man gadu. Atkal iestarpinājums par veterānu sacīkstēm. Aizbraucu uz Latvijas un Baltijas čempionātu paskriet atkal sīciņos. Šeit jau tieku pie dažām bronzas medaļām (pārsvarā mazā dalībnieku skaita dēļ, bet ne tikai). Nu, un tagad, kāpēc es tos veterānus pieminu – pirms Rīgas maratona lasu LSM ziņās, kas un kā, un ko es redzu? Pieminēts, ka skriešu arī es: “Kādreizējā gargabalniece [..] pēdējā laikā biežāk redzama veterānu sacensībās stadionā.” Nu johaidī! Es tev, Matīs, rādīšu “kādreizējo gargabalnieci”! Diemžēl līdz tādai kārtīgai rādīšanai pietrūkst noskrietās kilometrāžas, fiziskā sagatavotība nekāda un arī cisku sastiepu pirms nedēļas tajā nelaimīgajā stadionā, notizlojoties 200m startā. Nedēļas vidus pusgarajā treniņā pēc kādiem 10km sāk sāpēt. Agnese māk līmēt teipus, bet Agnese ir citā pilsētā, bet tas nekas – ar fotokonsultāciju palīdzību, izķērnājot arī nedaudz teipa, kaut kā galā tieku un ceru, ka tas palīdzēs ja ne nesāpēt nemaz, tad vismaz sākt sāpēt vēlāk. Eju gulēt, bet pagulēt nevaru – raizējos par to, kā bērniņiem ies ar iejušanos jaunajā dārziņā. Jā, to tikai vēl vajadzēja – neizgulēties pirms maratona, graužot sevi ar tādām domām. Labi, viss, nakts. Maratona rītā pieceļos, garastāvoklis joprojām nekāds, domas tās pašas vakardienas, maratona noskaņojuma nav. Nesaprotu, kāpēc man vispār to skriešanu vajag, bet nauda samaksāta – jāskrien. Aizeju uz Vecrīgu, nododu mantas glabātuvē, aizvelkos uz startu, ieeju toitojā un dzirdu, kā pa skaļruņiem skan: “Kā lai tevi šodien iepriecinu, ja nav šerbets un pomelo?” Pirmo reizi šajā dienā pasmaidu īstu smaidu. Satieku draugus, nopriecājos par visiem, kurus redzu zaļajā koridorā. Dažiem pirmais maratons. Esmu novērtējusi savus spēkus un saprotu, ka adekvāti būs skriet ar 4h tempa turētājiem. Paskatos un redzu tur 4 brīnišķīgus skriešanas draugus, ar kuriem ļoti labprāt pavadīšu nākamās 4 stundas. Būs viss forši tomēr šodien! Starts. Skrienu drusciņ pirms TT, bet dzirdu un jūtu viņus sev aiz muguras. Turpat skrien Kristīne, Jurģis un Nils – Mārupes trīs sivēntiņi (jo saģērbušies rozā). Nilam pirmais maratons. Kristīnes vārīšanos arī visu laiku dzirdu. Tā man tāda komfortabla vieta – tieši pirms TT. Uz atpakaļu neskatos, jo priekšā viens vīrietis to vien dara kā met skatu pār plecu – gan jau uzpasē TT. Sivēntiņi arī iekārtojas priekšā man, zinu, ka viņi skrien uz 4 stundām. Kaut ko runā par dažu sekunžu iekavējumu, bet vēl jau tikai kādi 5km pagājuši, gan jau TT plāno starta iekavējumu atgūt pamazām! Pieslēdzas Teicamnieks, runājam par traumām – par ko gan citu varētu parunāt? Nuja, vēl par to, kā katrs pirms simts gadiem iesācis skriet. Otrā pusē arī turas viens cilvēks. Iepazīstamies, izrādās, ka Daniels. Tā arī bariņā skrienam un jokojam, Mežaparka estrādē kāds uzdzied, kāds pafilmē, vispār ļoti jauka atmosfēra. Vienā brīdī mūs sāk apdzīt pa kādam atlētiskam jauneklim. Startu nokavējuši, vai, ka tagad tikai apdzen četrstundiniekus? Ā, nē, tie ir ar dzeltenajām aprocēm! Jau biju aizmirsusi, ka tādi arī ir. Nu, labi. Kristīne vienā brīdī saka, ka mēs no grafika iepaliekot par kaut kādām sekundēm. Es saku, ka tā nevar būt, jo TT ir mums aiz muguras, krietni aiz muguras! Izrādās, ka mēs skrienot uz 3:57. Tas ir jaunums arī pārējiem, bet nu labi, kāpēc ne? Teicamnieks kaut kur pazudis, kādi 15km aiz muguras, skrienam piecatā. Ik pa laikam Kristīne saka, cik mēs esam uzvinnējuši grafikam. Jau kāda pusminūte, minūte. Es jūtu, ka Nils ir noguris un var neizturēt tādā tempā, bet Kristīne uzskata, ka izturēs. Nu labi, kas man? Man zināt, kas? Sāk tā ciska pie 20km tomēr sāpēt! Nav labi. Nepavisam nav labi. Nekas, skriešu, cik varēšu, tad jau redzēs! Drīz trase apvienojas ar pusmaratona skrējējiem. Oioioi, viņu ir daudz un viņi ir ātri! Kājas sāk pašas kustēties drusku ātrāk, lai gan saprāts saka, ka nevajadzētu. Pie kādiem laikam 23km ir dzirdināšanas punkts, tur jau, kā vienmēr, visi pašķīst, pēc tam atrodu Danielu. Meklējam savus sivēntiņus, izrādās, ka viņi ir aiz mums. Nospriežam, ka laikam jau tomēr bija par ātru uzņēmuši, bet paši ko? Turpinām tādā pašā garā. Izriņķojam trases līkločus, līdz pēc dažiem kilometriem Danielam parādās sāpes, un viņš saka, ka pie 30km metīšot nost tempu. Pie 28km redzu, ka esmu palikusi viena pati, bez draudziņiem. Ko nu? Nu neko, vai tad nu es nemācēšu viena pati pabeigt maratonu? Kustos tik uz priekšu. Pie kādiem 30km jūtu, ka nupat sāk kļūt grūti. Ko es? Dodu virsū, jo man liekas, ka es laikam skrienu pārāk lēni, drīz visi draudziņi mani noķers un iekrātais pārsvars būs vējā. Varat iedomāties, pie kā tas noved! Pareizi, pie nevarēšanas paskriet. Nu jau man sāp abas kājas visā garumā, pati brīnos, ka spēju saglabāt kaut kādu skriešanas kustību. Gribas pāriet soļos, bet zinu arī, ka tās ir lamatas – tiklīdz sāc pastaigāties, tā kļūst vēl grūtāk – ne paiet, ne paskriet, kaut ko mokies un uz priekšu netiec. Mūzikas punktā uzmundrinoša mūzika, garastāvoklis paceļas, vispār viss liekas jauki, izņemot to, ka lāgā nevar paskriet. Želeju punkts, kaut kādu dzeltenu iedod, es jau saviebjos, ka būs citronu garša, bet tomēr ananāsu – ļoti labi. Skaitu kilometrus. 10km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ. 8km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ pa īso ceļu. 7km ir maratona beigu daļa. 6km ir kā no mājām līdz bērziem un atpakaļ. Pēkšņi kaut kāds pretvējš. Ko tas vēl nozīmēs? Pamanu, ka esmu sākusi apsteigt daudzus pagurušus pusmaratonistus un arī pa kādam maratonistam. Patīkama sajūta! Trases beigās jau skatos katru cilpu un nevaru saprast, kā tik daudz cilpu var iebāzt tik maz kilometros, bet laikam jau taisnība vien būs! Katru reizi, kad atkal gribas padoties, es nodomāju: “Kādreizējā gargabalniece.” Tā kļūst par manu motivējošo frāzi. Kādreizējā gargabalniece, parādi, kas tev ir iekšās! Pašai šķiet, ka drusku paātrinos. Katrā ziņā, apdzenu arvien vairāk un vairāk skrējēju. Pēc AB dambja līkumā satiekos ar 4h TT, kas skrien uz dambja virsū un kārtīgi man uzauro: “Hiēna, tu vari paskriet ātrāk!” Jā, viņiem taisnība! Sāku dot virsū kārtīgi un pēdējo kilometru noskrienu tiešām ātri. Pa kādam apdzen arī mani, bet vairāk tomēr es citus. Finišs jau ar roku sasniedzams! Pagriežoties uz Krastmalu, redzu, ka tomēr baigi tālu. Cilvēki lavierē ap peļķi, bet es netaisos lavierēt starp peļķi un viņiem, izskrienu cauri, dzirdu uzmundrinājumus un ieskrienu finišā! Iekļāvos 3:53. Viss, vairs nav jāskrien! Dabūju labumu tašu, šoreiz tāda laba pati tā soma, nevis ierastais ābolītis. Apsēžos pie draugiem, tie man kaut ko prasa, bet es vēl nevaru parunāt. Attaisu alu un sāku smieties. Ha, es tomēr to izdarīju! Es atkal noskrēju maratonu! Tālāk jau sirsnīgas sarunas ar skrējējiem, saldējums, finišētāju uzmundrināšana finiša taisnē un atmosfēras izbaudīšana. Skriešu vēl? Protams! Tā kā nākamajā dienā kājas ir tikai mazdrusciņ stīvas, ir skaidrs, ka varēja izspiest vēl. Maraton, tu esi mans draugs! |
2024. gadā: noskriets - 140610.02 km skrējuši - 303 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 7275.13 km skrējuši - 231 biedri skrējieni - 679 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-