“Ouf… četru ciparu numurs… Man nekad man nav bijis tik liels numurs šajā ‘Skrien Latvija’ skriešanas seriālā.” es nodomāju, kad uzliku uz reģistrācijas lapas savu parakstu un saņēmu aploksni ar numuru un skriešanas čipu. Es te – ‘Skrien Latvija’ – nekad neesmu skrējusi mazāk par 21.0975 km distanci… Ja neskaita to, kad neskrēju vispār, bet gāju ar kameru rokās pa Biķernieku trasi…
Pirmdien piezvanīju un palūdzu, lai manu startu pārreģistrē uz 1/4 maratona, jeb NIKE skrējiena, jeb 10.55 km garo distanci. Šodien (svētdien) tas likās nedaudz savādi – skriet mazāk, kā parasti.
He! Toties numurs lieliski pieskaņots lillā ‘Vāveru’ krekliņam!
VSK Noskrien
Vāveres priekšā, pārējie – kur sanāk. :D
Mans sākotnējais plāns bija… izgāzās…! Biju domājusi skriet ļoti mierīgi, lai pulss neuzlido kosmosā. Un, kā alternatīvu variantu izdomāju, ka varētu skriet intervālos, bet arī šī doma izgāzās.
Problēma sākas tajā brīdī, kad nostājies pūlī, kas pēc lielgabala blīkšķa kā sazombēts raujas līdz finiša līnijai, par visām varītēm cenšoties finišēt pēc iespējas ātrāk, vai uzlabot savu iepriekšējo rezultātu pēc iespējas vairāk… Ir grūti sagremot to Veni, Vidi, Vici! [Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju!] garšu un ar vēsu prātu piebremzēt kājas, kas cenšas panākt ātro pulsu, kas sen jau aizsteidzies neapturamā attālumā.
Sākotnēji trakākais ir tas, ka ķermenis jūtas lieliski, lai turētu tempu un, iespējams, pēdējā kilometrā to pat nedaudz palielinātu. Pēc tam seko domas: “Jēziņ’! Kā es pagājušajā gadā lidoju!, kad noskrēju savu labāko rezultātu pusmaratonā. Toreiz mans temps bija vēl ātrāks kā tagad..! Bet tagad es nevaru līdz tādam tikt 10km distancē…” Un tad es mierinu sevi ar domu: “Tev bija traumas, viena pēc otras… Tu neesi pienācīgi trenējusies.. Ko tad Tu sagaidi?!” Labi, ka tajā brīdī austiņās atskan Redlight King ‘Built to Last’ , rodas pozitīvs lādiņš un ieslēdzas mūžīgais spīts: “Šo tempu es noturēšu līdz galam.!”
Viens, Divi, …, Četri, Pieci
Un noturēju, pēdējā kilometrā nedaudz kāpināju tempu un finišēju ar pieticīgi pieklājīgu rezultātu 54min42s, paliekot 23.vietā savā grupā. Nav labākais rezultāts, nav personiskais rekords, bet pāris secinājumi un plāni nākotnei ir. Sakot, ka, ja padalās ar kādu par vēlamo mērķi, ko vēlas sasniegt, tad ir vieglāk uz to tiekties, jo vienmēr ir kāds, kas vēro un seko līdzi! Tad nu, uzkraušu jums to slogu un padalīšos ar to, kas sakāms:
Pirmkārt, šis punkts ir tāds, par ko es domāju jau kopš šī gada 1.janvāra… Un šķiet, ka šis Ventspils skrējiens tam ielika stingrāku pamatu – turpmāk skriet ~10km distances un tikai šad tad ko garāku. Tam iemesli ir dažādi:
Gribas rezultātu. Vienmēr!
Lai dabūtu rezultātu, ir jātrenējas.
Tā kā visi citi apstākļi ir tādi kādi ir, tad garākām distancēm trenēties tā, lai tiktu pie rezultāta, kādu gribu, diemžēl, bet neatliek tik daudz laika.
Otrkārt, kad ambīcijas ir pateiktas skaļi, pie tā būs arī pamatīgi jāpiestrādā. Līdz šim tas man nav izdevies, kā gribētos, bet ir beidzot jāpiespiež sevi pievērsties lēnām un ļoti lēnām skrienošajām izklaidēm, neatstājot novērtā ne sporta dejas, ne riteni, ne vingrošanu, ne tādas retāk apmeklētās izklaides kā orientēšanās vai xRace, vai nu jau vēl retāku sportu – peldēšanu.
kamēr liela daļa Latvijas skrējēju ar noskrieniešiem priekšgalā pagājušās nedēļas nogalē ripināja pa Rīgas ielām un tiltiem, man bija tā iespēja Gēteborgā (Zviedrijā) piedalīties masveidīgākajā ikgadējā 20+km skrējienā pasaulē (wiki).
Tā nu bija sanācis, ka šo ziemu/pavasari bija jāpavada zviedru zemē, kas uzreiz lika sameklēt kādu skriešanas pasākumu atbilstošā distancē (pusmaratona). Tas tika ātri izdarīts un izrādījās, ka pasākums ir krietni nopietnāks nekā sākumā domāts – pusmaratona nedēļas galvenajā dienā (pārējās dienās notiek visādi stafetes skrējieni, bērnu skrējieni utt.) uz pusmaratona starta līnijas šogad stājās 64000 skrējēju. Pūlis bija liels un pirms līderu starta pasākums tika atklāts iespaidīgi – ar salūtu gaišā dienas laikā!
Salūts pirms starta – kamēr attapāmies, ka jābildē, lielākā daļa bija jau izšauta.
Paši skrējēji tika sadalīti 31 starta grupā. Pirmās grupas tika atvēlētas elitei un skrējējiem, kas bija piedalījušies ar labu rezultātu gadu iepriekš (vai spēja uzrādīt labu rezultātu no citām sertificētām sacensībām iepriekšējā gada laikā) vai arī bija uzrādījuši labu rezultātu kvalifikācijas 10km skrējienā martā, kur uzstādītais laiks tikai pareizināts ar koeficientu 2.3 un pielīdzināts pusmaratona laikam. Man kaut kā muļķīgi sanāca kvalifikācijas skrējiena laikā būt Latvijā, tāpat arī aizmirst līdz termiņa beigām iesniegt savu pagājušā gada Jūrmalas pusītes rezultātu, kā visa rezultātā nācās startēt kopā ar “vienkāršo tautu” vai citiem vārdiem sakot – ar publiku, kur bija ļoti dažāda līmeņa skrējēji (4-7 min/km).
Starts – “Eyes on the prize”
Lai arī gatavojies biju un kaut kur cerēju uz personisko rekordu ap 1h40min, jau pirms starta sapratu, ka tā saulīte pārāk labi spīd, un uzreiz pēc starta pirmajiem km sapratu, ka 21km darboties nepārtrauktā apdzīšanas/līkumošanas/bremzēšanas/paātrināšanās režīmā man manu personīgo rekordu neatnesīs. Principā visus 21km nācās skriet liela pūļa pavadībā, kas no vienas puses bija forši, jo, kad es izdomāju nedomāt par rezultātu, bet vienkārši baudīt, bija interesanti vienkārši skriet pa to pūli, apdzīt, grūstīties, mēģināt tikt pie ūdens dzirdināšanas punktos, visu laiku censties atrast dažu metru brīvu koridoru priekšā līdz nākamajam apdzenamajam, kuru, lai kaut cik energoefektīvi apdzītu, vajag viegli pastumt malā, uzgavilēt mūzikas grupām, dot pieci bērniem trases malā (tie manuprāt bija labākais uzmundrinājums no visiem, kas tur tika piedāvāti) utt.
Sveiciens uzticamajai fotogrāfei apmēram ap 2,5. km
No otras puses – tā raustot tempu noskriet PB, ja neesi diži labākā formā kā biji, kad uzstādīji iepriekšējo, ir visnotaļ ļoti grūti. Pieņemu, ka, ja būtu ticis “labajās starta grupās”, kur visi skrietu ar man apmēram vajadzīgo tempu, situācija varbūt būtu citādāka (labāka). Vēl piemetinot par pūli – pat finišs bija tāds, ka bija grūti uzsprintot, jo bija jālaužas cauri pūlim :D
Finiša (!) burzma, kur varbūt viss neizskatās ļoti blīvi, bet, ja rūpīgāk ieskatās, tad tur diezgan daudzi iet, kas skriešanu īsti neatvieglo.
Dažas domas par pasākumu:
1. Ja šo pasākumu salīdzina ar NRM, tad es teiktu, ka NRM servisa ziņā, ko viņi piedāvā dalībniekiem, ir krietni priekšā. Turklāt NRM arī ir visnotaļ lētāks pasākums.
2. No 64000 skrējējiem daudzi bija tādi, kas jau pašā sākumā ap 1.-2. km jau bija izdomājuši, ka kalnos ies augšā nevis skries, lai taupītu spēkus. Respektīvi – šeit piedalās daudz, daudz sliktāk trenēti skrējēji nekā vidējā Latvijas skriešanas pasākumā. Respektīvi – viņiem frāze “galvenais ir noskriet” darbojas tās galējā formā “galvenais ir tikt līdz finišam”, kas, ņemot vērā, ka kontrollaiks ir virs 3h, ir pilnīgi reāli izdarāms pat daudz netrenējoties.
3. Skrējiena starts/finišs bija viņu vietējā “Mežaparkā”, kas visam pasākumam piešķir tādu ļoti festivālīgu noskaņu, jo daudzo starta grupu dēļ sanāk tā, ka elite finišē turpat netālu startam pirms vēl pat trešdaļa (20000) ir paspējusi startēt. Noskaņu radīja lielais skaits zālītē piemetušos ģimeņu un citu draugu, kas pavadīja/sagaidīja savus skrējējus. Tāpat neiztrūkstoši visādi ēdienu/suvenīru utt tirgotāji. Es startēju 1h30min pēc līderiem 18. starta grupā (grupā bija vismaz pāris tūkstoši skrējēju) no 31 (uzreiz pēc starta bija diezgan jocīgas sajūtas, kad redzēju, kā pretī pēdējā kāpumā pirms finiša mēģina uzskriet traki vārga paskata skrējēji, kuri visi teorētiski finišē ar visnotaļ labiem laikiem). 31. grupa startēja vēl pēc pusotras stundas…
Laimīgais uzvarētājs
Principā pasākumu iesaku visiem tiem, kas grib izbaudīt NRM svētku atmosfēru ar sajūtu, ka visa pilsēta skrien, tikai pareizinātu to ar daudz.
p.s. Sveicieni pirms pasākuma satiktajai noskrienietei lapsalapsa ar viņas draugu – apsveicu ar pieveikto distanci!
p.p.s. Izrādās, ka iepriekšējais Latvijas rekorda īpašnieks pusmaratonā, šo rekordu uzstādīja tieši Gēteborgas pusmaratonā 1997. gadā (Aleksandrs Prokopčuks).
Kā jau daudziem noskrieniešiem šis NRM bij pirmais maratons. Vēl gadu atpakaļ skatījos ar lielām acīm uz tiem trakajiem ar sarkanajiem numuriem, jo pašai jau šķita, ka esmu gana traka, lai aiznestu zaļo numuru līdz finišam. Bet tā nu tas iepatikās, ka tika pēc tam noskrieti visi Skrien Latvija posmi. Mazais velniņš jau dīdija, lai Valmierā skrienu maratonu, bet paldies manam draugam saprātam, kas neatļāvās šādu izgājienu. Tomēr gribējās, lai šī īpašā pirmā maratona finišs ir ar smaidu un pie samaņas. Tā nu ar nepacietību gaidīju NRM reģistrēšanās sākumu – jēeee sagaidīju un tiku pie smuka maza numura… Vairs atpakaļ ceļa nav. Un izrādās, ja ej uz kādu mēŗķi, tad pat ziema, sniegs un vētra nav šķērslis treniņiem.. Ziema paskrēja nemanot, klāt jau Rēzeknes posms – ik pa laikam iešaujas tā doma galvā, ka Tas tuvojas, bet vēl paniku neceļu, jo šķiet, ka vēl tālu. Pēc Biķerniekiem jau atopos, kas Tas ir pavisam tuvu – nu burtiski tepat. Zināju, ka noskriet varu (tas tak ir galvenais), tik jautājums – cik ātri? Lasot skrējēju piedzīvojumus un aprakstus par maratonu, pārņem brīžiem panika, uzburot tās ainiņas ar krampjiem, sienām un nākamo dienu mokām pārvietoties pa terpēm utt. Vai es to gribu? Mani “apčakarēja” – neko no tā visa nedabūju. Pirmā diena pēc maratona – protams joprojām eiforija, bet kājas tik tā pieklājības pēc tēlo, ka sagurušas. Aizvedu vakarā viņas uz pirtiņu. Doma – varbūt šorīt mani no gultas nelaidīs tik viegli ārā – bet ne – kājas svaigas kā gurķīši un vienīgā pazīme, ka ir kas noskriets, ir joprojām notirpuši kāju īķšķi – feinas sajūtas.
Svētku sajūta, jau atnāca EXPO dienā… Naktī uz sestdienu jau laicīgi gulēt, jo pieredze rāda, ka nakts pirms mačiem ir gana saraustīta, par ko parūpējās arī kaimiņi. Bet lidojoša pults pret sienu un maigs pieskāriens sienai ar dūri, tomēr liek viņiem saprast, ka es tomēr gribu gulēt. Svētdienas rīts agrs un ne miņas no satraukuma, jo pat īsti negribas celties. Starts sanāca nervus pakutinošs. Uz starta līnijas stāvēju un slaucīju asaras – ar domu “forši” esmu atstāta viena uz 42km ar pat nezinu, cik želejām kabatā, bez rūpīgi saplānotā dzēriena, magnēzija un citiem labumiem, un galvenais bez atbalsta. Pavadonis aizgulējās… Stāvu 5 min pirms starta vēl ar iesildīšanās drēnēm rokās un visiem labumiem un saprotu, ka ziepes ir. Izdevās tomēr sarunāt mantu glabātuvē, ka man tiek iedota vēl otra soma, kur salikt visus labumus un trasē doties tik ar dažām želejām – cik nu var salikt vienā mazā kabatiņā. Starta koridorā grūti tikt – viss jau pilns, bet es tāds maziņš izspaucos starp visiem un tieku pat labā vietiņā. Sākas skrējiens, vēl kāda asara nobirst, bet nu ko ta piņāt atnākusi – jāskrien tak vienalga.
Uz krasta ielas ap 17,18 km pavadonis tomēr ir klāt un pats jau sarūpējis no saviem velo krājumiem visādus labumus – tā nu saņemu gardu končai ko līdzīgu. Nu skrējiens var sākties. Bij plānots pirmo pusīti skriet 1:45-1:47, tuvāk 1:47 un tad otru varbūt ātrāk vai vismaz tāpat. Skrējās vnk fantastiski – tik ripo ripo un ripo. Kilometriem sāku pievērst uzmanību tik pēc 32km un tad jau pārņēma doma – “Un tas būs viss”. OK – ne jau visu trasi ar smaidu noskrēju, maratons sākās pēc 37km… Brīvības iela turpceļā tāda pagrūtāka, bet atpakaļ jau var lidot un vissss… un atkal doma “Un tas bija viss?”. Pirmā doma “kad būs nākamais?” Jau zinu – Valmierā! Rezultāts mani priecē – jo izdevās viss kas ieplānots 3:32:31 un šodien nekādu pazīmju, ka būtu ko tādu paveikusi… Ceru, ka arī turpmākie maratoni būs tikpat viegli un patīkami. Jā pusītes tomēr man ir nākušas grūtāk – pēc skrējienā “paģiras” smagākās.
Paldies par atbalstu trasē un par sveicienu uz lielā ekrāna!
Tieši pirms gada, kad noskrēju pirmo pusīti un paziņoju, ka tas ir viegli, es solīju pēc gada uzrakstīt, vai ir viegli noskriet maratonu. Tad nu lūk!
Par to, kāpēc vispār skriet maratonu, varētu rakstīt un rakstīt. Neskrējēji tāpat nesapratīs, bet skrējēji jau zina tāpat. Pāris tādu personīgu iemeslu – man bērnībā dakteri teica, ka nebūs, nedrīkst un nevar. Vēlāk arī citi cilvēki atkārtoja to pašu. Bet tad, kad es aizaizpagājušajā gadā skrēju pirmo piecīti, komentētājs teica, ka nākamgad esot jāskrien 10, vēl pēc gada pusmaratons un tad maratons. Nu labi! Visas šīs distances tieši Rīgas maratona ietvaros ik pēc gada arī esmu noskrējusi. Katru pirmo reizi, kas man liekas jauki un simboliski.
Gatavošanās bija pilnīgi dezorganizēta, nekārtīga, bez plāna un iedvestu šausmas jebkuram trenerim. Nu, es skrēju bieži un padaudz. Pārsvarā visādi pusgarie, ik pa laikam kāds 30nieks, šad tad maziņie un dikti daudz koptreniņu, kurus es apmeklēju tāpēc, ka man patīk mani skriešanas draugi, un tad, kad koptreniņu par maz, tad jau vienmēr var izvilkt kādu ārā uz neplānotu mikrokoptreniņu.
Dažas nedēļas pirms maratona sāku stresot. Likās, ka nāk kaut kas ilgi gaidīts, liels un izsapņots, kaut kas, kas kādreiz skaitījās nesasniedzams, bet nu jau klauvē pie durvīm! Pie tam tā apziņa, ka pirmais ir tikai vienreiz, tāpēc jāizbauda viss, kas ar to saistīts. Pirms starta vispār kaut kāds neadekvāts ārprāts, es no aizkustinājuma pat apraudājos. Tad līdzskrējēji mani samīļoja, nofotografēja, uzsita pa plecu, un es apzinājos, ka trasē būšu kopā ar savējiem. Tā arī bija – gan trasē, gan trases malās nemitīgi bira uzmundrinājumi no skrējējiem un atbalstītājiem. Otrajā aplī savus pusmaratonus noskrējušie skriešanas draugi bija izretojušies pa trasi un auroja uz mani. Finišā savējie, pēc finiša savējie…
Bet nu par pašu skriešanu. Tā kā starta koridors man trāpījās priekšpusē, tad nolēmu lēnām tipināt, līdz mani panāks 4:00 TT, pēc kuriem tad arī plānoju daudzmaz orientēties, vismaz sākumā. Skrienu, skrienu, TT kā nav, tā nav. Ķīpsalā mani panāca 3:45 TT, ar kuriem tad bišku paskrēju kopā, jo bija viegli tā turēties ar viņiem. Tad viņi pazuda (kā izrādījās, aiz manis), tad bija kultūras kilometrs, kas deva kārtīgu enerģijas spērienu, tad Krasta iela, bet man joprojām viegli! Kā man likās, lēnām skrēju, kad atkal satikos ar 3:45 TT, ar kuriem kopā turējos vēl kādus kilometrus 10. Pārsvarā skrēju viņiem kādus 5 soļus pa priekšu un smējos par to, kā viņi mani aiz muguras aprunā. Bija forši! Tad sākās stulbais Skanstes rajons. Vēl nodomāju, ka sienai tak esot jābūt pie 35.km, bet ne velna! Man tā sākās 28.km! Pēkšņi viss – nevar paskriet. Palaidu TT pa priekšu un vilkos nopakaļ ar domu, ka netaisos par visām varītēm tur nomirt. Gaidīju, kad atkal paliks viegli. Nepalika. Sākās visādas pārdomas par to, ko vajadzēja treniņos darīt, kā vajadzēja gatavoties… Ķīpsalā izdomāju mest kaunu pie malas un pāriet soļos. Ik pa brīdim to atkārtoju, pārsvarā pie dzeršanas punktiem. Nospraudu punktu, līdz kuram drīkstu staigāt, un tā atpūtos, lai gan man tā staigāšana arī bija tāda, ka pastaigāju garām citiem staigātājiem. Kad Vanšu tilta otrā galā kopā ar mani gabaliņu paskrēja viens skriešanas draugs ar savu zaļo medaļu kaklā, un es sajutu, ka nav nemaz tik grūti, sapratu, ka viss ir galvā, viss! Pat tas, ka man kājas ir nogurušas, viss sāp un viss ir slikti – arī tas ir galvā! Kaut kā tiku līdz kultūras kilometram, kas sākumā šķita mokošs, bet pēc tam bija 40.km atzīme, un tad nu es beidzot pa īstam sajutu, ka skrienu maratonu. 40km! ČETRDESMIT! Tas taču ir ārprāts kaut kāds, normāli cilvēki to nedara! Ar to “40” domu galvā tipināju tik uz priekšu, un tur jau ir tas Vecrīgas koridors, pilns ar līdzjutējiem, kas bļauj, ka vēl tikai 1km palicis. Ā, ja? Kur tad palika vēl viens km, jau aiz muguras? Un tad nu beidzot finiša pagrieziens, rokas gaisā, medaļa kaklā un steberēju ārā no finiša zonas, kur mani jau sagaida ar B vitamīnu.
Pēc finiša vispār nesapratu, kas notiek, kā man tagad justies un ko domāt. Labi, ka mani tur savāca un daudzmaz noorientēja. Foršas sarunas, svētki un apziņa, ka ojā – tas nu ir izdarīts, esmu kruta! Kad kāpu ārā no autobusa, visi piecīša skrējēji ar dzeltenajām medaļām skatījās uz manu sarkano, un man tas patika! Kājas knapi kustas, bet galva augšā! 3:52:03. 469.vieta no visiem, 22.grupā.
Vai ir dzīve pēc maratona? Vēl nezinu. Esmu dzirdējusi, ka tas mainot dzīvi. Ziniet, tā ir. Ir tāda padarīta darba sajūta. Kā tad, kad videospēlē ir izieti visi līmeņi. Viss. Izdarīju, sasniedzu! Mierīgi varētu mest tagad visu pie malas. Šorīt, nākamajā dienā pēc maratona, gāju uz darbu, skatījos uz cilvēkiem un domāju, ka it kā viss tāpat, bet tomēr pavisam citādāk – es tagad esmu noskrējusi maratonu. Izdarījusi to, ko vairums cilvēku nekad pat nemēģinās. Bet vai tad es varētu mest pie malas skriešanu? Tak nē, man patīk skriet, patīk arī pēcskrējiena sajūtas. Drusku pat esmu vīlusies, ka pa trepēm vajag tikai kāpt kovboja gaitā, nemaz nevajag atmuguriski. Patīk, ka no autobusa burtiski jāizkrīt. Patīk, ka tad, kad es endomondo aprakstā veltīju maratonu tiem, kas teica, ka es nevarot, un jautāju, ko vēl es nevaru, jau sāka birt visādi varianti, ko tad es nevaru – noskriet Rīga – Valmiera, pārsist viena čaļa 100km personīgo rekordu, noskriet 24h…. Redzēsim! Ir tik daudz virzienu, kuros attīstīties – dažnedažādas distances, kalniņi, stadions, ultras… Bet pats labumiņš, pats skaistākais ir sasniegts. Un es esmu priecīga par to – tagad, kad mani sauks par maratonisti, man nevajadzēs pārtraukt un skaidrot cilvēkiem, kas tad ir maratons.
Pienācis laiks atbildēt uz jautājumu – vai ir grūti noskriet maratonu? Pie velna, jā!
Kāpēc? Nezināšu teikt. Sajūsma un neliels satraukums. Kas nu būs? Gaidām.
3, 2, 1.. Starts. Beidzot, pēc ilgās gaidīšanas, pārdzīvotā lietus un krusas, tikām palaisti trasē. Un tā simtiem un pat tūkstošiem dalībnieku lauzās uz priekšu, lai tiktu pie sava pirmā šķēršļa.
Starp citu, ja dzirdējāt sprāgstošus balonus, tad ziniet, tie bijām mēs ;)
Pirmajām ūdens bedrēm tikām pāri nemanot, ūdens aukstumu īsti pat nevarēja just. Laikam adrenalīns šeit palīdzēja. Tad nu beidzot bija jāsāk skriet, bet pēc individuālajiem startiem trase nebija palikusi tajā labākajā stāvoklī. Saucamie sausie posmi pat tuvu vairs nelīdzinājās tādiem. Es neteiktu, ka man ir īpašas pretenzijas pret dubļiem, zināju taču uz ko biju parakstījies, bet vietās, kur vispār gandrīz dubļiem nevajadzētu būt, grimšana līdz potītei vai līdz celim patiešām noteica to īsto kustības ātrumu. Jau pirmajā saucamajā krosiņā viegli varēja pazaudēt apavus, tāpēc mērķis bija pavisam skaidrs – finišēt tik pat apģērbtam kā esot startā.
Tikko esmu atgriezies no Stipro Skrējiena un tas ir labs iemesls, lai uzrakstītu mazu atskaiti par šo pasākumu.
Pats piedalījos pirmo reizi. Individuālajā distancē. Grūtākais trasē laikam bija laika apstākļi, spriežot pēc auto termometra, varēja būt ap 6-8 grādiem plusā. Dažas reizes uznāca arī maza krusa. Visi šķēršļi bija pārvarami, bet aukstums bija visgrūtāk pārvaramais. Individuālajā distancē man pie šķēršļiem īpaši gaidīt nenācās, tāpēc daudz nenosalu, bet redzēju, ka komandas, jo īpaši tās, kas uz beigu galu dažviet dabūja gaidīt visai ilgi. Trasē redzēju daudzus ļoti nosalušus cilvēkus. Trase kopumā bija aptuveni tāda, kādu to biju iedomājies. Biju saklausījies stāstus par grūtāko šķērsli – leģendāro „stikla sienu” (ar striķa palīdzību jārāpjas pa virsmu ~45% leņķī), praksē tas bija visai vienkārši. Man pat paveicās, jo šo atrakciju izņēma no trases vēl pirms komandu starta, domāju, ka pat daudzi vīri to nemaz nedabūja izmēģināt, jo stiķi esot trūkuši un cilvēki krituši zemē un traumējušies. Starp citu, es labprāt uzzinātu ātrās palīdzības statistiku, jo redzēju ļoti daudzus cilvēkus ar krampjiem, ļoti daudzus trīcošus un drebošus un ticu, ka kāds arī kaut kur nogāzās un kaut ko satraumēja.
Pēc nedaudz biedējoša sākuma turpināšu. Kad biju beidzis savu distanci, gāju mazgāties uz dušu. Kas, protams, bija auksta (kā jau iepriekš solīts), bet problēma bija tāda, ka dušā nebija ūdens, nostāvēju labu laiku pilinot pa pilei ūdeni no dušas, kas nedarbojās, līdz pēc kāda laika ugunsdzēsēji attapās, ka var pamazgāt cilvēkus no šļūtenēm. Dabūju salt gaidot auksto ūdeni. Tās dušas tā arī laikam vairāk nedarbojās, nekā darbojās. Tas tā nepatīkami. Vēl par organizāciju varu pateikt, ka prasījās norādes par to, kur atrodas reģistrācija, jo atrast nebija viegli. Un runā, ka bija nolaista pamatīga laža ar komandu startiem, jo daudzas komandas startēja stipri pirms starta līnijas. Organizatori to pieļāva. Tas noteikti ietekmēja rezultātus. Uz negodīguma pusi.
Daži secinājumi par ekipējumu. Skrēju garajās biksēs, garajā augšiņā, skriešanas apavos un darba cimdos. Optimāli. Garais ietērps palīdzēja ne pret aukstumu, bet pret saskrāpējumiem un nedaudz pret sasitumiem, skriešanas apavi, manuprāt, ir daudz labāki par kedām, jo stingrāka zole šur tur prasījās un darba cimdi arī noderēja, jo īpaši virvju atrakcijās. Apavu tīšanu ar izolācijas lentu, kā to praktizēja daudzi, gan es nesapratu. Domāju, ka bezjēdzīgi. Sašņorēt pareizi gan vajadzēja.
Redzēju arī daudzus nelaimīgus un pārsalušus cilvēkus, kuri pēc finiša nebija sev nodrošinājuši normālu apgādi ar siltām drēbēm, dvieli un pārtiku un dzērieniem. Stāvēja tādi trīcoši, dubļaini un bezpalīdzīgi. Par tādām lietām gan vajag padomāt. Darbojās arī mantu glabātuve, to izmantoja visai maz cilvēku, bet tas, manuprāt, bija ļoti labs situācijas risinājums. Man noderēja. Daudz arī ziņoja pa mikrofonu par to, ka kaut kādi nosalušie gaida kaut kādus nenosalušos ar mašīnas atslēgām.
Par pozitīvo. Jā, bija arī pozitīvais. Tas, ka tomēr ļoti daudzi cilvēki šo distanci pārvarēja par spīti visām grūtībām. Kā teicis kāds prātīgs cilvēks: „Mīkstie sēž un komentē, stiprie skrien tālāk!” (tas ir citās no organizatoru mājas lapas). Jo īpaši cieņa meitenēm. Varu tikai apbrīnot tās, kas pieveica distanci. Pozitīvi bija arī tas, ka dalībnieki viens otram palīdzēja – pastūma uz priekšu, padeva roku. Neskatoties uz to, ka tomēr formāli visi bija viens otram konkurenti. Pozitīvais atsver visus negatīvos (nu… ja vien tu nesatraumējies).
Pašam gāja labi, pārāk nenomocījos, traumu nav. Ja neskaita mazus uzsitumus un švīkas uz pieres (iebraucu ar seju kaut kādās bezsakarīgās dzeloņdrātīs). Vēl viens secinājums par rezultātiem. Domāju, ka lielāko daļu rezultāta varēja izveidot pirmajos metros un pirmajos dažos šķēršļos. Vēlāk jau iekļāvies plūsmā un vieta būtiski nemainījās. Īsāk – ja gribi labu rezultātu, jāstartē no pirmās rindas un jāskrien kopā ar līderiem – sākumā, jo ātrāk, jo labāk. Starp citu, relatīvi maz noskrieniešu atzīmējušies šajā skrējienā. Redzēju arī daudz svaru zālē trenētu vīru, kuri laikam iedvesmojušies no tā, ka skrējiens ir „stiprajiem”, bet godīgi sakot, lielāks uzsvars bija uz izturību, nevis uz spēku. Tieši tāpēc – pamaz noskrieniešu…
Kopumā man patika, bija interesanti. Ar nepacietību gaidu rezultātus. Jā, bilžu nav, selfiju arī nav, ticiet visam uz vārda!
km 
-