Stāsti jāraksta, kamēr emocijas ir tik siltas kā nesen no krāsns izņemti pīrāgi, kas laiski atpūšas māla bļodā uz mūrīša. Šis noteikti nav stāsts par augstu rezultātu vai savu izvirzīto mērķu sasniegšanu, bet gan par cīņu līdz galam, nespēju padoties, fizisko nabadzību (lai piedod jel` „klasiķis”) un īstajiem vārdiem īstajā laikā. Tik plašu emociju gammu kā Lavaredo Ultra trail neatminos – no pilnas laimes līdz absolūtam bezspēkam, sāpēm un izmisumam. Tas ir bijis grūtākais, ko nācies piedzīvot – ne Prāgas bezmiega naktis, kad prāts sāka rādīt neeksistējošas bildes, ne diennakts piedzīvojumu sacensības – nekas nestāv tuvumā. Pat pagājušajā gadā pieveiktā CCC distance likās vienkāršāka. Bet par visu pēc kārtas. Lasīt tālāk.
Fizkultūra ar 32h kontrollaiku un pilnā iespējamā distance 10 apļi jeb viens aplītis ir pusmaratona garumā (nedaudz vairāk par 2 vīlēm vai pāris pūtieniem), kas izstiepjas gar Somijas līča piekrasti, ļaujot fizkultūras laikā elpot tikko atpūstu Baltijas jūras vēju. Īsāk sakot aizpildot šo pieteikuma anketu, apstiprinu, ka labprātīgi izlēmu iesaistīties šajā klases ekskursijā un uzņemos pilnu atbildību par to, ko šī nedēļas nogale varētu man nodarīt – varbūt ne tik daudz par to, kas notiks ar ķermeni, cik to, kas notiks ar galvu.
Ilgi nedomājot pēc šāda apraksta pieteikuma anketa tikai aizpildīta un plānotais Ventspils pusmaratons atstāts citam gadam. Paldies Aivaram par modrību jeb par atgādinājumu paņemt pasi. Turpmākais ceļš līdz pat Tallinai aiziet sarunās jeb par to kā Aivars pilnas ausis pierunāja par to cik forši Laulasmaa, par to kāda trase, cik skaista daba, jūra, pļavas, cilvēki, saulriets un saullēkts, kā arī to kā gāja pagājušajā gadā. Pusceļā saņemam ziņas, ka Tallinā līst, nevarētu teikt, ka pa ceļam spīdētu tikai saule. Mums jau zināmajā viesnīciņā priekšā daži latvieši. Vakariņas, somas un drēbju sakārtošana. Miegs nāk, aizmigt nevar. Nav jau brīnums, ja zini, ka kuru katru brīdi ieradīsies klases autobuss un istabiņā sāksies rosība. Rīts. Brokastis. Auto navigācijā Meremoisa atrasta, laiks doties ceļā. Ar nelielu apjukšanu vienā no krustojumiem veiksmīgi tiekam galā. Vienā no kabatām tiek atstāta mašīna. Reģistrācija vēl nav sākusies. Lēnām uzplaukst telšu pilsētiņa. Mana telts jau gatavā veidā pārceļo tuvāk sacensību centram tā teikt pie pārējam. Numurs ir, saspraudes ir un smuks krekliņš arī ir.
Laikapstākļi kā radīti skriešanai. Nedaudz apmācies, vēss, vienīgi varētu nebūt tik liels vējš. Helēna pirms starta dod pēdējos norādījumus un pieteic, ka trase vietām viltīga. Prātīgi. Starts. Pazīstamā starta taisnīte ar granteni, kur skrienu pļāpājot ar Indru par gaidāmo RigaEcoTrail (tad gan es vēl nezināju, ka mani tās nedēļas plāni izmainīsies pa 180 grādiem, ja ne vēl vairāk). Pēc pārsimts metriem pirmais kalniņš zem elektrolīnijas. Pirmajā aplī viss ir skrienams. Pie šāda principa arī turos. Apsteidzu dažus priekšā skrienošos. Tad cauri mazam lapu pudurītim laukā uz grantenes. Vienīgais asfalta gabals visā trasē, kurš pie tam sākumā ved uz leju. Abās pusēs dzīvojamās mājas. Pagrieziens nedaudz augšup, tev vēlreiz pagrieziens un atkal augšup gar torni. Parādās pirmās smiltiņas. Pāris augšup lejup. Vietām aizaudzis ar krūmiem tik tālu, ka skrienot cauri galva jāpieliec. Vēl nedaudz un pirmā upīte ar tiltiņu. Viena apļa laikā Artūrs ar fotoaparātu izklaidējās uz tiltiņa, tad cita apļa laikā tika novērtēts turpat netālu esošais soliņš. Aiz tiltiņa pirmais KP, kas nozīmē pirmo izēšanos pēc pieveiktiem 3km. Pļava. Koki ar baltiem ziediem, kas nobiruši pār skrienamtaku. Pārgāzies koks. Kalns augšup tad lejā. Aiziet taciņa gar upi. Koka tiltiņš ar slideniem pakāpieniem. Vēl nedaudz pa mežā taciņu gar upi. Tad uzmanīgi, prātīgi pa akmeņiem pāri upītei. Te gan jāsaka, ka vienā no apļiem tika sejai atgūts svaigums, redzēts pretī klibojošs Papagailis un pēdējā atpakaļ ceļa aplī šī pāri tikšana prasīja daudz koncentrēšanās spējas un līdzsvaru. Šeit arī jūrā iziet akmeņu mols, bet no iepriekšējā tiltiņa var aizskriet līdz Keilas ūdenskritumam, ko arī Artūrs, skrienot pa trasi ar foto, pamanījās izdarīt. Vēl pāris kalniņi pa vienu pusi augša, pa otru lejā. Plats braucams ceļš, krustojumā pa kreisi. Ne reizi vien aizskatījos un gandrīz aizskrēju taisni. Kāpu zona ar pludmales smiltīm gar jūru līdz taka nemanāmi ieved pļavā, kur aiz viena no līkumiem slēpjas nākošais KP ar izēšanos. Tiesneši laiku īsinādami glāzītēm jau sarakstījuši dalībnieku numurus. Kola ir garda, gurķīši arī. Kādā no apļiem šeit tiks malkota apdzesinu sula ar tējkaroti sāls, možumam. No šī brīža jeb pirmajā aplī tiek manīta pretī skrienoša kompānija, vairs nebūs tikai apdzīšanas manevri. Trase ved pa pļavu, kurai iebruktas divas slieces. Un vienuviet ir ari divas dažāda izmēra peļķes. Ja vienu var pārlēkt, tad otru prātīgi apskriet. Otru trases tiesneši vēlāk izsmels un uzbūvēs zaru tiltiņu ērtākai skriešanai. Šis man šķiet skaistākais trases posms, kad izskrējām skatu laukumā no kura paveras jūra, runā, ka saulriets esot bijis skaists. Vēl nedaudz pļava, pagrieziens un barjera – sākumā nemanāma, bet ar katru nākamo reizi grūtāk pārvarama. Pļava. Akmeņaina taka un stāva, dubļaina, akmeņaina taka uz leju līdz jūrai. Neliels aplītis ar KP caur pļavu, lai jau pēc maza brīža atkal raustos augšup. Augšupceļš caur krūmiem pa otru pusi, pa trepītēm. Atpakaļ ceļā viss tas pats. Tikai daudz skrējēju pretī. Kādā no apļiem Aivars stāsta, ka tur pie jūras ir daudz gulbju, ar Indru pārspriežam jaunākos sportiskos notikumus un ik pa brīdim nodomājam, ka temps pa ātru. Ar Gunu skrienam klusēdamas viena aiz otras. Neiztrūkstoši soļojošā kompānija – Matīs, Edgars, Rihards un Laura. Pēc nepinām divām stundām sasniegts starpfinišs. Vēl mazā cilpa, kura ir gaužām garlaicīga un neinteresanta. Ne te skrējiena laikā, kur priecēt acis, ne te daudz skrējēju. Labi, pirmajā aplī pļāpāju ar Indru, otrajā skrēju aiz Gunas, trešajā gāju un ēdu, bet pēdējā mani eskortēja Artūrs. Kāpu zona ar priedēm. KP un tas pats atpakaļ.
Pirms mana otrā apļa sāka līt. Kompāniju palaidu, jo ēšana ir svēta lieta. Pēc nepilna kilometra satieku soļotājus Matīsu ar Edgaru un mana jaciņa nonāk atpakaļ starpfinišā. Jāsaka, ka pirmo apli jaciņa nostāvēja pirmajā KP no kura atpakaļ ceļā viņu savācu. Otrais aplis tāds ķerošs sanāca. Panācu dažus mūsējos papļāpāju un aizskrēju vai arī mani panāca, papļāpājām un tad šie aizskrēja. Garlaicīgi nebija. Otrajā aplī nelietīgi negribēja atkāpties sānā dūrējs, kurš pārstāja tikai pēc pastāvēšanas. Viņš tika likvidēts pasnaužot 30 minūtes teltī. Jauni spēki arī uzradās. Skrienot trešo apli Rihards nodomāja, ka es šos apdzenu pa apli. Protams, protams. Pēc sajūtām trešais man patika vislabāk, jo lielāko daļu skrēju viena līdz brīdim, kad mani pēkšņi sāka gaidīt vēl viens skrējējs, kurš pievienojās manam lēnajam tempam un kapāšanai kalniņos. Kā noprotu igaunis meklēja sev kompāniju. Ceturtais aplis apņēmības pilns. Kaļu plānu, ka šo un tad vēl vienu. Tad gulēt un no rīta turpināt. Pie reizes paķēru līdzi jaciņu, ja un kad iešu tad iespējams vajadzēs. Kā tad. Jau turpceļā aplim sāka sāpēt pēda. Izprātoju, ka iemesls būs, ka manas foršas pumpiņzeķes nospiedušās pēdas abās pusēs. Skrienot vēl īsti netraucē. Apļa tālajā galā kompāniju sastāda Artūrs. Tur arī saprotu, ka paskriet varu tikai uz pirkstgaliem un, ka iešana un stāvēšana sagādā ļoti lielas sāpes. Ja zeķes spiež, tad var skriet bez viņām. Ir labāk, bet paiet tāpat nevar. Tā pīkstēdama noskrienu ceturto apli. Vēl sarunāju, ka uz to sasodīto cilpu, man atnesīs mašīnas atslēgas. Asfalta botās cita dzīve. Mīksti, ērti. Četri apļi pieveikti. Artūrs gan mazās cilpas vidū noprasīja vai pati tikšu līdz galam, jo gribēja skriet kopā ar to, kas atskries otrais (Kristaps vai Uldis).
Pirmais vakars noslēdzies. Vakariņas. Daudz siltu drēbju. Vēl izbaudīts burvīgs saulriets. Ūdens un banāns nakstiņām. Divvietīgās telts pārbaude, der trīs skrējējiem. Starpfiniša zonā visas nakts garumā notiek rosība, bet tas netraucē gulēt. Laura gan pie katras pamošanās jautā vai viss kārtībā. Ir, ir. Guļammaisā nav īpaši ērta apgriešanās uz otriem sāniem. Rīts dažiem pienāca ātrāk citiem vēlāk. Kam sportiskie mērķi augstāki tie jau no septiņiem atkal sāka riņķot. Man sajūta, ka vakar nebūtu skriets. Līdz mašīnai var viegli aizskriet, tik labā pēda nedaudz jūtīga. Kājas man vēl noderēs. Starp citu kā izrādās ne zeķes, ne apavi nebija pie vainas, jo kā var sāpēt abām pēdām saites vienādi man aizvien nav skaidrs.
Brokastu laiks. Ik pa minūtei jūtams, ka paliek siltāks. Tiek pārspriesti šodienas plāni. Es aiz vien vēl domāju, lai gan jau saprotu, ka mana skriešanas ballīte ir beigusies, jo iet es negribu. Tā sēžot, otrās vietas ieguvējs Rains izmisīgi meklē kompāniju pēdējam apli. Mēs visi nē, nē. Vēlāk. Te uzrodas Edgars un ir ar mieru mesties aplī.
Aizvien vairāk dalībnieku izvēlas finišēt gan pieveicot kārtējo apli, gan izlienot no migas. Arī es tieku pie sava diploma un āmura. Starpfinišā aizvien lielāka ballīte. Ar ovācijām tiek sagaidīts gan uzvarētājs Laimonis, gan otrās vietas ieguvējs. Tāpat lielas ovācijas izpelnās Dace. Apbalvošanu neredzēju, jo bija sācies mājupceļš.
Nobeiguma vietā. Gribējās jau piecus apļus, bet četriem arī nav ne vainas. Pieveikti 84.4km trasē pavadītais laiks 11h49min3sek.
Gaidīju šo pasākumu kā bērns, kurš gaida Ziemassvētkus. Nepagāja ne diena pēdējo pāris mēnešu laikā, kad neveltīju kādu brīdi, lai par to pasapņotu. Pat īsti nezinu, kāpēc biju tik pārņemta. Par šo skrējienu zināju, tikai to, ko biju lasījusi pagājušā gada notikuma komentāros. Tā īsti nemulsināja ne veicamā distance, ne trasē pavadāmās stundas. Iekšēji biju pārliecināta, ja ļoti gribēšu, izdarīšu, bet kāpēc gan, lai es to vispār gribētu? Kur gan bija iekritis mans veselais saprāts? 211? Nopietni?
Pēdējā nedēļa pirms Laulasmaa ir īsts karuselis – darbu ir tik daudz, ka nav grūti paklausīt Aivara ieteikumiem nedēļu neskriet, vienkārši nav kad. Atrodu brīdi ieskriet Prismā, lai nopirktu 3 enerģijas želejas, kaut kādu sporta dzēriena pulveri, 2 šokolādes tāfelītes, 2 kolas, un dažas bulciņas. Kā vēlāk izrādījās, ļoti nekrietni no manas puses, jo tādējādi nolēmu savu atbalsta komandu, proti, Veipa kungu, mokošām izsalkuma stundām.
Pēdējais vakars pirms Laulasmaa – esmu mājas jau atkal krietni pēc pusnakts. Nogurums dara savu, aizmiegu pat nesakravājusies, lai no rīta, pēc visiem šiem plānošanas mēnešiem, pamostos pilnīgā stresā un haotiski stūķētu kaut ko čemodānā, šo to, protams, aizmirstot. Apmēram plkst. 5.30 dodamies ceļā, un par spīti negaidītajiem ātruma ierobežojumiem, galamērķi sasniedzam tieši laikā, lai vēl paspētu pārģērbties, piereģistrēties un iespraukties kopbildē.
Starts. Tāds vēl nav redzēts. Visi mierīgi dodas pirmajā aplī, patiesībā, tieši tik lēni, it kā priekšā būtu kādi pāris simti kilometru. Es jau arī nekur neraujos, tomēr jūtos iesprostota šajā, visai blīvajā ļaužu pulciņā, tādēļ kautrīgi paspraucos garām dažām grupiņām. Tur satieku Reini, ko atminos no Valmieras skrējiena, arī viņš neuzkrītoši mēģina apsteigt šķietami gausos „atpūtniekus”. Turos viņam līdzi, man gribas kompāniju. Sākas lēzens augšupceļš un lielākā daļa skrējēju pāriet soļos, mēs arī. Sākumā trase ne ar ko īpašu neizceļas – meža ceļš, asfalta gabaliņš cauri glaunam atpūtnieku ciematiņam, smilšains kāpums gar elektrolīniju, bet tad… Gleznains celiņš gar krāčainu upi, slidenas kāpnes, mazs koka tiltiņš, taciņa, kas vijas līčločiem gar stāvu krastu, šī vieta atgādina parku. Ir patiešām skaisti. Skrienam un slavējam. Tā, ar mutēm vaļā sasniedzam 1. kontrolpunktu, kas atrodas tieši tilta galā. Esam prātīgi skrējēji, padzeramies, kaut vēl nemaz negribas. Tālāk ceļš ved gar to pašu upi uz jūras pusi. Ceļā parādās šķēršļi – krituši koku stumbri, no kuriem viens ir kaitinošs, bet otrs milzīgs un upīte, kas jāšķērso lecot pa akmeņiem. Gribot negribot jādomā, kā būs tai tikt pāri jau ar nogurušām kājām, un kā būs tumsā… Visumā šajā posmā ir arī divi neganti kalniņi un skaists gabaliņš gar jūras stāvkrastu, pa samērā mīkstām smiltīm. Nevaru neatzīmēt vienu no manam mīļākajām vietām trasē, kur mazu gabaliņu aiz 1.kontrolpunkta pāri taciņai pārliecies ziedošs koks birdina baltas ziedlapiņas visa skrējiena garumā. Tas šķiet tik svinīgi. Ātri vien sasniedzam nākamo kontrolpunktu, pēc tam dodamies tālāk, pa slapju pļavu starp stāvkrastu un šoseju, kas ved uz trases galējo punktu. Lai to sasniegtu ir divas reizes jāpārkāpj koka margām un jānoskrien pa iespaidīgu nogāzi, lai pēc cilpas apmešanas atkal rāptos tajā augšā. Slapjās pļavas posmā varam labi apskatīt priekšā esošos skrējējus, jo tie jau dodas atpakaļ uz trases sākumpunktu. Es, protams, skaitu pretīm skrienošās meitenes un atgādinu sev, ka tas ir muļķīgi, vēl taču jāpieveic tik daudz kilometru. Skrienam atpakaļ uz startu un mani nepamet doma, ka Reiņa temps man ir par ātru, tomēr nomest vēl neizdodas. Pēc starta seko mazā cilpa pretējā virzienā. Tā gan ir pagalam garlaicīga, ciets pamats un nemainīga piejūras meža ainava. Lielā cilpa tomēr ir nesalīdzināmi aizraujošāka.
Ilgi nav jāgaida, līdz atkal metamies to izbaudīt. Kādu brīdi vēl turos līdzi Reinim, bet tad palēninu tempu. Nav ko sevi mocīt, gribu tikt līdz galam. Mundri skrienu un pienācīgi mielojos katrā kontrolpunktā. Gribu visu izdarīt pareizi un izpildīt plānu A. Vai es jau minēju plānu A? Droši vien ne. Tas bija gluži vienkāršs – pieveikt tos 211km un ne soli mazāk 32 stundu laikā.
Laikam biju ievērojami palēninājusies, sajūta tāda, ka man skrien garām visi, kuri vien pieteikušies šīm sacensībām. Atceļā no lielās cilpas viņa gala mani apdzen smaidīgs skandināvu izskata puisis, ko biju noturējusi par igauni. Tas izrādās Mārcis no Valmieras. Saņemos un turos viņam līdzi. Atkal ir kāds ar ko kopā apbrīnot lieliskos dabas skatus. Aizpļāpājamies tā, ka neilgi pirms starta zonas aizskrienam pa citu ceļu. Labi, ka kāda garāmbraucēja norāda uz mūsu kļūdu, un drīz jau esam atpakaļ uz trases. Starta zonā nolemju uzmeklēt Veipa kungu, kurš visu šo laiku ir saldi gulējis. Nedaudz iestiprinājusies pamanu Kvaki, kas dodas mazajā cilpā. Saskatot potenciālu kompāniju metos viņai pakaļ. Uzzinu šo to interesantu. Sieviešu līdere, ko arī biju noturējusi par igaunieti izrādās Kvaki paziņa Dinija! Pirmo maratonu pabeidzu kopā ar Kvaki, bet jūtu, ka viņa labprātāk skrietu viena. Nu neko, skrienu aiz muguras, cenšoties paturēt viņu redzes lokā. Pēc kāda laika viņai izdodas atrauties, un es palieku, cīnoties ar sajūtu, ka vai nu esmu galīgi nīkulīga, vai arī tālredzīga un prātīga. Skrienu un vēroju pretīm skrienošos. Visi šķiet tik pozitīvi un jautri. Pēc iespējas mēģinu smaidīt un sveicināties ar visiem, cerams ka to varēšu arī pēc vēl dažiem noskrietiem apļiem. Sāku jau domāt par pāriešanu soļos. Brīžiem tā arī daru. Tas ļauj nedaudz atpūsties. Nolemju nomazgāt rokas upītē, kurai jālec pāri. Tas izrādās diezgan liels pārbaudījums – gan pietupšanās, gan pieliekšanās sagādā sāpes. Cik muļķīgi, priekšā taču vēl tik daudz kilometru! Tomēr trasē ir vēl daudz skaistu lietu, ko atklāt. Piemēram, viens no kāpumiem, kas apaudzis ar papardēm un gariem, izstīdzējušiem kociņiem, arvien vairāk atgādina kādu tropu ainavu, bet jūrā, kaut kas neticams, patiešām ir pilns ar Aivara gulbjiem!
Pirms ceturtā apļa jau atļaujos iemalkot no savas sporta želejas krātuvītes. Veipa kungs ir bijis tik laipns, ka mazajā cilpā ir devies kopā ar mani. Viņš ir skarbs, un nekāda čīkstēšana neļauj viņu apvest ap stūri, nākas vien saņemties. Tas pats notiek arī nākama apļa mazajā cilpā. Nesaprotamu iemeslu dēļ, mazā cilpa šķiet gandrīz grūtāka par lielo. Lai nu kā, ir pienācis nozīmīgais 5.aplis. Nozīmīgs tāpēc, ka pēc tā pievarēšanas, būs atlikusi tikai puse distances. Man gribas soļot, tomēr negribas to darīt vienai. Domāju, būtu jauki panākt Matīsu un Edgaru, kuri tik kārdinoši pastaigājas, droši vien nemaz nav noguruši, lai balvā pastaigātu kādu brītiņu kopā ar viņiem. Gandrīz pašā tālakajā trases malā ieraugu viņus un panāku pie dubultā barjerlēciena. Tomēr no atpūtas un pastaigas nekas prātīgs nesanāk. Nu kā, lai tur staigā, kad viņi man ņemas stāstīt par Kvaki, kura ir tikai kādu kilometru man priekšā. Lēkšoju lejā pa nogāzi uz trases tālāko kontrolpunktu, lai tur sastaptu ne tikai Kvaki, bet arī Diniju. Kaut kā bērnišķīgi, bet, goda vārds tajā mirklī man atveras otrā elpa, un es metos prom kā aptrakusi. Enerģijas pietiek vēl visam piektajam aplim. Šeit nevaru atstāt nepieminētu fantastiskāko saulrietu, kādu vien man nācies redzēt. Ja nemaldos, tieši 5.aplī tas mani pavadīja visu, aptuveni kilometru garo, taisno posmu pirms starta zonas. Ainava, patiesībā, neaprakstāma, bet es mēģināšu. Milzīga, ugunīgi oranža saules ripa tieši virs jūras, met koši oranžsarkanu horizontālu gaismu cauri priežu mežam, iekrāsojot sarkanas līnijas kā uz zemes, tā koku galotnēs. Skats burtiski hipnotizējošs. Apziņā dzimst lēmums teiksmaino brīdi iekalt atmiņā uz mūžu, un… aizmirsusi par telefonu somiņā, palieku bez fotogrāfijas. Var jau būt, ka tā arī labāk, jo nevienā bildē, ko vēlāk skatījos, tas neizskatās ne uz pusi tik iespaidīgi kā dzīvē.
Sestajā aplī dodos ar lukturīti, jo domāju, ka tumsa mani noķers. Tā arī notiek, pie tam mežā ir stipri tumšāks kā atklātā vietā. Arī ar lukturīti gadās aizķerties aiz kādas saknes un apdauzīt pirkstiņus. Šī iemesla dēļ pāreju soļos. Nav ko riskēt. Īsts pārbaudījums ir lēkšana pāri upītei. Sev par lielu prieku, jau atkal satieku Mārci. Lieliski, tālāk nebūs jākuļas pa tumsu vienai pašai! Brīžiem pat paskrienam, bet kopumā, šis laikam ir mans līdz šim lēnākais aplis.
Rīts atnāk ar skaistu saullēktu un vientulību. Kaut kā pamaz dalībnieku trasē. Pat neatceros, kur pazaudēju Mārci. Kontrolpunkti jau sen vairs neiepriecina, paskatoties vien uz iepriekš tik jauko uzkodu un dzērienu piedāvājumu, sametas slikta dūša. Kaut kā cīnoties ar aukstumu, tādā kā pusnomoda stāvoklī tiek pievarēts arī septītais aplis.
Astotais aplis iezīmē zemāko punktu visa skrējiena laikā. Man viss ir līdz kaklam. Negribu vairs spert nevienu soli, bet priekšā vēl kādi 60 kilometri. Tenterēju mērķa virzienā, īpaši nepievēršot uzmanību savai mīmikai. Ja iepriekš lielajam stumbram lēcu pāri puslīdz graciozi, tad tagad vien uzstutēju uz tā sēžamvietu un pārsvempjos pāri kā tāds ronis. Galva nestrādā, tādēļ nekādi nesaprotu, vai man pietiek laika, lai izpildītu plānu A, vai tomēr būs vien jāsamierinās ar plānu B, kas arī ir vienkāršs – skriet 32 stundas. Trasē parādās arvien vairāk skrējēju, tādi svaigi un spēka pilni. Forši dzirdēt no viņiem uzmundrinošus vārdus, vienīgi sejas man atmiņā sagriezušās kā tādā karuselī. Viena smaidīga, daudzbalsīga seja, kas sevī ietver gan ātros puišus, gan jaukās meitenes, pat čempionu Laimoni. Aivars cenšas pārsteigt ar neaizmirstamu komplimentu, – es izskatoties patiešām slikti, un it kā ar to vēl nepietiktu, viņš piemetina, ka izskatos nevien slikti, bet arī piedzērusies. Amizanti un paliek atmiņā. Vēlāk gan viņš to kompensē ar daudziem jaukiem vārdiem, bet vai nu tos kāds atceras? Bet gaisa skūpstus, tos gan nevar aizmirst, ne jau velti Aivaram tiek piešķirts godpilnais Air kiss machine tituls.
Pēc astotā apļa veikšanas man nepieciešams savākties. Arī laipnajiem brīvprātīgajiem darbiniekiem, kuri interesējas par manu pašsajūtu, atbildu, ka gribu vien apgulties un nomirt. Ir jānotiek brīnumam, lai pieveiktu atlikušo distanci. Izrādās, brīnums „skrien” pavisam blakus. Kāds pieredzējis igauņu skrējējs vārdā Rain Vellerind. Biju ievērojusi, ka skrienam diezgan līdzīgi, un jau atkal 9.apļa sākumā viņš skrien man garām. Pieņemu pareizo lēmumu, sākot ar viņu runāt, bet, lai dzirdētu atbildi, nākas mesties skriešus. Sākumā viņš šķiet nedaudz atturīgs, bet pēc brīža pļāpājam kā veci draugi un skrienam ātrāk, nekā atceros to darījusi pēdējo 4 apļu laikā. Tādējādi ap 170.kilometru iegūstu trešo elpu. Jūtos, kā tikko sākusi skriet. Brīnišķīgi! Vienojamies, ka šo apli skriesim, bet nākošajā atļausimies iet un atpūsties. Domāts darīts, desmitajā aplī dodamies mierīgi, apzinoties, ka iekļausimies kontrollaikā pat, ja ripināsimies finiša virzienā sāniski. Kopumā šis ir pats lēnākais aplis, taču ar neviltotu interesi vairāku stundu garumā klausos Raina ultra skrējienu piedzīvojumus. Apļa 2. pusē mums pievienojas arī Veipa kungs, kurš ir apņēmies turēt tempu, tomēr mēs neesam viegli iekustināmi. Šķiet, ka Rains ir vienkārši noguris, bet es papildus nogurumam esmu izpildījusi arī plāna A nosacījumus, kas nemotivēja mani pārvietoties kaut nedaudz ātrāk.
Atlikusi tikai mazā cilpa, tad puse no tās, tad… vai mēs vispār ejam pa pareizo ceļu? Kur palicis finišs? Tur jau tam jābūt! Ķermenim cauri izšaujas tāds kā zibens! Skrienam! Paklājs, pīkstiens, troksnis, cilvēki, apsveikumi, sega… Veipa kungs mani modina, lai dotos uz apbalvošanu. Briesmīgi krampji sēžamvietā. Pārģērbšanās prasa veselu mūžību. Spogulis neglaimo nemaz.
Vai tiešām tas ir izdarīts, vai arī es sapņoju? Es izbaudīju katru šī piedzīvojuma mirkli 31 stundas 23 minūšu un 50 sekunžu garumā. Tas bija lieliski. Un es to darītu atkal.
Taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” aicina izskriet skaistākos Engures novada paugurus. Latvijā netrūkst asfalta skrējienu, bet pēdējā laikā arvien populārāki kļūst arī skrējieni brīvā dabā, tā saucamie treili. Jauns taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” pirmoreiz 23. augustā notiks arī Engures novadā, pavisam netālu no Tukuma. Lasīt tālāk.
“Ouf… četru ciparu numurs… Man nekad man nav bijis tik liels numurs šajā ‘Skrien Latvija’ skriešanas seriālā.” es nodomāju, kad uzliku uz reģistrācijas lapas savu parakstu un saņēmu aploksni ar numuru un skriešanas čipu. Es te – ‘Skrien Latvija’ – nekad neesmu skrējusi mazāk par 21.0975 km distanci… Ja neskaita to, kad neskrēju vispār, bet gāju ar kameru rokās pa Biķernieku trasi…
Pirmdien piezvanīju un palūdzu, lai manu startu pārreģistrē uz 1/4 maratona, jeb NIKE skrējiena, jeb 10.55 km garo distanci. Šodien (svētdien) tas likās nedaudz savādi – skriet mazāk, kā parasti.
He! Toties numurs lieliski pieskaņots lillā ‘Vāveru’ krekliņam!
VSK Noskrien
Vāveres priekšā, pārējie – kur sanāk. :D
Mans sākotnējais plāns bija… izgāzās…! Biju domājusi skriet ļoti mierīgi, lai pulss neuzlido kosmosā. Un, kā alternatīvu variantu izdomāju, ka varētu skriet intervālos, bet arī šī doma izgāzās.
Problēma sākas tajā brīdī, kad nostājies pūlī, kas pēc lielgabala blīkšķa kā sazombēts raujas līdz finiša līnijai, par visām varītēm cenšoties finišēt pēc iespējas ātrāk, vai uzlabot savu iepriekšējo rezultātu pēc iespējas vairāk… Ir grūti sagremot to Veni, Vidi, Vici! [Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju!] garšu un ar vēsu prātu piebremzēt kājas, kas cenšas panākt ātro pulsu, kas sen jau aizsteidzies neapturamā attālumā.
Sākotnēji trakākais ir tas, ka ķermenis jūtas lieliski, lai turētu tempu un, iespējams, pēdējā kilometrā to pat nedaudz palielinātu. Pēc tam seko domas: “Jēziņ’! Kā es pagājušajā gadā lidoju!, kad noskrēju savu labāko rezultātu pusmaratonā. Toreiz mans temps bija vēl ātrāks kā tagad..! Bet tagad es nevaru līdz tādam tikt 10km distancē…” Un tad es mierinu sevi ar domu: “Tev bija traumas, viena pēc otras… Tu neesi pienācīgi trenējusies.. Ko tad Tu sagaidi?!” Labi, ka tajā brīdī austiņās atskan Redlight King ‘Built to Last’ , rodas pozitīvs lādiņš un ieslēdzas mūžīgais spīts: “Šo tempu es noturēšu līdz galam.!”
Viens, Divi, …, Četri, Pieci
Un noturēju, pēdējā kilometrā nedaudz kāpināju tempu un finišēju ar pieticīgi pieklājīgu rezultātu 54min42s, paliekot 23.vietā savā grupā. Nav labākais rezultāts, nav personiskais rekords, bet pāris secinājumi un plāni nākotnei ir. Sakot, ka, ja padalās ar kādu par vēlamo mērķi, ko vēlas sasniegt, tad ir vieglāk uz to tiekties, jo vienmēr ir kāds, kas vēro un seko līdzi! Tad nu, uzkraušu jums to slogu un padalīšos ar to, kas sakāms:
Pirmkārt, šis punkts ir tāds, par ko es domāju jau kopš šī gada 1.janvāra… Un šķiet, ka šis Ventspils skrējiens tam ielika stingrāku pamatu – turpmāk skriet ~10km distances un tikai šad tad ko garāku. Tam iemesli ir dažādi:
Gribas rezultātu. Vienmēr!
Lai dabūtu rezultātu, ir jātrenējas.
Tā kā visi citi apstākļi ir tādi kādi ir, tad garākām distancēm trenēties tā, lai tiktu pie rezultāta, kādu gribu, diemžēl, bet neatliek tik daudz laika.
Otrkārt, kad ambīcijas ir pateiktas skaļi, pie tā būs arī pamatīgi jāpiestrādā. Līdz šim tas man nav izdevies, kā gribētos, bet ir beidzot jāpiespiež sevi pievērsties lēnām un ļoti lēnām skrienošajām izklaidēm, neatstājot novērtā ne sporta dejas, ne riteni, ne vingrošanu, ne tādas retāk apmeklētās izklaides kā orientēšanās vai xRace, vai nu jau vēl retāku sportu – peldēšanu.
kamēr liela daļa Latvijas skrējēju ar noskrieniešiem priekšgalā pagājušās nedēļas nogalē ripināja pa Rīgas ielām un tiltiem, man bija tā iespēja Gēteborgā (Zviedrijā) piedalīties masveidīgākajā ikgadējā 20+km skrējienā pasaulē (wiki).
Tā nu bija sanācis, ka šo ziemu/pavasari bija jāpavada zviedru zemē, kas uzreiz lika sameklēt kādu skriešanas pasākumu atbilstošā distancē (pusmaratona). Tas tika ātri izdarīts un izrādījās, ka pasākums ir krietni nopietnāks nekā sākumā domāts – pusmaratona nedēļas galvenajā dienā (pārējās dienās notiek visādi stafetes skrējieni, bērnu skrējieni utt.) uz pusmaratona starta līnijas šogad stājās 64000 skrējēju. Pūlis bija liels un pirms līderu starta pasākums tika atklāts iespaidīgi – ar salūtu gaišā dienas laikā!
Salūts pirms starta – kamēr attapāmies, ka jābildē, lielākā daļa bija jau izšauta.
Paši skrējēji tika sadalīti 31 starta grupā. Pirmās grupas tika atvēlētas elitei un skrējējiem, kas bija piedalījušies ar labu rezultātu gadu iepriekš (vai spēja uzrādīt labu rezultātu no citām sertificētām sacensībām iepriekšējā gada laikā) vai arī bija uzrādījuši labu rezultātu kvalifikācijas 10km skrējienā martā, kur uzstādītais laiks tikai pareizināts ar koeficientu 2.3 un pielīdzināts pusmaratona laikam. Man kaut kā muļķīgi sanāca kvalifikācijas skrējiena laikā būt Latvijā, tāpat arī aizmirst līdz termiņa beigām iesniegt savu pagājušā gada Jūrmalas pusītes rezultātu, kā visa rezultātā nācās startēt kopā ar “vienkāršo tautu” vai citiem vārdiem sakot – ar publiku, kur bija ļoti dažāda līmeņa skrējēji (4-7 min/km).
Starts – “Eyes on the prize”
Lai arī gatavojies biju un kaut kur cerēju uz personisko rekordu ap 1h40min, jau pirms starta sapratu, ka tā saulīte pārāk labi spīd, un uzreiz pēc starta pirmajiem km sapratu, ka 21km darboties nepārtrauktā apdzīšanas/līkumošanas/bremzēšanas/paātrināšanās režīmā man manu personīgo rekordu neatnesīs. Principā visus 21km nācās skriet liela pūļa pavadībā, kas no vienas puses bija forši, jo, kad es izdomāju nedomāt par rezultātu, bet vienkārši baudīt, bija interesanti vienkārši skriet pa to pūli, apdzīt, grūstīties, mēģināt tikt pie ūdens dzirdināšanas punktos, visu laiku censties atrast dažu metru brīvu koridoru priekšā līdz nākamajam apdzenamajam, kuru, lai kaut cik energoefektīvi apdzītu, vajag viegli pastumt malā, uzgavilēt mūzikas grupām, dot pieci bērniem trases malā (tie manuprāt bija labākais uzmundrinājums no visiem, kas tur tika piedāvāti) utt.
Sveiciens uzticamajai fotogrāfei apmēram ap 2,5. km
No otras puses – tā raustot tempu noskriet PB, ja neesi diži labākā formā kā biji, kad uzstādīji iepriekšējo, ir visnotaļ ļoti grūti. Pieņemu, ka, ja būtu ticis “labajās starta grupās”, kur visi skrietu ar man apmēram vajadzīgo tempu, situācija varbūt būtu citādāka (labāka). Vēl piemetinot par pūli – pat finišs bija tāds, ka bija grūti uzsprintot, jo bija jālaužas cauri pūlim :D
Finiša (!) burzma, kur varbūt viss neizskatās ļoti blīvi, bet, ja rūpīgāk ieskatās, tad tur diezgan daudzi iet, kas skriešanu īsti neatvieglo.
Dažas domas par pasākumu:
1. Ja šo pasākumu salīdzina ar NRM, tad es teiktu, ka NRM servisa ziņā, ko viņi piedāvā dalībniekiem, ir krietni priekšā. Turklāt NRM arī ir visnotaļ lētāks pasākums.
2. No 64000 skrējējiem daudzi bija tādi, kas jau pašā sākumā ap 1.-2. km jau bija izdomājuši, ka kalnos ies augšā nevis skries, lai taupītu spēkus. Respektīvi – šeit piedalās daudz, daudz sliktāk trenēti skrējēji nekā vidējā Latvijas skriešanas pasākumā. Respektīvi – viņiem frāze “galvenais ir noskriet” darbojas tās galējā formā “galvenais ir tikt līdz finišam”, kas, ņemot vērā, ka kontrollaiks ir virs 3h, ir pilnīgi reāli izdarāms pat daudz netrenējoties.
3. Skrējiena starts/finišs bija viņu vietējā “Mežaparkā”, kas visam pasākumam piešķir tādu ļoti festivālīgu noskaņu, jo daudzo starta grupu dēļ sanāk tā, ka elite finišē turpat netālu startam pirms vēl pat trešdaļa (20000) ir paspējusi startēt. Noskaņu radīja lielais skaits zālītē piemetušos ģimeņu un citu draugu, kas pavadīja/sagaidīja savus skrējējus. Tāpat neiztrūkstoši visādi ēdienu/suvenīru utt tirgotāji. Es startēju 1h30min pēc līderiem 18. starta grupā (grupā bija vismaz pāris tūkstoši skrējēju) no 31 (uzreiz pēc starta bija diezgan jocīgas sajūtas, kad redzēju, kā pretī pēdējā kāpumā pirms finiša mēģina uzskriet traki vārga paskata skrējēji, kuri visi teorētiski finišē ar visnotaļ labiem laikiem). 31. grupa startēja vēl pēc pusotras stundas…
Laimīgais uzvarētājs
Principā pasākumu iesaku visiem tiem, kas grib izbaudīt NRM svētku atmosfēru ar sajūtu, ka visa pilsēta skrien, tikai pareizinātu to ar daudz.
p.s. Sveicieni pirms pasākuma satiktajai noskrienietei lapsalapsa ar viņas draugu – apsveicu ar pieveikto distanci!
p.p.s. Izrādās, ka iepriekšējais Latvijas rekorda īpašnieks pusmaratonā, šo rekordu uzstādīja tieši Gēteborgas pusmaratonā 1997. gadā (Aleksandrs Prokopčuks).
Taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” aicina izskriet skaistākos Engures novada paugurus. Latvijā netrūkst asfalta skrējienu, bet pēdējā laikā arvien populārāki kļūst arī skrējieni brīvā dabā, tā saucamie treili. Jauns taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks” pirmoreiz 23. augustā notiks arī Engures novadā, pavisam netālu no Tukuma. 
km 
-