Mana Stipro skrējiena debija bija pirms gada, kad startēju VSK Noskrien komandā. Bija +15 grādi, spīdēja saule, pēc finiša vēl pagozējāmies un pasēdējām piknikā. Protams, bija grūti! Protams, ūdens vannas bija līdz kaklam tiešā un pārnestā nozīmē, protams, ka vēl pāris dienu nevarējām brīvi pakustēties un bija bail skatīties uz ievainojumiem. Bet tomēr – bija silts un saulains. Un startējām aptuveni no priekšgala, kas nozīmēja, ka nebija īpaši jānīkst rindās. Vārdu sakot – kūrorts!
Šogad savācu pati savu komandu. Izrādījās, ka gribētāju ir maz, bet rezultātā startēju ar 3 puišiem. 1 pazīstu ļoti maz, bet biju droša par viņa fizisko sagatavotību, un par 2 sagatavotību nebiju pārliecinājusies, toties zināju, ka varu paļauties uz viņiem kā draugiem, kas arī ir ļoti būtiski. Varbūt nebija veiksmīgi tas, ka starp stiprāko un vājāko bija liela atšķirība, bet vienalga nogura visi, un nečīkstēja neviens.
Pirms sacensībām vinnēju Rosmes treniņtērpu, kurā man bija jāskrien. Tas sastāvēja no sporta krūštura un biksēm. Labi, ka bikses tādas diezgan caurspīdīgas, ja pietupjas, kas nozīmēja, ka jau uzreiz zināju, ka jāvelk šorti pa virsu. Augšā visi uzvilkām Spaidermena T-kreklus. Kad sapratu, ka ir nenormāli auksti, uzvilku arī džemperi. Un vēl, kad komandu starts tika atcelts, sildījāmies mašīnā un ākstoties uz galvas uzvilkām T-kreklu noplēstās piedurknes. Tā bija laba ideja – nekrita mati acīs. Prieks, ka tas treniņtērps izturēja!
Dodoties uz starta zonu, izdzirdējām, ka vēl 3 vai cik tur tās minūtes palikušas. Lieliski, var paspēt uz tualeti! Kā tad! Uzreiz arī starta šāviens, un sākām no pašām beigām. Sākumā vēl nekas, bet tad ieskrējām kārtīgā sabremzējumā garajā meža posmā. Tur vēl nebija auksti, bet uz priekšu kustēšanās nenotika. Rūga zeme, rūga iztvaikojošās drēbes, rūga arī prāti, kas sāka kurnēt par šādu stāvēšanu. Tikām ārā no meža, vējš atvēsināja ādas un prātus, un metāmies ūdeņos. Kalnos un ūdeņos, dubļos un ūdeņos, visur kur un ūdeņos. Vējš, lietus, krusa, mākoņi… Vēlāk uzzinājām, ka laikam +4 grādi esot bijuši. Kad trasei pāri gājuši 6 tūkstoši, slapji bija arī sausie posmi. Pa sākotnēji normālajām meža takām bridām gandrīz līdz ceļiem. Auksti, auksti, auksti.
Lūzuma punkts bija aptuveni trases vidū, pie 3 baļķu sienām. Man bija ārprātīgi grūti tikt pāri tam augšgalam, jo bail novandīties lejā. Trešajā sienā man tuvāk bija 2 striķi – viens gatavojās plīst pušu augšā, otrs bija jau pārplīsis pa vidu. Tiesnesis brīdināja, ka tur ir bīstami. Cilvēki prasa, ko darīt. „Neko. Ja plīsīs, nu tad jums nāks 70kg uz galvas.” Uzlīdu pa sienu līdz tai pusvirvei un ar citu palīdzību tiku pāri. Salstot pie šī šķēršļa, arī radās doma, ka drīkst jau arī izstāties, ja nu kas. Kārdinājums milzīgs, bet neviens negribēja būt tas viens, kas saka: „Labi, stājamies ārā!” Es, personīgi, nodomāju, ka tāpat būs grūti aizvilkties līdz mašīnai, bet prātā atķeksēju, ka, ja paliks par traku, tad atpakaļceļš būs.
Brīnišķīgi, ka cilvēki palīdzēja viens otram. Saskaitīt nevaru, cik reižu pateicu: „Paldies!” Viens čalis bija iestidzis dubļos mežā. Negribēju, lai viņš paliek par Cūkausīti, un izvilku ārā. Vienai meitenei uzstutēju kāju uz drošāka atbalsta, kad viņa paniski līda pāri sienai. Citiem padevu roku. Pretī saņēmu to pašu.
Jo tālāk, jo grūtāk. Patiešām izbaudījām pazemes tuneļus. Seja pa dubļiem, ceļgali pa akmeņiem, bet toties dubļi siltāki par ūdens vannām. Un aizvējš. Gandrīz vai gribējās tur arī palikt, bet spītīgi devāmies tālāk nu jau tuvā finiša gaidās. Pie pēdējiem šķēršļiem jau bija kārtīgs nespēks – nostājies kāpšanas pozīcijā un viss. Netiek. Nevar. Es tiešām nesaprotu, kā, bet tikām līdz punktam, kad vārgulīgi sadoties rokās un kā leopardiem ietenterēt finišā.
Neliela atkāpe. Bērnībā varbūt mammas pamācības par siltu cepuri tiešām bija liekas, jo katram pašam jāsaķer iesnas, jānokrīt no koka, jānobrāž ceļi un jāizbauda pārējās sekas, kas rodas, ja neklausa mammu. Bet varbūt tas viss ir vajadzīgs tieši mammām, lai viņas precīzi zinātu, kā palīdzēt saviem pieaugušajiem bērniem, kas ir lieli, gudri, stipri, paši visu var un ir iedomājušies, ka ir prāta darbs sniegā, lietū un krusā vārtīties pa dubļu peļķēm. Šoreiz, kad finišā mamma aplika ap pleciem segu, nebija vis spītīgs „Man nevajag!”, bet gan mīļš „Paldies!” Pie ugunskura kaltējām dubļus un dzinām prom drebuli, lai var saņemties tikt līdz mašīnai. Un dzērām dzērveņu dzērienu, ko arī atnesa mamma (man patīk komandas biedra „Ak Dievs! Mums arī?”). Nemazgājāmies. Pie mašīnas pēdējā saņemšanās uz striptīzu, sausas drēbes un somu restorāns.
Nākamajā dienā kopā ar 1 komandas biedru 9 ūdeņos dārzā mazgājām savas lupatas, līdz tās sāka izskatīties pēc drēbēm, ko var likt veļasmašīnā, ēdām dārzeņus, dzērām sulas, apcerējām nākamā gada stratēģiju, taisījām vaļā vārtiņus, kuriem parasti kāpjam pāri, un skatījāmies citu valstu saudzīgos stiprinieku skrējienus, pēc katra video nosakot: „Ha! Nīkuļi!” Ak, šie mazie dzīves prieciņi!
Man bieži jautā – kādēļ Tu dari šo vai citu lietu.
Ko, lai atbildu?
Gribās teikt, ka tādēļ, ka GRIBU!
Bet vai es gribu lekt ar gumiju, rāpties pa trosēm augstu kokos? Vai es tiešām gribu – vienmēr pārvarēt pamatīgas bailes, uzveikt savu iekšējo „nevaru”?
NEZINU.
Tādēļ nejautājiet man – Kādēļ es piedalījos Stipro skrējienā. Es nezinu kādēļ un pateikt, ka tādēļ, ka dikti gribēju, laikam nevarēšu.
Atbraucām uz skrējienu savlaicīgi – varēja vismaz par stundu vēlāk, bet tā kā biju līdz 4:00 rīta dejojusi, tad pārrodoties mājās nespēju uztvert, ka apstiprinu piedāvājumu uzlikt modinātāju uz 6:20. Pati savu biju uzlikusi uz 8:00, bet nez kādēļ par to nevienu nebiju painformējusi un nācās piecelties daudz par agru. Ieradāmies Cinevillā, kad starp mākoņiem cerīgi centās izlauzties saules stari. Saņēmām numurus un devāmies uz auto mēģināt izgulēt manu miegu. Un tad sākās -lietus, krusa, laukā +4. Un tā kādas divas stundas no vietas. Miega vietā pa galvu klīst doma – Vai man to vajag? Kas mani dzen? Vai tas punktiņš izdarāmo lietu sarakstā tiešām ir šo laikapstākļu vērts?
Par laimi pirms meiteņu starta lietus norimās un saules stari sāka atkal atgriezt manu gribasspēku pareizajās sliedēs.
Starts. Pirmie 2km saulītē, dubļu un ūdens vannas, lai arī ir ledaini aukstas, tomēr nešķiet nepaveicamas. Tu lēnā garā skrien – Tevi stumj laukā no grāvja, Tu stum citus – sadarbība lieliska. Un tad viss sākās – saulīte pazuda, atkal lietus, krusa, ledains vējš. Šķērslis, kad pa virvi jārāpjas pāri sienām (Aerodium 3 sienas). Pirmā pievarēta, otrā pievarēta un tad trešā – roku sildīšana padusēs nelīdz – pirksti nosaluši, jau tā ar savām vārgajām rociņām man pat siltā laikā grūti sevi kaut kur uzvilkt – vienmēr puišiem jāceļ mani pāri žogam, bet ar sasalušiem pirkstiem tas vispār ir neiespējami. Tad nu pārkāpjam savam lepnumam un saņemot 30 soda minūtes apeju šķērsli. Tālāk dubļu, ūdens vannas, riepu kalni – to visu es varu. Protams, ar katru metru ķermenis vēl vairāk atdziest, pirkstus vēl mazāk jūt. Un tagad es zinu, kas var salauzt manu „es varu”, kas var likt man padoties šķēršļa priekšā – gribās teikt, ka tas ir saprāts, kas cenšas mani pasargāt no pārlieku lielās organisma atdzišanas, bet, ja godīgi, tas ir parastais sievišķīgais vājums, kas padevās aukstuma priekšā. Pie Ramirent čūskas man gribējās sev pateikt – pietiek, man nevajag tos atlikušos 2km, man ir auksti un lieciet mani mierā! ”Bet tie ir tikai 2km”- čukstēja kāda balstiņa. Pieņemsim, ka pārvarēju savu vājumu, bet atlikušos km es cīnījos ar šķēršļiem, ko var pārvarēt jebkura – riepu krava, kārtējā ledainā ūdens vanna, kur ūdens līdz kaklam un tik auksts, ka liekās pat paelpot grūti, bet tas viss ir pārvarams. Bet es nespēju (negribēju) cīnīties ar tiem šķēršļiem, kas man liktu papūlēties, aizkavēties, pārvarēt sevi – Stikla kalns, ar savu stāvēšanu rindā, citu meiteņu kārpīšanos, LDZ dēļu sienas – es negribēju kārpīties, negribēju vēl vairāk salt. Lūk tāds ir mans izslavētais gribasspēks, tas kaut kur paslēpās ieraugot aukstuma radītās grūtības. Es finišēju, es nepaliku trases vidū nosalusi un ietīta follija segā vai mokoties ar krampjiem kājās, bet vairs neviens nevarēs man teikt – „Tu tak vari visu, Tev ir liels gribasspēks, Tu esi stipra!” Tagad es zinu, ka ir lietas, ko es tomēr nevaru un pat pārāk nepapūlos, lai pierādītu sev pretējo.
Bet man ir liels gandarījums par ko citu – es redzēju, ka visi viens otram palīdz, atbalsta pazīstamos un nepazīstamos un zemessargi finišā bija vispār lieliski. Biju tik nosalusi, rokas tā trīcēja, ka iedotā tēja visa izšļakstījās no krūzītes. Organizētājiem vajadzēja parūpēties par siltām dušām un follija sedziņām finišā. To nebija, bet jaukie zemessargi iedeva man savu jaku, nekalusoties manus iebildumus, ka tā būs dubļaina no manām drēbēm, iesēdināja savā siltajā busiņā un apgādāja ar silto tēju līdz es biju kaut cik atsilusi, lai spētu aizkļūt līdz savām sausajām, siltajām drēbītēm. Man ir gandarījums, ka neskatoties uz zilumainajiem ceļgaliem un sāpēm visās maliņās es vakarā atkal biju deju laukumā un dejoju līdz 4:00 rītā. Un nieks ar tām nepārvarētajām sienām – es bez tām varu iztikt (nu vismaz es sev cenšos to iegalvot).
Pēdējā mēneša laikā aizvadīti trīs ātri skrējieni ar tendenci samazināties distancei, laikam un pieaugt ātrumam.
Piedzīvojumiem bagātais Vīnes pusmaratons. Tāls brauciens autobusā ar nedaudz sajauktu izbraukšanas laiku, agra celšanās uz startu, siltāki laikapstākļi nekā plānots. 21km distance. Karsti, daudz dalībnieku, šauras ielas. Un, protams, neizprotams dūrējs sānā ik palaikam sākot ar 8km, tieši tai brīdī, kad ir labākais laiks paskriet ātrāk, t.i., pa ielu augšup, bet vēlāk arī uz leju vai pa taisnīti. Tā prātīgi skrienot savu plānu neizdevās realizēt. Bet pēdējos 4km skrienot lejā no kalna un uzjožot finiša spurtiņu – nē, tā ātra skriešana piebeidz. Ātrākais kilometrs pēdējais 4:36min/km. Lai nu kā finišs ar gandrīz PB – 1h47h37.
Biķernieku pusmaratons. Kur gan, ja ne Rīgā skriet īsāku distanci par pusīti. Nebrauks jau tālu ceļu skriet 11km. Iepriekšējās dienas sabrauktie velo kilometri tiek izskrieti no kājām pirmajā kilometrā. Prieks par savu dzeršanas pudeli trasē. Sākums iesākās ātri (nav ko līst priekšā) līdz otrais kilometrs nopīkstēja 4:12min/km. Panika. Es tik ātri neskrienu un ir karsts tā temps manāmi nokritās. Un, jā TT 1h30 aizskrēja garām pirmā apļa beigās. Nav mans skriešanas ātrums, nav. Tur arī pavīdēja doma par vienu apli. Ja divi, tad divi. Otrais aplis bija tāds ievērojami lēnāks bez finiša izrāviena. Šai dienai plāns A – finišēt, B – noskriet zem 55minūtēm. Piedodiet pusītes skrējēji, bet kā es priecājos, ka man ir tikai divi apļi. Šo sajūsmu es izbaudīju staigājot gar trasi un piedāvājot jums ūdeni kā arī redzot jūsu neizpratnes pilnos skatienus par to kāpēc es atrodos trasē bez numuru.
Sieviešu skrējiens. Te kā jau tradicionāli. Darbošanās Expo pirms, tad skrējiens un mantu glabātuvē pēc skrējiena. Jau sākumā plāns A – noskriet ātrāk kā pagājušo gadu jeb turēties pie TT 35min. Protams, noķēru TT, nokomentēju, ka ar šiem skrienot nav jādomā par tempu uz ko dabūju dzirdēt: „vai tad tas tev jau nav asinīs?”. Ir, bet uz daudzreiz lēnāku laiku. Un prom biju. Tik katrā līkumā atskatoties, cik tālu šie aizmugurē. Pie 3km pirmās domas par mest mieru (pārāk daudz uzmundrinātāju trasē), pie 4km uz pulsu negribēju skatīties, pie 5km vēl tikai nepilnas 10minūtes un tad viss. Pie 6km atdodiet man finišu man ir grūti, esmu piekususi, sāp mugura un vispār kāda velna pēc vajag tik ātri skriet? “Skrien, skrien, neskaties atpakaļ” labākais uzmundrinājums, ko gadījies dzirdēt. Ātrākais pēdējais kilometrs 4:36min/km. Jā TT man nenoķēra tāpēc finišā priecājos kā mazs bērns. Plāns A+ izpildīts – finišs pēc 34min7sek ar nepieklājīgi augsto 39.v kopvērtējumā.
Kas visam šim kopīgs. Ātra skriešana, vidējais puls ap 168, mēle pār zobiem, pēdējiem diviem īsa distance. Tā tu esi ievelcies finišā piekusis, saguris, pārguris, aizelsies un vēl bez elpas. Pie tam visu laiku skrienot domā, tev jāskrien, jāskrien, nevar atlaist, saņemies, elpo, tu to vari, tu tiešām to vari, vēl nedaudz, turpini skriet šādā ātrumā, finišs vairs nav tālu. Nē, es labāk izbaudu tā prātīgi un mierīgi garu skrējienu gandrīz par visu naudu un tam atvēlēto laiku.
Ātri paskriets ir, nemiera velniņš gandarīts. Tagad var atgriezties pie sev tīkamajiem skrienam gabaliem un velo.
Lai arī es drīzāk teiktu, ka tā nekad nebeidzas, bet lai jau – tikko oficiāli ir sākusies jaunā skriešanas seriāla “Skrien Latvija” sezona, ko 6.aprīlī atklāja Rēzeknes pusmaratons. Tad nu, par to un ap to arī pastāstīšu!
Mazai atkāpei uzdošu jums vienu jautājumu:
Vai ziniet, kā jūtas mazs bērns, kad viņam atņem vismīļāko konfekti, ko viņš teju, teju jau bāzīs mutē, lai pārlaimīgi izbaudītu cukuroto saldumu..?!?! Nē?? Nu tad pamēģiniet atņemt mazam bērnam konfekti un paskatieties, kāda būs viņa reakcija!
Jēēēēs… tā es jutos, kad janvāra beigās fizioterapeits man pateica – skriet nedrīkst… “Brauc ar riteni, peldi, trenē muguru, bet skriet nevar!” Tā viņš teica… Detaļās neieslīgšu, bet principā tikai tāpēc, ka sāp kāja, bet vainīga ir mugura…
Un tā pagāja divi mēneši bez skriešanas… Minos ar riteni, peldēju, vingroju un cerēju, ka drīz viss pāries.
Un tad pienāca marta sākums, kad fizioterapeits atļāva “sākt lēnām tipināt”! Un tad es jutos tā:
Biju gatava tajā pašā dienā mesties ielās!
7.marts. Šodien ir tieši mēnesis, kopš atsāku tipināt!
Jauna sezona – jauna tehnika
Tiešām sāku lēnām, joprojām skrienu lēnām, lai neiekultos atpakaļ traumā. Jāsaka, ka tas ir visai smagi! Emocionāli smagi, jo gribas skriet kā agrāk, bet reāli nevar… Pamazām samierinājos ar to, ka man jāmācās skriet – pie tam ar ļooooooti lēnu tempu… Tā nu es sāku apgūt arī priekš sevis jaunu skriešanas tehniku: nelikt soli no papēža. Un jāsaka, ka tas palīdz, jo, acīmredzot, mugurai ir mazāks trieciens, bet līdz ar to – arī kāja nesāp tik ļoti.
Kilometru pie kilometra… Temps gandrīz divas reizes lēnāks, kā pirms pauzes. Distances divreiz īsākas, kā pirms pauzes… kāja vēl sāp, un katru reizi, kad izeju ārā, iestāstu sev, ka lēnām un pamazām, un, galu galā, viss būs ok! Galvenais – nepārforsēt!
Lēnām cenšos atgriezties trasē… :)
Un tā es lēnām attipināju līdz Rēzeknes pusmaratonam. Pagājušā gada beigās paspēju iegādāties abonementu, tāpēc par pieteikšanos nebija jāsatraucas, bet ilgi vēl pirms tam domāju – vai nebūtu prātīgāk pārreģistrēties uz 10km distanci… Bet tad, kad es parunāju ar sevi un nolēmu, ka, ja es saņemšos un skriešu nevis uz savu laiku 1h45min, bet gan uz 2h30min, tad varu arī tipināt garo distanci jeb 21.0975km. Tā nu Rēzeknes pusmaratons ir bijis mans garākais skrējiens šogad!
Noskrēju. Mazliet ātrāk, nekā sākotnēji biju plānojusi (2h12min), toties ilgāk kā jebkad agrāk.
Jāsaka, ka gāja ārkārtīgi grūti – nekad nebija bijis tik grūti… Labāk nemaz neteikšu, ar kādu vidējo pulsu tur kūņājos. Sākumā kopā ar lieliskajām 2h20min tempa turētājām Evitu un Laumu, kas jau pašos pirmajos kilometros paspēja izteikties: “Austiņu nav [mūzika], temps lēns.. Kaut kas nav!” Bet kā mēs kopīgi izsecinājām – nav ko sezonas sākumā uzstādīt rekordus, tad būs grūtāk pārspēt rezultātu vēlāk! Tad nu lūk – man būs plaša zona, kur izvērsties! Galvenais, ka kāja jūtas salīdzinoši labi.
Lēnām tipinot… :)
Jauna sezona – jauns uzraksts
Agris vēl pirms starta paspēja pacilāt manu krekliņu un apsveikt ar atgriešanos. Es jau zinu, ka šis uzraksts viņam ir zibējis garām arī iepriekš un izskatās, ka citādāk viņš mani nemaz neatpazīst. Es jau pagājušajā gadā jums solīju, ka būs – būs jauns uzraksts! Ir jauns!
Par to vieni no aizmugures kliedz:“Tā taču Baiba, kurš tad vēl?! Labs uzraksts!”
Citi, mani apsteidzot, rāda īkšķus gaisā un vēl labu gabalu sauc “Labs uzraksts! Riktīgi labs!”
Bet no citiem finišā nākas dzirdēt: “Piedod, bet es beidzu ātrāk!”
Yes! Jauno sezonu sākam ar
“Beidzam reizē?!”
Jauna sezona – jauna komanda
Tā ir sanācis, ka šogad jau trešo gadu skriešanu jautrāku padara arī komandu cīņas. Ja pagājušajā gadā es nebiju nevienā šāda veida komandā, tad šogad esmu Vāvere! Lūk, mūsu logo:
Jau kopš 2012. gada augusta manī radās vēlme iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgos kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu… līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem. Tur es uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visas šīs labās domas manī krājās un krājās. Pieņēmu lēmumu – šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!
Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju, par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecās trail krosenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdējo posmu Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas, lai „vecie vilki” iepazīstinātu „jaunus vilkus” ar orientēšanās sportu. Kad es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildēja: “Ap desmit kilometriem”. Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri… tīrais nieks! Piekrītu. Vēlos uzsvērt, ka piedāvājums par sacensībām nāca iepriekšējā vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties nebija laika.
Nedaudz par veselības stāvokli: iepriekšējā dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju, kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilnu klapi… nē, tieši otrādi, es jau zināju par dienas izklaidēm un tas man lika saudzēt sevi. Jau braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto rādīja ka man vēl jāatpūšas 6 stundas).
Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzamais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirībā no skriešanas sacensībām ir atvērts – tas nozīmē, ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte – ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda. Ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidējā vai lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidējā, vai garā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visam ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgās lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un 13kp.Vēl, lai piedalītos – bez kompasa, kartes un protams smadzenēm, ir vajadzīga SI- karte (čips), ar kuras palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem.
mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte
Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu. Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam. Sākumā skrējām ātri… pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm… kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km… Liekas – nav jau daudz? Bet pa meža bezceļiem, ticiet man – TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu, ka šīs sacensības nebūs tik vieglas, kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais… ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: “Arī šī bedre ir kartē… kā arī šī sakne, tā arī ir atzīmēta kartē…” Ticēju katram viņa vārdam, jo apskatīt karti man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis bija aizskrējis tik tālu, ka man nācās nedaudz, ar sprinta palīdzību piedzīt… pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena laikā mani vairs nebiedēja tādi izteicieni, kā: “Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei… būs jāskrien pāri tam lielajam kalnam un pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam.” Pēc astotā punkta es uzjautāju: “Cik KP mums jāsavāc?’’ Atbilde bija: “25”. “Ak, mans Dievs!!” – tajā mirklī nodomāju. Tad es sapratu, uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus – 14,130. Uzprasot to nozīmi, es saņēmu atbildi, ka tā ir mūsu aptuvenā kilometrāžā. Tas būtu, ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu. Bet tā nekad neizdodas noskriet… jo ir žogs, upe utt. Heh… noteikti sanāks kādus 16km savākt. Domājot par to, ka priekšā vēl ir tikai 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam Teorētiski mums divas reizes jāšķērso purvs. Kā asfalta skrējējam, tādas bija manas domas. Izrādās, orientieristi domā savādāk. Pēc KP Nr. 40 mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju, ka tā taciņa ir apkārt purvam – а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu kā man viena kāja paliek mitra, tad otra… Prasu Jānim: “Man kājas slapjas, tas nekas?” Viņš ļoti mierīgi atbild: “Man arī. Skrienam tālāk.” Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvoju ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te – HOP! Un tāda patīkama vēsa sajūta.
Man patika skriet pa purvu! Tad vienu pēc otra atkal savācām KP. Es skaitīju, cik vēl līdz beigām palicis, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, ka šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam… vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem , jo tad Jānis lika samazināt ātrumu un es varēju viņam turēt līdzi.
rezultāti no Muceniekiem
Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica, ka nākamo punktu es meklēšu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns… aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrienu pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi. Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atradām bedri un atzīmējāmies pie KP. Uz to brīdi priekšā palika trīs KP, un necik spēks manā ķermenī. Skrēju, tad ātri gāju, tad atkal skrēju. Vēl viens KP, otrs… un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm. Beidzot es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies. Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nespēju noticēt, ka tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzies! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 – labs rezultāts! :) Paldies Jānim par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!
mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte
Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, ka iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci, lai saprastu, kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tām, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju. Jo svētdienas skrējiena laikā ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju.
Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu. Godīgi, varēju labāk, vismaz pa kādam 6 min noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baudīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju, ka viņš varētu mani aizvēst uz beidzamo kontrolpunktu. Bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa… man uz turieni nevajadzēja.
Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: “Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederēs.” Varu apgalvot, ka tiešām, ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēdās galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējienā svārkus uzvilkt var… un arī skrējieni uz papēžiem pastāv… bet mežā viss ir savādāk!
*beigtās – man nebūs žēl tos saplēst un izmest.
**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt
km 
-