Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Liepāja – pilsēta, kurā piedzimst vējš un ticība skriešanai

Laikā starp Valmieras pusmaratonu septembra vidū un janvāra beigām (ziemas sezonā) skrēju lielākoties mierīgus, negarus skrējienus, daudz trenēju bāzi un “krāju kilometrus” (cieņas cīņā pat reiz decembrī tiekot vienā divīzijā ar Topiņu, oho!). Atšķirībā no Latvijas, te, Vācijā, nav sniega ziemā, līdz ar to diezgan vēlīgi skriešanas apstākļi. Janvāra beigās sāku intensīvu astoņu nedēļu treniņu plānu pusmaratonam. Būtībā plāns bija tāds pats kā Reinim, tikai pielāgots manām spējām, lasīt, vieglāks – 4 skriešanas treniņi nedēļā:

  • intervāli stadionā, kas katru nedēļu pakāpeniski tika audzēti garāki
  • tempa treniņš “maratona tempā” (lai arī ko tas nozīmētu tādam, kas nekad maratonu nav skrējis)
  • viena mierīga bāze (pulss zem 145 sitieniem minūtē) un vingrinājumi stadionā
  • svētdienās mierīgs “garais” skrējiens komfortablā tempā
  • + 3 “sausie” treniņi – viens gurniem, dibenam un kājām, viens – rokām, pleciem, mugurai, viens – vēderam un sāniem (pēdējiem diviem gan nav tieša sakara ar skriešanu, un plānā to nebija, bet kā mēdz teikt – “pleciņi arī jākustina”).

Liepājas pusmaratona plāns A bija 1:40, plāns B – 1:45, C – nesatraumēties.

Konkrētais treniņu plāns, kaut arī piemērots man, bija paliels izaicinājums, jo līdz šim neko tik striktu nebiju pildījusi. Biju skrējusi pēc plāniem, taču šis bija cits līmenis. Arī uzstādītais A plāns manu PB uzlabotu par nepilnām 10 minūtēm, kas nav maz. Vismaz ne 8 nedēļās.

Grūti pateikt, kura nedēļa bija vissmagākā. Fiziski – otrā, kad viss, sākot no pakaļas uz leju sāpēja, emocionāli – ceturtā, jo trešās beigās iliotibiālā saite sāka par sevi nepatīkami manīt, un, tā kā centos ieklausīties ķermenī, nedēļu neskrēju. Piektajā nedēļā atgriezos ar jauniem spēkiem, bet kopš tā brīža skrēju visu laiku uz traumas robežas – pēc smagākiem treniņiem celis naktīs neļāva gulēt, darīju visu iespējamo, lai novērstu ļaunāko, treniņos nepārforsēt un nesastumt pārāk daudz smagu kilometru nedēļas nogalē (mans slikts ieradums visu nedēļu neko nedarīt un tad piektdienā pamosties).

Šīs astoņas nedēļas nenoliedzami bija fiziski smagākās, kādas bijušas. To laikā es iemācījos:

  • ēst tad, kad negribas,
  • skriet tad, kad ļoti, ļoti, ļoti negribas,
  • sadzīvot ar pastāvīgām, neizskaidrojamām muskuļu sāpēm vietās, kur nezināju, ka vispār ir muskuļi.

Ļoti palīdzēja tas, ka ar Reini bija vienāds treniņplāns, un ka aktīvi endomondo katru reizi rakstījām, kā gāja – dažreiz apzināties, ka neesi vienīgais, kam nav viegli, palīdz vairāk nekā uzmundrinājumi no kāda, kurš tam neiet cauri.

Pēdējā nedēļā pamazām kļuva skaidrs, apmēram uz ko esmu šobrīd spējīga, ko esmu izdarījusi, ko nē, un manas slepenās prognozes piepildījās diezgan precīzi. Tieši tas, cik daudz bija paveikts, atspoguļojās rezultātā 1:42:08. Ja treniņos būtu izdarījusi pilnīgi visu, būtu vai nu noskrējusi zem 1:40, vai arī (visticamāk) satraumējusies un nestartējusi vispār, tā ka šobrīd esmu apmierināta ar sasniegto.

Sezona vēl ir gara, un ieplānoti vēl vairāki pusmaratoni – tas nozīmē, ka būs vēl vairākas iespējas. Kurā tieši skriešu uz rezultātu, vēl nezinu, skaidrs gan ir viens – vasarā skriet man nepatīk un pa bruģi arī ne, tāpēc diez vai tā būs “Skrien Latvija” Kuldīga augustā.

Par pusmaratonu

Reinis jau rakstīja par to, kā mums gāja, un ko darījām pirms sacensībām, atliek vien pastāstīt par to, kā man gāja tieši trasē.

Uz startu savu atbalstītāju neorganizētības dēļ devāmies tikai pašā pēdējā brīdī, un zinot, ka pēc starta signāla no beigām pūlim tikt cauri ir lieks šķērslis, īpaši neskatoties apkārt, iespraucos, cik tuvu elitei varēju tikt, pacēlu acis, un izrādījos tieši aiz 1:40 tempa turētājiem. Kaut kāda lietuviete gan vēl bezkaunīgāk pielīda tieši priekšā, bet atpalika jau pirmajā kilometrā – tā nu es apņēmīgi, baidoties no Liepājas vēja, kas patiesībā uzpūta tikai dažās vietās un daudz mazāk, kā domāju, turējos aiz TT muguras kā tāds dadzis. Pirmo reizi iemācījos tā pa īstam izmantot aizvēju. Tā nu drošsirdīgi pirmo apli skrēju soli solī ar baloniem, bet sapratu, ka visu trasi tādā tempā noskriet neizdosies. Iespējams, ja trase būtu bijusi marķēta, pašiem TT būtu bijis vieglāk uzturēt vienmērīgu tempu, taču diemžēl nebija nevienas kilometru atzīmes, un, kā redzēju, viņiem bija grūti saprast precīzo laiku, un vismaz pēc mana pulksteņa septītais kilometrs bija par 10 sekundēm ātrāks kā vidēji uz 1:40 vajadzētu. Tas tad, iespējams, arī manu sirdi un kājas nokāva, un otrā apļa vidū pamazām sāku attālināties. Var jau būt, ka manis pašas pulkstenis apmaldījās, bet kā bija, tā bija. Apēdu savu SIS greipfrūtu ķīselīti, un TT bija attālinājušies par apmēram 100 metriem. Temps pamazām kritās, TT lēnām attālinājās, bet viss joprojām bija pieļaujamajās robežās, kādas biju sev pirms starta uzstādījusi. Zinot, ka pirmajos 7 km iekrāts zināms handikaps, (jo apzinājos, ka šoreiz 1:40 vēl nebūs pa spēkam) pārāk neuztraucos par to, ka sāku skriet lēnāk. Viss starp tempu 4:45 un 5:00 bija sev pieļaujamajās robežās.

Apņēmīgi turos aiz baloniem

Apņēmīgi turos aiz baloniem

Otrā apļa beigās pievienojos diviem skrējējiem, kas vienmērīgi skrēja uz 4:45 min/km, kādu gabaliņu izmantoju aizvēju, pārmiju dažus vārdus, kas palīdzēja novērst domas, apspriedām leišu līderi, kas paskrēja garām kā stāvošiem un pazuda finiša taisnē. Vairāk gan neviens mūs par apli nepadzina. Trešajā aplī pēc promenādes posma atpaliku, un turpināju atkal viena. Temps sāka diezgan lēkāt, un sāka iet kā pa celmiem. Labi sajutu to, kas treniņos nebija izdarīts, un jutu, ka manas spēka paliekas ir galā. Varbūt emocionāli atturēja tālāk spiest tas, ka pirmais aplis bija ātrāks nekā biju plānojusi. Iedzertās želejas enerģiju šķitu vispār nejūtam, un cīņasspars zuda, redzot, ka temps nokrītas zem 5:06. Apzinājos, ka muļļājos pa trasi bez kādas savāktas gaitas – tikai skrēju uz priekšu, cerot drīzāk beidzot ieraudzīt finišu. Atbalstītāji bija diezgan pasīvi, tikai daži uzbļāvieni, par kuriem joprojām prātoju, vai tiešām palīdzēja (“tu skrien tik viegli!”, kad jutos pilnīgi pretēji) un Mošķa high five, tas praktiski viss.

Pēc 18. kilometra mani sameklēja dedzīgākais atbalstītājs, un pēdējos trīs kilometros viņa pavadībā beidzot spēju saņemties un vismaz pilnīgi nepadoties. Kā parasti, pašās beigās pēdējais izrāviens un finišā saskatīju tieši tādu laiku, kādu arī biju domājusi tur saskatīt. Divas minūtes līdz A plānam, B plāns kārtīgi izpildīts.

Finišēju kopvērtējumā kā 21. sieviete, 14. savā vecuma grupā.

Kopumā trase man patika, nebija kalnaina, nebija garlaicīgu, vienmuļu posmu, priekšzīmīgi marķēta ar barjerām un lentām, vienīgi vidū, kad bija vairākas reizes jāskrien ap strūklaku – tur jau varēja sareibt galva, ja ātrāk skrietu. Skatītājiem tur noteikti bija interesanti stāvēt, jo visu laiku kāds skrēja garām, un dažādos virzienos. Es gan mūsu atbalstītājas tā arī nesaskatīju, bet, kā jau parasti, es maz skatos apkārt skrienot. Nepatika asais līkums tieši pirms finiša ar kabeļu pārvadu un pakāpienu uzreiz aiz tā. Tas bija galīgi garām, jo brīdī, kad koncentrējies uz finišu, papildus bija uzmanīgi jāskatās zem kājām, lai tikai kaut kur nepakluptu.

Savdabīgi ūdens punkti, ļoti daudz un mazi. Grūti spriest, vai man patika, jo es nedzēru, bet šķita diezgan ērti, ja būtu gribējusi dzert. Citus gadus, cerams, būs arī kilometru atzīmes un trase būs precīzāk nomērīta. Tāpat žēl, ka šo posmu LMT Straume nefilmēja, mājinieki būtu gribējuši paskatīties, bet nu visu jau nevar gribēt.

Nobeigumā atgriezīšos pie virsraksta – pēcsacensību eiforijā par jaunu PB jutu kārtīgu uzmundrinājumu un pašpārliecinātības vilni. Arvien jauni sasniegumi, kaut nelieli un pamazām, arvien vairāk liek noticēt savām spējām. Cik ļoti man noriebās visa skriešanas padarīšana treniņu posmā, tik ļoti pēc tam man tas atkal sāk patikt, un gribas vēl un vēl.

Tāds svītrains tas skriešanas hobijs – te balta, te melna svītra, bet kamēr pats neesi tajā iekšā, to nesaprast.

Iesācēja grēksūdze

Nu nav jau tā, ka man kāds būtu spiedis skriet.

Jau sen Reinis, dēvēts arī par Topiņu, mudināja sākt rakstīt par skriešanu, bet līdz šim vienmēr pretojos, jo šķita – kas tad es par skrējēju, pārsvarā tikai tipinu, treniņi neregulāri, un ko nu es rakstīšu par gadā reizi noskrietām sacensībām 10 km stundiņā vai pusmaratonu – divās. Ja arī kādam tas ir sasniegums, man – nē. Kas vispār to lasīs un kāpēc? Gana daudz tādu endorfīna caurstrāvotu ierakstu no cilvēkiem, kas uzraksta par savu pirmo noskrieto maratonu jeb piecu kilometru distanci, bet tad apklust, pazūd. Un tad ir tie, kas skrien no rīta līdz vakaram, zina visu par visu un piedalās desmitiem sacensībās gadā, tie tiem pirmajiem ir guru, kam jautāt visu par visu. Bet vai tad starp pirmajiem un otrajiem nekā nav? Kas notiek pēc pirmā maratona, un kāda ir dzīve pēc pirmajām sacensībām mūžā?

Gan jau ir cilvēki, kas ir līdzīgā lomā – cenšas uzsākt skriet, bet atduras pret kārtējo neveiksmi, kārtējo sienu, kārtējo traumu. Tā īsti sev nespēj noticēt – noticēt pietiekoši, lai neļautu visām ķibelēm un šķēršļiem sevi atturēt pārkāpt tām, lasīt, sev pāri. Ticu, ka liela daļa, ja ne katrs “kārtīgais skrējējs” sākumā ir gājis cauri tam, kam es gāju (un eju), bet reti kurš par to atklāti raksta.

Ticu, ka ne viens vien bezbailīgais azbesta ultru skrējējs vai maratona čempions aiz savas ārēji spēcīgās, cietās čaulas slēpj ko dziļāku un skaļi neizteiktu. Ticu, ka daļa pieredzējušo skrējēju uzsākuši skriet, lai izjustu kaut ko, kā citādi pietrūkst, lai aizbēgtu no kaut kā. Lai izturētu. Lai aizmirstu. Lai atbrīvotos. Lai atrastu. Lai noticētu.

Līdz pat šim gadam lielākoties skrēju tāpēc, lai uzlabotu sirdsdarbību un vispārējo fizisko formu, un lai būtu iemesls vairāk laika pavadīt svaigā gaisā, rezultātiem bija pakārtota loma. Es kā Mežāzis gan esmu godkārīga, un doma, ka nākamajās sacensībās noskrietu lēnāk kā iepriekšējās, nosita vēlmi vispār piedalīties. Kolīdz radās šaubas par savām spējām, skriešana sāka uzdzīt riebumu, un trenējos ar sakostiem zobiem, ik pa reizei arī rijot rūgtas asaras par to, cik tas viss grūti, smagi un bezjēdzīgi. Bet visu pēc kārtas.

Pirmsākumi: zubrīte un sporta stundas

Pirmo reizi pēc pašas gribas (nosacīti) uzvilku sporta apavus un izgāju skriet ārpus skolas sporta stundām pirms devītās klases sporta ieskaites. Toreiz bija jānoskrien 1200 (vai 1600?) metrus stadionā. Neatceros, kāds bija kontrollaiks, un neatceros, vai vispār uzzināju toreiz savu finiša laiku – tas bija vairāk kā ķeksītis – vai nu noskrien, vai nē, un toreiz jau tikai noskriet, nepārejot soļos, bija izaicinājums.

Skolas laikā savu brīvo laiku nekad neveltīju nekādām sportiskām aktivitātēm, vecāki neuzskatīja, ka kas tāds būtu sevišķi vajadzīgs, un pašai arī viss, kas saistījās ar sportu, šķita nevajadzīgi nogurdinošs un bezjēdzīgs. Es labāk sēdēju istabā un lasīju grāmatas. Sporta stundās piedalījos ar sakostiem zobiem, un, ja man kāds toreiz jautātu, vai skolas programmā sports vispār jāietver, es ar visām četrām būtu bijusi pret. Bieži slimoju un izmantoju katru iespēju nepiedalīties nodarbībās, kaut arī ģimnāzijas pedagogi bija ļoti atsaucīgi un jaukāku sporta skolotāju vidusskolā kā Ivetu Daudi diez vai var vēlēties, tomēr sports vienkārši nebija priekš manis, un viss. Visvairāk grūtību sagādāja tās disciplīnas, kur vajadzēja jebkādi piepūlēt sirdi (tātad praktiski viss). Sirds netika radināta pie slodzes, reti uzturējos svaigā gaisā, par maz uzņēmu D vitamīnu… galu galā vidusskolā ģimenes ārsts konstatēja anēmiju (jeb mazasinību, dzelzs trūkumu un tamlīdzīgi). Lietoju visādus vitamīnus un ar savu “slimību” pati sev atrunājos, ka man taču ir grūti paskriet, kāda es vārga un tizla.

Pirmie soļi jaunā zemē

Uzreiz pēc vidusskolas, 2012. gadā, devos studēt uz Vāciju. Mainījās uzturs un pēc dažiem mēnešiem jutu, ka jāsāk kaut kas darīt, lai uzturētu sevi formā; gribējās kaut ko dzīvē mainīt, un, savā ziņā Topiņa iedvesmota, sāku šad tad skriet dažus kilometrus un vingrot. Nākamā gada aprīlī ielā, kurā dzīvoju, tika plānots pusmaratons, un šķita, ka, ja jau skrienu, būtu muļķīgi nepiedalīties. Tā nu pieteicos 21 km distancei un kādus trīs mēnešus gatavojos, kaut arī pirms tam garākā distance, ko treniņā biju noskrējusi, bija 11 kilometri (par godu 11. novembrim).

Famila_lauf_1

Kaut kur šajā starta pūlī esmu arī es. No apmēram 200 dalībniekiem es finišēju apmēram desmitā no beigām

Pirmās sacensības noskrēju apmēram 2:15, priecājos par finišu, bet, tā kā pirms tam nekad dzīvē nebiju skrējusi, visa tā skraidīšana sabeidza celi tiktāl, ka pēc tam apmēram gadu nevarēju paskriet vispār. Diemžēl toreiz tā arī neizdevās noskaidrot, kas tieši bija par vainu. Ne-sporta mediķi tikai grozīja galvas un vairāk par “nu jums tur ir piepampums” nevarēja pateikt un ieteikt.

Famila_lauf

Pirmā bilde dzīvē, kurā skrienu

Nākamajā gadā vairāk pievērsos HIIT treniņiem – intensīviem kardio un spēka treniņiem, kas neietver tieši skriešanu, bet visādas citādas (arī) lēkājošas kustības, un, visticamāk atkal pārforsēju, jo ceļa sāpes tā pavisam arī nepameta. Ilgu laiku domāju, ka skriešana manam organismam nav lemta.

Mērķi sacensībās

2015. gads nāca ar jaunu apņemšanos, kā jau jaunie gadi mēdz to darīt, celis beidzot bija saārstējies, un es sasparojos Rīgas maratonā noskriet 10 km – plāns A bija noskriet zem 51 minūtes, to gan izpildīt neizdevās (52:25). Reinis palīdzēja sastādīt treniņplānu, virtuāli asistēja un atbalstīja, apmēram bija skaidrs, ko, kā un kāpēc daru, bet lielākoties treniņi nāca grūti un negribīgi. Pēc tā posma nodomāju, ka 10 km distance nav priekš manis – es nevaru tik ātri paskriet, lai noskrietu tādā laikā, kā gribētos, neticēju, ka var arī sanākt labāk. Kaut arī regulāri skrēju, kardio nav lieta, ko netrenēts cilvēks var uztrenēt dažu mēnešu laikā, paiet gadi, līdz redzams reāls uzlabojums. Lielākā daļa laika paiet ļoti lēnos bāzes treniņos, kas ātrumu netrenē. Tā nu šī progresa trūkums mani atkal un atkal diezgan smagi nomāca, nereti gribējās visu to mest pie malas un miers, bet spītība neļāva tik vienkārši padoties. Kaut kas iekšā tomēr dīdīja pēc vēlmes noskriet ātrāk, gribēju tikt laukā no pašas sev iestādītā stereotipa, ka esmu tizla un nesportiska. Negribēju 30 gadu vecumā aizelsties, uzkāpjot uz trešo stāvu (jo es aizelsos jau 20 gados).

Nākamajā gadā spītības dzīta mēģināju atkārtot savu mērķi desmit kilometros, bet trīs nedēļas pirms sacensībām sapratu, ka neizdosies. Ātrums nav priekš manis, nekas nesanāk, nevaru, negribu, nafig, un pieteicos arī pusmaratonam (jo tā taču ir visloģiskākā lieta, ko darīt, ja saproti, ka nevarēsi noskriet 10 kilometrus, vai ne? Skriet gan pusmaratonu, gan 10k). Lattelecom Rīgas maratonā pusmaratonā finišs 1:50:02, desmitnieku ar Topiņu lēnā garā prieka pēc noskrējām 57:30. Diezgan lielais uzlabojums (par apmēram 25 minūtēm) kopš pirmā pusmaratona beidzot manī viesa reālu cerību, ka tomēr esmu progresējusi. Temps bija lēnāks kā biju trenējusies 10 kilometriem, bet divtik garākā distance nesagādāja tik lielas grūtības, kā būtu bijis skriet desmitnieku ātrākā tempā.

Prieks par veiksmīgo startu Rīgā

Prieks par veiksmīgo startu Rīgā

Pēcsacensību eiforijā pirmajā nedēļā pēc tām izgāju taisīt vingrinājumus, skrēju vēl kaut kādus ātrumus, un viss tas kopā beidzās ar shin splint, lasīt, satraumējos uz diviem mēnešiem. Šie divi mēneši, kā jebkura cita trauma, ko nākas piedzīvot skrējējam, nozīmēja kārtējo pārliecības zudumu, un reizē kārtējo bedri regulāros treniņos. Tā nu rudenī Valmieras pusmaratonā piedalījos pirms tam trenējoties tikai dažas nedēļas – nebiju pat skrējusi kārtīgus intervālus, vien dažas reizes garākus treniņus, pārsvarā lēnas bāzes. Skriet vasarā man un manai sirdij itin nemaz nepatīk. Neskatoties uz to, Valmierā izdevās PB ar rezultātu 1:49:50.

Lapsene_Lucavsala

Izskrien Rīgu Lucavsalas posms augusta svelmē

Tas, ka īpaši nopietni netrenējoties varu jau noskriet pusmaratonu zem 1:50, lika padomāt atkal un apņemties 2017. gadā saņemties. Šoreiz tā pa īstam – sak’, nekas sliktāk par kārtējo neizdošanos jau nebūs. Tā nu nemanot skriešana ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, un saspringtais treniņu grafiks vainagojās panākumiem, bet par to vairāk nākamajā rakstā.

Nopietna koncentrēšanās pirms Valmieras skrējiena

Nopietna koncentrēšanās pirms Valmieras skrējiena

Mēneša skrējēja. eees

Kādreiz maratonus skrēja tikai vīrieši. Pirmās sievietes, kas centās piedalīties sacensībās, tika izstumtas no trases. Bet nu jau ir meitenes, kas skrien cītīgāk kā vīrieši, trenējas biežāk un vairāk. Kā arī mīl skriešanu tikai un vienīgi pašas skriešanas dēļ, nevis medaļu, vietu vai rezultāta dēļ. Tieši tāda ir marta mēneša skrējēja. eees vai Evita ir godam nopelnījusi šo titulu. Lasīt tālāk.