Šis ir stāsts par to, kā ir būt grūtniecei – skrējējai grūtniecības ceturtajā mēnesī.
Mēneša sākumā ir viens fantastiski emocionāls pasākums – skrējiensoļojums Rīga – Valmiera, kurā es darbojos kā brīvprātīgā slavenajā Rubenes kontrolpunktā. Ja nevaru noskriet, tad varu palīdzēt citiem to izdarīt! Ņemot vērā manu stāvokli, izdomāju piesardzības pasākumus. Savelku mugurā visas iespējamās drēbes un paņemu līdzi vēl otru komplektu – ja nu kļūst auksti vai slapji. Jebkurā brīdī esmu gatava okupēt vienu no saviem privātajiem krēsliem un nekustēt no vietas. Varu iet pagulēt automašīnā. Varu iet uz Mazo Ansi un siltumā ēst kārtīgu maltīti. Galu galā, varu sarunāt ar kādu, lai aizved mani uz civilizāciju, un vēl es varu zvanīt vīram, lai glābj. Realitātē no tā visa noderēja tikai tas, ka biju kārtīgi saģērbusies – kārtu kārtas pasargāja mani no vajadzības iet atpūsties, gulēt vai sildīties. Regulāri barojos ar pārtiku no sportistu galda, un tāpēc dienas beigās biju pietiekami paēdusi, pat neizmantoju līdzi paņemtās pankūkas. Tā kā mana mamma jau ilggadīgi tiek atzīta par vienu no labākajām brīvprātīgajām visā tajā pasākumā, smeļos zināšanas no viņas. Ja skrējējs ierodas un neko negrib, vajag uzskaitīt visu, ko šeit var dabūt. Ja joprojām negrib, jāņem visi tie šķīvji un paplātes, un jāvicina zem deguna – varbūt kaut ko tomēr apēdīs. Tas strādā! Viņi tiešām ņem kaut ko un apēd! Tā kā pašai ir ultramaratonu pieredze, tad vismaz aptuveni varu apjaust, kā tad tie cilvēciņi tur jūtas, ko grib, un ko viņiem vajag. Zinu, ka tas, ko grib, un tas, ko vajag, ne vienmēr sakrīt. Zinu, ka viņi var būt riebīgi un dusmīgi, bet neviens tāds šoreiz nav. Ņem pretī tējas un buljonus, dažs labs tiek pie pamasētām kājām, citam vajag palīdzēt ar sistēmas uzpildīšanu, bet viens gadījums bija ekstrēms. Sīkumos neaprakstīšu, bet tad, kad es beidzot sagaidīju tā čaļa acu fokusēšanos, es teicu: “Jāstājas ārā.” Zinu, cik sāpīga var būt izstāšanās, man pilnīgi lūza mana skrējēja sirds, bet cilvēks pats ir svarīgāks par finišu un rezultātu. Šausmināties gan nebija laika, jo skrējēji ieradās viens pēc otra, un katram viņa ultramaratons ir svarīgākais. Es tik ļoti iegāju tajā visā iekšā, ka beidzot varēju atslēgt grūtniecības domas. Par to atcerējos tikai tad, kad līdzbiedri man apjautājās, vai nu nevajadzētu drusku atpūsties vai sasildīties. Paldies par rūpēm, bet es tiešām jutos lieliski! Nogurums pienāca tikai vakarā, apbalvošanas laikā, kur man kārtējo reizi paveicās – tiku pie kastes ar veselības dzērieniem. Tik garšīgi! Tā kā alu es tagad nedzeru, tad veselības dzērieniņi man ir iecienīti kārumiņi. Pasākums kopumā iedeva pārliecību, ka pie ultraskriešanas es atgriezīšos. Vajag tikai pagaidīt, kad sīkulītis būs nogatavojies, un jācer, ka es ātri atgūšos pēc tā visa.
Vēl viens pasākumu veids, kur es varu aizmirst par grūtniecību, ir orientēšanās. Fantastisks sporta veids! Tikai es, karte un kompass. Vienīgā doma – atrast nākamo kontrolpunktu. Ar orientēšanos man iet interesanti – reizēm es lieliski tieku galā, bet citreiz apmaldos trijās priedēs, nesaprotu, kur atrodos, un piedevām vēl sāku neticēt kompasam. Varat iedomāties, pie kā noved neticēšana kompasam. Man ir talants iepērties pašās džunglīgākajās vietās, no kurām pat normāli ārā nevar tikt, tāpēc skriešanas posmi lieliski mijas ar iešanas, rāpšanās un līšanas posmiem, tāpēc tikai finišā attopos, ka ir veikti visi 7 vai 8 kilometri. Pēc tam ir kājas gaisā, smaids sejā un zupa vai pankūkas vēderā. Pēc tādas izskriešanās pa mežu lielisks garastāvoklis ir garantēts. Piedalījos ne tikai parastajos Magnētos, bet arī lielākā pasākumā – Rīgas kausos. Pirmajā dienā biju drusku vīlusies distancēs. Tagad es neņemu, kā parasti, garāko un grūtāko, bet gan drusku vieglāku variantu, jo garajā varu iesprūst uz ilgu laiku un daudziem kilometriem. Problēma ir faktā, ka vieglākā distance ir ne tikai īsāka, bet arī vienkāršāka no orientēšanās viedokļa, līdz ar to izpaliek maldīšanās pa mežu, griešanās ap savu asi un skaļa sarunāšanās pašai ar sevi, kam seko meža izķemmēšana, kurā arī parasti es uzvācu vajadzīgos kilometros. Vieglā distancē nav jāblandās, tāpēc kilometru krietni mazāk. Šoreiz nevis cilvēki par mani apžēlojas un rāda kartē, kur atrodamies, bet gan tieši nāk pie manis pēc padoma. Patīk tāda savas sugas pārstāvju komunikācija mežā! Otrajā sacensību dienā gan tieku grūtākā apvidū, un viss ir kārtībā. “Mēness ainavā”, kā apvidu nosauc vecie orientieristi, sanāk gan apmaldīties, gan griezt piruetes, gan runāt ar sevi. Viss kārtībā!
Lasu uz priekšu grāmatu par skriešanu grūtniecības laikā un gūstu arvien vairāk apstiprinājumu, ka to var un vajag darīt. Vieglāka grūtniecība, mazāks sarežģījumu risks, ātrāka atgūšanās pēc dzemdībām, formas uzturēšana, veselīgāks un gudrāks bērns… Tie ir labi iemesli tiešām skriet un par to justies gandarītai, nevis vainīgai. Tagad, kad gremošanas problēmas ir mazinājušās un nelabumi mitējušies, skriet ir arī vieglāk. Varu ar to pašu piepūli noskriet vairāk, un tagad man jau ir normāli vienā reizē skriet 5-10km, nevis 0-5, kā bija pašā sākumā. Pilnīgi liekas, ka varētu vēl vairāk, bet drusku tomēr baidos arī samocīt sevi un sīko hiēnbērnu, jo joprojām cenšos turēties pie pārliecības, ka viss ir jādara bez nomocīšanās. Pavasara asfalta sacensībās Rēzeknē un Daugavpilī cenšos ripināt neitrālajā ātrumā – necenšos skriet ātrāk un kādu nokost, bet arī speciāli sevi nebremzēju. Reizēm liekas, ka varbūt vajadzētu bremzēt, bet kas to zina? Bet tā fantastiskā sajūta, kas rodas no tādas normālas skriešanas, ir pārāk patīkama, lai vienmēr tikai bremzētu un bremzētu sevi! Bremzēšana tiek pārtraukta, kad vienā citā grūtniecības grāmatā izlasu, ka arī piepūle sīcim par ļaunu nenāks. Nevajagot gluži trenkt sevi, līdz melns gar acīm, bet vidēja piepūle neesot nekas slikts. Laiks atbrīvoties no vecu tanšu runām un sākt vadīties pēc tā, kas ir apstiprināts normālos, zinātniskos pētījumos! Skrien Latvija seriālā skrienu piecīšus, un tā vispār ir tāda jauna pieredze. Trakākais ir tas, ka starta pūlītī nevienu nepazīstu. Gandrīz visi mani ierastie skriešanas biedri skrien pusmaratonu! Tā vietā mani līdzskrējēji ir tādi, kā tās divas meitenes, kas, ieraugot 1km atzīmi, nopriecājās, ka vēl tikai 1km palicis. Žēl, ka nebiju viņām blakus, kad viņas sasniedza 2km šilti. Gan Rēzeknē, gan Daugavpilī pusi distances cenšos apdzīt iesācējus un bērnus, tāpēc sanāk drusku ātrāk uzskriet, lai ātrāk tieku ārā no pūļa. Kad tas ir izdarīts, vairs nav motivācijas kaut ko tur vilkties, un uzņemtajā tempā arī laižu līdz finišam. Mēneša beigās 5,5km noskrieti ar tempu 5:19, kas ir aptuveni 2 minūšu uzlabojums kilometrā, ja salīdzina ar grūtniecības sākumu un nelabumu periodu.
Ceturtais mēnesis atnes labāku pašsajūtu ne tikai fiziskajā, bet arī estētiskajā sfērā. Es vairs neuzbarojos! Sīkulītis aug kā pēc grāmatas, bet es pati vairs neuzresnēju! Apmēri stāv uz vietas, un tas nozīmē tikai vienu – speķis zūd par to apjomu, par kuru pieņemas hiēnēns. Audz ātrāk, maziņais, un apēd visus taukus! Pavasaris, lielāka kilometrāža un labāks garastāvoklis dara savu. Es arī esmu nomierinājusies ar ēšanu. Tas nekas, ja kādu vakaru nepaēdu kārtīgi. Zinu, ka sīkais tāpat paņems no mana organisma visu, ko viņam vajag, un viņam pietiks, ja vien es neķeršos klāt kaut kādām katastrofālām diētām, un tām es negrasos ķerties klāt. Salīdzinoši normālo izskatu ievēro arī apkārtējie. Darbā saņemu komplimentus. Ceturtais mēnesis rit pilnā sparā, kad man pajautā, kur tad man tur iekšā tas bērniņš atrodas. Vai tad tiešām nevar redzēt? Izrādās, nevarot! Tas ir patīkami! Bet ne uz ilgu. Mēneša vidū (vai beigās, ja skaita pareizi) rodas velkošas un stiepjošas sajūtas, kas pašas par sevi ir visnotaļ biedējošas, taču mani nomierina grūtnieču literatūra – ap šo laiku maziņais strauji pieņemas apmēros, stiepjot visu, ko var izstiept, un no tā arī biedējošās sajūtas. Atceros, ka sākumā arī bija līdzīgi, un toreiz ārsts teica, ka viss ir normāli. Mazais gluži vienkārši aug, un drīz jau no iegurņa izvelsies pāri bikšu malai. Kad tas notiek, pārskatīšanās pēc esmu uzvilkusi bikses, kas man derēja pirms grūtniecības, nošausminājos, ka nekas neder, un nopirku speciālās grūtnieču bikses. Ideāli! Pēc dzemdībām ārā nemetīšu, noderēs pēc Jaunā gada izēšanās. Sportam vēl der pašas pirmās skriešanas bikses, kas sen jau izstaipītas, saplēstas, salāpītas un iebāztas orientēšanās drēbju plauktā. Labi, ka ir tāda orientēšanās, kurā es novalkāju līdz galam saplēsto sporta ekipējumu! Tagad var mierīgi vilkt atkal mugurā ārpus meža. Šķiet, ka pirkt jaunas garās bikses nemaz nevajadzēs – kad pat tās vairs nederēs, būs jau silts, un varēs pirkt šortus.
Runājot par nelabumu, tas mēneša vidū atgriezās tieši tad, kad parādījās nelietīgās sajūtas vēderā. Tik traki, kā man nebija pat sākumā! Braucu uz darbu, skatījos vienā punktā, lai neapvemtos, un tad tomēr sapratu, ka līdz darbam es nenoturēšos, un izkāpu ārā. Vēmienīgums pazuda, taču reiba galva un vispār jutos diezgan slikti. Sēdēju uz soliņa un mēģināju saņemties braukt tālāk uz darbu, taču tad nolēmu netēlot varoni un piezvanīju priekšniecei, palūdzot brīvu dienu. Lieliski, tirinos mājās, bet to jau arī nevar izdarīt ar vienu paņēmienu! Visa atlikusī diena gultā un miera stāvoklī, cerot, ka viss man ir kārtībā, un var atslābt. Jo tālāk grūtniecība iet, jo tā ir biedējošāka un neparedzamāka.
Sīkulītim strauji augot, es sāku izjust vienu konkrētu sava ķermeņa daļu, un tā daļa ir urīnpūslis! Es laikam nemaz vēl nesākšu stāstīt, cik ļoti tas traucē skriešanas laikā, ja jau pat ikdienā sagādā neērtības. Es varu aiziet uz tualeti, uzvilkt zābakus un mēteli, grasīties doties uz darbu un tad saprast, ka varbūt labāk vēlreiz ieiet. Vīrs smejas, ka man esot prostamola problēmas. Pa vairākiem lāgiem ceļos augšā naktī. Kāpēc naktī man vajag uz tualeti, ja urīnpūslis ir apakšpusē, bet es guļu horizontāli? It kā tas esot saistīts ar nieru darbības izmaiņām, un tam tā esot jābūt jau pašā sākumā, bet sākumā man nebija. Urinēšanas problēma parādījās līdz ar vēderiņu. Un kas vēl būs nākamajos mēnešos? Ir kārdinājums dzert mazāk šķidruma, bet apzinos, ka tas nebūs tas pareizākais veids, kā ar to cīnīties. Labi, ka gigantiskais vēders man būs vasarā, tāpēc nebūs jāzaudē dārgās sekundes, velkot nost kārtu kārtas ar drēbēm. Runājot par drēbēm, pagaidām ārā ir auksts laiks, un neviens bez speciālas vajadzības nevar noteikt, ka esmu stāvoklī. Plānajās drēbēs jau kaut ko var redzēt, bet pagaidām ir tā riebīgā starpstadija, kad nevar saprast – stāvoklī vai resna. Kad man ir izdevīgi parādīt savu stāvokli, izgāžu vēderu un velku pieguļošas drēbes. Kad gribu paturēt noslēpumā, tad vēders ir uz iekšu un drēbes brīvas. Līdz pat ceturtā mēneša beigām (vai piektā mēneša sākumam, atkarīgs no skaitīšanas sistēmas) es varu izvēlēties, kuram rādīt, ka esmu stāvoklī. Patīkami!
Tā kā vēders kopš tās vienas nelabuma reizes aug neiedomājamā straujumā, ķeros atkal pie grūtnieču literatūras. Skriešanas grāmatā rakstīts, ka šī laika svarīgākais darbiņš ir sagatavot atbildi tiem, kas drīz vien ar gudru ģīmi centīsies mācīt man dzīvot. Man nav ne jausmas, ko es tādiem atbildēšu. Normāliem cilvēkiem varētu normāli paskaidrot, bet nenormāliem? Meklējot informāciju par grūtniecību, ik pa laikam sanāk ieklīst grūtnieču un jauno māmiņu forumos, un tikpat ātri izklīst ārā. Rodas sajūta, ka dzemdēt ļauts tikai sievietēm, kuras skolas laikā latviešu valodā ir bijušas nesekmīgas. Kā var tik drausmīgi rakstīt? Un vēl tas kaitinošais paradums saukt sevi par “mēs”! Kas, tu kaut kāda Anglijas karaliene, ka vari sevi uzrunāt daudzskaitlī? Viss kopumā tas izskatās aptuveni tik katastrofāli – “mees jaw esam 17 nedēljinaa :)*~”. Šausmas! Ja tādas tās lietas, es joprojām negribu identificēt sevi ar grūtniecēm. Kāpēc cilvēki kļūst iracionāli, kad runa ir par mazuļiem? Apkārtējie mēģina noteikt mana augļa dzimumu pēc vēdera formas, pumpām, manas skaistuma un starojuma pakāpes un vēl sazin kādām, ellē, metodēm. Ej tu un iestāsti, ka tie ir šarlatāniski minējumi ar 50% precizitāti! Jau gaidu, kad kāds pateiks kaut ko par horoskopiem. Kā lai racionāls cilvēks to visu iztur? Iespējams, tas ir kaut kāds mūsu kultūras fenomens, jo ārzemju izcelsmes grūtnieču literatūra ir sakarīgāka. Viss tiek saukts īstajos vārdos. Jā, tev var būt sarežģījumi, tev var būt briesmīgas dzemdību traumas, tev var būt urīna un fēču nesaturēšana grūtniecības laikā un pēc tās, tavs ķermenis var neatgriezeniski izmainīties, tev var piedzimt kroplis, tavs vīrs var novērsties un, galu galā, tu dzemdībās vari nomirt ar visu savu dzemdējamo. Tādi teksti nomierina vairāk, nekā maigi uzstājīgais “tev noteikti viss būs kārtībā”, ko saņemu ik pa laikam. Man noteikti būšot vieglas dzemdības, es ātri atgūšot formu, man būšot vesels, gudrs un superīgs bērns, es būšot laba māte, man būšot mazs vēders un vispār viss būšot kārtībā. Johaidī, tu to nevari zināt! Pieredze rāda, ka ne vienmēr visas briesmīgās lietas notiek ar svešiem cilvēkiem kaut kur tālu prom. Dažreiz lielāka un mazāka mēroga nelaimes, un pat traģēdijas, piemeklē mūs pašus, un ar to ir jārēķinās! Protams, es ceru, ka man viss būs labi, bet es nevaru būt par to pārliecināta. Es varu tikai darīt visu iespējamo, lai manai ģimenei viss būtu kārtībā, bet ir lietas, ko nav iespējams ietekmēt. Vienīgais cilvēks, no kura es ņemu pretī nesakarīgus tekstus, ir mans vīrs. Viņš tik mīļi prot pastāstīt par mūsu sīkulīti! Tā vien šķiet, ka viņš viņu pazīst! Klausoties viņā, es pamazām pieņemu, ka tas, kas man ir ieperinājies vēderā, veidojas par cilvēku, par mūsu pašu bērniņu.
Šajā mēnesī sāku gaidīt augļa kustības. Jau iepriekš izzondēju, kā tās atpazīt. Izrādās, ir vairāki veidi, un nevar zināt, kā tad būs man. Uzzinu, kad, visticamāk, jāsāk just, bet gaidu jau laicīgi, jo to nekad nevar zināt, kad nāks pirmais spēriens. Sīkulis jau sen tur kārtīgi ņemas un ārdās pa iekšu, bet nav vēl tik liels un stiprs, lai izspertos cauri, bet ja nu tomēr? Un ir! Pusotru nedēļu ātrāk, nekā es gaidīju, es sajutu burbulīšus! Es zināju, ka tas var būt burbulīšu veidā, tāpēc jau iepriekš pievērsu uzmanību pat vissīkākajiem burbuļiem manās iekšās, lai nesajauktu, un es esmu pārliecināta, ka nekas pat līdzīgs šiem mazajiem burbulīšiem man nav bijis. Beidzot es jūtu viņu pašu, nevis viņa izdalīto indi, kas sūta man vēmeklīgas sajūtas! Ar nepacietību gaidu, kad viņam būs mazāk vietas, un varēsim viens otru normāli bakstīt.
Kas attiecas uz ucināšanos, manī nekas nav mainījies. Kopš grūtniecības sākuma esmu redzējusi divus zīdaiņus, un man nav bijis ne mazākās vēlmes viņiem pieskarties vai pieiet tuvāk. Bērni kā bērni. Viņu vecāki gan vai plīst aiz lepnuma par saviem mazuļiem. Es ļoti ceru, ka man arī kaut kas līdzīgs parādīsies. Tagad, kad mana grūtniecība nav nekāds noslēpums, saņemu vēstules no sievietēm, kam attieksme pret šito visu ir bijusi līdzīga manējai. Lasu stāstus par to, ka ar saviem bērniem vienalga gribas ucināties, lai arī par svešiem nav nekādas dižās intereses. Nu, cerams! Atceros, ka vienu laiku strādāju par aukli, bet tas sīcis jau bija tāds paaudzies, un ar viņu visu varēja sarunāt. Nez, no kāda vecuma ar bērnu var kaut ko sarunāt?
Ceturtais mēnesis ir arī Stirnu buka sezonas atklāšanas laiks. Šogad skriešu Zaķa distanci, kamēr vēl varēšu paskriet. 10km pa mežu, izrādās, var būt pilnīgi pietiekami. Pirmo reizi skrienu kaut ko īsāku par Lūsi, tāpēc sākumā bail, ka būs mazuma piegarša, taču tās nav. Pilnīgi var izskrieties arī Zaķītī. No ainavām gan nekā daudz neredzēju, jo, zinot manu talantu pagaršot zemi un sūnas, pārvietojos ļoti uzmanīgi, pievēršot uzmanību saknēm un negludumiem. Kad sāku aizelsties, pārgāju soļos. Mierīgi, bez stresa, ar atpūtas pauzēm. Tāda relaksēta skriešana noveda pie tā, ka pat kalnu karaļa sprinta posms nesagādāja nekādas mokas. Jauks paskrējiens dabā, tieši tāds, kādi man patīk! Tieku paskriet arī Jūrmalas purvu mežos, kur kādu laiku nebija skriets. Vairāk gan priecājos par dabu un sauli, nekā skrēju, bet tam nav nozīmes – es tagad drīkstu vilkties pat tad, kad it kā būtu jātrenējas sacensībām. Tiklīdz kļūst grūtāk skriet, apstājos, lai pabakstītu Austrijas agrenes, aplūkotu paugurknābja gulbi vai paklausītos meža dzīvnieciņu čaboņā pāri grāvim. Varētu jau it kā doties pastaigā pa mežu, bet nē, skriet tomēr ir foršāk!
Viens no mēneša labākajiem skrējieniem bija spontāns treniņš. Es nevarēju izdomāt, vai labāk iet uz koncertu, vai dabas pulciņu. Sēdēju, domāju un izdomāju, ka vispār jau es gribu skriet. Tad ir jāskrien! Ārā gāž lietus, bet tas nav nekāds šķērslis! Jaka ar kapuci mugurā un viss kārtībā! Traka ir tikai pirmā peļķe, nākamās ir sajūsmas pilnas. Skrienu gar upi, caur parkiem, apkārt dīķim un priecājos, ka mums ir tik brīnišķīga galvaspilsēta, kurā var aizskriet arī uz zaļām vietām. Lietus līst un līst, kājas ir slapjas līdz pat augšai, cimdiņi ir slapji, seja ir aizlijusi, bet man sejā smaids. Man tā patīk! Tā patīk! Grūtniecība nav nekāds atbrīvojums no foršām lietām. Ja skriešana ir tīrs endorfīnu perēklis, tad ir jāskrien!
Smagas un kilometriem bagātas treniņu nedēļas noslēgumā pēdējo garo treniņu biju ieplānojis skriet Daugavpilī. Tā arī braucu – kā uz treniņu, negatavojoties cīnīties ar kādu par kādām vietām trasē, kaut gan šogad jau jebko zem 30km vairs īsti neuztveru par garo. Pēc plāna bija jāskrien 26km @3:55. Sākotnējais uzstādījums bija iesākt uz 3:40 un tālāk skatīties – ja veiksies, 3:36 temps būtu ļoti labi, bet ne lēnāk kā 3:50.
Iesildoties jutos labi, tikai auksti gan bija pēc velna, pat divos kreklos, jakā, garajās biksēs, cimdos un cepurē – nebiju nemaz paņēmis t-kreklu sacensībām. Un tā kā daudz laika vairs nebija, iespruku mantu glabātuvē, pārģērbos īsajā tērpā un vismaz cimdus ar uzročiem uzvilku. Sildījos līdz pēdējam kamēr gandrīz startu nokavēju. Vispār dīvaini, it kā precīzi viss, bet knapi paspēju ielīst elites koridorā pa priekšu, pasveicināt Anitu un novēlēt veiksmi un jau tika dots starts. Par to liecināja tikai tas, ka apkārt stāvošie noliecās, ieņemot starta pozu. Lai nu kā – aiziet!
Pašā priekšā nestāvēju, taču starts izdevās ļoti brīvs, un burzma ātri izretojās. Pēc pirmajiem diviem līkumiem sākās lejupskrējiens, kurā uzreiz iegāju labā ritmā – pirmais km 3:25 un tālāk mazliet saīsināju soli, lai piebremzētu tempu. Pēc pāris kilometriem jau bijām ārā no pilsētas centra un uz šosejas. Uzreiz sākās krietns pretvējš, un pagaidām mēs vēl bijām nelielā grupiņā. Piebremzējot nedaudz atpaliku no priekšā skrienošās grupiņas, kurā bija vairāki lietuvieši un 10km skrējēji. Pašreizējā grupā biju kopā ar Vadimu un Gunchu, un tā arī skrējām labu laiku kopā – veiksmīgi izmantoju citu aizvēju līdz pat izejai no cietokšņa. Varēju arī pavērot citus, kuriem sacensību taktika ir sveša lieta, bliež tikai un nedomā par visu distanci. Ārā no cietokšņa gan sākās vēl negantāks pretvējš un tur man iesēdās astē kāds ļoti kaitinoši elsojošs skrējējs sarkanā kreklā. Pirmais lēmums – piebremzēt un ļaut, lai tur man tempu vai arī atrauties un skriet vienam. It kā šim bija jābūt mierīgam treniņam, bet kaut kā nolēmu, ka iet diezgan labi, jūtos arī viegli, kāpēc nemēģināt noturēt. Pēc pagrieziena atpakaļ tas vējš, kas bija nikni pūtis pretī, tagad patīkami pūta mugurā. Pāri reizes pametis galvu atpakaļ, ievēroju, ka pārējie ar pretvēju nav tik veiksmīgi tikuši galā un ir krietni atpalikuši. Labu gabalu priekšā bija otra grupa, kurā pēc maniem aprēķiniem skrēja trīs īsās distances skrējēji. Tātad tā saruks vēl apmēram uz pusi. Pie sevis nolēmu, ka līdz pilsētai man šos ir jānoķer.
Vējiņš no mugurpuses tik ļoti sasildīja, ka pat novilku cimdus – tā varēja labāk padzerties un mazliet arī saslapēties. Pāris bildes garajā taisnē, patīkams uzmundrinājums gan no Serjogina, gan Matisona, un, jau skrienot lejā no nobrauktuves, grupa ar vairākiem lietuviešiem bija rokas stiepiena attālumā. Pagriezienos vēl šie skrēja kolonnā, bet taisnē izretojās pavisam plati. Pirmie 10km noskrieti 35:31 – ideāli precīzs 3:33 temps, kas dotu 1:15 finišā. Starpfinišā vēl zaudēju šiem apmēram 5 sekundes un kādu brīdi galīgi netiku līdzi – liku cerības uz nogāzi lejup tieši aiz starta, bet attālums vizuāli nepavisam nesaruka. Galvā jau sāku nedaudz šaubīties, vai izdosies šos noķert, taču pēc atgriešanās Vienības laukumā biju šiem jau ticis klāt. Pa to laiku pat paspēju uzvilkt cimdus, jo tūlīt sāksies ledainais pretvējš – ieķēros šiem astē un vairs prom nelaidu.
Lietuvietis Petras noķerts!
Uz šosejas atkal izbaudīju aizvēju, un ik pa brīdim pamainījāmies, lai katrs dabū gan atpūsties, gan vadīt grupu. Tur pat arī divi atpalika un cietoksnī jau bijām vairs tikai trīs – Petras Pranckūnas, Mārtiņš Auziņš un es. Jutu, ka Petras ļoti taupīgi skrien un izmanto savu pieredzi, lai atrautos no manis pie mazākās izdevības. Brīžiem viņam izdevās no manis nedaudz atrauties, bet ne pietiekami, lai palaistu pavisam. Uzskrienot pa šauro taciņu pēc zilā paklāja uz šosejas, atkal visi trīs bijām kopā – pretvējā turpinājām sadarbību. Vai tas bija speciāli (gan jau), vai nē, bet pēdējo posmu pirms pagrieziena atpakaļ, Petras ļāva man uzņemties vadību un tā varbūt mazliet vairāk piekust; jo uzreiz pēc pagrieziena viņš ievērojami pārslēdza ātrumu. Pēdējais km līdz pagriezienam ar vidējo tempu 3:43, bet aiz – 3:28. Piecpadsmit sekundes ir ļoti daudz pat ar pavēju. Atkal vajadzēja pieņemt lēmumu, vai sekot, vai arī samierināties ar 10. vietu, un domāju, ka tas, ka divas reizes gar trasi esošie cilvēki sauca katram tā brīža vietu, deva man papildus motivāciju pacīnīties par to devīto vietu. Biju atkal novilcis cimdus, kas gan šoreiz bija kļūda – aplējos un rokas burtiski sastinga. Otrajā reizē neizdevās tik veiksmīgi izvilkt cimdus no kabatas un uz brīdi pat likās, ka būšu tos pazaudējis.
Atlikušajā taisnē līdz ieskriešanai pilsētā izmantoju visas iespējas, lai pievilktu tuvāk – lejupskrējienā centos skriet cik vien plaši varēju, augšā maziem solīšiem un palīdzot ar rokām. Visur pa ideālo trajektoriju un pie 19. kilometra bija iespēja nedaudz noīsināt trasi noteikumu robežās – gandrīz nemanāms līkums, bet varēja izvēlēties – skriet pa ceļa vidu vai uzkāpt uz apmales, skriet pa bruģētu ietvi un nokāpt no apmales. Petras aizskrēja pa vidu, es pa ietvi un tā varbūt sekundes desmitdaļa ļāva atkal ieķerties. Šaurākajās vietās trasē pat mazliet iebukņījām viens otram ar elkoņiem. Ja lejā no šosejas skrējām vēl kopā, tad pēc pēdējā pagrieziena uz finiša taisni jau sapratu, ka Petras necīnīsies. Pārslēdzu ātrumus un, cik vien bija atlicis, sprintoju uz finišu.
Pirmais aplis 23:57 + 13:30 = 37:27
Otrais aplis 24:17 + 13:11 = 37:28
1:14:55, devītā vieta un gandrīz identiski spliti.
Viens vārds, kas nāk prātā, kā varētu raksturot Daugavpils pusmaratonu – spēcīgi. Nevienā brīdī nebija nekādu vājuma brīžu, kad sāc šaubīties par to, ko tur dari. Nebija nekādu lūzumu un negribu, un man nesanāk, un es gribu mājās. Finišā, tāpat kā Liepājā, bija vēl gana daudz spēka un jutos svaigi. Protams, noskriets bija vesels pusmaratons, bet nebija nekādas klibošanas vai vilkšanās, un par to man pašam ir vislielākais prieks. Tas pierāda, ka treniņi ir bijuši veiksmīgi, un esmu labā formā. Saskriets jau arī ir daudz – gandrīz 600km aprīlī un pēdējā nedēļā tikpat, cik draudzenei visā mēnesī.
Trase kopumā patika, nevarētu teikt, ka būtu kur īpaši piesieties sertificētai trasei. Paldies Jurim Beļinskim par to – vismaz tagad nevar sūdzēties, ka – ai, tas par īsu vai tas par garu. Kilometru atzīmes visas precīzi, un tas ir svarīgi. Tas bruģis pa cietoksni gan bija interesants, labi, ka nebija slapjš; un tā šaurā eja ārā no tā – divu apļu variants ļāva izvairīties no nevajadzīgas atpalicēju apdzīšanas – citādi būtu īsta šaurā bezizeja.
Tieši pirms izskriešanas no cietokšņa otro reizi, skanēja šī dziesma. Ne gluži šajā izpildījumā, bet šādi tā man paliks atmiņā.
“Gūtnieces ķermenis piedzīvo fizioloģiskas pārmaiņas – sejas āda kļūst veselīgāka, acis mirdzošas, mati spoži,” lasu par grūtniecības norisi. Ha, kā tad! Lasiet, kā tas notiek patiesībā – hiēnēna gaidīšanas trešā mēneša apskats ir klāt!
Otrā mēneša beigas un trešā mēneša sākums ir tāds neskrienošs, jo man ir piemetušās iesnas. Agrāk tas nebija šķērslis skriešanai – kļūs vai nu labāk, vai sliktāk! Tagad es nepieļauju variantu “var kļūt sliktāk”, tāpēc rātni sēžu mājās. Rezultāts tādai nekā nedarīšanai ir jau iepriekš zināms – neskriešanas lomkas. Tirinos, viss riebjas, nevaru atrast sev vietu. Ak, pareizi, ir taču tāda lieta kā pārgājieni! Man darbā ir brīva nedēļa, varētu izpausties! Staigāšanās pa mežu kopā ar vīru ir viena no manām mīļākajām nodarbēm. Nedēļas laikā tiek pieveikti veseli divi vareni pārgājieni 7km garumā. Pēc 5km jau knapi velku kājas, un uzrāpšanās atpakaļ pa Abavas senlejas krauju man šķiet alpīnisma cienīga. Jā, tāda nu ir mana fiziskā sagatavotība šobrīd. Kāpšanu uz 6. stāvu es mēdzu reģistrēt endomondo kā treniņu. Riebjas tāds vārgums, garastāvoklis krītas, un es patiesi izbaudu atvaļinājumu. Guļu līdz pusdienlaikam, jo nespēju atrast motivāciju celties. Ja pa nakti bijis slikts miegs, guļu arī pa dienu. Noskatos biatlonu, pārtraukumā pie TV atplīstu, skatos atkal biatlonu. Viena biatloniste rudenī piedzemdējusi bērnu un no janvāra startē Pasaules Kausa posmos. Vareni. Es arī tā gribētu! Bet es tik guļu un aptaukojos. Ir jau kādi 3-4kg pāri tam svaram, kurā es jūtos normāli, un būs visi 5 pāri tam, kurā jūtos labi. Protams, es saprotu, ka svarā pieņemšanās grūtniecības laikā ir normāla parādība. Iekšā aug sīkulītis kopā ar visām citām ķeskām, kas viņam nepieciešamas, un ķermenis pats taisa tauku rezerves, lai būtu rezerves. Trakākais visā tajā situācijā ir tas, ka es pieņēmos svarā jau pirms grūtniecības, jo decembrī bija visādas balles un sadāvināti visādi pretīgi saldumi, kurus es, protams, apēdu. Biju izdomājusi, ka pēc svētkiem nu tik metīšu svaru nost, jo būs jāsāk trenēties ultrām un maratoniem. Kļūda! Būs man mācība turpmākajai dzīvei – pēkšņi uzradušos speķīti iznīcināt uzreiz, nevis pēc Ziemassvētkiem, uz vasaru vai pēc ceļojuma. Nekad nevar zināt, kurā brīdī var kaut kādu iemeslu dēļ nākties to atlikt uz gadu! Apzinos, ka mans svars ar visu uzēšanos daudzām sievietēm ir sapnis, taču es jūtu tos klātpienākušos kilogramus, un viņi, velns parāvis, man traucē!
Speķa riepa nav vienīgais, kas mainās izskatā. Āda man ir problemātiska, un tagad ir vēl trakāk. Skatos spogulī un nesaprotu, kas tas par murgu. Augšanas hormonu ietekmē it kā matiem būtu jāsāk strauji augt. Nu, kur ir? Un kur ir izslavētā grūtnieču superoža? Hiēnēns tikai ņem un neko nedod pretī! Beidzot saņemos un izlasu bukletu, kuru man iedeva ārsts. Izrādās, tas atbaidošais, plikais grūtnieces vēders uz vāka nemaz nav trakākais no visa bukleta. Tur rakstīts, ka šobrīd sīkulītim ir izveidojušās nieres, un viņš dažreiz iečurā augļūdenī! Fuuuuuujjjj! Vēlāk, kad attīstīties garša, viņš to ūdeni reizēm arī pagaršos! Man tas šķiet pretīgi, bet vīrs uzjautrinās. Nuja, kas tad viņam – nav jau jāstaigā ar embrija čurām vēderā!
Neatceros, kad būtu gaidījusi pavasari tik ļoti, kā šogad. Visumā es pavasari neciešu, taču šogad tas sola maģiskās pirmā trimestra beigas, kad esot jābeidzas nelabumiem. Tās ir 12 nedēļas, no kurām pirmās divas vispār neskaitās, jo nekā tur iekšā vēl nav (apbrīnojama skaitīšanas sistēma), bet trešajā nekas neliecina par grūtniecību, jo blastocista tikai ripinās pa olvadu un gaida brīdi, kad varēs piesūkties. Un tad sākas… 9 nedēļas nelabuma. Tie ir pilni 2 mēneši. Iedomājieties paģiras, saindēšanos, slikti palikšanu autobusā vai kaut ko tamlīdzīgu! Un tas turpinās dienu no dienas, nedēļu no nedēļas… Tu zini, ka 12. nedēļai vajadzētu būt pēdējai, bet garantijas nav, jo mēdz būs visādi… Sākumā man bija nelabi tikai pa vakariem, vēlāk visu diennakti, un vēl vēlāk man vairs nebija nelabi, bet slikti. Kulminācija bija tas, ko es nosaucu par “ļoti, ļoti slikti”. Vemt gribējās, rīstījos, bet no ārsta uzzināju, ka tas pašsajūtu neatvieglinās, tāpēc nebija motivācijas to darīt. Turēju iekšā, lai nebūtu atkal jāēd. Es izmēģināju saldu un skābu, sāļu un rūgtu, citrusus, marinādes, kāpostus, svaigus augļus un žāvētus augļus, dažnedažādas limonādes, kvasu, ingvereilu, piparmētu tēju un zaļo tēju, sierus, saldējumu, jūras veltes, skābās konfektes un ko tik vēl ne. Neatradu neko, ko varētu apēst vai izdzert pašsajūtas uzlabošanai. Vienīgās zāles ir un paliek pastaiga vai skrējiens, kas vismaz nedaudz liek sajusties labāk. Bet ej tu un paskrien, ja viss, ko vari, ir gulēt uz segas ritenītī un kunkstēt vīram, lai paliek spilvenu zem galvas un atnes no veikala kādu produktu, kas vēl nav izmēģināts!
11. grūtniecības nedēļā sataisījāmies ar vīru uz spa. Pa ceļam uz turieni pamanīju sevī kādu neparastu sajūtu. Sajūtu, kuru es nebiju jutusi jau sen, un tā sajūta saucas “normāli”! Es jūtos normāli! Kas par prieku un laimi! Izdzīvojos pa baseiniem un izdomāju, ka vajag iet uz Jūrmalas labāko krogu kārtīgi pieēsties gaļu. Tā nebija laba doma. Vakarā atkal bija nelabi un bonusā vēl spieda vēders, un mocījos arī visu nākamo dienu. Aiznākamajā dienā atkal jutos normāli. Pazīstot sevi, uz vakaru būs sliktāk, tāpēc fiksi, fiksi vajag vilkt treniņtērpu un skriet, tas nekas, ka iesnas vēl nav līdz galam pārgājušas! Pēc 2 nedēļu pārtraukuma veseli 2,6km ar tempu 6:48min/km, es esmu raķete! Nākamajā dienā atkal kaifīgs skrējiens pa sniegputeni. Atvaļinājums ir beidzies, skriet tieku tikai vakara nelabuma laikā, bet beidzot ir atgriezies kaut kāds dzīvesprieks un apziņa, ka otrais trimestris lielākajai daļai grūtnieču ir enerģiskāks un vieglāk panesams. Lai gan joprojām pārsvarā ir nelabi vai slikti, retie normāluma brīži dod sajūtu, ka esmu izkūlusies cauri kaut kam grūtam un smagi panesamam, un tālāk jau vajadzētu būt vieglāk. Starta kalnā ir uzskriets. Tā sajūta ir kā pēc smago ziemas zābaku nomainīšanas pret kurpēm, kā pēc biezās jakas iekāršanas skapī, kā pēc pilnas mugursomas nomešanas zemē.
Nelabuma pāriešana gluži kā pēc kalendāra vis nenotika, bet tas beigu nelabums jau tāds sīkums vien ir. Pats labākais ir tas, ka spēki atgriežas. Darbs mani sūta komandējumā pēc komandējuma. 3 nedēļu laikā padzīvojos Alūksnē, Liepājā un Cēsīs. Alūksnē izskraidījos pa šķīstoša sniega pārņemtu lauku ceļu. Kājas slapjas, bet kaifs nereāls! Noskrēju 5km, jūtot pārliecību, ka var vairāk. Liepājas komandējumu gaidīju ar vislielāko prieku. Lai ko kāds sauktu par Latvijas sirsnīgāko novadu, nekur mani neuzņem tik jauki kā Liepājā. Iedomājieties, vietējie savam regulārajam koptreniņam izveidoja satelītdistanci, lai es arī varētu noskriet! Pa vidu atpūtai un izglītībai – ekskursija pa veciem fortiem. Man patika, redzēju beigtu lapsu. Ātrums atbilstošs manam stāvoklim, bet 7km pagāja kā nebijuši. Nekāda sanīkuma, nekādas bezspēcības! Cēsīs tikai skrēju apkārt kazarmai, jo vakariņās bija uznācis pēkšņs nelabums ar reiboni pa virsu. Kolēģi metās mani glābt, patīkami. Izrādās, skriet apkārt ēkai arī var būt tīri jauki, jo sniedz drošības izjūtu – gultiņa ir tepat blakus!
Dabūju paskriet arī sacensībās. “Noskrien Ziemu!” pēdējais posms bija lielisks! Sabijos gan par tiem 10km, bet ļāvos domai, ka viss sanāks. Tik saulaina diena, tik enerģisks garastāvoklis! Nemaz nepamanīju, ka skrienu krietni vien ātrāk, nekā tagad esmu pieradusi. Priežu mežs fantastiski skaists, gaiss pavasarīgi silts, un ātrākais kilometrs nolidots pa 5:45. Vai tas var būt? Laikam jau var! Runājoties ar citiem cilvēkiem un baudot dabu, finišs pienāk nemanot. Bet tas vēl nav viss! Netālu notiek arī Magnēts, un vai gan var atteikties no paskriešanas pa mežu ar karti un kompasu rokā? Paņemu 2. distanci, lai ātrāk tieku galā un paspēju uz “Noskrien Ziemu!” loteriju. Uz pāris punktiem gan sanāk dramatiski nomaldīties, uz beigām arī nogurums sāka parādīties, un nevarēju vairs tā palidot, bet nekas, galvenais jau, ka saprotu, kā no meža tikt ārā! Ar kompasu rokā salasīju 7km. Nav ne jausmas, ko sīkais hiēnēns tur iekšā par to visu teiktu, ja varētu parunāt, bet domāju, ka laimes hormonu pārpilnība var nākt tikai par labu.
Tieku pie grūtniecības literatūras. Visai nomācoši… Vecais stāsts par to, ka jājūt eiforija no mazu bērnu nopuņķotajām siekalām, embrija antropomorfizēšana un visam pāri ķeizargrieziena demonizēšana. Es gan esmu lasījusi, ka 19% ķeizargriezienu ir tas slieknsis, zem kura paaugstinās maternālā mirstība. Latvijā ir pieņemts lēmums samazināt ķeizargriezienu skaitu līdz 15%. Kaut mirsti, bet spied? Sviests. Galu galā, gandrīz ceturtā daļa tomēr dzemdē ar ķeizargrieziena palīdzību, bet grūtnieču literatūrā pagaidām neesmu redzējusi nevienu rakstu no sērijas “gatavojies ķeizargriezienam”. Tikai šausmināšanās par to, cik tas ir slikti, ieguvumu ignorēšana un beigās neliels ieteikums pārlieku nesatraukties, ja nu tomēr ārsts ir tā paredzējis. Viena grāmata tomēr spēj uzlabot manu garastāvokli, un tā ir grāmata par skriešanu grūtniecības laikā. Es gan nelasu zinātniskos rakstus, uz kuriem dotas atsauces, bet es ticu, ka tur tiešām ir pierādīti visi uzskaitītie labumi, un tas dod papildu skriešanas motivāciju. Gribu būt vesela pati un gribu, lai sīcis būtu vesels, un skriešana ir lielisks veids, kā to veicināt!
Vēl es tieku pie jaunām drēbēm. Līdz šim es vasaras drēbes pavasarī mērīju ar domu “ai, jānotievē”, bet tagad zem pļurīgajiem krekliem bāžu apakšā spilvenu. Ja var pabāzt, tad vasarai būs tieši laikā! Pētu sevi ar to spilvenu zem krekla, un nespēju noticēt, ka pavisam drīz es patiešām tā izskatīšos.
Pamazām sāku pamanīt kaut kādus bonusus no tā, ka man būs bērns. Mums ar vīru patīk visādas ne-pieaugušo lietas. Mēs skatāmies pasaku filmas un ejam uz ģimenēm paredzētajiem pasākumiem par dabu, bet pirkt rotaļlietas liekas kaut kā pārāk stulbi pat tādam cilvēkam kā man, kas pārgājienā sprauž sev matos atrastas putnu spalvas, vizinās ar lielveikala ratiem un vispār izturas tā, kā nepienākas cilvēkam, kam jau pāri trīsdesmit. Bet tagad es varēšu pirkt lelles un ponijus, un krāsojamās grāmatas ar princesēm 2 eksemplāros! Nu labi, ja būs dēls, tad lelles izpaliks, bet tie helikopteri un traktori! Es veikalā redzēju Lego veida komplektu par safari tēmu. Tur bija tilts, dažādi zvēri un mašīna ar krātiņu! Jūs tikai iedomājieties – mašīna ar krātiņu! Tagad es zinu, kāpēc bērniem ir pilnas istabas ar rotaļlietām, kaut gan nepieciešamas ir vien dažas.
Liepājas pusītes ietvaros es skrēju 5,5km distanci, un es to noskrēju pusstundā un 10 sekundēs. Tempa ziņā tas sanāk aptuveni 5:30. Tīri tā neko! Sākumā, protams, iesācēji un pīrādziņi aiznesās garām, bet, sākot no otrā kilometra, es arvien vairāk un vairāk sāku viņus apdzīt. Viņi bija aizelsušies, es – normāla. Tagad jau skrienu drusku drošāk, un atļauju hiēnas zobiņiem kādu nokost arī tad, ja īsti vajadzības nav, bet, protams, nepārpūlos un necenšos neko no sevis izspiest. Tāda jauka skriešana dod pārliecību, ka kaut kāda nojēga par to visu man ir. Tad, kad bērniņš būs nogatavojies un dzīvos bez mana ķermeņa palīdzības, man vajadzēs sākt visu no nulles. Tāpat kā tad, kad es vispār sāku skriet, tikai tagad jau būšu gudrāka. Tā ir tāda laba sajūta!
Slikta sajūta savukārt man ir par manu ārsti. Viņa man neko par pašsajūtu nejautā un nestāsta, tikai sūta uz analīzēm un pārbaudēm. Kad viss iziets, saņemu atkal jaunu kaudzīti ar nosūtījumiem. Viss ir labi, viss ir brīnišķīgi, visas analīzes ir labas vai normālas. Piķis, ja es esmu tik nenormāli vesela, tad kāda velna pēc man atkal un atkal jāiet pārbaudīties? Tā ir tāda bezspēcības sajūta! Es gribu, lai mani gluži vienkārši liek mierā! Gribu dzīvot mežā, negribu uzturēties ārstniecības iestādēs, gribu tikt vaļā no tā visa! Varbūt mainīt ārstu? Bet kā lai zinu, ka cits būs labāks? Kā lai zinu, ka cits sūtīs uz mazāku pārbaužu skaitu? Interneta atsauksmēs salasos, ka mana ārste esot jauka un laba. Tad kas nav kārtībā ar mani? Kāpēc man gribas visus tos nosūtījumus iemest viņai sejā? Iepriekšējā reizē mans vīrs viņai skaidri un gaiši pateica, ka nav veicis plaušu rentgenu. Tagad atkal man prasa, kad viņš to ir darījis. Es saku, ka pirms 100 gadiem, tur brīnās – vai tad darba vietā nevajagot taisīt? Viņa mucā dzīvo, vai? Man vajagot potēties pret gripu. Poliklīnikā brīnās un saka, ka neviens vairs tagad nepotējoties, vakcīnas beigušās jau decembrī. Nu tad arī lai man piemetas tā stulbā gripa, un lai es nomirstu, un miers! Piesienas atkal par grūtnieču vingrošanu. Tur nu gan es sasparojos un saku, ka neiešu. Neiešu, un viss! Labi, ka ārste nepieraksta manis teikto, un laikam ir aizmirsusi, ka esmu skrējēja. Kad nevarēšu paskriet, tad nūjošu. Kad nevarēšu panūjot, eksistēšu tāpat. Pēc ārsta apmeklējuma braucu uz darbu un bimbāju autobusā. Esmu patiesi priecīga, ka dzīvojam Ziemeļos, un vismaz man autobusā neviens nepiesienas un neprasa, kā var palīdzēt.
Vienīgais izmeklējums, kuru es gribētu biežāk, ir ultrasonogrāfija. Tur es varu redzēt savu bērniņu, un vīrs arī var viņu redzēt dakterei pār plecu. Man prieks, ka mans vīrs ir no tiem vīriešiem, kas tur visu saprot, un stāsta man, ko sīkulītis dara – kasa galvu vai kačā presīti. Un arī pats pēc tam knibinās man gar vēderu, lai bērniņš kustētos, lai arī mēs paši nekādas kustības vēl just nevaram.
Uz mēneša beigām sāk gribēties, lai man jau būtu izaudzis grūtniečvēders. Tas tāpēc, ka jūtos es tīri tā neko, izskatos tīri tā neko, skrienu tīri tā neko, bet pārpūlēties nedrīkstu. Ar vīru dodamies uz dižkoku atbrīvošanas talku, bet viss, ko es atļauju sev darīt, ir žagariņu nešana uz kaudzi. Normālos apstākļos es paņemtu kārtīgu baļķēnu un aizstibītu, bet tagad tikai žagariņi… Jūtos kā caca, kas baidās no normāla darba, un gandrīz vai kauns ar tiem žagariem tur tirināties, kamēr pārējie strādā ar pilnu atdevi. Bet neko darīt – nākas samierināties ar to, ka vēl drusku jāpagaida, līdz mans attaisnojums kļūs acīmredzams.
Kopumā trešais grūtniecības mēnesis ir kā pagrieziena punkts. No ārprātīgi sliktas pašsajūtas sākumā līdz atvieglojumam, ka tomēr vēl varu normāli kustēties, skriet, iet uz muzejiem un darbu, iztīrīt dzīvokli un pagatavot vakariņas.
Šī ir otrā daļa stāstam par grūtniecību un skriešanu, bailēm, ierobežojumiem un pārdomām. Līdz kaulam patiess stāsts bez izskaistinājumiem. Laika skaitīšanā es nepielietoju klasisko 40 nedēļu sistēmu, kur sākuma nedēļas ir “nullītes”, bet gan skaitu kopš brīža, kad, visticamāk, embrijs tika iestādīts.
Otrais grūtniecības mēnesis nāk ar vēl lielākiem nelabumiem, nekā pirmais. Reizēm es darbā nespēju pastrādāt. Sēžu un blenžu uz to kvadrātmetru debess, ko redzu pa sava kabineta logu. Ir tāda pirmsdzemdību depresija? Tad man tāda ir. Tikšana uz darbu un mājās ir īsts pārbaudījums. Man ir slikti, man ir auksti un man nāk miegs. Ir šausmīgs slinkums skriet. Es zinu, ka pēc skrējiena es jutīšos labāk, bet nespēju sevi piespiest iziet ārā. Pieķeru sevi pie domas, ka es taču vienkārši attaisnoju savu slinkošanu ar to, ka man būs bērns! Kad pārvaru slinkumu un notipinu tos dažus kilometrus, es tiešām jūtos labāk. Vienmēr! Vairumā gadījumu gan neizdodas saņemties. Tā vietā tupu migā ar tēju un grāmatu, cīnos ar nelabumu un prātoju par to, cik labi es justos, ja midzeņošanas vietā es kustētos svaigā gaisā.
Es daudz domāju. Nesaprotu dažas lietas. Piemēram, kā bērns var būt kaut kas labs, ja es pirms tam esmu jutusies pilnībā laimīga. Tas ir visiem zināms, ka pirmais bērns apgriež dzīvi kājām gaisā, bet es nemaz negribu, lai man dzīve apgriežas! Man ir ļoti labi tāpat! Apkārtējie uzskaita visas tās labās lietas, kas nāk komplektā ar bērnu, bet man tās nebūt nešķiet labas lietas. Man gribas raudāt, kad saprotu, ka drīz vien tas viss gāzīsies pār mani. Vienīgais prieks no tā visa man ir mirdzums vīra acīs, kad viņš cenšas saprast, kur tieši man vēderā tas maziņais ir, lai var papaijāt. Man saka, ka es mazo uzreiz iemīlēšot, kad viņš piedzims, bet tie paši cilvēki man teica, ka mātes jūtas man parādīšoties, tiklīdz embrijs būs iekšā. Tie izrādījās meli. Kā lai ticu tālāk? Reizēm gribas ar kādu parunāt par to, ka man nav mātes jūtu, bet pretī saņemu nosodošus skatienus. Vai tad es esmu vainīga, ka man nav to jūtu, kurām it kā vajadzētu būt? Izrādās, tev nav jābūt ne alkoholiķim, ne sociālā dienesta pastāvīgajam klientam, lai nekļūtu apgarots no tā vien, ka būs bērns. Tu pilnīgi mierīgi vari strādāt labā darbā, dzīvot divatā ar vīru reģistrētā laulībā, nebūt ne alkoholiķis, ne narkomāns, būt samērā veselīgs fizkultūrietis, un tu vari pat plānot grūtniecību, bet vienalga nesajust to bezgalīgo mīlestību, kādu pienāktos sajust, tiklīdz embrijs ieperinās vēderā. Tā gluži vienkārši var notikt. Un tikpat vienkārši tas viss var arī pāriet. Man pagrieziena punkts bija pirmā ultrasonogrāfija, kur man parādīja maziņo, ļāva paklausīties sirdspukstus un pastāstīja, ka viss norit normāli. Tad es pirmo reizi mazo hiēnēnu sajutu kā savējo. Neteiksim, ka kaut kādas baigās mātes jūtas būtu uzradušās, bet es sapratu, ka es, vīrs un embrijs esam uz vienu roku. Mēs esam viena komanda!
Kad sākumā viss bija slikti, es meklēju visādus ļaunus prieciņus. Ar īstu baudu es izjūtu atriebības prieku. Piemēram, ieeju poliklīnikā, bet priekšā jau pūlis ar cilvēkiem, kam arī vajag pie ārsta. Eju pēc numuriņa un ieraugu pogu, ar kuru grūtnieces var saņemt ārpuskārtas numuru, lai tiktu tālāk bez rindas. Man to nevajag, varu pagaidīt. Es nekad neesmu uzskatījusi, ka cilvēks būtu kaut kā īpaši priviliģēts par to vien, ka nodarbojies ar seksu bez izsargāšanās. Pārlaižu acis sanākušajiem cilvēkiem. Lielākā daļa no tiem ir lepnas carienes, kas, simts punkti, savā laikā ar vēderiem pa priekšu kā kuģi ir spraukušās visur bez rindas! Es labi atceros no savas bērnības, cik briesmīgi ir sēdēt rindā pie ārsta, kad tev ir 10 gadi, bet visi zīdaiņi tiek bez rindas. Kā tas ir, kad tev gribas čurāt un ēst, un dzert, bet tev nav ne autiņbiksīšu, ne piena pudeles, ne ūdens. Sēdi un gaidi, grūtnieces un zīdaiņi bez rindas! Paskatos vēlreiz uz tām tantēm. Ha, saņemiet! Es ar ļaunu prieku spiežu to grūtnieču pogu un eju carienēm pa priekšu! Lai jūt, kā tas ir, kad citi iet bez rindas! Jau gaidu, kad man izaugs vēders, lai varētu trolejbusā mest tantes ārā no sēdekļiem, kā viņas aiz elkoņa meta mani, kad es vēl biju bērns! Žēl, ka nevar atrast tieši tās pašas tantes!
Internetā man tiek piedāvāti visvisādi raksti par grūtniecību un zīdaiņiem. Palasu arī. Dominējošais viedoklis ir tāds, ka obligāti jādzemdē dabiski, vēlams mājās, obligāti jāzīda sīkais ar krūti pēc iespējas ilgāk, jāuzskata viņš par pasaules centru un lielāko laimi. Ja tev ir ķeizargrieziens, tu esi slikta māte, ja tu nekrīti laimes ģībonī no domas par zīdaiņa puņķiem, tu esi briesmīga sieviete, un ja tu uztraucies par savu izskatu grūtniecības laikā un pēc tās, tad tu vispār degsi elles ugunīs un uz sārta piedevām! Bērns ir pats galvenais, mātes pienākums ir ziedoties bērna labā, bet tēvs vispār kaut kur pazūd. Jā, kur tad tēvs? Kāpēc viņš netiek pieminēts? Tad pār mani nāk apskaidrība – visus tos briesmīgos rakstus sacer vientuļās mātes, kam dzīvē neiet, tāpēc viņas sevi realizē, ziedojoties bērnam! Liekais svars? “Jo es dzemdēju!” Tas nekas, ka pirms 20 gadiem! Nagi niez apakšā ļauni uzrakstīt, ka man ir vīrs, kurš mīl mūsu embriju, gatavo ēst un ievelk segu pārvalkā, bet gan jau kaut kad vēlāk. Kad man būs īpaši sakrājies.
Ar skriešanu ir tā, ka es pilnīgi un par visiem simts esmu sapratusi, ka garus skrējienus pa reljefu es neskriešu. Man ir Noskrien Ziemu! abonements garajām distancēm. Uzrakstu organizatoram, lai nomaina uz mazo distanci. Man nomaina uz tuvāko posmu, bet tālāko atstāj garo ar domu, ka varbūt tomēr skriešu to. Smaidu un klusēju. Gan jau viss tāpat nāks gaismā! Godīgi sakot, nesaprotu, kā citas var noslēpt grūtniecību līdz brīdim, kad jau iet dekrētā. Es diezgan ātri pateicu kolēģēm, kas par lietu, bet viņas jau sen bija sapratušas, kāpēc es eju pie ārstiem un sēžu sapulcēs ar bāli zaļu ģīmi. Skrējēji vēl it kā nezina, bet pietiks kādam paskatīties manus neesošos treniņus, lai rastos jautājums, kāpēc netrenējos garajiem. Sezona tak nāk ar joni! Vispār jau labāk ir pateikt vismaz tiem cilvēkiem, ar ko ikdienā jākontaktējas, lai viss ir skaidrs, un cilvēkiem nav jāmin, kāpēc es acīmredzami mokos.
Viena traka lieta ir ierobežojumi. Man vienmēr gribas to, ko es nevaru vai nedrīkstu! Tie trīs ķiršu ali laikam drīz man sapņos rādīsies. Lai arī enerģijas dzērienus es lietoju aptuveni reizi gadā (pēc Baso pēdu ultramaratona, kur tos dala par izcīnītajām vietām), es stipri izjūtu to, ka nav vēlams tādus dzert. Man gribas! Es kaut kur salasījos, ka nav vēlams trenēt presīti. Nekad vēl es tā neesmu gribējusi taisīt presītes, līdz vēders saraujas krampī! Agrāk es mēdzu sevi atstāt bez vakariņām, ja pa dienu biju pārforsējusi ar pārāk barojošu ēdienu, bet tagad cenšos vismaz mazliet kaut ko dabūt sevī iekšā pat tad, ja īsti negribas, jo man nav ne jausmas, kad mazais grib ēst. Laikam jau visu laiku. Nebūtu labi viņu atstāt bez barības. Kā par brīnumu, nav tādu produktu, kuru man kaut kā īpaši kārotos, bet ir tā, ka visu laiku gribas ēst, bet neko nevar ieēst. Varu izcept vistas cepeti un tad viņu neēst. Kaut kāda stulba sajūta.
Kad saņemos uz skriešanu, man parasti gribas noskriet kādus 10 kilometrus, bet saprotu, ka, visdrīzāk, pietiks ar pieciem. Reizēm piecītis tiek pārtraukts jau pēc diviem. Vienkārši nevaru paskriet un viss, grūti. Tāpēc nekur tālu prom no mājas nedodos. Nebūtu labi attapties 5km no mājām sasvīdušā treniņtērpā un nesaprast, kā lai tiek mājās. Agrāk recepte bija vienkārša – saņemies un hiēno mājās! Tagad tā nevar, es negribu mocīt maziņo. It kā jau nekas, var riņķot ap parka stūri, bet man tomēr patīk tālākas ekspedīcijas. Trūkst tās sajūtas, kad var aizskriet 15km no mājām un tikai tad sākt domāt, kā atgriezties atpakaļ pa interesantāku ceļu. Lieku cerības uz silto laiku, kad slapja mugura nebūs šķērslis pāriet soļos vai atpūsties uz kāda beņķa. Par mazo kilometrāžu es nesatraucos, jo man nav nekam jātrenējas. Par reto izvilkšanos ārā gan sevi šaustu. Es labi zinu, kas liek man justies labāk, bet es to nedaru!
Otrā mēneša vidū beidzot pats ķermenis sāk justies normālāk. Tās ķermeņa daļas, kas iepriekš bija sāpīgas un cietas kā akmens, nu pamazām atlaižas. Gremošanas problēmas samazinās, un es nakts vidū vairs nemostos no sajūtas, ka tūliņ man uzsprāgs zarnas. Izņēmums ir reizes, kad saēdos visādus draņķus. Vienreiz izdomāju, ka ir laba ideja paēst ceptus pelmeņus un pēc tam vēl paku ar čipsiem. Visu nākamo diennakti es to nožēloju! Vēderā gan ir kaut kāda dīvaina sajūta, ko es nespēju aprakstīt. Tā kā velk, tā kā stiepj, bet ārste saka, ka viss kārtībā – tā var būt. Vispār man patīk nosmieties līdz grīdai, bet tagad īsti vairs pat tas nesanāk, jo iekšā viss kaut kā ļurinās. Kad smejos no sirds, gribas korseti, kas satur visas ķidas vēderā. Un vēl es ar šausmām skatos, ka 34.bikšu izmērs vairs nav mans… Es ēdu tikpat daudz, cik parasti, bet skriešanas ziņā es no 45 un vairāk kilometriem nedēļā esmu nokritusies līdz 15 un pat mazāk. Visādas citādas plosīšanās arī ir atmestas. Loģiski, ka riepa aug! Paskatos spogulī un sajūtos pretīgi. Ir tikai otrais mēnesis, un man ir riebīgi no tā speķa, kas jau ir uzaudzis virsū, jo es nevaru darīt itin neko, lai to iznīcinātu! Esmu samierinājusies ar domu, ka man gluži vienkārši nāksies izstaipīt ādu uz vēdera par tik lielu platību, cik aizņems embrijs, bet es neesmu gatava uz speķi.
Runājot par smiešanos, man tiešām tas patīk. Ienāk prātā kaut kāds stulbums, un viss, smiekli nāk virsū! Piemēram, noskrienu pilnīgi pietiekamu treniņu 2km garumā un ar labi padarīta darba sajūtu paskatos uz savu trofeju plauktu. Piemiņas medaļas par 50 kilometriem, par 80, par 100, dalībnieka kartītes no Pasaules čempionātiem… Ak, 100 kilometru! Ak, Pasaules čempionāts! Kurš to tagad varētu pateikt? Un tad ienāk prātā, ka bērnudārzā sīkie lielīsies, kuram smukāka mamma un kuram tētis policists, bet mans sīkais teiks: “Bet mana mamma var noskriet simts kilometru!” Kurš ticēs? Audzinātāja? Kā tad!
Otrais grūtniecības mēnesis nāk arī ar pirmajām sacensībām jaunajā statusā. Visai interesanti. Es jau tāpat tagad skrienu ļoti lēni, bet Noskrien Ziemu! jāskrien arī ļoti uzmanīgi, jo trasi klāj ledus. Kad jūtu, ka gribas elpu ievilkt dziļāk, pāreju soļos. Nekādas nomocīšanās! Ja to vispār var nosaukt par skriešanu, tad tā skriet ir tīri interesanti. Bez piepūles tur tirinies pa beigu galu, nevienu nepazīsti, baudi dabu, skaties, kā tev skrien garām cilvēki… Kad mani apdzen kāds, kurš pēc skata normālos apstākļos tiktu atstāts putekļos, manī pamostas hiēna, kas grib nokost. Bet nē, nedrīkst! Lai hiēna iet gulēt, es gribu būt zvīņnesis, bet hiēna nevar būt zvīņnesis, tāpēc labi, ka hiēna ir gudra un izdomā jaunu plānu – nez, cik cilvēku ir iespējams noskriet, ja pats skrien bez piepūles un pilnīgā relaksā, kamēr apkārtējie pūš un elš? 17. Atbilde ir 17. Hahā! Puiši, garām skrienot, sauc, lai es beidzot slinkot, bet meitenes jautā, vai viss kārtībā, ka es tā velkos. Jā, ir viss kārtībā! Daudzi saprot, kas par lietu. Vairāki atzīst, ka es izskatos slikti. Beidzot! Beidzot kāds apstiprina to, ko es redzu spogulī! Es tiešām izskatos nomocījusies, un nav ne vēsts no izslavētā grūtnieču starojuma.
Tie, kas zina, ka esmu stāvoklī, izturas pret mani īpaši iejūtīgi. Nav jau ne vainas, ka man neļauj statīvā nomainīt ūdens tvertni, cenšas atslogot darbā un piekodina pēc skrējiena uzreiz pārģērbties sausās drēbēs, bet tad es pamazām sāku saprast, ka ne jau pret mani ir tā iejūtība, un ne jau tāpēc, ka apkārtējiem nu nenormāli gribētos atvieglot man ikdienu. Pati esmu lasījusi un mācījusies bioloģiju un sugu uzvedību. Pieaugušajiem ir tīri instinktīva vēlme sargāt grūtnieces un mazuļus, jo tas dabā ļauj izdzīvot lielākam skaitam sugas pārstāvju. Kurām sugām tas ir vairāk attīstīts, kurām mazāk, bet cilvēkiem diezgan pamatīgi. Eh, tās rūpes ir vienkārši evolūcija! Bet tas nekas, evolūcija ir laba lieta. Izmantoju ar lielāko prieku. No dažiem cilvēkiem gan tā ir ne tikai sugas kopējā uzvedība, bet patiesas rūpes, piemēram, no manas personīgās mammas. Vajadzēja nodzīvot līdz 31 gadam, lai saprastu, cik forši ir tas, ka mamma vienmēr grib pabarot, un šo mātes barotājas instinktu es ļauju viņai izpaust. Kad aizeju pie viņas ciemos, viņa vienmēr parūpējas, lai es pierītos, un lai viņas mīļais znotiņš arī būtu paēdis. Nemaz neiebilst, ka es šiverējos pa viņas ledusskapi, meklējot kārumus. Ir labi!
Runājot par emocionālo sfēru, emociju svārstības ir gandrīz kā no grāmatas. Vienā brīdī varu just izmisumu un piņņāt par visu pasauli, bet jau pēc laiciņa smieties pilnā rīklē par kaut kādiem stulbumiem, kurus saprot tikai 2 cilvēki pasaulē – es un vīrs. Lai otro grūtniecības mēnesi nobeigtu uz emociju pacēluma, atstāstīšu vienu dialogu: “Ko tu darītu, ja tev būtu Mazda 626?” – “Kura tieši?” – “Tā zaļā!” Seko histēriski smiekli 2 cilvēku izpildījumā. Viss, gaidiet nākamo stāstu!
Grūtnieču blogi ir sastopami ik uz soļa, bet grūtnieču – skrējēju blogus var uz pirkstiem saskaitīt, tāpēc man šķiet, ka katra jauna pieredze šai jomā ir tā vērta, lai par to pastāstītu. Jā, tas nu ir noticis – Hiēnai būs hiēnēns. Uzreiz brīdinu, ka šis blogs nebūs “uķi puķi – viss ir skaisti” stilā. Es saukšu lietas īstajos vārdos, jo tikai tad tam vispār ir kāda jēga. Viss rakstīts reālajā laikā vai īsi pēc notikumiem, lai tiktu iemūžinātas tā brīža emocijas. Tagad, kad nododu pirmo rakstu atklātībai, jau pagājuši vairāki mēneši. Daudz kas ir mainījies, daudz kas palicis tāpat. Arvien vairāk palielinās to cilvēku loks, kuri uzzina, ka man būs sīcis, tāpēc ir īstais brīdis, lai pastāstītu, kā man gāja pirmajā mēnesī, kad hiēnēns tikai sāka tirināties man pa iekšu.
Es nekad neesmu bijusi mātišķa. Nespēju saprast to ucināšanos ar svešiem zīdaiņiem. Pat mazi kaķēniņi man patīk mazāk par pieaugušiem kaķiem. Domājot par potenciālajiem bērniem, es vienmēr esmu ideju par viņiem pabīdījusi uz priekšu un priekšu, līdz vienā brīdī sapratu, ka man bērnu nebūs, jo es tos negribu. Ar tādu domu dzīvoju laimīgi līdz brīdim, kad satiku visādā ziņā lielisku vīrieti, kas tomēr bez mantiniekiem palikt nevēlējās. Vajadzēja vairākus gadus, lai es aprastu ar domu, ka sīkie man tomēr būs. Nezinu gan, vai aprašana ir notikusi… Pēc kāzām nospraudām datumu, ar kuru ļaut dabai darīt savu darbu, jo sapratām, ka mums īsti nav laika gaidīt, kad būsim tam gatavi – tā var arī pensiju sagaidīt!
Tuvojoties pašu noliktajam laikam, man trīcēja rokas un pārņēma ārprātīgs satraukums. Vīrs teica, lai es beidzot nomierinoties un iedzerot labāk kādu aliņu, un dzīvojot normāli savu dzīvi. Kā būs, tā būs! Tā arī darīju. Dzīvoju normāli savu dzīvi, iedzēru pa kādam alum, nopirku skrējienu abonementus, sāku trenēties nākamā gada ultrām, līdz uznāca vakara nelabumi. Sākumā novēlu tos uz neseno saaukstēšanos, bet tad atskārtu, ka diezin vai tas nu tā būs, ka no saaukstēšanās man vakaros slikti metas. Trīcošām rokām uztaisīju testiņu un vēl trīcošākām nesu vīram rādīt tās divas strīpiņas. Vīra prieks par sīko pielipa arī man. Prieku drīz vien nomāca apjukums, bailes, roku trīcēšana. Automātiski uzvilku treniņtērpu un gāju ārā trenēties Rīgas – Valmieras skrējienam. Tajā brīdī cirvis pa galvu iesita pirmoreiz – stop! Kāda vēl Rīga – Valmiera? Aizmirsti!
Aizmirsu arī cepuri galvā uzlikt, tāpēc noskrēju tikai 2km ap vietējā parka stūri. Atgriežoties rokas joprojām trīc, bet vīrs mierīgs. Cik labi, ka viņš ir mierīgs! Sāku internetā meklēt bildītes un skatīties, kāds mans embrijs izskatās. Kaut kāda ķecka. Pēc pāris nedēļām būs kā piemīlīga ķirzaciņa, tad kaut kāds kāpurs, bet pēc tam, kad sāks jau drusku atgādināt cilvēku, tad… Vē, es ceru, ka tad jau man būs apnicis katru dienu interesēties par to, kāds viņš izskatās. Labāk domāt par tālāku nākotni. Ar vīru nospriežam, ka, ja sīkais gribēs dejot baletu, tad sūtīsim pie riebīgākā pasniedzēja, lai tā ideja ātri pazūd.
Nākamajā dienā pierakstos pie ginekologa un, drošs paliek drošs, aizsperos arī pie ģimenes ārsta, bet ģimenes ārsta pieraksts tai dienā ir pilns, un māsiņa saka, lai es atnākot rīt. Labi. Izeju no poliklīnikas un sāku bimbāt. Par ko? Kāda starpība, vai es pie ārsta tieku šovakar, vai rīt? Skaidrs, ka asaras nav par to, bet par visu kopā. Par to, ka man iekšā ir embrijs. Par to, ka man būs bērns. Par to, ka es nekad, nekad vairs nebūšu tā patiešām brīva. Eju uz tramvaju un kaucu pilnā kaklā. Gribu pie vīra, jo viņš ir mīļš un mierīgs. Kārtīgi izraudos un saprotu, ka pēc gadiem 20 es tomēr atkal varēšu būt brīva. Bet tagad, kā man tagad būt? Kā būs?
Būs tā, ka būs nelabi. Ne tikai pa vakariem, bet arī pa dienu. Sēžu darbā, strādāju, un pēkšņi tik slikti, ka gandrīz jāvemj, bet tomēr ne tik ļoti slikti. Atveru logu, gribu gaisu. Gribu apelsīnu, lai nosistu nelabumu. Zinu, ka priekšniecei ir apelsīns, bet pie viņas sēž komandieris. Aaaaa, lūdzu, lūdzu, pulkvežleitnanta kungs, ejiet ātrāk prom, lai es tieku pie apelsīna, un neaprijiet pēdējo! Komandieris nav aprijis pēdējo. Pasaku priekšniecei par grūtniecību, lai viņa zina, kāpēc es darba laikā eju pie ārsta. Viņa priecājas. Mamma arī priecājas. Pagaidām cenšos nevienam vēl tā īsti neteikt, bet tie, kas zina, tie priecājas. Ārsts priecājas, un māsiņa arī, un vīrs paijā man vēderu. Tikai man pašai ir tā jocīgi.
Kad nevaru vairs neko izturēt, es skrienu. Kad ir nelabi, es skrienu pēc gaisa. Kad nestrādā kuņģis, es skrienu, lai zarnas sakratās. Kad man ir bail, es skrienu pēc miera. Tā ir tik lieliska sajūta – eksistēt pa mājām ar tādu nelabumu, ka slinkums kustēties, ar mokām sataisīties uz koptreniņu un pēc tam izjust to brīnišķīgo stāvokli, kas saucas “es jūtos normāli”! Cik labi, ka man vēl ir skriešana!
Pirmā vizīte pie ginekologa izvērtās emocionāla. Man vienmēr ir patikusi mana ginekoloģe, bet šodien kaut kā viss nosvērās uz nepatikas pusi. “Vai Jūs jau lietojat folskābi?” Nē, pie velna, es nelietoju! Es vispār nezinu, kas tas tāds ir! Kad pajautāju, cik ļoti man jāierobežo sportiskās aktivitātes, uzreiz nožēloju, ka šādu jautājumu vispār uzdevu. Aizliedza sportot līdz 12.nedēļai, pēc tam jāiet uz grūtnieču vingrošanu. Es: “Ko? Man tagad tā vienkārši jānosēžas uz dīvāna? Es nedrīkstu darīt pilnīgi neko, neko, neko?” – “Jā.” – “NĒ!!!” Kas tās par muļķībām? Kāpēc tad citas skrien līdz nez kuram mēnesim un nez kādā ātrumā? Ja izmeklējumos būtu kādi objektīvi iemesli, kas liktu man iegādāties dīvānu un pārcelties uz dzīvi tajā, tad es tā arī darītu, bet nekas taču neliecina par kaut kādiem draudiem! Vienojamies, ka es netrenēšos rezultātu uzlabošanai, bet skriešu labsajūtai un formas uzturēšanai. Tas der. Bez kustībām būtu galīgās auzās, tas varētu novest pie tā, ka es sāku ienīst savu embriju, bet es negribu viņu ienīst. Ja man atņem kustību prieku, es nīkstu ārā. Pat tad, kad man bija izmežģīta potīte, ģimenes ārste ieteica noskriet kādu kilometru, tiklīdz lielās sāpes atkāpjas, jo nekustīgs dzīvesveids kopā ar komplektā nākošo labsajūtas hormonu iztrūkumu man nodarītu vairāk ļaunuma, nekā prātīgi noskrieti daži kilometri. Jā, ģimenes ārste man patīk labāk par ginekoloģi. Ģimenes ārste mani nopaijāja un daudz netrūka, ka būtu arī asaras man noslaucījusi. Man ir ļoti, ļoti bail, tāpēc tieši samīļošanu man tagad vajag, nevis nosūtījumu uz grūtnieču vingrošanu. Pati lai iet uz savu grūtnieču vingrošanu! Mani tur neredzēt! Pirmkārt, man riebjas vingrot, otrkārt, es vēl nespēju sevi identificēt ar grūtnieci. Uzreiz nāk prātā apgarota, smaidīga topošā māmiņa gaišā tērpā, kas gatavojas savām dabīgajām mājdzemdībām vīra un dūlas klātbūtnē, neaizmirsot arī publicēt internetā sava atbaidošā vēdera fotoattēlus no 9.mēneša kailfoto sesijas. Brrr, nē. Pagaidām pietiks, ja nopirkšu to stulbo folskābi.
Uz mēneša beigām kļūst vēl sliktāk. Nelabums ir izteiktāks, un iepriekšējo ideālstāvokli “es jūtos normāli” nomaina “es jūtos tik slikti, cik parasti, nevis īpaši slikti”. Vistrakākais bija tas viens rīts trolejbusā. Kā vienmēr, pilns, bet uz darbu jātiek. Ierastais nelabums kļūst par stipru nelabumu. Tad par vēl sliktāku nelabumu. Sāk džinkstēt ausīs, gar acīm melns, un es jūtu, ka nāk ģībonis. Rodas ideja aizcīnīties līdz trolejbusa sākumam, kur ir tās nespējnieku vietas, bet es negribu cīnīties ar tām carienēm, kas tur parasti sēž, tāpēc turpat, aizmugurē, pajautāju, vai kāds, lūdzu, mani varētu palaist apsēsties, jo man ir slikti. Mani palaiž. Kundze piedāvā validolu, bet es nezinu, vai es drīkstu ēst validolu, un tā nu viss trolejbuss uzzina, ka esmu stāvoklī. Kāds man iedod košļeni. Skaisti, esmu kļuvusi par sabiedriskā transporta notikuma epicentru. Gribas raudāt. Nāk prātā Lindas savulaik teiktais: “Neuztraucies, būs vēl tikai grūtāk!” Toreiz gan tas bija teikts ultramaratona laikā, bet šis nav nekāds ultramaratons. Šeit nekāda finiša nebūs, šeit būs vēl tikai grūtāk…
Kas attiecas uz skriešanu, arī tā mēneša beigās kļūst grūtāka. Lai arī embrijs ir zirņa izmērā, sajūta vēderā ir tāda, it kā es būtu uzvarējusi Ziemassvētku – Jaunā gada ēšanas čempionātā. Tā arī skrienu – ar vēderu pa priekšu, lai arī vizuāli nekāda vēdera vēl nav, ja neskaita uzēsto speķi. Speciāli sevi bremzēju, lai arī reizēm gribas uzskriet ātrāk un pabaudīt lidojuma sajūtu. Nekā nebija, Hiēniņ, skrien vien prātīgi! Skriešana prasa lielāku piepūli, nekā pirms tam, tāpēc skrienu krietni lēnāk, nekā gribētos. Pamazām sāku apjaust, ka ir ļoti labi, ka skrējienos ir visādas tautas un zaķu, un vāveru distances. Esmu apņēmusies savās sportiskajās aktivitātēs nepieļaut piepūli un mocīšanos, tāpēc par ko garāku pagaidām ir jāaizmirst.
Tā nu embrija pirmais mēnesis pagāja – bailēs, asarās un emocijās, Jekaterinas un Darjas grūtniecības stāstu lasīšanā, un periodiskā māšanā ar galvu: “Jā, jā, man arī tā ir!” Bet sīkajam hiēnēnam gan labi – tusē tik siltumā! Īstenībā jau arī man ir labi, kad vīrs apskauj un saka: “Manu mīļumiņ!” Labi, ka man ir tāds sakarīgs vīrs, kurš saka, ka ļautu man arī ar svarcelšanu tagad nodarboties, ja es iepriekš to būtu darījusi, un izliekas, ka man nav to pāris lieko kilogramu, kurus es uzriju saaukstēšanās laikā!
Esmu galīgi slims dažas dienas pirms maratona, un iepriekšējā nakts ir vispār šausmas. Nevarēšana aizmigt, mošanās desmitiem reižu, lai paskatītos, ka nogulēts ir dažas minūtes. Sapņos nokavēts starts, aizmirstas kedas un pat jau noskriets tas maratons. Pie sevis to visu uztveru kā maratona sastāvdaļu – nu, ka tas viss ir iemesls, kāpēc skrienu to maratonu, ka tas ir kaut kas tāds, kas spēj mani satraukt, izmest no ikdienas, un liek domāt par to. Ņujorkas maratons nebija izņēmums. Bet šoreiz par ko citu.
km 
-