Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Trail Uewersauer

Gaidītā diena ir klāt. Precīzāk – ir 19.novembra rīts. Saulains un silts. Cik nu silts var būt novembra otrajā pusē. Palikuši vēl pēdējie sagatavošanās darbi, lai dotos uz Luksemburgu skriet savu pirmo trailu. Varētu to saukt arī par ultramaratonu, jo visi skrējieni, kas garāki par klasisko maratonu tiek tā dēvēti, bet pašam šķiet, ka par „ultrām” varētu dēvēt ko krietni garāku, bet tas ir tīri subjektīvi.

Un tā – mans pirmais trails. Skan daudzsološi, jo jau tagad, kaut neesmu noskrējis pirmo, esmu pārliecināts ka būs arī otrais un trešais un… Pie pēdējiem sagatavošanās darbiem pieder degvielas uzpilde mašīnai, Luksemburgas ceļu kartes iegāde, mūzikas disku izvēle ceļa īsināšanai. Izvēle krīt uz manu iecienītāko mūziķi – Krisu Rī. Tikai vēlāk sapratīšu, cik zīmīga bija ši izvēle. Skanot diska tituldziesmai The Road To Hell, pārbraucu pāri Reinai un esmu Strasbūrā. Esmu izvēlējies braukt uz Luksemburgu šķērsojot kādu Francijas stūri. Te derētu atkāpe par faktu , ka jau vairākus gadus mēs daži letiņi un krieviņi dzīvojam Francijas pierobežā Vācijā, Kēlas (Kehl) pilsētā un no atpūtas brīvajā laikā strādājam par celtniekiem. Esmu laicīgi rezervējis viesnīcu divām naktīm Ešdorfas ciematiņā, 3km no miesta, kurā notiks manis izvēlētais skrējiens Trail Uewersauer, kas reizē būs arī 1.Luksemburgas čempionāts. Super – es un Luksemburgas čempionāts. Tas skan labi. Viesnīca rezervēta tīri prozaisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, starts ir plkst 9.no rīta un no mītnes vietas līdz sacensību vietai ir ap 300 km, un otrkārt – vilks vien to zin, cikos es ieradīšos finišā, un pie tam – kādā stāvoklī.

Turpceļš paiet nemanot, ja neskaita nepatīkamus momentus pie Francijas maksas ceļu kasēm, kas nelielajā posmā ir veselas trīs. Arī atpakaļ mani sagaidīs tas pats, bet kur likties – jāmaksā vien ir. Galvā jau sāku rēķināt visus ar šo skrējienu saistītos izdevumus: dalības maksa – 30 eiro, šie maksas ceļi, viesnīca, benzīns. Un vēl saka, ka skriešana ir lēts sporta veids. Hmm… Bet varbūt tomēr tā ir, un dārga ir tikai piedalīšanās sacensībās. Hmm…

Nokļuvis sacensību norises ciematiņā Heideršeidā, meklēju Sporta centru, kurā tiek solīta iespēja saņemt savu numuru. Ar to nav problēmu. atrodu ātri. Kopā ar numuru dalībnieka maisiņā ir sponsoru sarūpēti dažādi suvenīri – dvielis, sporta dzēriens un simpātiska, ļoti ērta cepurīte ar traila simboliku. Protams, neiztrūkst lērums reklāmas bukletu par tuvākajā apkārtnē tuvākajā laikā gaidāmajām tautas sportiskajām aktivitātēm. Vēl atlicis sameklēt viesnīcu un arī kādu iestādi, kur ieturēt maltīti. Viesnīcu atrodu ātri, tikai aizdomāties liek piedāvātais istabiņas numurs. Tas ir 13. Labi, samierinos. Bet ja nopietni, šo skaitli uztveru ar veselīgu humora devu. Par cik viesnīcas restorāns atveras tikai plkst. 19.00, tad man atliek vien ēstgribas apmierināšanu meklēt kaut kur citur, un izrādās, ka jābrauc uz 13 km attālāku pilsētiņu, jo šajā ciematiņā neko neatrodu. Ne jau tādēļ, ka būtu izlepis, bet vienkārši nav tādu iestādījumu. Pēc vēlo pusdienu ieturēšanas atgriežos viesnīcā. Un vestibilā krietns bariņš skatās video par dažādiem trailiem Alpos. Pievienojos skatītājiem. Sarodas vēl citi ar līdzīgām interesēm. Tā laiks paiet, līdz jau atveras restorāns un ir iespēja ieturēt vakariņas. Tas piepildās ar dažādās valodās runājošiem ļaužu pulciņiem. Sacensību dalībnieku listē uzskaitīti ir 14 valstu pārstāvji. Un, iedomājieties, viens arī no Latvijas. Pa lepno! Skaidrs, ka visi saistīti ar nākamās dienas mačiem. To izdodas atšifrēt pēc apģērba gabaliem, ko katrs izvēlējies uzvilkt. Viens skrējis tur, otrs vēl kaut kur finišējis. Pie vakariņām izvēlos arī alu. Neesmu jau sadomazohists. Arī citi neatsaka sev laicīgos priekus.

Ir agrs rīts, esmu piecēlies jau ap plkst. 6.00, jo brokastis viesnīca piedāvā no pusseptiņiem. Brokastu telpa piepildās ātri, liela daļa dalībnieku jau saģērbušies sporta tērpos. Brokastīs izvēlos musli, siermaizītes, žāvētu šķiņķi. Vienu vārdu sakot paēdu kārtīgi, jo starts pēc divām stundām un jāstrādā būs pamatīgi un neparedzami ilgi. Ierodoties Sporta centrā, kurš reizē ir arī starta un finiša vieta, priekšā jau ir krietns sacensību dalībnieku pulciņš. Patīkams pārsteigums mani sagaida, kad ieraugot mašīnai Latvijas numuru mani kāds uzrunā tīrā latviešu valodā. Viņu sauc ir Jevgēnijs, esot no Cēsīm, precīzāk – Priekuļiem, tikai pusgadu kā Luksemburgā. Strādājot šajā valstī kopā ar sievu. Un šodien skriešot stafetes 3.posmu vietējā sporta kluba komandā. Ir te arī tāda disciplīna. Puisis Latvijā esot regulāri skrējis orientēšanos, braucis MTB, nu arī šeit bez sporta nu nekādi nevarot. Saņemu no viņa vērtīgus padomus par līdzi ņemamo uzturu, apģērbu un mēs šķiramies. Vēlāk gan vēl satieku, palūdzu arī mani nofotografēt. Jevgēnijs atvadoties novēl skrējienu izbaudīt, un tikai pēc tam domāt par sportiskajiem rezultātiem. Mani aizdomīgu dara tas, ka daudziem līdzi ir dzeramā somas. Biju iedomājies, ka bez tām neiztikt daudz garākos skrējienos. Savu līdzi neesmu paņēmis. Biju izvēlējies jostu ar pudeli. Kabatiņās vēl četras želejas un nakts apgaismojuma lukturītis, jo ap pieciem te jau ir patumšs un man nav ne jausmas, cikos es ieradīšos finišā. Vēl pirms starta iegādājos tādus interesantus cimdus, kuriem plauksta pārklāta ar savdabīgas faktūras gumiju. Noderēs situācijās, kad būs jāpieķeras pie kokiem, lai vieglāk būtu pārvarēt nogāzes mežos. Un noderēja arī.

Starts. Esam raibi gan apģērba, gan ekipējuma ziņā. Dažiem ir līdzi nūjas, lielākajai daļai arī dzeramās somas. Apavu ziņā liela daļa devusi priekšroku Salomon izstrādājumiem. Pats esmu izvēlējies Adidas Canadia. Manu izvēli ietekmēja gan laba cena, gan arī atsauksmes skriešanas žurnālos. Rīts ir auksts, termometrs rāda 4 grādus, bet ir daži, kas uz starta izgājuši t-kreklos. Man zem vējjakas sporta apakšveļa un tad vēl drebinos. Atskanot starta signālam, visi ap 450 dalībnieki dodamies trasē. Apkārtne vēl rīta dzestrumā tāda dūmakaina, arī saule vēl tikai mostas. Sākums ir mierīgs, smiekli, man valodas dēļ nesaprotams humors. Ceļš ved pa nogāzi lejup. Pirms starta iepazīstoties ar trases shēmu un reljefu ir skaidrs, kas mani sagaida. Sakritušās lapas un zem tām paslēpušies daudzie akmeņi, šķembas liek būt uzmanīgiem.

Kāds man piebiksta, parādot uz atsējušos kurpju šņori. Vēl neesam tikuši lejā, kad jau seko kritieni. Slidens. Slapjas vecās lapas, dubļi. Kāds stāv saķēris kāju, jo pret akmeņiem, pēc grimasēm spriežot, sāpīgi sasitis purngalu. Tas viss liek būt uzmanīgam. Drīz seko stāvs, pagarš kāpums, kura galā jau ir pirmais barošanas (atvainojiet, ēdināšanas) punkts. Kaut noskrieti tikai nedaudz vairāk kā pieci kilometri. Te sākas striptīzs. Ne tikai man, bet arī lielākajai daļai ir kļuvis par karstu. Tiek novilktas liekās drēbītes. Tagad lieliski noder mugursomas, kur ielikt visu lieko. Par cik man tāda ekstra līdzi nav, tad… neko. Atvelku visus iespējamos rāvējslēdzējus un jaku atstāju mugurā. Iestiprinos ar lielā izvēlē pieejamiem augļiem, riekstu batoniņiem, cepumiem un dodos tālāk. Saulīte jau arī pamodusies, sāk sildīt, mākoņi pamazām izklīst. Diena visās nozīmēs solās būt karsta.

Mierinu sevi, ka gan jau trase ievīsies mežā, kur būs vēsāks un tad jau karsti nebūs. Un prognoze drīz vien piepildās. Vēl arvien dzirdamas čalas, smiekli. Šobrīd skriet ir viegli. Paskatos pulkstenī – līdz barošanas punktam esmu ticis 32 minūtēs. Pēc tā ļaužu bara, kas ir aiz muguras, secinu ka esmu tā apmēram ap vidu. Man ir līdzi pildspalva un atļaujos savus laikus pierakstīt. Turpinot skriet, nemanot jau ir nākamais pieturas punkts ar ēdmaņām. Esmu veicis 15,3 km un mans laiks 1 stunda un 37 min. Vēlāk, ielūkojoties statistikā, konstatēju, ka esmu 224.vietā uz to brīdi. Galvā sarēķinu, ka laika vēl pietiekoši un tādā pašā tempā turpinu tālāk. Te nu gan derētu atkāpe par to, kāpēc man vēl pietiek laiks. Šo trailu izvēlējos viena iemesla dēļ. Veicot to kontrollaikā – 7 stundās, ir iespējams iegūt 1 punktu dalībai (precīzāk – piedalīties loterijā) UTMB. Tā kā stimuls ne pa jokam. Par cik rudenī nebija plānots braukt uz Latviju, tad Siguldas 55 km izpalika. Bet šis skrējiens ir stipri līdzīgs Siguldas mačiem. Distance 52,5 km, augstumu starpība – 1826 m. Visa trase ir marķēta, koku zaros iesietas lentas, uz asfalta uzkrāsotas virziena līnijas, uz zemes ceļiem virzienu rāda izbērts gan jau ka dabai draudzīgs pulveris. Trase ierīkota dabas parkā. Maksimālais augstums trasē ir nedaudz virs 500 metriem v.j.l. Turpinām skriet pa nogāzēm, pāri ganību aplokiem, pļavām. Vietumis mūs vēro arī ragulopu ganāmpulki.

Trasē attālumi marķēti ik pa 5 km. Un pie 20 km atzīmes mans laiks ir 2 h 12min. O-o! Tad jau varbūt varēšu iekļauties 6 stundās. Cerīgi, cerīgi. Pamazām esam tā sakārtojušies, ka skrienam pa bariņiem, epizodiski vienam otru apdzenot. Pa priekšu skrien pieci francūži – jautri sarunājas. Uz visiem viena mugursoma. Un tāda paliela. To stiepj padrukns vīrs. Laikam uzvarējis konkursā par to kurš būs nesējs. Nākamais ēdināšanas punkts sakrīt ar stafetes maiņas punktu. Kņada liela. Stafetes skrējējiem notiek maiņa ar numuriem. Citiem ir vēlmes iestiprināties. Man priekšā garšļaukus nostiepjas simpatiska trailiste. Dubļi un peļķes ir arī te un izdevību pasniegt roku garām nelaižu. Par to tieku apbalvots ar franču valodā, bet jūtamu elzasiešu izloksnes pieskaņu – mersī! Protams, atļaujos iestiprināties, paņemu kaut ko līdzi arī trasē. Var taču reizē skriet un ēst banānu. Ir veikti 25,4 km. Gandrīz puse. Spēka pietiekoši, ik pa brīdim kādu apdzenu. Nākamajā laika kontrolē, kas ir pie 28,8 km atzīmes ierodos pēc 3h 16 minūtēm. Un esmu pakāpies uz 211.vietu. Tas man, vecam vīram (50), tāds kā medus un balzāma eliksīrs. Un tā, atgriežoties pie šodienas sacensībām – nogurums vēl nav iestājies, kaut gan ar to būs jārēķinās, jo ir pagājušas tikai 3 nedēļas kopš noskrēju Frankfurtes maratonu. Pa vidu abiem skrējieniem paskrēju dažus 6-10 km treniņus un sevi stipri nedzenāju. Biju uz divām visa ķermeņa masāžām. Nu redzēs, vai būs noderēs.

Nākamajā kontrolatzīmē pakāpjos par vienu vietu vēl augstāk – esmu 220. vietā, jo 32,2 km esmu noskrējis 3h 40 minūtēs. Kārtējā ēdināšanas vieta. Ieturos, padzeros, uzpildu pudeli un dodos tālāk. Bet te atkal atsienas kurpju šņore. Jau n-to reizi. Tīrais negals. Saulīte silda, patīkams nogurums. Ir tik silti, ka jau kādu laiku cepurīti ar skrējiena logo nesu rokās. Un noliecoties, lai sasietu kurpi, nolieku to zemē blakus. Tā šī tur arī palika. Ticis galā ar kurpi, cepuri aizmirsu pacelt, par to atcerējos tikai jau daudz tālāk. Bēdīgi. Bija ļoti ērta. Tiešām laba. Bēdas remdinu ar apkārtējās dabas vērojumiem. Par cik trase ir ļoti reljefaina, tad jauku ainavu netrūkst. Tikko kā beidzas kāds skrējiens lejup, tā sākas nākamais serpentīns augšup. Viens tāds beidzas ar klinšainām takām. Burtiski uzrāpjoties augšā spēki izsīkuši tik ļoti,ka negribas pat fotografēt. Kaut paveras pasakaina ainava. Bet dažviet tomēr apstājos un fotoaparātu izmantoju.

Tuvojoties finišam, jūtu ka spēki sāk izsīkt. Sāk sāpēt augšstilbi. Trase ievijas ēnainā mežā. Skrienam tāds paliels bariņš. Kādi 5-6 priekšā un tik pat aiz muguras. Taka šaura, negribas laist nevienu garām, jo tā var pazaudēt ritmu. Ievēroju, ka priekšā skrienošais ik pa brīdim paslīd, reiz pat gandrīz špagatā. Izrādās, ka puisis skrien ar citam segumam paredzētiem apaviem. Pats par saviem nevaru sūdzēties, ne reizes nepaslīdēju, – laba saķere, kaut bija daudz slapju lapu, ēnainās vietās mitra zeme. Pie 40km atzīmes piefiksēju, ka mans laiks ir 4h 50 minūtes. Un ir vēl laika rezerve. Atlikuši 12,5 km. Tiem atlikušas vēl 2h un 10 minūtes. Tad jau tā kā vajadzētu kontrollaikā iekļauties. Bet par cerībām beigt šo trasi 6h ir jāaizmirst. Kaut fiziski sāku justies nelāgi, garastāvoklis optimistisks. Pamanu, ka mani sākt apdzīt arvien vairāk un vairāk skrējēju. Visi gan tādi nerunīgi, klusi. Lai gan arī es nedziedu un nesvilpoju. Nekas tamlīdzīgs kā startā. Ik pa brīdīm kāds apjautājas vai nav nepieciešama palīdzība, vai viss ir kārtībā. Ātri soļoju. Augšstilbu sāpes pieņemas. Pats jau esmu vien vainīgs. Ne reizes neesmu skrējis treniņus kalnos. Vēlāk jau esot Latvijā, Rīgā, man Sporta laboratorijā paskaidro ka šīs sāpes ir saistītas ar to, ka pēc treniņiem neesmu veicis kārtīgu atsildīšanos. Tā jau bija gan. Apstājos pamasēt un atkal mēģinu paskriet. Izdodas 2-3 soļi un viss. Prātā pieņemu, ka atlikušos nedaudz virs 10 km pievarēšu kontrollaikā arī ejot. Tā turpinot tuvojos finišam. Un tad atceros, kā sauca iepriekšējā dienā no mājas izbraucot uzlikto Krisa Rī diska tituldziesmu – The Road To Hell. Cik zīmīgi.

Sāk jau nākt prātā domas par tēmu – ko es te meklēju un kam man tas viss. Vai tik Luksemburgā 1km nav garāks par Latvijas 1km. Pie tam mani visu laiku apdzen. Pat brīnos, ka vēl neesmu pēdējais. Ierodoties pēdējā ēdināšanas punktā, esmu stīvām, it kā koki būtu piesieti, kājām. No kalna netieku lejā, kaut vai raudi. Stāvu un nolūkojos kā to dara citi. Pamazām tomēr izdodas noklibot līdz lejai. Biju lasījis, ka tā var būt, bet neticēju, ka tā būs man. Pie 50,3 km atzīmes mans laiks ir 6:31:09. Esmu nokritis uz 273.vietu Pēdējiem 2,2 km atlikušas nedaudz virs 28 minūtēm. Bet man kājas tā sāp,tā sāp. Mēģinu skriet, bet nesanāk. Samierinos ar to, un ceru, ka gan jau paspēšu. Pie stabiņa, kurš vēsta, ka atlicis pēdējais kilometrs, nokļūstu pēc veselas mūžības. Un pulkstenis rāda – atlikušas 14 minūtes. Vēl arvien turpinu sevi grauzt, ka nekur un nekad vairs. Pat iezogas doma pieskriet pie finiša un nogaidīt, lai tur parāda liktenīgās 7 stundas un tad šķērsot finiša līniju. Lai nebūtu iespējams skriet ap to Monblānu. Normālos apstākļos atlikušajā laikā es noskrietu trīs šādus kilometrus. Finišu redzu tālumā, kalna galā. Organizatori ir gatavie sadisti. Skrienot, steberējot un klibojot, un to visu atkārtojot tuvojos finišam. Mans pulkstenis rāda, ka brīdī, kad ieraugu finiša sektoru atlikušas tikai divas minūtes līdz kontrollaikam. Esmu paspējis. Liels bija pārsteigums par to, ka finišā tablo rāda 6:52:53. Mans pulkstenis ir steidzies. Un tad vēl sadzirdu – Vilmārs Zeme, Latvija. Kā teiktu Mārtiņš Rītiņš – kas var būt labāks par šo? Spēka nav nemaz, paskatos aiz muguras: neesmu pēdējais, ir vēl kas finišē aiz manis. Finišā esmu 279. vietā no finišējušajiem 329 skrējējiem. Esmu iekļāvies laika limitā. Nav slikti. Nav. Uzvarētāja laiks – 3:49:17 un hallē ir sākusies apbalvošana. Pa ceļam uz apbalvošanu (šoreiz ne manu) pret talonu saņemu makaronu šķīvi. Slāpju remdēšanai nopērku alu un apsēžos pavērot šo procedūru. Esmu gandarīts ka biju, piedalījos, noskrēju un paliku pie normālas veselības un skaidra (vismaz pašām tā šķiet) saprāta. Vēlāk, ierodoties viesnīcā, saprotu ka esmu te palicis vienīgais. Savedot sevi kārtībā – nomazgājoties un izmasējot kājas, dodos meklēt viesnīcnieku. Braukšu mājās, otro nakti šeit nepalikšu. Viesnīcnieks nīkst, skatās TV salicis kājas uz galda. Parunājoties vēl par šo to (no kurienes es esmu ieradies un ko šeit darīju) atvadamies un dodos atpakaļceļā uz Kēlu. Pulstenis ir tuvu 22.00, kad pārrodos pie saviem cīņu biedriem Vācijā.

Tāda ir šī fabula. Bet kur ir morāle? Šis, 2011. gads, man bija otrais gads kopš skrienu. Un pirmais, kopš skrienu sacensībās. Sāku skriet pateicoties tam, ka ievēroju, ka Vācijā daudz cilvēku nodarbojas ar sportu: brauc ar velo, nūjo, skrien. Un man arī šī kaite piemetās. Sākumā nevarēju paskriet ilgāk kā divas minūtes. Tad pāris minūtes vajadzēja atvilkt elpu, lai turpinātu skriet. No saviem 50 gadiem 47 slimoju ar astmu. Un pēdējo reizi ātrie mani pieslēgtu pie skābekļa balona aizveda uz slimnīcu gadus sešus atpakaļ. 2011. gadā esmu noskrējis trīs pusmaratonus, divus maratonus un šo trailu. Lielīgam iesācējam nav daudz. Bet šie iepriekš rakstītie teikumi ir vairāk adresēti tiem, kas, kā te esmu dažreiz komentāros lasījis, sapņo un domā par savu pirmo pusmaratonu, maratonu un vēl ko garāku. Ja esat tikko sākuši skriet vai domājat to tikai darīt – dariet un turpiniet to darīt. Ticiet sev un redzēsiet – izdosies. Smagākie jau ir tieši treniņi. Sacensībās ir vieglāk. Tas nekas, ka treniņos skriet iznāk agri no rīta vai vēlu vakaros. Es skrienu vakaros, piecas reizes nedēļā, pēc 9-10 stundu darba dienas. Treniņu apjoms nedēļā saniedz 45-75 km. Atkarībā no plāniem. Trenējos pēc internetā atrastiem plāniem – www.ultramarathonrunning.com un www.halhigdon.com. Tagad, rakstot šo apcerējumu man ir tādas kā Bonifācija brīvdienas Latvijā, bet atgriežoties Vācijā viss turpināsies. Ir sastādīts skrējienu plāns šā gada pirmajam pusgadam. Atliek tikai trenēties.

24 komentāri rakstam Trail Uewersauer

  • ļoti, ļoti labi uzrakstīts! galvenokārt apsveicu ar veselību, tā jau pati labākā balva par skriešanu.
    un paldies par teikumu par ne-atsildīšanos pēc treniņa – izlasot, kādas sekas tam ir vēlāk, turpmāk pati tam pieiešu nopietnāk!

  • raitis1898

    Foršs stāsts. :) atsauc atmiņā dažas lietas par šajā gadā noskrieto Siguldas 55km gabalu.
    izskatās, ka organizatori bijuši tieši tādi paši sadisti- arī Siguldā finišs bija kalna galā. :D

    Apsveicu ar ļoti labo rezultātu! :)

  • Paldies par rakstu, Interesants stāsts :) uz Luksemburgu bija vēlme aizbraukt un apskatīt šo skaisto vietu. Tagad jāsāk domāt par skrējiena iekļaušanu plānos :) (biju lasijis par tādu luksemburgas nakts skrējienu) Autoram – Tā turpināt sasniegt visus skrējēja mērķus!

  • xorix xorix

    Interesants skrējiens. Par tām kurpju auklām – orientieristiem tā ir ļoti aktuāla problēma, tāpēc tiek piekoptas 2 metodes:
    1) pēc auklu sasiešanas – tās ar izolācijas lentu aptin.
    2) sien dubulto mezglu – ļoti efektīvs, pats to lietoju. Īsumā sakot paņem rokā 2 cilpiņas un nevis vienreiz izver vienu caur otru (kā tradicionāli), bet 2x izver cauri. Divos gados, kopš to sienu orientēšanās sacensībās, laikam 1x ir atsējies šis mezgls, varbūt pārāk vāji savilku – citādi ideāls/stiprs/drošs mezgls!

  • Nu lieliski, lieliski, cīņa ar trasi un sevi līdz pēdējām minūtēm, intriga līdz beigām :) Starp citu, kontrolpunktā pie 28.8 km Tu laikam biji 221., nevis 211., ja? Tur ir drukas kļūda?

  • turiburu turiburu

    OreMan,Tev taisnība! Paldies.

  • Andulis

    Jauks stāsts un skrējiens. Tā turpināt! Šo skrējienu varbūt veiksi arī otru reizi? – lai vismaz “atgūtu” atstāto cepurīti? :)

    Organizatori ir varbūt sadisti citā ziņā: ka tik īsu kontrollaiku bija uzlikuši… Bet tas, ka pirms finiša grūtākais kāpums – tā jau normāla, diezgan izplatīta parādība. ;)

    Par to neatsildīšanos pēc treniņa – hmm, nezinu… Pats tieši tāpat “grēkoju”. Tomēr, aizvadītajā rudenī pirmoreiz mūžā pieveicot Siguldas 55 km, gan ar drusku mazāku vidējo ātrumu, par augšstilbiem sūdzēties nevarēju. Uz beigām spēka trūka, protams – taču tā vispārēji, visā ķermenī. Bez sāpēm, bez izteikta stīvuma.
    Negribas jau apstrīdēt Sporta laboratorijas speciālistus, bet viņu teiktais varētu nebūt universāla patiesība…

    Izskatās, no astmas būsi “aizskrējis”? :) Tas tiešām ir vērtīgākais. Šķiet, ka neesi vienīgais starp kluba biedriem, kam šāda lieta.

  • ricardo ricardo

    Ļoti labs raksts, patika.
    Arī es esmu no tiem, kas ir slimojis ar astmu. Tāpēc mani maziņu aizveda uz peldēšanu, tur nogāju 9 gadus, astmas vairs nav, bet peldēšana apnika. Tagad skrienu, bet dēļ skriešanas es mazāk slimoju, ir tā, ka iesnas uzmetās, bet angīnas un bronhīti jau krietnu laiku ir aizmirsti :)

  • Lauma laumiic

    Lasīju un atcerējos kā es skrēju kalniņus. Domas un sajūtas tādas pašas līdzīgas :)

  • Aldis Kešāns

    Wow, fantastiki. Bija patīkami lasīt!Kaut kad, ar laiku, pēc pāris pusmaratoniem un maratoniem, varbūt arī es piedalīšos ultra maratonā.! :)
    Pašlaik gatavojos savam otrajam pusmaratonam, gribu labāku laiku!

  • Visu cieņu, man Sigulda zem 7h neizdevās
    un jā, pieteikšanās Baltā kalna skrējienam vēl pārītis dienu :)

  • turiburu turiburu

    Sigulda bija nedaudz garāka,tāpēc neizdevās.Bet Monblanam pieteicos.:)Jāgaida 20.janvāris ar izlozes rezultātiem.

  • Ivars Ivars

    Paldies par foršo rakstu, man pēc šīgada Siguldas 33km raksti par trail skrējieniem kā saldais ēdiens. Un kārtējo reizi pierādījums, ka skriešana ārstē visas kaites. ( tiesa dodot līdzi arī atkarību, bet ar to jāsadzīvo)
    Lai veicas UTMB!

  • .Linda Lindams

    Man reiz bija uzskats, ka ultras ir riktīga veču padarīšana, nav piemērotas sievietēm. Bet jo vairāk palasu šāda veida aprakstus par piedzīvojumiem distancēs, kas garākas par maratonu, jo vairāk šķiet, ka mans uzskats vairs nav tik kategorisks un varbūt kādreiz jāsāk sapņot par kādu savu ultramaratonu.

  • Inga

    Jauks raksts, liek atcerēties kalnainos skrējienus! :) Gan pienāks laiks un atkal uzskriešu. Nu jau nelielu cīņu, skriešanu ar jūras vilnīšiem izdodas. )

  • JurģisK isophoros

    Patīkams raksts, prieks, ka tiki līdz galam laikā :)

  • Andulis

    Lindams, es taisni reiz kaut kur lasīju, ka dāmas teorētiski varētu būt pat piemērotākas ultraskrējieniem nekā veči! :) Pamatojumu esmu aizmirsis; var būt, ka bija mēģināts to saistīt ar efektīvāku tauku dedzināšanu…? Slinkums meklēt tagad… varbūt kāds/-a ir ko tamlīdzīgu manījis/-usi?

  • Ir, ir taisnība Andulim – jo garāka distance, jo sievietes kļūst līdzīgākas vīriešiem (spēju un līdz ar to rezultātu ziņā). Īsti nezinu, vai sieviešu spēju līkne tikai asimptotiski tuvojas vīriešu līknei vai arī tām eksistē krustpunkts..

  • Aigars

    Iespējams, fizioloģiskajā ziņā. Cik ir lasīts, sievietēm nepieciešams daudz mazāks šķidruma daudzums, ja iet runa par dzeršanu. Ultramaratonos, kuros viss jānes līdzi, tas varētu būt nemaz ne tik mazsvarīgs faktors.

  • Diezgan “bīstama” informācija pēdējos komentāros parādās. :) (vai ir dzīve pēc pusmaratona?)

  • Lauma laumiic

    Šādus rakstus vispār ir bīstami likt. Atkal velk uz muļķībām :D

  • Kristaps_b Kristaps_b

    turiburu, 20. janvāris ir garām, esi izlozēts UTMB?

  • turiburu turiburu

    Esmu atkal laimējis.Kāpēc “atkal”? Pērn vinneju iespēju skriet apkārt Čimgaueram,tikai neaizbraucu uz to pasācienu.

  • Vizbuliite Vizbuliite

    Es par to Čiemgauera skrējienu vēl nesen pastiprināti interesējos, bet tā arī nepieteicos. Kārdinājums gan liels :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.