Pirmās sacensības

Katram skrējējam vienas atmiņas no viņa skrējēja karjeras ir visspēcīgākās. Pirmās sacensības un sajūtas pēc finišēšanas. Gatavošanās process, satraukums pirms starta, kopības sajūta skrienot, pēdējie kilometri un finiša līnija. Kādam tie ir 5km, kādam pusmaratons un kādam uzreiz maratons.

“Diez ko daudz neatceros par savām pirmajām sacensībām 2008. gadā Nordea Rīgas maratonā, kad skrēju minimaratona distanci, vien to, ka bija ļoti grūti. It sevišķi uz beigām. Iepriekšējā dienā ar draugu izstaigājām trasi, lai redzētu, kur būt jāskrien. Sacensībās zaudēju šim draugam tikai 20 sekundes, kas man tolaik likās ļoti labs sasniegums. Katrā ziņā šis likās ārkārtīgi liels un nozīmīgs notikums, kurš tika pēc tam arī nosvinēts kādā ēstuvē.”

Edgars. Tagad noskrējis jau astoņus pusmaratonus un pagājušo gadu piedalījies vairāk kā piecdesmit sacensībās.

„Agri piecēlos un biju priecīgi satraukta, brokastis paēdu galīgi garām – ceptas olas, neko par ēšanu pirms sacensībām nezināju. Bet mans vēders ir izturīgs. Gatavojusies diez ko nebiju, mazliet paskrēju reizes četras iepriekšējo divu nedēļu laikā. Pirms starta domāju, ka galvenais sākt lēnām, bet tas man neizdevās, padevos pūlim. Tomēr, lai arī ar nevienmērīgu tempu, bet noskrēju visus 5km neapstājoties. Skriet bija grūti, bet ļoti patīkami apdzīt kādu, kaut vai gājēju. Pēc finiša jutu fantastisku gandarījumu un pārliecība, ka jāpiedalās vēl kādās sacensībās, pastiprinājās.”

Inese.  Mēnesī noskrien ap 100km.

„Pirms stata izjutu spēcīgu satraukumu, jo par savu spēju noskriet pusmaratonu tomēr nebiju pārliecināta uz visiem 100%. Nebiju gatavojusies tieši pusmaratona distancei. Mans treniņu plāns bija sastādīts ar mērķi uzlabot savu rezultātu 5km distancē, skrienot Nordea Rīgas maratonā satelītskrējienu. Tomēr aptuveni nedēļu pirms sacensībām izlēmu izmēģināt spēkus pusmaratona distancē. Tas man bija diezgan satraucošs lēmums, tādēļ visu nedēļu un arī visu laiku pirms starta biju manāmi satraukusies, arī pozitīvi.

Sacensību laikā satraukums sāka mazināties, jo bija jādomā par distanci, ātrumu, elpošanu, šķidruma uzņemšanu. Pozitīvu lādiņu guvu no skatītāju atbalsta, kā arī no draugu un paziņu satikšanas trasē. Sacensību pirmā puse pagāja salīdzinoši viegli, taču pēc 14 km sāka palikt arvien grūtāk, bet pie 18-19 km skriet vairs tik pat kā nebija spēka, jo nekad vēl nebiju skrējusi tik garu distanci arī treniņos. Tomēr apziņa par to, ka finišs ir tik tuvu un par to, ka būs pievarēta tik gara distance, devu spēku nepadoties un noturēties vēl tos dažus kilometrus līdz beigām, lai arī tie patiešām bija grūti kilometri …

Uzreiz pēc finiša jūtos ļoti izsmelta, bet, protams, arī priecīga – biju noskrējusi pusmaratonu, kā arī iekļāvusies divās stundās (čipa laiks bija 01:58:08). Vieni no pirmajiem vārdiem bija: “Es vairs nekad tik daudz neskriešu!” Jutos patiešām piekususi, taču drīz vien spēku izsīkuma stāvoklis pārgāja un palika tikai lielais prieks par paveikto . Protams, visu dienu vēl biju diezgan piekususi, tomēr tas netraucēja priekam un gandarījumam. Nākamajās dienās sāpēja muskuļi… Atjaunošanās skrējiens bija smags un diezgan sāpīgs . Tomēr jau pēc pusotras nedēļas piedalījos nākamajās sacensībās, tiesa gan – krietni īsākā distancē.”

Alīna.  Šogad jau noskrējusi Prāgas pusmaratonu un plānā vēl vairāki pusmaratoni.

„Pirms skrējiena bija pārliecība, ka noskriešu, lai vai kas. Rezultāts šoreiz bija mazsvarīgs. Sākotnēji bija doma iekļauties četrās stundās un tas izdevās ar uzviju. Sajūtas pēc maratona noskriešanas bija vienreizējas, jo skriet kopā ar tik daudziem simtiem skrējēju ir fantastiski! Grūti aprakstīt ar vārdiem – pašam jāpiedalās un to jāizjūt.”

Ainārs. Pirmo maratonu noskrējis ar izcilu laiku 3:33:48 un šogad skries atkal.

“Pirmo reizi sacensībās skrienot piecus kilometrus, neilgi pirms finiša draugs mani mēģināja uzmundrināt, es domās atbildēju – liec taču mani mierā un ļauj mierīgi nomirt! Pirmo reizi skrienot pusmaratonu Nordea Rīgas maratonā, nebija nekāds “viens skrējiens, viena sajūta”. Sajūta bija, ka visi ir aizskrējuši, es skrienu viena pati nezin kurp un nezin kāpēc. Īsti visu nemaz nenoskrēju, lielu gabalu nogāju. Bet līdz finišam tiku.”

Ilze. Skrien ziemā, vasarā un Nordea Rīgas maratonā skries pusmaratonu.

“No šodienas skatu punkta un pieredzes raugoties tas liekas pilnīgs neprāts, bet manas pirmās skriešanas sacensības bija uzreiz pilnais maratons. Pirms tam vispār neskrēju, skriešana likās pilnīgi garlaicīga. Kad radās doma piedalīties Nordea Rīgas maratonā 2007, sākumā apsvēru pusmaratona distanci, tomēr tobrīd tā nelikās pietiekami izaicinoša, lai sāktu trenēties skriešanā, tāpēc izlēmu par maratonu. Sāku trenēties 9 nedēļas pirms maratona, noskrēju tikai 220km un vēl nedaudz orientešanās. Nedēļu pirms  maratona noskrēju 36km treniņu un pirms starta bija pārliecība, ka 36km noteikti noskriešu, bet pārējo kaut vai noiešu. Sacensību dienā bija karsts, protams, ka nebiju atjaunojies, un lūziens uznāca jau pie 19km, kad pirmo reizi pārgāju uz iešanu. Tobrīd tas bija pilnīgi negaidīti un liels šoks, radās loģisks jautājums kāpēc es to daru un vai man to vajag. Iepriekš biju izlēmis nefinišēšanas gadījumā maratonu skriet pēc dažām nedēļām Tallinā, bet sapratu, ka negribu to visu sākt vēlreiz no nulles, tāpēc pārmaiņus ejot un skrienot līdz finišam tiku (4:44), kas priekš pirmā maratona arī bija galvenais mērķis. Nākamajās dienās pa trepēm nokāpt bija pagrūti, bet ne mirkli to visu nenožēloju. ”

Jurģis.  Šogad Nordea Rīgas maratonā skries pusmaratonu un mēģinās uzlabot personisko rekordu 1:41.

„Ar mani vispār ir dīvaini. Es daudz neniekojos. Gatavojos 5km sacensībām, bet treniņos sapratu, ka tik maz skriet nav interesanti. Tā kā nākamā distance Nordea Rīgas maratonā bija tikai pusmaratons, tad pieteicos tam. Sajūtas – pamatīgs uztraukums no brīža, kad EXPO saņēmu savu numuriņu. Pat pirms grūtākajiem eksāmeniem, maģistra darba aizstāvēšanas es neuztraucos tā, kā pirms skriešanas sacensībām. Šīs sajūtas mani neatstāj joprojām. Katrs sacensību rīts līdz pat startam ir satraukumu pilns.

Sacensību laikā vienkārši skrēju. Mērķis bija iekļauties laikā un vispār – noskriet! Garākais treniņš man bija ap 13 km, tāpēc nezināju, kādi pārsteigumi mani var sagaidīt uz distances beigām. Turklāt mani treniņi notika ļoti agri no rītiem, bet sacensības – pa dienu. Atkal kaut kas savādāks.  Bija grūti, it sevišķi ap 18 km. Mazliet pagāju, paskrēju un finišēju.

Pēc tam sajūtas lieliskas. Milzīgs morālais gandarījums un… ēstgriba. Rimi sagatavotā aukstā zupa bija pašā laikā. Nākamajā dienā sāpošas kājas, bet tas tāds sīkums vien.”

Vizbulīte. Šogad Nordea Rīgas maratonā skries savu pirmo maratonu.

„Sajūtas varētu salīdzināt ar pirmo seksu – tu zini, ka būs, bet nezini kā tas būs, ir neliels satraukums, vai spēšu, vai viss būs labi, tad uz brīdi laiks apstājas, attopies pie finiša līnijas, milzīgs apmierinājums, bet tajā pašā laikā cauri spīd neliela vilšanās sajūta – kā, un tas arī viss?”

Ivars. Trenējas pēc sajūtām un Nordea Rīgas maratonā skries pusmaratonu.