Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Atēnu maratons

Sākšu ar laiku, kad 18. gadi atpakaļ pirmo reizi apzināti uzvilku skrienamos apavus un pamēģināju noskriet nelielu gabaliņu. Vairākus gadus pirms šī notikuma biju guvis nopietnu muguras traumu, un veselu gadu biju pat nestrādājošais invalīds-pensionārs. Pastnieks par draugu kļuva, ik mēnesi pensiju piegādājot man uz mājām. Pienākot laikam, kad jāiet uz kārtējo ārstu komisiju, lai invaliditātes pensiju pagarinātu, nolēmu – nē, neiešu, vilkšu skrienamos apavus un iešu skriet. Mans svars, gulšņājot pa dīvānu, bija sasniedzis 132 kilogramus, un tik tiešām nebiju spējīgs vairs neko ne padarīt, ne paveikt. Sabiedrībai bija zudis sportisks un apņēmības pilns jauneklis. Nolēmu viņu atgriezt dzīvē, un beigt ‘’ņaudēt’’. Ilgs laiks pagāja, līdz varēju bez apstājas noskriet piecus kilometrus. Apmēram tajā laikā arī iezagās prātā doma par maratonu.

Savu pirmo pusmaratonu noskrēju 2008. gadā Rīgā (ar svaru 114 kg, un laiku 2. stundas un 6 minūtes). Tad arī nospraudu mērķi, līdz piecdesmit gadu jubilejai noskriet maratonu. Manas cerības sašķobījās tai pat gada rudenī skrienot Stokholmā pusmaratonu. Laiks bija auksts, trase ar kāpumiem un praktiski visu distanci lija lietus. Saģērbies arī biju nedaudz par biezu. Sapratu, ka skriešana nav tikai izklaide. Skriešanai piemīt sava veida domāšana un filozofija. Ir jāsaprot, un jāspēj sev atbildēt – kādēļ es ‘’mokos’’, kamdēļ es skrienu? Un vai man vajag un kāpēc?

Šis pat jautājums kamdēļ, man ‘’piesējās’’ šovasar, kad treniņu nolūkos divus mēnešus pirms maratona nolēmu noskriet 30 kilometrus. Divdesmit sestajā kilometrā kājas vienkārši apstājās, un galvā bija tikai viena doma – viss, pietiek. Kāpēc es te mokos, kāda velna pēc man to vajag? Skrienot laikam ir cita dimensija, tādēļ nespēšu atbildēt, cik ilgi es tā stāvēju un domāju, bet tad pašam sanāca smiekli, pasmaidīju, un turpināju skriet.

Pirms maratona skriešanas biju psiholoģiski nobriedis un sagatavojies šai situācijai lai atbildētu – kamdēļ, viss, man pietiek. Ieraugot finiša vārtus, biju pat mazliet vīlies, ka visas distances garumā man tā arī nevajadzēja sevi pārliecināt turpināt skriet. Visas distances garumā tā arī nepienāca šis lūzuma punkts. Šo situāciju skrējēji sauc par otrās, vai trešās elpas iegūšanu. Secinu, ka esmu skrējis ar pamatīgu rezervi. Lai gan trīsdesmitā kilometra dzirdinātavā, redzot priekšā lielu (pēdējo) kāpumu uz dažām minūtēm apsēdos uz ceļa apmales ar ūdens glāzi vienā rokā, un enerģijas želeju otrajā. Bet domas bija citas – skat, jau trīsdesmit, un nekāda vaina, es vēl varu.

Bet tagad, par konkrēto Atēnu maratona distanci, un organizatorisko pusi. Nedēļu pirms izlidošanas laika ziņas vēstīja, ka būs 17 grādi un saule spīdēs. Šortus pat līdzi paņēmu. Ierodoties Atēnās bija skaidrs, ka nekāda siltā skriešana nebūs. Skriešanas dienā bija 7-9 grādi, un vējš 33-38 metri sekundē, (pēc winguru.com). Numuru saņemšana un reģistrācija bija noorganizēta labi, Expo, jeb izstāde, tirdzniecība ar skriešanu saistītām lietām un vietām bija plaša. Iegādājos silto skriešanas jaku, kuru pavilkt zem mana krekla ar īsajām rokām. Te jāpiezīmē, ka uz katru skriešanas vietu ārpus mūsu valsts, es izgatavoju citu kreklu ar uzrakstu pirmajā rindā LATVIA, un pārējo tekstu katru reizi citu.

Iepriekšējā dienā pirms skriešanas tikai makaronus vien ēdu. Satraucies biju par brokastīm skriešanas dienā, jo autobuss uz startu izbrauca jau sešos no rīta, tātad jāceļas 05:00, starts 9:00, un skriet līdz 14:00. Brokastis viesnīcā nesanāk. Kā lai sabalansē enerģijas daudzumu, kuru man 109 kg lielam vīram vajadzēs ļoti, ļoti daudz. Iegādājos paku ar auzu pārslām. Divas glāzes līdz pusei piepildītas ar auzu pārslām, uzlejot karstu ūdeni no krāna tur pat, viesnīcā pirms iešanas uz autobusu apēdu, un 0,7 litri plastikāta pudelē iebēru vienu ceturto daļu auzu pārslu, un pielēju pilnu ar karstu ūdeni. Šo tumi, ik reizi pirms lietošanas sakratot, pa ceļam un līdz startam iztukšoju.

Lielu satraukumu radīja braukšana uz Maratonas ciemu, kas ir 42 kilometru attālumā no finiša. Autobuss brauca pa nosprausto trasi pretējā virzienā, sākumā pa pilsētu, vēlāk pa kalnainu lauku ceļu. Viss ceļš praktiski abpusēji apdzīvots, un autobuss šo ceļu veica 55 minūtēs. Mana doma bija – ka līdz izbraukšanai uz lidostu, cerams, es līdz viesnīcai nokļūšu. Tumsā braucot autobusā šis ceļš ar kāpumiem un kritumiem likās nežēlīgi garš.

Trase sākās nepilnus 200 metrus virs jūras līmeņa. Pirmos 5 kilometrus skrējām lejā, līdz jūras līmenim. Pie 7 kilometra sākās kāpums līdz 32 kilometram. Pa kalnainu auto ceļu augšup lejup, līdz sasniedzām apmēram 470 metru augstuma atzīmi. Pēdējie 10 kilometri bija, praktiski, skriešana no kalniņa, līdz finišam, kurš ir apmēram 150 metri virs jūras līmeņa.

Finišs emocionāls, vecajā Panathenaikon olimpiskajā stadionā, kura visas tribīnes ir no balta marmora. Laiks auksts, vējains un nemīlīgs. Toties cilvēku daudz, visapkārt prieki un emocijas. Jauka tradīcija, kādus simts metrus līdz finišam, saviem tēviem un mātēm, kuri finišē, piebiedrojās viņu mazie bērneļi, un finišu šķērso rokās sadevušies. Kopumā uz startu izgāja nepilni 12000 maratonu noskriet griboši skrējēji.

Šīs pēdējās dienas, pēc pieveiktā maratona, rada nelielu tukšumu. Daudzu gadu garumā bija mērķis. Mērķis, kurš bija sadalīts pa posmiem, paveikt to, sasniegt šo. Nu šis mērķis ir piepildīts. Ko tālāk?

8 komentāri rakstam Atēnu maratons

  • Cepuri nost – veselība, svars un rezultāts!
    Ja tam, lai skrietu ir obligāti vajadzīgs mērķis, tad nešaubīgi Tu to atradīsi (variantu daudz).
    Bet var jau vienkārši – turpināt skriet un būt patīkami pārsteigtam par iepriekš nenospraustu mērķu sasniegšanu :)!

  • lai ar šādu svaru maratonu noskrietu vajadzīgs krampis, un tas Tev Hermani ir! :) Svaru esi nometis pamatīgi – treniņi nav velti veikti!:) Vai savu kaimiņu pēc maratona esi saticis?:))

    Tukšums pēc maratona, tā ir normāla situācija, kad esi pastrādājis no sirds un trūkst šādas tādas vielas … bet ar laiku tiksi galā :) Galvenais nemest to nodarbi malā un savu mērķi atradīsi!

  • sm72 sm72

    Malacis, tā tikai turpināt… Par tiem mērķiem runājot- tiem, kuriem ir svars virs centnera un ēdiens garšo, vienmēr atradīsies mērķis, kurš saistīts ar skriešanu:)

  • elie elie

    Foršs raksts! Apsveicu ar noskrieto maratonu! Un lai veicas atrast jaunus mērķus!
    Cik grūti ir skriet tos 20 km vidū pret kalnu? Tā trase tāda ļoti grūta vai tomēr nav tik traki? Un kāpēc izvēlējies tieši Atēnu maratonu par savu pirmo maratonu? Es gan arī sāku apsvērt šādu domu, bet nezinu..

  • xorix xorix

    Mans svars ir 66-70kg robežās un tajos brīžos kad piedzīvojumu sacensībās vai citos ilgstošos skrējienos paņemu mugursomu ar dzirdināšanu 2L + citas primāri nepieciešamās lietas, kopā sver 4-5kg – skrienot es šo papildus svaru diezgan labi jūtu. Nespēju iedomāties vai es spētu uzveikt 5-10km ar svaru + 20-30kg No otras puses manī iekšēji ir tāda pārliecība, ka tie kuri nometuši svaru par saviem 20-30% ir daudz spēcīgāki, izturīgāki kā mēs – kopš dzimšanas kaulainie. Jo viņi ir pieraduši nest lielas slodzes un tad pēkšņi viena gada laikā nomet svaru un slodze samazinās – ehhh kur patīkami! :)
    Prieks par tiem, kas sportojot cīnās ar liekajiem gabarītiem, nevis kā viens otrs liela izmēra sliņķis čipsus ēzdams saka: “Šis alusvēders ir vīrieša lepnums”, bet gan jau iekšēji domā citādi, jo grūti atzīt ka esi tik liels un vārgs cīnītājs.
    Apsveicu ar uzveikto Maratonu – gan es arī kādreiz saņemšos uz gargabalnieku! :)

  • papucis

    Mērķa esamība ir ļoti motivējoša – ja šķiet, ka skriešanā viss sasniegts, tad var uz brīdi pievērsties citiem sporta veidiem – riteņbraukšanai, distanču slēpošanai, orientēšanās, piedzīvojumu sacensībām, peldēšanai, duatlonam, triatlonam, klinšu kāpšanai .. spēj tik izvēlēties :)

  • Hermanis27 Hermanis27

    Kāpēc Atēhas? Uz pavasari Rīgā nesanāk paspēt sagatavoties, jo ziemā esmu slinks skrējējs. Un otrs, tas pirmsākums, Maratonas ciems un vecais olimpiskais stadions. Klasiskā, pilnā vārda nozīmē, distance. Vēl arī aplūkoju iepriekšējo gadu rezultātus, un tur finišē ar laiku ap piecām stundām ļoti liels skaits dalībnieku. Nav lēni vientuļā skrējēja sindroms.

  • Ivars Ivars

    Pirmā rindkopa no šī raksta ir patiesībā visvērtīgākā, visu cieņu Tev, Hermani, tas ir piemērs tam, ka visi ( nu, labi, lielākā daļa) šķēršļi ir tikai mūsu galvā. Un to pārkāpt ir visgrūtāk. Lai veicas un tiekamies trasēs!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.