Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Nordea Rīgas maratona Nords

Lai noskrietu maratonu, jāgatavojas ir vismaz sešpadsmit nedēļas. Lai noorganizētu maratonu, to jāsāk plānot gandrīz vai nākamajā dienā pēc iepriekšējā maratona. Par Nordea Rīgas maratonu, labākajiem pasaules maratoniem, skriešanas līdzjušanu un to, kāpēc Nordea Rīgas maratona direktors Aigars Nords ir skriešanā.

Kad sākas gatavošanās nākamajam Nordea Rīgas maratonam?

Tas ir nepārtraukts process. Uzreiz pēc maratona ir kāds brīdis, kad visi atvelk elpu, jo pēdējais sagatavošanās posms ir ļoti intensīvs. Praktiski uzreiz pēc maratona sākas plānošana, starptautiskais mārketings, pārrunas ar visiem partneriem, sponsoriem. Jo visi iesaistītie arī plāno savus budžetus. Tā tikai var likties, ka ir ļoti daudz laika, visa pamatā ir precīza plānošana, kad kas tiks darīts, kad pasūtītas medaļas, numuri, kad atklājas reģistrācija.

Cik liela komanda strādā Nordea Rīgas maratonam?

Pastāvīgi gada garumā ir divi cilvēki uz pilnu slodzi. Vēl ir kādi trīs, kas pieslēdzas uz konkrētām lietām uz nepilnu slodzi. Jo tuvāk nāk maratons, jo iesaistīto skaits pieaug. Pēdējā mēneša jau darbojas konkrētas komandas. Tehniskā komanda, expo komanda, brīvprātīgo komanda, mārketinga komanda un sacensību dienā kopējais iesaistīto skaits jau pārsniedz četrus simtus. Stādieties priekšā, cik cilvēki ir nepieciešami, lai tikai sakārtotu, salietu un pasniegtu dzērienus dzirdināšanas punktos un finišā. Skrējēji jau ļoti daudz no tā darba neredz un viņiem tas nemaz nav jāredz. Viņi atnāk uz startu, atskan šāviens un viņi aizskrien.

Es zinu, ka, ja tev būtu gatava atbilde uz šo jautājumu, tad tas jau droši vien notiktu, proti – kā Nordea Rīgas maratonā iekustināt publiku uz līdzjušanu?

Jā, kā dabūt to Ņujorkas sindromu Rīgā… Tāpat kā pakāpeniski attīstās skriešanas kultūra, tāpat pakāpeniski ir jāizaug arī līdzjušanas kultūrai. Tie miljoni, kas stāv trases malā Ņujorkā, arī tur nesāka stāvēt ne pirmajā gadā un ne pat pēc pieciem gadiem. Trīsdesmit gadu laikā tas ir izveidojies. Tad, kad tu pats neskrien, bet tavs tētis, sieva vai draugs skrien, pirmajā gadā tu atradīsi ko vērtīgāku, ko tajā dienā padarīt. Viņi turpinās, un nākamajā gadā tu jau aiziesi paskatīties. Pašlaik mums ir strauji izaudzis aktīvo skrējēju skaits. Savukārt aktīvākie līdzjutēji jau ir sākuši paši skriet, bet neaktīvie vēl vērtē, vai ir vērts iet un skatīties. No vienas puses tas ir laika jautājums, no otras – ar labiem mārketinga trikiem droši vien var šo procesu stipri paātrināt. Mēs turpinām domāt, kā izvest ielās arī tos cilvēkus, kuri neskrien. Šajā gadā tāpēc arī mainījām starta laikus, lai 5 un 10 kilometru skrējēji pirms sava starta varētu apskatīt maratonistus un pusmaratonistus. Man reizēm liekas paradoksāli, ka ir atbraucis kāds liels dāņu vai angļu skrējēju klubs un ielās viņu līdzjutēji, radinieki, bērni rada tādu atmosfēru, ka liekas – pilsēta ir pilna ar viņiem. Bet viņi ir tikai piecdesmit cilvēki! Ar karogiem, smaidīgi un pozitīvi noskaņoti. Potenciāls ir, mūsu hokeja fani taču ir izauguši līdz līmenim, ka viņus zina.

Gadā maratonu noskrien mazāk par tūkstoti Latvijas iedzīvotāju un attīstības virzienu Nordea Rīgas maratonam nemaz tik daudz nav. Viens ir klasisks galvaspilsētas maratons, otrs nišas maratonu kā Medokā vai Rovaniemi.

Es vairāk skatos klasiskā maratona virzienā. Uztaisīt nišas maratonu iespējams tikai valstī un sabiedrībā, kur jau ir ļoti nopietnas skriešanas tradīcijas. Savukārt bez lokālas intereses un atbalsta ir grūti panākt, lai maratonu pamana starptautiski. Vajag stāstu kāds ir Pusnakts saules maratonam aiz polārā loka, Medokas vīna maratonam vai Big Sur maratonam Kalifornijā, kas iet gar pirmo šoseju jūras malā un tiek uzskatīts par skaistāko pasaulē. Ar stāstu var piesaistīt cilvēkus. Rīgai piemērots ir klasisks maratons, bet citādas skriešanas interesentiem mēs esam izveidojuši Okartes nakts skrējienu. Mēs pieturamies pie tā, kas jau ir. Rīga ir salīdzinoši labi atpazīta Eiropā, šogad pirmo reizi tikām iekļauti grāmatā, kurā tiek popularizēti aptuveni 200 skrējieni visā pasaulē, kuros iesaka piedalīties.

Kāpēc mums Nordea Rīgas maratonā vajag kenijiešus, etiopiešus?

Tas ir jautājums par pasākuma sportisko kvalitāti. No vienas puses – Latvijas skrējēji un sabiedrība redz, kā skrien sportisti, kuri maratonu var pieveikt divās stundās un padsmit minūtēs. Otra lieta ir starptautiskā reputācija, tas palīdz ātrāk iekļūt apritē, parāda, cik ātra ir trase. Ārzemēs arī man bieži ir prasījuši, kāds jums Rīgā ir trases rekords. Šie skrējēji palīdz uzlikt zināmu mērauklu, citu valstu skrējēji var mēģināt apmēram saprast, vai Rīgā var cerēt uz labu rezultātu, vai šeit var uzstādīt personīgo rekordu.

Protams, tas ir arī mārketings. Tā kā mēs pusmaratonu un maratonu laižam vienlaicīgi, tad parastam pusmaratonistam ir mērķis finišā būt ātrāk par maratona uzvarētāju. Katrs var salīdzināt savu rezultātu ar līderi. Un vēl viens aspekts. Pēdējos gadus mēs apzināti esam gājuši uz starptautiskās federācijas kvalitātes zīmi Nordea Rīgas maratonam. Arī tur ir savi noteikumi, cik kvalificētiem jābūt elites skrējējiem, ir strikti noteikumi, kādos laikos jāskrien vīriešu un sieviešu ieskaites līderiem.

Kādā veidā jūs aiciniet šos elites skrējējus?

Tā jau ir kā atsevišķa nozare. Ir zināmi menedžeri, kuri strādā ar dažāda līmeņa budžetiem. Ir treneri, kuri audzina jaunās zvaigznes. Maratoniem jau tiek piedāvāti gatavi skrējēji ar konkrētiem rezultātiem. Ja mēs gribētu redzēt Rīgā Haili Gebraselasi, tad, precīzi neesmu interesējies, bet domāju, ka ar 100 tūkstošiem eiro honorāru būtu jārēķinās tikai par startu vien. Tā kā, ja kādam ir lieka minētā summa un vēlme redzēt pasaules līmeņa zvaigznes Rīgā, droši var meklēt mūs rokā. Tas ir liels bizness, tā skrējēji pelna naudu. Viņi atlido, brauc uz viesnīcu, tur guļ, ēd, guļ, ēd, noskrien sacensības, nopelna savu algu un lido prom. Es pieļauju, bieži vien viņi pat diži neiedziļinās, kurā valstī skrien. Tāpēc pasaulē ļoti pieprasīti ir tie ātrie skrējēji, kuri arī var brīvi komunicēt, zina angļu valodu un ir atraktīvi. Var parunāties ar presi, iedot autogrāfus. 80% diemžēl ir tikai skriešanas mašīnas. Mums Rīgā zināmā mērā līdz šim ir paveicies, pagājušā gada uzvarētājs medijiem ļoti patika. Arī baltkrievu sportists, kurš bija trešais, pirms tam labprāt atbrauca uz pēdējo treniņu Mežaparkā, forši bez augstprātības aprunājās ar interesentiem, iedeva autogrāfus.

Ir vēl viens aspekts. Rīgā pie mums viesojās arī Jane Holmens, kurš bija Eiropas čempions, ja nemaldos, 2002. gadā. Somi to augstu novērtēja, somu žurnālisti viņam bija apkārt ar jautājumiem kāpēc Rīga, kāda trase. Mūsu maratonam līdz ar to bija ar neko neatsverama publicitāte Somijā, kur ir ļoti daudz potenciālo dalībnieku. Grūti tikai atrast tos eiropiešus, kuri varētu konkurēt ar Āfrikas pārstāvjiem. Starp sievietēm šī situācija ir krietni pateicīgāka un konkurence līdzvērtīgāka.

Cik daudz ārzemju klubi brauc uz Nordea Rīgas maratonu?

To precīzi jūt, kurās valstīs ir izteiktas lielākās skrējēju komūnas. Vācija, Anglija. Vienmēr jau būs arī individuāli skrējēji, bet mēs jau zinām, ja brauc no Anglijas, brauc bariņos. Vai domubiedru grupas, vai skriešanas klubi. Tie ir cilvēki, kuri jau gadiem kopā skrien, gadiem kopā ceļo. Klubu veidošanās ir tāda absolūti normāla skriešanas sabiedrības brieduma pazīme. VSK Noskrien ir pirmais un ļoti veiksmīgais mēģinājums vienot cilvēkus Latvijā.

Skriešana un vīna baudīšana ir savietojama?

Medokas vīna maratons. Pats es Medokas vīna maratonu noskrēju 2006. gadā, karstums bija nežēlīgs – ap 30 grādiem, ar švammēm laistījāmies pie katras iespējas, viens no mūsu grupas pa ceļam ielīda pat kanālā nopeldēties. Šajā maratonā notiek dažādas ekstravagantas lietas. Katru gadu ir sava tēma un visi tad savas maskas pakārto tai. Pats šo maskarādes elementu biju kaut kā palaidis garām un biju viens no retajiem, kurš startēja vienkārši sporta tērpā.

Vācijā cieņā ir alus.

Vācijā alus maratonu ir bez sava gala. Bet vienīgā reize, kad es alu sadzēros tā kārtīgi, lai cik tas arī dīvaini neskanētu, bija Bordo maratonā. Tur pēc finiša biju kārtīgi izslāpis un tika servēts „studentu kokteilis” – alus ar Sprite.

Ir arī citi “dzērienu” maratoni?

Francijā bez Bordo vīna maratona ir vēl Konjakas maratons. Nezinu, vai tur skrējiena laikā tiek piedāvāts konjaks, bet kā mārketinga instruments tas strādā. Bordo Medokas maratona pamatā jau ir super ideja, kas strādā visa tā rajona promoutēšanai – visi skrien, dzer vīnus, pēc tam stāsti aiziet pa visu pasauli. Ceru, ka konjaku maratonā tomēr nedzer, jo tas varētu beigties letāli. Protams, dalībnieki jau apzinās, ko dara, arī Medokā distances laikā tā ir vairāk tāda vīna „pačāpstināšana”.

Dzirdēju, ka vīnu tur sāk dot tikai pēc 40. kilometra?

Nē, nē, vīns ir jau no distances sākuma! Oficiālajos dzirdināšanas punktos un katrs vietējais, kura mājai maratons iet garām, uzskata par pienākumu piedāvāt savu vīnu. Neviens jau nemēģina apvienot vīna dzeršanu ar ātru skriešanu. Šajā maratonā ir īpaši daudz tādu, kuri visu distanci nostaigā. Tur ar tādu visai pieticīgu rezultātu kā četras ar pusi stundas mierīgi var iekļūt pirmajā divsimtniekā. Pats šo maratonu veicu ilgāk nekā piecās stundās. Paskrien, parunājies ar cilvēkiem, ieēd pa ceļam vīnogas.

Labi, bet tomēr kāpēc maratons?

Maratons tomēr lielākajai daļai cilvēku, kuri skrien, ir tāds kā mazais Everests. Kad to izdodas sasniegt, var sākt skriet apkārt pasaulei. Ne gluži kā Forests Gamps, bet sākt kolekcionēt maratonus, pilsētas, galvaspilsētas. Katrs pats var izdomāt sev mērķi. Un tu pilnīgi savādāk sāc skatīties uz ceļošanu vispār. Tu ne tikai domā, kur vēlētos pabūt, bet sāc interesēties, vai tur ir arī maratons. Pasaulē maratonu kustība pēdējos gados ir burtiski uzsprāgusi. Kaut vai ja paskatās, kā dalībnieku skaita ziņā ir uzauguši lielie maratoni. Tā pati Ņujorka. Šis maratons jau ir aizsācies nebūt ne tik sen – septiņdesmitajos gados. Pirmajos maratonos skrējēju skaits tika mērīts simtos, tas milzu pieaugums ir pēdējos gados. Un tā ir ar visiem lielajiem brendiem. Ņujorka, Berlīne, Londona. Tie visi jau ir sasnieguši „griestus” – katrā vietā ir dalībnieku skaits, kuru trase var izlaist cauri, kuru ir iespējams kvalitatīvi apkalpot. Ņujorka taisa loteriju, jo gribētāju ir vairāk. Lai noskrietu maratonu, tev tā iespēja no sākuma ir jāvinnē loterijā. Pats es atceros 2004. gadu. Starts uz tilta 2 līmeņos, ir arī sadalīti vairāki starta laiki. Tādā veidā viņi spēj tos 40 – 50 tūkstošus izlaist cauri. Līdzīgu taktiku piekopj visi lielie maratoni, kuros dalībnieku skaits ir mērāms desmitos tūkstošu. Un, ja starts ir 9.00, tad tikpat labi tavam koridoram tas var būt arī 9.20 vai 9.30. Laiku ņemot elektroniski tam arī vairs nav tik lielas nozīmes, tev ir „čipa” laiks no starta līnijas šķērsošanas līdz finišam. Elitei laiku ņem pēc starptautiskajiem noteikumiem, pēc starta šāviena, pārējiem ir objektīvs „čipa” laiks. Un lielākajai daļai skrējēju tas tomēr ir piedzīvojums. Laiku zināt gribās, bet precizitāte līdz sekundei nav tik būtiska.

Kā tu pats sāki skriet?

Man pirmā saskarsme ar skriešanu un maratonu bija mācību laikā Čikāgā. Tu izej uz ielas, izej Mičigānas ezera krastā. Nav būtiski, vai tā ir darba diena vai brīvdiena – viss pilns ar cilvēkiem, visi skrien, slido ar skrituļslidām. Sajūta tāda – ja tu neskrien, ar tevi kaut kas nav kārtībā. Arī skriet maratonu neskaitās nekas īpašs. Ir Čikāgas maratons, kurā piedalās ap 40 tūkstošu skrējēju. Un nepārtraukti ir daudz un dažādi citi nelielāki mači – pusmaratoni, 30km skrējieni, triatloni. Katras brīvdienas tu vari tuvumā atrast 5-6 mačus un izvēlēties, kuros piedalīties. Ap aktīvu dzīvesveidu ir bāzētas veselas nozares, veikali, konsultanti, skrējēju klubi. Tas vienlaicīgi ir gan milzīgs bizness, gan jau dzīves veids ļoti lielai sabiedrības daļai.

Kā Čikāgā sāki skriet, tā arī aizskrēji?

Jā. Es līdz tam ne tikai nebiju skrējis, es ar sportu vispār biju uz jūs. Kādu reizi jau bumbu pamētāju, bet ne vairāk. Mans istabas biedrs universitātē bija ungārs, kurš jau bija rūdīts skrējējs. Pirmajā gadā uz Čikāgas maratonu viņam vēl sabrauca draugi, ne visi skrēja pilno maratonu, jo ir arī 5km skrējiens ar 10 – 15 tūkstošiem dalībnieku. Kopā noskrēju tos 5 kilometrus 28 minūtēs. Pašam likās kā milzu sasniegums, kaut gandrīz izlaidu garu. Gribas jau skriet ātri, bet tad tu saproti, ka trenējies neesi, sadalīt spēkus neproti. Sāku skriet regulāri un nākamajā gadā jau turpat Čikāgā noskrēju savu pirmo maratonu.

Cik ilgi un kā tam gatavojies?

Tad jau internetā varēja atrast gan ieteikumus, gan programmas dažādos resursos, piemēram, Runners World. Izdrukāju sev programmu un pēc tās arī gatavojos. Skrēju trīs reizes nedēļā. Manam maratona tempam, kas ir kaut kur 4 stundas ar minūtēm, tas arī ir pilnīgi pietiekoši.

Rīgā maratonu esi skrējis?

Neesmu, un man šķiet, ka tuvākajā laikā tas man arī neizdosies. Pašā pirmajā gadā, kad organizējām maratonu – 2007. gadā, – noskrēju pusīti. Bet jau tad bija skaidrs, ka normāli tas nav, ka organizēt un pašam skriet nav iespējams. Tā tāda ākstīšanās. Iepriekšējās naktis tu neesi gulējis, stāvi uz starta un tev zvana mobilais telefons. Organizēšana tomēr prasa baigos nervus. Pēdējais mēnesis pirms maratona, īpaši pēdējā nedēļa ir vienkārši traka. Ja mēs iesakām maratonistiem: labi atpūsties, labi izgulēties, bez stresa mierīgi sagatavoties, tad pašiem viss iznāk tieši otrādi. Vienu reizi es to pusmaratonu nomocīju ar sliktu rezultātu un sliktu sajūtu, par to, ka esmu noskrējis vāji. Bet gan jau, ka kādreiz izdosies arī Rīgā nopietni noskriet.

Vai nav tā, ka skrienot jebkurā pasaules malā tu tomēr vairāk skrien kā organizators un pirmajā vietā ir ievērot interesantus knifus, ko pārnest uz Rīgu?

Tad, kad tu sāc skriet, ir pilnīgi vienalga, kas tu esi: maratona organizators, feldšeris vai menedžeris. Līdz galam tev ir jātiek un tu ar sevi cīnies. Rezultātu arī gribās normālu. Tajā pat laikā es no jebkura maratona, ko esmu skrējis, esmu atvedis gatavas idejas, kuras var paņemt šeit Rīgā. Es to vienmēr arī atklāti esmu teicis, ka nav jākaunas pārņemt jau gatavas idejas, kas citur lieliski strādā. Tādā veidā Nordea Rīgas maratonā ir ienākušas gan tehnoloģijas, gan organizatoriskas lietas.

Vai tu vari uztaisīt savu TOP 5 no maratoniem, kurus esi veicis?

Ņujorka – tas ir maratons, kas būtu jāizbauda jebkuram, jo tāda skatītāju atbalsta nav nekur citur, tas ir vienkārši neticams. Tur tu vari justies kā filmu zvaigzne, gan dalībnieku pūlis, gan atbalstītāju tūkstoši tevi burtiski dzen uz priekšu. Ir pat vērts sevi sākumā piebremzēt.

Berlīnē tevi dzen uz priekšu paši dalībnieki. Nav tāda brīža, kad tu tīri fiziski nejustu apkārt skrienošos, negrūstītos ar elkoņiem. Ja tiec nepareizā koridorā, savā tempā paskriet tu nevari, masa tevi nes sev līdzi. Berlīni es parasti minu kā piemēru, ja kāds saka, ka Rīgā ir maz dalībnieku. Katrai vietai ir savas priekšrocības.

Ja patīk Parīze, tad, manuprāt, nav neviens īpaši skaistāks maratons. Viņiem ir izdevies trasē iekļaut visas zināmākās pilsētas vietas – Elizejas laukus, Tivolī ielu, Bastīlijas laukumu, Sēnas krastmalu. Visas ielas slēgtas, iznāk tāda garā pastaiga pa Parīzi. Knapi esi iejuties, kad maratons jau cauri. Ir līkums arī pa Boloņas mežu, kas minēts teju katrā romānā. Parasts tūrists šo maratona trasi izstaigā nevis četrās stundās, bet trīs-četrās dienās.

Ja ir kāds nopietns maratonu tūrists, tad šos maratonus vajadzētu mēģināt izskriet.

Arī Bostonu, bet tur ir kvalifikācija pēc rezultāta. Pats par sevi esmu sapratis, ka man vienīgais veids, kā tikt uz Bostonu, ir mēģināt ar organizatoriem sarunāt par došanos pieredzes apmaiņā. Ar savu rezultātu es tur klāt netieku.

Droši vien vajadzētu pamēģināt Tokiju, apskatīties, kā japāņi to lietu dara. Latvijas vēstnieks Japānā Pēteris Vaivars ir milzīgs skriešanas entuziasts, vienmēr ir popularizējis Nordea Rīgas maratonu. Pirms cunami un Fukušimas traģēdijas bija pat interese par Nordea Rīgas maratonu no vairākām lielām skrējēju grupām. Viņiem jau mēs arī būtu eksotika. Tokijas maratona limits ir 35000 dalībnieku, tas ir viens no maratoniem, kuru vienmēr ātri izpērk. Šogad loterijai pieteicās vairāk kā 280 tūkstoši.

Vēl varētu būt Honkonga, tas man pašam arī pagaidām vēl ir plānos.

No paša skrietajiem ir Roma, Ņujorka, Čikāga, Parīze, Medoka, Berlīne. Tos es arī rekomendētu.

Pirms tam neminēji Romu?

Romu skrēju šogad. Jau kuro kilometru skrienot pa bruģi es atcerējos tos, kuri uztraucās, ka Nordea Rīgas maratons vienu reizi iziet cauri Vecrīgai un 250 metri jāskrien pa bruģi. Kāpēc Rīgā maratons iet pa bruģi? Tāpēc, ka Rīgā ir bruģis. Romā tas distances apjoms pa bruģi ir vienkārši graujošs.

Latviešiem bruģis par nelīdzenu, tilti par stāviem?

Tas ir pilsētas maratons un tāpēc nevienam pat nenāk prātā mēģināt izveidot stadiona seguma kvalitātes trasi. Tā nekur nenotiek. Ja tu Rīgā nevari uzskriet pa Vanšu tiltu, tagad arī pa Dienvidu tiltu, izskriet cauri Vecrīgai, kas tad tas pa Nordea Rīgas maratonu.

Kuras būtu tās vietas pasaulē, kur tu ļoti labprāt noskrietu maratonu, bet kur to vēl neviens nerīko?

Tādas vietas vispār ir? Grūti būtu atrast. Arktikā un Antarktīdā skrējieni ir. Maksā bargu naudu. Skrien pa tādu kā zvaigzni. Sāk centrā, aizskrien 7 km, tad skrien atpakaļ un skrien 7km uz citu pusi un atkal atpakaļ. Tas, lai neaizskrietu pārāk tālu un nenosaltu. Pa Ķīnas mūri maratons ir, Sahārā ir, Dienvidāfrikā ir slavenais skrējiens, kas savieno vienu okeānu ar otru. Tur gan jāskrien vairāk nekā maratons. Uzreiz grūti iedomāties vietu, kur šodien nevarētu skriet. Skriešanas popularitāte ir savu sasniegusi.

Ar ko izskaidrojama tieši skriešanas popularitāte?

Skriešanā ir apvienots gan katra personīgais izaicinājums, gan cīņa ar sevi. Ja tu skrien, tu raidi signālus apkārtējiem, ka tu esi vesels, piekop veselīgu dzīvesveidu, esi formā. Un, kā jau teicu: ja tu kļūsti par maratona tūristu, tev ceļošana iegūst citu garšu. Daudzu apstākļu kopums.

Es vienmēr kaut kur braucot paņemu botas līdzi. Izskrienot svešā pilsētā, tu to iepazīsti pilnīgi citām acīm. Tagad jau telefonā visas elektroniskās ierīces ir, skriet svešā vietā nav problēmu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka man ir izdevies ieskriet tādās vietās un rajonos, kur es kā tūrists diezin vai būtu nokļuvis.

Protams, jānovērtē arī skriešanas pieejamība. Botas ir un aiziet. Nav vajadzīga īpaša infrastruktūra, nav jāiekārto spēles laukums. Un no savas pieredzes varu apstiprināt, ka stāsts par laimes hormoniem, kas izdalās skrienot, ir patiesība. Ja es sev ērtajā ātrumā 11 km/h noskrienu 10 kilometrus man ir tāds foršs skriešanas skurbulis. Tu pēc treniņa staipies un tev ir labi padarīta darba sajūta. Diena jau ir izdevusies. Nu, ir tajā visā kaut kas tāds īpašs.

Omes droši vien uztraucas, vai tas tomēr nav kaitīgi.

Omes jau droši vien manu vīna pabaudīšanu arī neakceptē. Katru lietu jau var darīt pareizi un nepareizi. Apdrošinātāju sapnis droši vien būtu, ka cilvēks dzīvotu absolūti drošā betona bunkurā zem zemes un neko nedarītu, katru risku samazinot līdz minimumam.

Garākus gabalus par maratonu nekad nav bijusi vēlme skriet?

Katram maratonistam jau tas jautājums – maratons noskriets, ko tālāk? – kļūst aktuāls. Un katram jāatrod sava atbilde. Vieni aiziet plašumā, sāk kolekcionēt maratonus, citi meklē izaicinājumus garākos gabalos. Vēl citi mēģina triatlonu. Bet tā pamatdoma jau laikam ir ļoti vienkārša, tu visu laiku uzturi sevi formā, labi jūties. Un kārtējais maratons vienkārši: ir atkal kā atskaites punkts, kā apliecinājums pašam sev. Man jau šķiet, ka pat lai maratonu skrietu ātri, tas jau prasa dzīvesveida izmaiņas. Tad tu nevari vēlu aizstrādāties, vīnu arī vairs neiedzersi, piektdienas vakarā ballītē sevi jāierobežo, jo otrā dienā ir treniņš. Tas viss jau saistās ar zināmiem ierobežojumiem. Priekš tāda vidēja skrējēja kā es maratona temps ap 4 stundām man šķiet optimāls, to es varu savienot ar visu pārējo, ko gribu izdarīt – pasēdēt ar draugiem, vīna glāzi izdzert. No otras puses ir jau kā ar jebkuru hobiju. Jo tu tajā dziļāk un ilgāk esi iekšā, jo nopietnāk attiecies, spraud sev jaunus mērķus.

Kā ir ar bijību pret maratonu?

Tā tam arī vajadzētu būt. Maratons ir maratons. Ir gan jātrenējas, gan tam jānobriest mentāli. Vienmēr jau būs cilvēki, kuri teiks – es izkāpu no gultas, piecēlos, aizgāju un noskrēju. Visādi var būt, bet es tā neieteiktu. Maratonam ir jānobriest un pēc tam tas ir jāizbauda. Var skriet 10 kilometrus, pusmaratonus un tad vienā brīdī katrs pats sajutīs, ka varētu mēģināt. Tam nebūtu jābūt impulsa lēmumam. Maratons ir nopietns mērķis, uz kuru iet.

Ja tas vairs nav tavs pirmais maratons, kaut kā jau noskriet var. Man pašam tā šogad iznāca ar Romas maratonu. Darbā bija daudz projektu, es, protams, trenējos, bet pirms maratona man bija skaidrs, ka es neesmu tik gatavs kā pašam gribētos. Noskrēju 4h40min. Tā kā man nekādu ātruma mērķu nebija, tad to īpaši nepārdzīvoju.

Aigars Nords ir Nordea Rīgas maratona direktors, kā arī valdes priekšsēdētājs pasākumu attīstības un marketinga uzņēmumam “NECom” un sabiedrisko attiecību uzņēmumam “Nords Porter Novelli”. Ārpus skriešanas Aigara aizraušanās ir vīns un vīnzinības, par šīm tēmām regulāri publicējas žurnālā Klubs un citos medijos.

Aigars Nords personiski saka paldies visiem Nordea Rīgas maratona ilggadējiem sadarbības partneriem – Nordea, Lattelecom, Hanzas Maiznīcas, Rimi un Adidas, kā arī sadarbības partnerim Rīgas Domei un ikvienam partnerim, kas iegulda savu laiku un enerģiju, lai pasākums varētu notikt. Bez partneru uzticēšanās un ieguldījuma pasākums nebūtu iespējams.

19 komentāri rakstam Nordea Rīgas maratona Nords

  • sm72 sm72

    Forša intervija. Taču man vienmēr ir pārsteigusi situācija, kad ir divas ne visai kopā saderošas sirdslietas, kas manā skatījumā ir skriešana un vīna baudīšana:) Varbūt tā ir taisnība, ka īsti vīna baudītāji nenorij vīnu, bet tikai paskalo muti. Līdzīgi, kā īstenie makšķernieki atlaiž zivis vaļā pēc izmakšķerēšanas:)

  • elie elie

    Paldies par interviju! Man ļoti patika. Uzzināju daudz ko jaunu. Piemēram, man nebija ne jausmas, ka ir tāds vīna maratons, tas kaut kā šķiet pilnīgi ačgārni, bet saprāta robežās jau varbūt tas ir forši.
    Izlasot šo interviju, kaut kā uzreiz pārņēma tāda laba sajūta, ka mums Latvijā ir tāds pašiem savs liels vērienīgs maratons, kas droši vien ar katru gadu kļūs aizvien vērienīgāks un ka organizatori tiešām cenšas to pilnveidot un attīstīt. Tā tik turpināt!
    Nevaru sagaidīt, kad piedalīšos savā pirmajā Nordea maratonā nākamgad :) Tiesa gan, pusmaratona distancē, bet tomēr.

  • Dainis Mors Dainis Mors

    Skriešana un vīna baudīšana ir savienojamas lietas, ja mērķis nav uzstādīt personīgo rekordu. Es ceru, ka kādreiz tajā piedalīšos kopā ar kādu foršu kompāniju. Sagatavosim atbilstošus tā gada tēmai tērpus, paskriesim, iemalkosim vīnu, padzīsim jokus, ja nevarēsim paskriet, iesim. Tas pasākums manuprāt ir lielisks.

  • sm72 sm72

    Daini, foršā kompānija ir noslēpusies šeit: http://www.marathondumedoc.com/ :D

  • Jānis

    Intervētājs varēja pajautāt par Nordea maratonam piešķirto IAAF Bronzas nozīmi. Jo cik zinu, daudziem radās neizpratne, par ko Nordea maratons tādu saņēma?

  • >>sm72 – foršs “skrējējs” Medokas lapā )) ! Uz reiz skaidrs, kāds ir trases rekords- divi polši ezerā, apmēram pa vidu :) bet arī ko tādu vajag. būs izdevība – braukšu. nopietnība apnikusi!

  • Man šķiet, ka vīna baudītāju ar vīnu dara tieši to kas ar vīnu jādara. Mūsu pašu Aivars taču vispār skriet neiet, ja finišā nav nolikts alus. Kāpēc tas nevarētu būt vīns vai kas cits ar skriešanu nesavietojams?

  • Aivars703 Aivars703

    Signi, es Alu lietoju tikai PĒC skriešanas. Godīgi sakot, es nezinu kā var noskriet Maratonu pa ceļam baudot vīnu. Man pat pie ļoti mazām devām ir grūti nopietni sportot. Tā kā reibums, kaut neliels, dara savu – atslābina muskuļus un prātu, jākoncentrējas krietni vairāk nekā parasti, un tas rada papildus slodzi un galvas sāpes, nevis patīkamas sajūtas. Tāpēc es alkoholu cenšos ierobežot pat pirmsstarta dienā un notiekti mača dienā. Pat pirms treniņa nedzeru Alu. Jo efekts pārvēwršas par defektu.

  • sm72 sm72

    Pieņemu, ka tas vīns tiek dots drosmei, jo cik atceros braucot caur šo apvidu, tur līdzenu vietu nav:)

    No otras puses vīnu, kuru tur dod dzirdināšanā Aigars gan jau neiekāro, jo vīns atšķiras no vīna. Taču šeit parādās mūžsenā pretpolu patiesība. Ja nebūtu šādu “Medokas maratona vīnu”, “feinšmekeri” nezinātu, kas ir labs vīns:)

  • Edgars Simanovičs Edgars88

    Paldies par interviju! :)

  • Aigars Nords

    Paldies Signim par interviju! Apbrīnoju viņa pacietību atšifrējot šo garo sarunu, domāju, ka tas bija vismaz tikpat grūti kā noskriet maratonu :-)!

    Lasīju Jūsu domas un radās daži komentāri.

    Vīns un sports vienlaicīgi, uzsveru – vienlaicīgi, nav savienojamas lietas. Punkts. Bet, vīna baudīšana un sports kopumā, savukārt, ir savienojamas. Pat papildinošas nodarbes. Ja nesporto vai neskrien, tad visticamāk, kā vīna baudīšanu (un tai sekojošo ēdienu gatavošanu un baudīšanu) nemaz nevari atļauties. Man, piemēram, patīk gatavot, garšīgi paēst un pie vakariņām pilnīgi noteikti baudīt vīnu. Tieši tāpēc jau sen sapratu, ka, ja man nebūtu skriešanas, es ātri vien apveltos kā tāds omulīgs Karlsons.

    Medokas maratons ir leģendārs un, ja ir iespēja, piedalieties. Tomēr, lai arī varētu likties, ka tur visi skrien streipuļodami, tā nav. Īstenībā Medokā neviens tā īsti nemaz neskrien (vai vismaz neņem šo “maratonu” nopietni tādā klasiskā skriešanas izpratnē) tāpēc, lai vajadzības gadījumā varētu padegustēt, pačāpstināt, norīt kādu malku vīna un pabaudīt visu to, kāpēc Medoka ir slavena. Lielākā daļa dalībnieku saprot, ka Tu nevari dzert vīnu un pēc tam mēģināt turēt savu ierasto 5:30/km tempu :-)

    Veiksmi visiem startos 2012.gadā! Un, protams, tiekamies treniņos un uz starta 20.maijā Nordea Rīgas maratonā!

  • 2 reizes pats esmu skrējis Medokā tieši pateicoties Aigara Norda rakstam anothertravelguide.com, par ko Aigaram liels paldies !

    Pirms tam biju noskrējis klasisko maratonu, un likās , ko tālāk – skriet 100km ? Bet varbūt skriet savādāk ?

    Medokas maratons ir pēc manām domām vislabākais veids kā veikt savu pirmo maratonu, jo tur nav stresa par rezultātu, ir vīns un garšīgi ēdieni. Atmosfēra vienkārši neaprakstāma. Un laika limits 6:30 :-) Tajos daudzumos vīns tiešām nav kaitīgs – tur jau notiek izgaršošana, bet ja nepatīk vīns – ir pieejams ūdens.

    Video no trases 2010 gadā: http://www.youtube.com/watch?v=m_l163zFscc.

  • paldies Signim par lielisko interviju un Aigaram par izsmeļošām atbildēm … skats uz maratonu, kā tādu, man ir līdzīgs …

    Edgar, es neteiktu gan, ka ieteiktu pirmo maratonu skriet Medokā, ja gribat izbaudīt maratonu kā sacensību, tad šis variants man neliekas nopietns … ir jābūt sacensībai, kaut vai ar sevi, nevis vienkāršā pastaiga pa distanci … var jau likt uzstādījumu, “vienkārši tikt līdz finišam”, bet šis nebūs no tiem gadījumiem … šie vairāk ir vīna svētki ar skriešanas elementiem … un neizbaudīt vismaz mazliet maratona sienu, tas nav interesanti :)

  • Mošķis: Ma jau liekas, ka katram, kas pirmo reizi skrien maratonu, galvenais mērķis ir tikt līdz galam, jo sajūtas pēc 30-35km ir pirmo reizi un tu nezini, kā tavs organisms noreaģēs.

    Janeks ar Irēnu (otri divi Flinstoni), pagājušā gadā noskrēja pirmo maratonu tieši Medokā – uz klasisko viņi nekad nebūtu pierunājami, kaut arī abi ir pieredzējuši orientieristi un slēpotaji, kas arī klasisko var mierīgi noskriet – bet vai vajag ?

    “Sienu” un “cīņu ar sevi” tāpat var izbaudīt ;-)

    P.S.
    Bez skriešanas (ejot) Medoku nevar paveikt kontrollaikā 6:30h

  • Orientieristi? Slēpotāji?:))) Ar to arī vajadzēja sākt … šī tauta tiešām ir iznesīga, i ne maratonu vien var pieveikt:) Tas, ka viņiem parasts maratons liekas pārāk apnicīgs, tas arī man ir saprotams, ne jau paša maratona dēļ viņi brauca :)

    Edgar, bet vai šāds maratons ir paredzamāks par “maratonu-parasto” un vai pirmoreiz skrienot kāds zinās reakciju uz vīnu un pārējiem kuņģa kairinātājiem, ko pa ceļam tas ņems pretīm?! Tas nav tik vienkārši. Iedomājies pats, pārējie ik pa brīdim kaut ko pagaršo, bet viņi neko?! Tam nu es negribu ticēt … :)

    P.s. pa 9:12/km … tas ir kaut kas no orientēšanās bez kartes … kur orientieri ir klāti galdi :) par īstu skriešanu pieredzējušam sportistam es to nenosauktu :)

  • Dainis Mors Dainis Mors

    Vīna maratons un Monblāna maratons varētu būt kā divi pretpoli. Vienā piedalās savu maksimālo iespēju pētnieki, romantiķi un iespējams pat kāds mazohists, otrā dzīves baudītāji. Ko nu kurš meklē, to atrod. Katram sava niša. Parasts maratons varētu būt tiem pretpoliem pa vidu.

  • Vai arī var teikt tā – vienā piedalās dzīves baudītāji, bet otrā toties var dabūt pagaršot vīnus.. ;)

  • Spidey4fun Egnz (Edž, Edžiņš)

    Super intervija! :)

  • Paldies par interviju. Patīkami iepazīt organizatoru domas par pasākumu.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.