Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Kalifornijas piedzīvojumi maratonista gaumē

San Francisco Marathon

Laba diena visiem Latvijā un ārpus tās!

Pazudušais dēls ir atgriezies no pardīķa piedzīvojumiem! Esmu veicis gana garu ceļu uz savu 5.maratonu un ceru, ka mani fani nebūs vīlušies. Bet pa priekšu – nedaudz vēstures par manu ceļu uz šo tālo pasaules malu.

Iz vēstures

Ja es teiktu vēl pāris gadu atpakaļ, ka es šogad noskriešu kaut kur pāri dīķim maratonu, maz būtu tādu cilvēku, kas tam noticētu, jo  viss mans dzīvesveids un skats uz to nemaz nenorādīja. Uz skriešanu kāres nebija gandrīz nekādas – sēdot pie datora birojā biju apvēlies ne pa jokam. “Jauniešu” gados par svaru nedomāju – mani 65-70 kg tika turēti bez liekām problēmām. Tāpēc, arī rezultāti garajos gabalos bija pavisam citi – pēdējie oficiālie manis iespētie un piefiksētie dati par Ozolnieku pusmaratonu 1994.gadā, kas pie viena arī esot bijis Latvijas čempionāts – 1:36:05. Bet tajā pašā gadā skrietais Tautas Dziesmas Maratons veiksmīgi pabeigts ar rezultātu 3:33:16. Nekas īpašs – bet man kā tīrākajam amatierim, kas skrēja tīri prieka pēc, gana labs rezultāts.

Tātad, nāca 2008.gada pavasaris. Meklējot kādu informāciju par skriešanas aktivitātēm Latvijā, pavisam netīšām uzdūros uz Sigņa blogu, kas nu jau ir transformējies mums visiem zināmajā un mīlētajā www.noskrien.lv. Informācija priekš manis, kā medus burka izsalkušajam lācim pēc ziemas migas. Jutu, ka emocijas pēc senām bizošanas aktivitātēm ir dzīvas, tāpēc iesaistījos diskusijās. Bet, kad Signis deva mājienu par skriešanu pie datora un ap to, paskatījos spogulī, nosvēros (95kg – sava veida atskaites punkts) un nevarēju atrast nevienu iemeslu, lai nedarītu to reāli. Bija griba kustēties, un kustēties skrienot, jo amerikāņu džoggings (jogging) mani neinteresē (veselības bojāšana skrienot), nūjošanai vēl esmu par jaunu un bloga autora apņemšanās noskriet maratonu bija kā papildus dzenulis. Dienas otrā puse pie datora bija kļuvušas par mocībām – uz miegu sāka vilkt jau pēc trijiem pēcpusdienā, kur nu vēl visi papildus “labumi”. Grūti?! Jā!!! Piespiest sevi paskriet, kad tajā laikā rāda labu filmu, vai kāds cits „svarīgs” iemesls nav vienkārša lieta. Nolēmu atgriezties aktīvajā skriešanā, kas nozīmē ne tikai treniņus, bet arī piedalīšanos sacensībās. Vienkārša skriešana pa pludmali, skatoties uz meitenēm, nav slikta lieta, bet maz interesanta, it īpaši, ja īsti vēl nav ko rādīt :)) Lai varētu redzēt savu progresu, gribas vismaz kaut nedaudz sacensību adrenalīna.

Pēdējos gados, neskatoties uz ekonomiskām un citām ķibelēm pusmaratonistu skaits aug kā sēnes pēc lietus. Kurā interneta resursā vien nelasi – “gribu noskriet pusmaratonu”, mazliet ekstremālākie iesācēji plāno uzreiz maratonu. Manā uztverē, 1/2-maratonu, bez veselības problēmām, var noskriet jebkurš vesels cilvēks,  sistemātiski trenējoties. Mani tāda lieta interesē, bet sirdī esmu palicis maratonists un pusmaratons ir līdzeklis ceļā uz to. Tāpēc, skriešanas aktivitātes virzu tiešu šajā virzienā. Pirmkārt jau vienkārši jāsāk skriet un lielākie pretinieki ir liekais svars un pēdējo gadu mazā aktivitāte. Ja varu tikt galā bez problēmām ar pusīti, pilnais maratons nekur no manis neaizmuks :) Gribas sagatavoties tā, lai maratonu varētu veikt ar pietiekami “komforta” sajūtu.  Vai šādu apzīmējumu var piemērot attiecībā pret maratonu?! :)

Ir sava vēsture arī mēģinājumiem atgriezties skrējēju rindās un pat ne tik ļoti sena. 2005.gads – lai arī pieveikta distance – treniņprocess ceļā uz Berlīni bija gana grūts un kļūdām bagāts. Maratonu man toreiz izdevās pieveikt! Jā, es to biju izdarījis!!! Bet par kādu cenu?!

Maratona tūrists

Trenējos toreiz, kā vienmēr, vienatnē. Skriešanas apavus, it kā biju iegādājies jaunus, bet kvalitāte … ui, pat negribas atcerēties – zināma firma, bet otrreiz tādu modeli nepirktu, un nevilktu, lai man pakaļ par velti sviestu – tagad saprotu, tik gariem gabaliem tie bija vienkārši nepiemēroti, pastaigai varbūt noderētu. Tie saucamie “konsultanti” veikalā, tik vien zināja teikt, ka esot priekš skriešanas domāti. Mūkot no karstuma, trenējos pa asfaltu parkā un pamatīgi satraumējos. Manas pēdas īsti vēl nebija radušas skriet pa tik cietu virsmu un papildus vēl ātri. Visu laiku biju izmantojis pludmali, bet par asfaltu īsti biju piemirsis. Savu melno darbu veica arī liekais svars. Tā kā biļetes uz lidmašīnu bija nopirktas, dalības maksa samaksāta un Berlīne agrāk netika skatīta, tad nu šis “tūrisma” maratons nebija atliekams. Riskējot ar vēl lielākām problēmām, pēc 10 dienu rehabilitācijas zem pieredzējušas masieres ķetnām, turpināju gatavoties. Atgriezos uz “skrejceļa” – esmu atmests, pēc visiem treniņu likumiem nevis par 10 dienām, bet reāli zaudējot visas  20. Rezultātā – kilometrāža tiek noskrieta minimāla un vien pietiekama, lai veiktu maratonu, bet ne vairāk. Uz Vāczemes metropoli braucu ar vienu domu – tikt līdz galam un to arī izdaru – 4:40:20. Ne uz ko vairāk arī necerēju. Emocijas, kā jau pēc lieliem skrējieniem. Dalībnieku skaits ap 40 000. Starts visiem vienlaicīgi –  7. starta grupā, tāpēc starta līnijai pāri tiku mazliet vairāk par 7.minūtēm,  un tad arī tikai tāpēc, ka spēju atrast “caurumus” startējošo rindās. Distances laikā ir tik lielas skrējēju masas, ka, lai ar kādu saprātīgu ātrumu neskrietu, visu laiku kādu apdzen, vai arī kāds apdzen Tevi :) Fantastisks atbalsts no skatītāju puses dod papildus spēku. Gribot-negribot bija jātiek līdz galam.

Tādam, kas agrāk ir skrējis ap 3,5 stundām, šāds rezultāts izklausās pēc tūrista ātruma. Sevi mierinu ar to, ka pārāk daudz šajā pasākumā bija veikts ekspromtā. Sagatavošanas cikls – fiziskais stāvoklis, ekipējums un daudzi citi sīkumi tā vien vilka uz tādu rezultātu. Tāpēc pārāk neskumu un atgriežoties mājās turpinu trenēties. Un tomēr,  manu apņemšanos atgriezties skrējēju rindās uz ilgāku palikšanu nogremdē pamatīga saaukstēšanās un iestājoties apātijai – nākamie 3 gadi paiet bez skriešanas aktivitātēm. Bija mazliet zudusi motivācija, bet mēģinājumi pieveikt slinkumu trenažieru zālē, pēc kāda laika, atduras mazā alerģijā pret dzelžiem. Gribu elpot skābekli, nevis kaimiņu sviedrus! :) Nē, mazumā tā lieta ir pat nepieciešama, bet lai darītu cauru gadu vienu un to pašu – negribas.

Mūsdienas – atgriešanās kustībā

Atgriežamies pie mūsu auniem, tas būtu uz 2008.gada 24.jūliju. Iesākums, kā jau vienmēr – caur ērkšķiem pie zvaigznēm. Knapi velkoties treniņos pēc sistēmas – skrienu, eju, atkal skrienu un atkal eju … un noskrienot Kuldīgas pusmaratona’08 satelīta skrējienu. Šā paša pasākuma ietvaros saņemu novērtējumu no vienas “ekspertes”, ka es pēc sportista nu nemaz neizskatos un nez vai no manis kas sanāks. Sava taisnība jau ir – skats no malas ir tāds, kāds ir. Lai arī esmu svaru zīmē dzimis, esmu spītīgs kā auns un apsolos nākamajā gadā noskriet arī lielo distanci.

Nākamie pavērsieni karjerā: VSK Noskrien pirmās kopīgās kolektīvās aktivitātes jau kā komandai – Nike skrējiens Mežaparkā. Nav  garā sprinta ātruma, bet emocijas lieliskas, kas tikai liecina, par to, ka es to gribu un man patīk  skriet. Sm72, marciks un laumuciic mani atbalsta un tas ir tas, kas man nepieciešams. Mazliet jūtos kā “trešais ritenis”, bet tieši pēc trešā komanda biedra arī tiek skaitīts komandas rezultāts. Ar šiem mačiem manām Adidām ir laiks iet pelnītā atpūtā – savu zolīdumu tās ir atstājušas treniņos un sacensībās. Tāpēc, iespaidojoties Pikola rekomendācijai un “atlaidei” iekš Nike veikala, kas uz Brīvības ielas, iepērku 2 pārus Nike botas – vienu sacensībām, otru it kā cross-training variantu (uz šīm botām skatos kā uz ziemas/krosa variantu, jo pavīd doma, ka šī ziema nebūs no tām, kuru es izlaidīšu).

Gribu maratonu un ar nopietnu rezultātu!  Negribu sasteigt, jo iepriekšējais maratons savu psiholoģisko ietekmi ir atstājis visai nopietnu un orientējos tik uz nākamo rudeni. Piedalīšanās Rīgas maratona ’09 klasiskajā distancē man tanī brīdī liekas nedaudz utopisks – ziemā pārāk ātri nepaskriesi.  Domas vairāk velk uz rudeni – Valmieras Maratons varētu būt gana laikā. Trenējos, maksimumā izspiežu 16km. Ātrums treniņos visai lēns un ātrāk par 6 min/km nu nekādi negrib vilkt. Ak, jā – esmu gandrīz par “profesionāli” kļuvis. Uz Dzimšanas dienu tieku pie Sigņa prezentētā un manis sen kārotā Garmin firmas rokas datoriņa Forerunner 305. Man visvairāk nepieciešams ir pulsometrs un tempa “attēlotājs” :) Nerunāsim par distances mērītāju un skatīšanos internetā, kur nav nepieciešams kalibrēt ierīci, jo satelīti visai precīzi nosaka arī to – tās visas ir ekstras, lai arī ļoti patīkamas un noderīgas :)) Cenšos sev koriģēt treniņos  pulsu – pie viena, vieglāk vest savu dienasgrāmatu, kur tiek uzskaitīti visi skrējieni, neatkarīgi no svarīguma. Dienasgrāmatas vešana dažādos formātos man ir palikusi no jauniešu  laiku ieradumiem, un ir kā papildus stimuls treniņiem. To iesaku darīt jebkuram skrējējam un pats to turpinu darīt arī pašlaik. Tiesa, esmu palicis slinkāks, jo nav jāvicina pildspalva, gandrīz visu paveic dators :)

Lai kliedētu savas šaubas par treniņu efektivitāti, piesakos Ozolnieku 1/2maratonam. It kā, pēc manām domām nedaudz par agru – tomēr tas velniņš tirda. Zinu, ka līdz finišam tikšu, bet par rezultātu esmu gana piesardzīgs un nospraužu pieticīgu mērķi – 2:15:00. Ar Indras palīdzību esmu fantastiski ātrs un rezultāts tiek fiksēts zem 2:00. Ir jaunas emocijas. Beidzot ir ātrums. Tiesa, apzinos, ka tas tik vienkārši neiet cauri – pulss skrienot šādu distanci ir par augstu, jo treniņu garo kilometru ir par maz. Tam arī savas sekas – atgūšanās pēc sacensībām prasa lielāku laiku, nekā tam būtu jānotiek normālos apstākļos.

Ziemas priekus baudot un maratonu plānojot

Ar to mana atgriešanās 1.sezona skriešanas sezona, kas ilga tikai 3 mēnešus, ir beigusies. Pēc visiem kanoniem, laiks pāriet ziemas režīmā, vai pat vienkārši atpūsties novembra mēnesi.  Pārāk neesmu piekusis  un nākamās sezonas “lēno” un garo sagatavošanas posmu sāku uzreiz. Ļepatoju vienu treniņu pēc otra. Kilometrāža mēnesī pārkāpj atzīmi 200km. Daudz, bet ar veselību ir viss kārtībā. I kājas velk, i pulss turas normas robežās. Parādās pirmās gargabalnieka-maratonista pazīmes – garie kilometri. Sava un sveša pieredze saka – baigi nepieciešama lieta. Arī svars diezgan labi krities – esmu šķīries no 8 kg. Īsi pirms Ziemassvētkiem tieku skaidrībā arī ar jautājumu par manu nākamo maratonu. Latvija man tomēr nespīd. Kopā ar radiņu apciemojumu maratons tiek nozīmēts uz nākamā gada  26.jūliju – skriešu San Francisco maratonu. Kā es saku  – “savienošu patīkamo ar patīkamo”. Samaksāju caur internetu dalības maksu. Maratona mājaslapā izdaru secinājumus – uz ko tad esmu parakstījies: gana “līdzena” distance – Valmierai būtu jāatpūšas tādam pārspēkam. Uz jautājumu anketā, par iespējamo starta grupu – nospraužu mērķi – zem 4:15 – nav nekas dižs un tomēr mazliet baidos par kalniem. Nākamā grupa sākas ar 4:00, bet par tādu rezultātu nav iemesla sapņot.

Jaunais gads sagaidīts, bet 1.janvāris vainagojas ar 11km pa sniegotu, bet visai pieejamu Piejūras parka celiņu. Vadoties pēc kāda veca “ticējuma” secinu, ka šis gads būs visai ražens uz kilometriem, jo slinkums nav mani pieveicis gada pirmajā dienā :) 2009.gads nāk ar daudziem kilometriem, kurus es pacietīgi tipinu pa parku, jo apstākļi treniņiem ziemā  priekš Latvijas Liepājā ir gandrīz ideāli. Tieku arī pie samērā lēta ziemas skriešanas apģērba un piedevām visam – es vairs neesmu vienīgais VSK liepājnieks. Viens pēc otra pievienojas Kampars, edGars un kofeīns – ļoti labs papildinājums klubam. Šāda kooperēšanās treniņos un sacensībās ļauj paveikt ieplānoto sagatavošanās periodu ar daudz lielāku iedvesmu un pārliecību + visam – no malas tak labāk redzams un padoms gana var noderēt. Tik pat interesanta man ir  VSK kolēģu maratonu pieredze. Kampars viesojas Barselonā, bet Romas maratons Sm72 izpildījumā liek pārdomāt savu sagatavošanās stratēģiju mazliet rūpīgāk  – vairāk pievēršot uzmanību tieši kalniņiem. Ziema ar garajiem kilometriem – tas ir labi, bet arī ātrumam ir nepieciešami savi izkopšanas treniņi. Lielāko daļu no tiem es veicu sacensībās. Sacensības-ātrumtreniņi Grīziņkalnā/Mežaparka ekstremālā pusīte/Turlavas sprints, 2 kalna “posmi” Cēsīs + Šmerlis, visam beidzot – fantastiski masveidīgais pusmaratons Nordea Rīgas Maratona ietvaros – pakārtoti galvenajam sezonas startam. Virgas kalns kopistiski tiek apciemots vairākas reizes. Bija grūti, bet augstāk  minētajos mačos, it īpaši, pēdējās sacensības Cēsīs, kur pārī ar Pikolu veicam visai interesantus konkurentu apdzīšanas manevrus, rāda, ka ir progress. Ir parādījusies pārliecība par to, ka vells nav tik mells un kalni nav tik bīstami, kā viņus mālējam :)

Pirmsmaratona treniņcikls

Tā kā visu ziemu esmu skrējis, tad nolemju pirmsmaratona  sagatavošanas ciklu  noteikt  12 nedēļu garu. Kā jau lielākā daļa no kluba biedriem, startēju Rīgas Maratona pusmaratonā distancē – bet pašam ne mazāk interesē citu maratonistu sniegums.  Citam labāk, citam veicas sliktāk – bet tas ir maratons un redzu, ka jokot ar to nedrīkst. Pat Kampars, ar lielisku rezultātu  un augsto vietu kopvērtējumā, šķendējas par pieļautajām kļūdām. Kā teikts, neviens nav perfekts un mācāmies ne tikai no savām, bet arī no svešām kļūdām – tas izmaksā daudz lētāk :)

Kilometri krājas ar vien straujāk, jo bez garajiem gabaliem 25-35km neiztikt. Par to esmu pārliecinājies savā praksē. To saka maratonam veltītie specializētie lasāmgabali un man nekas cits nepaliek, kā pakļauties disciplīnai. Biju izvēlējies aptuvenu plānu no runnersworld.com + korekcijas ievieš studijas, darbi un protams, paša maratona norises vieta un laiks. Maija viducī nojūdzas mans ikdienas sabiedrotais – Garmin  īsti negrib slēgties iekšā un parasta programmatūras pārinstalācija neko nedod. Esmu spiests uz laiku pāriet pie senām metodēm – laiku fiksēju ar aizlienētu pulksteni, bet pulsu paretam pārbaudu pēc vēl senākas tēvu tēvu metodes ar pirkstu palīdzību. Pats vaininieks tiek aizsūtīts pie ražotāja un gaidāmais atgriešanās laiks varētu būt tikai Amerikas tūres sākumā ierodoties mītnes vietā. Treniņu distanču garumi, lielākoties, ir nomērīti  jau agrākos treniņos. Ja apnīk standarta distances, pamainu ceļu un distances garumu nosaku ar tā paša runnersworld.com iebūvēta distanču veidotāja palīdzību.

Garie gabali ir tie, kas prasa savu pacietību un savā ziņā ir paši interesantākie.  Šajā jomā man Liepājā nav pārāk lielas izvēles – dodos Bernātu virzienā pa Klaipēdas šoseju. Pludmali šādiem nolūkiem neizmantoju, jo maratons notiek pa asfalta segumu. Šim principam cenšos arī pieturēties. Viens no interesantākajiem garajiem treniņiem notiek pašos Bernātos. Uz starta līniju aiztransportē un dzeramos palīdz izvietot Kampars, bet pats aizbrauc atpakaļ Liepājas virzienā. Cīnos ar apli 5,7km garumā. Dzeramo punkti izvietoti ik pēc 2,5 km – reāli lietoju tikai starta punktā. Noskrienu 34,2 km necerēti ātri – vidējais uz kilometru sanāk 5:35.  Prātoju par to, ka, ja šādu ātrumu varētu saglabāt maratonā – būtu ideāli :) Pēdējās sacensības notiek Cēsīs, bet treniņu pirms izlidošanas no Latvijas aizvadu pie Ventas krasta – pusmaratons vietējā gaumē.

Tajā pusē lielajam dīķim

Pāri okeānam dodos gandrīz 2 nedēļas pirms maratona, jau 14.jūlijā – paredzēti vairāki ģimenes pasākumi. Maršruts: Rīga-Frankfurte-San Francisco. Tiešā reisa no Latvijas nav. Nepilnas 2 stundas līdz Frankfurtei, kas pie Mainas – sīkums. “Lufthansas” lidmašīnas apkalpe un personāls ir līmenī – manas snaudiena 30 minūtes vēl vairāk samazina īso lidojumu. Mazliet pastaigājoties pa terminālu atrodam arī nākamo vedēju – “United Airlines”. Pēc jautājumiem par ceļojuma mērķiem un apmešanās vietu – visas formalitātes nokārtojam ātri. Lidojums mazliet vienmuļš – 10 ar 1/2 stundas. Skatos vienu no en-tajiem video. un ik pēc pāris stundām cenšos izlocīt kājas pastaigājoties pa salonu. Lidojam pa visai interesantu trajektoriju – daļu veicam pāri Ziemeļu brīnumam Grenlandei. Nez kāpēc, es pa šo laiku neiemiegu. Man tas ir liels ieguvums, jo galamērķi – gultu sasniedzu ap 10-iem vakarā pēc vietējā laika un aizmigt nav nekādu problēmu. Aklimatizācija iznāk ideāla. Vietējā ritmā (Klusā okeāna laiks ir mīnus 10, salīdzinot ar LV laiku) iekļaujos vien pāris dienās.

Par to, ka San Francisco nav vienkārša pilsēta – esmu dzirdējis jau iepriekš. Ja pati pilsēta ir aptuveni 800 tūkstoši, tad ap to līča rajonu ir vesels lērums lielāku un mazāku pilsētiņu. Te pat pāri Golden Gate tiltam, kuru man būs lemts 2x šķērsot maratona laikā  ir Ouklenda (Oakland), kur bāzējas mūsu slavenā NBA spēlētāja Andra Biedriņa klubs “Golden State Warriors” .  SF ar šīm satelīpilsētām savieno ērts braukšanas apakš/virs zemes līdzeklis, ko te sauc par BART (Bay Area Rapid Transit) –  bet mēs to saucam par vienā mums saprotamā vārdā – metro. SF – pārsvarā, ir finanšu centrs. Daudziem no saviem guļamrajoniem uz darbu daudz ērtāk ir braukt ar šo metro, novietojot pie stacijas stāvvietas savu mašīnu. Braukt ar personīgo mašīnu ikdienā uz SF ir jābūt īpašam mērķim un ir visai neērti. Bezmaksas stāvvietu ir visai maz – maksa dienai izdevīgā vietā ap 30$. Pareizinot ar darba dienu skaitu un redzot, ka pie metro mājvietas rajonā maksa ir tikai 1$ – izdevīgums ir acīmredzams. Papildus 4$ būtu jāmaksā par braukšanu pāri tiltiem virzoties pilsētas virzienā. Atpakaļ  ceļš pāri tiltam ir par brīvu – šādi tiek stimulēta metro izmantošana un šosejas ir mazāk noslogotas, vismaz darba dienās.

Savi interesantumi ir arī klimatiskajos apstākļos. Mani draugi un radi izdzirdot, ka es braukšu uz maratonu SF, un vēl jūlija mēnesī, bija mazliet šokēti, jo vasara  Kalifornijā tiem asociējas ar lielajiem karstumiem un ugunsgrēkiem.  SF un līcis izceļas ar to, ka laiks jūlijā ir līdzīgs Latvijas jūnijam, kad vidējā dienas temperatūra nav augstāka par 15-24C. Dodoties uz pašu SF ir jābūt gatavam vilkt mugurā jaciņu un garās bikses. Tiesa lietu tur nesagaidīt.  Pēdējais lietus esot bijis aprīļa mēnesī un šajā laikā tā ir reta parādība. Izbraucot no šī rajona ar auto kādu stundu uz vienu vai otru pusi – temperatūra velnišķīgi mainās uz augšu +30-40C.

SF līča rajons, Ziemeļkalifornija

Mana mājvieta ir Berkeley(Berklija) – pilsēta atrodas mazliet vairāk uz Ziemeļiem no SF un ir Kalifornijas Universitātes mājvieta. Šī pilsētiņa, būtībā, ir studentu un labi situētu cilvēku paradīze. Jo augstāk atrodas īpašnieka māja, jo dārgāka tā ir. Piekļūšana pie tāda mājokļa ir mazliet “uzjautrinoša”  –  jāpieveic daudzi kalna ceļu serpantīni – varbūt tie nav tik stāvi, kā lielajos kalnos, bet izbūvēt tādu māju un lietot to ikdienā ir manā uztverē mazliet ekstremāli.  Dažam tādam miteklim vispār nav piebraukšanas ceļu un lielākus vai mazākus pirkumus jāpiegādā ar speciāli izbūvētiem pacēlājiem.

Ierodos un metos iekšā treniņos, jo te mani jau sagaida jauns Forerunner 305, pēc kura jau biju tik ļoti noilgojies, ka gandrīz vai apraudājos. Man, te svešatnē, nebūs jāzīlē par attālumiem un skriešanas ātrumu, kur nu vēl pulsa mērījumi. Aparāts jauns, jo neviens šos aparātus neremontē un parasti, ja tā nav klienta vaina, tiek izsūtīti jauni aizvietotāji.

Sarkankoku ielenkumā

Sarkankoku ielenkumā

Tik pat gaidīts ir jaunais ASICS Gel-Kayano 15 botu pāris, kuru noriskēju un pasūtīju caur internetu. Jau Šmerļa  kauju laikā notestēju pēdas un nolēmu, ka reiz jātiek pie daudz sakarīgākiem apaviem, kas ļauj nedomāt par to, kādas būs kājas skrējiena laikā vai pēc tā. Maratonam tas ir dubulti svarīgi. Ja pusmaratonam bieži pietiek ar vienkāršākiem modeļiem, tad maratonam ir pavisam kas cits – kājas pēc 25-30 kilometra jūt daudz nopietnāk asfalta segumu. Izrādās, manām pēdām ir nepieciešama papildus stabilitāte. Sportlat specializācija ir ASICS un, kā man piemērotu modeli, piedāvā no Kayano sērijas, vai vismaz  3000. modeli. Mans daudz piedzīvojušais Nike duets tiešām ir tik ļoti cietis, ka prasoties prasījās pēc aizvietotāja. Pretēji maniem priekšstatiem par jaunu botu iejādi pirms maratona, gribu veikt eksperimentu un iespējams, tomēr skriet ar jaunajiem apaviem. Agrāk, paklausot pieredzei, centos savus braucamrīkus pirms maratona vismaz dienas 30 apbružāt. Te ir vien 12 dienas, bet iespaidojos no Cēsu  otrā skrējiena “Expo” – veikala “Maratons” pārdevēja teiktā un nolēmu riskēt. Par to, vai tas būs prātīgs lēmums – varēsim griezties pie vēstures, kura man pašam vien būs jāraksta, skrienot pa Kalifornijas ceļiem un takām.

Tā kā laika līdz maratonam ir daudz, tad joprojām trenējos – pārsvarā vakaros, pa dienu pasākumu pietiek – esam pabijuši dažādās, man kā latvietim, eksotiskās vietās. Cenšos atrast maniem treniņiem labvēlīgas trases. Kur vien nepaskaties – ielas virzās … vai nu uz augšu, vai uz leju. Kur atrast kādu līdzenu trasi? Laikam jau, tikai stadionos vai tenisa kortos. Pirmās 2 dienas izmēģinu ielas ap Universitāti un pagriežu uz līča pusi – kopā ar mājupceļu sanāk visai prāvs gabals, bet tas man īsti nepatīk – jāšķērso pa speciālu gaisa pāreju liela maģistrāle. Nepatīk visai apjomīgais vienlaicīgi “elpojošu” mašīnu skaits:( un skriet gar līci tādā pavadībā … Nākamās dienas dodos pretējā virzienā – kalnos! Nav viegli, toties interesanti. Vienu vakaru, pirms skrējiena izplānoju iegriezties iekš dabas parka ar nosaukumu “Tilden park”. Viens būtu izplānot, otrs to realizēt. Nomaldos pagrieziena punktā – izrādās, esmu pazaudējis ieeju parkā, kā vēlāk izrādās, tā ir visai meistarīgi noslēpusies aiz koka. Esmu pagriezis virzienā, kurš ved pamatīgi kalnā. – atpakaļ par vēlu atkāpties. Slapjš, mazliet noguris, toties laimīgs un apmierināts uzrāpjos šī kalna virsotnē. Lūkojos – vienā pusē redzama jau cita pilsēta, bet uz otru – iespēja noripot uz manu Berkliju :) Manā atmiņā ir iesēdušās dažas ielas, kas droši varētu atvest atpakaļ uz mājpusi. Tāpēc, zinot aptuveno virzienu meklēju tās. Cita iespēja ir vadīties pēc mana Garmin iebūvētā “kompasa”. Izvēlos pirmo variantu – lai arī paliek ar vien tumšāks, tik ļoti apjucis nejūtos un nomainot vienu pēc otras ielas, beidzot atrodu man kādu pazīstamu nosaukumu. Lieki piebilst – tas viss šoreiz iet uz leju un ripoju visai raiti. Šādi ceļojot esmu novērtējis jeņķu ērto pilsētas navigāciju. Jebkurā krustojumā ir to ielu/ceļu/avēniju/vienkārši eju vai trepīšu nosaukumi un virzieni, tāpēc nav lielu problēmu ar vietas noteikšanu. Īpaši tādam tūristam, kā man – pietiek vien ar parastu karti.  Tā nu es ap astoņiem vakarā, tumsai iestājoties, laimīgi tieku līdz mājvietai.

Mazliet pastudējot kartes, mēģinājumu atkārtoju jau nākamajā vakarā un izbaudu to pēc pilnas programmas. Šoreiz atrodu pareizo ceļu uzreiz un dodos pretīm piedzīvojumiem. Noripoju veiksmīgi lejā – tur priekšā jau ir ātrāki braucamrīki un to īpašnieki. Dažs ar riteni, lielākā daļa ar savu personīgo auto. Izklaidējas katrs, kā nu māk. Ir iespējas izīrēt arī zirgu, vai vienkārši pikņikot, kas ir visai bieža parādība – tam atvēlētas speciālas vietas. Es nu dodos Wild Cat kanjona virzienā. Ir samērā līdzens – bet pietiekami daudz arī kalniņu. Šajā virzienā samērā ātri izskrienu cauri Tilden dabas parkam un … pabaidījis vienu jaunu pārīti, par ko nekavējoties atvainojos – ar smaidu uz lūpām šķiramies. Piedzīvojumi nav galā – nu jau trūkties dabūju pats. Pavasara zaķēns pārskrien ceļu pāris metru attālumā no manām kājām. Mazliet “stresojot” par to … ka nav līdzi fotoaparāta un tādu kadru esmu palaidis garām :) Atduros pret krustcelēm – no vienas puses kādreizēja militārā zona, no otras – taka dodas kalnā. Konsultējos ar pulksteni un secinu, ka ir laiks uz mājām. Atpakaļceļš ir gandrīz bez piedzīvojumiem – parastos kalniņus neskaitu – tā jau ir ikdiena, bet kad jārāpjas no Tilden parka ārā … Ak, vai!!! Kāpums tāds, ka knapi varu pavilkties – ātrums nokrīt 8:00-9:00 minūtēm uz kilometru (naivais – par ko gan es domāju, kad ripoju lejā). Garām pabrauc daži atpūtnieki un laipni piedāvā savu palīdzību transportēšanā :) Pateicos par uzmanību, bet tomēr spītīgi turos pretīm kārdinājumam – turpinu savu ceļu augšup. Kad jau esmu ticis kalna galā – visi pārējie kalniņi liekas, kā viegla pastaiga. Vēl viena diena pirmsmaratona “treniņnometnē” ir beigusies. Radiņi uzzinot, kur bijis un ko darījis, “līdzjūtīgi” secina, ka mani varētu biežāk sūtīt uz veikalu pēc pārtikas :) Man nav lielu pretenziju. Es tikai ieminos, ka viņiem ar derētu ņemt piemēru no vietējiem un kādu vakaru paskriet, vai pievērstu lielāku uzmanību ritenim, kas arī ir gana labs kamielis pārtikas piegādei. Pretargumentu arī viņiem nav, jo ikdienā jeņķi cilpo visai daudz – pa mūsu ieliņu ik 10-15 minūtes kāds skrien vai nu uz vienu, vai otru pusi un kalnā minēju ir vēl vairāk – dažādu vecumu un dzimumu. Galvenais ir, ka sirdī  jūtas jauni. Neviens par tevi nesmejas un nerāda ar pirkstu, ka tu skrieni vai minies tā kā trakais uz kalna virsotni.

Sporto jauns vecs

Sporto jauns un vecs

Drīzāk pasmaida un pasveicina un vēl novēl laimīgu ceļu. Krustojumos, kur netīšām gadās kāds luksofors, bieža ir parādība, kad neskatoties uz sarkano gaismu skrējējam, vadītājs palaiž to pa priekšu … nezinu, vai tā ir visā Amerikā – bet mājpusē tāda parādība ir izcili reta. Biežāk, kāds speciāli aizdrāzīsies tuvāk “kājām-skrējēja” ekstremitātēm pa plato šoseju, nekā dos ceļu.

Otrā nedēļa iet uz beigām – piektdien sākas Expo maratona skriet gribētājiem, kur jāizņem numurs – tā teikt oficiāli jāpiereģistrējas. Bet tas viss …. un citi notikumi pirms, pēc un maratona laikā – nākamajā manā rakstā. Turpinājums sekos …..

1.daļas beigas

© Mošķis

18 komentāri rakstam Kalifornijas piedzīvojumi maratonista gaumē

  • JURIS

    Mošķi, pilnīgi droši var teikt, ka Tev sanācis līdz šim labākais raksts VSK Noskrien lapā. Ar lielu nepacietību gaidu nākamo daļu. :)

  • Kampars

    Mošķis jau sen pierādījis, ka ar spalvaskātu prot strādāt ne sliktāk kā skriet. Malacis! Jā, raksti ātri nākamo daļu!

  • laumiic

    aizraujoša lasāmviela pie brokastīm :)

  • Aivars Aivars

    Mošķi, ar nepacietību gaidu turpinājumu…

  • Ivars idzerve

    Ļoti iedrošinošs raksts!

  • archa777

    Es ar gaidu turpinaajumu :) riktiigi sakaardinaaji kkur aizbraukt paskriet…

  • Mildda Mildda

    Sen nebiju ar tādu interesi kaut ko lasījusi – tiešām fantastisks raksts!
    Pievienojos nepacietīgajiem 2. daļas gaidītājiem:)

  • kofeins kofeins

    Moshkji,laiks tev domàt par gràmatas rakstìshanu(ilgterminja projekts) – idejas piemetìsim

  • Kaspars Kaspars

    Paldies, bija interesanti palasīt par Tavu pieredzi un skriešanas vēsturi. :)

  • Mošķis (Dīvānu Ultra) Mošķis

    paldies!
    Par grāmatas rakstīšanu … nu nez :) vai kādu interesēs – neesmu jau Prokopčuka, ne Fadejevs, lai kādu interesētu:) Un ko es tādu varu uzrakstīt:)

    Paldies, par interesi – otrā daļa nerakstās tik ātri, kā gribētos, šodien knapi tiku pie kompīša, lai varētu vismaz savus skrējienus piereģistrēt :)

    Visiem veiksmi iekš treniņiem un tiekamies nākamajos mačos! :)

  • Krishjohn

    Mošķi, ir raksts = ir plakāts. Kurš pēdējais rindā uz Mošķa raksta turpinājumu? Es piesakos nākamais.

  • Mošķis (Dīvānu Ultra) Mošķis

    Mazo Krišu, jau apskatīju! :) Kā vispār varžu ēdāju zemē gāja? :) Kur dabūji pabizot? :)

  • Krishjohn

    Skrēju ap 06:00 no rīta pirms brokastīm, kad pārējā grupa vēl gulēja. Kalniņi bija tīri stāvi, it sevišķi Beļģijā, kur nobizojot lejā ~3 km sāku domāt kā tikt atpakaļ.
    Pašā Francijā nesanāca izskriet caur Triumfa arku, bet toties Eifeļa tornī gan^^
    Visnotaļ nenožēloju, ka paņēmu sporta čības līdzi. Francija skrējēju bija daudz, jutos tur kā savējais, pretēji Vācijas pilsētiņai, kur izskatījās nodarbojas tikai ar litrbolu.

  • Mošķis (Dīvānu Ultra) Mošķis

    tad jau nemaz slinkojis neesi :) Mums jau ar to skrējēju diezgan daudz uz kādu lielu pasākumu kā sēnes pēc lietus sāk uzrasties – būtu vēl labi, ja arī kāds no šiem svētdienas skrējējiem paliktu uz ilgāku laiku.

  • Krishjohn

    Ja Tu biežāk rakstītu, tad viņiem būtu biežāk ko lasīt. Un ja viņiem būtu biežāk ko lasīt, tad viņiem tik ātri nezustu interese par skriešanu. Viss Mošķi ir atkarīgs tikai un vienīgi no Tevis :)

  • Mošķis

    Krišu, tas nu biki par traku – dēļ manis visa LV skriešanas industrija apstājas …

  • hmzzzz, man arī gribas lasīt 2. daļu :)

  • Mošķis (Dīvānu Ultra) Mošķis

    2. daļa jau iet uz priekšu – ceru drīz tikt pie tās fināla :) mazliet aptrūkstas laika – ļoti daudz darbu un nedarbu pat brīvdienās :(

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.