Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējējs. turiburu

SAM_2812-e1410765551439

Augusts bija interesants mēnesis. Daudz notikumu, daudz skrējēju, kas nonāca mēneša skrējēja žūrijas uzmanības lokā – divi pasākumu rīkotāji (Cēsu Eco Trail un Āžu kalna stirnu buks), Monblāna skrējēji (šogad īpaši kuplā skaitā), Baskāju ultramaratons ar jaunu trases rekordu un ne mazums citu pasākumu. Žūrija lēma, ka 268 Monblāna punktu izdalīšana rīkojot sacensības un septiņu iztērēšana pašam skrienot pelnījusi mēneša skrējēja kronīti. Kā to dabūt gatavu un kas vēl sekos? Jūsu uzmanībai – turiburu. 

turiburu

  • turiburu baskaajis
  • sāka skriet - 03/08/2010
  • noskrieti - 5438 km, laiks - 642:20:09 h
  • labākais maratons - 4:04:52 (2014)
  • 2017. gadā noskrieti 0 km
  • vidēji šogad 0 km/nedēļā
  • pēdējais sen ar 10.25 km
Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Sportlat Nosūtīt vēstuli

44 stundas UTMB . Kādas emocijas?  Kā gāja distancē?

Kopš finiša pagājušas jau pāris nedēļas, bet vēl arvien domās esmu tur. Atzīšos, šis man bija ļoti īpašs notikums, uz kuru apzināti vai neapzināti gāju daudzus gadus. Un visbriesmīgākais bija apzināties, ka nedrīkstu nefinišēt. Latiņa bija uzstādīta ļoti augstu. Jo nākamajam UTMB 2015 man vairs nepietika kvalifikācijas punktu, apzinājos, ka, organizējot CETu, man pašam ir kaut kas jāspēj noskriet, gribējās sev pašam uzjautāt – Tu esi vīrietis vai neesi? Bet vissvarīgākais jau bija ar šo savu šī gada UTMB sev pierādīt, ka pēc tā visa ,ko esmu piedzīvojis,  cīnoties ar bronhiālo astmu, un ko ir pārdzīvojuši mani vecāki – tētis un mamma -, man ar šo kaiti problēmu kļūst arvien mazāk. Trasē, protams, aerosols lēkmju gadījumiem man līdzi bija. Kaut arī zinu, ka bija tādi, kas neticēja, ka es to varu noskriet, bija arī tie, kas ticēja – Tu to vari. Un es nedrīkstēju pievilt. Tāpēc man vienkārši nebija kur likties – bija jānoskrien!

Distances sākums bija smags. Man vienalga, vai sacensības, vai treniņi – pirmie 6-8 km ir ļoti smagi – gan ar elpošanu neiet, organisms tāds kā nekāds utt. Pēc tam gan atveros. Tā bija arī šoreiz. Jau startā lija, nepārstāja vēl vismaz stundas 4-6. Pirmais pārbaudījums jau bija pavisam drīz – tuvojoties 21.km, bija gara un stāva nogāze. Slapja, gara zāle, lieli dubļi, cilvēki cits aiz cita. Sāka jau krēslot. Piepinās klāt migla. Aizmugurē cilvēki krīt, kāds iebļaujas, priekšā tas pats. Brīnums, ka tur kāds kaut ko nepārlauza. Pašam tikai viena doma – nedabūt traumu, jo tad viss, čau, mači beigušies. Miglā pieres lukturīši nepalīdz, nav saprotams, kur likt kāju, uz ko tā trāpīs. Nopietni, tas bija ļoti mokoši. Kad iestājās tumsa, neskatoties uz lietu, bija jau daudz vieglāk. Rimstoties lietum, viss iegāja savās sliedēs, atlika tikai čabināt uz priekšu. Atmiņā palika otrā nakts, kad 122. kilometrā uzkodu punktā mani sagaidīja Artūrs un citi mani likteņa biedri no Latvijas. Tur ieskrēju ļoti svaigs. Pašam bija sajūta, ka nemaz neesmu skrējis, arī sagaidītāji teica to pašu. Tur sapratu, ko nozīmē atbalsta komanda. Ivars (tas, kurš Lukaševics, CET ģenerālsponsors) sarūpēja gan buljona bļodu, gan uzpildīja pudeli ar ūdeni, gan… Kāds cits palīdzēja no pleciem noņemt somu, vēl kāds pieskatīja nūjas. Tas bija super. Ivars neatļāva stiept laiku, lika arī ātri visu apēst un aizdzina mani tālāk trasē. Pareizi jau vien darīja. Tādā veidā apdzinu vairākus desmitus skrējējus.

Neskatoties uz manu sprauno finišu, mani nokāva pēdējie trīs kalni. It sevišķi pēdējais. Kā teica Ivars – tā bija emocionāla un fiziska cilvēka pazemošana. Bet pēc tā pēdējos 8 km uz leju, uz Šamonī es veicu gandrīz vai  polkas solī. Palēkdamies un dziedādams. Tā jau bija formalitāte, sapratu, ka esmu  TO izdarījis. Nejutu ne sāpes kāju pēdās, ne nogurumu. Bet to, kas  notika Šamonī ielās, nevar aprakstīt. Tas ir jāizbauda katram pašam, jābrauc uz turieni to izjust.

Vilmars_Trase

Kādas jaunas idejas, skrienot apkārt Monblānam?

Gribot negribot atmiņā palika gan ēdināšanas (uzkodu) punkti, gan starta/finiša vieta, marķējumi. Jāatzīstas, ka neko jaunu neatklāju. Tas bija redzēts gar pāris gadus iepriekš turpat UTMB, gan skrienot citās sacensībās. Protams, ir lietas, ko mēģināsim ieviest CETā, ja ne nākošgad, tad tālākā perspektīvā.

Gribētos uzzināt par Tavām izjūtām un domām pirms starta, jo gatavojot CETu, pēdējos mēnešus netrenējies!

Laikam Atis Plakans reiz teica, ka, braucot uz Šamonī skriet UTMB, vispirms tas ir jāizskrien mājās savā galvā. Un tur jāierodas tikai atzīmēties, izdarīt to fiziski. Un tajā ir 100% taisnība. Nav nekāds noslēpums, ka pirms diviem gadiem, skrienot CCC, izstājos kaut kur ap 55.kilometru. Izstājos brīdī, kad nemaz vairs nebija spēka. Biju kā tāds jauns teļš tikko palaists ganībās, mute vaļā, acis platas… un tā bija liela mācība. Ainārs Zellis palīdzēja atrast pieļauto kļūdu, to ņēmu vērā. Šoreiz skrēju ar galvu. Pēc starta necentos izrauties, bet apzināti paliku beigu daļā. Pirmajā kontrolpunktā man bija iekrātas tikai 22 minūtes laika rezervei. Bet tas mani nedzina izmisumā, zināju, ka šis skaitlis augs, vēlāk kaut kur pie Trientas sasniedzot pat trīs stundas.

Te derētu neliela atkāpe. Šamonī dzīvoju kopā ar tautiešu komandu – Ivaru, Arni, Emīlu un Artūru. Kopā īrējām apartamentus. Vakaros centāmies viens otru noskaņot priekšā esošiem startiem, visādi uzmundrināt. Un vienā reizē prātojām, no kā atkarīgs ir rezultāts. Man personīgi ļoti palīdzēja jau minētā iepriekšējā pieredze CCC trasē. Liela loma bija arī SIS pārstāvja Daiņa Bautra padomiem. Kopā ar Arni Dzalbu kādu dienu aklimatizācijas nolūkos uzrāpāmies Breventā (2525 m). Man palīdzēja arī kompresijas apģērbs – zeķes un uz vietas Šamonī iegādātās bikses. Kāju muskuļi nesāpēja ne trasē, ne pēc tam. Un kur nu vēl mūsu kopējie ikvakara psiholoģiskās noturības treniņi (ruma un kolas kokteiļi!). Pēc šī uzskaitījuma sapratu, ka fiziskajai sagatavotībai vairs nav lielas izšķirošās nozīmes.

Tāpēc uz startu devos mierīgs, bez stresa, kā uz darbu, nevis kā uz kaut ko ekstrēmu vai neparastu.

Bija jau arī tāds kā uzstādījums, ka visiem šajos apartamentos dzīvojošiem ir jāfinišē. Labi rezultāti bija Ivaram TDS (2.vieta starp letiņiem) un Artūram OCC trasē – no mūsējiem labākais. Tāpēc arī es nedrīkstēju krist kaunā. Vienīgi Emīlam sāpju saasinājums neļāva pabeigt UTMB, kaut arī lielākā daļa trases bija pieveikta.

Liela nozīme bija SMS, kuras saņēmu gan no Ivara un Arņa, gan no Latvijas – no Aijas un Kaspara. Viņi bija tie, kas uzmundrināja, un ziņoja par maniem rezultātiem atsevišķos trases posmos.

SAM_2818

Kas iedvesmo uzsākot jaunus projektus, uzņemties atbildību?

Jāpadomā! Precīzi nevarēšu atbildēt. Laikam jau ir vairāki iemesli. Vispirms jau tas, ka laiks ir tas resurss, kas neatgriezeniski samazinās. Un tāpēc ir vēlme daudz ko paspēt. Man ir 53 gadi, un tad rodas loģisks jautājums – ja ne tagad, tad KAD? Protams, iepriekš visu (vai gandrīz visu) apsveru, pārdomāju. Man noteikti nepietiek ar to, ka ir tikai viena nodarbošanās, viens darbs. Vajag atšķirīgas nodarbes. Ikdienā strādāju Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV). Esmu vecākais pasniedzējs monumentālās glezniecības un melnbaltās stājgrafikas nodaļā. Noticējāt? Nē jau, tur mācu 1.kursam fiziku. Nu tā ļoti vienkārši mācu, lai visi saprastu. Tur ir ļoti jauki jaunieši un brīnišķīgi kolēģi. Tiešām šis darbs sagādā gandarījumu. Šogad četras smaidīgas meitenes, kas CETa finišētājiem kāra kaklā medaļas, arī bija no šīs skolas. Kopā ar šīs skolas pasniedzējiem un audzēkņiem strādājam pie kāda kopīga projekta nākamajam gadam.

Tā kā RDMV neesmu noslogots katru dienu, tad pārējā laikā remontēju dzīvokļus. Darba netrūkst. Un pa vakariem atliek kaut ko padarīt saistībā ar CETu. Tā kaut kā pamazām.

Cik nervu šūnu Tev atņēma šis ļoti saspringtais laiks?

Viegli nebija! Pēc visas šīs jezgas sapratu, ka lielākā kļūda bija, ka ļoti daudz centos darīt viens pats. Ne jau tāpēc, ka neuzticējos, bet… tā vienkārši sanāca. Nākamajam gadam šī kļūda jau labota. Veidojas komanda. Kā partneris klāt nācis Roberts Treijs. Azartisks un idejām bagāts cilvēks. Tāpat būs atsevišķs cilvēks, kas nodarbosies tikai ar trasēm – marķēšana, demarķēšana utt. Kāds cits rūpēsies par bērnu skrējienu, vēl kāds bīdīs kopā brīvprātīgos utt. Kopā būsim 5-7 cilvēki. Ar komandas sastāvu varēs iepazīties CETa mājaslapā. Ir vēl palikusi astīte no šī gada, vēl visiem nav atdoti krekli, nav izdarīti vēl šādi un tādi darbiņi. Bet pašlaik jūtos mierīgi. No Cēsu pašvaldības nāca iniciatīva par ilgtermiņa sadarbību. Rezultātā jau augusta vidū tika noslēgts līgums ilgtermiņā par CETa rīkošanu Cēsīs. Tāpat mani ir uzrunājuši nopietnu uzņēmumu pārstāvji saistībā ar perspektīvo sadarbību. Atliek tikai strādāt.

Bet, atceroties jūlija pēdējās nedēļas, saprotu, ka nebija viegli. Bija saspringts laiks. Skrējēji jau šī pasākuma sagatavošanas „virtuvi„ nezina. Garlaicīgi nebija.

Ja godīgi, tad CETs sākumā pat nebija plānots tik liels, ar tik daudziem dalībniekiem, pašam šķita, ka būs maksimāli 150-200 skrējēju. Par Lietuvas un Igaunijas sportistu dalību šaubu nebija, bet ka būs no Japānas, ASV, Kanādas. Abiem ar Ivaru pat sapņos nerādījās. Tā kā, ņemot vērā vēl dažas citas lietas, pasākums izvērtās labāks nekā cerēts. Bija pamatoti un nepamatoti iebildumi par marķējumiem. Pēc sacensībām demarķējot trasi, pārliecinājāmies, ka gan pie Ozolkalna, izejot no meža, gan vēl dažās komentāros minētajās vietās marķējumi bija savās vietās. Neticu, ka kāds bija nosējis un vēlāk piesējis atpakaļ. Bet par to neturu ļaunu prātu, jo, skrienot ap Monblānu, pašam acu priekšā viens spānis „izmaldījās” cauri divu metru  platai spraugai, kas bija atstāta trases nožogojumā ļoti slaidā līkumā. Nelīdzēja ne svilpieni, ne bļāvieni, citi dabūja skriet šim pakaļ. Džeks atskrēja atpakaļ pārsteigts, kā viņam tā sanācis un ļoti atvainojās. Protams, kļūdas tiks ņemtas vērā. Analizējot visas pasākuma pozīcijas, to bija ļoti, ļoti daudz. Gan Vienības laukuma iekārtošanā, gan ēdināšanā, gan apkalpošanā, gan reklāmas jomā, reklāmas baneru izvietojumā, sadarbības partneru izvēlē utt. Tāpēc savu darbu vērtēju kā trīs balles no 10. Bet reāli ceru tikai uz 2017. gadu visu izdarīt, kā esmu plānojis. Tā, lai nemaz nebūtu kļūmju.

Kalnos izdevās iztīrīt galvu un gūt jaunu iedvesmu?

Jā, un pat pirms starta bija tāds mērķis – nedomāt ne par ko citu kā tikai par UTMB. Protams, mēs jau paši zinām, ka garajos treniņos, ultramaratonos paspējam izdomāt sazin ko, bet šoreiz tiešām baudīju apkārtējo dabu un sevi visu laiku piebremzēju nepārcensties, kā saka – „nepārķert startu”. Būtu mums Latvijā kaut viens tāds 2000-2500 metru augsts kalns, mums būtu daudz vairāk labu ultramaratonistu. Šķiet, tā bija galvenā atziņa.

SAM_2864

Cik daudz laika tagad esi atvēlējis atpūtai, kad nākamais Tavs organizētais pasākums?

Atpūtai laika nav nemaz. Brauciens uz Šamonī „noēda” finanses, jāsteidz atgūties. Un 15.novembrī plānots skrējiens „Patriots” ap mazo Tīreli. Lai gan tas bija domāts kā neliels kopējais treniņš, bet… atkal ir „apaudzis” ar visādiem blakusefektiem. Bet tos pašlaik neatklāšu. Lai nesanāk  kā ar lielo ekrānu CETā.

Un vienlaikus notiek gatavošanās CET2015  norisei – atļaujas, iesniegumi, vēstules, tikšanās ar potenciālajiem sponsoriem un sadarbības partneriem. Strādājam pie tā, lai atrastu bērnu skrējiena sponsoru. Man brīžiem šķiet, ka no šī gada CETa nemainīts paliks tikai uzvarētāju goda pjedestāls un 30 km distances maršruts. Jā, un vēl ģenerālsponsors.

Tātad nākamgad CET būs?

Būs! Noteikti būs. Līgums ar Cēsu pašvaldību ir uz 5 gadiem. Nezinu gan, vai pašam būs tik ilga vēlme ar to darboties. Kad sasniedzu vajadzīgo rezultātu, man parasti tālāka interese zūd.

Un būs ne tikai CETs. Būs šogad 15.novembrī skrējiens „Patriots”. Ideja par to radās, izlasot A.Grīna „Dvēseļu puteni”. Tā grāmata mani satrieca. Un radās vēlme kaut šādā veidā mūsu strēlniekiem atdot godu. Nedaudz mainīsies formāts, būs tomēr arī balva uzvarētājiem – 1.vietas ieguvējiem – gan sievietēm, gan vīriešiem. Nevis veikalā pirkti kausi, bet mākslinieka izgatavotas balvas. Skices ir izstrādātas. Balvas būs ceļojošas, tiks pasniegtas katru gadu. Ir vēlēšanās, lai skrējiens ir kā nelieli svētki, nevis notiek tikai formāli. Starp atbalstītājiem būs arī Ziemassvētku kauju muzejs „Mangaļi”, atsevišķi sponsori, pašvaldības.

Un būs vēl trails pavasarī, precīzs laiks nav zināms. Notiks Kurzemē. Apvidus ir nolūkots. Par formātu vēl negribu informēt, bet kas tāds, šķiet, notiks pirmo reizi Latvijā.

Kā var nopietna mača organizēšanu apvienot ar pamatdarbu?

Grūti pat saprast, kas ir mans pamatdarbs – skola, celtniecība… Vasarā, gatavojot CETu, klienti cieta – dabūja pagaidīt, lai gan jau laikus biju brīdinājis. Skrējienu organizēšanai nevaru atļauties atvēlēt darba laiku dienas vidū– tad jāpelna desai, ko likt uz maizes. Ja nu retu reizi. Protams, pa telefonu risināmus jautājumus varu atļauties savienot ar pamatdarbiem, bet atbildēt uz e-pastiem, rakstīt vēstules un iesniegumus, iet uz pastu pēc ierakstītām vēstulēm – tikai vakaros. Jūlija otrajā pusē, protams, viss biju tikai CETā iekšā.

Vai Latvijā būtu iespējams izdzīvot sacensību organizēšanu izvirzot par savu pamatdarbu? Cik mači gada laikā būtu jānoorganizē?

Nu gan pajautājāt! Atzīšos, plāni šajā jomā man bija, bet laikam jau taisnība vien būs tā, ka pirmos augļus tāds CETs var nest ne ātrāk kā pēc gadiem 4-5. Pašlaik tikai izdevumi. Gan sponsoru naudas tiek tērētas, gan pēc mačiem vēl sava nauda jāpieliek.

Bet katrā gadījumā kaut kas jau jāmaina būs, jo negribas vecumā vēl pa stalažām lēkāt.

Nākamgad plānoju organizēt trīs sacensības, katrai savs formāts, sava „odziņa”. Informācija drīzumā (septembra beigās) būs jaunajā CETa mājaslapā www.cet.lv.

Par potenciāli organizējamo maču daudzumu izdzīvošanai, nevaru atbildēt, jājautā kādam pieredzējušākajam.

Ko pats šogad skriesi?

Bija doma 29. novembrī Spānijā noskriet 105 km. Tas bija saistīts ar to, ka man nākamajam gadam UTMB pietrūkst 2 punktu. Bet nav lielas motivācijas to vēlreiz skriet. Uzlabošu savu rezultātu no 44 stundām uz 42 stundām, nu un…? Vai man, vecam un slimam cilvēkam, to vajag? Bet ej nu sazini, kā viss sakārtosies. Sāksies pieteikšanās un varbūt atkal iekritīšu azartā.

SAM_2803

Kas papildus skriešanai ir tas, kas palīdz „uzlādēt baterijas”?

Laba literatūra, šahs, kultūras pasākumu apmeklēšana, sarkanvīns un alus. Pašlaik lasu Borisa Akuņina „Istorija russkogo gosudarstva”. Rindā stāv šī paša autora “Ogņennij perst”. Nesen iegādājos Bulgakova „Meistars un Margarita” interesantu krievu izdevumu. Interesantas tur ir ilustrācijas, fotogrāfijas. Vakaros relaksējos spēlējot šahu internetā turnīros. Ir daudz šaha literatūras, patīk pretiniekus noķert kādās atklātņu lamatās, pašmērķis gan tas nav. Gūstu baudu izspēlējot interesantu kombināciju. Pats spēlēju azartiski, dedzinot aiz sevis tiltus. Protams, tad ir liela varbūtība zaudēt, bet, ja izdodas uzvarēt, tad ir super. Pats jaunībā pabeidzu Cēsu sporta skolas šaha nodaļu, izpildīju m/k 1.balles normatīvu. Tagad jau gan spēles kvalitāte ir švaka. Reti kad vakaros atsakos no alus vai sarkanvīna glāzes. Iemesls ir vienkāršs – neesmu pārliecināts, vai šādus priekus baudīšu, sēžot uz mākoņa maliņas.

Un vēl jau skriešanas treniņi vakaros.

Nākamais izaicinājums ir nākošgad vasarā kādu mēnesi pavadīt Portugālē. Nezinu, pirms vai pēc CET. Pašam izstrādāt maršrutu un vienkārši izbaudīt vienkāršo portugāļu sadzīvi, ikdienu, izstaigāt un apbraukāt interesantas vietas. Un ja vēl izdosies savaņģot līdzi gājējus, tad vispār būs super. Tāpēc pašlaik mācos portugāļu valodu. Pašmācības ceļā. Pērn sabiju arī valodas kursos. Tiem gan īpaši liela atdeve nebija. Par to, ka to izdarīšu,  nešaubos, jāpagaida tikai līdz vasarai.

Vēl uzlādē sarunas (telefoniskas) ar maniem bērniem. Visi trīs jau lieli, dzīvo un strādā ārzemēs. Un vēl cenšos apciemot vecākus, dzīvo pie Cēsīm. To jau gan vajadzētu biežāk darīt. Bet tā jau dzīvoju, kā visi citi – ir labi, bet neviens neapskauž.

Ko darītu, ja neskrietu?

Makšķerētu. To esmu darījis laikam tikai četras reizes dzīvē. Atgriežoties no Vācijas, nopirku gan spiningu, gan makšķeri. Vēl visādus citus loriņus. Ar to arī viss beidzās, pirmajā reizē iebraucām ar laivu Juglas ezerā, vējš pārpūta pāri (nebiju aizdomājies par enkura nepieciešamību), pēc tam vairākas stundas pagāja, kamēr atairējāmies atpakaļ. Tā man pēdējais piegājiens beidzās. Tagad makšķerkāti un ķesele  mētājas zem gultas. Bet ir liela vēlme kaut ko no šīs aizraušanās iemācīties. Pat žurnālu „Copes lietas” reizēm nopērku.

Ir interese par japāņu galda spēli – GO. Ir inventārs, literatūra. Nāks ziemas mēneši, būs jāpiesēžas.

Novēlējums kluba biedriem!

Neraustīties pirms lēmumu pieņemšanas. Arī es uz UTMB pieteicos un tikai tad aptvēru, ko esmu izdarījis. Es nevienu minūti neesmu nožēlojis, ka izšķīros par CETa organizēšanu un dalību UTMB. Kā teica Edgars Liepiņš – „Vajag tikai rakt!”

s_menesaskrejejs

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.

29 komentāri rakstam Mēneša skrējējs. turiburu

  • aijach aijach

    :)))
    Cēsītes – šī gada prieks!

  • Ainars Ainars

    Šoreiz maksimāli lakoniski – cepuri nost!

  • Rainers Rainers

    labi, ka vēl kādam ir tikai 53 :)

  • Apsveicu, Vilmār, Tavi kolēģi skolotāji priecāsies. Es jau noziņoju. Gatavojies!

  • Hiēna essnee

    Par CETu 3 balles no 10? Nujau, nujau! Paškritika ir laba lieta, bet kaut kādus mērus vajag ievērot! CET bija lielisks, paldies par svētkiem! :) Un slimības ārstēšana ar skriešanu ir vispār super – šo rakstu vajadzētu izlasīt visiem, kas attaisnojas ar vārgumu.

  • Jekaterina Jekaterina

    Paldies, lieliska intervija! Lasīju ar baudu un iedvesmojos! Ja nebūtu izskrējusi, ietu paskriet, būs vien jāpalasa.
    Neliels jautājums – kur tas Meistara un Margaritas izdevums pirkts?

  • Inga_K Inga_K

    Lieliska intervija :) Apsveicu ar mēneša skrējēja titulu, un ja vēl šaubījos par dalību “Patriotā” – tagad zinu, ka piedalīšos :)

  • Ultralapsa Veipaskundzīte

    Visu cieņu! Interesanti, apbrīnojami un tik ļoti iedvesmojoši! Apsveicu ar titulu!

  • IlzeP ilksy

    Saintriģēja ziņa par pavasara treilu. Ceru, ka tas būs arī mirstīgiem baudāms, ne tikai Ņergām.

  • Aldis B Aldis B

    Visu cieņu.ko viens cilvēks var dabūt gatavu. Neatlaid!

  • Katram fizikas skolotājam paskriet pa Alpu gotiņu nomītām takām!

  • RimantsL RimantsL

    Vilmārs tik soļo tālāk! Lai izdodas! Labs raksts.

  • Sveicieni Vilmāram un lai viss izdodas!

  • Rozamunde Rozamunde

    Neko sev – vecs slims cilvēks! :)) Tā turēt!

  • Prieks lasīt! Kur tādi rodas? :) Veiksmi turpmākajos grandiozajos sportiskajos un organizatoriskajos plānos.

  • guncha guncha

    Lai veicas īstenojot plānoto! Labi, ka ir tik idejām bagāti un apņēmīgi skrējējēji mūsu vidū!!! :)

  • Lasma3 Lasma3

    Apsveicu!Iedomājos, cik intresanti varētu būt mācīties fiziku pie pasniedzēja, kas dažādus piemērus un eksperimentus skaidro izmantojot kalnos skrējēja pieredzi. Un vēl es nekādīgi nevarēju saprast, kur mana mamma internetā iegūst tik daudz pretiniekus šaha spēlei. Izrādās kāds mīt arī Latvijā un ir atrodami pat starp skrējējiem.

  • Specīgi! Apsveicu ar pelnītu titulu! ;)

  • Imants A. Imants A.

    Tu jau tāds normāls ;)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Cepur nost! Apsveicu! Nopelnīts. CETs vispār ir mans iedvesmotājs. Kad 10. janvārī essnee mani piereģistrēja skrējienam, es vispār varēju noskriet tikai 3km. Un mans sapnis bija noskriet piecīti bez pāriešanas soļos.
    Lai veicas visās turpmākajās darbībās! Mēs gaidām jaunus piedzīvojumu skrējienus.
    Noskrien!

  • egLis

    Iedvesmojoši! Paldies.

  • elapins elapins

    Lieliska intervija, paldies! Vilmāram – apsveicu ar UTMB! Un vēlreiz paldies par CET organizēšanu. Mani patiešām apmierināja viss. Ja šis bija 3/10, tad nevaru sagaidīt, kas būs nākamajās sacīkstēs. Lai viss izdodas un lai foršas takas!

  • turiburu turiburu

    Jāuzraksta pašam ar’,lai komentāru kopskaits lielāks. :)
    Jekaterina-visu dienu domāju,kur pirku “Meistaru un..” Neatceros.Visticamāk ka tā bija kāda krievu grāmatnīca. Atceros gan,ka tur no plaukta paņēmu pēdējo…:(
    Matīsssssss -…ir jau ir vēl daži no šīs šlakas,kas skrien Alpos!
    essnee- ir tā,ir…ļoti daudz kas CETā nesanāca tā kā vajadzēja būt normālos mačos! Bet ir uz ko tiekties. :)
    ilksy- tas pavasarī būs normāliem ļaužiem-naktī! Iespēja pagatavoties un saprast kaut daļu no tā,kas sagaida skrējējus Alpos.

  • Sniega Rūķis Sniega Rūķis

    “Man ir 53 gadi (..) 122. kilometrā (..) ieskrēju ļoti svaigs (..)”

    Dažus gadus atpakaļ sēroju, ka palieku veca… Pagaišo gadu redzēju 70. gadīgas tantes, kas skrēja Juglas mežā un sparīgi strīdējās, kurai pienākas pirmā vieta. Tās tantes tiešām radīja manī motivāciju skriet. Un Pēc nieka 29 gadiem man būs tik pat cik raksta varonim… Un ja tas ir vecums… Un ja pēc noskrietiem 122 kilometriem skaitās būt “slimam”, tad es vairs it nemaz neko nepārdzīvoju. Gribu būt 53 gadus veca, skriet apkārt Monblānam un būt tieši tik “slima” :)

    Paldies, Vilmār, par brīnišķīgo CET – tā bija mana pirmā distance, kas garāka par ierastajiem Skrien Latvija posmu 10km… Un kopš tā mirkļa tas man nav interesanti… Jo kāpēc gan būt uz asfalta par naudu, ja par to pašu naudu var brist pa mežiem! :)
    Lai Cēsu mežu skriešanas svētki kļūst par festivālu :)

  • “dzīvoju, kā visi citi – ir labi, bet neviens neapskauž” – sasmējos.

    Apsveicu ar sasniegto!

  • bro bro

    Lieliski, skaisti, iespaidīgi un iedvesmojoši

    Lai Tev izdodas viss iecerētais!!

  • Maikijs Maikijs

    Paldies,Turiburu par Tavu uzņēmību.Apsveicu ar piepildītajiem sapņiem.Un ar ziņkāri un nepacietību gaidu turpmākos, Tavus rīkotos pasākumus.

  • Ivars L

    Super, Vilmār. Patika par literatūru, šahu un makšķerēšanu. Un, protams – dzīvoju, kā visi citi – ir labi, bet neviens neapskauž.;)
    Tiekamies jau drīz.i.l.

  • Kaspars/4brāļi/Ogre

    Prieks, ja CET rīkotājs nav metis plinti krūmā pēc pirmā pasākuma, prieks, ka ir vēlēšanās attīstīties.

    CET 30 km bija smags pasākumus, nedēļu pēc finiša domāju, vai vēl piedalīšos, taču tāpat kā daudziem, šis “nekad vairs” tikpat ātri aizmirsās un man atkal gribās cīnīties ar sevi, ar Cēsu kalniem un mežiem, ar karstumu un nogurumu.

    Tieši jau tādēļ daudzi skrien – ne jau rezultāta, vai vietas dēļ.

    Kur var pieteikties CET 2015?

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.