Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Tikšanās ar “Lūsi”

Tērvetē, skrienot buka distanci sacensībās “Stirnu buks”, bija tik grūti, ka apsvēru domu turpmāk pāriet uz zaķa distanci. Bet, reģistrējoties uz Ogres Zilajiem kalniem, roka paslīd un nospiež lūša distanci. Liela loma tur atkal bija meitai Guntai, kura apgalvoja, ka man vajagot beidzot noskriet ko garāku, un ka lūša distancē mazāka konkurence uz pjedestālu manā vecuma grupā. Vārdiņam “pjedestāls” ir liels spēks, dikti jau gribētos pacīnīties par kādu trešo vietu! Bet par baltu velti to šoreiz nevarēs dabūt, būs jācīnās.

Starta koridorā stāvot, atkal nāk virsū šaubas – ko es te daru? Mana vieta ir uz dīvāna – zeķes adīt! Saku Guntai, ka laikam sāp ceļgals un slikta dūša metas. Gunta nosaka, ka tas ir tikai galvā. Nu labi, ja galvā, tad galvā! Nesāp man nekāds ceļgals un nav nekādas sliktas dūšas. Tās ir tikai atrunas. Mani mierina doma, ka pārgājiens arī ir labs sporta veids. Ieraugu Rimantu un saku, lai uz loteriju mani negaida, ka būšu vēl mežā.

 

IntaAmolina_1

Starts. Skrienas normāli, nākas pat sevi piebremzēt, jo, vadoties pēc tempa, esmu sākumam par ātru. Skrienu burzmā, apkārt čaloņa, un klāt ir vieta, kur buki aiziet pa labi. Tā vien gribētos kopā ar visiem virzīties uz finiša pusi, bet man vēl priekšā lūša cilpa.

Pēc dažiem metriem mani pārņem maģiska sajūta. Tā, tas ir lūsis! Apkārt iestājas klusums. Čalotāji devušies uz finišu. Klusums relatīvs, jo mežs sāk ar tevi runāt. Putniņi vītero, lapiņas plaukst. Ievu krūms apņem tevi ar mīkstu, smaržīgu pēli un aicina uzkavēties. Ak, šīs ievas! Nekādas ievas – skrien! Tālumā, aiz pagrieziena pazūd jauneklis dzeltenā kreklā, un es palieku viena ar savu lūsi.

Biju nolēmusi, ka tad, kad palikšu viena, varēšu mierīgi, baudot mežu, pāriet soļos, bet padomājot sapratu, ka nekas taču nesāp, un nav nekāda iemesla soļot. Skrienu tik tālāk. Atkal ievas. Nē. Nekādas ievas. Skrien!

Lūša cilpā notiek visādas dīvainas lietas. Izturības kontrolpunktā strauji tuvojas vīrietis ar kaut kādu dīvainu aparātu. Izskatās, ka grib man to iedot. Kas man tagad būtu jādara? Es negribu skriet tālāk ar kaut kādu aparātu rokā. Ak nē, paldies Izturībai, tā ir tikai laika kontrole!

Ievas! Nē!

Pēkšņi ieraugu sev priekšā dzeltenā krekla īpašnieku. Ko tas nozīmē? Es viņam tuvojos? Tad taču tas ir cērtams kociņš! Mēģināšu noķert. Nu, ja ne noķert, tad vismaz pakritīšu viņam uz nerviem. Tikmēr kritu viņam uz nerviem, kamēr esam blakus. Ko nu? Man negribas skriet pa priekšu, bet nesākšu tak bremzēt! Lieku garām, bet priekšā kalniņš. Nevaru tak sevi apkaunot un uzreiz pēc apdzīšanas pāriet soļos! Gribi vai negribi, jāskrien! Grūti. Bet man vajadzētu pazust viņam no redzes loka, lai viņam negribētos mani apdzīt. Domājams, ka viņu nokaitināju.

Skatos, priekšā zīme, ka tūlīt dzeršanas punkts. Ļoti labi, bet kas tad nu – priekšā kaut kāda dubļu žampa. Vai tiešām organizatoriem ir tik laba humora izjūta? Bet nē, kalniņā ir redzams arī dzirdināšanas punkts. Fū! 20km aiz muguras, un kontrolpunktā mani sagaida ar Latvijas himnu. Nez, tas man, vai arī tā sagaida visus? Tas tomēr nav man, bet par godu Latvijas hokejistiem. Nu labi. Te mani noķer arī dzeltenais krekls un saka, ka knapi mani panācis. Saku, ka varu paturēt tempu – lai ķer mani! Un prom esmu. Tā nu mēs tur visu laiku skrējām blakus. Kalniņā man garām. No kalniņa es garām. Sākām pļāpāt un aizrunājāmies par Rīga – Valmiera. Izrādās, esam tikušies Rubenē. Nu man jau liekas normāli, ka skrienu līdzīgi ar ultramaratonistu. Mums abiem iet grūti, jo negribu un negribu atpalikt. Tad mums pietuvojās arī visātrākais, sirdī jaunais nūjotājs (pēc jaunajiem likumiem, nevienu jau vārdā nedrīkst saukt). Tā nu abi ar dzelteno kreklu prātojam, ko tie nūjotāji lieto. Pēdējie kilometri tā arī pagāja, trijatā pļāpājot. Uz beigām gan es padevos un paliku viena. Nu ko, līdz galam jātiek! Paldies Vāverei ar visskaistākajiem matiem, ka neļāva man soļot pie paša finiša! Un tiešām, es to paveicu!

 

IntaAmolina_2

Pēc finiša pateicos saviem tempa turētājiem. Drīz jau arī apbalvošana. Ļoti cerēju, ka esmu trešā. Bet nē – trešā vieta citai. Nu, kad nav, tad nav! Bet, kad izsauca mani uz pirmo vietu – neticēju savām ausīm! Šitās emocijas! Neliegšos, tas ir patīkami un forši.

Paldies foršajām Vāverēm un lieliskajiem Riekstiem par vētrainajiem apsveikumiem! Viena no Vāverēm pieprasa stāstu. Lūdzu! Paldies ģimenei! Bet vislielākais paldies Guntai par iedvesmošanu! Apskāviens pirms starta – tas lika saņemties!

Pēc apbalvošanas saku Guntai, ka man šodien baltā svītra, ka loterijā laimēšu pulsometru, kaut man nevajag. Atdošu Guntai. Darīts! Guntai beidzot ir pulsometrs!

Paldies pacietīgajiem lasītājiem, ja jums interesēja, ko sacensībās domā lēnais gals!

Taku reitings / Kalnu karalis un karaliene 2016

2016. gadā ir izmaiņas!

 

Sakarā ar Latvijas taku skrējienu augošo skaitu, būs divi reitingi, kas atdalīti atsevišķās kopvērtējuma tabulās.

Latvijas Taku reitinga kalendārā ir 19 sacensības, kurās pamatdistance sasniedz vismaz 15 km un organizatori sarūpējuši trases dabā ārpus pilsētvides. Pavisam ir 33 ieskaites distances. Šajā reitingā summēsim visus posmus.

Savukārt, Latvijas Kalnu Karaļa un Kalnu Karalienes titula īpašnieku noteikšanai tiks vērtēta katra skrējēja četru labāko punktu summa Taku reitinga sacensībās.

Mazliet mainīta punktu aprēķina formula, ļaujot šogad reitingā ietvert arī trases bez izteikta reljefa. Pārvarētajiem augstummetriem gan ir izšķiroša nozīme joprojām.

Abiem reitingiem ir kopīgs nolikums, to lasiet ultrataka.lv. Noderēs arī tur atrodamais kalendārs.

Šie kopvērtējumi un atsevišķos posmos iegūtie punkti apskatāmi kopējā Google izklājlapā – pagaidām ŠEIT. Tā tiek atjaunota un precizēta pēc katras nedēļas nogales, kad notikušas ieskaites sacensības. Aplūkojamas tabulas lapas Taka2016 un KalKar2016.

 

 

 

 

Diskusijas par reitingiem, jaunākie papildinājumi tabulās

 

Latvijas Kalnu karalis un karaliene 2015

Latvijas Kalnu karalis un karaliene 2014:     apraksts   un   kopvērtējums

Par gribasspēku un iedvesmu jeb sezonas mērķis sasniegts

Pavasara sākums ar pusmaratonu Itālijā manī atgrieza sen zudušu prieku par skriešanu sacensībās. Skrējiens padevās viegls un ar kaifu, prieka un foršu emociju pilns. Rezultāts arī nebūt nebija peļams.

Nākamais pieturas punkts bija Garkalnes Stirnu bukā, kur, noraugoties apbalvošanā, blakus stāvošajam Signim teicu, ka man arī gribētos alus kausu balvā kādreiz saņemt (turklāt no paša Miķeļa rokām). Un viņš nevis pagrozīja pirkstu pie deniņiem, bet gan noteica, ka tad vajagot ieskriet trijniekā. Sēkla bija iesēta un sezonas mērķis tapis – tikt pie alus kausa kādā Stirnubuka posmā. Garkalnē paliku piektā no dāmām, 81.no visiem skrējējiem.

Pēc brīža sekoja Lattelecom skriešanas ballīte, kur skrēju pusīti, gāja man varen viegli, lai gan pirms pāris dienām biju staigājusi basām pār karstām oglēm, asiem stikliem un ko tik vēl tikpat prātīgu un aizraujošu sadarījusi. Priecājos visu distanci, patika tik daudzās vietās redzēt pretīm skrienam pazīstamos un nepazīstamos ar smaidiem un visādām citādām sejas izteiksmēm. Tik dikti sapriecājos, ka no latvietēm finišēju desmitā.

Rapsī

Rapsī

Nu jau pavisam reāli sāku sevi iztēloties ar alus kausu rociņās. Līdz Abavas senlejas buciņam divas nedēļas, bet fīlings varen labs, pacilātība un laba enerģija. Ar vienu aci skatos pirms diviem gadiem ģenerētajā pusmaratona plānā un cenšos 50% no tā izpildīt. Ar savu mērķi skaļi gan baidos dalīties, lai gan daži sakās šo to pirms tam jau no manas mutes dzirdējuši. Pāris dienas pirms liktenīgā datuma ieskatos reģistrēto dalībnieču sarakstā. Divas meitenes (Karīnu un Irīnu) uzreiz izslēdzu kā varen ātras un “neņemamas”, bet divas citas, kas man arī bija priekšā Garkalnē, apsveru, ka varētu mēģināt pieveikt (Martu un Daci). Labi, ka es vēl nezinu, kas ir Laura. Ir vēl kāds procents šaubu, bet zinu, ka mēģināšu cīnīties. Lai uzsvērtu savu nodomu nopietnību, izroku no krājumiem divas vecas želejas, kas varētu distancē noderēt, kad šausmīgi sagribēsies ēst. Iepriekšējā dienā klausos Florence + The Machine – Dog Days Are Over un noskaņojos. Šo dziesmu sev iztēlē apņemos atskaņot, kad trasē radīsies tāda nepieciešamība. Labs ritms un dzied par ātru skriešanu.

Uz Abavu ekipāža nokomplektēta pilnībā – trīs ģertrūdieši un māsa. Pirms Kandavas apdzenam Oreman mašīnu un nosmejam, ka nebūtu slikti arī trasē kādreiz viņu noķert. Pa ceļam aprunājam plānus un ar Dzintaru vienojamies vismaz sākumu pamēģināt kopā. Nebūs jau pirmā reize.

Pirms starta cenšos iekārtoties tuvāk starta līnijai. Redzu abas ātrākās meitenes. Esmu satraukusies, priekšā garš ceļš mērojams. Pie debesīm cepina dienvidus saulīte. Pirmos kilometrus bliežam diezgan ātri, viens iegadās pat zem 4:30. Pulss ir augšā un man jau bailes klāt, ka šitā ilgi nevarēs. Drīz redzu Martas muguru, paejam tai garām. Marta šodien skrien mierīgi. Skrienam tālāk. Kādā brīdī dzirdu, ka tuvojas Ainītis un Sominens – Ainīša vārīšanos nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Es sev esmu pieņēmusi, ka esmu šobrīd trešā no dāmām. Kādu brīdi skrienam kopā. Vienā no dzirdināšanas punktiem dzeršanas glāzīti pasniedz Vilmārs. Patīkami. Ap kādu 13.kilometru atskatos atpakaļ, lai ievērtētu, kāda situācija ar lūsenēm aiz muguras, un pamanu tālumā Daces oranžo krekliņu. Vienā momentā dūša sašļūk papēžos, saku Dzintaram, ka Dace parasti uz beigām ir ātrāka, bet man savukārt beigās nekad īsti vairs nav spēka. Ka nav te ko ņemties, tāpat nesanāks. Viņš tik nosaka, ka lai mierinu pulsu un skrienam tālāk. Kādu kilometru ņemos ar putniem galvā un te atkal sanāk daži varen ātri kilometri. Dzirnavu dambis, pie muižas restorāns ar ūdeni no glāzes uz kājiņas un pie tam vēl uz paplātes. Karaliski. Nopriecājos un iestāstu sev, ka es taču atbraucu izpriecāties, ka arī, ja netikšu trijniekā, es zināšu savus spēkus un ar ko man vēl jāstrādā. Atlaiž un cilpojam tālāk. Kaut kur apdzenam arī Oreman.

IMG_1226

Ap 20.km ūdeni pasniedz ežu Edgars un saka, ka esmu malacis, jo ceturtā. Man rieva pierē un neapmierinātība – kā ceturtā? Es gribu būt trešā! Nu trešā vieta ir kādu minūti man priekšā. Te situācija nedaudz pamainās, jo es no bēdzējas kļūstu par ķērāju. Joprojām neticu līdz galam, ka trakā iecere var izdoties, bet duka ir un plēšam tālāk. Manu prātu nodarbina domas par to, kas ir tā vēl viena meitene, kas man priekšā? Te beidzot sākas īstais tesiens. Šķiet, ka ap kādu 24.km pamanu Irinas muguru. Dzintaram ir viltīgs plāns – noķert, paskriet aizvējā, atgūties kādu brīdi un tad plēst garām. Ģeniāli vienkārši. Realitātē bija tā – pieskrienam, nenormālā tempā pa brikšņiem apdzenam un tešam tālāk. Kaut uz brīdi, bet trešā! Apdzenot dzirdu komentāru, ka man viegls solis. “Kā tad, tūliņ atdošu galus,” padomāju, bet uzturu šo ilūziju vēl kādu brīdi, uztešot vēl vienā kalniņā, kura galā ir dzirdināšanas punkts, apstājos un nekustu ne no vietas. Jāsaņemas. Dzintars mudina turpināt. Turpinām. Kādā brīdī viņš saka, ka es varētu elpot klusāk. Tiešām, elsoju kā tāds tvaikonis. Prātā spēlēju Dog days are over un ik pa brīdim atceros ainiņu ar sevi uz pjedestāla un kausu rokās. Tas palīdz neatslābt. Pašai galva negrozās, tamdēļ prasu, kas notiek aizmugurē. Tur viss esot kārtībā. Ik pa brīdim nesaprotu vairs, kurš no mums abiem ir vairāk beigts, jo Dzintars arī nekāds dzirkstošais vīns vairs neizskatās.

Finiša “spurts” augšup Zviedru cepurē ir kaut kas līdzīgs zombija gājienam. Lejā toties kratos kā pustukšs kartupeļu maišelis, ļaujot inercei sevi nest. Pamanu māsu, kas ir tik pārsteigta, ka neko īsti nevar pateikt, bet smaids gan līdz ausīm. Ieraugu finiša vārtus un sāku vicināt rokas un kājas pa gaisu un bezsakarīgi spiegt, sauksim to par prieka deju. Izdevās! Turkāt iefinišējām arī ātrāko trīsdesmitniekā. Ak, prieks un laime!

11040918_10153061591734480_2481538438578382807_n

Secinājumi.

Vēlēties ir svarīgi. Ļoti svarīgi. Tā jau ir trešā daļa no izdošanās. Vēlmei ir jābūt ticamai. Ticība, ka tas ir iespējams, ir otra trešdaļa. Pēdējā un ne mazāk svarīgākā ir – darīt. Tikai ar gribēšanu un ticību tālu netikt. Jāapzinās, ka var arī ar pirmo nesanākt, un tās nebūs dzīves beigas.

Iztēle ir varens instruments. Vairākas dienas pirms starta iztēlojos apbalvošanu. Ļoti precīzi redzēju, kā tas notiek un izskatās, ka turu rokās kausu. Šis moments tika atgriezts iztēlē visgrūtākajos brīžos trasē un līdzēja savākties.

Motivācija ir ne mazāk būtika. Tā iet roku rokā ar prieku. Tik banāls motīvs kā alus glāze arī var strādāt.

Noskaņošanās. Pēdējo nedēļu pavadīju noskaņojoties. Atradu jaunu spēka dziesmu, atkal un atkal iztēlojos pjedestāla ainu. Skrienot treniņā, priecājos par gaidāmajiem panākumiem.

Sajūtu anatomijas pārzināšana, sajūtu konstruēšana. Izdevās noķert to brīdi trasē, kad sašļuku un pārslēgt domas, no bēdzējas kļūstot par ķērēju.

Atbalsts ir svarīgs. Tuviem cilvēkiem stāstīju par savu ieceri un saņēmu atbalstu to īstenot. Atbalsts brīdī, kad uz brīdi pazaudēju ticību sev, atbalsts trasē, pēc tam apbalvošanā. Tā ir nenovērtējama bagātība un enerģijas resurss.

Lai kaut ko darītu ar sekmēm, tā lieta jādara ar prieku un mīlestību. Ja prieks nodzerts, jāmet uz laiku miers.

Miķeļa alus ir garšīgs.

© https://gunao.wordpress.com

Kas ir šī ātrā meitene?

smagslusis (1)

Šajā vasarā šī meitene pamanīta uz pjedestāla Āžu kalna stirnu buka skrējienā, un tikko aizvadītajā Nike Riga Run, viņai finišējot kā otrajai no dāmām, komentētājs bija pārsteigts – Karīna Helmane – kas ir šī skrējēja? Neviens tādu nezinot. Noskrieniešiem arī ir ziņkāre, kas ir šī ātrā un smaidīgā dāma. Tādēļ nolēmām uzdot pāris jautājumus. Plānotā ekspresintervija ar Karīnu jeb noskrienieti Englishteacher izvērtās “piecu lappušu garā sacerējumā”, īsāk mums nekādi nesanāca!

Lasīt tālāk.