Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Tā daļa TDS…

Lai arī pēc pagājušā gada finiša teicu, ka nebūšu mantkārīga un ļaušu piedalīties citiem, jau tad bija skaidri zināms, ka piedzīvojums pa Monblāna kalnu masīvu tiks atkārtos.

Ievads. Pēdējā dienā pirms izbraukšanas, organizatori atsūtīja informatīvu īsziņu, kad soma jau bija sakrāmēta un gaida lielo brīdi: „Attention! Weather forecast: rain, snow at 2000m, wind, cold. Temperatures dropping below -5C. Have winter clothing.” Nedaudz sabijos – iekrāmēju siltās skrienambikses, ziemas zeķes un garo kreklu. Lieki piebilst, ka jau ceļā uz pēdējo tuneli organizatori aplaimoja mūs ar vēl vienu informatīvo īsziņu par četrām drēbju kārtām un ziemu kalnos.

Viss kā ierasts. Lidosta. Pasu kontrole. Lidmašīna. Un te, protams, lidmašīnai labpatīkas stundu stāvēt uz skrejceļa nevis doties tālēs zilajās. Aizlidojām. Itālija, Bergamo lidosta +25C. Vasara. Liels, balts busiņš mums – septiņiem. Ceļojums uz Chamonix ir sācies. Ja Itālijā ir saulains un jauks laiks tad, jo tuvāk Francijai, jo vairāk laiks sabojājas. Pa ceļam mūs patīkami pārsteidz – lietus, mākonis (migla), stiprs vējš. Tāpat pa ceļam ir skaidrs, ka šovakar izņemt savus numurus expo nepaspēsim. Tas būs jādara rīt no rīta pirms starta. Esot pilsētā no pārējiem latviešiem uzzinām, ka pēdējais autobuss uz Courmayeur aizbrauc plkst.5:15. Skaisti. Vakariņas vietējā McDonald’s pa 6.60€ (veikali strādā līdz 20:00). Es šonakt palieku pilsētā – dzīvoklī, puiši aizbrauc uz mājiņu.

Lai arī pulkstenis rāda 23:00 un ir sarunāts, ka 4:45 tiekamies expo, soma rītdienai ir jāsakrāmē un dzeramais sistēmā jāsajauc. Caur makaronu ēšanu, tējas dzeršanu un somas krāmēšanu rit sarunas par gaidāmo startu un citiem sīkumiem, ko ņemt vērā. Arī šogad neizpaliek bardaks uz gultas no šo es rītā vilkšu līdz šo visu man vajag sastūķēt somā. Un vispār, kāpēc ārā ir auksts, +10C un līst? Tā nemanot ir pagājusi stunda. Soma sakrāmēta. Somas dibenā ir nolikta rezerves otrā siltā kārta, nevar zināt, kas vēl notiks, ja sniegs uzsnieg, ko tad?

Rīts. Brīnumainā kārtā aizmigt izdodas ātri. Ārā aiz loga līst, zibeņo, turpat netālu skaļi krākdama tek kalnu upe. Modinātājs uzlikts uz 4:00 no rīta. Sazvanos ar pārējiem – šie ar augšā. Rīts iesākās, bez lietus aiz loga, bet ar sāpošu vēderu… Visas cerības tiek liktas uz Mezym tableti un tēju. Maizīte otrajā plānā.

Ārā ir patīkami dzestrs rīts. Tumsa. Nelīst. Uz ielas manāmi citi skrējēji ar mugursomām. Mans ceļš ved pāri tiltam, tad pa labi pa mazo ieliņu garām guļošajiem veikaliem, garām baznīcai un finiša arkai, tālāk pa labi gar expo būdiņām, garām labajā pusē esošajai dalībnieku rindai uz autobusu, tad caur apli līdz nonāku pie UTMB expo mājas. Viss tukšs un kluss atšķirībā no pagājušā gada kņadas. Tik vien kā vēl pāris skrējēji – puiši stāv pie reģistrācijas galdiņiem. Ātri tiekam pie ekipējuma pārbaudes. Lampiņas, mobilais telefons, folija sega, otra siltā kārta, ūdensizturīgās bikses, cimdi (šeit nākas parādīt, ka man ir divi komplekti cimdu – vieni plānie un otri izturīgie), tad sākas jakas pārbaude. Tā kā ārā bija pietiekami silts, tad jakas piedurknes bija uzvilktas uz augšu, tur viss kārtībā un kapuce? Protams, protams, ir un vilku kapuci ārā no kabatas. Jautrība no paša rīta. Lapā tā arī palika vairākas tukšas ailes, nav jau brīnums, ja drēbes mugurā un starts pavisam drīz, tad jau ēdiena rezerves un vismaz 1l dzeramā ir līdzi. Pārējais kā vienmēr – numura aploksne, čips šoreiz pie somas, smuka zila lentīte ar TDS logo ap roku, autobusa biļetes uz pēdējo reisu, krekliņš, miskastes maisiņi un labi ceļa vēlējumi. Viens smaidošs foto. Autobuss. Tunelis. Esam klāt.

Pirms starta brīdis. Izkāpjot ārā no autobusa ir pavēss, bet tas ir pus6 no rīta. Mums galvā viena vienīga doma – tikt iekšā skolā, vismaz kāds siltums gaidot startu. Tā skola, kur bijām pagājušo gadu, ciet, toties vaļā ir otra. Piemetamies ģērbtuves vienā no stūriem. Mans vēders vēl aizvien protestē. Mani tas neiepriecina. Ierauju vēl vienu Mezym tableti, aizvien vairāk cerot, ka palīdzēs. Pagulēt uz grīdas traucē aukstās flīzes. Nākas iztikt ar soliņu. Noskatāmies kā brīvprātīgie pa divi lāgi pārbauda ekipējumu, atzīmējot vai viss ir. Kamēr puiši staigā apkārt, palieku sargāt somas. Pārsteigums Nr.1 – pienāk viens no skrējējiem un, saņemot apstiprinošu atbildi, ka pagājušo gadu skrēju CCC, paziņo, ka esam kopā skrējuši ap 10km. Man acis lielas, ja jau viņš tā saka, tā varētu būt. Ģērbtuve paliek tukšāka un tukšāka. Tas neliedz kādam pajautāt, vai man viss kārtībā, vai nav slikti. Smaidot atbildu, ka viss labi (mans vēders). Skaisti. Ārā pamazām aust diena. Citiem atdodamās magnija ampulas paliek pie manis, jo šajā skrējēju burzmā atrast īpašnieku nav reāli (necēla telefonu). Kopbilde pirms starta. Lēnām virzoties iekšā starta koridorā, Latvijas karogs tiek manīts kreisajā pusē. Domāts darīts, mums jātiek tuvāk tai pusei.

Starts. Skanot starta himnai dodamies pretī nezināmajam. Iesākumā lēnām visi kopā, tālāk jau izretojušies pa visu ielu cauri pilsētai. Apkārt atbalstītāji ar taurītēm, zvaniem, bungām karogiem arī ar sarkanbalto karogu. Pacilājošas sajūtas. Pirmie pāris kilometri virzās cauri pilsētai, aiz sevis atstājot rīta klusumu. Vienu brīdi arī es piestāju, lai novilktu jaku, tomēr par karstu. Aiz līkuma paveras pirmās zaļās pļavas, kalni, pacēlāji, daži atbalstītāji, kalnu mājiņas, serpentīns un dalībnieku jūra, kura cenšas tikt tur augšā. No šī brīža tiek atsvaidzinātas nūjošanas iemaņas pirmajā skrējien-kāpienā augšup. Jo augstāk kāpj, jo labāk aizmugurē redzama starta pilsēta. Laiciņš pagaidām labs, segums smiltis. Protams, neatmet doma, cik ilgi būs jākāpj, jo serpentīns tikai turpinās un turpinās, uzmet cilpu un atkal augšā. Jo augstāk kāpjam, jo vairāk laiks sāk bojāties. Parādās mākoņi, migliņa, vēsums un neliels smidzinošs lietutiņš. Daudzi uz šaurās takas stājas nost, lai uzvilktu lietus jaku. Man vēl tik stipri nelīst, lai stātos. Slinkums arī. Taka virzās gar kalna malu, otrā pusē kalni ar sniegu un uz smailēm uzēdušies, dus mākoņi. Šajā posmā tā arī nesapratu, kas bija tas asfalts pa kuru kāpām – slēpotāju trase vai kas. Pašsajūta laba, pa brītiņam mēģinu notiesāt maizīti, lai vēders „aizveras” un darbojas normāli. Gandrīz pēc pusotras stundas kāpšanas 7km garumā ierodamies pirmajā kontrolpunktā, kurā tiek notiesāta baltmaize ar medu un iedzerta dienišķā kolas deva. Cenšos ilgi nekavēties, bet jaku uzvelku. Laikapstākļi sāk bojāties vēl vairāk. Paliek aukstāks un lietus pieņemas spēkā. Kāpšana turpinās, kamēr galvā rosās visādas domas no ko es šeit daru līdz, kad es tikšu galā, piefiksēju, ka mūsu taciņas paliek arvien dubļainākas un dubļainākas. Vienā pusē slīps kalns, otrā tāds pats akmeņains kalns uz leju. Ir opcija kāpt tikai uz augšu. Otrā pusē cauri mākoņiem spīd kalnu strauti, izskatīdamies gluži kā zibens negaisa laikā. Vēl viens solis un, cik vien tālu skats sniedzās, ir redzama nebeidzama cilvēku čūska, kura cenšas iekarot nākamo virsotni. Uzreiz jāsaka, ka no šī brīža par vēderu aizmirstam, tas pārgāja. Tā sapriecājos – beidzot ir kur piesiet acis, jo nebeidzamie pelēkie kalni ir beigušies, bet raibie dalībnieki izskatās tik skaisti, ka nepamanīju pa kuru laiku pati nonācu rindas galā, kura virzās gliemeža tempā augšup. Šaura, jo šaura taciņa starp akmeņiem un tālāk pa pašu kori. Šeit arī pirmo un šķiet vienīgo reizi pārsalu kā tāds prusaks, jo kā te lija un vējš pūta. Kamēr somā meklēju lietus virsbikses un cimdus, rinda pavirzījās uz priekšu par pieciem metriem. Forši – „krutā” membrānu jaka laiž ūdeni cauri – pleci slapji, mugura arī, skaisti. Sanāca nedaudz niknums. Mierinājumam – cimdi savu funkciju pildīja godam (pagājušā gada pērkona negaiss nobāl). Kāpēc tā rinda stāv, man salst, gribu ātrāk augšā, kāpēc man te vispār ir jāatrodas, es gribu mājās siltumā, kur ir tuvākais kontrolpunkts? Nē, es varu, es varu, es varu. Kam man to? Ja viņi var, tad es arī varu. Sasodīts man salst. Tā pagāja kāpiens.  Šim kalnam otrā pusē ne vēsts no vēja, lietus, mākoņiem. Sāk palikt silti. Dubļaina taciņa, ar pāris pusmetru augstiem pampakiem. Vispār te var forši noripot. Galvenais, ka taciņa iet vai nu taisni, vai uz leju. Pozitīvi. Apkārtējo pelēko krāsu nomaina pļavu zaļā krāsa. Takas kļuvušas platākas un dubļainākas. Taisnākajās vietās sevi cenšos pierunāt paskriet – tipināt, vismaz ātrāk tiek uz priekšu. Brīžos, kad ceļš iet uz augšu, aizeju garām pāris cilvēkiem, protams, vēlāk viņi mani panāk. Arī šeit kāpjam augšā pa stāvu, sakņainu taciņu. Skrienot lejā pa kārtējo asfaltēto serpentīnu, no aizmugures brauc organizatoru auto. Ko viņi šeit darīja, nav ne jausmas. Asfalts, asfalts, zemes ceļš, akmeņains kāpums, zemes ceļš, mākonis, lietus, mākonis. Tad taciņa pa klaju mežu ar pāris krūmiem. Ik pa brītiņam uzēdu batoniņu un patukšoju dzeršanas sistēmu. Tā kā laikapstākļi mūs lutina ar savām kaprīzēm, tad ļoti bieži, lai neteiktu, ka visu laiku, jakai piedurknes tiek pavilktas uz augšu vai uzrautas atpakaļ uz rokām. Tāpat arī kapuce tiek pa brītiņam novilkta. Ar cimdiem tas pats – kad rokas nosalst, uzvelku, kad silti, tad novelku. Ieejot kārtējā kontrolpunktā uzpildos ar zupiņu, maizīti un kolu. Nedaudz piesēžu – atpūtināt kājas. Izejot ārā nepaskatījos, kas mani sagaida tālāk. Kamēr ejot mēģinu grauzt paņemto batoniņu, bāc mugura ķeras. Nevaru paiet, jostas rajonā nervs liek par sevi manīt ik uz soļa. Vienīgā iespēja kaut cik sakarīgi tikt uz priekšu ir lēni tipinot ar taisnu nekustīgu muguru. Ātri pasoļot nevar – sāp. Nepietiek, ka vēl aiz vien cīnos ar sevi, vēl šis. Dungojot dziesmiņu – es varu, es varu, man izdodas, tipinu tālāk. Brīžiem jāpārvar dubļu peļķes, brīžiem tomēr paveras skaists skats, kur kalnu strauts plūst zem tiltiņa, mezdams lokus starp kalnu grēdām. Pēc vairākām stundām, starp kalniem, taciņām, dzeltenai pļavu zālei skatam paveras burvīgs dzidrs kalnu ezers. Šeit apstāties un palikt. Gribu pikniku tagad un tūlīt! Taciņa šaurāka, stāvāka, bet rododendru – arvien vairāk. Jāatzīst nebiju redzējusi vienkopus tik daudz rododendru krūmus. Tur pat arī fotogrāfi iekārtojušies, caur objektīvu noraugās, kā ezītis miglā lien augšā pa kalnu. Ceļā pavadītas 7h47min un pievarēti, lai neteiktu drausmīgi, tāpēc tikai 29.7km – kontrolpunkts Col du Petit St Bernard. Te ir silti, nedaudz pārējo dalībnieku, zupiņa, kola, maizīte. Pirmoreiz pagaršoju salami desu ar riekstiem. Garda gan. Sistēmā ūdens pietiekoši. Noskatos kā citiem palīdz atbalsta personāls – uzmundrina, pabaro, apģērbj. Nolemju doties tālāk, vismaz līdz nākamajam punktam. Pirms tam vēl sirsniņmājas apmeklējums. O, forši zem virsbiksēm apakšējais slānis slapjš, krekls cik var sataustīt mitrs. Domu par sausām zeķēm un biksēm atmetu, tās man noderēs naktī, kad (ja) gribēšu pārvilkt. Aiztaisu jaku, uzvelku kapuci, cimdus un ārā atkal līst. Cik patīkami. Pirms iziešanas izpētīju, ka līdz nākamajam punktam ir jāpievar +86m un -14650m. Ja sākums ir smērā līdzens, tad jau pēc brīža gaidu tos +86m, jo skriet no vietas 14.6km uz leju nav izklaide. Pirmā atziņa – skriet uz leju ir viegli. Segums – iesākumā plata dubļaina taka, tad šaurāka līkumota taka gar kalna nogāzi, tad serpentīna skrējiens lejā gan pa asfaltu, gan līkumotām meža takām. It kā jau nekas, bet par šādu prieku sāk protestēt augšstilbu muskuļi. Šos mēģinu apklusināt aplūkojot, kā izskatās mākonis un zem tā esošā pilsētiņa no augšas. Esot viņam pa vidu līst, zem viņa arī nedaudz. Jā, tur aiz mākoņiem IR saule. Vienu brīdi jautri čalodami, paskrien garām divi vīri. Uzmundrinādami katru apdzīto. Pie lēzenākām takām ātrums lielāks, nākas sevi bremzēt un skriet (mēģināt skriet) maziem solīšiem, palaist ātrākos. Ak, manas nabaga kājas. Ja tev šķiet, ka uz leju skriet ir forši un patīkami, tad tu maldies, jo 15km uz leju ir kaut kāds murgs. Gandrīz pašā lejā skrējām cauri koku alejai, kuru rotāju kokgriezumi, zīmējumi, skaidrojumi pie katra koka, skaistas bišu mājiņas. Pēc tam sākās soļojums un domas, kam man tas. Pulkstenis nepielūdzami sāk rādīt 17.00 vakarā (Bourg St-Maurice jābūt līdz 17:30). Mēs ātrā gaitā soļojam/nūjojam. Sajūta, ka tūlīt, tūlīt jābūt, arī nepamet. Parks, bravo saucieni, stāvlaukums, pilsētiņas galvenās ielas šķērsošana starp mašīnām, pāris metri un 17:19 laimīga ievelkos kontrolpunktā. Ierastā kombinācija – sāļā nūdeļu zupiņa, maizīte, batoniņš. Papildinu dzeršanas sistēmas krājumus. Pārsteigums Nr.2 viens no skrējējiem ieraugot, mani dikti smaida, pēc brīža, saņemot apstiprinājumu par pagājušā gada CCC distanci, tik nosaka, ka atceroties mani. Man acis lielas. Forši. Ārā ejot visiem dalībniekiem tiek pārbaudīts ekipējums, jo bez mobilā telefona, cimdiem, jakas un lampiņas tālāk nelaiž. Skaidrs – naktī būs jautri.

Dienas otrā puse. Ar jauniem spēkiem, nekas nesāp, augšstilbi neskaitās, ar apziņu, ja iet, tad iet līdz galam, uzsāku kārtējo posmu līdz nākamajam kontrolpunktam. Zinu tikai, ka man tur jābūt līdz 23:15. Trase ved cauri pilsētas veikalu ielai. O, šitādu krekliņu es pat varētu nopirkt, patīk un aizgāju tālāk (ja vien zinātu, kur vēlāk atgriezties un pielaikot, riktīga dāma). Ceļš ved kalnā, paliek arvien siltāks un siltāks. Nelīdz ne uzvilktas piedurknes, ne attaisīta jaka (kā derētu ventilācijas caurumi piedurknēs). Šī bija otrā reize, kad novilku jaku. Hmm, apakšējā kārta izžuvusi. Saulīte silda. Bet mēs tikai kāpjam un kāpjam aizvien augstāk. Paliek karstāks un karstāks, arī grūtāk. Serpentīna kāpums pārmaiņas pēc pa kalnu, kur nav akmeņu, bet visapkārt ir pļavas. Vietām izgājām cauri lazdu paēnai. Visi kāpj lēnām, grūti. Gribas dzert, bet ne sporta dzērienu. Gribu ūdeni. Te atceros, ka izejot nepadzēros kolu. Sasodīts. Nepietiek, ka ir karsti, sāk līt. Nekas cits neatliek, kā vilkt atpakaļ jaku. Grūti. Šeit bija viena no retajām reizēm, kad redzēju skrējējus nākam pretī. Būtu kāds strautiņš, varētu pasmelt ūdeni, bet te tikai pļavas un pļavas. Padzeros maziem malkiem arbūza dzērienu. Uz brīdi ir labāk. Turpinu kāpt. Sākas cīņa ar sevi – es varu, man padodas, es tikšu līdz galam. Tai pašā laikā, kam man tas, man nevienam nekas nav jāpierāda, tie laikapstākļi un tādā garā. Laiks iet, kilometri arī, palēnām satumst. Dubļi – forši. Līst – vēl foršāk. Lietus jau vairs neuztrauc. Ik pa brīdim saņemu uzmundrinošu sms, kas ļauj saņemties un aizdzīt visas drūmās domas prom. Sāk krēslot. Lampiņu izvelku pēdējā brīdī, it kā jau varēja vēl redzēt, bet ar gaismu tomēr foršāk. Kaut kādas takas, kaut kādi kalni. Uz priekšu jātiek. Aizvien gribu dzert – ūdeni. Tālumā ir dzirdams kā tek strauti (kārdinoši), bet tie atrodas kalnu masīva otrā pusē. Vairs neejam pa vienam, bet bariņos. Tumsā skaisti spīd lampiņas. Kalna galā parādās kontrolpunkts, citi steidz uzvilkt siltākas drēbes, citi padzerties ūdeni. Tā nemanot esam nonākuši mākonī. Mūsu bariņš sastāv no apmēram 15-20 cilvēkiem. Skatiens pavērsts pret zemi jeb uz priekšā esošajām kājām. Tālāk par 3-4m redzēt nevar. Vairākas reizes stājamies, lai galvas grozīdami ar savām lampiņām izgaismotu apkārtni, cerot ieraudzīt marķējumu, kurš, starp citu, ir izvietots ik pēc 50m un ir nolīmēts atstartotājiem. Tā gandrīz divas reizes nomaldījāmies. Pāris reizes turpinājām ceļu pa taku taisni, jo citas iespējas nebija. Šķērsojām kalnu grēdas. Takas, kuras vijas gar kalnu malu. Takas, pa kurām bija jārāpjas ar nūju palīdzību, izlavierējām pa šķembainu taciņu. Iet pa mākoni tumsā ir tas pats, kas miglas laikā braukt ar tālajiem uguņiem. Trase vijas zigzagā, tāpēc atskatoties var redzēt aizmugurē spīdam lampiņu grupas.

Atkāpe. Te jāsaka, ka turpmākais dienas/nakts plāns tika izplānots pilnībā. Galvenais ir tikt līdz kontrolpunktam. Vairs nelīdzēja ne uzmundrinošie vārdi, ne draugu sms, ne vēlme principa pēc tikt līdz galam, ne finišā gaidošā finišētāja vestīte. Es sapratu, ka laikapstākļi diktē savus noteikumus. Ir jāsaprot, kurā brīdī apstāties, kurā turpināt. Es sapratu, ka man nevajag. Domās pārcilāju, ko darīšu, ja atnākšu pirms kontrollaika. Es iešu, nē neiešu, iešu, palikšu. Īsumā, kad nokļūšu, tad izdomāšu.

Pēdējais kāpums. Manas domas pārtrauca kārtējais mazais kontrolpunkts. Saprotu, šīs vēl nav beigas. Uz jautājumu, cik tālu līdz nākošajam saņemu atbildi, nav tālu – kādi pāris kilometri. Saproti kā gribi. Pēc pārsimts metriem iesākumā gan itāļu, tad angļu valodā saņemu instrukciju, ka tagad sekos viens dangerous kilometrs (dienā pa gaismu) un tad divi easy kilometri. Paejot desmit metrus uz priekšu, skatam paveras stāva, dubļaina, nogāze uz leju, kuru veido akmens bluķi. Smaids no sejas nepazūd. Pirmā doma, kā tur var tikt lejā. Ar nūjām meklējot labāko atbalsta trajektoriju, lēnām kāpjot, pievaru metru aiz metra uz leju. Kamēr priekšā esošais kāpj, ar acīm meklēju labāko trajektoriju. Šķiet, pašā labākajā vietā bija uzstādīts liels, spožs prožektors (gaišs kā dienā) un katrā malā drošībai stāvēja glābēji, ja nu kas. Kad šis posms pārvarēts, tālāk seko virvju posms. Labi virves bija novilktas papildus drošībai, kur turēties, bet tas neliedza priekšā ejošajam virvi pavilkt tā, lai mani viņa gāztu nost no kājām, spiezdama uz vēdera. Vienīgais saprātīgais risinājums bija sākt bļaut, lai pievērstu uzmanību. Izdevās, es paliku, kājās stāvot. Priecājos, ka nebija mākonis. Kur tālāk bija tie divi easy kilometri, es tā arī nesapratu, jo trase līkumodama gāja lejā pa akmeņainu taku. Visu laiku jāskatās, kur likt kāju. Akmeņi kompleksā ar dubļiem, viltīgi. Ja būtu ziema, varētu ar plēvi laist lejā pa kalnu un tēlot, ka brauc ar bobsleja kamanām. Bet tā kā ir tumsa un vasara, tad uzmanīgi, meklēdama mazāk dubļaino vietu uz takas vai uz zāles pudura, klumpačoju lejā. Cerot, ka nepaslīdēšu un neattapšos uz dibena, kā daži priekšā ejošie. Vispār es brīnos, kā pēc 16h gājiena cilvēks ir spējīgs sakopot acu skatienu un pustumsā meklēt labāko ceļu. Upīte. Tiltiņa nav. Pāri akmeņiem sausām kājām netikt. Kreisā kāja uz īsu brīdi sajūt kalnu avota atspirdzinošo vēsumu, esmu pāri. Serpentīna ceļš ar peļķēm ved augšā, tad izmet pāris līkumus. Acīm paveras brīnišķīgs skats. Vairāku kilometru garumā tumsā spīd lampiņas. Ārprāts, cik aiz manis daudz ir skrējēju, labi apzinoties, ka pati atrodos peletona beigu daļā. Kā gaisma tuneļa galā spīd baltā telts. No organizatoriem saņemu ziņu, ka race is close un norādes, kur tālāk doties. Mazajā teltī pa labi atdot čipu un izdarīt atzīmi numurā, ka es paliku šeit.

Rīta cēliens. Lielajā baltajā teltī jau bija kādi 100 skrējēji, aiz manis atnāca apmēram tikpat. Ja tusiņš ir beidzies, tad var sākt dzīrot. Noņemt numuru, nolikt slapjo mugursomu un paēst. Viens no skrējējiem visiem jautāja, cik minūtes nokavēja, jo viņš atnāca sešas minūtes par vēlu un tālāk trasē nepalaida. Kamēr gaidīju autobusu, kurš mani un pārējos nogādās Chamonix, plānoju aizsūtīt sms ar informāciju, kā man iet. Viss jau būtu labi, bet te tev bija obligātais ekipējums. Telefonam pazudusi zona. Nelīdzēja izslēgšana – spītīgi klusē. Skaisti. Naktī, svešā vietā bez sakariem. Paiet pusstunda, klusums. Pa to laiku atbrauc viens autobuss un aizbrauc, pēc pusstundas atbrauc vēl viens autobuss un aizbrauc. Cilvēku paliek mazāk, līdz ar to arī vēsāk. Šajā brīdī pirmo reizi uzvelku silto jaku, vēlāk arī foliju. Te ienāk vīriņš un manā otrajā dzimtajā valodā t.i. franču kaut ko paziņo. Vēršoties pie tuvāk sēdošajiem uzzinu, ka būs vēl divi pēdējie autobusi, ar kuriem mūs pārējos nogādās atpakaļ. Tā vārds pa vārdam izstāstu, ka ne pirmo (otro) reizi šeit un, ka mani draugi, vai nu tagad atrodas trasē, vai tikai rītā startēs. Ir pus3 naktī, kad beidzot atbrauc pēdējie autobusi. Mans jaunais paziņa saka, lai kāpjam otrajā autobusā, tas tukšāks. Pēc tam savā otrajā dzimtajā valodā uzzinu, ka mūsu autobuss savāks pārējos bēdu brāļus no atlikušajiem punktiem pa ceļam uz finišu. Telefons aizvien klusē. Guļot izdomāju, iešu pie organizatoriem un tā arī teikšu, ka man vajag telefonu, lai varu piezvanīt. Ne es tieku iekšā dzīvoklī, ne varu pārējiem pateikt par savu atrašanās vietu. Kamēr autobuss līkumodams piestāj atlikušajos kontrolpunktos, kamēr Francijā aust saule, telefons tomēr atdzīvojas. Kaut kur pa ceļam piestājam un pārkāpjam citā satiksmes autobusā, pa tiem 10metriem paspēju nosalt. Ārā ir +6C. Ap 7:00 izgulējusies ierodos Chamonix. Steidzu zvanīt un pavēstīt, ka esmu pilsētā, mani otrā klausules galā apgaismo, ka līdzjutēji aizbrauca līdzi un atpakaļ pilsētā būt tikai rīt. Iestājas neielies izmisums, ko tālāk?, jo somā tīra, sausa ir tikai otrā kārta, apavi slapji, netīri. Problēma atrisinās, atslēgām uz Courmayer pakaļ nebūs jābrauc, līdzjutēju buss brauc no šejienes. Urā. Laiku īsinu Liepājas Edgara nometnē – kempingā. Pirmā doma ieraugot teltis – lietū, teltī, nē. Atkal jau līst. Duša, sausas drēbes, aizlienēti trīs džemperi un vējjaka, folija sega. Brokastis. Šeit satieku savu draugu no autobusa, viņš gan nezin, ka šie ir vēl citi mani draugi pilsētiņā. Trīs stundas sarunu, jaunumu un iespaidu stāstīšana visiem, kas klausās. Dacei stāsts par laikapstākļiem tur augšā īpaši lielu patiku neizraisa. Neko darīt.

Turpmākais. Lai arī Dimas un Emīla finišu redzēt nesanāca, pēc finiša sveicieni garantēti bija. Folija sega nosalušajiem finišētājiem. Runā, ka viens no Latvijas četriniekiem finiša ienāca augstu Latvijas karogu nesdami, par ko izpelnījās sacensību himnu. Pievarētais maršruts Google earth. Atpūta. Pa ceļam uz mašīnu saņemu apsveikumus par pievarēto distanci. Sīkums, tikai gāju pakaļ ne savam mantu maisam. Kā es atkal priecājos, ka mēs dzīvojam otrajā stāvā. Augšā jau vienkārši tik, bet lejā. Mājiņā pārējie neizpratnē noskatās, kā mēs apavus noliecoties kārtojam. Smieklīgi, bet notupties ir dikti pagrūti. Līdzjūtība garantēta parādot aproci, tā tāda savējo apzīšanās zīme. Dalībnieku pusdienas pilsētā, uzrādot dalībnieka numuru. Makaroni, vistiņa, mērcīte, kola, siers, cepumi, ņam.

Vakarpusē atgriežamies pilsētā, lai redzētu „garās” distances startu. Šeit jāpiebilst, ka superīgo laikapstākļu dēļ klasiskā UTMB distance tika nedaudz noīsināta – no 160km līdz 100km, atstājot kāpumu summu 6000m (piem. TDS 114km un 7150m). Vairāku kilometru garumā, sākot no baznīcas, izveidojies garš līdzjutēju koridors. Garajai distancei startu nedaudz aizkavēja, jo sagaidīja pirmo CCC distances finišētāju. Mums tas nozīmēja nelielu sprinta distanci, lai atrastu kādu tukšu līkumu. Iesākt skriet ir pagrūti, bet, kad iesāk, tad var skriet un skriet (pa taisni). Pirmie garās distances skrējēji garām pašaujas kā bultas, skan himna, citi lēnā solī skriedami filmē apkārt notiekošo, visi aplaudē. Te aizskrien arī onkulis cienījamos gados. Esot pāris gadus iepriekš novinnējis savu vecuma grupu. Arī mūsu latvieši startē. Emocijas gaisā virmo – neaprakstāmas. Paiet stundas, mēs tikai stāvam un stāvam pirms pēdējā līkuma, aplaudējam un aplaudējam. Vienā brīdī tiek pamanīts puika ar Latvijas karodziņu. Ātri vien tiek noskaidrots, ka Gvido puika. Izrādās, ka Gvido ar Jāni pēdējos kilometros skrien kopā. Ar ovācijām sagaidām finišā. Pašiem prieks par savu un mums arī. Ar katru Chamonix pavadīto stundu latvieši kļūst aizvien vairāk un vairāk. Pēc pāris stundām nebeidzami uzmundrinām garās distances finišētājus. Tu aplaudē līdz spēku izsīkumam, bet acīs sariešas aizkustinājuma asaras, jo tās emocijas, kas gaisā un visapkārt valda, nevar aprakstīt. Katrs aplaudētājs finišētājam dod jaunus/papildus spēkus tikt līdz galam. Zinu, ir ļoti patīkami, ka kāds tev uzsauc bravo! vai aplaudē, kamēr pats atrodies trasē. Pēc ilgākas gaidīšanas finiša taisnē parādās Līga un Atis. Drīz pēc viņiem arī Dace. Sarunas, sarunas, sarunas nebeidzas. Šodien ārā saulains, silts laiks bez lietus, gaiss iesilis līdz +13.5C. Pārmaiņas pēc mākoņi neaizsedz kalnus. Turpmākais, kā vienmēr – mājupceļš no rīta. Itālijā, protams, ka ir silts. Rīga pārmaiņas pēc sagaida ar mums neierastu siltumu.

Nobeiguma vietā. Lai arī mani noņēma no trases 60.km, es jūtos lepna par to vien, ka es biju viena no tiem, kas uzdrošinājos stāties uz starta un doties trasē. Ir nākusi klāt jauna atziņa, kalni ar laikapstākļiem dara ko grib. Mums atliek tikai pielāgoties.

22 komentāri rakstam Tā daļa TDS…

  • Inga_K Inga_K

    Šādi raksti ir tīrā kaitniecība :) Laiks plānot, kur sakasīt nepieciešamos punktus.
    Bet trakajiem jau pieder pasaule!

  • Ivars Ivars

    Ko lai saka, maratoni un pusmaratoni jau sāk iekļūt īso distanču kategorijā, ja palasās mūsu lapā :)

  • ing_a ing_a

    laumiic baigi drosmiigais – ar saaposhu veederu shitaadaa skreejienaa!

  • .Linda Lindams

    Man lasot šo un arī citus aprakstus, kā arī vērtējot pašas pieredzi, rodas sajūta, ka skrējējiem ir spēcīgi attīstīts kaut kāds mazohisma gēns – mēs labprātīgi pakļaujam sevi mocībām un tas mums sniedz gandarījumu. :)

  • Johny Johny

    Šodien bija doma izlaist treniņu. Pamodos, izlasīju, un aizgāju uz stadionu.

  • kits

    Tās sajūtas ir pazīstamas. Tev tās izdevās ļoti labi uzlikt uz papīra. Lai veicas !

  • Lauma laumiic

    Ing_a tur bija ne tikai vēders, lidojums iepriekšējā dienā, nedaudz negulēta, nakts, tad vēders, tad mugura un cīņa ar sevi. Vismaz bija pa paceļam ko domāt :D
    Tagad jāturpina atpūsties :)

  • jupe jupe

    Galvenais, ka šito visu izvēlas darīt labprātīgi. Neviens nespiež. Mazohisti. :)

    PS drūmi niez visas malas šito pamēģināt :D

  • Ainars Ainars

    Viļņā 100nieka laikā noformulējām, ka garo gabalu skrējējam optimāli ir būt intravertam mazohistam.

  • vispār apbrīnojams SadoMazo! pirms tik Nopietnas distances ierasties svešā valstī, tumšā naktī, nezinot kur nakšņot. Bik pagulējušam celties agrā rītā (drošvien kādos 4?), un vēl tādos laika apstākļos doties trasē… Trax Skuķis (pozitīvi) :)
    žēl, ka nefinišēji!
    Piebildīšu nezinātājiem, lai saprastu ballītes skarbumu :) TDS distancē finišēja tikai 40% dalībnieki!!!

  • Lauma laumiic

    Būtu jau gribējies finišēt, bet ir labi kā. Piedzīvojums, pieredze, pārdomas.
    Piemirsās uzrakstīt, ka no līdzpaņemtajiem 10 batoniņiem un trīs trīspaku želejām notiesāju divus trasē un vienu autobusā batoniņu, želeju gan tikai pusīti apēdu. Neprasījās vairāk. Šāds daudzums tika izrēķināts pēc pagājušā gada pieredzes :)

  • Rainers Rainers

    kāpēc man te vispār ir jāatrodas-kaut kas līdzīgs arī man dažreiz galvā ir iešāvies,bet tas ātri pāriet…

  • No wikipēdijas: ”Endorfīni (“endogēnie morfīni”) ir opioīdu peptīdi, kas darbojas kā neiromediatori. Tie izstrādājas neironos sporta un citu fizisku aktivitāšu laikā, satraukumā, sāpēs utt.
    Endorfīnu izdales radītā labsajūta tiek bieži saistīta arī ar tādām cilvēku vidū veiktām populārām aktivitātēm kā paškaitējumu, sadomazohismu, pārgalvību un piedalīšanos ekstrēmos sporta veidos.”
    Tātad jo vairāk skriesim, jo vairāk skriesim :D

  • Inis Inis

    Super, var tikai apbrīnot! Izlasot rakstu baigi sagribējās pa riktīgiem kalniem paskraidīt.

  • Iveta

    Superīgs apraksts. Interesanti lasīt, tas ļauj mazliet iejusties Tavās tā brīža sajūtās. Tā tik turēt :D

  • Andulis

    Paldies par stāstu! Nezinu, vai kādreiz šajā dzīvē došos uz Monblāna pusi… ja nu tomēr, tad būs, ko pārlasīt.

    Nosmaidīju par tiem diviem satiktajiem [ekstravertajiem?] mazohistiem, kuri Tevi atcerējās no pērnā CCC. Tagad jau varam paminēt, cik tādu būs nākamajā reizē. :) It kā sīkums, bet patīkami, vai ne?
    Vienubrīd sāka līdzīgi gadīties Polijas maratonos – pēc tam, kad šajā valstī biju kādas 3 reizes startējis neilgā laikā. Pazīstama detaļa, lai arī vidējās:) distancēs. “Visu zemju atkarīgie, saskrienieties!” :)

  • Mana atziņa veljoprojām tāda, ka jebkurš starts kādam sacensības, kādam piedzīvojums. Piedzīvojumus lasīt visinteresantāk un VSK Noskrien lapā piedzīvojumu stāstu pa pilanam – drīz jau grāmatu varēs izdot. :)

    P.S. Tā otra daļa TDS kad? :)

  • Paldies Lauma par aprakstu! TDS ir noskatīts uz nākamo gadu, taču daži mēģina mani atrunāt ;) Tiesa, līdz 8. janvārim ir laiks apdomāties.

    Tikmēr pārējos gardēžus un UTMB punktu vācējus aicinu ieskatīties kalendāra sadaļā un atzīmēt 7. decembri. Ja gribat izbaudīt augstākaprakstīto uz savām maņām, tad ar Siguldā gūto punktu var būt par īsu. Kāda atkarībnieku grupa brauks Prāgu lūkoties un labprāt ņemsim punktu gribētājus bariņā. Viss ir iespējams! Tu to vari ;)

  • Lauma laumiic

    Vai būs atkārtots mēģinājums un arī atlikusī daļa TDS. Nezinu.
    Starp citu pilnībā piekrītu, ka ir jāūt mazliet ķertam, lai tik daudz un dikti darītu sev pāri :)

  • maffija maffija

    laumiic ritīgs malacis ;) lai gan trasē nesanāk būt ilgāk par diennakti, tomēr pa ceļam tiek piedzīvotas radikālas emociju, sajūtu un domu maiņas :) Interesanti lasīt, kam visam jāiziet cauri tik īsā laikā :) parastā ikdienā to visu neizdzīvosi. Un tāpēc arī ir vērts uzdrošināties piedalīties – lai nav tā dzīve tik parasta :D

  • kautskis

    Ak, atmiņas uzjundīja. Savulaik Savojā pusgadu nodzīvoju, un Burg-Sent-Morisa (jeb vienkārši Burga) bija tuvākā lielā pilsēta, kādas divdesmit-trīsdesmit reizes esmu tur bijis. Col du Petit Saint Bernard arī ļoti labi pazīstams, braucu pa turieni pāri uz Itāliju. Skatījos, kā pa viņu minas visādi riteņbraucēji, un domāju — traki ļaudis. Ij nezinu, ko tad tagad lai saka par tiem, kas pa turieni skrien :)

    Desa ar riekstiem nav gluži salami, bet saucisson savoyard, Savojas nācionālais prieks un lepnums (vēl ir arī skābs baltvīns un sieri, bofors un absolūti lieliskais tomme de savoie). Dievīga, jāpiekrīt.

    Un, jā, savulaik pa kalniem bezjēgā izstaigājos un cītīgi iegaumēju: kalni tik tiešām dara to, ko paši grib. Laiks var izmainīties minūtes laikā: piemēram, uzbrauc kalnam mākonis virsū — un viss, redzamības nekādas, mitrs, drēgns, lai gan nupat varbūt bija saule. Kalniem jāgatavojas, bet pat tad viņi var izspēlēt (un izspēlē) kaut kādu pārsteigumu. Bet nu atkarība gan no viņiem rodas, gribas atpakaļ vēl un vēl.

  • vargans

    …netīšām šo rakstu biju mazliet pietaupījusi. Nezinu…vai šogad kaut mazliet izbaudīto Siguldas dubļu un tumsiņas dēļ, man radās tik spilgts klātbūtnes efekts, ka likās, ka lieku soļus Laumas pēdās…brīžam bija bail – ka tik neuzkāpju uz kājas…

    Labākais apraksts, ko esmu pēdējā laikā lasījusi! :) …emocijas – tik krāsainas un spilgtas, caur sāpēm un grūtībām pamanīt un tvert vēl mirkļus – mākoņus, strautu skaņas…tiešām – bauda lasīt…

    Apbrīnoju šo meitēnu par drosmi…par drosmi uzdrīkstēties…par drosmi sapņot…un visvairāk par drosmi ne tikai sapņot, bet uzdrīkstēties mesties piedzīvojumā… Lai izdodas! :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.