Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

„Satelīts” jūlijā – pusmaratoni Jelgavā un Liepājā, Stirnu buks – Talsos.

lejupielāde

Tu esi skrējējs. Jo Tu skrien. Krāj kilometrus, gatavojies un piedalies sacensībās. Mazās un lielās. Tuvās un ne tik tuvās. Un arī Tu esi skrējējs. Jo Tu skrien. Varbūt ik pārdienas pa pusstundai – svaigam gaisam un atpūtai. Varbūt brīvdienās cauri mežam līdz pilskalnam un tad atpakaļ gar ezeru – pabūt pie dabas. Varbūt no rītiem – možumam. Tu neposies ceļā uz sacensībām citās pilsētās un nemeklē savu vārdu seriālu kopvērtējumu tabulās. Taču vienu dienu gadā Tu uzvelc smukāko skriešanas kreklu, paņem numuru un dodies. Tu dodies uz sacensībām. Jo pilsētā ir ienākuši svētki. Tavā pilsētā. Un Tu tajos piedalies. Lasīt tālāk.

„Satelīts” jūnijā – Ventspils pusmaratons un Zebrus ezera Stirnu buks.

speed-limit-148915_640

Ar lielgabala šāvienu startā, bungu ritmiem, sieru un alu finišā un torti pēcballītē pirms Jāņiem Ventspilī tika svinēts trešais no septiņiem šīgada “Skrien Latvija” posmiem. Ar ziediem pļavās, lieliskiem dabasskatiem, “tempa turētāju” mākoņiem trasē un pirti pēc finiša dienu pirms Pēteriem Zemgalē tika svinēts trešais no pieciem “Stirnu buka” posmiem. Skriešanas svētku sezona ir pietuvojusies savam ekvatoram. Lasīt tālāk.

„Satelīts” maijā – skriešanas svētki Aizkrauklē, Rīgā, Salaspilī un Abavas senlejā.

Untitled

Svētki ir dažādi. Ir daudz reklamēti, plaši apmeklēti, kuros piedalās daudzi tūkstoši svinētāju. Ar tiešraidēm un reportāžām televīzijā. Zināmi pat tiem, kuri šajos svētkos nemaz neplāno piedalīties. Un ir nelieli svētki, kā vienkāršas un sirsnīgas domubiedru sanākšanas. Lasīt tālāk.

„Satelīts” aprīlī – Rēzeknes pusmaratons, Garkalnes mežu Stirnu buks un Biķernieku pusmaratons.

596664917_o

„Skrien Latvija” seriāla sacensībās jeb skriešanas svētkos distances, kas īsākas par pusmaratonu ierasti mēdz dēvēt par satelītskrējieniem. Atskatoties nesenā vēsturē, laikos, kad, diez vai zāle bij’ zaļāka, toties nebija vēl ne seriāla „Skrien Latvija”, ne arī, lai cik tas neticami nešķistu, arī VSK Noskrien –  2006.gadā pirmajā Kuldīgas pusmaratonā 5 km satelītskrējienā startēja vien 60 dalībnieki, divreiz mazāk nekā sacensību galvenajā – pusmaratona distancē 128 dalībnieki.  Lasīt tālāk.

Nike Riga Run. Vai man jāskrien ātrāk par pusaudzi?

Nike Riga Run ir pasākums, kurā kopā ar ģimeni piedalos jau piekto gadu. Pēdējo gadu laikā esmu šajā pasākumā ievilinājusi gandrīz pusi no sava darba kolektīva. Daži nūjo, citi skrien, ko nu kurš. Daži iesaistījuši arī savus ģimenes locekļus. Ņemot vērā, ka Nike Riga Run rīko regulārus treniņus, tad vairāku mēnešu garumā darbā kafijas pauzēs šī ir visbiežāk apspriestā tēma.

Šajā gadā daudz nedomājot biju pieteikusies uz 10 km skriešanas distanci. Mans 14-gdīgais puika bija izlēmis skriet „ piecīti”, bet nedēļu pirms sacensībām viņš saslima. Vēl mazliet bija cerība, ka līdz sacensību dienai jau būs atveseļojies. Tomēr tā nenotika, un viņš palika mājās guļot. Vienīgi vēl pajautāja, kas būs ar Tallink akciju? Akcijas noteikumi nosaka, ka jāpiedalās sacensībās. Nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē „piedalīties”, varbūt pietiek, ka esi pieteicies un samaksājis. Bet es ātrumā dēlam atbildu – noskriešu tavā vietā! Neko darīt, braucu uz Mežaparku ar diviem skriešanas krekliem. Pie katra piesprausts savs numurs. Es šogad skrienu pusmaratonus, nevajadzētu būt lielām problēmām noskriet vienu aiz otras 5 un 10 km distances. Turklāt starp skrējieniem man būs apmēram 30 minūšu pauze.

Nododu mantas, kreklu nr.2 iedodu māsai, lai vēlāk nebūtu jāstāv rindā pie mantu glabātuves, un nedaudz iesildos. Tad nostājos pirmajā starta koridorā uz 5 km distanci. Satieku Voldžiku, viņam arī līdzīgi plāni – noskriet 5+10 km. Tiek dots starts. Tā kā esmu skrējiena priekšgalā cenšos skriet, cik vien ātri varu, lai nebremzētu vēl ātrāk skriet gribētājus. Tā nu es turpinu skriet uzņemtajā tempā ap 5 min/km, kurš ir pārlieku ātrs manām spējām, nemaz nerunājot par manu ikdienas Divplākšņu tempu. Kad sāk palikt grūti, tempu nesamazinu, bet apmēram pie 3.km man sāk nežēlīgi sāpīgi durt sānā. Nedaudz samazinu tempu un ar sāpēs saviebtu seju ieskrienu estrādē. Māsa mani ierauga un prasa, kas kaiš? Es vien norādu uz sāpošo sānu. Finiša līkumā stāv Ilga, kas uzsauc – Tev būs labs rezultāts! Saņemos un noskrienu vēl finiša spurtu. Rezultāts priekš manām spējām vienkārši izcils – 27:19. Savā grupā ar šo rezultātu es būtu trešā.

Bet man vēl jāskrien sava distance – 10 km. Satieku Divplākšņus. Tie neizpratnē jautā, kādēļ skrēju „piecīti”? Māsa atbild manā vietā – neuztraucaties viņa skries arī 10 km distanci. Nedaudz atpūšos, pārvelku sausu kreklu ar savu numuru. Joprojām nežēlīgi sāp sāns, bet pēc brīža atkal esmu pirmajā starta koridorā. Šoreiz visapkārt daudz draugu, radu un paziņas. Foršas sajūtas! Māsa aicina skriet lēnām, kopā ar viņu. Atbildu, ka skriešu lēnām, bet tā, lai palīstu zem 1 h. Tempa turētāji uz šo laiku ir tālu aizmugurē. Starts! Skrienu un domāju, vai es vispār noskriešu šo distanci. Pēc noskrietā pirmā apļa saprotu, ka 1h jau gan es neiekļaušos. Nedaudz ieskrienos un sāpes sānā vairs nav tik nežēlīgas. TT uz 60:00 mani noķer pie sestā kilometra. Pat īsti nemēģinu viņiem turēt līdzi. Kādu brīdi viņus vēl redzu savā priekšā, bet tad tie pazūd no mana redzes lauka. Kad ieskrienu estrādē, sev par lielu pārsteigumu izdzirdu mikrofonā sakām, ka līdz 1 h vēl palikušas 40 sekundes. Mēģinu ķert nenoķeramo un finišēju ar laiku 1:00:29. Esmu priecīga gan par abām pieveiktajām distancēm, gan par rezultātiem.

Pirmdien darbā, satiekot kolēģus, cerēju priecīgi dalīties par sacensību iespaidiem. Kad pēkšņi visnotaļ forša kolēģe man uzdod negaidītu jautājumu, kas Tev vakar 5 km distancē notika, ka mana meita Tevi apdzina? Es apmulsu un sāku taisnoties, ka „ piecīti” nemaz neplānoju skriet, ka man sāka sāpēt sāns utt. Pārējie kolēģi līdzjūtīgi noklausījās mūsu sarunā. Bāc, bet es gribēju lepoties ar saviem rezultātiem nevis žēloties. Es to „ piecīti” noskrēju ātrāk par savam spējām un 10 km distanci noskrēju pat par 14 minūtēm ātrāk nekā iepriekšējā gadā.

Jocīgi, vai man ir jāskrien ātrāk par sportisku 14 –gadīgu pusaudzi, kas turklāt visu vasaru regulāri gāja uz NRR treniņiem? Piedodiet foršie kolēģīši, šoreiz šī meitene bija par 20 sekundēm ātrāka par mani :)

Kā es piecēlos no dīvāna un iekāpu kedās.

Reizēm gadās izlasīt komentārus, ka noskrien.lv ir domāts tikai ultrām, un īso distanču skrējēji netiek novērtēti. Tā nav taisnība. Es neskrēju ne skolas laikā, ne meitas universitātes laikā. Arī tagad laikam man vairāk būtu jāgaida mazbērni, ne augsts rezultāts. Bet tagad es skrienu. Skrienu lēni un maz, zem 5km. Bet uzrakstīšu par savu pieredzi, varbūt kādam noder. Ja kāds saka, ka tikai ultras raksta par savu pieredzi, tad neviens jau neliedz rakstīt arī ne-ultrām.

Bija 2013.g agrs pavasaris, kad nopirku 2 komplektus nūjošanas nūju ar cerību atrast kompāniju un sākt nedaudz aktīvāku dzīvesveidu. Kompāniju neatradu un turpināju sēdēt uz dīvāna.

Vienā jaukā dienā man essnee saka: “Mammu, tu ar tām nūjām trenējies ar, vai nē?” Saku, ka nē, nav kompānijas. Un tad negaidīti meita saka, ka pēdējais laiks sākt, jo ir mani piereģistrējusi Sieviešu skrējiena ietvaros uz 7km distanci nūjošanā. Un uz Biķerniekiem ar. Atpakaļceļa nav, vienkārši jāpiedalās, un viss. Paspēju patrenēties kādas 4-5 dienas, un sacensību diena bija klāt. Vienīgā motivācija bija, ka pat ja es palikšu pēdējā, tas būs ātrāk par tiem, kas tikai skatās. Nu, nebija tik traki, Biķerniekos aiz manis palika kādi 9 cilvēki. Bet finišā tā dalībnieka medaļa un atmosfēra mani tā uzmundrināja, ka Mežaparkā jau biju devītajā vietā savā vecuma grupā. Nākamais gājiens bija, ka meita mani pieteica uz Valmieras maratona nūjošanas distanci. Piekritu, bet dažas dienas pirms sacensībām essnee man prasa, vai es zinot, ka būs jānūjo 15km, jo īsākas distances vienkārši neesot. Biju šausmās, 15km, un pa mežu, es taču apmaldīšos! Es taču nevarēšu! Bet meita pārliecināja, ka varēšu un neapmaldīšos. Un tā arī bija. Aiz bailēm apmaldīties priekšējos sportistus tālu nelaidu prom un turējos līdzi, cik spēka. Beigās pat finišēju ar sev neticami labu rezultātu.

Nākamais gājiens. Zelta rudens Siguldā. Piedalīšos? Piedalīšos! Divas nedēļas pirms sacensībām: “A tu zini, ka Siguldā nav nūjošanas disciplīnas?” – “Nu labi, nepiedalīšos.” – “Bet es tevi pierakstīju tautas skrējienā 5,27km!” Ārprāts, kāds skrējiens? Es taču pat līdz miskastei nevaru aizskriet! Vecums, kājas, locītavas utt.

Nu, ko darīt. Kādas četras dienas lēniņām patrenējos skriešanā – 1km, 2km, 3km un 4. Līdz 5 tā arī netiku. Sacensību diena klāt. Stāvu uz starta līnijas (kopā ar ultrām) un domāju, ko es te daru. Bet abas meitas un citi noskrienieši mierināja, ka “gan jau, tie jau tikai 5km, mēs skriesim 10 un 20km.” Skrējienu uzsāku par ātru. Tikai tad, kad pamanīju, ka skrienu reizē ar meitu dace_a, sapratu, ka jāpiebremzē. Skrēju ar dievu uz pusēm, reizēm vairāk gāju, nekā skrēju. Ļoti palīdzēja Noskrien nozīmīte – tiklīdz pārgāju soļos, uzreiz kāds noskrienietis uzmundrināja: “Noskrien, noskrien!” Tā arī, vairāk pateicoties citu uzmundrinājumam, nevis saviem spēkiem, līdz galam kaut kā jau tiku. Un nemaz nebiju pēdējā. Aiz manis vēl palika kādi 18 cilvēki. Pēc sacensībām tāds gandarījums par piedalīšanos, ka tagad āķis lūpā. Vienu gan apņēmos – man jātiek līdz “noskrien”, nevis “noej”. Liels paldies meitām, Agy, Daryai, YOTO un citiem noskrieniešiem, kuri mani uzmundrināja distancē!

Nākamais pakāpiens bija 18.novembrī. “Mammu, tikai 3km Rembatē, piedalīsies?” Nu protams, ka piedalīšos! Varbūt, ka pat noskriešu, nevis noiešu. Noskrēju ar! Trešā vieta savā vecuma grupā! Pirmā medaļa par sasniegumiem, nevis piedalīšanos. Rembates aplī par savu skrējienu VSK Noskrien komandai saņēmu vairāk punktu, nekā Rūdas vīrs, par ko īpaši lepojos.

Tā ka nesakiet: “Es nevaru!” Ir vai nu “negribu”, vai “slikti gribu”. Tā es pagājušajā gadā izkāpu no dīvāna un iekāpu kedās. Vēlreiz paldies meitām! Tā ka visi īso distanču skrējēji – laipni lūgti uz sacensībām! Skriesim kopā!

Starp citu, meita jau mani ir piereģistrējusi Cēsu Eco Trail uz 15km skrējienu. Un nedomājiet! Es mežā nepalikšu!