Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Vai var noskriet Sub18min5K, nevienu kilometru neskrienot ātrāk par 3:37?

14615707_1817272365154002_3804698590337298283_o

Tad kā ir – var vai nevar piecus kilometrus noskriet ātrāk par 18 minūtēm, nevienu no šiem kilometriem nenoskrienot ātrāk par trim minūtēm un 37 sekundēm? Pirms lasiet tālāk, apdomājiet šo jautājumu katrs pie sevis! Atbilde meklējama manā jaunākajā emuāra ierakstā – https://oreman.wordpress.com/2016/10/17/5k-zem-18-min-nevienu-kilometru-neskrienot-atrak-par-337

Enjoy!

 

Mana atgriešanās Naik Rīgas skrējienā

Kaut gan mūsdienās strauji pieaug anglicismi, kas tiek izmantoti latviešu valodā, tomēr es pieturēšos pie latviskākas versijas. 2012. gads bija pēdējais, kad piedalījos Naik Rīgas skrējienā (vai Naik Rīga skrien?! Kā pareizi tulkot?). 2013. gads: trauma. 2014. gads: saaukstēšanās. Nebija pārliecības arī par šo gadu, jo augustā/septembrī es iepriekšējos 3 gadus vienmēr esmu saaukstējies. Organismam liels stress un pārdzīvojumi, ka nav vairs iespējas treniņos skriet pie +30C. Bet, ja nopietni, tad saaukstējos parasti no tā, ka pēc smagiem ātruma treniņiem esmu pilnībā nosvīdis. Savukārt, viltīgais atvasaras vējš atpūtas pauzēs starp intervāliem veicina to, ka varu saķert iesnas. Galu galā šoreiz viss bija kārtībā.

Kāpēc Naik Rīgas skrējiens?

Naik Rīgas skrējiens ir īpašs ar to, ka tās ir tikai vienas no 2 (kopā ar Rēzekni) daudz maz masveidīgajām sacensībām 10km distancē šogad. Iepriekšējos gados bija vēl trakāk, jo tad tā bija vienīgā šāda iespēja. Rīkot šosejas skrējienus šajā distancē kaut kā neskaitās populāri. Vēl 10km skrējiens sertificētā trasē notiek arī Ozolniekos, bet to es kaut kā negribētu pat pieskaitīt pie šosejas skrējieniem. LSC trases aplis ir nomērīts precīzi, tomēr starta vai finiša līnija ir atlikta aptuveni 30m par tuvu, līdz ar to 10km distancē sanāk dažas sekundes par tuvu. Vairāk neko nezinu. Savukārt, pavisam unikāls Naik skrējiens ir tādā ziņā, ka tās, kopš vairs nenotiek Zelta Kedas skrējiens, ir vienīgās masveidīgās skriešanas sacensības Mežaparkā (tur, kur nav ierobežojumu dzimumos). Tagad ir tendence katrā Latvijas kaktā pa kādam skrējienam taisīt, bet par Mežaparku kaut kā piemirsts. Ņemot to visu vērā, tad Naik skrējienu biju sev nodefinējis kā vienu no šī gada prioritātēm, uz ko gatavot sportiskās formas virsotni, kur noteikti iešu uz personīgo rekordu. Treniņos ripoja ļoti labi. Krietni labāk nekā aprīlī, kad stadionā uzstādīju savu personīgo 35:59.1. Jutu, ka sportiskās formas virsotni arī izdevās diezgan veiksmīgi sasniegt tieši uz šīm sacensībām, tāpēc izvirzīju mērķi noskriet zem 35:30. Pēdējās 4 dienas treniņos vairs neko nopietnu nedarīju, tikai vieglie skrējieni, lai svaigums būtu. Trase arī ļoti piemērota labiem rezultātiem: daudz taisno posmu pa labu asfaltu, nav neviena 180 grādu pagrieziena, īpaši asprātīgi uztaisīts tas posms pie Zoo ieejas, tikai 2 pavisam nelieli kāpumi, bet tai pat laikā starts ir dažus metrus augstāk nekā finišs. Vienīgi nepatika, ka 5km distancei starts ir kopā ar pamatdistanci. Īsti nesaskatu šai distancei nekādu jēgu, jo tur tāpat nav precīzi 5km, nav nekāda prestiža, un galu galā ir taču arī stafešu skrējieni (agrāk bija 3.5km posmā, kas ir tuvu 5km). Naik skrējiens man vienmēr ir saistījies tikai ar 10km distanci, kā tas bija pirmos 4 gadus.

Skrējiens.

LSC sacensībās pirms 2 nedēļām man 5km distancē izdevās 2. apli noskriet 15s ātrāk kā 1. apli. Arī Naik skrējienā biju ieplānojis noskriet otro distances daļu ātrāk nekā pirmo. Manuprāt, tas ir optimālākais variants, ja gribās pēc iespējas augstāku rezultātu finišā nevis starpfinišā. Piemēram, 17:55+17:34 varētu būt tas, uz ko man tiekties. Startēju no kādas 3. rindas. Sāku kā ieplānots: tīri uz izjūtām, neviena cita tempam nepielāgojoties. Lai citi pielāgojas man! Likās, ka notrāpīju uz īsto frekvenci. Labi uzķēru ritmu. Mēģināju pārāk netērēt enerģiju uz priekšā esošo apdzīšanu. Ja noķēru, tad pagaidīju izdevīgāku brīdi, kurā paskriet garām pa taisnāko trajektoriju, nevis ar lielu līkumu apskriet.  Kartē jau biju nomērījis, kur aptuveni būtu jābūt 1. km atzīmei. Tad nu tajā vietā turēju acis vaļā. Diemžēl neieraudzīju. Nu labi. Gadās. Gan jau būs citur. Toties mani apdzīšanas prieki turpinājās. Pie tam, mani apavi, triecoties pret asfaltu, skaļi plīkšķ. Daži no priekšā esošajiem pat atskatījās. Valdis pat teica, ka mani varēja dzirdēt jau pa gabalu tuvojamies. Tātad ar tik skaļu skriešanu slepus pielavīties konkurentiem no aizmugures man nav iespējas. Bet vismaz tas ir kā brīdinājums citiem Patīkams brīdis bija, kad 5km skrējēji atdalījās projām. Tad arī bija skaidrs, kuri no priekšā esošajiem ir mani tiešie konkurenti. Pēc Zoo ieejas noķēru arī sieviešu līderi Anitu. Un te nu mani apdzīšanas prieki arī beidzās! Pamatīgu gabalu priekšā bija Gatis. Tas man diezgan liels pārsteigums. Un vairāk nevienu tur priekšā uz lielās alejas neredzēju. Toties drīz vien ap 5.km trase atkal mazu gabaliņu pārklājās ar 5km skrējējiem. Biju par šo posmu piemirsis. Te nu brīžam nācās diezgan pamatīgi slalomēt, lai tiktu garām, bet vismaz bija jautri. Pēc tam atkal atguvu acu kontaktu ar Gati, kurš tai skrējēju mākonī bija uz kādu laiciņu pazudis. Jutu, ka pamazām tuvojos. Tai pat laikā jutu Anitas elsošanu turpat aiz muguras (pēc laiciņa gan viņa tomēr sāka atpalikt). Galu galā kaut kur ap 8. km Gati noķēru. Pagāja gandrīz 3 km, kamēr atkal izdevās kādu apdzīt! Te nu man sāka palikt pagalam grūti. Drošvien arī tāpēc, ka priekšā vairs nevienu tikpat kā neredzēju. Nākošais bija gandrīz minūti priekšā! Un arī īsti nezināju, ko Gatis aiz manas muguras dara (atpaliek vai neatpaliek?), jo mani apavi tik skaļi plīkšķēja pret asfaltu, kamēr Gatim tas solis bija pavisam kluss. Tā kā man īsti nebija nojausmas, cik vēl aptuveni jāskrien, un cerības uz kaut vienu kilometra atzīmi man bija zudušas, tad izdomāju vismaz kaut kādu pielietojumu savam hronometram. Mēģināju pēc noskrietā laika noteikt, cik vēl minūtes jāskrien. Galu galā beigu daļu kartē nebiju iegaumējis, un kaut kā jau bija jānoskaidro, kā tos spēkus optimizēt uz pēdējiem kilometriem. Radās vēl viena problēma. Gribējās dzert, tomēr to nedrīkstu darīt, lai skrējiena ritmu neizbojātu. Galu galā priekšā beidzot ieraudzīju ieejas vārtus uz estrādi. Un te nu bija pilns ar 5km skrējējiem. Šoreiz tas man vairs nelikās tik jautri, jo skābekļa piegāde uz smadzenēm vairs tik laba nebija, manevrētspēja ar vairs tik laba nebija uz noguruma fona. Pie tam tie skrējēji katrs skrēja kā pagadās pa visdažādākajām trajektorijām. Grūti prognozēt tālāko trajektoriju. Kaut kā ar lielām mokām izslalomēju caur pūli. Ar elkoni aizķēru laikam tikai vienu skrējēju. Pilnai laimei vēl jutu, kā viena tulzna uzsprāgst, veicot asu pagriezienu. Atlika vēl tikai noprognozēt pareizi rezultātu. Pēc izjūtām likās, ka rezultāts varētu būt ap 35:30-35:40min. Tādu iespēju, ka nebūtu ātrāk par personīgo 35:59, pat nepieļāvu. Līdz ar to tas, ko es ieraudzīju finišā, bija liels šoks: 36:14.

Pēc finiša.

Cīņas karstumā par tulznām nedomāju, bet, novelkot kedas, atklājās, ka uzsprāgusi vēl viena tulzna. Pie tam asinis ir arī izspiedušās laukā no apava. Tulzna pēdas iekšmalā tur, kur iepriekš nekad nekas nav bijis. Var jau visu norakstīt uz anatomiskajām nepilnībām, bet šajās pašās kedās man treniņos tulznu nav vispār, atšķirībā no maniem iepriekšējiem apavu modeļiem. Laikam jau uz sacensībām būs jāpamēģina prettulznu plāksteri vai kaut kādi brīnumi, kas liekami uz pirkstu spilventiņiem. Gan jau tehnika arī pie vainas. Sacensībās distances pēdējo daļu no tehnikas viedokļa skrienu kā pagadās, kas varbūt tomēr nav īsti pareizi. Mans rezultāts? Nu galīgi biju neizpratnē, kapēc nesanāca. Nu šitā es, nabadziņš, nomocījos, lai pēc tam atpaliktu par 15s no sava PB… Atliek tikai turpināt smagi treneties ar putām uz lūpām. Lai kaut ko dabūtu atpakaļ, jāturpina ieguldīt sevī smagu darbu, un tad jau rezultāts neizpaliks.

VSK Noskrien tempa turētāji

tt_galva

„Tas nevarēja būt viegli: tempa turēšana ir tik nogurdinoša nodarbe, ka vienīgi ģimene, muļķi un sasodīti labi draugi ir pierunājami tajā iesaistīties” K.Makdugals. Dzimuši, lai skrietu.

Lasīt tālāk.

Jaunās māmiņas piezīmes #11. Atpakaļ sacensību apritē

Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, pirmās sezonas sacensības, kā arī pirmās kaut cik nopietnas sacensības pēc Hannas dzimšanas, tika plānots LSC pusmaratons 11.aprīlī Mežaparkā. Man patīk LSC rīkotās sacensības ar to nelielo dalībnieku skaitu, plakanu trasi un tuvo atrašanos mājām. Ne mazāk svarīgi tagad ir arī bērna izklaides iespējas (piemēram, bērnu laukumi, kur Hanna ar tēti pakavēja laiku).

Plānošana

Labi sen neskrējusi sacensībās un vairs tā īsti neatceroties, kā tas ir, vien to, ka būs grūti, nolēmu, ka pārmaiņus pēc varētu mēģināt pulsa plāna pieeju, ko kādreiz aprakstīja Geo (Skriešana pēc pulsa plāna I un Skriešana pēc pulsa plāna II). Pieejai bija labas atsauksmes arī no citiem kluba biedriem, varbūt ka varētu strādāt arī man. Atliek vien atkārtoti izlasīt Geo pieredzi, izanalizēt savas sacensības un saplānot, kā pulsa grafiks varētu izskatīties man.  Bet, ideja ir viens, realizācija – kas pilnīgi cits. Visu nedēļu jutos ļoti nogurusi un izsmelta, ar bērna lietām man plānošana piemirsās un atcerējos par to vien piektdien vakarā. Viss, ko paspēju izdomāt, ka pirmos 5km varētu skriet ar maratona pulsu – ap 165. Kas būs pēc 5km, to rādīs laiks.

Rīts pirms

Lai kā sevi mēģināju mierināt, ka šīs nav ne pirmās, ne pēdējās sacensības, ka globālu personīgo rekordu nebūs, ka skriešu ne tikai rezultātam, bet arī priekam un tas būs mans laiks sev pašai, vēderu neapmānīsi un uztraukuma tauriņi tajā mājoja no paša rīta. Turklāqt, izskatījās, ka kavējam. Neskatoties uz to, ka Hannai drīz būs gads, es joprojām ik pa brīdim aizmirstu, ka sakrāmēties tikai pašai vai pašai plus bērnam ir divas dažādas lietas. Tāpēc, kad piebraucam pie Mežaparka, līdz oficiālajām reģistrācijas beigām ir atlikušas vien 15minūtes. Iekrāmēju guļošo bērnu ratos, pamāju ģimenei un iesildošā solī dodos uz starta vietu. Protams, aiz uztraukuma arī iesildošais solis ir bik par strauju no pulsa viedokļa, bet ko nu vairs.

Pirmie 5km

Izlaidīšu reģistrāciju, vien minēšu, ka dēļ Garkalnes buka nākamajā dienā pasākums bija krietni mazāk apmeklēts, kā domāju, un pusmaratona distancei reģistrējās vien 4 dāmas, ieskaitot mani. Laiciņš rādījās būt foršs, saulains, bet vēl gana vēss. Kādu laiku paguvu patusēt pa starta vietu, parunāties ar paziņām un kluba biedriem, tad jau dažas minūtes pirms starta arī ģimene mani noķēra un vēl paspēju iedot buču pamodušajai meitai.

Palaižam 5km skrējējus un sākam. Uzsāku kopā ar Anduli, kurš džentelmenis būdams, laiž mani šaurajās trases vietās pa priekšu un visādi izklaidē. “Visādi izklaidē” pārsvarā klausoties manu visnotaļ nestrukturētu burbuļošanu par pēdējā laika treniņiem, šodienas plāniem un bērna audzināšanu. No vienas puses liktos, varētu jau netērēt elpu un taupīties – galu galā sacensības skrienam, no otras – ja joprojām spēju parunāt, vismaz nebūšu izlikusies jau pirmajos 5km. Ak jā, es taču skrienu pēc pulsa plāna. Garmin nopīkst par pirmo kilometru un temps – 5:18min/km. Lai kāds būtu pulss, temps nudien ir par ātru. Mana godkārība un pašlepnums var dziedāt man galvā slavas dziesmas par labo sagatavotību, bet neesmu jau vakarējā – plāns ir izskriet 2h pusīti un nekam ātrākam es neesmu trenējusies – te runā skaidrais saprāts. Temps tiek nomests, pat dramatiski, jo nākamā km atzīmē Garmin dzied 6:05min/km. Bet nu vismaz sajūta ir laba un pļāpāt varu, lai arī pulss ir nedaudz virs plānotā (vidējais pirmajos 4km zem 170).

Pēc 4km Andulis saka, ka džentlemeniskais periods ir tā kā beidzies, un aizlaižas prom. Brīdi nākas pacīnīties ar sevi, lai nedzītos pakaļ, bet tad atgādinu sev par pulsa plānu un skrējiena baudīšanu. Galu galā, saulīte spīd, putniņi dzied, smaržo pēc priedēm. Kurās vēl sacensībās var dabūt to visu pie ātras, gandrīz plakanas trases?

6km-14km

Pamatposms paiet monitorējot pulsu, pašsajūtu un pētot apkārtni. Godīgi sakot, prāts pieradis 24h koncentrēties uz pasaules centru (Hannu), sajūtas pēkšņi palaists brīvībā un gandrīz vai nezinu, ko iesākt. Tik daudz apkārt kas notiek – suņi, bērni, putni, priedes, velosipēdisti, saules plankumi uz asfalta, ezers, pārītis uz soliņa ar ričukiem blakus – viņa ar grāmatu, viņš ar avīzi, blondīne pūderkrāsas kleitā ar kārtīgu zelta rotaslietu uz kakla ar vīrieti, nūjotāju pāris, tikai sākuši sportiskās gaitas, viss prasa uzmanību, bet tajā pašā laikā tik viegli palaist prātu pašplūsmā. Un ir tik foršs skrējiens, ne gluži lēnais treniņčunčinājums, tomēr var just kā organisms strādā – kā sirds pumpē asins litrus un muskuļi cilā kājas, un plaušas piegādā skābekli.

Vienā brīdī dzirdu biežus soļus aiz sevis. Un saprotu, ka diezgan ilgi jau dzirdu. Tā kā skrienu sev un ne ar vienu neskrienos, pat neatskatos. Pēc brīža man garām paskrien Dainis Zeps, un esmu izbrīnīta – nekad neesmu spējusi viņu apdzīt, likās, viņam būtu jābūt stipri gabalā. Bet acīmredzot, prātīgi uzsācis un tagad apdzen citus – es pilnīgi noteikti nebiju pēdējā, ko viņš apdzina.

Cipariski šis posms ir diezgan līdzens: vidējais pulss zem 175, temps 5:35-5:40min/km.

14km-finišs

Kopš Dainis mani apdzina, izmantoju viņu kā bākuguni. Sekoju pašsajūtai, bet brīžiem, šķiet, ir tik labi, ka aizmirstu, ka ir tomēr sacensības un plānu par 2h pati sev neesmu atcēlusi. Jau pēc pirmajiem 2 apļiem man bija skaidrs, ka uz sava Garmin attāluma mērījumu nevaru paļauties, tāpēc laika kontroles veicu pie oficiālajām atzīmēm. Pie 10km biju ap 55 minūtēm, pie 15km – ap 1:22, pie tam īsti nesaprotu, kāpēc skatījos, jo no šiem cipariem nevarēju saprat, vai man ir laika rezerve un cik liela. Tāpēc vados pēc Daiņa – ja viņš attālinās, es iepanikoju, tad sadzenu augšā pulsu, atceros – pulsa plāns, metu nost tempu. Vārdu sakot, temps šajā posmā visnotaļ nevienmērīgs.

Trīs apļi līdz beigām. Sajūta, ka gaiss ir kļuvis nedaudz biezāks un pamazām iegūst ūdens konsistenci, lai celtu kājas, nākas pielietot gribasspēku. Vēl pieķeru sevi pie iekšēja smaida – aha, kļūst grūti, tātad sacensības ir sākušās tomēr. Iepriekšējā aplī nedaudz iedzēru ūdeni, bet sāk beigties arī enerģija un kāds kilometrs paiet, strīdoties ar sevi – dzert atkal ūdeni vai organizatoru piedāvāto kaut ko (Isostar?), kas varētu saturēt cukuru, bet ir nepārbaudīts. Smadzenes ar cukura prasību uzvar, solot pacensties un pielikt ātrumu pēdējos kilometros. Pārsteidzoši, dzēriens nav salds, bet nākas pāriet soļos, lai to iedzertu, sit ciet elpu.

Atlikuši divi apļi. Dainis joprojām ir bāka baltā kreklā. Muskuļi sāk sāpēc un brīžiem jūtu, kā sāp sirds rajonā. Ik pa brīdim nedaudz nometu tempu, tad atkal iepanikoju.

Pēdējais aplis. Zinu, rīt sāpēs viss. Pēc Hannas piedzimšanas skriešanā piedalās arī tie muskuļi, par kuriem agrāk nezināju, nu jau sāp gurnu ārmalās, arī dibens sola tūlīt palikt uz tuvējā soliņa. Skrienu, cik var, nu jau vairs nav jēgas un vajadzības taupīties. Te pēdējā kilometrā ieraugu jauno māmiņu ar bērnu uz rokām un saprotu, ka par prom būtām divām stundām arī man visticamāk būs jāmaksā ar meitas nešanu rokās, un tam man vairs nebūs spēka. Bet nu, tur vairs neko, problēmas risināsim to atnākšanas secībā un pirmā ir – finišēt.

Mazliet, vēl mazliet, jau sākas pēdējo metru uzmundrinājumi. Finišs. Vēl divi soļi un apstājos. Aivars nosmej, ka es ekonomiska – tikai līdz finišam un tad uzreiz – stop.

Rezultāts

Rezultāts ir labāks kā cerēts – 1:56:41. Trešā kopvērtējumā, trešā savā vecuma grupā – Hannai dikti patīk medaļas un kausi – būs jauni, ar ko spēlēties. Pati pārlaimīga, ka tiku līdz finišam, par kārotā rezultāta sasniegšanu, līdzatkarīgajiem un vienkārši par skaisto dienu, pavadītu skrienot.

P.S. Dienas atlikušo daļu jutos, it kā man kāds ar bomi pa galvu iesitis. Un nākamajā dienā – it kā arī ar asfalta rulli kāds pāri pārbraucis. Bet prieks no tā nezūd, tas vienkārši ir nedaudz noguris.

 

Nike Riga Run. Vai man jāskrien ātrāk par pusaudzi?

Nike Riga Run ir pasākums, kurā kopā ar ģimeni piedalos jau piekto gadu. Pēdējo gadu laikā esmu šajā pasākumā ievilinājusi gandrīz pusi no sava darba kolektīva. Daži nūjo, citi skrien, ko nu kurš. Daži iesaistījuši arī savus ģimenes locekļus. Ņemot vērā, ka Nike Riga Run rīko regulārus treniņus, tad vairāku mēnešu garumā darbā kafijas pauzēs šī ir visbiežāk apspriestā tēma.

Šajā gadā daudz nedomājot biju pieteikusies uz 10 km skriešanas distanci. Mans 14-gdīgais puika bija izlēmis skriet „ piecīti”, bet nedēļu pirms sacensībām viņš saslima. Vēl mazliet bija cerība, ka līdz sacensību dienai jau būs atveseļojies. Tomēr tā nenotika, un viņš palika mājās guļot. Vienīgi vēl pajautāja, kas būs ar Tallink akciju? Akcijas noteikumi nosaka, ka jāpiedalās sacensībās. Nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē „piedalīties”, varbūt pietiek, ka esi pieteicies un samaksājis. Bet es ātrumā dēlam atbildu – noskriešu tavā vietā! Neko darīt, braucu uz Mežaparku ar diviem skriešanas krekliem. Pie katra piesprausts savs numurs. Es šogad skrienu pusmaratonus, nevajadzētu būt lielām problēmām noskriet vienu aiz otras 5 un 10 km distances. Turklāt starp skrējieniem man būs apmēram 30 minūšu pauze.

Nododu mantas, kreklu nr.2 iedodu māsai, lai vēlāk nebūtu jāstāv rindā pie mantu glabātuves, un nedaudz iesildos. Tad nostājos pirmajā starta koridorā uz 5 km distanci. Satieku Voldžiku, viņam arī līdzīgi plāni – noskriet 5+10 km. Tiek dots starts. Tā kā esmu skrējiena priekšgalā cenšos skriet, cik vien ātri varu, lai nebremzētu vēl ātrāk skriet gribētājus. Tā nu es turpinu skriet uzņemtajā tempā ap 5 min/km, kurš ir pārlieku ātrs manām spējām, nemaz nerunājot par manu ikdienas Divplākšņu tempu. Kad sāk palikt grūti, tempu nesamazinu, bet apmēram pie 3.km man sāk nežēlīgi sāpīgi durt sānā. Nedaudz samazinu tempu un ar sāpēs saviebtu seju ieskrienu estrādē. Māsa mani ierauga un prasa, kas kaiš? Es vien norādu uz sāpošo sānu. Finiša līkumā stāv Ilga, kas uzsauc – Tev būs labs rezultāts! Saņemos un noskrienu vēl finiša spurtu. Rezultāts priekš manām spējām vienkārši izcils – 27:19. Savā grupā ar šo rezultātu es būtu trešā.

Bet man vēl jāskrien sava distance – 10 km. Satieku Divplākšņus. Tie neizpratnē jautā, kādēļ skrēju „piecīti”? Māsa atbild manā vietā – neuztraucaties viņa skries arī 10 km distanci. Nedaudz atpūšos, pārvelku sausu kreklu ar savu numuru. Joprojām nežēlīgi sāp sāns, bet pēc brīža atkal esmu pirmajā starta koridorā. Šoreiz visapkārt daudz draugu, radu un paziņas. Foršas sajūtas! Māsa aicina skriet lēnām, kopā ar viņu. Atbildu, ka skriešu lēnām, bet tā, lai palīstu zem 1 h. Tempa turētāji uz šo laiku ir tālu aizmugurē. Starts! Skrienu un domāju, vai es vispār noskriešu šo distanci. Pēc noskrietā pirmā apļa saprotu, ka 1h jau gan es neiekļaušos. Nedaudz ieskrienos un sāpes sānā vairs nav tik nežēlīgas. TT uz 60:00 mani noķer pie sestā kilometra. Pat īsti nemēģinu viņiem turēt līdzi. Kādu brīdi viņus vēl redzu savā priekšā, bet tad tie pazūd no mana redzes lauka. Kad ieskrienu estrādē, sev par lielu pārsteigumu izdzirdu mikrofonā sakām, ka līdz 1 h vēl palikušas 40 sekundes. Mēģinu ķert nenoķeramo un finišēju ar laiku 1:00:29. Esmu priecīga gan par abām pieveiktajām distancēm, gan par rezultātiem.

Pirmdien darbā, satiekot kolēģus, cerēju priecīgi dalīties par sacensību iespaidiem. Kad pēkšņi visnotaļ forša kolēģe man uzdod negaidītu jautājumu, kas Tev vakar 5 km distancē notika, ka mana meita Tevi apdzina? Es apmulsu un sāku taisnoties, ka „ piecīti” nemaz neplānoju skriet, ka man sāka sāpēt sāns utt. Pārējie kolēģi līdzjūtīgi noklausījās mūsu sarunā. Bāc, bet es gribēju lepoties ar saviem rezultātiem nevis žēloties. Es to „ piecīti” noskrēju ātrāk par savam spējām un 10 km distanci noskrēju pat par 14 minūtēm ātrāk nekā iepriekšējā gadā.

Jocīgi, vai man ir jāskrien ātrāk par sportisku 14 –gadīgu pusaudzi, kas turklāt visu vasaru regulāri gāja uz NRR treniņiem? Piedodiet foršie kolēģīši, šoreiz šī meitene bija par 20 sekundēm ātrāka par mani :)

Swedbank oranžais treniņš – tērpies oranži un palīdzi maznodrošinātām Latvijas ģimenēm!

946582_608129685875696_2089099862_n

 

Aicinām ziedot mazlietotu sporta ekipējumu maznodrošinātām Latvijas ģimenēm un ierasties oranžas krāsas apģērbā!

Treniņš skriešanā, iešanā, nūjošanā, skrituļslidošanā un rollerslēpošanā. Sākums pl.19:00 iepretim Rīgas Zoo, pie Sportland nomas punkta.

Gatavojoties sporta labdarības pasākumam Nike Riga Run, ceturtdien, 18. jūlijā Mežaparkā notiks īpašs – “oranžais treniņš”, kura laikā Swedbank aicina ziedot mazlietotu sporta apģērbu, apavus un inventāru, tādejādi paplašinot pasākuma pamatideju – ziedot un palīdzēt citiem.

Akcija sadarbībā ar NRR sadarbības partneri “Tallink”: apmeklē 15 treniņus, piedalies Nike Riga Run 18.augustā un saņem jūras ceļojumu no „Tallink” uz Stokholmu”. Visiem treniņa dalībniekiem treniņa beigās tiek izsniegta uzlīme, kas jāielīmē akcijas kartiņā. Kopumā līdz 18.augustam jāsakrāj 15 uzlīmes.

Treniņus skriešanā vadīs Nike Riga Run treneri un šobrīd savās disciplīnās vieni no labākajiem vieglatlētiem Latvijā: Jānis Razgalis (800m, 1500m) un Arnis Ozoliņš (800m). Bet iešanas distancē fitnesa treneris Roberts Radičuks.
Nūjošanas nodarbības vadīs Starptautiskās Nūjošanas federācijas trenere Linda Andrusa.
Skrituļslidošana treneris būs E.Krievānes skrituļslidošanas skolas pārstāvis Normans Beikmanis.
Savukārt visi rollerslēpošanas cienītāji savas prasmes pilnveidot varēs pie Jāņa Pleikšņa – bijušā Latvijas izlases biatlonista.

Pirms treniņa būs kopīga iesildīšanās visiem treniņa dalībniekiem.

Iespējams iznomāt nūjošanas nūjas, interesēties pie nūjošanas instruktoriem.

Visiem treniņa dalībniekiem tiks nodrošināts dzeramais ūdens no “Vichy VivaSport”.Būs pieejams bērnu rotaļu laukums, kur auklītes gādībā varēs atstāt mazos, lai vecāki varētu pilnvērtīgi nodoties treniņam.

Apmaiņā pret personu apliecinošu dokumentu pieejami Nike skriešanas testa apavi – dažādu veidu, lai varētu notestēt, kuros skriet ir visērtāk.

 

Avots: http://on.fb.me/15fjMsq