Skrējienā ap Engures ezeru līdz galam netiku. Jau iepriekš biju ieplānojis saudzēt kāju, tāpēc pievienojos citiem, kuri pēc 25. km devās uz pirti. Tur arī nejauši sanāca noklausīties sarunu par UTMB. Tie, kuri varot apskriet apkārt Monblānam, gan esot “monstri”. Viņi jau varot skriet, cik vien daudz gribot, un nekad nenogurstot. Toreiz īsti negribējās sagraut puišu ilūzijas ar stāstu, ka tepat pirtī sēž viens Monblāna “monstrs” ar sāpošu kāju… Vēlāk, Istrā, šo leģendu atcerējos vēlreiz.
Istras 100 jūdžu starts bija piektdienas vakarā. Organizatori ar autobusiem skrējējus nogādāja uz starta vietu. Braucām kopā ar Aigaru. Gaisā valdīja UTMB cienīga atmosfēra. Labinas mērs bija ieradies sveikt sportistus. Starta laukuma malā esošā picērija visus cienāja ar kanapē maizītēm, biezpiena bumbiņām ar pūdercukuru, kā arī bezgala garšīgām picām. Es gan savus picas gabaliņus pamanījos ietīt papīra gabaliņā, lai apēstu pa ceļam uz kādu no nākamajiem kontrolpunktiem. Kamēr Aigars ēda picas, bet pāris meitenes ar starta numuriem steidzās izsmēķēt vēl pēdējās pirmsstarta cigaretes, es mēģināju sameklēt kādu, kam soma būtu lielāka, nekā man. Beigās arī izdevās sameklēt kādus trīs skrējējus ar vēl apmēram mana izmēra mugursomām.
Startā visi aizskrien nenormālā ātrumā. Es pats gan saprotu, ka iesildīties vēl paspēšu, tāpēc lielajiem skrējējiem pakaļ nedzenos. No starta jāskrien pa kalnu uz leju, pēc tam daži nelieli kāpumiņi, līdz sākas viens no lielākajiem kāpumiem visā trasē. Pāris stundas pēc starta krēslu strauji nomaina tumsa, un sacensības var sākties.
Sāku atcerēties kaut ko par Almas un Matīsa stāstīto par Istras akmeņiem. Visur mētājas dolomīta bluķi. Visnežēlīgākie ir tie, kuri ir paslēpušies zālē. Drīz vien secinu, ka pietrūkst iemaņu skriešanai pa šādu segumu. Toties priecē tas, ka joprojām redzu daudzus citus skrējējus. Iepriekš biju domājis, ka tik maz (ap 200) skrējēju 100 jūdžu garā distancē pagūs pamatīgi izretoties. Realitātē, daudzus kilometru desmitus pavadīju, skatoties uz vienām un tām pašām sejām.
Trases lielais kāpums ar saviem serpentīniem stipri atgādina Monblānu. Atšķirībā no turienes, Istrā pievienojās arī migla. Tāda, kādu vietējie sakās neatceramies redzējuši. Migla turpinās gandrīz visu nakti. Priecājos par savu labo lampu, taču arī lampa nepalīdz regulāri nepazaudēt trasi. Kalnu virsotnēs ir īpaši traki, jo migla mijas ar mākoņiem. Vienu brīdi ir sajūta, ka kalns ir pilns ar uz visām pusēm tekalējošiem skrējējiem. Atrast ceļu paliek arvien grūtāk. Noskrienu lejā pa taciņu, un attopos palielā sniega kaudzē. No aizmugures dzirdu jautājumu “Are you sure”? Esmu spiests atbildēt, ka “not really”. Kopīgiem spēkiem izdodas atrast trasi. Pēc dažām minūtēm redzu, ka kāda cita skrējēja nepamana karodziņu. Uzsaucu, ka trase ir šeit, par ko saņemu skaļu “Thank you!”.
Pēc kāda brīža mani noķer kāda poļu meitene. Uzzinu, ka viņa pārstāv vegānu komandu. Poliete ir ātra, pie tam skrien ar kaut kādām dīvainām kurpēm. Kopīgiem spēkiem apsteidzam veselu baru ar citiem skrējējiem. Īpaši ātri ir noskrējieni, kur cenšos sekot polietei, liekot kājas uz tiem pašiem akmeņiem, kur viņa. Nūju viņai nav (nevajagot!), taču lejup no kalna viņa ir iemanījusies skriet tiešām veikli. Migla joprojām ir tāda, ka trase tiek regulāri pazaudēta. Kopīgi ar polieti izstrādājam savu sistēmu. Brīdī, kad trase sadalās, bet nav skaidrs, kur skriet, katrs ejam pa savu ceļu, uzkliedzot, ja izdodas ieraudzīt karodziņu. Metode strādā tīri labi.
Arvien uzstājīgāk sevi sāk pieteikt vēders. Tur viss galīgi nav tā, kā vajadzētu. Vienā brīdī priekšā skrienošā poļu meitene apstājas, un prasa, vai es arī esot dzirdējis kviecot mežacūku. Nomierinu viņu, sakot ka mežacūka ir tikai mana vēdera izdotās skaņas. Vēl varu paskriet, bet vēders rada arvien lielākas mocības. Līdz ar rīta gaismiņu poliete atdzīvojas, apēd želeju, un aizskrien pa taciņu uz leju vienkārši neticamā ātrumā. Tik vien kā paspēju novēlēt veiksmi.
Debesu slūžas paveras dažus kilometrus pirms pusceļa jeb 87. kilometra. Pat nepaspēju dabūt no somas lietus jaku. Pārāk gan nesatraucos, jo maiņas maisā mani gaida sausas drēbes. Var redzēt, ka lietus citu skrējēju omu nav īpaši uzlabojis. Kontrolpunktā visi staigā gariem, drūmiem ģīmjiem. Paņemu sausas drēbes, iestumju iekšā makaronu šķīvi, un negribīgi dodos uz kontrolpunkta izeju. Nu jau līst kā pa Jāņiem.
Mani drīz vien noķer kāds vietējais skrējējs. Viņš stāstīja, ka tikai nesen sācis skriet. Pagājušajā gadā finišējis 65km distancē, nu gribot noskriet 173km. Izskatās, ka steigas viņam nav. Viņš cerot, ka drīzumā būšot jauki, skrienami zemesceļi, tur arī paskriešot. Novēlu viņam veiksmi un mēģinu skriet tālāk. Drīz arī tieku līdz jaukajiem ceļiem, kurus minēja horvāts. Izrādās, visi ceļi ir zem ūdens. Izskatās, ka sacensību otrā diena paies ne mazāk jautri, kā pirmā.
Lijis ir tiešām pamatīgi. Dubļi dažkārt ir līdz pat ceļiem. Kurpes jau sen piesmeltas ar dubļiem. Pagaidām gan mani tas neuztrauc. Vienkārši kaut kā jātiek uz priekšu. Īpaši grūti ir kalnā. Kājas slīd atpakaļ, kurpes aplīp ar biezu mālu kārtu. Brīžiem ir grūti dabūt kurpi ārā no dubļiem. Nokasīt dubļus nav jēgas, jo netrūkst jau citu dubļu. Atšķirībā no Siguldas, šeit dubļi ir krietni lipīgāki. Vienīgais prieks par to, ka arī citiem laikam iet sasodīti grūti.
Kalnā ir auksts, nežēlīgi auksts. Netālu no kontrolpunkta gaida autobuss ar trīcošiem skrējējiem. Kontrolpunkts ierīkots tādā kā tunelī pie kalnu mājiņas. Vējam ir visas iespējas ieskrieties. Glāzes lido pa gaisu. Redzu, ka kāds skrējējs darina lietusmēteli no atkritumu maisa. Brīvprātīgie tikmēr noskatās, kā es uzvelku lietus bikses, cepuri, abus bufus un lietusizturīgos cimdus. Mēģinu pēc iespējas ātrāk tikt prom no kalna, jo nu jau arī mani sāk kārdināt iespēja lejā doties ar autobusu.
Nu jau palicis tikai maratons līdz finišam. Īpaši ātri gan kustēties vairs nesanāk. Secinu, ka varu paskriet apmēram tādā pašā ātrumā, kā tad, ja ātri eju. Skriet vairs nepūlos. Ejot ievēroju, ka daļa skrējēju ir nežēlīgi pārsaluši. Nopriecājos par savu UTMB ekipējumu, un lietusjakai virsū uzvelku arī plēves lietusmēteli. Vismaz drusciņ siltāk. Kādā kontrolpunktā ir elektriskais kamīns, ļoti gribas uzkavēties ilgāk, taču izstrebju organizatoru iedoto kafiju, un tenterēju vien tālāk. Mana lampiņa otrajā naktī joprojām darbojas lieliski. Kilometri dilst, lai arī palēnām. Visgarākie šķiet daži pēdējie pa Umagas apkārtnes pļavām. Pāris kilometrus pirms mana finiša, sev aiz muguras pamanu skaistu saullēktu. Finišā ierodos agrā rītā, gandrīz precīzi 36 stundas kopš starta.
Morāle? Kā raksta UTMB rīkotāji savā šīs nedēļas vēstulē, obligātais ekipējums ir o-bli-gā-ts. Bet vispār Istras 100 jūdzes ir ļoti jaukas sacensības, ar organizācijas līmeni, kas ir tieši tāds pats, kāds UTMB, tikai ar divreiz zemākām izmaksām. Silti rekomendēju tiem, kuri vēl svārstās par iespēju piedalīties nākamgad.
24 stundas, 2 km garā aplī – neizklausās pēc pārāk jautra brīvdienu pavadīšanas veida. Otro reizi savā skriešanas vēsturē piekritu piedalīties sacensībās, kas mani nesaistīja. Andris piedāvāja, es apsolīju padomāt. Prognozējamā atteikuma iemesls – divas iepriekšējā mēnesī ieplānotās ultras. Tomēr, jo ilgāk domāju, jo vairāk sliecos piekrist, ko nu tur liegties – maģiskais vārdu salikums ”Pasaules čempionāts” darīja savu. Ja nu tā ir mana vienīgā iespēja jebkad pabūt TUR? Sapurināju savu Mīkstmiesi un devu jāvārdu. Gatavošanās pasākumam izpalika. Skrēju visu, ko vien biju ieplānojusi, pa starpām dziedējot traumēto celi. Tā nu, apgādājusies ar želeju un gumijkonču kaudzi, kā arī izdaiļota ar gaumīgi noteipotu celi, 11.aprīlī ierados Rufīnī parkā Turīnā.
Pirmais, kas mani nošokēja, bija nopietnā atmosfēra. Šķiet, te tiešām brieda sporta pasākums, nevis pierastā ballīte ar fizkultūras elementiem – visapkārt skrējēji no visas pasaules, ar savām komandām, karogiem un visaptverošu satraukumu. Sajutos gluži neiederīga, esmu taču tikai brīvdienu skrējēja, kas man te darāms? Apvilku Latvijas komandas krekliņu. Tas izrādījās par lielu, bet pie tā jāstiprina veseli divi numuri, tāpēc pamanījos to saspraust bišku mazāku. Pēc komandas foto, ceļš uz startu, kur jau sapulcējusies lielākā daļa skrējēju. Ar mani uzsāk sarunu kāda krieviete, kas interesējas, vai tiešām skriešu ar vaļējiem matiem. Savukārt es jokojoties jautāju: “Nu cik tad skriesim?” Uz ko saņemu pilnīgi nopietnu atbildi, ka vismaz 256 km. Pasmejos un saku, ka labs plāns. Kā man bij’ zināt, ka tā ir Tatjana Maslova, kura visā nopietnībā ir atbraukusi pēc medaļas.
Starts tiek dots, un daudzkrāsainais skrējēju pulks metas iekšā 24 stundu piedzīvojumā trasē, kas nosacīti sadalāma 2 apļos – lielajā ārējā aplī (1600m) un mazajā iekšējā aplī (400m). Ārējais aplis ved apkārt stadionam, ar pagarinājumu vienā stūrī. Iekšējais ir stadiona aplis. Ieskriešana tajā ved uz leju, izskriešana uz augšu. Stadionā tiek veikta apļu uzskaite, atrodas organizatoru ēdināšanas punkts un komandu teltis.
Iesākums ir daudzsološs – spirgts, pat mazliet pavēss gaiss uzmundrina un skrienas visai viegli. Pirmie apļi paiet izzinot trasi, vērojot pilnā sparā ziedošo pavasari un turot tempu pēc plāna uz 5:40. Saule pamazām sāk pieņemties spēkā, galvā jāliek bandana. Jau pēc 2 apļiem ievēroju, ka ar 2 tualešu vietām daļai dalībnieku šķiet par maz, un viņi (ne tikai puiši!) savas dabiskās vajadzības steidz kārtot glītā kastaņkoku alejā, kas aug gar stadiona ielas pusi. Neticami, līdz tādai stadijai tak vēl tālu! Var jau būt, ka beigās tas nozīmē būtisku laika ietaupījumu…
Nolikums paredz, ka nevaru skriet kopā ar savas komandas puišiem. Man ir garlaicīgi. Nu labi, tepat blakus ir kaimiņi igauņi, tomēr kad sāku skriet kopā ar Rainu, saņemu aizrādījumu. Pēc tā Rains aizlaižas kā apsvilis. Nu labi, nāksies izklaidēties savādāk. Atminos, ka kaut kas jāapēd. Man padomā viena želeja uz 2 stundām, neliedzot sev neko, ko vēl varētu pa ceļam sakāroties. Tomēr piefiksēju, ka želeju plāns jau sācis atpalikt un neko citu, izņemot kolu, protams, arī negribas. Tas nav uz labu. Karstums pieņemas spēkā. Veipa kungs tiek sūtīts pēc ledus, kas izrādās teju neiespējamā misija. Tomēr ledu mēs dabūjam, kaut tā izrādās maza, nožēlojama glāzīte, citām komandām nebija arī tik. Reizēs, kad piestāju komandas teltī, klausos, ka atbalsta komandai neiet viegli. Varētu padomāt, ka viņu aprūpē nonākuši 7 niķīgi bērni. Nu apžēliņ, skriet tāpat ir grūtāk, tā kā, lai dabū man tās olīves – es beidzot zinu ko gribu – olīves! Karstums sāk savu triumfa gājienu. Sāku ievērot vemjošus cilvēkus. Japānietes ir pieklājīgas un vemj notekās. Citi to dara kur pagadās. Kastaņu aleja, kur liela daļa skrējēju turpina kārtot dabiskās vajadzības ir sākusi pretīgi smirdēt. Viss kopā met izaicinājumu manam kuņģim, kas draud pievienoties pirmajam satiktajam vēmējam. Jau atkal viens ceļmalā aizgūtnēm atbrīvojas no kuņģa satura, nu jau skrienu prom cik ātri varu, domājot mīlestības pilnas domas par kaķēniem un ceriņziediem, tomēr tas nelietis mani noķer un apdzen, lai izdarītu to atkal, tieši ceļa vidū man priekšā. Kaķēni un ceriņziedi, kaķēni un ceriņziedi! Kaķēni tomēr uzvar!
Noskrieto kilometru skaits tuvojas 50. Spēks mani ir atstājis, un nav jau brīnums, ja neko neēd. Esot sagādātas olīves. Fui, zaļās! Vai tad es neprasīju melnās? Vienu pieveicu. Uzkodai – dažas želejkončas. Kaut kā tirinos tālāk. Sāku ievērot, kur trasē ir kāpumi, kur kritumi, tie ir niecīgi, bet jūtami. Visnejaukākā vieta, protams, ir ieskriešana un izskriešana no stadiona. To veicot, jau mēdzu pāriet soļos. Ceru, ka naktī skriet būs vieglāk. Turpinu vērot cilvēkus. Skatoties uz viņiem var riktīgi samotivēties. Kaut lielākā daļa pasaules mēroga fizkultūriešu ir sportiska paskata, starp viņiem skrien gan cilvēki ar lieko svaru, gan omītes un opīši. Piemēram, skrējējam no Taizemes ir ieģipsētas abas rokas. Vislielāko apbrīnu izpelnās kāda aptuveni septiņdesmit gadus veca kundze no Krievijas – Rimma Paļceva. Nolemju vēlāk ar viņu iepazīties. Turpinu riņķot kā žurka labirintā, līdz nenovēršami piezogas bezcerība. Varu bezjēgā skraidīt, bet šoreiz zinu, ka labirinta durvis atvērsies tikai 10:00 no rīta, bet līdz tam ir vienkārši jāizdzīvo, atrodoties kustībā. Bet spēka vairs nav, un kājas sāp krietni vairāk nekā vajadzētu pēc nieka 60 km skrējiena. Pasaule ap mani jau labu laiku maina krāsas, brīžiem paliekot tumšāka, tad atkal gaišāka, ausis ir aizkritušas un kuņģis vēl aizvien ir gatavs parādīt visai pasaulei, kaut ko, par ko man nav ne jausmas. Vienā brīdī man viss ir līdz kaklam un, ietenterējusi komandas placī, sabrūku zālājā. Asaras līst bez apstājas, es gribu pie mammas. Šķiet viņa to ir sajutusi un zvana, lai apjautātos, kas noticis – sekojot līdzi būs pamanījusi, ka esmu salēninājusies. Tomēr neko sakarīgu nespēju paskaidrot, Veipa kungs atņem man telefonu un klaigā lai tak ceļos un eju skriet, bet jebkas, ko man saka, mani nomāc arvien vairāk. Man liekas, tādos brīžos mani jāliek mierā. Es pati sevi samotivēšu – diez vai kāds cits to spēs par mani labāk. Saprotu, ka Pasaules čempionāts jau nu ir pēdējā vieta, kur domāt par izstāšanos. Ceļos un dodos atpakaļ trasē.
Pienāk vakars un kļūst nedaudz vēsāks. Mans temps ir nožēlojams, bet es kustos uz priekšu. Pie 80 km garlaicība nudien sit augstu vilni, tādēļ sāku lūkoties pēc kompanjona. Ieraugu igauņu meiteni, kuru nepazīstu. Nospriežu, ka tai jābūt Raina meitai. Tā arī ir. Aveli sastāda man kompāniju uz veseliem 3 apļiem, kurus aizvadām ļoti lēni skrienot, tomēr šajā laikā atgūstu dzīvesprieku un sāku pat domāt par ēšanu. Aveli mani atstāj, lai dotos pagulēt, bet es pirmo reizi nogaršoju organizatoru sarūpētās uzkodas. Ledus tēja šķebina, žagariņiem līdzīgie cepumi šķiet pārlieku sausi, āboliem traucē miza, banāni sagriezti tik mazās ripiņās, ka grūti saņemt pirkstos. Pārējais piedāvājums neuzrunā. Uz mūsu galda ir apelsīni un mandarīni – tas der. Andris ar Ediju paguvuši uzvārīt zupu, kur un kādos apstākļos, pat laikam labāk nezināt, bet tā izrādās ēdama. Vakara gaitā tieku pie veselām 2 glāzītēm šī viruma. Tiek paziņots, ka vēlāk tiks sameistarots ķīselis. Interesanti!
100 km pienāk neiedomājami lēni – 13 stundās. Tas laikam būs mans antirekords, runājot par asfaltu. Cik tad es vairs varu paspēt pieveikt? Nakts aizsegā ir gatavs ķīselis. Tas ir labi, jo ķīselis ir silts, bet ārā – jau ļoti auksti. Savā palūdzu sabērt rozīnes. Ideāli. Noslīd lejā, ka nav ko redzēt. Ignorēju prasību ēst rupjmaizi un šokolādi. Organizatoru teltī ir dabūjams buljons, tiesa to neviens nepiedāvā, jāprašņā pašam, un miniatūras siermaizītes. Tādas var arī apēst.
Naktī skrējēju rindas palikušas retākas, arī Druupijs paziņo, ka dosies atpūsties, kad būs pieveicis 150 km. Es tādu greznību atļauties nevaru, tādēļ kustos uz priekšu brīžiem soļiem, brīžiem skriešus. Lai sevi izklaidētu, pļāpāju ar visiem, kas vien izskatās runājami. Katram ir kāda bēda, par ko pasūdzēties, vien Rimma iepriecina. Viņas temps ir mats matā tāds pats kā no rīta, viņa ne reizi nav pārgājusi soļos. Jautāju, kādēļ viņa to dara savā cienījamajā vecumā – viņai, kā izrādās, ir 67 gadi. Rimma atsaka, ka pirmkārt, viņai tas patīk, un, otrkārt, tādējādi varot uzmundrināt jaunos. Jāpiebilst, ka viņa pieveica 195 km! Nu jā, kāds gan mums ir attaisnojums tizloties! Mīsktmiesis gan domā, ka attaisnojumu ir gana un nekautrējas uzbāzties ar tiem teju vai aiz katra līkuma. Stundas dilst lēni un kilometri krājas negribīgi. Pēc 120, saprotu, ka ar līdzšimējo tempu pieveikt spēšu 140, nu maksimums 150 km. Arvien biežāk gribas apstāties pie mūsu telts, lai kaut uz mirklīti piesēstu. Vājumam gan labāk izmantot mirkļus, kad tur nav ne Edija, ne Andra, jo viņos nemājo ne kripatas žēluma pret līdzcilvēkiem. Ar Gintu vēl var sarunāt. Vienā tādā reizē, viņa mani dzen prom, bet man vienīgā vēlme ir rūkt un kost, saku, ja viņa mani aiztiks, es speršu. Tie gan ir tukši draudi, diez vai es šobrīd spēju iespert pat spilvenam, tomēr nostrādā. Šajā sakarā gan esmu Gintai atvainošanos parādā par savu nesmuko izrunāšanos.
Lai aukstā nakts būtu interesantāka, stadionā izceļas 2 ugunsgrēki. Pirmajā reizē izdziest viss lielais stadiona apgaismojums un rezultātu tablo, otrajā, tikai daļa apgaismojuma. No stadiona ēkām veļas biezi, kodīgi dūmi, tiek iedegtas mazās skrienamlampiņas un telefoni, šurp steidzas ugunsdzēsēji. Pirmajā mirklī prātā iešaujas bailes, vai nebūtībā nav zuduši rezultāti, un mums nav jāsāk visu no gala, tomēr viss šķiet kārtībā, tādēļ, sacensības turpinās kā ierasts.
Pārsteidzoši, cik auksta var būt nakts pēc tik karstas dienas. Ar uzvilktajām drēbēm nepietiek, lai neklabētu zobi, ir kaut lēnām, bet jāskrien. Lieki piebilst, ka sāpīga ir pat pēdas pieskaršanās zemei, kur nu vēl skriešana, tomēr rīta tuvums vieš cerību. Visi burtiski skaita stundas līdz rītausmai. Reiz gadās redzēt visai biedējošu ainu – aiz teltīm uz masāžas galda guļ skrējējs, ap kuru līkņā tumši silueti. Nav iespējams saskatīt ko viņi tur dara, bet kaut kas krakšķ, skrējējs kliedz un vaid nelabā balsī, kad drūmie stāvi savas izdarības ir beiguši un piecēluši to nabagu sēdus, viņš ņemās tik neganti un skaļi vemt, ka es sēžu muti pavērusi un domāju, vai tiešām viņš būs gatavs doties tālāk. To es tā arī neuzzinu. Atbalsta grupa man neļauj vērot šausmu izrādi un aizdzen aplī. Esmu atklājusi, kā dabūt sevī vēl mazdrusciņ želejas – tā jāizšķīdina apelsīnu sulā un jāizdzer. Bet vispār ēšanas jautājums aizvien ir sāpīgs. No salduma sākuši sāpēt zobi, neko negribas. Pa visu šo laiku pieveiktas knapi 4 želejas.
Rītausma atnāk ar spēku pieplūdumu un jaunu kompanjonu. Tas ir lietuvietis Mindaugas. Viņš slavē mani par ātro soli un piedāvā soļot kopā. Tikai ātrums, kādā viņš soļo, ir krietni ātrāks par manējo. Tas nekas, turos līdzi, jo vajag kompāniju. Pļapāšana novērš domas no sāpēm un kilometriem. Izstrādājam savu taktiku – stadionā izliekamies, ka viens otru nepazīstam, lai neizpelnītos aizrādījumus par tempa turēšanu, bet ārpusē soļojam kopā. Tas notiek ātrāk, kā pirms tam biju skrējusi. Mindaugam ir savs stāsts par vakardienas karstumu. Pirmo simtnieku noskrējis ļoti ātri, bet tad pamatīgi nolūzis, tā ka pat palicis gluži akls. Nācies dažas stundiņas pagulēt, lai pēc tam turpinātu tikai soļos, ne vairs skriešus. Viņa stāsti ir aizraujoši, tomēr viņš liek stāstīt arī man, tā nu dalamies skriešanas piedzīvojumos 7 apļu garumā, kas paiet zibenīgi. Ir pamodies Druupijs un nadzīgi ķer mani rokā. Pārējie latviešu puiši turpina apņēmīgi riņķot. Šķiet Džo un Gunārs ir vienīgie, kuros nemana nogurumu.
Pienākusi pēdējā stunda, šķiros no Mindauga, jo viņš sāk kāpināt tempu. Un viņam ir mērķis – noķert Rimmu, neļaus tak omītei noskriet vairāk! Man arī ir mērķis, pieticīgs gan, ne tuvu tāds ar kādu uz šejieni braucu – man jaizspiež 160 km, kā izrādās, ne uz ko vairāk es neesmu spējīga. Vienu apli pieveicu lepnā vientulībā, bet tad satieku Tatjanu – krievu sportisti ar kuru iepazinos jau startā. Tatjana ir pagalam saskumusi, jo gan viņa, gan viņas komanda ir izgāzusies. Viņa atklāj, ka bija ieradusies pēc medaļas, bet karstums un kuņģa problēmas naktī ir nogāzušas visus. Izņemot Rimmu, protams. Tā kundzīte ir sīksta. Mierinu viņu, kā māku, kaut pati nejūtos labāk, šķiet pat Laulasmaa 24 stundu laikā noskrēju vairāk kilometru kā šeit. Pieveicam pēdējo pilno apli, paņemam konusus ar saviem vārdiem un numuriem, ko nolikt zemē tieši 10.00. Pēdējo apli ejam pavisam nesteidzīgi, laiku pa laikam kāds nesas garām kā apsvilis, lai iedzītu vēl pēdejos metrus. Izskatās, ka mūsu finišs būs trases vistālākajā stūrī – būs ilgi jānāk atpakaļ. Taņa saka, ka jāsēž nost kaut kur tepat, lai pēc tam īsāks ceļš, tomēr saņemas un dodas tālāk. Atskan šāviens, visi uz mirkli piebremzē, tomēr, tas nav īstais. Tad seko otrs šāviens… Viss. Šķiet, laiks ir apstājies. 24 stundas valdošā kustība ir beigusies. Cilvēki apmulsuši veras apkārt. Tāda nedaudz apokaliptiska sajūta. Noliekam konusus, fotografējamies. Zviedriete nokritusi zemē, pie viņas jau steidz mediķi.
Neatceros, kā tiku līdz stadionam. Aizvelku savu mitro dvieli līdz saulītei un saritinos uz tā. Mani baksta, liek ģērbties, draud, ka nokavēšu autobusu, bet man ir labi. Labirinta durtiņas ir atvērušās un es esmu brīva. Pieveikts 161 kilometrs. Nākamreiz es to izdarīšu labāk, nākamreiz es būšu tam gatava. Bet pagaidām es izbaudu to, ka varu vairs neskriet.
Secinājumi:
Neraugoties uz to, ka šī bija skarba pieredze, ir palikusi nepadarīta darba sajūta un gribas to izdarīt vēlreiz. Tagad analizējot kļūdas liekas, ka ir vēl kur iegūt papildus kilometrus.
Man jāsaprot, kā karstā laikā dabūt iekšā ēdienu. Šajā gadījumā tas būtu līdzējis.
Nebūtu slikti patrenēt ātrās iešanas soli. Tā soļojot viena ukraiņu meitene pieveica vairāk par 200 km. Tiesa, sākumā viņa skrēja un pašās beigās arī, tomēr lielākoties redzēju viņu soļojam.
Ļoti gribētos, kaut būtu vairāk meiteņu no Latvijas. Komandu. Varbūt nākamreiz tādu izdosies savākt…
Daudzi, jo daudzi dalās iespaidos, kā viņi nonākuši līdz tam, ka jāpiedalās atjaunotajā skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Un, protams, tas veiksmīgi arī aizvadīts.
Pasteidzoties notikumiem pa priekšu varu pateikt, ka es diemžēl izstājos.
Doma, ka vajadzētu pastāstīt, kā neaizskrēju līdz galam, mieru neliek, un arī Garkalnes stirnubukā sastaptais Edgars (tas kurš no Liepājas), arī mudina, ka vajag uzrakstīt! Pastāstīt citiem, kādas bija manas iespējamās kļūdas, un arī, lai pats labāk atcerētos un neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem nākamreiz!
Kā tad es pats nonācu līdz tam, ka jāpiedalās? Jau pagājušajā gadā sekoju līdz notikumu gaitai trasē, arī gatavošanās posmam un atskaņām pēc notikuma. Un protams, ka arī mani, tas viss vienaldzīgu neatstāja. Pagājušajā, 2014.gadā, piedalījos tikai 3 skriešanas sacensībās. Kaut kā bija apnicis ierastais Skrien Latvija seriāls un ar domubiedriem piedalījāmies Xrace sacensībās. Vairāk vai mazāk bet skriets tika! Sacensībās pa vasaru bija noskriets Nordea maratons (plānoto 4 stundu vietā gandrīz 5, izgāšanās), tad vasarā bija Cēsu ECOtreils (ar jau bija grūti, bet līdz galam tiku). Pēc tā nosecināju, ka pietrūka garo treniņskrējienu. Un trešās sacensības bija Siguldas kalnu maratona 55 km distance. Arī tā nāca ļoti grūti. Otrajā aplī jau biju gatavs izstāties, bet tomēr saņēmos vēl trešajam aplim un beidzamos noskrējienus un kāpumus ar asarām acīs pieveicu! Gada beigās gan motivācija skriet atkal pavisam sašļuka un 2013. gada noskrieto km rekordu nepārspēju! Vajadzēja atrast motivāciju. Vispirms ziemassvētku nedēļā nospraudu mērķi 100 km nedēļā! Izdevās. Kaut kad ap to laiku arī sākās reģistrācija R-V 2015. Mazliet tomēr 107 km agrā pavasarī baidīja. Bija noteikts dalībnieku limits 107. Ziemassvētkos zem eglītes man dalību nepalika, tāpēc nolēmu, ka pagaidīšu līdz 29. decembrim. Ja vēl būs brīvas vietas, tad pieteikšos. Sākumā bija cerība, ka vietu vairāk nebūs, bet kas tev deva. No rīta skatos vēl ir brīvas vakances.
Mazliet velku garumā, bet ņemu un piereģistrējos!
Nu jau vairs neko! Kauliņi mesti un atkāpšanās ceļa vairs nav. Mazliet mazāk, kā 3 mēneši līdz startam.
Janvāra sākums atkal ir galīgi neskrienošs! Pēc uzrāviena decembra beigās atkal atslābums. Tomēr visu laiku mēģinu paturēt prātā, NRM 2014 pietrūka garo skrējienu. Atrodu plašajās interneta ārēs treniņu plānu 100 km distancei. Nav tik traki. Pa nedēļu 3 skrējieni, nedēļas nogalē 2 garāki. Sāku tīri neslikti. Gandrīz 3 nedēļas iet pēc plāna, vienīgi nedēļas nogales garie skrējieni nav īsti tik gari, kā plānots. Savas korekcijas ievieš arī smagāki deju mēģinājumi darbadienās vai arī koncerti nedēļas nogalēs.
Aizvien tuvāk nākot notikumam, sociālajā tīklā Edmunds, Ģirts ar kuru iepazinos vienā no koptreniņiem Baložu velotrasē, tur rūpi par manu netreniņprocesu. Tā ik pa laikam sanāk uzskriet arī kopā ar viņu! Labi sapass mums skriešanas tempi. Tagad ātri caurskatot skrējienu statistiku redzu, ka esmu noskrējis dažus 20+ km skrējienus un vienu 40 km. Tātad ne ko no sāpīgās NRM pieredzes neesmu prātā turējis. Kādā no koptreniņiem ar Ģirtu kaļam stratēģiju, ka viņš pats neskriešot uz Valmieru, bet pavadīšot mani līdz Raganai un tad braukšot mājās. OK! Būs kompānija. Pēdējās pāris nedēļas vēl piedomāju mazliet pie tā ko ēdu (galvenokārt jau cik ēdu). Ar to viss OK! Mazliet gan dancošanā tiek samocīta potīte, kas ik pa laikam liek par sevi manīt, bet skriet tā dikti netraucē.
Treniņprocesā arī iemēģinu skriešanu mūzikas pavadībā! Pirms skrējiena vēl arī saorganizēju vecāko māsu Zani, kas mani pavadīs atlikušajā distancē pēc Raganas, kad Ģirts ar savu Zani būs pametuši mani. Vēl māsai palīgos piesakās bijusī kolēģe Krista, kas plāno maijā skriet maratonu gluži tāpat kā Ģirts. Un arī tētis ar jaunāko māsu Lolitu ir apņēmības pilni būt pretī distancē, kad nakts jau būs pagājusi. Atbalsta komanda nemanot savākusies pamatīga. Un tas man vienam. Protams vēl ir arī mājās palicēji, kas atbalsta neklātienē!
Skrējiena priekšvakarā.
Kas treniņos sadarīts, sadarīts. Pienācis 26.marts. Tā kā piektdienu darbā brīvu neņemu, mantas krāmēju jau 4dienas vakarā, lai 5dien vēl ir laika mazliet nosnausties pirms pusnaktī gaidāmā starta. Tā kā man plānots, ka principā visu laiku būs pavadošais auto, tad tiek saliktas 3 drēbju kārtas (+ ceturtā jau pirms mēneša bija sagatavotā tētim, jo uz laukiem neplānojām braukt), kārtīga čupa ar zeķēm, jo tās bija kritiskais punkts Cēsu ECOtreilā, rezerves kedas. Sajaukti dažādu koncentrāciju dažādi dzērieni. Želejas sadalītas pa somām, jo tas, kas būs vajadzīgs līdz Raganai, tiks atdots Ģirta Zanei. Mazliet uztraukums un stress, bet dodos pie miera.
Sacensību diena
No rīta uz darbu. Pieslēdzās arī mazā māsa, kas studē uzturzinātni un sāk man stāstīt, kas jāēd. Laicīgi gan vai ne, bet vienalga Paldies, Loči! Tā nu pie rokas ir rozīnes un vēl šis tas no žāvētiem augļiem, cenšos uzņemt daudz šķidrumu. Mājās ir pasūtīti makaroni ar malto gaļu. Darbadienu beidzu mazliet ātrāk un dodos mājās.
Mājās sagaida Omīte, jo Paulai ir koncerts un tādēļ viņas ar Zani (jau trešā Zane šajā rakstā) arī nav klātienes atbalsta komandā. Tūlīt dodos pie miera. Plāns ir līdz deviņiem pagulēt, tad mazliet ieēst un ap desmitiem doties uz LU galveno ēku piereģistrēties. Numurs jau ir iepriekš izņemts. Snaužu, ap septiņiem pamostos no trokšņa aiz loga, ko rada pret palodzi līstošs lietus. Gāž pamatīgi. Astoņos, jau ceļos, jo šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar modinātāju. Kad jau sāku šiverēties, tad tik saprotu savu kļūdu, ka varēju vēl stundu gulēt. Pulsometrs salādēts, telefons, portatīvā baterija. Pieres lukturim arī 2 komplekti bateriju vēl rezervē. Mazliet ieēdu, vēl sazināmies ar Rolandu (tas kurš Zauls) un Ģirtu. Sarunājam, ka pa ceļam paķeršu Rolandu un satiksimies LU. Savācu somas, atvados no Omītes un dodos. Auto noparkot īsi pirms pusnakts pie LU galvenās ēkas nav problēmu. Sazvanu māsu. Viņas ar Kristu arī esot ceļā uz reģistrāciju. Stājamies ar Rolandu rindā! Cilvēku daudz, rinda gara. Eklēru (tas bija obligātajā ekipējumā un pirms starta bija jāatrāda) rokās neturu, tas smuki ietīts pārtikas plēvē stāv kabatā. Kad pienākusi mana rinda, attopos, ka pieres lukturi atstāju mašīnā! Bez nelaidīšot. Neko darīt. Jožu uz mašīnu pakaļ! Nākas atkal stāvēt rindā! Nu jau stāvam kopā ar Albertu. Pārspriežam cik ilgi plānots skriet, un kā veicies pagājušās nedēļas piedzīvojumā Rīgas rogainingā. Ik pa laikam ar kādu jāapsveicinās.
Pienākusi arī mūsu kārta. Eklērs tiek atņemts, parādu lukturi, telefonu, saņemu atstarojošo vesti – suvenīru. Iemaksāju drošības naudu. Sasveicinos arī ar Ģirta Zani, viņa brīvprātīgais pie reģistrācijas. Ģirts pats arī jau ieradies. Aiznesam somu ar mantām, kas plānotas līdz Raganai, uz viņa mašīnu. Zane ar Kristu arī klāt. Aizeju parādu, kur mašīna, izstāstu kur, kas salikts, ko pa ceļam vajadzēs. Sasveicinos arī ar Bosu. Prasu, kā viņš vesels. Pēdējās nedēļas viņu vajājušas dažādas veselības likstas. Viņš man atbild: “Vai tad veselie skrien 107 km? ” Pozitīvi. Iepozējam:
Nu jau laiks doties uz starta vietu, Brīvības pieminekļa pakājē. Beidzot sasveicinamies arī ar Gundu un citiem mazsalaciešiem (mēs pavisam 4). Nelielas uzrunas, kopīgi nodziedāta himna un skrējiens var sākties. Simboliski pieskaros Brīvības piemineklim (paņemu sveicienu) un aidā! Pēc pārdesmit metriem visi stāvam pie sarkanā luksofora. Izskriešana no Rīgas tāda saraustīta, kā jau visiem. Līderi strauju attālinās. Temps šķiet tīri komfortabls. Pulss gan augsts, bet ar domu, ka tas dēļ saraustītā skrējiena, turpinām. Soli solī ar Ģirtu. Tempu mums tur Marta. Laiciņš labs! Lietus nelīst, silts. Vēja nav.
Aptuveni pēc stundas esam Juglā. Saprotu, ka tomēr mazliet par ātru un nometu tempu. Marta attālinās. Visu laiku kaut ko pļāpājam ar Ģirtu.
Īsi pirms Rīgas apvedceļa
Tā nu esam tikuši ārā no Rīgas un sākas Vidzemes šoseja. Ieslēdzu savu blāvo pieres lampiņu. Pulss nostabilizējies, bet tik un tā šķiet krietni par augstu, Ģirtam krietni zemāks. Treniņos mums parasti ļoti līdzīgi. Viņš man saka, ka es esot par siltu saģērbies. Pēc kāda laika attaisu jauku. Bruņojies esmu ar pudeļu jostu 4×0,125 L isostar dzēriena un želeja. Plāns, ka līdz 2:40 jau būtu jāpamet Garkalnes KP pildās labi. Līdz KP ir jau neliels handikaps. Tas labi, jo beigas noteikti būs lēnākas. Ik pa laikam pieķeru sevi pie domas: ja es tikšu līdz galam, tad būs … konkrēti vairs neatceros, bet piezogas šīs šaubas. Mēģinu sevi motivēt, ar tekstu, ka es noteikti tikšu līdz galam un šaubas aizgaiņāt, bet tās visu laiku atgriežas. Kontrolpunktā novelku cepuri, atdodu Zanei. Uzpildu izdzertās pudelītes, padzeros brīvprātīgo piedāvāto ūdeni un dodamies ar Ģirtu tālāk. Uz šosejas jau krietni izretojušies. Redzamas tik atsevišķas gaismiņas priekšā un aiz muguras. Pulss joprojām spītīgi augsts. Temps šķiet piemērots. Cenšos skriet pa šosejas nomali. Tā cenšos saudzēt samocīto potīti. Redzam jau Vangažu gaismas. Zane zvana Ģirtam un prasa, kur ir KP. Izstāstām un sakām, ka pēc 20 minūtēm mums vajadzētu būt klāt. Tā arī ir. Kontrolpunkts klāt. Tagad skatos, ka tur handikaps bijis jau 15 minūtes. Nav slikti. Atkal papildinu jostas pudelītes. Padzeros arī brīvprātīgo piedāvāto buljonu. Gards. Pirmo reizi sasveicināmies dzīvē ar Jāni jeb virtuālo paziņu DJ. Viņš apvaicājas, kā skrienas. Atbildu, ka ir OK! Viņš saka, ka viņam gan smagi. Pagājušogad līdz Raganai esot mierīgi aizskrējis, bet nu jau esot grūti pirms Sēnītes. Neko daudz nekavējamies. Skaļi paziņoju, ka Nr 83 dodas tālāk. Tad attapos, ka neesmu želeju apēdis. To jau var arī skrienot. Turpinām. Tāpat tērzējot ar Ģirtu. Panākam arī DJ ar kompāniju. Ģirts jau gatavs apdzīt, es saku, ka ne. Skriešu viņu tempā. Tā lēnā garā lejā uz Gaujas tiltu, pāri upei, pret kalnu Murjāņos. Sāk palikt gaišāks, bet joprojām jāskrien ar lukturi. Kāds ātrāks mūs apdzen. Mēs arī laikam kādu apdzenam. Iesmeju, ka Murjāņos fotoradars, nedrīkst pārsniegt ātrumu. Izskrienot no Murjāņiem maratons. Ģirts priecīgs, taisa selfijus. Pirmo reizi tik garu distanci noskrējis. Ar to arī viņu apsveicu. Man selfijs dikti miglains. Īsi pēc tam mūs apsteidz arī Gunta. Apsveicu viņu vārdadienā. DJ arī pāriet soļos pret kalnu. Mēs gan ne! Turpinām skriet. Klāt jau Raganas KP. Ģirts ar Zani mani pametīs. Māsa ar Kristu un Kasparu nekādas ziņas nav devuši! Raganā bija plānots būt 5:40. Handikaps tās pašas 15 minūtes. Apēdu kādu siera gabaliņu un marmelādi. Palūdzu, lai man atšķaida kolu ar tēju, kas brīvprātīgajos izraisīja interesi. Izsūtu visiem SMS par to cik tālu esmu ticis, atvados no Ģirta un Zanes. Pasaku paldies par atbalstu paņemu savu skrienamo somu, uzlieku mūziku. Kā pirmā sarakstā uzlikta Kalniem pāri! Tas jau dod atkal zināmu impulsu. Māsa ziņo, ka viņi Juglā. Saku, ka man viss OK. Lai tik brauc un tad jau tiekamies. Aptuveni pāris km aiz Raganas pārsteidz mani divi iespaidīga izmēra suncīši, kas draudzīgi neizskatās. Apstājos un sabļauju uz viņiem, lielākais nokaunas un apstājās, mazais gan ne. Atņirdzis zobus nesas virsū. Sabijos ne pa jokam. Nezinu, kas lika viņam apstāties, bet kad mūs šķīra vien kādi metri 3, viņš apstājās. FUUUUU! Lēni dodos tālāk. Kad suņa uzmanība pievērsta nākamajam skrējējam, es atsāku skriet. Zvana Ģirts. Stāsta par stāvolki trasē. Pirmais esot triatlonists, otrais Kristaps Broks, es drīkstot minēt, kas trešais. Jautāju vai tiešām Rolis. Atbilde ir apstiprinoša. Prieks par viņu! Izstāstu par suņiem, bet Ģirts saka, ka neesot neviens organizatoru telefons uz kuru piezvanīt, lai pabrīdina skrējējus. Nu neko darīt! Jācer, ka viss būs veiksmīgi. Turpinu mūzikas pavadībā skriet. Dzinja ar ko gandrīz reizē izskrējām no Raganas KP, jau krietni atrāvusies. Atkal zvana māsa. Kur es esot. Saku, ka kādi 4 km aiz Raganas. Pēc dažām minūtēm arī viņi klāt. Pasaku, ka man neko nevajag, ka varu turpināt skriet. Attopos, ka neesmu papildinājis dzērienu jostu. Atdodu tukšās pudelītes izstāstu, ko man vajag un turpinu skriet. Zane vēl prasa vai somu neatdošu. Saku, ka ne! Dikti jau netraucē. Tā kā viņas ar Kristu ir plānojušas kādus 10 km noskriet, tad nedaudz pabrauc uz priekšu un piestāj ceļmalā, sapilda pudeles un pievienojas man. Atslēdzos no mūzikas un atkal jautrā kompānijā turpinam. Solis krietni lēnāks, gaišs, pļāpājam. Ir noguruma pazīmes. Pirms pagrieziena uz Bīriņiem atļaujos pāriet soļos. Saku meitenēm, ka te taču pret kalnu. Kaspars pabraucis ar auto 5 km uz priekšu un gaida mašīnā snauzdams. Tā viņiem sarunāts ik pa 5 km. Kad meitenes pirmos 5 km noskrējušas attopos, ka neesmu želeju iepriekšējā KP notiesājis. Daru kas darāms. Atdodu arī mugursomu. Tomēr bez bija vieglāk. Nosecinu, ka pulsometrs arī grasās nomirt, atdodu to Kasparam mašīnā lādēt. Papildinu tukšās dzēriena pudeles. Kristai arī līdz tīrs H2O, kas tiek nests rokā. Kad esam gatavi turpināt, mēģinu telefonā noķert satelītus, lai nezaudētu GPS distanci, bet kaut kā neizdodas. Krista uzsauc, ka jāskrien, tuvojoties fotogrāfs. Atmetu ar roku edmundam un skrienam.
Lukturi arī neesmu vēl atdevis
Nu jau ar vien biežāk pārejam soļos. Sagurums jau krietni liels. Sāk berzt kaut kur bikses, un sāpēt potīte. Garš tas pārskrējiens no Raganas līdz Braslas KP. 18 km ar garām taisnēm. Pretī brauc arī pa kādai fūrei, kuru radītais virpulis ir pamatīgs. Labi, ka nenones no ceļa. Pirms Inciema kalnup atkal pārejam soļos. Pa kalnu lejā mēģinām skriet, bet ar lielu piespiešanos. Radās ideja par ceļa zīmēm ar trijstūrīšiem un apļiem. Līdz tai ejam, tad atkal skriesim. Tā mēģinām kustēt.
Izmantoju zaļo pieturu. Uzkāpt atpakaļ uz ceļa uzbēruma pavisam grūti. Īsi pirms pēdējā kalna pirms Braslas, Kaspars gaida. Pasaku, ka pēc tilta ir KP, lai brauc uz turieni. Meitenes līdz turienei skries. Klāt arī ilgi gaidītais Braslas KP. Tas pārskrējiens bija nāvējoš, bet joprojām esmu dzīvs. Beidzot atļaujos piesēt. Apēdu kādu marmelādes gabalu un sieru. To, ka marmelāde labi iet iekšā Cēsīs un Siguldā pārbaudīju pagājušajā sezonā! Atkal padzeros tēju ar kolu. Paņemu pulsometru, un plānos cimdus. Esmu gatavs turpināt. Zane iesēžas mašīnā pie Kaspara, mēs ar Kristu turpinām.
Līdz Valmierai maratons.
Nu jau handikapa vairs nav! No plāna atpalieku minūtes 15. Skrienam ejam, ejam skrienam, Krista visu laiku pļāpā, mēģina dzīt mani uz priekšu. Padoties nedrīkst. Nu jau mūs tikai apdzen. Es vairs neesmu spējīgs kādu apdzīt. Kādus km pirms Straupes uz ceļa kāds sabraukt dzīvnieks. Atceramies abi ar Kristu par Zanes stāstīto spēlīti. Neatceros vairs, ko Krista teica, kas tas ir, bet es teicu, ka jenots. Kad jau bijām blakus, tad aste, kā airis nodeva nelaimīgo ceļa šķērsotāju – bebrs, jeb kā vēlāk twiterī aprunājām nelaimīgo dzīvnieku: mežacūka ar airi. Pirms Straupes mums atkal pievienojas Zane. Skrienam. Norunājam, ka pie tā tur trijstūrīša ar aplīti pāriesim soļos, bet kas tev deva. Piebrauc līdzās busiņš, vīrs attaisa logu un ievērojamā skaļumā mūs atbalsta ar dziesmu par Zilo karbunkuli. Nu kā tu pāriesi soļos, jāskrien. Ieskrienam Straupē. Sākas ceļu remonti. Te jau mazliet treil segments parādās. Iesmeju, ka jāvelk krosa kedas. Tās arī mašīnā. Nolemju, ka ir laiks pārģērbties. Savādāk noberzīšu visu vēl trakāk. Tā nu Straupes DUS Lukoil pārģērbjos. Tiesa ārpus KP, bet nu tā pat par vietām necīnos. Vēl pienāk klāt kāds igaunis un prasa, kas te notiekot. Izstāstu viņam, ka skrienam no Rīgas uz Valmieru, sacensības. Viņš savu ziņkāri apmierinājis dodas savās gaitās. Esmu pārģērbies un dodos tālāk. Atlikusī distance sarūk, bet kļūst ar vien grūtāk.
Pirms Plāča celtnieki būvē veloceļiņu! 7dienā strādā! Laikam jau termiņi spiež! Ar Kristu nosmejam, ka viņam droši vien, grūtāk nekā mums. Plācī pa kalnu uz leju arī nav spēka skriet. Motivēju sevi atkal līdz ceļazīmei paieties un tad turpināt skriet. Cenšos sev atgādināt, cik grūti bija Siguldā! Un cik daudz jau ir noskriets, ja netikšu līdz galam, nākamgad būs jāsāk no jauna. Un Sveiciens arī no Mildas Sīmanim jānodod. Šķērsojam tiltu pār upi. Pamanu, ka pretī brauc riteņbraucējs. Atpazīstu tēti. Saņemos! Jāskrien. Nu jau atkal emocijas un varu paskriet. Tētis stāsta, ka auto atstājuši Stalbē un Ločis ar skrienot. Citi, kas skrienot pa priekšu izskatījušies krietni švakāk kā es. Kā nu bija kā ne, nezinu! Ločis ar klāt. Stāsta, ka citi skrējēji brīnījušies kur viņa skrienot. Viņa jokojusi ka skrienot no Valmieras uz Rīgu. Īsi pirms Stalbes kāpums. Krista noskrējusi pusmaratonu! Pēdējos metrus sprinto. Es gan lēnu garu. Uzskrienu kalnā. Lejā jau arī Stalbes KP. Atkal piesēžu. Pasūtu, lai no mašīnas atnes manis sasmērētas desmaizes. Prasās. Atvelku elpu, sēžot paceļu kājās uz tēta riteņa. Daudz neko sēdēt nesanāk. Tētis mudina doties tālāk. It kā sāku skriet/iet. Kā nekā šis taču ir skrējiensoļojums. Iet drīkst. Tētis apbrīno meitenes, kas vieglā skrējiena solī mūs apsteidz. Man tam nav spēka. Krista sāk kalt plānus kurā pieturā atvienoties, jo viņai jātiek atpakaļ uz Rīgu uz darbu. Viņa vēl mēģina mani pielauzt paskriet, mazliet sanāk, bet vairāk nevaru. Sāp potītes abas. Pats jau esmu padevies. Vairs neko daudz nerunāju, bet nedrīkstu pievilt savus atbalstītājus. Žēl viņu patērētā laika. Daibes pagrieziens. Mēģinu pa kalnu lejā skriet. Grūti. Zane aizskrien tālāk pēc Kaspara, jo Kristai pēdējais laiks doties uz autobusu. Vēl ceļmalā piestāj vīri, kas uzmundrina, ka pirms daudzpadsmit gadiem arī esot skrējuši. Neatceros vairs stundas, bet līdz Valmieras rajona robežai bija kaut kāds laiks un atlikusī distance bija vēl ilgākā laikā pievarēta. Tētis piedāvā man štoku ar ko atbalstīties, būšot vieglāk. Saku, ka es Cēsis arī mēģināju, bet nesanāca. Pienācis laiks arī atvadīties no Kristas.
Tētis vairāk piestāt neļauj, lai tik turpinot pekāties uz priekšu. Atvados no Kristas, pasaku paldies! Un esmu nolēmis turpināt līdz pieturai un tad tur apsēsties. Krista prom. Tētis tomēr sameklē koku, dažus soļus pasperu ar to, bet nav vērts. Es jau esmu padevies. Līdz pieturai tieku un apsēžos atvilkt elpu. Saku, ka viss man pietiek. Tētis vēl mēģina pierunāt, lai atpūšos un turpinu. Piebrauc arī Zane ar Kasparu ar mašīnām. Uzsedz man segu un dod arī tēju. Pienāk arī Gunda. Viņa soļo. Saka, lai atpūšoties un turpinu. Sāku briesmīgi trīcēt. Tētis vēlreiz pārjautā vai tiešām viss? Atbildu, ka jā! Šoreiz nebūs! Iekāpju mašīnā. Tiek uzlikts uz jumta ritenis un dodamies. Saku, ka jāiebrauc Valmierā jāpiesakās, ka esmu izstājies. Pa ceļam apdzenam skrējējus, bet man asaras acīs. Visvairāk par to, ka esmu pievīlis savus atbalstītājus. Pēc pulksteņa sanāk pietrūkst 22 km. Autobusa pietura Kalnozoli.
Šo pieturu atcerēšos. Katru reizi, kad brauksim uz laukiem un atpakaļ! Valmierā pie baznīcas, kad dodos ziņot par savu izstāšanos draudzīgais noskrieniešu kolektīvs saka, ka vedīšot mani atpakaļ, lai tik turpinot skriet, bet es atkal jau trīcu.
Nobeigumā…
Nevienu brīdi nebija doma: Kam man to vajag? Tagad vēl jo vairāk ir motivācija, ka nākošgad mēģināšu atkal, ja tāda iespēja būs. Sveiciens palika pie manis.
Mēģinot iemigt, jutās ceļi mazliet, bet nākamajā dienā pašsajūta bija Ok! Nevarētu teikt, ka seku nekādu, bet pēc pagājušā gada NRM bija krietni smagāk.
Viela pārdomām.
Varbūt KP vajadzēja uzkavēties ilgāk. Bet galvenais ir ēst. Lai nebeidzas “degviela”. Un protams treniņi. Garie treniņi. Ar vienu četrdesmitnieku sagatavošanās procesā un neregulāriem 50 km nedēļā ir par maz…..
Senāk nemīlēju, pat vēl trakāk. Vēl trīs gadus atpakaļ, kad es nebiju skrējējs, es no meža baidījos. Baidos nedaudz arī tagad, bet kopš tā brīža kad trīs gadus atpakaļ rogaininga ietvaros mežā pavadīju savas pirmās 24h mūsu attiecības ir krietni uzlabojušās un tagad jau ir pavisam tuvas.
Pagājušajā gadā, kad Stirnu buks norisinājās pirmo reizi, no pasākuma negaidīju neko. Iznākumā gan biju patīkami pārsteigts un par pasākumu varēju teikt tikai pašu labāko. Toreiz gan Stirnu bukam paliku parādā. Vispirms trīs reizes nomaldījos, bet mirkli pēc tam, kad kārtējo reizi biju aizcīnījies atpakaļ līdz 3. vietai, man sacensības beidzās ar rūcienu lejā pa kalnu un klibošanu uz civilizāciju. Stirnu Buks 1 – Droppy 0.
Stirnu buks 2014
Pagāja vairāki mēneši, atveseļojos, pievarēju savu pirmo SKM un briedu nākamajai sezonai. Lēnām parādījās baumas, ka Stirnu buki nākamajā sezonā būs pieci. Labas ziņas, jo iespējas izlīdzināt rezultātu būs vairākas. Jau ziemā to uzstādu kā vienu no galvenajiem 2015. gada sezonas mērķiem. Visu ziemu gan pavadu uz asfalta, tomēr pāris reizes aizbraucu arī līdz Siguldas kalniņiem un vienreiz pat līdz Garkalnei. Esmu gatavs.
Sacensību rītos parasti mostos pirms modinātāja, bet šoreiz iet grūtāk. Pieķeru sevi 10 minūtes pēc otrā modinātāja un ar piespiešanos ceļos augšā. Piecēlusies ir arī Līme, lielā mērā tāpēc, ka svētdienas rītos šāda agra kustība ir aizdomīga, iespējams arī tāpēc, ka modinātājs stāv uz viņas dzīvokļa jumta un tas rīb ne pa jokam. Līmes skatiens ir nikns, tomēr kaķa sirds atmaigst pēc pāris glaudieniem. Kopumā gan viņai ir grūti saprast kāpēc saimniekam kaut kur ir jādodās – brīvdienas taču ir kaķu dienas.
Līmes dzīvoklis
Garkalnē esam laicīgi, noparkojamies, ejam uz startu un ieraugam reģistrācijas būdu. Pāris sekundes meklēju, kur ir rinda un tikai tad pamanu, ka turpat blakus jau vien ir – gara kā uz PSRS gaļas veikalu. Šeit pavadu turpmākās 50 minūtes, turklāt esmu ātrākais no mūsu ekipāžas. Slapjš, izbesījies un nosalis atgriežos auto un uzģērbju visu, kas paņemts līdz, bet tā nav daudz. Iesildīšanās aplītim apņemšanās ir nepieciešama lielāka kā ierasts, tomēr pēc brīža saņēmies to sāku darīt. Paskraidu, kārtīgi izstaipos un esmu gatavs atbrīvoties no džempera, bet tad uzzinu, ka starts būs pēc pusstundas. Ka tevi velns un septiņi pērtiķi!
Pirmie starta metri gan ļauj iesilt vēlreiz, līdzīgi kā SKM, jābliež uzreiz kalnā. Kalns gan mazāk iespaidīgs, bet gana smilšains un izaicinošs. Tikšanā augšā dominē esošie vai bijušie orientieristi. Fonā tik dzirdu kādu šosejnieku norūcam: “Nu jā!” Diezgan ātri ieriktējos trešajā vietā, bet priekšā aiziet abu distanču nākamie uzvarētāji. Aiz muguras palikuši pārsteidzoši daudz kvalitatīvu skrējēju, kurus biju paredzējis sev redzēt priekšā, bet es… Es izbaudu mirkli.
Pirmo kilometru noskrienu nedaudz virs 4:00min/km, otro nedaudz zem un tad pa kalniņiem atkal nedaudz virs. Jūtos pārsteigts, ka joprojām turos diezgan augstā vietā, daži stiprie laikam ir sākuši lēnāk. Septīto kilometru nobliežu uz 3:38min/km, tomēr tad sākas taisne ar glaunu pretvēju un es atkāpjos uz piekto vietu. Pametu vēl acis atpakaļ un pamanu, ka mani drīz apdzīs vēl. Prieki galā, game over, atpakaļ realitātē, spēka nav un priekšā vēl 20km. Malacis Andri, Tu esi nonācis tur kur vienmēr – spēku izsīkums pēc 1/4 distances.
Laimīgā kārtā gan kājas ir pieradušas neklausīties galvas pesimistiskajās domās un turpina darīt savu darbiņu tik pat efektīvi kā sākumā. Apzinos, ka skriešana pa taisniem, labi iebrauktiem ceļiem nav mana priekšrocība un ar nepacietību gaidu kāpumus. Atgūstos gan nedaudz ātrāk un pēc vairākiem kilometriem, kad distancei pieslēdzas Zaķa distances dalībnieki esmu jau atkal ceturtais. Zaķa skrējēji man īstenībā ļoti palīdz, koncentrējoties uz nepārtrauktu slalomu, nedaudz piemirstās, ka ir grūti. Šādā garā ātri vien atkal noķeru 2. un 3. vietu, esmu pacilātā noskaņojumā, jo šos vīrus es vairs necerēju ieraudzīt.
Ērti iekārtojies aiz 2. vietas
Sprinta etaps pienāk negaidīti, principā ja meitene kalna galā nepateiktu, ka ir sācies sprinta posms, noteikti to nepamanītu. Lejā lidoju prātīgi – no meža ir jābaidās. Augšā lidoju agresīvāk – rezultāts ir jāizlīdzina. Pusceļā gan pirmo reizi esmu spiests pāriet soļos, bet konkurentiem iet vēl sliktāk un sprinta etapu pabeidzu jau otrajā vietā. Ir gan arī sliktas ziņas, kājas vairs neklausa un katra skrien uz savu pusi, bet prāts sāk savu ierasto dziesmiņu – “met mieru – nav vērts!” Ātri gan saprotu, ka tas nozīmētu tikai vienu: “Stirnu Buks 2 – Droppy 0″. Tas palīdz, noskurinos un turpinu skriet.
Kaplējam augšā
Pēc dažiem kilometriem nonākam uz asfalta – kājas priecīgas, sāncensis manī ne visai. Fakti ir skumji – es esmu noguris un vēlmi skriet ātri esmu zaudējis jau pirms krietna laika. Tam visam papildus, man blakus ir monstrs, kurš skrien pusmaratonu apmēram 8 minūtes ātrāk par mani un pārsimts metrus aizmugurē ir vēl viens gandrīz tāds pats monstrs, kura lielākā vēlme ir izstumt mani no godalgotā trijnieka. Zinu, atkārtoties nav stilīgi, bet… Ka Tevi velns un septiņi pērtiķi.
Asfalts gan neizrādās liktenīgs, turos blakus savam kolēģim un pat jūtu kā atgriežas spēks. Temps gan priekš šosejas nav nekāds grandiozais, bet laikam arī citi ir noguruši. Taisnes galā ūdens dzirdināšanas punkts un desas ēšanas punkts, tiesneši steidz uzlikt čipa nolasīšanas paklājiņu, priekšā smiltīs redzamas tikai vienas pēdas, bet aizmugurē horizonts ir tukšs. Pulkstenis rāda 18.5km, bet pēc pirmsstarta info man atmiņā ir palicis, ka pēdējais dzirdināšanas punkts ir pēc 21km. Esmu laimīgs, tas nozīmē, ka līdz finišam ir 7km un tas vairs galīgi neizklausās traki.
Par laimi nezinu, ka tie ir meli un patiesībā līdz finišam ir 9km. Divatā turpinām skriet, vispirms kolēģis izglābj mani un atgriež trasē, kilometru vēlāk X zīmi priekšā pamanu es un atgriežu mūs atpakaļ distancē. Katru reizi, kad parādās kāds īsāks vai garāks kāpums, jūtu, ka cīņa par otro vietu ir uzvarama, jo izskatās, ka pretiniekam iet smagāk. Nolemju, ka kādā no tuvākajiem kāpumiem man ir jāriskē un jāmēģina aizbēgt. Vienā no kāpumiem pat nedaudz izdodas dažus metrus tikt prom, bet kalna galā augšstilbu muskuļi deg elles liesmās un tieku ātri noķerts. Kā izrādās vēlāk, šī ir mana pēdējā pretestības izrādīšana.
2km pirms beigām esmu samierinājies, kolēģi palaižu priekšā un strauji atpalieku. Par laimi aizmugurē nevienu neredzu, bet drošs neesmu, jo mūsu distancei ir pievienojušies Stirnu buka skrējēji un galva strādā apšaubāmi. Noķeru pāris pazīstamus bukus un saņemu uzmundrinājumus, bet pretī neko sniegt nevaru – tikai ņurdu. 500 metrus pirms beigām sasniedzu savu zemāko punktu visa skrējiena laikā, uzkāpju pēdējā kāpumā un apstājos – spēki mani ir pametuši. Lai atgūtos ir nepieciešami pāris dziļi elpas vilcieni un tad jau noskaņoju sevi kvalitatīvam finišam. Vizualizēju kā parādīšos finiša kalnā, pacelšu gaisā rokas un velšu kūleņus. Realitātē gan tam visam spēka nepietiek. Finiša taisni pieveicu bez cirkus trikiem un uzreiz pēc finiša veļos zemē, lai uzzīmētu pāris enģeļus smiltīs. 1:46:25 un trešā vieta jeb 0:13:35 ātrāk par uzstādīto mērķi un divas vietas augstāk par maksimāli iespējamo, ko es sev piešķīru dienu pirms starta.
Pēc finiša ātri sasalstu un loģisks ir lēmums pavadīt laiku mašīnā, kur uzbrūku gotiņas konfektēm. Tik mirkli vēlāk atceros par atsildīšanos un šeit uzstādu jaunu antirekordu – apaļi 60 metri, pēc kuriem dodos atpakaļ uz mašīnu. Izrādās, ka pa tām piecām minūtēm kamēr es ēdu gotiņas, man kāds ir noskrūvējis kājas un vietā ieskrūvējis koka bluķīšus. Rezultātu gan tas vairs nemaina: Stirnu Buks – Droppy 1:1
Stirnu Buks – Droppy 1:1
Bet mežu, mežu es mīlu vēl vairāk!
P.S. Es visaugstāk novērtēju Miķeļa alu un gotiņas, bet Līme, bez pārsteigumiem, visaugstāko atzīmi sniedz desai.
Jeb citiem vārdiem – Rīga-Valmiera 2015. Pat mēnesis vēl nav apkārt, bet es jau esmu uzrakstījis arī savu aprakstu par šo piedzīvojumiem bagāto šī gada skrējiensoļojumu. Jā, zinu, ka viens no pēdējiem, bet ko padarīsi, ja reizēm noskriet ir vieglāk kā aprakstīt..
Pārdomas par Grieķijas braucienu sākotnēji tika paredzētas glabāšanai ģimenes arhīvā, tāpēc jau iepriekš brīdinu, ka formāts nav pateicīgs ātrai lasīšanai un ieteicams tiem, kuri ir patiesi ieinteresēti, kā skrējiens pa vēsturiskajām takām izskatās no atbalsta komandas skatu punkta. Lasīt tālāk.
Jeb citiem vārdiem – Rīga-Valmiera 2015. Pat mēnesis vēl nav apkārt, bet es jau esmu uzrakstījis arī savu aprakstu par šo piedzīvojumiem bagāto šī gada skrējiensoļojumu. Jā, zinu, ka viens no pēdējiem, bet ko padarīsi, ja reizēm noskriet ir vieglāk kā aprakstīt..
km 
-