Par sevi…
Esmu divu skaistu meitiņu tētis, bet uz rudeni gaidām arī trešo. Strādāju tirdzniecības jomā, pārstāvot starptautisku uzņēmumu Baltijā. Darba pienākumi nosaka, ka daudz laika tiek pavadīts pie datora, kā arī pie auto stūres. Skriešana ir nodarbe, kas lieliski nodrošina līdzsvaru šajā ziņā, kompensējot negatīvo ietekmi no pārāk ilgas sēdēšanas. Pirms pāris gadiem sievas mudināts iesaistījos arī latviešu tautas deju kolektīvā un nu to var dēvēt par aizraušanos vai hobiju. Paspēju jau piedalīties arī savos pirmajos Dziesmu un deju svētkos kā dejotājs. Starp citu, dejošana ir ļoti laba aktivitāte, ko lieliski var apvienot ar skriešanu. Garie 3h mēģinājumi ir pietiekami liela slodze kājām, īpaši pēdām, un galu galā tas sniedz pozitīvu efektu arī uz skriešanas rezultātiem. Uzlabojas ķermeņa līdzsvars un koordinācija. Pirms sāku daudz maz regulāri skriet, nodarbojos ar komandu sporta veidiem – basketbols, minifutbols, florbols u.c., bet diemžēl tie ir pietiekami traumatiski un vairākas reizes man ir rūgta pieredze, kad īsi pirms kādām skriešanas sacensībām sanācis gūt traumu. Attiecīgi pēc tam jāņem piespiedu pauze no skriešanas un ir liels sarūgtinājums. Tāpēc pēdējos gados komandu sporta veidi ir otrā plānā, jo skriešanas man sniedz lielāku gandarījumu un pati par sevi ir vieglāk noorganizējama – velc botes, ej laukā un skrien “uz priekšu” kā Rīgas maratona reklāmā.
Skriešanai pievērsos kādus 4 gadus atpakaļ, kad brālis Dainis (plašāk noskrieniešiem zināms kā Trakais), izaicināja mani, lai piedalos Rīgas maratonā 2011. gadā. To arī izdarīju, iztiekot pilnīgi bez treniņiem, lielu dūšu un apņēmību. Šī pieredze bija unikāla, jo tādas mocības es vēl savā mūžā nebiju izjutis. Pieļāvu visas iespējamās kļūdas – absolūts treniņu trūkums, nepietiekoša ūdens dzeršana, nepietiekoša papildus enerģijas uzņemšana, nepareizi apavi un apģērbs utt., tomēr tikai iedzimtā spītība ļāva man finišēt pēc 4h un 47min. Pēc tam jau sāku mazliet vairāk pievērst uzmanību treniņu apjomam un citām niansēm. Šajos 4 gados ir noskrieti jau 13 maratoni un daudzi pusmaratoni gan Latvijā gan ārzemēs, pieveiktas dažas garākas distances (SKM, CET, Baskāju skrējiens).
Skrienu 3-4 reizes nedēļā, bet gadās arī ilgāki pārtraukumi, jo būtībā nekad neesmu sekojis kādam treniņu plānam. Skrienu pēc sajutām, kad un kur gribās, kā arī tik ātri vai lēni kā konkrētā dienā jūtos.
Bieži piedalies sacensībās?
Piedalos sacensībās diezgan bieži. Par prieku jāsaka, ka to skaits pēdējos gados ļoti strauji aug Latvijā un ir interesanti atklāt jaunas trases un vietas. Ja Skrien Latvija nedaudz jau sāka palikt par vienmuļu, tad šogad ir iespēja izskrieties pa mežiem Stirnubuks.lv posmos. Sacensību gaisotne man palīdz sasniegt labākus personīgos rezultātus.
Skrien Latvija, Stirnu buki, bet vai skriesi šogad arī ārzemēs?
14.06. paredzēts Kauņas maratons. Varbūt uz rudens pusi kaut ko vēl ieplānošu.
Patīk skriet ilgi un tālu?
Man patīk izaicinājumi. Nemīlu padoties grūtību priekšā. Garu distanču pievarēšana, neskatoties uz fiziskajiem un garīgajiem pārbaudījumiem, sniedz man gandarījumu, un tā ir sava veida pašapliecināšanās. Bet es arī neaizraujos ar to ilgo un garo skriešanu kā daži labi Ņergas.
Bērnībā sportoji?
Tā kā nebija interneta, datorspēļu, viedtālruņu u.tml., tad nekas cits neatlika kā pavadīt laiku pagalmā ar draugiem. Kustējāmies ļoti daudz gan sportojot, gan spēlējot kādas spēles. Tā kā dzīvoju laukos, tad ļoti norūdīja arī fizisks darbs. Arī sporta skolotāji jau mazās klasēs prata nodarbināt bērnus ļoti daudzpusīgi. Jau skolā man patika skriet rudens krosiņus.
Esi kalnietis vai šosejas cienītājs?
Es esmu mežinieks. Esmu laimīgs dzīvot Latvijā, jo mežu mums ir daudz un tā ir liela vērtība. Man ir ļoti svarīgi būt maksimāli tuvu dabai, sajust tās smaržas un dzīvību visapkārt. Nesen ar vecākiem sastādījām 1000 bērzus mežā. Tie stādiņi bija tikai ~20 cm gari. Tikai manas meitas kaut kad varēs pastaigāt pa to bērzu birzi, bet sajūta, ka tu atdod dabai kaut ko atpakaļ, ir neaprakstāma.
Esi pūce vai cīrulis?
Attiecībā uz “putna” jautājumu, jāatzīstas, ka man patīk ilgāk pavārtīties pa gultu un attiecīgi vēlu eju gulēt. Skriešanas treniņi man pārsvarā ir vēlu vakaros un dažkārt pilnīgā tumsā.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Esmu mēģinājis skriet ar mūziku, bet man vairāk traucē tās austiņas, vadi un ierīces. Bieži treniņos skrienu gar šosejas malu, tad tas nav arī droši. Tieši šobrīd mežā ir vislabākā mūzika, riktīga putnu dziesmu simfonija.
Kā Tu sevi motivē skrējienos?
Uz šo raugos no otras puses – tieši pats skriešanas process man rada motivāciju un iedvesmu paveikt kaut kādas citas lietas savā dzīvē. Pārliecību, ka ieguldītais darbs būs proporcionāls rezultātam- jebkurā dzīves sfērā! Katrs solis, ko tu veic, nes tevi tuvāk finišam jeb mērķim. Koncentrējos uz konkrēto brīdi – šeit un tagad.
Ikdienā ir rūpes par ģimeni un darba pienākumi, bet skriešana ir laiks, kas pilnībā pieder man. Es izbaudu to brīvību un iespēju būt ar savām domām. Sacensībās, kur mērķēju uz rezultātu, ir brutāla sevis piespiešana, un šajā procesā ir maz kā patīkama, jo koncentrējos uz elpošanu, stāju vai ceļa segumu.
Noslēguma vārds…
Skriešanas burvība ir vienkāršībā. Dažkārt mēs gribam lietas sarežģīt un uzstādīt augstas prasības sev un citiem. Tomēr ikdienā ir jānovērtē vienkāršākās lietas – tas, ka mēs varam kustēties, ka mēs esam veseli, ka mums ir līdzās ir mīļa ģimene un draugi. Vienkārši skrienam!
„Skrien Latvija” seriāla sacensībās jeb skriešanas svētkos distances, kas īsākas par pusmaratonu ierasti mēdz dēvēt par satelītskrējieniem. Atskatoties nesenā vēsturē, laikos, kad, diez vai zāle bij’ zaļāka, toties nebija vēl ne seriāla „Skrien Latvija”, ne arī, lai cik tas neticami nešķistu, arī VSK Noskrien – 2006.gadā pirmajā Kuldīgas pusmaratonā 5 km satelītskrējienā startēja vien 60 dalībnieki, divreiz mazāk nekā sacensību galvenajā – pusmaratona distancē 128 dalībnieki. Lasīt tālāk.
Diskusija par priekšrocībām skriešanai kopā ar tēti man atsauca atmiņā kādu notikumu no skolas gadiem.
Mācījos pamatskolas 7 vai 8 klasē (ap 1984/85 gadu). Mans tētis, kurš jaunības gados bija spēlējis volejbolu, sasniedzot cienījamāku vecumu, bija iesaistījies darba vietas organizētā skriešanas pulciņā. Šķiet divas reizes nedēļā viņš kopā ar kolēģiem trenera pavadībā skrēja ap Māras dīķi. Tajā laikā pa ielām skrēja retais. Ja kādu pamanīja, tad tas bija sportiskas miesasbūves jaunietis. Ja skrējējs bija vecāka gada gājuma, tad uzskatīja, ka viņš bēg no infarkta.
Kādu dienu tētis man pajautāja, vai es nevēlos sestdienā doties ar viņu paskriet kādā pasākumā. Nesapratu, ko man piedāvā, bet piekritu. Doties līdzi tētim vienmēr bija interesanti, bet, ja to varēja darīt sestdienā, bija vēl foršāk. Tas nozīmēja, ka varēs neiet uz skolu. Padomju gados skolā bija jāiet arī sestdienās.
Tomēr tik forši nesanāca vis. Skriešanas pasākums notika dienas vidū un mani uz skolu aizsūtīja, iedodot zīmi ar atbrīvojumu no pēdējām divām mācību stundām. Tētis laikam tai zīmē nebija ierakstījis skaidru iemeslu, kādēļ mani vajag atbrīvot no stundām. Tādēļ skolotāja man to pajautāja. Es atbildēju, ka man ir jāiet skriet kopā ar tēti. Skolotājai tas nešķita pietiekami nopietns iemesls, lai mani atbrīvotu no stundām, un lika vien sēsties solā. Viņa tik nošķendējas par bezatbildīgiem vecākiem un pateica, ka skriet ar tēti es varēšu arī pēc stundām. Es sadumpojos. Biju apsolījusi tētim būt noteiktā laikā mājās. Tad nu es izmēģināju visādus iespējamos veidus tikšanai ārā no klases. Ja nelaiž pa godīgo, tad jādara pretējais – ignorēju klases darbu, traucēju mācību stundu un sāku pat skaļi raudāt. Šķiet pēc pārējo klases biedru uzstājīga lūguma tiku no klases arī izraidīta. Urā! Varēju skriet mājās.
Mājās mani jau gaidīja tētis, kurš bija saģērbies sporta drebēs. Es arī ātri pārģērbos un mēs varējām doties man nezināmā virzienā. Mums gan nekur tālu nebija jāiet. Skolas gados dzīvoju Rīgā, Mežciemā un mācījos tur vienīgajā esošajā skolā. Mēs izrādās devāmies uz skriešanas sacensībām. Skriešanas sacensību centrs bija laukumā pie Gaiļezera slimnīcas. Tētis izņēma numurus. To brīdi, kad es tētim palīdzu piespraust pie krekla numuru, pamanīja Latvijas televīzijas sporta žurnālisti. Viņi mūs nofilmēja, noskaidroja mūsu vārdus un palūdza tētim īsu interviju.
Pēc īsa brīža tika dots arī starts. Tās bija manas pirmās tautas skriešanas sacensības, kurās piedalījās kāds simts vai varbūt vairāki simti dalībnieku. Bērnu un skolnieku nebija daudz. Skriešana notika vairākos apļos, kur viens aplis bija apmēram 5,5 km (to šodien izmērīju). Trase bija pa Hipokrātu ielu, Biķernieku ielu, Juglas ielu un Malienas ielu. Trase sākums gāja gar manu skolu un es lepni, vienā solī ar tēti paskrēju tai garām. Tobrīd vēl nezināju, ka klases mācību stunda jau atkal ir „norauta” un visi mani klasesbiedri ir pieplakuši pie logiem, lai skrējēju vidū ieraudzītu mani. Vienā solī ar tēti es noskrēju pusapli. Tad jau man palika grūti. Tētis, pastāstījis pa kurām ielām man jāskrien un kur jānogriežas, aizskrēja ātrāk. Lai arī trases marķējumu nekur nemanīju, man nešķita, ka varētu nomaldīties, jo man apkārt bija citi skrējēji. Pie finiša mani sagaidīja tētis un jautāja, vai nevēlos skriet vēl vienu apli. Es nevēlējos un mēs devāmies mājās.
Vakarā kopīgi visa ģimene gaidījām Panorāmas laiku, lai noskatītos sporta ziņas. Sižetā par tautas skriešanas pasākumu tika rādīti kadri, kā es piespraužu tētim numuru, skanot tekstam, ka skolniece Lāsma vienmēr skrien kopā ar tēti. Ja pareizi atceros, tad tika pieminēta arī mana skola un tēta darba vieta. Toreiz bija tikai viens televīzijas kanāls latviešu valodā un raidījumu „Panorāma” skatījās gandrīz vai katrs pieaugušais.
Pēc brīvdienas, nonākot atkal skolā, klases biedri man izstāsta, kā turpinājusies stunda, kā viņi skatījušies pa logu un cik dusmīga ir bijusi skolotāja. Daudzi bija redzējuši mani televizora ekrānā. Ienākot klasē skolotājai, visi steidza viņu informēt, ka mani rādīja pa televizoru. Arī skolotāja bija redzējusi sižetu sporta ziņās. Viņa pēkšņi bija mainījusi domas par mani un maniem vecākiem. Tagad viņa centās mani un manu tēti visas klases priekšā slavēt, piebilstot vien, ka es jau varēju skaidrāk pateikt kurp došos. Bet tobrīd es nezināju kurp došos, nezināju, ka mani vēlāk rādīs TV un ka es uz kādu brīdi kļūšu par skolas zvaigzni. Nevarēju iedomāties, ka pie manis pienāks un paldies pateiks pat skolas direktore. Es tobrīd zināju vien to, ka iešu skriet kopā ar tēti.
Visa mana ciņa tēviem, kas skrien kopā ar saviem bērniem, un bērniem, kas skrien kopā ar tēviem.
P.S. Piekrītu Oreman komentāram, ka stāsts par skriešanu kopā ar mammu ir cits stāsts. Ne mazāk svarīgs, bet cits.
ISTRA 2015 pieredzes konspekts iesācēja acīm un citām maņām.
Lasot ir jāklausās: Don’t let me down, https://www.youtube.com/watch?v=KcHrwbnxick
Laiks iet uz autobusu. Nu ko puikiņ esi ieberzies, tagad vairs runāšana nelīdzēs būs jāstrādā ar kājām un galvu un jācīnās ar rozā bebriem, kas šajos kalnos esot kā biezs. Iekāpjam autobusā un ceļš uz startu nu ir sācies. Andris protams sēž mierīgs (ja atmiņa neviļ, pat satraucās vai sanāks augstuma metri, jo nekur tādus kārtīgus kalnus neredzot), viņam nav tā pirmā reize, mani gan moka dažādas domas par to kā Tas būs, jo nav tādas kalnu pieredzes un nezinu īsti, ko nozīmēs tie 7002 augstuma metri. Autobuss brauc pa ne pārāk stāviem klanu ceļiem un klāt esam. Ātri izbirstam no autobusa un sākam iepazīt apkārtni. O! Izrādās barošana ir arī startā dod uzkodiņas, ko neriskēju ēst, bet pica (it īpaši, ja tikko ir no krāsns) ir cita lieta, un tad nu nekautrējos un saēdos picu. Par ko gan vēlāk vēders pirmās stundas atgādinās.
Šāda tāda bildēšanās un tiek dots starts.
Startēju no pašām beigām, jo kur gan steigties, ja jau kontrollaiks ir 48h (te ir vietā atgādināt par maniem mērķiem 1) Finišēt, 2) Finišēt kontrollaikā un 3) Nepalikt pēdējam). Pirmajā kilometrā jau Andris priecīgi smīnot sāk attālināties. Turpinu ripot lēnām no kalna, jo joprojām neesmu iemācījies noskriet no kalna daudzmaz saprātīgā ātrumā, ir pat reizes kad “upload” ātrums būtiski pārsniedz “download” ātrumu. Urā! Esmu ticis lejā no pirmā kalna, kas ir apmēram 3.5 Ziediņkalni (turpmāk arī šajā apcerējumā visi kalni tiks mērīti SI mērvienībās “Ziediņos”). Lēns viegls skrējiens gar Adrijas jūras piekrasti un pirmais kāpiens var sākties. Jāuzkāpj ir nieka ~4.8 Ziediņos, kad pirmais kāpiens veikts, galvā tiek risināta problēma kā lai pieveic augstāko dolomītu karjerā atrodamo dolomīta čupu, kas lepojas ar ~17.25 Ziediņu augstumu, bet no otras puses galvā iemitinās doma, ja jau ar šo kalnu tikšu galā, tad jau pārējie tāds nieks viens būs.
Kur gadījies kur ne klāt ir arī pirmais kontrolpunkts Plomin. Uh! Kur te tik daudz cilvēku un neviens nekur nesteidzas visi ēd, dzer runā un izklaidējas. Kontrollaiks nav joka lieka, tamdēļ iedzeru spēka kolas dziru un dodos tālāk. Kāds pārsteigums! Atkal jādodas pret kalnu. Stampāju savā nodabā pa mazliet akmeņainu dolomītainu ceļu, kas vijās pret kalnu un pēkšņi saprotu, ka nav redzams vairs neviens karodziņš.
Hmzz nu, ko! Vēl nav pat 20km un jau esi pazudējis ceļu? Tomēr pieslēdzot racionālo smadzeņu sadaļu, pirms manis gāja, un redzu lampiņas arī nākam, nu būs laikam jāsāk komunicēt. Jautāju un atbildē saņemu, nesatraucies un turpini, karodziņi būs. Un tiešām pēc pāris līkumiem tie parādās, tā ka atliek bez stresa turpināt krāt augstuma metrus. Kādā brīdī (aiz neko darīt, bet patiesībā tāpēc, ka praktiski visiem lielajiem puikām un meitenēm ir nūjas) pagatavoju (ne bez bebru palīdzības) sev nūjas, un tiešām mazliet vieglāk ir kāpt pret kalnu, ja piepalīdz arī ar rokām. Turpinu kāpt un priecāties, ka nelīst solītais lietus, bet lēnām pa koku spraugām solīto bebru vietā sāk parādīties migla, kāpienā uz otro CP, dažbrīd redzamība ir ne vairāk kā 10m, bieži tik dzirdama nūju skrapstēšana priekšā un aizmugurē, bet varbūt tie ir bebri, kas asina zobus. Lai atrastu ceļu nākas sekot ne tikai karodziņu marķējumam, bet arī balti sarkanajam taku marķējumam, kas gan neatspīd tumšajā miglā. Lai nepazustu nākas laiku pa laikam iet uz čuju, un apstāties lai miglā varētu saprast, kur ir nākamais karodziņš. Pēkšņi dzirdamas balsis un kautkas gaišs. Jep esmu kautkā ticis līdz 2 CP. Atkal daudz cilvēku, visi šiverējas un nekur nesteidzas, un pareizi vien, jo nav jau lāga, ko tanī miglas mežā darīt. Es gan iedzeru kārtējo kolas devu uzpildu savu ūdens pudeli un dodos kopā ar citiem ezīšiem miglā. Priekšā ir lielākā no dolomītu čupām. Palicis tik prātā ka bija pastāva taka un Vojaka kalna galā kontrole. Augšā ir tikts, tagad kaut kā jāmēģina tikt lejā. Īsumā sakot ezītis atkal pazūd miglā. Lejupceļā, kā jau tas bija gaidāms, kā stāvošam man garām paripo citi ezīši. Ezīši protams tiek satikti tusējot lielā baltā teltī, kur pilni galdi ar ēdamo. Ikdienā baltmaizi neēdu, bet tā tā tik garšīga, tik garšīga ka pieēdos tā, ka nu vajadzētu pietikt līdz galam. Šis izrādās arī pirmais CP ar laika kontroli. Punktā lai tiktu tālāk bija jāierodas 11h, esmu ieradies 9h, jeb līdz ar nagiem. Nu, ko bija CP forši bet jādodas tālāk miglā.
Daudz kilometrus ir foršs ceļš, kas labi skrienas. Bet visu laiku jau nevar būt labi, labo ceļu nomaina kalns, kas šķiet palicis pāri pēc akmeņlauztuvēm, šis šķiet bija vistehniskākais posms. Šinī posmā pirmo reizi tā pa īstam noderēja nūjas – viena kāja palika starp akmeņiem un pats gāzos uz priekšu, bet izdevās atspiesties ar nūju, kas tomēr salūza, bet kamēr tā lūza tikmēr izdevās atspiesties arī otru un gan pats gan kāja palika vesela, bet tālu nebija līdz beigtai potītei/kājai. Pēc nosacīti īsa brīža sasniedzu akmeņu krāvuma augstāko punktu. Atzīmējoties sanāk nesaprašanās ar tiesnešiem – parādu numuru un seko teksts: O! Latvia, Verpakovskis, uz ko atbildu kāds pie velna (tulkojumā WTF) Verpakovskis, I am Ceksters, dabūju labojumu futbolist, futbolist, tad man beidzot pieleca un ar lepnumu, ka kāds nekurienes esoša meža vidū zin Latviju un tās futbolistus, slēdzu iekšā ķirzakas režīmu un dodos lejā.
Pa ceļam lejā sāk dziedāt putni un paliek pamazām gaišs. Necik ilgi un klāt nākamais punkts. Un kaut likās, ka iepriekšējā punktā esmu paēdis, ka pietiks līdz beigām, bet nekā atkal gribas ēst, tad nu ēdu un ēdu. Eh cik var ēst, ir sākusies jauna diena, un jādodas tālāk. Tālāk maršruts ved pa ceļu, kas pat ir skrienams, tik visam labajam pienāk gals, un atkal ir kāpjamais gabals, kas uzved dažu Ziediņu augstumā un atkal ved lejā. Tālāk atkal ir ideāli skrienams zemes ceļš, uz kura apdzenu vairākus konkurentus. Un it kā nepietiktu ar to, ka priekšā atkal ir kalns atkal sāk līt. Uzvelku jaku ielieku pazeminātājā pārnesumā un dodos lietum pakšķot augšā. Augšā tiesneši noslēpušies teltī, uzmet aci numuram un novēl Good Luck. Pēc brīža arī saprotu kāpēc. Lejup ved dubļaina un ļoti slidena taka (vēlāk gan izrādīsies, ka šī taka salīdzinot ar citām bija ļoti labā stāvoklī). Te tad arī salaužu otro nūju, kas palīdz izvairīties no kritiena atmuguriski uz akmeņa. Domājot par SKM dubļu konsistences līdzību arī šīs takas dubļu konsistenci, turpinu ceļu. Urā lejā atkal garš skrienam gabals. Šajā brīdī starp mani un starpfinišu atlikuši tikai nieka trīs kalni. Pirmie divi salīdzinoši garlaicīgi, jākāp pa akmeņainu pļavu līdz augšai tad lējā un atkal augšā. Pēdējā pļavas kalna lejā kārtējais dzīvības (lasi – barošanas punkts), te bez baltmaizes dod arī zupu. Paēdu pa visu naudu un dodos pēdējā augstajā kalnā ~12,5 Ziediņi. Kāpju kāpju. Hmzz kāpēc kontrole ir kalna lejas daļā? To gan drīz uzzināju, jo ja kontrolētājs būtu ar savu busiņu uzbraucis augšā kur tam bija jābūt, tad būtu nopūsts tikpat ātri lejā. Man atšķirībā no viņa nav izvēles un karodziņi nepielūdzami aicina mani doties pa ceļu augšā kalnā. Šis kalns droši vien daudziem dalībniekiem bija liktenīgs, jo bija pamatīgs vējš ar lietu. Pirmo ceļa daļu kalnā priecājos, ka man kedas rotā Goretex uzraksti, bet drīz tik priecīgs nebiju, jo botās ūdens salija iekšā ar lietu un smuki žļurgājās, ka pat stiprajā vējā to varēja dzirdēt. F* to goretex, un kapēc līdzi gružu sargus nepaņēmu, būtu noderējuši. Spītējot vējam turpinu, jo pēc šī kalna gaida solītais starpfinišs, bažas tik ir par slapjajām kājām, jo īsti vīri rezerves zeķes un citas līdzīgas lietas uz starpfiniešiem nesūta. Par rokām, kas daļēji nejūtīgas arī nav 100% pārliecība, ka tās līdz nokāpienam no “vēja/lietus kalna” izturēs.
Tomēr tāds viegli sasalis tieku līdz kraujai un var sākties kāpiens lejā. Ap kāpiena vidu rokās sāk parādīties sārtums, tātad būšu dzīvotājs. Apņemos arī nākamreiz paņemt līdzi gružu-sargus un ja ne nopirkt ūdensizturīgus cimdus, tad vismaz paņemt līdzi plastmasas maisiņus, ko uzvilkt uz rokām. Kāpju, kāpju kāpju. O! Mazs ciematiņš, Yes! Esmu starpfinišā. A kas tad tas? Ceļš aiz ciemata turpinās uz leju – izrādās esmu veicis tikai pusi no kāpiena. Pīī un pulkstenis arī izdveš žēlu pīkstienu un pārstāj uzskaitīt visādus svarīgus distanci raksturojošus ciparus. Vēl viena mācība – vajadzēja nest līdz arī pulksteņa lādētāja vadu. Eh, parādās arī stāvie asfalta posmi, tie ir mans bieds, jo pa tiem nu galīgi neprotu tikt lejā. Yes! Redzu īsto ciematu un starpfinišu. Esmu glābts, jo pēdējā brīdī pārdomāju un kādu mazumiņu mantu atsūtīju uz starpfinišu. Starpfinišā paēdu, uzvelku kreklu ar garajām rokām. Izleju no kedām ūdeni, izgriežu zeķes, apņemos uz nākamo reizi nopirkt mazu dvielīti un rezerves zeķes. Ārā var dzirdēt, ka laikapstākļi aicina sportistus doties tālāk. Tad nu aizdomīgi viegli izdodas piecelties un dodos ceļā. Paņemu savas koka Salomon nūjas un dodos raitā riksī pilsētas centra virzienā. Pilsētā pie tilta palikusi tikai zīme ar virziena bultu, kāds nelietis, karodziņus (noteikti rozā bebrs) nenoskaidrotas personas aiznesušas sev līdzi nenoskaidrotā virzienā, parādās vientuļš skrējies, kurš uz manu bažīgo jautājumu saka: Don’t worry, follow me, i know right direction.
Tā arī ir pēc kādiem 300-400 metriem parādās atkal karodziņi – esmu glābts. Tikkai sākas jauna problēma dolomītus nomaina dubļi un upe, kas tika šķērsota reizes 15x, arī ceļi pļavās kurus sabojājis bēgošs ziloņu pūlis. Vienā brīdī parādās cerība, ka nu būs jākāpj kalnā un tur jau dubļu nebūs. Bet ka tevi divi deviņi, gaidītā dolomītu kalna vietā ir dubļu kalns. Salīdzinājumam ir jāuzkāpj ~3.7 stipri dubļainos Ziediņos. Pēc dubļiem kādu gabalu ir daudzmaz ciešams un skrienams segums. Ierodos Hum ciemā, kas kā vēlāk izrādās ir pasaulē mazākais ciems, kurā dzīvo tikai 17 iedzīvotāji. Daudz nevar uzkavēties jādodas tālāk, saule jau lēnām un neatlaidīgi ripinās lejā no kalna. Dodoties lejā uzkrāju uz katras kājas apmēram 2kg dubļu. Dubļi dubļi ir tas ko atceros no nākamajiem 10km. Priekš šķiet mazs kalniņš nu tāds kā ceļa remonta konusiņš, pa mālainiem dubļie kārpos augšā un nevaru saprast, kas par lietu, ir sajūta, ka tas kalns ir vēl “under construction”, jo nekādīgi nebeidzas (pielietojot dažādas dedukcijas metodes atklāju, ka mazais “konuss” ir gandrīz 200m augsts). Tomēr arī sliktām lietām pienāk gals. Esmu augšā aprunājos ar pāris suņiem, kas kautko rej horvātiski un mēģinu izdomāt, kā pa stāvo asfalta ceļu tikt lejā. Sākumā izmantojot dubļu krājumus šļūcu, bet tie ātri beidzas, tad nu ripoju kā varu, gan ar vienu sānu gan ar otru sānu, gan atmuguriski. Tālāk daudzmaz plakans dambis kura galā kārtējais kontrolpunkts. Pēc dambja seko iznīcinošs šlūciens gar bezgalīga garuma grāvi, kas atrodas bezgalīgi lielas pļavas malā, pat sāku ilgoties pēc kalna, kam jābūt kautkur priekšā. Kājas esmu bezgalīgajā pļavā nomazgājis un esmu gatavs rāpties. %!@#%!@#$ ka tevi divi deviņi, šis kalns ir klāts ar dubļu dolomītu maisījumu. Šis kalns piedevām vēl ir viltīgs, kā liekas, ka augšā esmu tā izrādās vēl tomēr viens mazais Ziediņš jāuzkāpj. Tikt no kalna lejā var tikai šļūcot, tad nu šļūcu no vienas takas malas uz otru. Tiekot lejā ar baudu noskrienu līdz nākamā kalna pakājei un slīdējiens augšup var sākties. Šī kalna augša palikusi prātā ar to ka no šī punkta līdz finišam ir vairs tikai maratons, un kās tad nevar maratonu noskriet, esmu dzirdējis, ka pat Binija skriešot maratonu, tad ko tad es, tad jau es arī varu. Ieēdu, un novēlu vienam censonim, kas taisās iemigt ar labu nakti un dodos lejā. Sākums ir daudzsološs – bruģis, bet (šeit ir visādi nesmuki vārdi), sākas atkal dubļi, dubļi un vēl drusku dubļi. Ir arī labās ziņas – palikuši vairs tikai divi kāpumi un piedzīvojumi var sākties. Kāpjot pirmspēdējā kalnā, sāk jau mazliet nākt miegs un sāk rēgoties skrienošas ēnas.
Praktiski pabeidzot kāpienu izbeidzās arī lukturis, bet man taču ir powerbank, nu tik lādēšu nu tik būs. Eh, bet nevar izrādās darbināt lukturi un to lādēt vienlaicīgi nevar. Un ar to nepietiek izrādās arī, ka powerbank nesatur bezgalīgu daudzumu mAh (ar 6000mAh var tikai vienreiz uzlādēt telefonu un lukturi, bet otru lukturi nebiju nemaz paņēmi līdz jo biju sabaidīts, ka jutīšu katru gramu, tā tomēr nebija taisnība, somu vispār nejutu), tad nu tagad domāju, kā atrast ceļu līdz CP, un ko darīt tālāk? Gaidīt gaismu kontrolpunktā, spīdināt ceļu ar telefonu utt. Kautkā taustoties izdodas tikt līdz kontrolpunktam. CP gaida glābiņš izrādās šis ir advancētais punkts un atdodu lādēties savu luktura bateriju, dēļ baterijas lādēšanas punktā pavadīju 30-40 minūtes. Kamēr lādējas iedzeru zupiņu ieēdu kārtējo baltmaizes devu un parunājos ar vienu Krievijas skrējēju, kas saka, ka šogad esot skarbi, nākot miegs un pagājušo gadu jau esot šajā laikā bijis finišā. Kamēr lādējās baterija, krievs kopā ar itāli izpīčājas un dodas ceļā. Ciešos ciešos, un neizturot spriedzi dodos tālāk ceļā. Atlicis viens kāpums un divi ripojieni lejā. Tā, kā esmu punktā ilgi atpūties ēnas vairs pa priekšu neskraida. Ir jauna pieredze, rādās cilvēki, trases karodziņu vietā, gribas arī gulēt. Dažkārt apsēžoties lai izkratītu sakaltušos dubļus no kedām, ir sajūta, ja vēl tikkai sekundi turpināšu sēdēt, tad turpat arī uzreiz aizmigšu. Lai neaizmigtu IR jāskrien. Tieku līdz nākamā kalna trešdaļai un atkal lukturim baterija sausa. Nācās improvizēt un kā saka “idiom po priboram”, šādi gandrīz palaižu garām pagriezienu. Kontrolpunkts par laimi ir vāji apgaismotā pilsētā. Tātad par luktura nespīdēšanu nediskvalificēs, tik uzjautā vai nenākot miegs.
Nē nē, atbildu, es nemaz nezinu kā tas ir, kad nāk miegs. Feiskontroli esmu izgājis un man arī apsola tēju nākamajā punktā, laiks doties. Par laimi sāk jau pamazām izklīst tumsa un var dot virsū gāzi, jo kārdina solītā tēja. Ierodos nākamajā punktā, kas ir kādā vecā mājā ar šausmīgi čīkstošām durvīm. O! Kas tad te. Kopā redzu trīs guļavas, divi guļ smuki ietinušies sedziņās, no tiem viens ir iepriekš satiktais itālis, krievs savukārt aizmidzis sēžot. Šo skatu ieraugot aizmirstu par tēju, ātri ieēdu un ar domu lai jau guļavas guļ dodos, bet durvju čīkstoņa pamodina krievu, pasveicinu un mūku prom. Pēc brīža kamēr beru ārā kārtējos dubļus un akmeņus krievs mani panāk. Nākamos 8km noskrienam kopā pat brīžam ar tempu 7min/km. Tad pienāk akmeņains noskrējiens un krievs nebremzējot pazūd aiz līkuma. Pēdējais lielais punkts ir mini kalnā pilsētā Buje. No Buje vairs tikai 14-15km. Dodoties ārā no Buje satieku divus vietējos. Kad Tu startēji? Piektdien 19:00. Un joprojām skrien? Neprāts kautkāds. Novēl veiksmi. Un raitā rotaļīgā solī aizskrien lejup pa asfalta kalnu. Pēc Buje seko pļavas pļavas un pļavas, turpina skanēt it kā mūzika, lai gan telefons sen, kā izslēgts. Rādās arī cilvēki kur to nav. Vienvārdsakot garlaicīgi nav. Pēc šosejas šķērsošanas garām panesas divi dalībnieki, kas pēc ātruma spriežot tikko startējuši. Pēc moku pļavām sākas pilsēta. Pretī iznācis Dzintars, sākumā jau likās, ka rādās, bet nē ir tomēr īsts, un izskatās, ka nav skrējis (lasīt nav izvēlējies pareizo distanci), tad nu kopā lēnām pieveicam pēdējos metrus. Finišā atļaujos pat raitāku soli.
Secinājumi:
Jāiepērk vieglākas nūjas, jo Solomon koka ražojumi nebija ērti un viegli lūza.
Beidzot jāiemācās ne tikai uzkāpt kalnā, bet no tā arī sakarīgā ātrumā noskriet lejā.
Nekad neapstājies, jo kaut tu kusties gliemeža ātrumā, katrs solis, katrs centimetrs samazina attālumu līdz finišam, jeb tulkojumā, pat ja guli, tad guli mērķa virzienā.
Tu esi stiprāks nekā tu domā, jo doma, kas nepamet manu galvu, ka no manas disciplīnas izstājās apmēram puse no startējušajiem.
Iespējams vajadzēs atkārtot, sacensību režīmā, jo pietrūka “viss ir slikti brīžu” (lasīt ir liela varbūtība nākamgad atkal pacīnīties ar Istras akmeņiem)
Laikam varēju veikt distanci ātrāk, jo varēju samērā brīvi kāpt pa trepēm. Tik tas, ka rādās gļuki un nāk miegs.
Ir lietas, ko nevar izmērīt, nevar nopirkt un nevar salīdzināt un tā ir tava pieredze, tas ir tas ko tu esi izdarījis un tās sajūtas pieder tikai tev, un jo grūtāk tās ir nākušas, jo vērtīgākas ir. Darot šādas neikdienišķas lietas Tu iepazīsti sevi un uzzini, no kāda materiāla esi gatavots, ko tu nevari. Kā arī Tu atšķirībā no Valda (Zatlera) zini, kas Tu esi.
Skrējienā ap Engures ezeru līdz galam netiku. Jau iepriekš biju ieplānojis saudzēt kāju, tāpēc pievienojos citiem, kuri pēc 25. km devās uz pirti. Tur arī nejauši sanāca noklausīties sarunu par UTMB. Tie, kuri varot apskriet apkārt Monblānam, gan esot “monstri”. Viņi jau varot skriet, cik vien daudz gribot, un nekad nenogurstot. Toreiz īsti negribējās sagraut puišu ilūzijas ar stāstu, ka tepat pirtī sēž viens Monblāna “monstrs” ar sāpošu kāju… Vēlāk, Istrā, šo leģendu atcerējos vēlreiz.
Istras 100 jūdžu starts bija piektdienas vakarā. Organizatori ar autobusiem skrējējus nogādāja uz starta vietu. Braucām kopā ar Aigaru. Gaisā valdīja UTMB cienīga atmosfēra. Labinas mērs bija ieradies sveikt sportistus. Starta laukuma malā esošā picērija visus cienāja ar kanapē maizītēm, biezpiena bumbiņām ar pūdercukuru, kā arī bezgala garšīgām picām. Es gan savus picas gabaliņus pamanījos ietīt papīra gabaliņā, lai apēstu pa ceļam uz kādu no nākamajiem kontrolpunktiem. Kamēr Aigars ēda picas, bet pāris meitenes ar starta numuriem steidzās izsmēķēt vēl pēdējās pirmsstarta cigaretes, es mēģināju sameklēt kādu, kam soma būtu lielāka, nekā man. Beigās arī izdevās sameklēt kādus trīs skrējējus ar vēl apmēram mana izmēra mugursomām.
Startā visi aizskrien nenormālā ātrumā. Es pats gan saprotu, ka iesildīties vēl paspēšu, tāpēc lielajiem skrējējiem pakaļ nedzenos. No starta jāskrien pa kalnu uz leju, pēc tam daži nelieli kāpumiņi, līdz sākas viens no lielākajiem kāpumiem visā trasē. Pāris stundas pēc starta krēslu strauji nomaina tumsa, un sacensības var sākties.
Sāku atcerēties kaut ko par Almas un Matīsa stāstīto par Istras akmeņiem. Visur mētājas dolomīta bluķi. Visnežēlīgākie ir tie, kuri ir paslēpušies zālē. Drīz vien secinu, ka pietrūkst iemaņu skriešanai pa šādu segumu. Toties priecē tas, ka joprojām redzu daudzus citus skrējējus. Iepriekš biju domājis, ka tik maz (ap 200) skrējēju 100 jūdžu garā distancē pagūs pamatīgi izretoties. Realitātē, daudzus kilometru desmitus pavadīju, skatoties uz vienām un tām pašām sejām.
Trases lielais kāpums ar saviem serpentīniem stipri atgādina Monblānu. Atšķirībā no turienes, Istrā pievienojās arī migla. Tāda, kādu vietējie sakās neatceramies redzējuši. Migla turpinās gandrīz visu nakti. Priecājos par savu labo lampu, taču arī lampa nepalīdz regulāri nepazaudēt trasi. Kalnu virsotnēs ir īpaši traki, jo migla mijas ar mākoņiem. Vienu brīdi ir sajūta, ka kalns ir pilns ar uz visām pusēm tekalējošiem skrējējiem. Atrast ceļu paliek arvien grūtāk. Noskrienu lejā pa taciņu, un attopos palielā sniega kaudzē. No aizmugures dzirdu jautājumu “Are you sure”? Esmu spiests atbildēt, ka “not really”. Kopīgiem spēkiem izdodas atrast trasi. Pēc dažām minūtēm redzu, ka kāda cita skrējēja nepamana karodziņu. Uzsaucu, ka trase ir šeit, par ko saņemu skaļu “Thank you!”.
Pēc kāda brīža mani noķer kāda poļu meitene. Uzzinu, ka viņa pārstāv vegānu komandu. Poliete ir ātra, pie tam skrien ar kaut kādām dīvainām kurpēm. Kopīgiem spēkiem apsteidzam veselu baru ar citiem skrējējiem. Īpaši ātri ir noskrējieni, kur cenšos sekot polietei, liekot kājas uz tiem pašiem akmeņiem, kur viņa. Nūju viņai nav (nevajagot!), taču lejup no kalna viņa ir iemanījusies skriet tiešām veikli. Migla joprojām ir tāda, ka trase tiek regulāri pazaudēta. Kopīgi ar polieti izstrādājam savu sistēmu. Brīdī, kad trase sadalās, bet nav skaidrs, kur skriet, katrs ejam pa savu ceļu, uzkliedzot, ja izdodas ieraudzīt karodziņu. Metode strādā tīri labi.
Arvien uzstājīgāk sevi sāk pieteikt vēders. Tur viss galīgi nav tā, kā vajadzētu. Vienā brīdī priekšā skrienošā poļu meitene apstājas, un prasa, vai es arī esot dzirdējis kviecot mežacūku. Nomierinu viņu, sakot ka mežacūka ir tikai mana vēdera izdotās skaņas. Vēl varu paskriet, bet vēders rada arvien lielākas mocības. Līdz ar rīta gaismiņu poliete atdzīvojas, apēd želeju, un aizskrien pa taciņu uz leju vienkārši neticamā ātrumā. Tik vien kā paspēju novēlēt veiksmi.
Debesu slūžas paveras dažus kilometrus pirms pusceļa jeb 87. kilometra. Pat nepaspēju dabūt no somas lietus jaku. Pārāk gan nesatraucos, jo maiņas maisā mani gaida sausas drēbes. Var redzēt, ka lietus citu skrējēju omu nav īpaši uzlabojis. Kontrolpunktā visi staigā gariem, drūmiem ģīmjiem. Paņemu sausas drēbes, iestumju iekšā makaronu šķīvi, un negribīgi dodos uz kontrolpunkta izeju. Nu jau līst kā pa Jāņiem.
Mani drīz vien noķer kāds vietējais skrējējs. Viņš stāstīja, ka tikai nesen sācis skriet. Pagājušajā gadā finišējis 65km distancē, nu gribot noskriet 173km. Izskatās, ka steigas viņam nav. Viņš cerot, ka drīzumā būšot jauki, skrienami zemesceļi, tur arī paskriešot. Novēlu viņam veiksmi un mēģinu skriet tālāk. Drīz arī tieku līdz jaukajiem ceļiem, kurus minēja horvāts. Izrādās, visi ceļi ir zem ūdens. Izskatās, ka sacensību otrā diena paies ne mazāk jautri, kā pirmā.
Lijis ir tiešām pamatīgi. Dubļi dažkārt ir līdz pat ceļiem. Kurpes jau sen piesmeltas ar dubļiem. Pagaidām gan mani tas neuztrauc. Vienkārši kaut kā jātiek uz priekšu. Īpaši grūti ir kalnā. Kājas slīd atpakaļ, kurpes aplīp ar biezu mālu kārtu. Brīžiem ir grūti dabūt kurpi ārā no dubļiem. Nokasīt dubļus nav jēgas, jo netrūkst jau citu dubļu. Atšķirībā no Siguldas, šeit dubļi ir krietni lipīgāki. Vienīgais prieks par to, ka arī citiem laikam iet sasodīti grūti.
Kalnā ir auksts, nežēlīgi auksts. Netālu no kontrolpunkta gaida autobuss ar trīcošiem skrējējiem. Kontrolpunkts ierīkots tādā kā tunelī pie kalnu mājiņas. Vējam ir visas iespējas ieskrieties. Glāzes lido pa gaisu. Redzu, ka kāds skrējējs darina lietusmēteli no atkritumu maisa. Brīvprātīgie tikmēr noskatās, kā es uzvelku lietus bikses, cepuri, abus bufus un lietusizturīgos cimdus. Mēģinu pēc iespējas ātrāk tikt prom no kalna, jo nu jau arī mani sāk kārdināt iespēja lejā doties ar autobusu.
Nu jau palicis tikai maratons līdz finišam. Īpaši ātri gan kustēties vairs nesanāk. Secinu, ka varu paskriet apmēram tādā pašā ātrumā, kā tad, ja ātri eju. Skriet vairs nepūlos. Ejot ievēroju, ka daļa skrējēju ir nežēlīgi pārsaluši. Nopriecājos par savu UTMB ekipējumu, un lietusjakai virsū uzvelku arī plēves lietusmēteli. Vismaz drusciņ siltāk. Kādā kontrolpunktā ir elektriskais kamīns, ļoti gribas uzkavēties ilgāk, taču izstrebju organizatoru iedoto kafiju, un tenterēju vien tālāk. Mana lampiņa otrajā naktī joprojām darbojas lieliski. Kilometri dilst, lai arī palēnām. Visgarākie šķiet daži pēdējie pa Umagas apkārtnes pļavām. Pāris kilometrus pirms mana finiša, sev aiz muguras pamanu skaistu saullēktu. Finišā ierodos agrā rītā, gandrīz precīzi 36 stundas kopš starta.
Morāle? Kā raksta UTMB rīkotāji savā šīs nedēļas vēstulē, obligātais ekipējums ir o-bli-gā-ts. Bet vispār Istras 100 jūdzes ir ļoti jaukas sacensības, ar organizācijas līmeni, kas ir tieši tāds pats, kāds UTMB, tikai ar divreiz zemākām izmaksām. Silti rekomendēju tiem, kuri vēl svārstās par iespēju piedalīties nākamgad.
24 stundas, 2 km garā aplī – neizklausās pēc pārāk jautra brīvdienu pavadīšanas veida. Otro reizi savā skriešanas vēsturē piekritu piedalīties sacensībās, kas mani nesaistīja. Andris piedāvāja, es apsolīju padomāt. Prognozējamā atteikuma iemesls – divas iepriekšējā mēnesī ieplānotās ultras. Tomēr, jo ilgāk domāju, jo vairāk sliecos piekrist, ko nu tur liegties – maģiskais vārdu salikums ”Pasaules čempionāts” darīja savu. Ja nu tā ir mana vienīgā iespēja jebkad pabūt TUR? Sapurināju savu Mīkstmiesi un devu jāvārdu. Gatavošanās pasākumam izpalika. Skrēju visu, ko vien biju ieplānojusi, pa starpām dziedējot traumēto celi. Tā nu, apgādājusies ar želeju un gumijkonču kaudzi, kā arī izdaiļota ar gaumīgi noteipotu celi, 11.aprīlī ierados Rufīnī parkā Turīnā.
Pirmais, kas mani nošokēja, bija nopietnā atmosfēra. Šķiet, te tiešām brieda sporta pasākums, nevis pierastā ballīte ar fizkultūras elementiem – visapkārt skrējēji no visas pasaules, ar savām komandām, karogiem un visaptverošu satraukumu. Sajutos gluži neiederīga, esmu taču tikai brīvdienu skrējēja, kas man te darāms? Apvilku Latvijas komandas krekliņu. Tas izrādījās par lielu, bet pie tā jāstiprina veseli divi numuri, tāpēc pamanījos to saspraust bišku mazāku. Pēc komandas foto, ceļš uz startu, kur jau sapulcējusies lielākā daļa skrējēju. Ar mani uzsāk sarunu kāda krieviete, kas interesējas, vai tiešām skriešu ar vaļējiem matiem. Savukārt es jokojoties jautāju: “Nu cik tad skriesim?” Uz ko saņemu pilnīgi nopietnu atbildi, ka vismaz 256 km. Pasmejos un saku, ka labs plāns. Kā man bij’ zināt, ka tā ir Tatjana Maslova, kura visā nopietnībā ir atbraukusi pēc medaļas.
Starts tiek dots, un daudzkrāsainais skrējēju pulks metas iekšā 24 stundu piedzīvojumā trasē, kas nosacīti sadalāma 2 apļos – lielajā ārējā aplī (1600m) un mazajā iekšējā aplī (400m). Ārējais aplis ved apkārt stadionam, ar pagarinājumu vienā stūrī. Iekšējais ir stadiona aplis. Ieskriešana tajā ved uz leju, izskriešana uz augšu. Stadionā tiek veikta apļu uzskaite, atrodas organizatoru ēdināšanas punkts un komandu teltis.
Iesākums ir daudzsološs – spirgts, pat mazliet pavēss gaiss uzmundrina un skrienas visai viegli. Pirmie apļi paiet izzinot trasi, vērojot pilnā sparā ziedošo pavasari un turot tempu pēc plāna uz 5:40. Saule pamazām sāk pieņemties spēkā, galvā jāliek bandana. Jau pēc 2 apļiem ievēroju, ka ar 2 tualešu vietām daļai dalībnieku šķiet par maz, un viņi (ne tikai puiši!) savas dabiskās vajadzības steidz kārtot glītā kastaņkoku alejā, kas aug gar stadiona ielas pusi. Neticami, līdz tādai stadijai tak vēl tālu! Var jau būt, ka beigās tas nozīmē būtisku laika ietaupījumu…
Nolikums paredz, ka nevaru skriet kopā ar savas komandas puišiem. Man ir garlaicīgi. Nu labi, tepat blakus ir kaimiņi igauņi, tomēr kad sāku skriet kopā ar Rainu, saņemu aizrādījumu. Pēc tā Rains aizlaižas kā apsvilis. Nu labi, nāksies izklaidēties savādāk. Atminos, ka kaut kas jāapēd. Man padomā viena želeja uz 2 stundām, neliedzot sev neko, ko vēl varētu pa ceļam sakāroties. Tomēr piefiksēju, ka želeju plāns jau sācis atpalikt un neko citu, izņemot kolu, protams, arī negribas. Tas nav uz labu. Karstums pieņemas spēkā. Veipa kungs tiek sūtīts pēc ledus, kas izrādās teju neiespējamā misija. Tomēr ledu mēs dabūjam, kaut tā izrādās maza, nožēlojama glāzīte, citām komandām nebija arī tik. Reizēs, kad piestāju komandas teltī, klausos, ka atbalsta komandai neiet viegli. Varētu padomāt, ka viņu aprūpē nonākuši 7 niķīgi bērni. Nu apžēliņ, skriet tāpat ir grūtāk, tā kā, lai dabū man tās olīves – es beidzot zinu ko gribu – olīves! Karstums sāk savu triumfa gājienu. Sāku ievērot vemjošus cilvēkus. Japānietes ir pieklājīgas un vemj notekās. Citi to dara kur pagadās. Kastaņu aleja, kur liela daļa skrējēju turpina kārtot dabiskās vajadzības ir sākusi pretīgi smirdēt. Viss kopā met izaicinājumu manam kuņģim, kas draud pievienoties pirmajam satiktajam vēmējam. Jau atkal viens ceļmalā aizgūtnēm atbrīvojas no kuņģa satura, nu jau skrienu prom cik ātri varu, domājot mīlestības pilnas domas par kaķēniem un ceriņziediem, tomēr tas nelietis mani noķer un apdzen, lai izdarītu to atkal, tieši ceļa vidū man priekšā. Kaķēni un ceriņziedi, kaķēni un ceriņziedi! Kaķēni tomēr uzvar!
Noskrieto kilometru skaits tuvojas 50. Spēks mani ir atstājis, un nav jau brīnums, ja neko neēd. Esot sagādātas olīves. Fui, zaļās! Vai tad es neprasīju melnās? Vienu pieveicu. Uzkodai – dažas želejkončas. Kaut kā tirinos tālāk. Sāku ievērot, kur trasē ir kāpumi, kur kritumi, tie ir niecīgi, bet jūtami. Visnejaukākā vieta, protams, ir ieskriešana un izskriešana no stadiona. To veicot, jau mēdzu pāriet soļos. Ceru, ka naktī skriet būs vieglāk. Turpinu vērot cilvēkus. Skatoties uz viņiem var riktīgi samotivēties. Kaut lielākā daļa pasaules mēroga fizkultūriešu ir sportiska paskata, starp viņiem skrien gan cilvēki ar lieko svaru, gan omītes un opīši. Piemēram, skrējējam no Taizemes ir ieģipsētas abas rokas. Vislielāko apbrīnu izpelnās kāda aptuveni septiņdesmit gadus veca kundze no Krievijas – Rimma Paļceva. Nolemju vēlāk ar viņu iepazīties. Turpinu riņķot kā žurka labirintā, līdz nenovēršami piezogas bezcerība. Varu bezjēgā skraidīt, bet šoreiz zinu, ka labirinta durvis atvērsies tikai 10:00 no rīta, bet līdz tam ir vienkārši jāizdzīvo, atrodoties kustībā. Bet spēka vairs nav, un kājas sāp krietni vairāk nekā vajadzētu pēc nieka 60 km skrējiena. Pasaule ap mani jau labu laiku maina krāsas, brīžiem paliekot tumšāka, tad atkal gaišāka, ausis ir aizkritušas un kuņģis vēl aizvien ir gatavs parādīt visai pasaulei, kaut ko, par ko man nav ne jausmas. Vienā brīdī man viss ir līdz kaklam un, ietenterējusi komandas placī, sabrūku zālājā. Asaras līst bez apstājas, es gribu pie mammas. Šķiet viņa to ir sajutusi un zvana, lai apjautātos, kas noticis – sekojot līdzi būs pamanījusi, ka esmu salēninājusies. Tomēr neko sakarīgu nespēju paskaidrot, Veipa kungs atņem man telefonu un klaigā lai tak ceļos un eju skriet, bet jebkas, ko man saka, mani nomāc arvien vairāk. Man liekas, tādos brīžos mani jāliek mierā. Es pati sevi samotivēšu – diez vai kāds cits to spēs par mani labāk. Saprotu, ka Pasaules čempionāts jau nu ir pēdējā vieta, kur domāt par izstāšanos. Ceļos un dodos atpakaļ trasē.
Pienāk vakars un kļūst nedaudz vēsāks. Mans temps ir nožēlojams, bet es kustos uz priekšu. Pie 80 km garlaicība nudien sit augstu vilni, tādēļ sāku lūkoties pēc kompanjona. Ieraugu igauņu meiteni, kuru nepazīstu. Nospriežu, ka tai jābūt Raina meitai. Tā arī ir. Aveli sastāda man kompāniju uz veseliem 3 apļiem, kurus aizvadām ļoti lēni skrienot, tomēr šajā laikā atgūstu dzīvesprieku un sāku pat domāt par ēšanu. Aveli mani atstāj, lai dotos pagulēt, bet es pirmo reizi nogaršoju organizatoru sarūpētās uzkodas. Ledus tēja šķebina, žagariņiem līdzīgie cepumi šķiet pārlieku sausi, āboliem traucē miza, banāni sagriezti tik mazās ripiņās, ka grūti saņemt pirkstos. Pārējais piedāvājums neuzrunā. Uz mūsu galda ir apelsīni un mandarīni – tas der. Andris ar Ediju paguvuši uzvārīt zupu, kur un kādos apstākļos, pat laikam labāk nezināt, bet tā izrādās ēdama. Vakara gaitā tieku pie veselām 2 glāzītēm šī viruma. Tiek paziņots, ka vēlāk tiks sameistarots ķīselis. Interesanti!
100 km pienāk neiedomājami lēni – 13 stundās. Tas laikam būs mans antirekords, runājot par asfaltu. Cik tad es vairs varu paspēt pieveikt? Nakts aizsegā ir gatavs ķīselis. Tas ir labi, jo ķīselis ir silts, bet ārā – jau ļoti auksti. Savā palūdzu sabērt rozīnes. Ideāli. Noslīd lejā, ka nav ko redzēt. Ignorēju prasību ēst rupjmaizi un šokolādi. Organizatoru teltī ir dabūjams buljons, tiesa to neviens nepiedāvā, jāprašņā pašam, un miniatūras siermaizītes. Tādas var arī apēst.
Naktī skrējēju rindas palikušas retākas, arī Druupijs paziņo, ka dosies atpūsties, kad būs pieveicis 150 km. Es tādu greznību atļauties nevaru, tādēļ kustos uz priekšu brīžiem soļiem, brīžiem skriešus. Lai sevi izklaidētu, pļāpāju ar visiem, kas vien izskatās runājami. Katram ir kāda bēda, par ko pasūdzēties, vien Rimma iepriecina. Viņas temps ir mats matā tāds pats kā no rīta, viņa ne reizi nav pārgājusi soļos. Jautāju, kādēļ viņa to dara savā cienījamajā vecumā – viņai, kā izrādās, ir 67 gadi. Rimma atsaka, ka pirmkārt, viņai tas patīk, un, otrkārt, tādējādi varot uzmundrināt jaunos. Jāpiebilst, ka viņa pieveica 195 km! Nu jā, kāds gan mums ir attaisnojums tizloties! Mīsktmiesis gan domā, ka attaisnojumu ir gana un nekautrējas uzbāzties ar tiem teju vai aiz katra līkuma. Stundas dilst lēni un kilometri krājas negribīgi. Pēc 120, saprotu, ka ar līdzšimējo tempu pieveikt spēšu 140, nu maksimums 150 km. Arvien biežāk gribas apstāties pie mūsu telts, lai kaut uz mirklīti piesēstu. Vājumam gan labāk izmantot mirkļus, kad tur nav ne Edija, ne Andra, jo viņos nemājo ne kripatas žēluma pret līdzcilvēkiem. Ar Gintu vēl var sarunāt. Vienā tādā reizē, viņa mani dzen prom, bet man vienīgā vēlme ir rūkt un kost, saku, ja viņa mani aiztiks, es speršu. Tie gan ir tukši draudi, diez vai es šobrīd spēju iespert pat spilvenam, tomēr nostrādā. Šajā sakarā gan esmu Gintai atvainošanos parādā par savu nesmuko izrunāšanos.
Lai aukstā nakts būtu interesantāka, stadionā izceļas 2 ugunsgrēki. Pirmajā reizē izdziest viss lielais stadiona apgaismojums un rezultātu tablo, otrajā, tikai daļa apgaismojuma. No stadiona ēkām veļas biezi, kodīgi dūmi, tiek iedegtas mazās skrienamlampiņas un telefoni, šurp steidzas ugunsdzēsēji. Pirmajā mirklī prātā iešaujas bailes, vai nebūtībā nav zuduši rezultāti, un mums nav jāsāk visu no gala, tomēr viss šķiet kārtībā, tādēļ, sacensības turpinās kā ierasts.
Pārsteidzoši, cik auksta var būt nakts pēc tik karstas dienas. Ar uzvilktajām drēbēm nepietiek, lai neklabētu zobi, ir kaut lēnām, bet jāskrien. Lieki piebilst, ka sāpīga ir pat pēdas pieskaršanās zemei, kur nu vēl skriešana, tomēr rīta tuvums vieš cerību. Visi burtiski skaita stundas līdz rītausmai. Reiz gadās redzēt visai biedējošu ainu – aiz teltīm uz masāžas galda guļ skrējējs, ap kuru līkņā tumši silueti. Nav iespējams saskatīt ko viņi tur dara, bet kaut kas krakšķ, skrējējs kliedz un vaid nelabā balsī, kad drūmie stāvi savas izdarības ir beiguši un piecēluši to nabagu sēdus, viņš ņemās tik neganti un skaļi vemt, ka es sēžu muti pavērusi un domāju, vai tiešām viņš būs gatavs doties tālāk. To es tā arī neuzzinu. Atbalsta grupa man neļauj vērot šausmu izrādi un aizdzen aplī. Esmu atklājusi, kā dabūt sevī vēl mazdrusciņ želejas – tā jāizšķīdina apelsīnu sulā un jāizdzer. Bet vispār ēšanas jautājums aizvien ir sāpīgs. No salduma sākuši sāpēt zobi, neko negribas. Pa visu šo laiku pieveiktas knapi 4 želejas.
Rītausma atnāk ar spēku pieplūdumu un jaunu kompanjonu. Tas ir lietuvietis Mindaugas. Viņš slavē mani par ātro soli un piedāvā soļot kopā. Tikai ātrums, kādā viņš soļo, ir krietni ātrāks par manējo. Tas nekas, turos līdzi, jo vajag kompāniju. Pļapāšana novērš domas no sāpēm un kilometriem. Izstrādājam savu taktiku – stadionā izliekamies, ka viens otru nepazīstam, lai neizpelnītos aizrādījumus par tempa turēšanu, bet ārpusē soļojam kopā. Tas notiek ātrāk, kā pirms tam biju skrējusi. Mindaugam ir savs stāsts par vakardienas karstumu. Pirmo simtnieku noskrējis ļoti ātri, bet tad pamatīgi nolūzis, tā ka pat palicis gluži akls. Nācies dažas stundiņas pagulēt, lai pēc tam turpinātu tikai soļos, ne vairs skriešus. Viņa stāsti ir aizraujoši, tomēr viņš liek stāstīt arī man, tā nu dalamies skriešanas piedzīvojumos 7 apļu garumā, kas paiet zibenīgi. Ir pamodies Druupijs un nadzīgi ķer mani rokā. Pārējie latviešu puiši turpina apņēmīgi riņķot. Šķiet Džo un Gunārs ir vienīgie, kuros nemana nogurumu.
Pienākusi pēdējā stunda, šķiros no Mindauga, jo viņš sāk kāpināt tempu. Un viņam ir mērķis – noķert Rimmu, neļaus tak omītei noskriet vairāk! Man arī ir mērķis, pieticīgs gan, ne tuvu tāds ar kādu uz šejieni braucu – man jaizspiež 160 km, kā izrādās, ne uz ko vairāk es neesmu spējīga. Vienu apli pieveicu lepnā vientulībā, bet tad satieku Tatjanu – krievu sportisti ar kuru iepazinos jau startā. Tatjana ir pagalam saskumusi, jo gan viņa, gan viņas komanda ir izgāzusies. Viņa atklāj, ka bija ieradusies pēc medaļas, bet karstums un kuņģa problēmas naktī ir nogāzušas visus. Izņemot Rimmu, protams. Tā kundzīte ir sīksta. Mierinu viņu, kā māku, kaut pati nejūtos labāk, šķiet pat Laulasmaa 24 stundu laikā noskrēju vairāk kilometru kā šeit. Pieveicam pēdējo pilno apli, paņemam konusus ar saviem vārdiem un numuriem, ko nolikt zemē tieši 10.00. Pēdējo apli ejam pavisam nesteidzīgi, laiku pa laikam kāds nesas garām kā apsvilis, lai iedzītu vēl pēdejos metrus. Izskatās, ka mūsu finišs būs trases vistālākajā stūrī – būs ilgi jānāk atpakaļ. Taņa saka, ka jāsēž nost kaut kur tepat, lai pēc tam īsāks ceļš, tomēr saņemas un dodas tālāk. Atskan šāviens, visi uz mirkli piebremzē, tomēr, tas nav īstais. Tad seko otrs šāviens… Viss. Šķiet, laiks ir apstājies. 24 stundas valdošā kustība ir beigusies. Cilvēki apmulsuši veras apkārt. Tāda nedaudz apokaliptiska sajūta. Noliekam konusus, fotografējamies. Zviedriete nokritusi zemē, pie viņas jau steidz mediķi.
Neatceros, kā tiku līdz stadionam. Aizvelku savu mitro dvieli līdz saulītei un saritinos uz tā. Mani baksta, liek ģērbties, draud, ka nokavēšu autobusu, bet man ir labi. Labirinta durtiņas ir atvērušās un es esmu brīva. Pieveikts 161 kilometrs. Nākamreiz es to izdarīšu labāk, nākamreiz es būšu tam gatava. Bet pagaidām es izbaudu to, ka varu vairs neskriet.
Secinājumi:
Neraugoties uz to, ka šī bija skarba pieredze, ir palikusi nepadarīta darba sajūta un gribas to izdarīt vēlreiz. Tagad analizējot kļūdas liekas, ka ir vēl kur iegūt papildus kilometrus.
Man jāsaprot, kā karstā laikā dabūt iekšā ēdienu. Šajā gadījumā tas būtu līdzējis.
Nebūtu slikti patrenēt ātrās iešanas soli. Tā soļojot viena ukraiņu meitene pieveica vairāk par 200 km. Tiesa, sākumā viņa skrēja un pašās beigās arī, tomēr lielākoties redzēju viņu soļojam.
Ļoti gribētos, kaut būtu vairāk meiteņu no Latvijas. Komandu. Varbūt nākamreiz tādu izdosies savākt…
Par sevi…
km 
-