Lielie skriešanas svētki nosvinēti. Vasaras brīvdienas daļēji saplānotas. Ar velo nav braukts gandrīz mēnesis, jo neiešu jau palaist vējā man uzdāvināto Rīgas sabiedriskā transporta krutāko mēnešbiļeti. Tukuma MTB maratonā pārdomas rada nākošajā nedēļas nogalē plānotā Veloralitāte. Bet braucot autobusā uz Velorealitātes starta vietu man pajautās: „Ko tad es tā piekritu otru reizi braukt?” uz ko nācās atbildēt, ka „Jāpārbauda vai tā sajūsma par pirmo braucienu nebija sagadīšanās”. Kur pirmo reizi uznāk bezcerība, sevis pārvarēšana, jo visus gribu sūtīt labi tālu, kad ilgi un dikti maldamies pa Kaltenes kalvām (mežu), lai gan vēlāk pēc kartes redzēs, ka taka bija tikai vēl 30m uz priekšu, pa brikšņaino mežu. Un, kad pie 160km sāku skaitīt atlikušos kilometrus līdz naktsmājām, jo katrs pīkstiens tagad ir zelta vērtē, bet pie 185km paziņo, ka vēl kādi 15km būs jābrauc. Ak, jā. Ir jau vēls vakars, krēsla, gandrīz pilnmēness, gaišs, bet čaļi mani neatstāja vienu pašās beigās, bet eskortē no droša attāluma, jo nevar zināt, kas būs. Es gan tikai braucu un pie sevis pārvaru „nevaru” robežu ar prāvu sagurumu devu. Vairāk nekam man nebija ne spēka, ne vēlēšanās, ne iedvesma.
Tik domas vien raisījās. Braukt Baldoni svētdien? Nē, negribu. Bet pati pieteicos. Ar velo varētu pavizināties, bet ar draugiem, ne sacensībās. Dažas dienas pārdomās. Pāris klikšķi e-pastā un mana vēlme tika sadzirdēta. Sāku klausīties, ko mani velo draugi runā, ko skriešanas kalendārs stāsta. Zilonis tumsā. Garo nē, vidējo arī nē. Ja nu tos 8km un tad pārējos no ekipāžas atvest mājās, jo es taču pēc finiša izgulēšos. Tā vienā vakara skrējiena laikā stāstīju Ingai par savu ideju. Akceptēja.
Sestdienā vēl apmeklēts Kalnciema ielas tirdziņš un Brīvdabas muzejā notiekošais gadatirgus. Daudz staigāts un braukts ar velo. Pēcpusdienā radies jautājums, kur notiek tuvākā zaļumballe? Atbilde ilgi nebija tālu jāmeklē – Zilonis tumsā. Viena no retajām reizēm, ja ne pat pirmā, kad sacensībām piesakos pēdējā brīdī pāris stundas pirms starta un pa dārgo. Bet ko darīsi, ja brīvdienu plānus pārbīdu kā šaha figūras pa spēļu laukumu. Pirms starta satiktais Imants par manu 8km numuru nosaka, ka tad jau pa vietām var izskriet. Atbildēju, ka neesmu par to domājusi un skatījusies. Vēl nosaka, ka pirmie 2km ir jāskrien ātri, jo tad būs tiltiņš un sašaurinājums. Trasē pavadu garo distanci un vidējo distanci.
23:30 starts īsajai distancei. Ar mirdzošām lampiņām visi dodas trasē. Plats meža ceļš garām autostāvvietai, pirmais smilšainais kalniņš, tad vēl nedaudz smiltis, atkal platas takas. Daži zari un trases. Pirmais pīkstiens pulkstenī. Neslikti. Mežā paliek aizvien tumšāks. Marķējums spīd pa gabalu, daži priekšā skrienošie arī. Pie sevis domāju cik tālu ir pārējās meitenes. Viena ir priekšā, bet citas nemanīju. Tātad esmu otrā, pagaidām.
Kārtējais marķējums spīd. Skrējēji tumsā arī. Re kā visi ar līkumu aizskrien un spīd cauri meža biezoknim… Un es arī pagriežos mežā pa kreisi, turpinu skriet pa mētrām un sūnām. Tālāk marķējuma nav, bet taka tik perfekta un nepārprotama, ka tur tālāk būs marķējums. Tālāk arī nav. Aiz manis citi skrējēji. Skrienu un domāju, ja visa trase ir labi nomarķēta tad kāpēc šeit nav? Turpinu sparīgi skriet uz priekšu, jo es taču redzēju, ka priekšā skrienošie te iegriezās. Bet tai pat laikā galvā pazib doma ar labi zināmo, ja jau nav marķējums, tad skrienu nepareizi un ir jāatgriežas. Tā vienmēr ir bijis. Bet tā nevar būt un turpinu spītīgi mīdīt sūnas augšup pa kalniņu. Manas pārdomas iztraucē netālu esošie svilpieni un saucieni, ka nepareizi. Sasodīts. Dusmas, neizpratne, pazaudēts laiks, lieki metri. Tāpēc pa taisno pēc azimuta cenšos tikt atpakaļ uz ceļa. Viss iekrātais pārsvars zudis. Uz tiltiņa priekšā rinda arī citas meitenes… Atceros, ka teica lēnām par tiltu draugi, lēnām. Ūdens ir kādi pāris centimetri štruns. Bet… Kā tur bija kā ne. Bet es redzēju to bultu ar visu marķējumu pa kreisi mežā. Un tas viss pat vēl nesasniedzot 2km atzīmi.
Cenšos atgūt iekavēto un palielinu tempu, kas īsti pareizi nav, lai tiktu garām pārējiem, jo nevar taču palaist meitenes pa priekšu. Spēks mani lēnām pamet, pa dienu jau arī daudz nostaigāts, sagurums ar klāt. Līkums izsitis no ritma. Drīz no manis aizskrien vēl viena meitene. Ik pa brītiņam redzu bildi ar pakāpieniem un sevi uz tiem. Jāatzīst, ka jau pāris dienas dzīvoju ar šo domu un uz Ziloni atbraucu ar šo bildi galvā. Pulkstenis negribīgi pīkst. Smilšainas takas augšup. Pēc trešā kilometra pārslēdzu lampai stiprāku gaismas režīmu, jo bateriju jau nav ko taupīt. Vietām uz takas aizķeru kādus vēja nopūstus zarus. Vai meklējot cietāko segumu skrienu pa takas vidu, pa zāli. Paskrienu garām trases dalīšanās vietai, kur 27km un 54km pa kreisi, bet 8km taisni. Priecājos kā mazs bērns, ka man tikai taisni. Pie 4km mežā rosība. Bulta tiek pārnesta redzamākā vietā un tiek lūgts identificēt sevi. Smiltis, smiltis, saknes, smiltis, kalniņš, paugurs. Tā kāds mani ir noķēris. Čalis aizskrien. Ar 5km pārrunas ar sevi, bet varbūt samazināt tempu, pastaigāties un baudīt? Bet tā bilde ar tiem pakāpieniem, galvā nerod mieru. Pierunāju sevi paskriet. Priecājos, ka man trasē ir līdzi ūdens. Ir nakts, tumša, tumša nakts, bet ir ļoti silts. Kaut kad nopīkst 6km. Cik liela ir kļūda? Cik gara ir trase? Kur ir finišs? Es redzu tikai izcirtumu, mežu un spīdošu taku. Taisnības labad jāsaka, ja man atkal garām nepaskrietu viena meitene un priekša nebūtu viens čalis, tad atkal aizskrietu neceļos, jo to bultu pa labi bez atstarotāja nemanīju, bet zaru čumurī tai pagriezienā aiz kā aizķerties gan pamanījos ar kājām izspārdīt.
Es gribu finišu. Galvā pazib atkal bilde, pakāpieni, bet vai man to vajag? Trīs priekšā. Nē. Kādai ir jābūt no otras grupas, jo galvā ir tā bilde un tie pakāpieni. Kāpēc attālums nesamazinās? Ā, nē. Tomēr tie cipariņi pulkstenī nežēlīgi lēni mainās. Paliek gaišāks. Vēl kādas garas 6minūtes. Apkārt tikai mežs. Arī pie otrās lielās dalīšanās zīmes, mana sajūsma, ka skrienu 8km ir vēl lielāka nekā iepriekš. Pulkstenis rāda 8km. Visapkārt mežs, marķējums spīd kā jāņtārpiņi. Prātā rēķinu cik liela ir kļūda un kaut ko atminos dzirdējusi, ka trase ir 8.4km. Ik pa brītiņam atskatos atpakaļ – tuvākais sekotājs čalis. Tas der. Hmm, mašīnas. Tad jau arī manu finiša arku. Prieks un laime par sasniegto finišu.
Pēc finiša sarunā aizrautīgi stāstu, kur pamanījos nomaldīties. Bet es to bultu tur redzēju! Artūrs stāsta, ka redzējis, kā mēs pa mežu maldamies un saucis atpakaļ. Atklāta peldsezona – Zilonī. Gaidot apbalvošanu sekoju līdzi kā garā distance dodas otrajā aplī. Apbalvošana tiek pārcelta pa pusstundu vēlāk. Man tik ļoti nāk miegs… Un apziņa, ka jāstūrē no rīta mājup neļauj to miega peli sūtīt prom un ballēties. Kāpjot uz zemākā pakāpiena man viens no organizatoriem pajautā: „Vai tu dziedāsi, vai dejosi?” uz ko atbildēju, ka „Tikai labi izskatīšos!”.
Ir jau ērti auto novietot 50 metrus no finiša arkas, bet kā būs gulēt. Starp sapņiem un nomodu dzirdu kā mūsējie ar ovācijām sagaida finišējušos dalībniekus, kā Lelde laimē pulsometru, kā organizatori kaut ko runā mikrofonā. Snaušanai netraucē pat tas, ka pār izcirtumu aust gaisma. Pamostos no tā, ka Ilze grabinās pie savas mašīnas un Inga kaut ko meklē savā mašīnā. Ir apmēram 6 no rīta. Klātesošos laipni uzrunāju ar „Labrīt!”. Sacensību centrā aizvien lielāka rosība. Uz paklājiņa snauž mūsējie skrējēji. Visi apkārt staigā satinušies segās vai guļammaisos. Ar savējo apsedzu guļošo Ilzi, bet pati pēcāk mašīnā snaudīšu tāpat uz spilventiņa. Garās distances apbalvošana, mājupceļš ar pa ceļam paķertām Ķemeru tīreļa purva laipām.
km 
-