7.oktobrī devos pie ārsta. Pirmā ultrasonogrāfija, kas tik agrā termiņā (4-5 nedēļas) neko daudz vēl neparāda, vien apstiprina grūtniecības faktu. Drošs paliek nedrošs, ārste liek atnākt vēl pēc pāris nedēļām, kas velkas ļoti ilgi. Tikmēr nolemju pieņemt dzīvē jaunu atskaites punktu un pēc iespējas ātrāk atbilstoši pārplānot sportisko dzīvi.
Liels grāmatu fans būdama, es neiztiku tikai ar internetu. Tiklīdz ārsts apstiprināja labās ziņas, no bookdepository tika pasūtīta grāmata Runner’s World Guide to Running and Pregnancy: How to Stay Fit, Keep Safe, and Have a Healthy Baby. Grāmatas lielākais pluss ir informācijas sadale pa trimestriem un mēnešiem, aprakstot, kādas pārmaiņas notiek ar sievietes ķermeni, kā šīs pārmaiņas ietekmē skriešanu un kā skriešana ietekmē ķermeni. Tāpēc es to lasu pa daļām – pirms sākas konkrēts gaidīšanas mēnesis, tā sevi sagatavojot. Kopumā, ja ne šis liels pluss, visu nepieciešamo informāciju var iegūt internetā, bet ne tik apkopotā veidā.
Vēl viens labs un ļoti koncentrēts informācijas avots faktu un ciparu mīļiem ir Tim Noakes grāmata Lore of running. Par grūtniecību tajā ir veselas 9 lappuses (kas ir daudz šai grāmatai!) un tās apkopo secinājumus pēdējo 30 gadu laikā veiktajiem pētījumiem gan par skriešanu grūtniecības laikā un (ne)kaitīgumu bērniņiem un māmiņām, gan par profesionālajām sportistēm. Ļoti vērtīgs avots, ja ir vēlme uzzināt ātri, vai drīkst, ar atsaucēm uz konkrētiem pētījumiem. Nekādus skaidrojumus par “kā”, “kāpēc” un “cik daudz” gan nesatur.
Uzkrājot un apkopojot atmiņā informāciju, man sākotnēji izkristalizējās vairāki svarīgi punkti:
1) ja vien nav norādījumi no ārsta puses, ka skriet nedrīkst vai nevajadzētu, skriet drīkst un pat vajag. Pētījumos apkopotā informācija norāda, ka mammas, kas ir aktīvas sportotājas pirms grūtniecības un turpina būt aktīvas, grūtniecības laikā jūtas labāk, tām dzimst veseli bērni (agrāk uzskatīja, ka skriešanas laikā samazinās asins apgāde bērnam, kas izraisa paliekošas sekas. Šis uzskats tika mainīts), samazinās pirmslaika dzemdību risks, kā arī pašas dzemdības paiet vieglāk. Papildus pavisam nesen veikts pētījums norāda, ka vingrošana grūtniecības laikā varētu nākt par labu arī bērniņu prāta spējām.
Savukārt, ja ārsts neiesaka vai pat aizliedz, pie tā nāksies stingri pieturēties un meklēt citus veidus, kā saglabāt veselo saprātu un sevi izklaidēt. Par laimi, mana ārste man skriet atļāva, protams, sekojot tam, kā jūtos, un nepārcenšoties.
2) pilnīgi noteikti jāmaina mentālais fokuss un attieksme – no sportiskiem mērķiem uz mērķi “vesela mamma, vesels bērns”. Treniņapjomus visticamāk nāksies samazināt, ātrumi kritīsies, par sportošanu tuvu maksimumiem nāksies aizmirst. Lai arī profesionālās sportistes turpina trenēties, bieži vien arī viņas pamatīgi samazina treniņapjomu. Tā kā mani treniņapjomi pēctraumas režīmā joprojām bija ap 30-35km nedēļā, kas ir ap 50% no tā, kas šķiet ir mans optimāls apjoms formas uzturēšanai, nolēmu, ka pie tādiem aptuveniem cipariem arī pieturēšos.
3) ir jāturpina uzmanīgi klausīties savās sajūtās, pieņemot, ka skrējiens ne vienmēr noritēs kā ieplānots. Ir jābūt gatavai dažreiz samazināt tempu, dažreiz pāriet soļos, lai atpūstos, dažreiz pārtraukt skrējienu pavisam. Te neko daudz pārplānot nevarēju, vien nolēmu, ka nespiedīšu sev skriet, kad negribas, un ka turpināšu jogas nodarbības, gan lai iepazītu savu ķermeni, gan lai pastieptu stīvos locekļus.
Nākamajā reizē – par pirmā trimestra hormonu vētrām.
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, no skrējēja parastā esmu pārkvalificējusies par skrējēju-topošo mammu. Iespējams, pēc pēdējā traumas perioda, kas ievilkās visā vasaras otrā pusē un rudens sākumā, ir mazāk pamanāms, ka esmu gandrīz pārtraukusi skriet garos skrējienus, izvairos no sacensībām, garākiem koptreniņiem, kā arī no atbildēm uz jautājumiem par nākotnes sportiskiem mērķiem un plāniem. Lai nu top zināms, kāpēc.
Mans mērķis ar šo bloga ierakstu sēriju padalīties visnotaļ specifiskā pieredzē, varbūt iedrošinot citas sievietes nepārstāt kustēties šajā interesantajā dzīves posmā vai iedrošinot vīriešus atbalstīt savas sievas viņu vēlmēs. Es ceru, ka man izdosies skriet un visādi citādi saglabāt kustīgo dzīves veidu, cik nu ilgi tas būs iespējams pašsajūtas un ārsta norādījumu robežās.
Piezīme par skaitļu būšanu. Kā nu tas gadījies, kā nu nē, bet augstākā izglītība eksaktajās zinātnēs un darbs IT sfērā man nekādīgi nepalīdz saprast nedēļu/mēnešu skaitīšanu grūtniecībā (jeb kā 40 nedēļās ir 9 mēneši). Tāpēc ērtībai es turpmāk par mēnesi pieņemšu aptuveni 4.5 nedēļas.
Pirmais mēnesis
Mani nevar nosaukt par skrējēju ar stāžu, bet pilnīgi noteikti es sevi uzskatu par skrējēju ar traumu stāžu. Vēlēšanās izvairīties no traumām iemācīja man vairāk, biežāk un pamatīgāk ieklausīties sevī. Klausoties un analizējot, visai drīz sapratu, ka manā organismā notiek pārmaiņas, pie tam vēl nebijušas un man neizprotamas. Divi galvenie momenti, kad nojausma par pārmaiņām sāka rasties – jogas nodarbība (4.nedēļa) un basais desmitnieks (5.nedēļa) pirmās basās ultras ietvaros.
Uz skrējējiem domātām jogas nodarbībām Labo sajūtu laboratorijā kopā ar Lindu un Gunu sākām iet jūlija beigās… ārstēt traumas. Studija pa ceļam uz/no mājām, jaukas pasniedzējas, kopējā atmosfēra, kā arī tas, ka negāju viena, palīdzēja pieturēties pie režīma un vienreiz nedēļā ierasties. Tajā vienā reizē septembra beigās pēc nodarbības dzērām tēju un vēl nosmējos ar meitenēm, ka bija tik jocīgas sajūtas vēderā, ka laikam būšu stāvoklī. Nekas cits par to vēl neliecināja.
Basais ultramaratons bija manas pirmās sacensības basām kājām. Bija auksts, vējains, laikam arī nedaudz pasmidzināja. Atceros, ka sajutos savādi, jo kājas bija basas, bet rokās cimdi. Uzsāku skriet krietni par ātru, jo pirmajos pārsimts metros Linda man bija aiz muguras. “Tas ir ļoti nepareizi” nodomāju un nedaudz atlaidu tempu, stabilizējot to ap 5min/km. Skrējās ļoti labi un arī motivācija bija – aizmugurē palika meitenes, priekšā bija tikai Linda un šo otro vietu ļoti gribējās noturēt. Tomēr ap ceturto kilometru sajutu, ka vēdera apakšējā daļā sāka ļoti vilkt. Līdzīgi kā toreiz jogā, bet daudz stiprāk. Mēģināju ignorēt, bet pēc vēl pārsimts metriem sapratu, ka nebūs nekādas skriešanas. Pārgāju soļos, ļāvu sev minūti atelpoties. Ja nē, tad nē, nodomāju, paskriešu tad vienkārši priekam. Galu galā trases vidū mani tāpat neviens nenāks savākt un līdz finišam nieka 6km. Pamazām un mierīgi, pieturoties krietni zem pusmaratona parastā pulsa, tā arī diezgan patīkami noskrēju. Saglabājot, starp citu, to otro vietu dāmu konkurencē, par ko bija liels prieks.
Kad nojausma kļūst par zināšanu
Pirmā mēneša pašās beigās beidzot arī tests parādīja pozitīvu rezultātu. Kā jau tas pieklājas, drošības labad taisīju dažādos laikos un dažādu ražotāju, bet nu kad rāda vairākkārt, laikam tas ir diezgan droši. Atklāsmes, ka sācies pilnīgi cits dzīves posms un pēc būtības tas ir terra incognita vēl nav, bet jautājums “Kas nu tagad būs?” tomēr parādījās.
Secinājumi: Kā jau tas visur rakstīts, pirmajā mēnesī vēl neko daudz nejūt un nezin. Tomēr, ja ieklausās pavisam uzmanīgi, var manīt, ka organisms kaut kādos brīžos dod kādas zīmes. Ir tikai jāklausās.
Teiciens „Bez īpašas sagatavotības nemēģiniet to atkārtot mājās” mudina apzināties risku, ko uzņemamies mēģinot pārbaudīt savu spēju robežu. Ko secinām, kad mēģinām sasniegt savu spēju robežu? Man 42 maratoni no 47 skrējieniem liek secināt, ka cilvēka spēju robeža ir neizmērojama. Un piedzīvotā laika apstākļu buķete piešķir visam tikai vairāk krāsu (mīnusi, vējš, aukstums, sniegs, ledus, lietus, slapjums, karstums, saule,utt.) Lasīt tālāk.
labāk pievērsieties kulinārijai, fotogrāfēšanai vai glezniecībai. Lai var uztaisīt strūdeli un to uzgleznot.
Es saprotu, ka daudziem, kurus pazīstu vai kas lasa šos savārstījumus visa šitā padarīšana ar to skriešanu šķiet pilnīgi lieka. Ka tas ir nelietderīgi, tā ir veltīga laika izšķiešana un tamlīdzīgi. Varbūt vēl piecus kilometrus vai kaut kā tā, bet ne jau nu pusmaratonu, maratonu vai, pasarg Dies’, ko vairāk. Es jūs pilnīgi saprotu.
Bet es jums teikšu vienu – tas ir pilnīgi normāli. Ja jums tā neliekas, tad vienkārši nelasiet. Nemaz neveriet vaļā.
Jutos nedaudz apkrāpis sevi un citus, jo izlaidu dažus skriešanas pasākumus sezonas nogalē. Tāpēc arī laikam radās ideja par piedalīšanos Dream of the Final Night 12h klases ekskursijā ar paskriešanas elementiem. Citu versiju man nemaz nav kāpēc jauno gadu sagaidīju nevis sēžot uz dīvāna un klausoties prezidenta uzrunu, bet gan skrienot. Doma elementāra – gada priekšpēdējā dienā sakāpj pilns autobuss ar noskrieniešiem, aizbrauc uz Igauniju, okupē viesnīcu, nākamajā – gada pēdējā dienā aizbrauc līdz slavenajam ūdenskritumam, kas grib var izpeldēties, nobildēties un pēc tam brauc uz startu 12tos un skrien cik grib, kā grib un var arī neskriet, var kā citādi kustēties līdz pat pusnaktij.
Kad notika dalīšana pa komandām un tika pacelts jautājums par plānoto distanci iesākumā nezināju, ko atbildēt, jo pirms tam jebkas vairāk par maratonu man bija sveša teritorija. Tas vienīgais izlēciens vasarā nepilnu 55km garumā bija ļoti grūts, kaut gan biju labā fiziskā formā. Bija ļoti karsts un skrējiena laikā pieļāvu daudzas kļūdas, taču biju arī nedaudz iebaidīts pret tik garām distancēm. Negribēju nevienu potenciālo komandas biedru pievilt, tāpēc piesardzīgi atbildēju 30 līdz 60. Jāpiemin, ka nebija nekādas īpašas gatavošanās – pēc Valmieras maratona sanāca krietna pauzīte mēneša garumā, pēc tam atsāku skriet katru dienu, bija Latvijas kontūras skrējiens novembrī, bet pēc cirkšņa traumas pārgāju uz pavisam retiem skrējieniem nedēļas nogalēs. Lai pavisam nezaudētu formu un kāpinātu Renča skaitli noskrēju no 25 – 30km garajā treniņā. Pēdējais treniņš nedaudz vairāk kā nedēļu pirms vecgada skrējiena bija galīgi šķidrs un jau pēc padsmit kilometriem gribēju mest plinti krūmos, un kāpt autobusā uz mājām. Zināju, ka 30km nomocīšu jebkā, bet ja labi veiksies, tad varētu arī maratonu un vairāk. Kā jau teicu, pats nezināju uz ko parakstos un sajūtas bija gandrīz kā pirms pirmā pusmaratona, tikai šoreiz izpalika mērķtiecīgu treniņu – braucu kā tūrists pamērcēt degunu ultramaratonu virtuvē.
Izbraucām gandrīz laicīgi un teju uzreiz visi, kas bija autobusā dzirdēja šī skrējienamantru, kas visiem pielipa un kuru pie sevis dungoju arī, kad bija sākusies trīspadsmitā gada pēdējā stunda. Kā jau kārtīgā klases ekskursijā pa ceļam notika arī matemātikas stunda un latviešu valodas un literatūras stunda, kurā nosmējos līdz asarām.
Tallinu sasniedzām gandrīz nemanot un pa divām brīvajam laikam atvēlētajām stundām paspēju izstaigāt gan vecpilsētu, gan arī iepirkties. Pa ceļam uz viesnīcu savācām no autoostas Agati un bijām gandrīz pilnā sastāvā, atskaitot dažus, kas brauca ar savu auto un… Druvvaldi un Miervaldi jeb Matīsu un Chingonu, kas uz Tallinu skrēja. Pilnīgi normāli.
Viesnīcā izkrāmējām mantiņas un klases kopsapulcē tika pārspriestas stratēģijas, iepazināmies ar skrējēju komandām un to, kā arī ar katra personīgajiem mērķiem.
Pēc nedaudz nemierīgas nakts pabrokastojām, saģērbāmies un pirms nokļūšanas sacensību vietā apmeklējām Keila ūdenskritumu, kurā sabildējāmies un daži pat paspēja samērcēties – gan pēc pašu gribas, gan pret pašu gribu – man izdevās iebraukt ar kreiso kāju ūdenī. Nu jau nevarēju sagaidīt, kad varēšu sākt skriet, jo no ilgās stāvēšanas un neplānotās samērcēšanās biju krietni atvēsinājies. Īpaši siltu drēbju līdzi arī nebija un Agate neaizmirsa atgādināt, ka visu laiku jau neskriešu un noteikti pārsalis burkšķēšu. Kā vēlāk izrādījās – pavisam aplama doma.
Starta-finiša zonā beidzot ieraudzīju slaveno igauņu papagaili, kārtējā sabildēšanās, instruktāža un starts. Jau pirmajos metros varēja redzēt kādi nu katram plāni attiecībā uz rezultātu, tāpēc es sāku cik vien lēni spēju – laikapstākļi bija ideāli skriešanai un 100m attālās jūras žūžošanas pavadībā centos nerauties uz priekšu kopā ar citiem skrējējiem un taupīt sevi visām 12h. Nedaudz iesilu tikai pēc apmēram trīs kilometriem un pamazām apradu pie tā, ka viens aplis ir aptuveni viens kilometrs. Trase bija izstiepts aplis pa zemes ceļu un meža taku bez vērā ņemamiem kāpumiem, kas bija ļoti pateicīga vienmērīgai skriešanai. Vairākas reizes mēģināju skaitīt apļus, taču ar to man galīgi nevedās – visu laiku sajuka un kad igauņu rezultāto tablo arī nodzisa varēju tikai aptuveni nojaust noskrietā daudzumu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka skriešana man sagādā grūtības koncentrēties un nevarēju pietiekami sakopot domas, lai tagad pienācīgi atminētos izjūtais vai kaut tos pašus apļus saskatītu. Sāku jau aprast ar to, ka mani nemitīgi apdzina un pirmo nelielo pauzīti, lai padzertos taisīju neilgi pirms 10k. Par vienu gan centos rūpēties – ķermeņa temperatūras saglabāšanu – kad palika par karstu atrotīju piedurknes, novilku cimdus vai cepuri, pieliku soli, kad palika par aukstu, nekādā gadījumā negribēju pieļaut sasvīšanu. Pie vienas atziņas gan nonācu – jāiegādājas labāki apavi, jo maratonu noskrēju ar vecajiem nike lunarglide, kas man ir nedaudz par ciešu, bet atlikušo gabalu ar adidas TX, kas atkal ir ļoti cieti un smagi trail apavi.
Vienīgajā uzpildes punktā starta-finiša zonā bija visādi interesanti cienasti un diezgan ātri izveidoju savu rutīnu – apelsīnu sula, skābais gurķis, rozīnes, rupjmaize vai kartupeļu čipsi, kola un gumijas lācīši. Ak jā – un mandarīni, daudz mandarīnu. Tā nu skrēju skrēju vien, pa brīdim papļāpājot ar garāmskrējējiem, ja satiku Agati apļa otrajā pusē, tad nedaudz pasoļoju ar viņu kopā, bet centos neapstāties ilgāk par dažām minūtēm. Nekādas noguruma pazīmes nejutu, nekas īpaši nesāpēja un pamazām pamazām sāka iezagties domas par to, cik tad īsti šodien skriet. Nemanot atnāca un pagāja pusmaratons, tad 30 km un bija klāt maratons. Vismaz tā man šķita un endomondo vēl strādāja – 4h37. Taisīju garāku pauzi, uzēdu putru ar rozīnēm, sadzēros vēl visādus labumus un kad palika vēsi atsāku skriet. Neatceros vai tas bija pirms vai pēc maratona sasniegšanas, bet nedaudz sagriezās vēders un nācās paciest nelielu diskomfortu. Acīmredzot nebija pieradis pie apelsīnu sulas, skābu gurķu un rozīņu diētas.
Kamēr galvā rēķināju cik tālu varētu tikt ar uzņemto tempu un prātoju cik vēl ilgi ķermenis ar mani sadarbosies biju jau pārsniedzis savu iepriekšējo attāluma rekordu. Nevarētu teikt, ka nebiju noguris, bet tas nebija tāds nogurums, ka kristu gar zemi. Traumas arī pagaidām nekādas lielās nejutu, ja nu vienīgi visi kāju muskuļi bija ļoti cieši savilkti no tipināšanas bez apstājas. Pēdējo apli pirms 60 (vismaz tā man šķita, jo rezultāti jau sen bija pieejami tikai izprintētā veidā reizi stundā un saviem aprēķiniem nevarēju uzticēties pie labākās sirdsapziņas) nojozu pilnā ātrumā un uzklupu putrai. Pārmaiņus uzēdu, pastaipījos un atkal uzēdu. Zināju, ka ilgi nevar sēdēt citādi vispār vairs neizkustētos, tāpēc novilku silto jaku un mēģināju turpināt skriet. Te tev nu bija – jau pēc pirmajiem soļiem sapratu, ka nekāda skriešana nesanāks, jo kreisā kāja bija sākusi sāpēt trijās vietās uzreiz – uzreiz virs potītes, mazliet zem ceļa pa kreisi un virs ceļa. Par atspērienu no kreisās kājas varēju aizmirst un tā pāris apļus nosoļoju ar kreiso kāju tikai atbalstoties pret zemi, apsverot tālākās darbības, kā arī izstāšanos. No pieredzes zināju, ka tas ir jāpārvar, ka tās sāpes nedaudz pierims un aizies kaut kur dziļāk un varēs atkal atrauties no zemes, tikai jāpārvar tas sākuma trieciens un tad jau aizies. Sakostiem zobiem turpināju kustību un tikmēr cik bija spēka uzmundrināju vēl trasē esošos. Izdevās nedaudz parunāties ar Modri, Linda bija iegājusi tunelī, Valdis atburkšķēja kaut ko nesaklausāmu, Uldi liku mierā, jo izskatījās, ka viņam uzmundrinājumi ir lieki, Imants vispār neko neatbildēja, tikai turpināja test savā tempā, Marta ar Miķeli turpināja mani uzmundrināt un kaut kā nebūt rāpos ārā no savas bedres.
Kaut kur ap 70 km, ja ne skaļi, tad pie sevis paspruka frāze – es vairs nevaru. Bet tā nebija tāda kā citu reizi. Piemēram, toreiz, kad pēc 30+ km vēl biju labu gabalu no mājām, bija stabili mīnusi un jutu enerģiju izsīkstam. Toreiz es tiešām nevarēju un ļāvu saprātam gūt virsroku, un iekāpu tramvajā. Šoreiz tas vairāk bija kā pamudinājums sev, kas iespertu spītībai, lai tā beidzot pārņem kontroli pār kustībām. Neatceros, kurš no noskrieniešiem tā teica, bet kad apkārt ir tumsa un viss, ko redzi ir vājās pieres lampiņas gaisma, kas apgaismo zemi soļa attālumā un uz to koncentrējies, tad iestājas nedaudz meditatīvs transa stāvoklis. Vairs nedomā par to, kas tev ir apkārt, cik tālu līdz apļa beigām, kas sāp, kas nesāp vai kas vēl sāpēs. Vienkārši ej un dari to, kas jādara, kas ir likt vienu kāju priekšā otrai un neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Aptuveni zināju cik ir noskriets un galvā piemetu cik vēl jānoskrien, lai tiktu līdz 80 km. Uz to tad arī gāju. Pēdējos 20 km noskrēju uz tīru mērķtiecību, spītību un enerģijas dzērienu pamata, bet kad bija atlikušas 15-20 minūtes mani rēķini atkal bija izjukuši un paļāvos uz Chingona teikto: “Vēl trīs apļi.” Pārslēdzu ātrumus un atlikušos noskrēju tā, lai paspētu iekļauties oficiālajās divpadsmit stundās.
Drīz pēc manis nofinišēja Agate, iedzēru kakao, noskatījāmies salūtu un saņēmuši diplomus braucām atpakaļ uz viesnīcu. Ja godīgi, tad vēl tā īsti neapjēdzu kas bija noticis, līdz ar to arī nebija kādu baigu izjūtu. Dzirdēju, ka esot bijusi vēl kāda ballīte viesnīcā, bet solidarizējos ar Agati un devāmies pie miera, jo nākamajā dienā paredzēts koptreniņš.
No gultas piecēlos nedaudz pirms deviņiem un uzrāvis kājās nedaudz drēbju un jaunās bikses, kuras visi saņēmām no igauņiem gāju laukā nedaudz pasaldēties pirms koptreniņa skriešanas. Ja neskaita ceļgalu virspuses sāpes (prepatelārais bursīts), kas neļāva saliekt kājas, jutos baigi labi. Iepriekšējā dienā pieņemtās jaunās mērvienības pirmajā janvārī tika papildinātas ar Stīveru jūdzi 1.27 km garumā. Pēc nelielā līkuma līdz šosejai nedaudz pasnaudām pirms ceļa uz mājām. Pa ceļam rimi nopirkām pusdienas, novērtējām Latvijas salnu un drīz jau bijām Rīgā. Atvadījāmies no Chingona – noteikti vēl paskriesim pa savu galu, pārkāpām sabiedriskajā transportā un bijām atkal mājās. Tagad dienu pēc finiša igauņi pierēķināja man klāt vienu kilometru un kopā izdevās pieveikt 83.2 km par kuriem esmu savā ziņā lepns. Ieguvu neatsveramu pieredzi un varu tikai teikt paldies klasei un jo īpaši klases audzinātājai, kas padarīja šo piedzīvojumu neaizmirstamu.
Šis ieraksts vairāk tāds manai personīgajai lietošanai – lai es vienmēr, vienmēr atcerētos, ka sacensībās vajag skriet tā, lai finišs būtu nevis atvieglojums, bet gan visu prieku kulminācija! Pārējiem būs interesanti tad, ja patīk skatīties citu cilvēku bildītes.
Ieskats visu manu sacensību finišos vai kādā citā patīkamā momentā, jo skriet vajag tāpēc, ka patīk.
Sākumā es vēl nemācēju skriet sacensībās, tāpēc Rīgas maratona 2011 5km bija forši aptuveni līdz brīdim, kad sākās bruģis.
Pēc gada Rīgas maratona 10km gāja jau normālāk – finišs tiešām patika, jo tas čalis, kas mani izsmērēja pa asfaltu, pats pierāva mani kājās, un pēdējos metros izmantoju radušos adrenalīnu.
Nike Riga Run jau biju iemācījusies ķert kaifu no finiša.
Siguldas pusmaratona desmitniekā tieši finišs bildē netika noķerts, bet aptuveni tikpat atvieglots un priecīgs arī bija.
2013.gads iesākās ar Biķernieku pusītes desmitnieku. Laimīga par to, ka trauma netraucēja normāli noskriet.
Sieviešu skrējienā apņēmos, ka visiem finišiem jābūt smaidīgiem.
Stipro skrējienā paši labākie brīži bija ūdens punkti. Es tiešām nezinu, kā mēs bez tiem būtu tikuši līdz galam.
Rīgas maratonā lielākais prieks par to, ka pēc pirmā oficiālā pusmaratona esmu dzīva un spējīga kustēties.
Zelta kedā apņēmos vienkārši izpriecāties katrā kilometrā, ko es arī izdarīju.
Saulgriežu skrējienā pa Vecrīgu bija forši finišēt, jo apkārt bija atbalstītāji un pasākuma vadītājs.
Bruņurupuča skrējienā smiltīs novilktā svītra bija atvieglojums un prieku kulminācija reizē. Man tiešām patika, un man teica, ka esot bijuši skaisti pēdējie metri.
Kuldīgas pusmaratona finišā priecājos par to, ka skrējiens bija viegls un notikumiem bagāts.
Tallinas maratona pusītē beigās nopriecājos par to, ka aizbēgu no čaļa, kas stāstīja, ka mēs esot startējuši blakus.
Valmieras maratona pusītes finišā es priecājos par mammas panākumiem, jo nupat biju viņu satikusi trasē. Vēl nezināju, ka jāpriecājas par savu personīgo rekordu.
Tā kā pjedestāls nav mana tipiskā atrašānās vieta, tad, protams, tas brīdis ir pat vēl labāks par pēdējo pīkstošo paklājiņu! Salaspils “Noķer vēju!” skrējiena 10km.
Iecavas 2km krosa finišs pienāca pārāk ātri. Apbalvošanā sapratu, ka nav gan pārāk ātri, ir tieši laikā!
Siguldas pusmaratons nav īpaši bildēm bagāts, tāpēc šeit kaut kur no desmitnieka skrējiena vidus – lai var redzēt, ka ne jau vienmēr iznāk tēlot saulīti.
Redzamu iemeslu dēļ “Uzvaras apļos” arī apbalvošana ir vēl labāka par ar krītu uzvilktās līnijas šķērsošanu, kas tomēr bija visnotaļ priecīga, jo zināju, ka šitais kauss būs mans.
Rembates aplis, nepilni 11km. Nu ir vērts skriet to gabalu, ir! Kaut vai tikai tāpēc, lai izbaudītu finiša emocijas.
km 
-