Tīri fizioloģiski primārā elpošanas funkcija ir skābekļa nogādāšana līdz plaušām, un to var panākt gan elpojot caur degunu, gan caur muti. Esmu lasījis rakstus par cilvēkiem, kas iesaka ikdienā elpot tikai caur degunu, pat līdz tādām galējībām, ka, pa nakti guļot, tiek aizlīmēta mute, lai arī naktī elpošana notiktu tikai caur degunu. Tomēr tāpat kā pie jebkuras fiziskās slodzes arī skrienot pieprasījums pēc skābekļa ir krietni lielāks kā miera stāvoklī (t.i. plaušu ventilācija pieaug), un, tieši elpojot caur muti, gaiss līdz plaušām nonāk daudz ātrāk, tādējādi daudz labāk nodrošinot skābekļa nepieciešamību. Līdz ar to, skrienot lēnām, iespējams, diezgan brīvi arī spēsi elpot tikai caur degunu, taču, tempam pieaugot, nenovēršami, tā teikt, pieslēgsies arī elpošana caur muti – ne par velti pēc aktīvas slodzes bieži vien saka, ka cilvēks ir “aizelsies”, un līdz šim neesmu manījis, ka kāds būtu spējis būt “aizelsies caur degunu.”
Taču, protams, viena no būtiskākajām priekšrocībām elpošanai caur degunu ir tā, ka šādi ieelpotais gaiss tiek sasildīts. Siltā laikā vai iekštelpās šo atšķirību īpaši nejūtam, taču, skrienot aukstajā laikā, atšķirību var just pavisam labi, un tiem, kam iepriekš ir bijušas kādas elpceļu problēmas vai regulāras saaukstēšanās aukstais laiks tieši ieelpotā aukstā gaisa dēļ ir papildus riska faktors ziemā. Lai izvairītos no rīkles vai sliktākajā gadījumā pat plaušu apsaldēšanas, ziemā būtu daudz vairāk jācenšas elpot tomēr caur degunu, lai šo ieelpoto gaisu sasildītu, tomēr tad var nākties samazināt treniņa tempu, lai elpošana caur degunu skrējienu nepadarītu pārāk grūtu. Otrs variants ziemā ir izmantot sejas maskas vai tagad iecienītās bandanas, lai nosegtu muti, taču šādi, elpojot caur audumu, jāņem vērā, ka no izelpotā gaisa audums paliek mitrs, kas gan var radīt nepatīkamas sajūtas, gan ar laiku arī mazināt vēsā gaisa aizturēšanas spējas, kā rezultātā beigās caur muti sanāks ieelpot ne tikai aukstu, bet reizē arī mitru gaisu, kas plaušām būs vēl bīstamāk. Taču iespējams ir iegādāties arī aukstam laikam paredzētas speciālas maskas, kurās iestrādāti speciāli filtri aukstā gaisa “sildīšanai”, tāpat aukstā gaisa sildīšanai ir pieejamas nelielas ierīces, ko daļēji ievieto mutē, un ieelpojot tās gaisu sasilda.
Vēl nedaudz atgriežoties pie elpošanas ne tikai aukstā laikā bet jebkuros apstākļos, vēl gribu piebilst, ka tāpat kā dziedātājiem arī skrējējiem būtu jāmācās elpot izmantojot diafragmu jeb “elpot ar vēderu” nevis caur krūškurvi. Diafragmas elpošana ir krietni efektīvāka, ieelpu iespējams veikt dziļāku (arī elpojot caur degunu tādējādi iespējams veikt dziļākas un efektīvākas ieelpas), elpojot ar diafragmas palīdzību ar daudz labāk tiek iztīrītas plaušas izelpas laikā. Un arī reizēs, kad sānā iemetas dūrējs, der ne tikai nedaudz pamainīt elpošanas ritmu, bet pamēģināt veikt pāris dziļākas ieelpas un izelpas ar diafragmas palīdzību, kas praktiski vienmēr man palīdz tikt vaļā no nepatīkamā dūrēja sānos.
“Nē, nu, gadā vienu maratonu jau noskriet var! Ar to pietiek! Biežāk gan nav, ko sevi mocīt…”
Tad, vasaras otrā pusē, bija domas par Valmieras maratonu, bet pēc nelielās slimošanas nolēmu, ka tomēr skriešu pusīti..
Njā… un tad pienāca 10. Siguldas Kalnu Maratons 2013 (SKM), kurā es sākotnēji pat nebiju plānojusi piedalīties.. Līdz Matīss Vecvagaris ieminējās, ka vajadzētu startēt komandā ‘Ņergas’! Viens no noteikumiem – jāskrien pilnā distance – 54km! Jāsaka, ka ilgi domāt nevajadzēja.. mazliet gan aizdomājos, kā mani ceļi uz to varētu reaģēt, bet jau pēc pāris minūtēm teicu, ka ‘I’m in!’
SKM 2013
Dīvainā kārtā, atšķirībā no citiem pusmaratonu rītiem, šoreiz sacensību rīts bija satraukuma pilns. Laikam jau tāpēc, ka šoreiz bija jāskrien gan garāka distance kā pusmaratons un pat maratons, gan tāpēc, ka tas nebija jādara pa šoseju, bet gan pa Siguldas pampakiem, gan arī tāpēc, ka ārā bija salīdzinoši auksts un lija lietus.
Apņēmība noskriet visu – bija!
Pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas satikāmies ar E. un M. un mūsu ceļš pakaļ medaļām varēja sākties. Labi, ka M. par ‘ciklopu’ atcerējās kamēr vēl bija iespēja to iegādāties pa ceļam esošajā ‘Depo’… Un tiešām labi, ka tā, jo mēs ar E. pēc saviem aprēķiniem bijām ‘plānojuši’ finišēt tumsiņā!
Nokļuvuši pie dalībnieku reģistrācijas telts, izņēmām savus numuriņus un čipus, devāmies atpakaļ uz karieti pucēties ballei.
Zīmīgi – Ņergām par godu – SKM uzvilku savas apdrukātās ūziņas, kas pirmo reizi dienas gaismu ieraudzīja tieši kopā ar Ņergām – skrienot pāri Baltezeram!
Pēdējais tjūnings kalniņā un tad jau var doties lejiņā, lai pēc starta signāla varētu rāpties atpakaļ kalniņā! Atrodoties tajā barā, un jāsaka –
“Daudz to trako! Daudz!” :)
– satraukums beidzot bija pazudis. Ar E. bijām sarunājuši, ka interesantāk būtu skriet tandēmā, jo temps mums tāpat ļoti līdzīgs! Tā nu savu skrējienu sākām ar muskuļus iesildošu un neatlaidīgu kāpienu augšup!
Pirmais – 14km aplis likās ļoti lēns, līdz ar to – nenogurdinošs un ārkārtīgi pozitīvs! Nu nenormāli! Viss tas bars! Lietus..! Nevienu nesatrauc lietus! Visi metas kalnā augšā. Kalnā lejā. Mežiem cauri! Augšup, lejup! Augšup! Augšup! Traucas kā aptrakuši pa nogāzēm! Iesākumā tikai pa slapjajām lapām… Uzrāpāmies tajā pašā kalnā, kurā rāpāmies pirms 14km… Fiksi panašķējāmies ar augļiem un saldumiem uzpildes zonā un traucāmies tālāk otrajā aplī.
Otrais – 14km-34km aplis iesākās dāāāāudz raitāk, jo nu jau lielākā daļa (14km skrējēji) bija finišējuši. Lietus joprojām turpināja savu nešķīsto darbu un pēc visa tā lielā skrējēju pūļa, mežu takas nu jau izskatījās kā govju izmītas mālainās pļavas..! Vēl jau negribējās kājas izmērcēt pavisam, jo nebija noskrieta pat puse trases.. un izvairīšanās no iestigšanas zampā līdz potītēm arī bija veikli izpildāms uzdevums. Mēs pat paspējām uzdziedāt tādus jaukus un, mūsuprāt, ļoti atbilstošus meldiņus kā “Liku bēdu zem akmeņa, pāri skrēju dziedādams” vai “Meitene zeltene, klausies, kā pukst mana sirds!”, kamēr laipojām pāri upei un rāpāmies kalnā, uzmundrinot tos, kam temps bija maķenīt lēnāks kā mums.
Fantastiski! Visu trasi gribējās smaidīt, priecāties un uzmundrināt arī pārējos skrējējus! :)
Secinājām, ka SKM piedāvā fenomenālas iespējas:
tā vietā, lai skrietu pa slīdošo celiņu sporta zālē, par kuras abonementu ir jāmaksā barga nauda, var skriet svaigā gaisā, veicot to pašu kardio treniņu!
tā vietā, lai ietu uz kino un skatītos uz smukām ainiņām ‘Krēslas’ vai ‘Avatars’ filmās, tikai par 2-3 stundām samaksājot bargu naudu, var skriet pa Siguldas pampakiem, vērojot miglā tītos pakalnus un Gauju, kas līkumo caur ieleju.
tā vietā, lai kačātu bicīšus, stenot sporta zālē pie spoguļa, par abonamentu samaksājot bargu naudu, var skriet lejā no kalniem, nepārtraukti atspiežoties pret koku stumbriem, lai nenolidotu kaut kur kraujā.
tā vietā, lai ar ģimeni vai draugiem staigātu visu dienu pa ‘Alfu’, iztērējot bargu naudu, var skriet kopā ar citiem entuziastiem un pat iepazīties ar citiem līdzīgi skrienošajiem!
tā vietā, lai pāris minūtes gulētu SPA salonā ar mālu masku uz sejas, samaksājot par to bargu naudu, var skriet pa mežiem un pilnībā izvārtīties dubļos!
Un tas viss veselu 10h garumā! Un tikai par 11Ls!!
Jāsaka – lieliski! :) Manā gadījumā vienīgā problēma, kas sagādāja problēmiņas, bija šosejas botas… Jo lielākajā trases daļā es sajutos tā, kā šis gliemezis (skatīt video pievienotajā linkā).
Pilnīgas šausmas – iekšēji ir sajūta, ka varētu ātrāk un raitāk virzīties uz priekšu, bet reāli – kā pīle pa ledu – kārpies kā gribi, bet uz priekšu netiec! Nekas – pirmie kaķēni slīcināmi – nākamajam gadam būs laicīgi jāiegādājas kārtīgi visurgājēju apavi! Kā nekā, Cēsīs arī draudot jauka pastaigu taku bradāšana! ;)
Nu lūk, kad tikām līdz otrā apļa B cilpai, tad sākās pekle. Jautrība jau nezuda! Toties ātrums gan! Par spīti visam un visiem šķēršļiem, otrā apļa kāpiens jau atkal tajā pašā kalnā noslēdzās ar sašutuma pilniem saucieniem no rupora: “Kāpēc Tu tik tīra?!”
Kad ar E. bijām uzpildījušies, maķenīt atvilkuši elpu pirms trešā apļa, maķenīt paspēju pakustēties arī mūzikas ritmā un drīz jau arī savu atiešanu sākām ar E. vārdiem palicējiem: “Tiekamies vakarā!”
Trešais – 34km-54km aplis sākās ar vēl pēdējiem vārdiem no civilizācijas: “Tā arī būs! Tiekamies vakarā!” Nogurums bija manāms, kājas kustējās mazliet lēnāk kā iepriekš… līdz pienāca ~42-ais kilometrs. Visai zīmīgi, jo bija atvērusies otrā elpa, kas man lika atcerēties par saviem vārdiem pēc maratona maijā..! Vienīgais, ko nodomāju: “Jā un tagad es skrienu te – 54km distancē..!”
Bet pašai par to ārkārtīgi liels prieks!
Vēl vairāk prieks, kad jūti, ka dubļi zem kājām pāris vietās nu jau ir apžuvuši un solis kļūst arvien raitāks! Uz kādu brīdi nogurums kājās ir pazudis un entuziasms liek traukties uz priekšu – līdz finišam!
Drīz jau sākām arī atskaiti: vēl tikai 12km… 10km.. Nopietni?! Tikai 10??
Šajā brīdī šķiet – hmm.. kad izeju ārā paskriet 10km, tad šis skrējiens šķiet tik ilgs! Bet tagad, kad noskrieti jau vismaz 40km.. tad desmitnieciņš nieks vien ir! Sejā smaids kļūst arvien lielāks, jo finišu jau var saost! :)
Kad nonācām pie uzpildīšanās punkta tieši pirms B cilpas, bija jāvelk ‘ciklopi’ un jāmetas vienā no īsākajiem, toties lēnākajiem posmiem. Tur mums pievienojās vēl pāris skrējēji ar naktslampiņām un kā akli kurmji ar spuldzītēm pie pieres ložņājām pa dubļaino trasi! Kurš vispār izdomāja šo cilpu ielikt apļa beigās?! :D
5km… līdz finišam. 3km…
Esam tikuši ārā no džūkslāja un tuvojamies pēdējam kalnam… Sajūtas ir.. IR!!! Abnormālas! Tūlīt būs pievarēts!! Vēl tikai pēdējais kāpiens kalnā… E. solis ir mazliet raitāks un šajā brīdī man sāk šķist, ka galva sāk griezties – pēdējie spēki vai eiforija?! Lēnām līdz virsotnei… Skaidrība atgriežas!Kliedzieni no rupora. Ņergām jārāpjas! Pēdējie soļi… Finišs..!
IR!
8h:58m:13s
Fantastiski!
119.vieta kopvērtējumā,
par 100 vietām labāka vieta S21 grupā,
un par visiem 100% labāks noskaņojums nekā no paša rīta!
Pirmās domas pēc finiša: “Nē.. Cēsīs 85km ir ar daudz..!”
Vienai šis skrējiens noteikti būtu bijis grūts! Tāpēc paldies E. par lielisko kompāniju! :)
Kad kopā ar Ņergām pasēdēts sauniņā, baseinā, sauniņā, ar kājām uz krēsla, ielēkts ar halātu baseinā.. Nākamajā dienā kājas nesāp, enerģijas daudz un šķiet, ka vārētu iziet paskriet! Ja neskaita mazliet noberztos kāju pirkstiņus, tad neliktos, ka iepriekšējo dienu esmu to vien darījusi kā skrējusi! Vienīgā ‘lielā’ sāpe pēc skrējiena ir labais plecs.., ko svētdien ‘atpūtināju’ karot aizkarus un mazgājot logus..
Tagad, kad ir pagājusi svētdiena un tikko ir sākusies pirmdiena, sāk parādīties domas: “Cēsīs jau tikai par 30km vairāk..!”
Daudziem skriešanas sezona jau beigusies, bet tas nu ir skaidrs, ka beigties tagad nevar nekas! Tomēr jāatzīst, ka rudens tomēr ir tāds vairāk vai mazāk skriešanas Ziemassvētku laiks, kad paskatīties atpakaļ uz sastrādāto.
Izrādās, ka sastrādāts daudz vairāk par plānoto. Šī man ir pirmā tāda regulārāka skriešanas sezona. Pavasarī biju nodomājusi šogad piedalīties 4 sacensībās. Veselās 4! Protams, ka tagad jau ir 13 un nemaz nešķiet, ka pietiek.
Kā janvārī sāku skriet, tā ieskrējos pamatīgi, vienubrīd bija pat līdz 100km nedēļā. Tad apaukstēju sēžas nervu, kas mani apsēdināja. Tiem, kas nav šos priekus izbaudījuši, vienā teikumā varu aprakstīt, ka neizturami sāp puse muguras un viena kāja, vairāk jau mugura. Tā vietā, lai mūžam gozētos dīvānā, drīz vien atsāku skriet, pa kilometram vien.
Pirmās sacensības (11km Biķrenieku pusē) plānoju aizvadīt mierīgi muguras dēļ. Nesanāca. Nekas nesāpēja, un pirmoreiz VSK Noskrien cilvēkus satiku dzīvē, kas daudz palīdzēja, jo otrā apļa sākumā, kad jau miru nost, Artūro man uzsauca: “Guntiņ, turies!” Klausīju un godam finišēju ar smaidu. Kad apstājos, tad sajutu, cik ellīgi sāp mugura… Tad mani pielauza piedalīties Sieviešu skrējienā, sāpes pēc finiša bija mazākas un sanāca dikti skaista finiša bilde. Sapratu, ka gribu, lai visas finiša bildes būtu smukas. Un tad nāca Stipro skrējiens VSK Noskrien komandā, kas bija tik emocionāls, ka ir dokumentēts atsevišķā ierakstā, tāpat kā gada lielais notikums – pirmais pusmaratons Nordea Rīgas skrējienā, kas pavēra jaunus apvāršņus.
Tad kaut kā likās, ka vasarā tak arī kaut kur jāpiedalās. Tā nāca Zelta keda, uz kuru aizbraucu pēc pāris stundu gulēšanas, bezmaz pa taisno pēc ballītes. Pirms starta man bija slikti, karsti un gribējās mājās. Pēc katra apļa bija kārdinājums griezt malā, bet beigās pati nobrīnījos par rezultātu. Nākamais pēcballītes skrējiens bija pa Vecrīgas bruģi – Saulgriežu skrējiens, kurā garākajā distancē no sievietēm biju pirmā. Tas bija kaut kas dīvains un neticams, vēl nedēļu par sevi sajūsminājos, nemaz noticēt nevarēju! Bet tās nu reiz bija sacensības, kur apbalvošana nebija sadalīta pa dzimumiem, tā nu priecājos tāpat vien. Mazo skrējienu šarms bija paņēmis mani, un tā nu drīz skrēju Bruņurupucī (protams, pēc ballītes) pa Jūrmalas smiltīm. Grupā trešā vieta un smiekls par spēju dabūt pjedestāla vietas sacensībās, kur nekāda pjedestāla nav. Bet toreiz es guvu labu mācību – vienmēr, vienmēr pirms starta aiziet uz tualeti! Es nebiju vēl ne pusē, kad man jau šausmīgi sāka spiest. Dzeršanas punkts to vēl pastiprināja, un iedomājieties, ko darīja jūras šalkoņa… Un vēl vienveidīgā un plašā ainava, kas liek just, ka uz priekšu vispār nekas nevirzās. Ja varētu paskriet ar krustā kājām, tā arī darītu! Pēc finiša domās lādēju to cilvēku, kas lika man uzreiz noņemt numuru, un kā bulta skrēju uz tuvāko mazmājiņu. Nekas, mācību vajag!
Tālāk atkal pusmaratonu posms – brīnišķīgais Kuldīgas pusmaratons, kas ir superīgākais skrējiens manā mūžā, kur es izklaidējos, nevis skrēju, un dabūju personīgo rekordu, pašai par lieliem brīnumiem. Un pirmais ārzemnieks – Tallinas maratona puse, uz ko mani pielauza Stipro skrējiena komandas puiši. Jā jābrauc, jābrauc! Tagad āķis lūpā un vēlme katru gadu uz vismaz vienu ārzemju skrējienu aizdoties. Valmieras puse atkal ar personīgo rekordu, kas kopš Nordea nesaprotamā kārtā ir pacēlies no 1:58 uz 1:42. Šajos skrējienos sapratu, ka vajag skriet ar dzelteno Noskrien kreklu. Atbalsts trasē ir jūtami lielāks! Pilnīgi nepazīstami cilvēki uzsauc, pamāj ar roku un liek saņemties. Ja krekla nav, to dara tikai tie, kas jau sejā pazīst, kas arī pa vasaru ir ne mazums sakrājušies.
Uz rudeni atkal laiks mazākām distancēm. Salaspilī 10 kilometros dabūju pirmo vietu! Tas bija kaut kas neaprakstāms (jo Vecrīgā es līdz pat rezultātu publicēšanai nezināju, ka esmu pirmā). Startā aizskrēju visām dāmām garām un gaidīju, kad nu apdzīs. Cerēju, ka tā tas nenotiks, un cerēju, ka nav kāda nemanīta man aizšmaukusi garām. Pēc pirmā apļa, kad biju jau visas iekšās izskrējusi ārā, sapratu, ka laikam tak jau tiešām būšu pirmā! Pametot skatu par plecu, nevienu konkurenti nemanīju… Un tiešām pirmā vieta un īsts pjedestāls, un prieks, ka pazīstu jau vairākus noskrieniešus, kas aplaudēja un bļaustījās, kad es tur kāpu! Pēc nedēļas Iecavas krosā 2km skrējienā trešā vieta un pirmā īstā medaļa (Salaspilī bija dāvanas un diplomi). Un kā odziņa sezonas beigās – Siguldas desmitnieks zelta rudenī, kur es vairāk priecājos par savējo panākumiem, nevis par saviem (līdzīgi gan bija arī Kuldīgā un Valmierā). Bet vai sezona tiešām beidzas? Nekā! Siguldas startā Darya teica, ka jābrauc uz Rembati 18.novembrī. Nu labi – jā jābrauc, braucam!
Pēc katrām sacensībām padalos ar draugiem, kā man ir gājis, un tā nu vienā no kārtējām galerijām iekrita teksts “Kur tu visu laiku skrien, jei bogu?” Paskatījos, ka tiešām pilna galerija. Kā citi liek katru sīkāko sava zīdaiņa vai suņa dzīves attēlojumu, tā man ir skriešana – kaut kas ļoti nozīmīgs. Un pats labākais no visas tās desošanas jau laikam ir cilvēki. Koptreniņos un sacensībās tik daudzi noskrienieši iepazīti, un visi ir forši! Un man nav ne jausmas, kā lielākā daļa varētu izskatīties civilā, jo visa komunicēšana notiek skrienot. Kas var būt vēl labāk?
Jāsaka, ka ‘Balkānu treniņnometne’ bijusi ar ārkārtīgi labu atdevi, jo 15.septembrī Valmieras pusmaratons tika noskriets rekordlaikā, savu personīgo rezultātu uzlabojot par veselām 4min un 19s! Loģiski, ka labi rezultāti nerodas tikai paša skrējēja treniņu rezultātā. Liels ietekmes procents pieder arī citiem svarīgiem faktoriem un to mijiedarbībai:
Runājot par pašu trasi, es jau pirms tam tiku biedēta, ka tā ir riebīga, jo ir daudz kalniņu, kuros jātiek augšā… Jā – bija, nevarēja nepamanīt! Bet ar tiem tiku galā, spriežot pēc rezultāta – visai veiksmīgi. Un, manuprāt, divi apļi pa ~10.5km kaut kādā ziņā novērš domas no ‘līdz finišam vēl tikai…!’ Un divdesmit pirmais kilometrs vairs nešķiet tik tāls!
Skrējienam labvēlīgi laika apstākļi. Protams! Organizatori bija rūpīgi pacentušies, lai tiem, kas skrien pilno maratona distanci (un, līdz ar to, kāds labums no tā tika arī īsāku distanču skrējējiem), nebūtu jānobeidzas no karstuma, kā tas bija Nordea Rīgas Maratona laikā.
Tempa Turētāji jeb TT. Šajā Valmieras skrējienā, līdzīgi kā Ventspilī, kur, uz to brīdi, tiku pie sava personīgā labākā rezultāta, TT bija milzīga ietekme. Atšķirībā no Ventspils, kur TT mani burtiski vilka un skubināja līdz finišam, Valmierā es centos panākt, lai viņi mani neapdzen! Tas sākās jau diezgan pēc pirmajiem pārsimts metriem, kad, loderējot caur pūli un cenšoties izvairīties no mazuļiem, kas trases vidū pēkšņi izdomā apstāties, pamanīju, ka TT ar maratona finiša laiku 3h30min paskrien man garām un lēnām sāk attālināties… Skrēju, parēķināju, ka, ja skriešu ar viņiem, tad tas man būtu apmēram 1h45min pusmaratona laiks. Viss skaidrs – TT puiši ir jānoķer! To arī izdarīju un kādu brīdi kopīgā solī tipinājām uz priekšu. Līdz es izdomāju, ka labāk būtu skriet viņiem pāris metrus pa priekšu, lai, ja nu kas – man būtu mazliet handikaps. Nu, beigās viņi mani neapsteidza!
Es kā TT. Jā, vienā brīdī pamanīju, ka esmu kļuvusi par vēja vairogu kādam maratonistam. Man nav ne jausmas, cik ilgi viņš jau bija tā turējies manā aizvējā, bet katrā ziņā – vismaz pusi trases mēs noskrējām kopā. Jāsaka, ka brīžiem, kad kļuvu lēnāka un puisis, turot vienmērīgu tempu, sāka iet man garām, centos pielikt raitāku soli, lai saglabātu savas pozīcijas! Pie tam, kad caur sava pleijera mūzikas skaņām dzirdēju puisi sakām, ka ir atradis lielisku tempu, es taču nevarēju padoties! To neļāva arī mani šorti, kas bija kājās arī Ventspilī: ‘I don’t stop when I am tired. I stop when I’m done!’ Tagad sāku domāt varbūt tie man ir veiksmes šorti?!
Sajūtas. Skaidrs, ka fiziskā sagatavotība ir neatsverama lieta. Treniņu regularitāte, neskatoties uz to, ka jābraukā pa pasauli, dod rezultātu, un šis bija viens no nedaudzajiem skrējieniem, kurā bija viegli! Viegli skriet! Arī dzirdināšanas punktos neapstājos, lai ievilktu vairāk gaisa.
Finiša taisnē plecu pie pleca ar ‘sātanu’… (neņemt ļaunā)
Droši vien ir vēl daudz citu faktoru (un katram tie var būt citi), kuriem mijiedarbojoties, mēs tiekam līdz tādam rezultātam, līdz kādam aizskrienam. Un šādi skrienot, esmu tikusi arī pie Skrien Latvija ‘Serial Finisher 2013’ krekliņa, jo Valmiera man bija 5.posms.
Runājot par apstākļiem, man bija doma piedalīties Jūrmalas pusmaratonā 21.septembrī, un es pat tam cītīgi trenējos Horvātijā, skriešanas treniņiem pievienojot arī peldēšanu! Bet redz’, šajā gadījumā dažādu apstākļu sakritības dēļ, kas ietver nokavētu on-line piereģistrēšanos, 1h ilgu miegu naktī no ceturtdienas uz piektdienu, gandrīz 2h ilgu miegu busiņā piektdienas rītā no viesnīcas uz lidostu, 3h ilgu nīkšanu lidostā, 3h ilgu lidojumu no Romas uz Rīgu (kura laikā top šis raksts, jo pēc 20min ilga power-nap, gaidot, kad lidmašīnai tiks dota atļauja pacelties, miedziņš ir pārgājis (AirBaltic lidmašīnas tomēr ir ļoti neērtas šaurās sēdvietas un neatgāžamo krēslu dēļ…), man ir aizdomas, ka ķermenis nebūs skrējējs! Pie tam – starts ir visai agri un uz vietas reģistrējoties, skrējiens sanāk nelietderīgi dārgs!
Astoņdesmito beigas — mazpilsētas piecstāveņu rajonā basām staigāt bija normāli. Proti, vasaras beigās uz kājām nebija ne kedu, ne sandaļu iedeguma.
Ap divtūkstošo — man tīk basām un pie izdevības to daru.
2010 pavasaris — Tas džeks manā RSS listē, kurš agrāk rakstīja par matemātiku, programmēšanu un citām lietām, ieblogoja, ka grasās šad tad paskriet basām. Dīvainis.
2011 rudenis — Nu jaU viņš grasās pāriet uz minimālistiem/baskājiem pavisam. Ir jau jocīgi cilvēķi pasaulē.
2011 pavasaris — pirmais apzinātais skrējiens basām, ironiski to nodēvējot par pirmo skrējienu par godu OreMan
2012 vasara — epizodiska basa atsildīšanās. basskriešana un minimālistu skriešana VSK Noskrien rindās kļuvusi populāra.
2013 pavasaris — arī brālis iegādājas kaut ko minimālistisku.
2013 pavasaris — kājās stāvēšanas laiks manā dzīvē strauji palielinās
2013 pavasaris — nejaušs atklājums, ka efektīvākā kāju atpūtināšana ir īsi skrējieni tieši basām
2013 vasara — vairāk vai mazāk regulāri skrējieni basām
2013 vasaras beigas — rīti kļūst vēsi, zem +10 Celsija, un basas rītarosmes laikā salst kājas.
2013 septembris — pastā saņemu minimālistu apavus. Nav jau kā basām, bet ziemā basām nepaskriet.
Turpinājums sekos.
Interesanti būtu ielūkoties nākotnē, vai arī es nonākšu pie dzīvošanas basām? Kāds, kurš itin bieži apavus dēvē par «pēdu zārciņiem» reiz rakstīja: «nedomāju vispār atteikties no apaviem, bet tikai iekļaut savā skriešanas programmā dažus nelielus izskrējienus basām kājām». Nu gluži kā es — plānoju izskriet basām dažas rītarosmes nedēļā pamošanās tiesas garumā.
Balkānu trio jeb [3 valstis] x [4 dienas] = [34 km]
Valmieras pusmaratons/maratons vairs nav aiz kalniem, tāpēc, neskatoties uz to, ka darba komandējumi var aizraut pavisam tālu no dzimtenes, iespējas, lai paskrietu, vienmēr ir; laiku, ja labi grib, var atrast, bet tālākais jau ir atkarīgs no vēlmes! Koferī pie žaketes un biksēm atliek ielikt botas un sporta tērpu..
***
What’s up?! Svētdien, 1.septembra vakarā sagribējās aizlidot uz Serbiju. Nu – tā vienkārši – iekāp lidmašīnā un lido! Kā?! Jūs nezinājāt, ka tā var izdarīt? Mierīgi! Iesaku pamēģināt! :) Nu lūk, tā kā tā jau bija nakts, bet Belgradā pa nakti man nebija vēlmes pastaigāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka nākamais rīts bija jāsāk pietiekami agri, lai visas dienas garumā varētu paspēt izdarīt pāris obligāti nepieciešamas lietas un vēl pašā vakarā tā fiksi aizlaisties uz Bosniju un Hercegovinu, tad gāju gulēt.
2. septembris arī man bija pirmā skolas diena, kuras laikā bija paredzētas dažādas sapulces ar svarīgiem cilvēkiem. Es jau zināju, ka Belgradu man šajā dienā neizdosies tā kārtīgi apskatīt, tāpēc devos rīta ekskursijā ar vidējo ātrumu 11.3km/h. Skaidrs, ka pilsētas apskate no upes krasta ir kā sieviete, kas savus svārkus erotiski pavilkusi uz augšu, atklājot tikai nelielu daļu savas kājas… Jābrauc un jāapskata vēlreiz! Un tiešām, lai arī atsauksmes par šo nostūri ir dzirdētas dažādas, jāapskata taču savām acīm, jo man tik vien sanāca, kā šķērsot Savas upi pa Brankova tiltu, nedaudz pavērot ēkas un skatus no krastmalas, un pār Veco Savas tiltu steigties atpakaļ uz viesnīcu.
Serbija, Belgradas 8km
Toties! Toties man vairāk izdevās redzēt Novi Sad pilsētu Serbijas ziemeļos. Līdz tai, traucoties garām izkaltušu kukurūzu laukiem, mūs aizvizināja melnā limuzīnā. Pilsēta neliela, toties gaiša un saulaina. Hā! Kā gan nebūs saulaina, ja saule žilbina, nesoties pa gaišajām ielām?! Un pils… tā fantastiskā pils, no kuras paveras lielisks skats gan uz pilsētu, gan upi, kurā nu jau tiek glabāti radioaktīvie atkritumi, gan pāris nobombītajiem (un tā arī neatjaunotajiem) tiltiem, jebšu tiltu balstu paliekām. Eh… žēl, ka jūs to visu neredzējāt – jums atliks vien iztēloties.
***
Iztēlosimies tālāk? Pirmdienas vakars. Nav ko sēdēt vienā vietā – tā jau var ieaugt. Dodamies uz Bosniju un Hercegovinu. Ko tur? Nu kā?! Jāpaskraida arī tur! Otrdienas rīts tā arī sākās – ar 10km skrējienu gar Miljackas upi, kas tek caur Sarajevo – izpētot nostūrus, ko dienas gaitā būtu jāapskata kārtīgāk.
Bosnija un Hercegovina, Sarajevo 10km
Bet pag’, pag’, pag’! Vispirms darbs un tikai tad – izklaides! Kad sapulces garām, tas tiek arī darīts – dodamies uz šīs Balkānu valsts pilsētu ar arābejisko un turcisko šarmu. Tā jau ir – nekas daudz no B&H kultūras nav tīrs (es gan nezinu, kāda tā būtu…) – to spēcīgi ietekmējusi iepriekšminēto tautību uzmācīgā klātbūtne. Jā, nu nepietiek, ka karš, kas beidzies relatīvi nesen, atstājis savas lodes ēku fasādēs, suvenīru tirgotājiem, kas uz katra stūra tirgo turku tēju servīzes un vizuļojošas rotas, tūristiem cenšas ‘iesmērēt’ arī tukšas patronu čaulas, kas uztjūnētas vai nu kādas glāzes-vāzes veidolā, vai parastā lodīšu pildspalvā (mana māsa armijniece par to bija stāvā sajūsmā). Vai nav šarmanti..?! :)
Ilgi jau blandīties nevar – pilsēta apskatīta, pati nopētīta (jā, arī šīs dienvidu valsts iedzīvotāji gaišos cilvēkus nopēta tāpat, kā ziemeļvalstu iedzīvotāji muzeja eksponātus Luvrā)! Tuvojas nākamā diena – jauni piedzīvojumi!
***
Nepietiek jau ar to, ka trešdienas ļoti agrā rīta lidojumā no Sarajevo uz Sofiju (caur Vīni) pēc kārtējās apčamdīšanas, viņiem vēl sagribējies izvandīties pa manu somu un pārbaudīt, vai gadījumā mana pase nav viltota…?! Izrādās, ar veiklām roku kustībām, tas ir ļoti vienkārši izdarāms…
Bulgārija. Ja Serbijā taksisti cenšas noplēst pēc iespējas vairāk naudas, kā vien spēj, jo takšos skaitītāju nav; ja Bosnijā un Hercegovinā, ir līdzīgi, bet nav tik traki; tad Bulgārijā šoferīši cenšas iekasēt tik, cik rāda skaitītāji, ja vien tādi ir… ja nē, tad var gadīties, ka par braucienu nākas samaksāt vismaz 5 reizes vairāk!
Atšķirībā no iepriekšējām divām valstīm, šoreiz sanāca tā, ka pilsētas apskate bija pirms skrējiena, jo šajā dienā sapulču nebija, kas nozīmēja, ka samocītā pirmā dienas daļa (yup, lidojumā no Vīnes uz Sarajevo, pat nepamanīju, kā lidmašīna paceļas… pamodos vien tad, kad stjuarte dalīja vafeles un tēju; un kārtīgs lūziens viesnīcā varēja beigties tikai un vienīgi ar mierīgu pilsētas apskati, pēc kārtīgas snaudas!
Jāsaka – ideāls taimings! Pilsētā uztrāpījos laikā, kad ‘Free Sofia Tour’ grupiņa no viena pieturas punkta migrēja uz nākamo. Tā kā šiem tur viss notika angļu valodā, nolēmu, ka jāpievienojas un kulturāli jāpaskatās, kas tai Sofijai vēderā. Forši! Kā rezultātā, dzirdēju daudz interesantas informācijas, pārliecinājos, ka franči nav vienīgie, kam patīk bļaustīties par savu taisnību, un, galu galā, izdevās redzēt nozīmīgākos pilsētas objektus! Tāpēc, ja jums izdodas, noteikti izmantojiet šo iespēju! ;)
Ja trešdiena bija nosacīti atpūtas diena, tad ceturtdiena sākās jau drīz pēc 6h00, kad kājās tika autas krosenes un raitā solī laists uz pilsētu. Tā kā viesnīca atradās kādus 5km no centra, tad šoreiz maršruts bija stipri garāks, kā iepriekšējās dienās. Manā kontā 16km, vērojot, kā mostas pilsēta, kā teltīs pie pieminekļa guļ demonstranti un turpat pie svarīgākajām politiskajām ēkām rosās policistu bari. Dienas tālākajā plānā jau seko ierastās lietas – sapulce un lidojums.
Bulgārija, Sofijas 16km
***
Sofija – Frankfurte. Šajā Vācijas pilsētā reiz bija būts, taču tad netiku redzējusi pilsētas veco daļu ar tipiskajām vācu stila ēkām centrālā laukuma perimetrā, pilsētas majestātisko Domu un droši vien vēl šo to. Dažas mazas stundas tveicīgā sutoņā, vācu valodas plūdumā un reiss Frankfurte – Rīga ir klāt…
Nākamajā rītā tik agri uz darbu ļauts neiet… tāpēc – vecās labās aklimatizācijas vārdā – piektdienas rīts tika pavadīts riņķojot pa Ziedoņdārzu.
km 
-