Otrdien būs pagājis jau mēnesis kopš šī gada 24. janvāra, kad mēģināju labot Ginesa pasaules rekordu 5 kilometru skrējienā basām kājām pa sniegu vai ledu. Taču kaut ko uzrakstīt par to – tas jau nebūtu es, ja nevilktu garumā.. Par pašu skrējienu varējām izlasīt, noklausīt un apskatīt dažādās ziņās, to nebūtu jēgas vēlreiz pārstāstīt. Par skrējiena organizatorisko daļu arī jau organizatore ierakstīja Latvijas Baskāju skriešanas biedrības tīmekļa vietnē. Tāpēc man nācās pieiet šim pasākumam vēl no trešā skatu punkta – izdomāju aprakstīt savu ceļu līdz oficiālajam skrējienam. Kā tas vispār ienāca prātā, kā sāku trenēties, kā gāja, kādas saistītas lietas mēģināju darīt un tamlīdzīgi. Sauksim to par rekorda hronoloģiju. Varat ar to iepazīties manā emuārā.
Starp citu, kas interesanti – šajā hronoloģijā nav pieminēts tas, ka vakarā tieši pēc šī raksta publicēšanas saņēmu ziņu no Ginesa cilvēkiem, ka viņi esot manu sūtījumu saņēmuši un nu sāks to izskatīt..
Visgrūtākais šajā procesā ir saņemties un iziet ārā. Vēlāk jau aiziet ļoti pat labi. Spīdēja saule, sals knieba vaigos un visapkārt balts. Skropstās krājās ledus no aukstumā asarojošām acīm. Lāstekas reizēm piesalst pie cepures. Bija forši, auksti katrā ziņā nebija. Skrienu jebkurā laikā, nekādu problēmu. Galvenais jau pareizi un optimāli saģērbties! Nav sliktu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs! 
km 
-