Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Limanāni pret Kāpiņiem – 12091:12920

noskrien_reitings_2016

Aizvadīti divi pilni sacensību mēneši un parādījusies pirmā reitinga intriga – kura no skrējēju ģimenēm būs labākā?  Lasīt tālāk.

Noskrien 2013 uzvarētāji

Pie kā 12 stundās aiztipinājusi ‘Cielaviņa’?

Ir iestājies jaunais, nu jau 2014.gads, pie tam – zirgs savā vezumā beidzot ir atvilcis arī eiro-Mildu! Tad to arī jums novēlu:

 

Būt mūžīgi jauniem, progresīvi domājošiem, veselības bagātiem, spēka un vitalitātes pilniem!

 

Jaunais gads ir tik tikko sācies, jo iepriekšējais nu ir vecs, bijis sen un vairs nav taisnība… Tajā pašā laikā, pagājušais gads bija tikai aizvakar un, pilnīgi noteikti, katram tas tika noslēgts savā stilā un manierē! Kāds mājās noteikti grieza rasolu, štovēja kāpostus, atkal vārīja pelēkos zirņus ar speķi, cepa pīrādziņus, cepa ‘Cielaviņu’… Nē, es Putnu necepu. Vēl necepu. Bet būs! Un es varu saderēt, ka Tu (jā, tieši Tu!) zini, ka šī torte tiks Tev (jā, tieši Tev!).

Un uzvarētājs ir…

Bungas rībina pa nerviem, sirds sitas straujāk, asinsspiediens ceļas… Kurš ir uzminējis ‘Cielaviņu’? Lūk, tāds ir jautājums!

Ja pagājušajā gadā esi sekojis manam blogam, tad noteikti zini, par ko un ko es te murmulēju un, ka tās nav Jaunā gada pārtija sekas (lai arī daļēji – ir gan…). Bet viss ir normāli! Tātad, šī konkrētā bloga ieraksts, kā jau kārtīgam skolēnam pienākas, ir reports, jeb atskaite (kā to mēdz dēvēt latviski) no pagājušā gada klases ekskursijas.

 

Eksperimentālās ekskursijas atskaite:

Pie kā 12 stundās aiztipinājusi ‘Cielaviņa’?

1. Ievads

Nav svarīgi, kādi cipari ir uzrādīti Tavas pases datos, mēs katrs pats ar savām pozitīvajām domām, darbiem un rīcību padarām sevi tik jaunu (vai vecu – kā nu kuram labpatīk), cik vēlamies!

Un vietā ir arī teiciens, ka ‘mācīties nekad nav par vēlu!’

Katram skolēnam, kas visu gadu ir cītīgi vai mazāk uzcītīgi ir sēdējis skolas solā, ir dota iespēja doties kādā tuvākā vai tālākā braucienā ar saviem klases biedriem. Nav svarīgi, vai tā ir mācību ekskursija ar dažādiem matemātikas un latviešu valodas/literatūras uzdevumiem brauciena laikā, vai pilnībā izklaidējošs brauciens uz kādu sportiska rakstura notikumu, skaidrs ir viens – ballīte būs!

2. Teorētiskais pamatojums un ekskursijas apraksts

   2.1. Teorētiskā informācija

Lai izvairītos no plaģiātisma un informācijas dublēšanas, šajā darba daļā es atļaušos ievietot tikai references uz konkrētajiem informācijas avotiem:

[1] Niparte, B., ‘Sanāk! Sanāk! Liekam likmes!! Uzsaukšu ‘Cielaviņu’! ;)’, Blogs http://baibafame.blogspot.com/, kopš 2010.gada 8.oktobra

[2] Estonian Ultrarunners Team, ‘Viimase Öö Unistus 2013′, http://www.estonian-ultrarunners.com,

kuros ļoti ekspresīvi ir izklāstītas šī brauciena galvenā informācija un detaļas, kas nepieciešamas praktiskajai ekskursijas daļai, ietverot sevī gan eksperimentu, gan ballīti.

Klases ekskursija Igaunijā. Pie Keilas ūdenskrituma [bilde aizlienēta no Reiņa bloga]

   2.2. Ekskursijas vispārīgs apraksts

Kā minēts punkta 2.1. uzradītajos informācijas avotos [1] un [2], ekskursijas praktiskā daļa sastāv no eksperimenta un ballītes. Un, lai bļodiņā nebūtu tikai šīs divas rozīnes, iemaisām arī auzu pārslu biezputru, uzberam šokolādi un… Pirms-ballītes brokastis gatavas!

Kad lielais busiņš ar 40 normāliem skolēniem pamet Latviju, lai dotos uz Rēzekni makšķerēt, plāni mainās un sākas divu nepaklausīgo – Matīsa un Laimoņa (tautā saukts par Chingonu) – medības. Izrādās, ka šiem pēc lielās Ziemassvētku uzdzīves aptrūkusies nauda, un esot bijis jāsteidz pēc EIRO banknotēm uz tuvāko bankomātu, kas atrodas Tallinā. Noķērām šos piķa melnā tumsā blandoties pa ‘slow-motion-people’ valsts lielceļiem. Nu labi, ka Estonijā ceļi nav tik labas kvalitātes, kā Latvijā… Lai nu kā tur būtu, abi pārgalvīgie rikšotāji kaut kad naktī piestāja arī mūsu velnišķīgi ekipētajā viesnīcā, lai pārlaistu nakti un pēc tam arī uzkavētos uz pašu ballīti. Bet tas, kas paralēli medībām norisinājās busiņā, lai paliek noslēpums. Tas, kas notiek autobusā, paliek autobusā!

Labi, ka viņi neieradās kopā ar mums un neredzēja to vājprātīgo skatu, kā lēnie igauņi mūs sūta di… uz Tallinu, jo gultas vēl nav uzklātas! Kā tad būs uzklātas, ja detaļas vēl tiek nestas no mašīnas..?!

Un tas jau nav nekas, ka istabiņā sildītājs nedarbojas kā nākas un pēcsvētku rītā leduspuķes bija saaugušas no ārpuses, jo istabas temperatūra acīmredzot bija zemāka kā ārā aiz loga…

Bet solītā virtuve ar pērnēsājamo elektrisko plītiņu, ko varēja izmantot gan makaronu vārīšanai, gan pēc tam saunas sildīšanai, bija … bija..

Labi vismaz, ka Jaunā Gada naktī pēc lielās Vecgada balles, dušā ūdens bija karsts. Acīmredzot pa divām dienām viņi bija paspējuši sakurināt!

Mazliet pasteidzoties notikumiem pa priekšu… sapratuši, ka sports nav priekš viņiem, balles vakara gaitā Chingons pievērsās pavārmākslai, uz paša radītās uguns cepjot gardas pankūkas, bet Matīss apguva savas pirmās paparazzi iemaņas, no krūmiem knipsējot pārējos ‘dancotājus’. Un tā nu esam tikuši arī līdz darba galvenajai daļai – eksperimentam un ballītei, par ko lasīt 3.daļā.

3. Eksperimentālā daļa un ballīte

   3.1. Eksperiments ar ‘Cielaviņu’

Eksperimenta nosacījumi tika minēti jau iepriekš publicētajā rakstā [1], kura mērķis bija ļoti triviāls – padarīt šķietami nevainīgā lasītāja ikdienu azartiskāku un paskatīties, cik daudzi no jums slimo ar azartspēļu atkarību un totalizatoriem… Jāsaka, ka šo atkarīgo cilvēku skaits ir āāārkārtīīīgi dramatisks, bet par cipariem būs vēlāk 4.daļā.

  1. Eksperimenta laikā tika novērota arī dažāda respondentu reakcija, izsakot savus dažādos viedokļus, kā piemēram
    • “Crazy woman! Sargi tik sevi!”
  2. Saņēmu arī tikai plikus ciparus vai mazus ciparus:
    • “Atgriezīsimies pie pirmajiem panākumiem- ~42 km”
  3. Vai gluži pretēji – ārkārtīgi optimistiskus vērtējumus un pozitīvus uzmundrinājumus:
    • “Šis būs tavs Pirmais. Simtnieks. Lai izdodas!”
    • “93km un smaids pa visu ģīmi un mana nebeidzama apbrīna, veiksmīgu Tev startu!”
    • “Max 100 Km, bet 100% ka 80 km”
    • “83 km ja vējš pūtis no pareizā virziena.” 
  4. Tika novērota arī savstarpēja cīņa par izteikto ciparu:
    • “7×11 jeb 77km. Protams, visticamāk būs vairāk un būsi no tām, kura teiks – ārprāc, nemaz nezināju, ka es tik daudz varu noskriet P.S. Sareibs galva.. Mjā.. Ka tik kāds igauņu bāleliņš nesagroza galvu.”, pēc kā sekoja
    • “Es arī gribēju teikt 77… bet sāku šaubīties,… būs vismaz 2 maratoni, ofic.”
  5. Daži centās sagrozīt manu prātu ar mistiskām formulām un ciparu gūzmu:
    • “12 bļodas ar buljonu, 24 glāzes ar tēju, 37 glāzes ar ūdeni, 17 saujas ar riekstiem, 22 saujas ar žāvētiem augļiem, 77 cepumi un 48 vafeles”
    • “2^5 km”
  6. Bija arī tādi, kas izcēlās ar īpašu savtību:
    • “es arī gribu panašķoties! Minēšu un teikšu, ka noskriesi 77km.”
  7. Bet bija arī tādi, kas cerēja pie kāruma tikt nosaucot tā teikt jebkuru skaitli:
    • “Būs labi, būs baigi labi. Braucam tač’ uz ballīti, nevis uz sacensībām.”
  8. Un protams, tika saņemti arī pāris apzināti un neapzināti draudi:
    • “Lieku : 27 km un pamēģini tikai nošmaukt!!!”,
    • “hmm ar gribējās teikt 85, bet nu skatīšos pozitīvāk….. 88km (nepievil mani)”,
    • “Parūpējies, lai es tieku pie Cielaviņas!” un nepārprotami arī šis
    • “Šitā nav godīgi. Tā tu vinnēsi mūsu kolektīva Endo challange. Nē. Mēs plinti krūmos nemetīsim! Nikits solījās tevi uzvarēt!”

Izvērtējot savus potenciālos traumatiskos ķermeņa punktus, saņemtos skaitļus, uzmundrinājumus un draudus, nolēmu, ka nenospraudīšu nevienu ciparu par savu mērķi – ballēs, kamēr kritīs!

   3.2. Ballīīīteeee

Ballīte sākās plkst. 12:00 un pasākuma dress-code tika nepārprotami noteikts – vakarkleita un botas, jo esot labāk “botās ar vakarkleitu, nekā tikai botās”! Nu lūk, kad plkst. 12:00 tika dots starts grandiozajam Vecā gada pārtijam, visi jau startā zināja, ka tas beigsies tieši pēc 12 stundām. Kad es iesāku ballēties, nodomāju: “Nez’, ko to 12 stundu laikā varētu sagudrot..?!” Lēnām sāku ‘čop-čop-ināt’ uz priekšu, lai savāktu vismaz pirmos 10km. Ārprātīgi daudz laika… Pārāk daudz laika! Tā taču var sadomāt sazin ko! Izdomāju, ka katru stundu varētu pārdomāt par katru aizvadīto mēnesi – dikti forši sanāk 12h laikā domās var pārskriet pāri veseliem 12 mēnešiem! Ticiet vai nē, bet nekas daudz arī nedomājās, jo bija pārāk forši patērzēt ar citiem, kas riņķoja apkārt pa 1km lielo apli.

 

Tā nu janvāri un februāri es noskrēju visai mierīgi. Marta vidū es nodomāju: “Es nekad neesmu tik ilgi skrējusi pusmaratonu! Gandrīz par 1h ilgāk, nekā mans labākais sezonas laiks…!”

Lai vai kā, arī aprīli nolēmu pavadīt mierīgi, savukārt maijā es nolēmu pielikt soli un atlikušos 12km līdz pirmajam maratonam nobliezu ātrākā tempā. Tā, tas nu bija darīts. Jūnija sākumā maratons bija kabatā un domas galvā: “Es nekad neesmu tik ilgi skrējusi maratonu! Ja es tā turpināšu, tad Siguldas Kalnu Maratonu nespēšu veikt kontrollaikā..!”

Kamēr mielojos ar putru, apgāju vienu aplīti un tad jozu tālāk. Jūlijā man parādījās pirmais mērķis – noteikti jānoskrien 55km! Kā biju novērojusi SKM, pēc maratona sāk atvērties arī pārējās čakras… vai varbūt, kā Mārtiņš izteicās aizjoņojot garām: “Čakras pazudušas!” Bet varbūt vainīga ir tumsas iestāšanās jebšu desantnieku laiks..?! Lai vai kā, šajā posmā man izdevās sasniegt arī Martas gaismas ātrumu. Sekoju viņai līdz augustā sasniedzu savu mērķi.

Pēc kakao pauzē viena apsoļota apļa garumā, turpināju kārtīgi ballēt tālāk, jo tūlīt sekoja arī nākamais sasniedzamais mērķis – 63km – par godu manam starta numuram. Šis cipars pienāca, pēc sajūtām – ļoti ātri, pēc cipariem – tieši septembra sākumā. Ievēroju, ka ‘Garmina’ baterija tuvojās izskaņai, bet mana baterija tikai sāka uzlādēties un ballīte nepavisam vēl netuvojās finālam! Tā es turpināju griezt apļus līdz 67-tajam km, kad, nedaudz pirms oktobra, atteicās ‘Garmins’… Tehniskās pauzes laikā nolēmu to aizstāt ar ‘Endomondo’, lai arī nepilnīgāku, bet tomēr – sabiedroto! Paķēru kakao un uzrīkoju pauzes-soļojamo apli. Te nu bija pienācis laiks, kad nepārtrauktā līkumu izņemšana uz labo pusi iedūra adatu manā traumatiskajā punktā…

Jau sen bija kļuvis tumšs un ‘ciklops’ izgaismoja tikai tuvākos metrus, bet citas lampiņas zibināja pa trasi. Valdis, joprojām savā stoiciskajā mierā, nepārtrauca uzmundrināt. Imants kā nenogurstoša šujmašīnas adata ik pa laiciņam aiztesa garām nomurminot: “Ultra! Ultra!” Arī Artūrs šad tad uzradās ar savu: “Džin-džin!” Nevar nepieminēt dziedošo duetu Uldi un Kristapu, kas uzmundrināja gan ar dziesmām, gan ar rosinājumiem skriet aktīvāk.

Nosoļoju līdz 71-jam km jeb oktobra beigām un ar lielu smagumu sirdī nolēmu izstāties, jo Jauno Gadu negribu iesākt ar traumām un sāpošu celi (lai arī pēdējais faktors jau bija sācies…).

Ar smagumu tāpēc, ka manas baterijas bija atkal pārlādējušās lai noballētu vēl pēdējās stundas… Tajās vēl varētu mierīgi pievalsēt savus 10-15km…

Bet! Tajā pat laikā, esmu priecīga, ka neļāvu sev izčakarēt turpmāko gadu! Un gada nogales divus pēdējos mēnešus – novembri un decembri – pavadīju lieliskā kompānijā, vērojot citus normālos ballētājus, kas ik pa laiciņam kā zombiji piestāja uzpildīt savas izsmeltās rezerves, lai tumsā turpinātu cīņu par ņerdzīgāko skaitli ever!

Kāpēc viņi tā dara?! Trakie cilvēki! Ja viņi redzētu sevi spogulī, tad saprastu, no kurienes mākslinieki smeļas iedvesmu kārtējās zombij-filmas radīšanai…

Kaut kur tam visam pa vidu, pieķēru sevi pie domām: “Kāpēc es to daru?! Kāpēc man skriet tik daudz? Ko man tas dod? Iedomājies, ko 12h laikā varētu izdarīt?!” Bet ir! Ir tur iekšā tas ņerdzīgais spīts, kas klusiņām čukst: “Heeey! Vēl drusciņ! Un tad vēl! Paskat, ierauj kakao un dragā tālāk! nav taču tik traki! Ja jau ‘Till the end’, tad lai arī ir till the end!”

Un šeit rodas tā dualitāte: būt vai nebūt – skriet 12h vai neskriet – … utt. Kas vienam šķiet normāls, otram – pārdabisks… No sākuma man šķita, ka riņķošana 12h garumā pa vienu un to pašu 1km garo apli būs āāāārkārtīga pacietības pārbaude, bet tā nebija.

Jau no bērnības mūžam nerimstošā vēlme ar katru soli, ar katru rezultātu pārspēt pašai sevi ir tas, kas mani motivē nepadoties!

 

4. Datu analīze un apstrāde

Šajā daļā beidzot pietuvosimies ‘Cielaviņai’!

Apkopojot visus rezultātus, ir redzama šāda histogrammas aina:

Ir skaidri redzams, ka vairāk kā puse no respondentiem ir bijuši ļoti lieli optimisti, jo 18 no 23, savu vērtējumu ir izteikuši kilometrāžas robežās no 75km līdz 100km. Vairākums no viņiem tomēr ir bijuši pieticīgāki un nav devuši vairāk par 90km. Trīs respondenti ir trāpījuši tajā km robežā, kas atbilst vistuvāk patiesībai, taču par pārējiem es vispār neizteikšos..! Jāballē taču kārtīgi!

Nākamajā grafikā ir attēloti katra respondenta minētie cipari, kurus var salīdzināt ar sarkano līniju, kas ir mans oficiālais rezultāts.

5. Secinājumi un daži iepriekš neminēti fakti

  1. Visi ekskursijas dalībnieki ir pilnīgi normāli un ar prātu draudzējas.
  2. Izrādās, ka ‘Pelēks Pelēns Pelnos Pīkst!’ ir pilnīgi visu ekskursijas dalībnieku visu laiku iemīļotākā dziesma.
  3. Ne visi ir radīti sportam – dažiem būtu jāpievēršas kulinārijai, gleznošanai un/vai fotografēšanai.
  4. Ar azartspēlēm aizraujas prāvs bariņš mana bloga lasītāju. Tā turpināt!
  5. Daži nav spējīgi par iespējamo uzvaru nedomāt arī trasē un pat cenšas aizrādīt, lai skrienu ātrāk, jo likme 97km ir vēl tālu..!
  6. Stīveru jūdze nākamajā rītā izvērtās īpaši švīkstīga! Par ko jāpateicas mūsu Igauņu kolēģu sarūpētajām ūziņām! Te var paskatīties arī video.
  7. Bet balles rezultāti atrodami šeit.
  8. Manis ceptās ‘Cielaviņas’ ieguvējs ir…. mans priekšnieks- Valdis – ar izteikto minējumu 70km, kas ir tikai par 1.2km nepareizs! :D
Normālie pirms švīkstīgās Stīveru jūdzes  [bilde aizlienēta no Reiņa bloga] 

Klāt ir nedēļas nogale – jāpievēršas kulinārijai un fotografēšanai, lai jūs pēc tam varētu pasiekaloties!

 

Piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot jeb 24h pasaules skriešanas čempionātā

24h_2013_7Ir daudz un dažādi veidi kā cilvēki mēdz pārbaudīt savu spēju robežas. Skrējējiem viens no šādiem izaicinājumiem ir 24h distance. Jā, jā, zinu, ka ir arī 48h un visādas kalnu ultras, bet par to šobrīd pat iedomāties nav vēlmes, tāpēc īsā fotoreportāžas veidā sniegšu ieskatu Latvijas komandas gaitās no līdzjutējas viedokļa. Lasīt tālāk.

Treneris Beļinskis

“Es saviem audzēkņiem nebeidzu atkārtot – man kā trenerim par jums ir jāzina vairāk nekā zina jūsu tētis un mamma, vairāk nekā zina jūsu sieva vai vīrs.” Tā saviem audzēkņiem nebeidz atkārtot vieglatlētikas un skriešanas treneris, sporta kluba Metroons vadītājs Juris Beļinskis. Lasīt tālāk.

Latvijā notiekošo garo distanču skriešanas sacensību dalībnieku reitings – „Noskrien 2011”

Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet. Šis VSK Noskrien sauklis šogad iegūs jaunu nozīmi, jo garo distanču skriešanas sacensībās, protams, forši ir uzvarēt, bet vēl foršāk ir spēt veiksmīgi piedalīties sacensībās arī pēc nedēļas vai mēneša. Tāpēc, lai veicinātu skriešanas mīļotāju piedalīšanos ne tikai vienās sacensībās sezonā, bet dotu stimulu skriet dažādās Latvijas pilsētās, VSK Noskrien izsludina garo distanču skriešanas sacensību dalībnieku reitingu – „Noskrien 2011.” Lasīt tālāk.